Tāpat kā atšķiras cilvēki mums apkārt, tāpat atšķiras arī mūsu komunikācijas spējas. Kādam nav problēmu noformulēt savu domu un izteikt to citiem, bet kādam tas var sagādāt milzīgas grūtības. Viens no biežākajiem cēloņiem šādām komunikācijas problēmām ir mazvērtība, kuras dēļ cilvēks šaubās par savām spējām izteikties. Ilgus gadus Rainai ir bijušas bailes runāt ar cilvēkiem.

„Manuprāt, vissmagāko triecienu savam pašvērtējumam ieguvu bērnībā, kad piedzima jaunākā māsa, un man septiņu gadu vecumā vajadzēja uzņemties atbildību par dažādiem mājas darbiem. Bet, tā kā viss perfekti neizdevās, tētis bieži bija dusmīgs un mani lamāja. Vēlāk, skolas gados, dabūju ciest, sava apaļīguma un sliktās veselības dēļ, jo nespēju izpildīt fizkultūras stundās noteiktos normatīvus. Turklāt skolotāja man līdzi nejuta, bet vienmēr skarbi aizrādīja, ka es nekad nespēšu neko prātīgu sasniegt. Jau no pirmās klases sportā man bija nesekmīgas atzīmes, un kopš tā laika biju pārliecināta, ka esmu sliktāka nekā citi klasesbiedri. Līdz ar to es vienmēr centos izvairīties no liekām aktivitātēm, lai nevajadzētu atkal piedzīvot apsmiešanu no pieaugušo un klasesbiedru puses. Tāpat man lielas grūtības sagādāja literatūras stundas, kurās no galvas bija jāmācās dzejoļi un jānorunā klases priekšā. Tas vienmēr radīja spriedzi, jo man nebija laba atmiņa un visu tekstu vajadzēja burtiski “iekalt”. Arī vēlāk, studiju gados, šīs problēmas nekur nepazuda, jebkura uzstāšanās manī radīja milzīgas bailes un es jau nedēļu iepriekš sāku ļoti pārdzīvot. Tādās reizēs man parādījās visi iespējamie stresa simptomi no bezmiega līdz pat vēdergraizēm, kuri reizēm bija tik mokoši, ka vajadzēja lietot aptiekā nopērkamos nomierinošos medikamentus. Tāpēc arī turpmākajā dzīvē, cik vien iespējams izvairījos no uzstāšanās, lai izbēgtu no šīm nepatīkamajām izjūtām, uzticot šos pienākumus citiem cilvēkiem. Veiksmīgi komunicēt es varēju tikai ar vienu vai diviem cilvēkiem, ja klausītāju palika vairāk, es sāku justies slikti. Tuklāt problēmas man varēja radīt arī vienkāršs telefona zvans un saruna ar svešinieku, tāpēc, ja vien bija iespēja, vienmēr lūdzu palīdzību vīram. Man sagādāja lielas grūtības brīvi izteikties bez iepriekšējās sagatavošanās un stresa situācijās varēju ātri pazaudēt galveno domu. Biju klusa maliņā stāvētāja, taču tagad, pateicoties Dievam, esmu saņēmusi dziedināšanu un mana komunikācija ir krietni uzlabojusies.

Draudzi “Kristus Pasaulei” es sāku apmeklēt, pateicoties kādai kolēģei, kura mani uzaicināja uz kristīgu sadraudzības pasākumu. Aizgāju uz vienu, pēc laika uz otru, kur dzirdēju mājas grupas vadītājas liecību par to, kā viņa, pateicoties Dievam, ir atbrīvojusies no mazvērtības. Dzirdētais mani ļoti uzrunāja, un es aizvien biežāk aizdomājos par Dievu. Vēlāk saņēmu uzaicinājumu uz mājas grupiņu un pēc neilga laika sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, kur man ļoti iepatikās slavēšana un arī mācītāja sprediķi, kas bija skaidri un viegli saprotami.

Lēnām ieguvu pārliecību, ka ļoti svarīgi ir izveidot attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Uzskatu, ka tas bija arī viens no galvenajiem iemesliem manām izmaiņām. Lasot un iedziļinoties Dieva vārdā, mans pašvērtējums ir audzis, un es saprotu, ka neesmu nekādā veidā sliktāka par citiem cilvēkiem. Vairs neizvairos no aktivitātēm tikai tādēļ, ka man būs jāizsaka savs viedoklis. Uzstāšanās cilvēku priekšā manī nerada milzīgu spriedzi, kā tas bija pirms tam. Tagad arī bez īpašas sagatavošanās varu izteikties un nepazaudēt galveno domu, kuru esmu vēlējusies pateikt. Jau salīdzinoši ilgu laiku neesmu cīnījusies ar bezmiegu un citām stresa pazīmēm. To ir pamanījušas arī manas kolēģes, kuras zināja par manām komunikācijas grūtībām, un ļoti brīnījās par šādām pārvērtībām. Atceros, ka, tikko sākot apmeklēt grupiņu, parasti klusiņām sēdēju stūrītī neko nejautājot un bez īpaša uzaicinājuma nerunājot, taču tagad varu brīvi komunicēt un pat vadīt slavēšanu, kas vēl pirms neilga laika nebūtu vispār iespējams. Pateicoties Dievam, mana pašapziņa ir augusi un komunikācijas spējas krietni uzlabojušās. Man nesagādā grūtības zvanīt un runāt ar svešiem cilvēkiem, jo esmu pārliecināta, ka spēšu pareizi izteikties. Es vairs neesmu klusā maliņā stāvētāja un nesamulstu arī situācijās, kad jākomunicē ar vairāk kā vienu vai diviem cilvēkiem. Plānoju nākotnē arī pati vadīt savu mājas grupiņu. Dievs tiešām ir ļoti labs! Esmu priecīga, ka varu brīvi runāt!

Ikvienam novēlu pieņemt Jēzu kā savu Glābēju, iepazīt Dievu, izveidojot personīgas attiecības ar Viņu, atrast savu mājas grupiņu un izveidot uzticības pilnas attiecības ar tās vadītāju. Draudze ir kā otra ģimene, kas palīdz mainīties un pilnveidoties.”

Rainas Tiltanovas liecību pierakstīja Līga Paņina