Bībelē ir teikts, ka Dieva vārds ir tas,
kas dziedina. Ne es, ne tu pats, bet Dieva vārds, kuru mēs dzirdam un kuram mēs ticam. Jāņa evaņģēlijā skaidri ir rakstīts, ka iesākumā bija Vārds, un Vārds tapa miesa Jēzū Kristū. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, vienlaicīgi Dievs, vienlaicīgi cilvēks. Viņš kalpoja, dziedināja, atklājās Savā godībā, nomira pie krusta, atpirka mūs ar Savām asinīm no mūsu grēcīgās dzīves un no velna. Trīs dienas Viņš bija kapā, augšāmcēlās un ir dzīvs.
“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
„Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa evaņģēlijs 1:14)
Dieva vārds, kas ir Bībelē, nav šķirams no paša Dieva, jo Dieva vārds ir Dievs. Uzņemot Dieva vārdu, mēs uzņemam Dieva godību, Viņu pašu. Ticot Dieva vārdam, mēs ticam Viņam. Paļaujoties uz Dieva vārdu, mēs paļaujamies uz Viņu. Un Viņš nāk un darbojas pie mums. Dievs ir brīnišķīgs, Viņš ir Mīlestība. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo dēlu, Savu Vārdu, lai neviens, kas tic Vārdam, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Reiz mācekļi teica Jēzum: „Mēs visu esam atstājuši, mēs esam kalpojuši Tev, mēs izpildām Tavas pavēles, mēs esam Tavi kalpi, Tavi mācekļi, mēs pazīstam Tevi personīgi, un kas mums būs par to?” Un Jēzus skaidri paskaidro: „Ikviens, kas dzīvo un tic man, dzīvos arī, ja tas mirs.”Dievs apsola mūžīgo dzīvību debesīs. Jēzus saka: „Es aizeju jums sagatavot mājokli.”
„Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”
Un ne tikai debesu balva un mūžīgā dzīvība, Viņš saka: „Kas atstāj savu tēvu, savus brāļus, savas mājas, savus tīrumus, savas finanses, savu biznesu, iemantos mūžīgo dzīvību un šeit jau virs zemes daudzkārt vairāk.” Dievs grib svētīt, Viņš grib dot. Un Viņš var to darīt tikai tad, kad mēs atveram Viņam savas sirdis, atstājam visu un sekojam Viņam.
„Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.” (Mateja evaņģēlijs 19:29)
„Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts. Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.” Bet tas izgājis iesāka daudz runāt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus, ļaudīm redzot, vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.” (Marka evaņģēlijs 1:40-45)
Kāds spitālīgs cilvēks nāca pie Jēzus, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies. Pirmais, viņš nāk pie Jēzus, otrais, viņš lūdz, un trešais, viņš metas ceļos Jēzus priekšā. Un spitālīgais saka: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Pēc šiem vārdiem var spriest, ka šim spitālīgajam cilvēkam ir nelielas šaubas par to, vai Jēzus grib viņu dziedināt. Jo viņa izskats bija ļoti briesmīgs, viņa augoņi un čūlām klātais ķermenis smirdēja, iespējams, ka viņa locekļi jau bija nopuvuši, pirksti un nagi deformēti. Lepras slimniekiem tā ir ļoti mokoša nāve. Viņš bija arī izstumts no sabiedrības. Ar to, ka viņš nāca pie Jēzus, viņš jau pārkāpa tā laika jūdu likumus, jo viņš nedrīkstēja uzturēties sabiedrībā. Lepras slimniekiem bija atsevišķas nometnes, viņi tika atstumti un izolēti no visiem Dieva iestādījumiem, pat viduslaikos jau Jaunās Derības laikmetā šādi cilvēki nevarēja rādīties dievkalpojumos. Bija tādas draudzes, kur bija speciāls lodziņš, pa kuru labākajā gadījumā viņš varēja vērot dievkalpojuma norisi.
Varbūt viņam nebija ticības tikt dziedinātam, viņš ticēja, viņš zināja, ka Jēzus dziedina, bet atstumtības sajūta lika viņam par to šaubīties. Arī Jēzum bija visas tiesības viņu nedziedināt, jo arī Jēzus ievēroja bauslību, tāpēc Viņš viņam pēc dziedināšanas lika iet un rādīties priesterim. Spitālīgais teica Jēzum: „Ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt.” Tas nozīmē: ja Tu vari man pieskaries, ja Tu vari uz mani tādu skatīties, ja Tu vari mani tādu pieņemt, ja Tu vari mani uzrunāt, neskatoties uz visiem valdošajiem jūdu likumiem, tad dziedini mani. Viņš zināja, ka Jēzus dziedina, bet viņam bija iemesli, kāpēc viņš šaubījās. Arī mums var būt tādi iemesli, kā atstumtība, kā prātā uzcelta rīcības kārtība, noteikumi, kā visam būtu jābūt. Un Jēzus iežēlojās un dziedināja viņu. Jēzus juta līdzi, šis cilvēks neizraisīja Viņam nepatiku. Jēzus pieņēma lēmumu, neskatoties uz sekām, kas var būt, aizskarot ar spitālību slimu cilvēku. Jēzus pārkāpa tā laika normas, par ko varēja arī ar akmeņiem nobungāt, ko arī faktiski vēlāk izdarīja ar Jēzu Kristu, Viņu piesita krustā. Viņam neizraisīja nepatiku šis cilvēks, jo Jēzus skatās citādāk nekā cilvēki.
Dievs neskatās uz ārējo izskatu, uz tavu degunu, Viņš neskatās uz taviem parametriem, izmēriem, Jēzus neskatās uz tavu sociālo stāvokli, Jēzus neskatās pat uz tavu grēku daudzumu vai uz to, kāds tu esi pretīgs cilvēks savā raksturā. Tev noteikti ir bijis tā, kad tu kādreiz kārtējo reizi izdari kaut kādu muļķību, kā suns, kurš atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā rīkojas nejēga, kurš atkārto bez mitas vienu un to pašu muļķību. Un, kad tu saproti, ka esi atkārtojis atkal to pašu muļķību, tu pats sev liecies pretīgs.
„Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību.” (Salamana pamācības 26:11)
Sirdī kustināts Jēzus aizskāra šo cilvēku, un tūdaļ spitālība no tā pazuda un viņš tapa šķīsts. Viņš to apdraudēja un aizdzina, un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri. Tajā laikā bija kārtība – ja cilvēks uzskatīja, ka viņš ir dziedināts no savas slimības (spitālība bija faktiski nedziedināma), viņam bija jārādās priesterim, kurš tad arī noteica, vai viņš ir slims vai nē. Pie spitālības parasti pieskaitīja dažādas ādas slimības. Ja cilvēkam bija piemeties augonis vai kašķis, vai kaut kādi plankumi uz ādas, kas atgādināja spitālību, šāds cilvēks tika izolēts un izslēgts no ģimenes un draudzes. Tāpēc arī Jēzus viņu sūtīja atrādīties priesteriem par liecību viņiem. Bet tā vietā, lai ietu un darītu, ko Jēzus teica, viņš gāja un sludināja, un stāstīja visiem, ko Jēzus ir darījis. Jēzum bija visas tiesības viņu nedziedināt un ievērot bauslību. Bet Jēzus ir pāri bauslībai un pāri likumiem. Kāpēc Viņš nevarētu tevi dziedināt, kāpēc tieši tava problēma ir tāda, kas Dievam nav pa spēkam? Nav nekas, kas Dievam nav neiespējams, jo Dievam visas lietas ir iespējamas.
“Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas evaņģēlijs 1:37)
“Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Tur nav rakstīts, ka tu spēj tikai tajās lietās, ko Dievs grib, nē, tas visu spēj, kas tic.
Lai saprastu, kāda ir spitālība, tu vari pameklēt interneta resursos bildes. Lepra un spitālība ir viens un tas pats. Lepras slimība ir ļoti mokoša, cilvēks dzīvs pūst, deformējas pirksti, muskuļi un dzīslas saraujas un savelk cilvēku, pirksti vienkārši nopūst. Apmēram tāds cilvēks, kā tu tikko lasīji, arī nāca pie Jēzus. Spitālībai ir divas formas:
Vispirms parādās sāpes locītavās, plankumi uz ādas, pēc tam plankumi pārtop par izaugumiem, tādām kā kārpām, cilvēks sāk mainīties, mainās arī viņa seja, un faktiski cilvēks zaudē cilvēka izskatu. Paliek tikai lielas izvalbītas acis un briesmīga seja, kas nav pielīdzināma pat dzīvniekam. Šie izaugumi kļūst par čūlām, kuras struto un veido neciešamu smaku. Balss kļūst piesmakusi, elpošana tiek apgrūtināta, jo uz elpvadiem arī ir šīs čūlas. Šādi cilvēki ir pretīgi sev un pretīgi citiem. Apmēram deviņu gadu laikā kopš pirmajiem simptomiem parādās prāta aptumsums, koma, kurai seko nāve.
Otrs spitālības veids ir ar tādiem pašiem simptomiem, tikai sāk deformēties pirksti, tie sāk čūlot un pūt. Šis periods ilgst 20 – 30 gadus. Pēc tam iestājas nāve, cilvēks dzīvs vienkārši sapūst.
Spitālīgs cilvēks nāca pie Jēzus, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies. Spitālīgajiem cilvēkiem sejai priekšā bija maska, atsegta bija tikai virslūpa, viņam bija jānēsā speciāls zvaniņš, un visur, kur viņš parādījās, viņam bija jāzvana šis zvaniņš un jāsauc: „Nešķīsts, nešķīsts!” Cilvēki bēga no viņa, un bērni meta ar akmeņiem, bet viņš uzdrošinājās atnākt pie Jēzus, jo viņš ticēja, ka Jēzus dziedina. Viņš zināja, ka Jēzus dziedina.
Viņš zināja, ka Jēzus dziedina, un es zinu, ka Jēzus dziedina. Viņš man atgādina sievu ar asiņošanu, kas arī izlauzās cauri cilvēku pūlim, nešķīsta būdama. Bet salīdzinājumā ar šo cilvēku, sieva nobāl. Viņš nāca pie Jēzus, ceļos mezdamies un lūgdams. Tu esi atnācis šodien pie Jēzus vai pie kāda šamaņa? Vai pie mācītāja? Pie kā tu esi atnācis? Kas ir Dzīvības Avots? Viņa Vārds ir – Jēzus! Āmen! Tu Viņu neredzi, bet Viņš ir šeit. Mēs redzam Viņa darbību mūsu dzīvēs, mēs sajūtam un piedzīvojam Viņu. Spitālīgais nāca ar savu problēmu, es nezinu, kāda ir tava problēma, slimība, cik pretīgs tu sev liecies, kādu cenu tev nācās maksāt, lai nokļūtu šeit. Daži, es tā domāju, mūs skatās internetā, bet viņi nav šeit, šodien. Viņi nav maksājuši cenu, lai būtu šeit, bet es ticu, ka tu tiksi dziedināts, ja tu klausīsies manus vārdus līdz galam, un ņemsi tos vērā. Es nezinu, kādas ir tavas fantāzijas, perversijas tavā galvā, mēs zinām, ka grēks bloķē dziedināšanu. Nepareizs dzīvesveids bloķē dziedināšanu. Es nezinu, kādas perversijas, murgi, šausmas, depresija, bailes, netiklība, nešķīstība mājo tavā galvā. Šis spitālīgais nāca pie Jēzus un ticēja, ka Jēzus var dziedināt.
Jēzus dziedina ne tikai fiziskas slimības, Jēzus dziedina arī tavu dvēseli, emocijas, atbrīvo no važām, grēka, depresijas, dara brīvību. Kad Jēzus dara brīvu, tad tu esi patiešām brīvs. Tā ir patiesa brīvība. Tie cilvēki, kas saka, ka ir brīvi bez Jēzus, draugs, es tev gribu norādīt – tu nezini, kas ir brīvība, tu neesi izjutis, kas ir brīvība, un tāpēc to surogātu, kas tev tagad ir, tu uzskati par savu brīvību. Tava nauda, kas dod brīvību, ja tev tāda ir, kaut kādas attiecības. Draugs, tu vēl nezini, kas ir patiesa brīvība. Kad tu iepazīsi brīvību, tu patiešām būsi brīvs. Jēzus dara brīvu no iekšienes, un tu arī jūties brīvs. Kad es Jēzu iepazinu, kad es Viņu pieņēmu, es ne tikai zināju, ka esmu brīvs, es sajutos brīvs. Pirmos astoņus, deviņus mēnešus es staigāju kā pa mākoņiem, jo manas važas bija stipras, es nesaku, ka tavas važas nav stiprākas, bet manas atkarības bija smagas, un es nebūtu šeit, ja Dievs nebūtu manā dzīvē iejaucies. Es būtu kādā kāpņu telpā pārdozējis vai nomiris, vai ar kaut ko saslimis, vai nosists, es nezinu. Es noteikti nebūtu vairs dzīvs. Tad, kad Jēzus mani atbrīvoja, es to tā izjutu, es to tā piedzīvoju. Es nevarēju noslēpt savu smaidu. Mani bijušie draugi teica: „Re, kur Mārcis nāk ar savu standarta smaidiņu un ar savām grāmatiņām padusē.” Es katru dienu gāju uz kapelu, tajā vietā kur es atrados tad.
Tagad es esmu brīvs, bet es biju tāds, kāds šis spitālīgais cilvēks. Es sev riebos, tas, kas mājoja manā galvā, tās domas, man šķiet, ka neviena šausmu filma to nevar atainot. Tās ir pārāk īsas un ierobežotas, lai to visu parādītu. Depresija, tas bija nieks. Es pat to nevaru saukt par depresiju, kas bija man, tās bija važas. Tu esi tik tālu nogājis savā bezdievīgajā dzīvē, savās atkarībās, ka tu jau zini, ka tu esi ieberzies un tev vairs nav atpakaļceļa – ne tu vari dzīvot, ne tu vari nomirt. Es sajutu dēmonisku klātbūtni. Ne vienkārši mazas atkarībiņas, bet ka mani tur velns, ļaunie gari mocīja. Es to sajutu, un pienāca brīdis, kad es to pat saredzēju, tāpat kā es jūs tagad redzu. Es zinu, ka tajā brīdī, kad es nācu pie Jēzus, es teicu: „Es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls. Es ticu, ka Tu nomiri un izpirki mani no maniem grēkiem, no elles, no pazušanas, es ticu, ka Tu esi augšāmcēlies, es ticu, ka Tu esi Dievs. Vienīgais Dievs. Nāc manā sirdī, piedod manus grēkus” un tajā brīdī es redzēju, kā velni pagriež galvas un lūdzas, kā viņi bēg. Brīvība.
Brīdī, kad tu pieņem Jēzu, tu kļūsti patiesi brīvs. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Kad Tā Kunga Gars ienāk tevī, tas tev atnes brīvību. Un kāds spitālīgais nāca pie Viņa. No cilvēciskā redzes viedokļa, tas ir pretīgi. Mēs reizēm kaut ko runājam, kristieši būdami. „Simts gadus” jau esam ar Dievu, pasauli vairs neredzam, dzīvojam kā citā pasaulē. Un, ja, kāds izdara kādu grēku, sakām viņam: „Cik pretīgi, kā viņš tā varēja!” Arī tu nesen biji tāds pretīgs un spitālīgs. Nav jau tādu grēku un problēmu, kas citiem nav bijušas, nekas nav jauns. Cilvēki nāk pie manis uz grēksūdzi, lai izstāstītu savas problēmas un ir grūti, un zini, kāpēc viņiem ir grūti? Viņi domā: „Ko mācītājs par mani padomās?” Neviens man nav vēl neko tādu izstāstījis, kas būtu mani pārsteidzis. Ko es nebūtu darījis. Interesanti ir tad, kad es atceros kādu cilvēku, kurš bija pie manis uz grēksūdzi, bet, ko viņš man teica, neatceros. Es aizmirstu šādas lietas, es tiešām nezinu, kas tur ir bijis. Šajos jautājumos es neatceros, jo visa kā ir tik daudz. Šī ir izplatīta slimība sabiedrībā – spitālība. To sauc par grēku, un visas tā sekas.
Kāpēc vienai mūsu draudzes māsai ir jābraukā pa slimnīcām, tik smagi iet ar ārstēšanu un tik lēnām? Kāpēc viņa ir sagraizīta? Sagraizīta un sadurstīta, cik mēnešus jau? Jo vienreiz viņa liecināji šeit priekšā, ka noliedza Dievu. Un tagad viņai nākas maksāt cenu par to, ko pati darījusi. Tās ir grēka sekas. Lēnām jāatgūst tas, kas ir velna nozagts. Dievs ir labs. Un kāds spitālīgais nāca pie Jēzus, un tu šodien esi atnācis pie Viņa. Es esmu atnācis pie Jēzus. Āmen!
Tu beidzot saproti, ka draudzes centrā ir Jēzus?
Tātad kāds spitālīgais nāca pie Jēzus. Lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies. Nākt pie Jēzus nozīmē lūgt un mesties ceļos. Kad tu nāc pie Jēzus un gribi risinājumu savai problēmai, Jēzum neinteresē tava ārēja forma, bet vai tu garīgi, iekšēji esi uz ceļiem. Ko tas nozīmē? Es teikšu ļoti vienkāršiem vārdiem. Būt Jēzus priekšā uz ceļiem ir gatavība paklausīt Jēzum uz vārdu. Tā ir gatavība, lēmums, cenas maksāšana, kad tev ir personiskas, regulāras attiecības ar Viņu.
Bībele ir tā grāmata, kas tev jālasa regulāri. Tās ir elementāras lietas. Būt uz ceļiem nozīmē regulāri studēt Dieva vārdu. Tu esi atnācis šeit pie Jēzus. Bet spitālīgais atnāca pie Jēzus uz ceļiem. Tas nozīmē, ka viņš meklēja Viņu. Viņam ir lēmums. Ja tu šodien vēl nestudē Dieva vārdu regulāri, tu vari šādu lēmumu pieņemt. Viņš ir ceļš uz tavu brīvību un dziedināšanu. Bībele un lūgšana. Vai tu regulāri, katru dienu, atvēli laiku, lai pavadītu to kopā ar Dievu? Ne tikai, lai Viņam izklāstītu savas vajadzības, bet, lai nāktu kā pie sava Tēva. Pie sava Tētiņa, kas tevi mīl, kas ar tevi grib parunāt. Protams, ka Viņš grib izpildīt tavas vajadzības. Arī tas ir jālūdz, jo visu, ko mēs lūgsim, Viņš darīs. Bet viņš bija uz ceļiem Viņa priekšā. Attiecības ar Dievu. Trešais. Būt vai nebūt mājas grupiņā – šis jautājums vispār netiek izskatīts. Būt uz ceļiem nozīmē būt mājas grupiņā.Vienīgais iemesls, kāpēc es neesmu mājas grupiņās ir, ja es esmu miris. Tas tev jāsaprot, ja tu neierodies, tā ir tava problēma. Ja šī tava draudze, tad tu arī ziedo. Kur ir tava manta, tur ir tava sirds – Jēzus saka. Pilnas cenas maksāšana. Vai tu cilvēkiem stāsti par Jēzu? Vai tev ir pienākumi mājas grupiņā? Dieva griba ir, ka tu esi mājas grupiņā.
Iet gadi un, ja es šo notikumu nebūtu regulāri stāstījis, es laikam to būtu aizmirsis, es nebūtu vairs detaļas atcerējies, bet es zinu, kā Dievs mani lika uz ceļiem. Pirmais manā ģimenē pie Dieva nāca mans brālis, tad mana māsa, pēc tam mana mamma. Mana mamma par mani lūdza Dievu. Tas cipars desmit joprojām prātā, mamma desmit gadus lūdza par mani Dievu. Tajā laikā viņa apmeklēja baptistu draudzi, bet es biju ieslīdzis noziedzībā, narkotikās un alkoholā, bija cietumi un likumpārkāpumi. Reiz, pēc kāda kārtējā aresta, mani izlaida ārā, es neatzinos un neko arī pret mani nevarēja pierādīt. Tas, kas bija izdarīts, bija izdarīts pietiekami smagi, tā bija laupīšana, atkārtota laupīšana pastiprinātos apstākļos. Pēc savas pieredzes zinu, ka pa maskačku un pa Rīgu vēlu vakarā vienam staigāt nevajag, tādi kā es bija un tur staigāja, es tad zināju savus nodomus. Ja tu gribi bez drēbēm palikt un atbrīvoties no kaut kā lieka, tad vakarā vari tusēt tepat pa Maskavas ielu un gar akadēmiju. Pēc šī notikuma, es zinu skaidri, ka man pienācās seši līdz divpadsmit gadi cietumā. Minimums seši gadi. Liecinieki pret mani deva liecības. Tie, ar kuriem es biju kopā, pret mani bija liecinājuši, kaut arī man tur nebija lielākā daļa vainas, bet tomēr es tur piedalījos. Tur viss bija skaidrs, mani pārveda uz pirmstiesas cietumu Valmierā. Lūk, tur sākās tas, ko es teicu, kā Dievs mani uz ceļiem nolika.
Kad es sapratu, ka man mazāk par sešiem gadiem nav iespējams, es lūdzu Dievu: „Dievs, izdari tādu brīnumu, ka man iedod sešus gadus. Es negribu vēl divpadsmit gadus cietumā, visa dzīve paies, un es vēl neko neesmu redzējis, Dievs. Neko neesmu sasniedzis, nekas nav manā dzīvē. Dzīvot negribas. Bet, Dievs, ja tu izdarīsi brīnumu un man tikai četrus gadus iedos, kas nav iespējams pēc likuma, tad es iešu uz draudzi, tur, kur mamma iet, lasīšu Bībeli, lūgšu Dievu un kalpošu Tev.” Es tā arī pateicu Dievam un ļoti nopietni pateicu. Redzi, kā pagāns zināja, kas jādara. Spitālīgais, kraupainais pagāns zināja, kas jādara. Dievs neprasa tūlīt, uzreiz kaut ko atmest, izmainīt, bet Viņš prasa to, ko tu vari – Bībele, draudze, lūgšanas un kalpošanas, – dari, ko tu vari šodien. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana! Sakiet, vīriešu kārtas cilvēki, kurš nevar uzņemties kalpošanu, palikt pēc dievkalpojuma, paņemt aparatūru un no punkta A aiznest uz punktu B? Tā būs kalpošana. Četras lietas, es zināju tās, un tu zini.
Es tajā naktī aizmigu, pēc šīs lūgšanas, un naktī redzēju sapni. Es gāju uz savām mājām, es dzīvoju graustā, upītes krastā Limbažos, piepilsētā, starp citu, netālu no kapiem. Es eju un ir saulaina diena. Mums bija tāds kaķītis, melns ar baltām ķepiņām, Pīcis. Es mīlēju viņu, kā nu pratu, arī neesot mājās. Gāju mājās, bija saulaina diena, vītolu aleja, un Pīcis izleca no krūmiem un skrēja man pretī, mēs abi divi bijām laimīgi. Es pamodos un skatījos griestos, es nevarēju attapties, jo sapnis bija tik košs un reāls, ka es nevarēju saprast, kur es atrodos. Es domāju, ka arī jums kaut kas tāds arī ir bijis. Tu skaties un kaut kas nav kārtībā. Es kādu laiku gulēju un sāku attapties, pagriezu galvu, bet tur – restes, cietums. Pēc tam bija mana tiesas diena. Advokāts, ko man valsts bija piešķīrusi, izrādījās ļoti labs advokāts, kurš mani aizstāvēja no sirds: „Nekad viņš vairs nedarīs tā, ārstēsies.” Pret mani bija arī panti par narkotikām. Man tiesnesis beigās pajautāja: „Tu ārstēsies? Nedarīsi vairs tā?” Es atbildēju: „Jā, nedarīšu vairs tā.” Viņi man teica: „Mārci Jencīti, viens gads nosacīti, nekavējoties no tiesas zāles atbrīvot.” Mani notiesāja par kādu citu epizodi, bet to par ko mani arestēja, par to ne vārda. Es domāju, ka par to man piespriedīs sodu, tad vedīs atpakaļ uz cietumu un pēc tam būs nākamā tiesa, par nākamo lietu. Rīgā tiesa, Valmierā tiesa, tad Cēsīs tiesa, – visur, kur es biju bijis un izdarījis kaut ko. Es tur stāvēju un dzirdēju, ko teica tiesnesis. Policisti, kuri mani apsargāja, stāvēja, paši nesaprot, kas notiek. Es viņiem pa ceļam, kad braucām uz tiesu, teicu, ka esmu baigais bandīts, ka man divpadsmit gadi ir minimums. Tie policisti, jauni puikas, klausījās, ka esmu baigais bandīts. Viņi tagad domāja par mani, ko tas tiesnesis ir teicis. Es viņiem prasīju: „Ko viņš teica? Es varu iet mājās?” Viņi raustīja plecus, un neviens man nepievērsa uzmanību. Viņi tā tur stāvēja, es pagriezos, liku vienu soli, otru soli, un tad viens teica: „Es tevi aizvedīšu atpakaļ uz cietumu, paņemsim tavas mantas un varēsi braukt mājās.” Man bija tāda sajūta kā pieņemot Jēzu, tikai miniatūrā.
Tas, ka mani atbrīvoja, bija brīnums, un es uzreiz atcerējos mammu un savu solījumu, un es zināju, ka mans solījums, ko es devu, ir nopietns. Es zināju, ka Dievs ir nopietns. Mans solījums ir jāpilda. Es skaidri sapratu – ja es nepildīšu, būs sekas, es iekšēji to zināju. Taču, vai es aizgāju uz baznīcu? Nē. Vienu reizi gan aizgāju. Vai es sāku lūgt Dievu? Nē, līdz brīdim, kamēr nebija vēl sliktāk. Vai es sāku Bībeli lasīt? Nē, nesāku lasīt Bībeli. Vai es sāku Viņam kalpot? Nē, nesāku. Viss notika tā, kā tajā sapnī. Es atbraucu mājās, bija saulaina diena, es gāju pa aleju, un mans kaķis izskrēja man pretī. Un pēc tam mans kaķis skatījās, kā es tūliņ, tajā paša dienā, uzvāru sev narkotikas un duru atkal savas vēnas, un kaķis tur pat tusējās. Nepagāja ilgs laiks, kad es atkal biju pie sasistas siles. Man rādījās velni, es biju, var teikt, apsēsts. Man bija depresija, ko ēst, man nebija, nekā nebija, malkas nebija, es salu nost, ārā bija – 20ºC, es vienkārši mājās salu, gulēju un lēnām laidu ārā garu. Un tad es atkal sāku lūgt Dievu: „Dievs, izmaini manu dzīvi, ja Tu esi.”
Un tad bija notikums ar kristīgo radio. Viss, kas man bija, bija šis radio. Pēkšņi es dzirdēju, ka kāda meitene pa radio teica: „Piesauciet Jēzus Vārdu. Viņš izmainīs jūsu dzīvi!”Es tā dzirdēju, ka tā meitene to teica ar pārliecību. Es piesaucu Jēzus Vārdu, es teicu: „Jēzu, ja Tu esi Tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, un mani, tad izmaini manu dzīvi.” Pēc tam es atkal nokļuvu cietumā. Aukstā un tumšā cietuma kamerā es saucu pēc Dieva un eņģeļu pavadībā lūdzu lūgšanu, es dzirdēju balsi, kas ar mani runāja. Un skaitīju grēku nožēlas lūgšanu: „Tēvs, es nāku pie Tevis Jēzus Vārdā. Es ticu, ka Tu esi Dievs, ka Tu nomiri par maniem grēkiem, trīs dienas biji kapā, augšāmcēlies. Piedod manus grēkus.” Un tajā brīdī, kad es lūdzu šo lūgšanu, atnāca brīvība, un līdz šim brīdim es kalpoju Viņam, esmu brīvs, esmu dziedināts. Bībele ir mana mīļākā grāmata. Tā pat nav grāmata. Tas ir Dieva vārds.
“Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4)
Es neesmu atstājis lūgšanas, un arī tu esi šeit tikai tāpēc, ka es paklausīju Viņam. Tik daudz cilvēkiem dzīves ir izmainītas. Caur ko? Kas es tāds esmu? Kaut kāds „spitālīgais”, kaut kāds kraupainais, kaut kāds nešķīstais. Kas es tāds esmu? Nekas. Bet Dievs mani izmainīja un lieto mani, un tas, kas runā uz tevi tagad, patiesībā ir Dieva vārds, ko es sludinu. Tu esi atnācis pie Jēzus, un Jēzus lieto mani un Jēzus lietos tevi. Āmen!
Tev nevajag iziet to procedūru, kādu es izgāju. Es gribu un es zinu, ka tā ir Dieva griba, lai tu nāc pie Jēzus uz ceļiem. Lūk, tad Jēzus iežēlojas. Te rakstīts: „Viņš bija sirdī kustināts, jo spitālīgais vīrs bija uz ceļiem.” Ja tu esi atnācis ar gatavību Viņam kalpot, ar gatavību meklēt Viņa vaigu, tad Jēzus ir aizkustināts par tevi. Viņš mīl tevi. Tas, kas tev ir jāzina – DIEVS TEVI MĪL! Tev tas ir jāsaprot. Viņš tevi pieņem. Spitālīgais tika atstumts, bet Jēzus viņu pieņēma. Tavas slimības un problēmas ir no atstumtības, kuras visbiežāk tu esi saņēmis bērnībā, kad cilvēki tevi nav mīlējuši un nav pieņēmuši. Arī tavu grēku dēļ tev var būt slimības. Pat tas, ka bērnu atstāj vienu pašu bērnu dārzā, rada atstumtību. Tā ir pieņemts – tu aizved, atstāj, viņš histēriski raud, viņam nav miera, un jau tajā brīdī var salauzt bērnu, un sekas būs visas dzīves garumā: kompleksi, slimības, emocionāla nestabilitāte.
Atstumtam cilvēkam visu laiku liksies, ka viņam kaut kā trūkst, viņš tiek atstumts un meklēs piepildījumu vardarbībā, pornogrāfijā, un tas turpināsies no dzimtas uz dzimtu. Nemaz nerunāsim par seksuālu izmantošanu, – tas pilnībā salauž cilvēku. Seksuālā izmantošana bērnībā pilnībā salauž bērna psihi. Viņš tāds izaug, nekāds, bet Jēzus dara brīvu, kad mēs esam uz ceļiem Viņa priekšā. Viņš ir sirdī kustināts. Atstumtība, ko esam bērnībā saņēmuši, traucē nākt pie Dieva kā pie Tēva, kurš mīl tevi. Draugs, Jēzus tevi mīl! Neskatoties uz to, cik tu esi „kraupains”. Spitālīgais bija daudz „nesmukāks” par tevi draugs. Vai tu esi bijis atstumts tā, kā šis spitālīgais bija atstumts? Tev nav jādzīvo izolācijā, šausmīgā vietā, kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem. Bet tev ir savas problēmas.
Mīlestība nemīl tavu izskatu. Mīlestība skatās uz cilvēku, nevis uz to, cik viņš ir plats, augsts, garš, sieviete, vīrietis, šādas vai tādas ausis. Es citreiz dzirdu, ka cilvēkiem nepatīk savas ausis. Man gan sevī viss patīk, kaut gan es zinu, ka es neesmu perfekts, ideāls, bet es sev patīku, jo mans Tēvs mani pieņem tādu, kāds es esmu, un tevi Tēvs pieņem tādu, kāds tu esi. Ja tu zināsi, ka Jēzus tevi mīl, tad tev būs viegli pieņemt Viņa mīlestību un dziedināšanu. Viņš grib dziedināt, jo Viņš ir sirdī kustināts. Mīlestībā pret tevi, neatkarīgi no tā, kādi tavi grēki un kā tu izskaties. Viņš aizskar tevi un saka: „Es gribu, topi šķīsts!” Spitālīgais saka: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Tu vari teikt: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt, Tu vari mani dziedināt.” Un uzreiz Viņš tevi mīlestībā aizskar un saka: „Es saku: topi dziedināts! Es mīlu tevi, bērns. Es mīlu tevi, mana meitiņa. Es mīlu tevi, mans dēliņš. Man ir labklājības domas par tevi. Es gribu tev dot. Es gribu tevi mīlēt.” Viņš saka: „ Nāc pie Manis mīlestībā. Nāc Manā mīlestībā.” Dieva mīlestība ir lielāka par cilvēcisku mīlestību. „Man patīk viņa, man patīk viņš.” Šiem vārdiem ar mīlestību ir mazs sakars. To vairāk var pieskaitīt pie vienkāršas iekāres, apbrīnas, komplimentu izteikšanas. Mīlestība ir vairāk, tā neredz tavu izskatu, tā neredz tavus grēkus.
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)
Jēzus mīl tevi, un Jēzus jūt tev līdzi. Jēzus mīl mani un jūt man līdzi. Lūk, iemesls, kāpēc Viņš grib atbildēt uz tavām lūgšanām. Ne tāpēc, ka tu esi Viņa priekšā ceļos, bet galvenais iemesls ir mīlestība. Dievs ir mīlestība.
“Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.“ (Kolosiešiem 3:14)
Mīlestība ir pilnības saite. Pilnība ir tikai caur mīlestību. Pilnīga dziedināšana ir tikai caur mīlestību. Dievs mīl tevi, un tu mīli Viņu!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde, Valērija Ivanova un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece.
