Vēl pirms neilga laika Laurai ļoti patika skatīties šausmu filmas, 
kas atstāja iespaidu uz Lauras ikdienu un ienesa viņas dzīvē bailes. Bet, esot draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu seminārā jeb inkaunterā, viņa pieņēma lēmumu atteikties no tādu filmu skatīšanās un saņēma brīvību arī no bailēm.
Laura stāsta: „Man patika gūt baudu un adrenalīnu skatoties šausmenes, kur velns iemiesojās cilvēkos, tos paverdzinot un liekot darīt visneiedomājamākās lietas. Dažbrīd bija tā, ka gribēju aizvērt acis, bet tās nevērās ciet, jo ar ziņkāri gaidīju – kas nu būs tālāk, kas sekos. Dažbrīd gribējās kliegt un palīst no bailēm zem segas, bet es to nedarīju, jo tad būtu nokavējusi kādu sulīgu un stindzinošu ainiņu, kur plosās nelabais. Atceros, ka nesenais hīts man bija šausmu filma „Lāde”. Vēl tagad pēc tās filmas noskatīšanās atceros kadrus par to, kā sātans kontrolēja cilvēku, kā viņš izmantoja viņu, sagraujot cilvēku no iekšienes, pārvēršot par nulli, bet sekas pēc šīs filmas, bija jūtamas uzreiz, jo likās, ka viņš ir klātesošs un ka arī ar mani var tā notikt kā tai filmā.
Domājot, kā tas sākās, atminos to, ka apzināti šausmenes sāku skatīties pusaudžu vecumā un kā minimums mēnesī noskatījos divas tāda rakstura filmas, bet vēlāk sāku skatīties šausmenes biežāk. Nedēļā centos noskatīties vismaz vienu šādu filmu par apsēstajiem. Interesei pieaugot, sāku meklēt internetā visādus stāstus par pārdabiskām lietām, kur bija aprakstīta maģija un okultisms. Jo stāsts bija briesmīgāks, jo vairāk tas mani piesaistīja. Arī viens no maniem mīļākajiem raidījumiem bija „Ekstrasensu cīņas”, jo vairāk tur bija pārdabiskā un burvestību, jo labāk.
Taču tas atstāja iespaidu uz manu ikdienu, raidījumos un filmās redzētās ainiņas ik pa brīdim iešāvās prātā un sāka traucēt man dzīvot. Man bija bail vienai palikt mājās, bail no tumsas. Kad ir karsts, parasti cilvēki guļot atsedzas, bet es visu slēpu zem segas, jo man šķita, ka kāds noteikti mani aizskars vai sagrābs. Uz ielas vienmēr bija sajūta, ka mani kāds izseko un gaida, kad nogriezīšos šķērsieliņā. Jau pirms es iepazinu Dievu, es apzinājos, ka daru sev pāri, bet man nebija spēka no šīm filmām atteikties.
Kad sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un vienu no tās mājas grupiņām, izstāstīju par savu problēmu mājas grupas vadītājai. Viņa brīdināja mani, ka pareizāk būtu atteikties no šausmu filmu skatīšanās, jo vienā brīdī bailes var parādīties ne tikai, esot vienai mājās, bet arī citās dzīves situācijās. Mani patiešām vajāja bailes – man bija bail, ka bērni slimos, bail, ka pietrūks naudas, bail uzstāties auditorijas priekšā utt.
Aizbraucot uz draudzes lūgšanu sapulci jeb inkaunteru, kalpotāji lūdza par manu problēmu. Pēc inkauntera esmu pieņēmusi stingru lēmumu un atteikusies no šausmu filmu skatīšanās. Bībelē Jāņa evaņģēlijā 8:36 ir teikts: „Ja nu Dēls (Jēzus) jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” Tagad man jau kādu laiku vairs nav baiļu būt vienai mājās vai iziet uz ielas. Man vairs nav sajūtas, ka kāds man seko vai uzglūn, kad ir tumšs. Es vairs nebaidos, ka trūks naudas, vai slimos bērni. Esmu ievērojusi, ka ir kļuvis vieglāk arī uzstāties publikas priekšā. Esmu drošāka un pārliecinātāka par sevi. Bailes no manas dzīves ir aizgājušas.”
Laura Arbidāne
