Tu vari! Viņa un viņš var! Es varu! Un visi kopā mēs varam!
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem 4:13)
Pāvils var! Tātad arī tu vari. Mēs vēlamies dzīvot Dieva gribā, būt veiksmīgi itin visā. Mēs ikviens vēlamies būt veiksmīgs savā personīgajā dzīvē, ģimenes dzīvē, savā kalpošanā, attiecībās ar Dievu, finansiāli nodrošināti, veiksmīgi savā izglītībā un karjerā. Mēs vēlamies būt veiksmīgi, un tāda arī ir Dieva griba. Tādēļ arī Jēzus ir atnācis uz zemes, – lai iznīcinātu velna darbus. Tādēļ arī Jēzus Kristus atnāca, – lai velnam atņemtu tiesības uz mums. Lai mēs valdītu sevi, valdītu savu dzīvi pēc Dieva gribas, būtu tuvās attiecībās ar savu Debesu Tēvu caur Jēzu Kristu un nodzīvotu tādu dzīvi, kāda ir Viņam patīkama, – veiksmīgu dzīvi.
Pirmajā Mozus grāmatā pašā sākumā ir rakstīts, ka Dievs radīja debesis un zemi, un radīja cilvēku, vīrieti un sievieti – Ādamu un Ievu. Šie cilvēki bija ideāli, perfekti, – tādi, kādus Dievs vēlas redzēt mūs. Kad cilvēks sagrēkoja, viņš pazaudēja savu mūžīgo dzīvību un svētības, un tas notika tādēļ, ka viņš nepaklausīja Dievam. Caur Jēzu Kristu mēs to visu atgūstam. Ikviens, kurš tic Jēzum, atgūst Dieva tuvumu, mūžīgo dzīvību un svētības.
Kā tas varēja notikt, ka paši pirmie cilvēki pazaudēja Dieva svētības? Dievs viņus ielika Ēdenes dārzā, kurā auga daudz un dažādi koki, katrs ar saviem augļiem. Un Dievs teica: „No visiem šiem kokiem tu vari ēst, tikai no viena nevari ēst – no ļauna un laba atzīšanas koka.”
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16-17)
Dievs teica, ka cilvēks var ēst no visiem dārza kokiem, un nevar ēst tikai no viena koka. Un svētrunas tēma tā arī skan – Es varu! Šodien es vēlos virzīt tavu saprašanu, domas un ticību pareizā gultnē. Tādā gultnē, kādā Dievs to ir paredzējis no paša iesākuma. Dievs nav paredzējis cilvēkam pārsvarā domāt par to, ko viņš nevar, bet Viņš ir paredzējis, ka cilvēks pārsvarā domā par to, ko viņš var. Kad cilvēki nāk pie Dieva jeb, pareizāk sakot, nenāk pie Dieva, viņi bieži saka: „Pie jums jau neko nedrīkst. Dievs man visu atņems. Dievs man visu aizliedz. Pie jums nevar darīt šo un nevar darīt to, pie jums „Kristus Pasaulei” vispār ir disciplīna. Ja es nākšu, es vairs neko nedrīkstēšu!” Dievs negrib, lai mēs tā domājam! Dievs grib, lai mēs domājam par to, ko mēs varēsim, kad nāksim draudzē, ko mēs varēsim, kad būsim attiecībās ar Dievu, ko mēs varam, ko mēs drīkstam un kas mums pienākas.
Džons Maksvels raksta savā grāmatā: „80% savas enerģijas tērē tam, ko tu vari izdarīt, un tikai 20% savas enerģijas tērēt tam, ko tu nevari.” Katram no mums ir kādas negatīvas lietas, kuras ir jāpievelk, citādi tās ar laiku izjauks mūsu skaisti veiksmes gājienu, jo viens piliens darvas sabojā visu medu. Taču Dievs saka – ir tikai viens koks, no kura nedrīkst ēst. Dievs atļāva ēst no visiem citiem koka augļiem. Tātad 80% savas enerģijas tērē tam, lai domātu par to, ko tu vari, un darītu to, ko tu vari, un tikai 20% savas enerģijas tērē tam, ko tu nevari, bet ko ir vajadzīgs darīt, lai strādātu pie savām vājajām pusēm. Liec uzsvaru uz savām stiprajām pusēm. Kāda jēga ir sisties pie durvīm, kuras ir aizslēgtas? Vai nav labāk izmantot tās durvis, kuras ir atvērtas?
Otrajā Mozus grāmatā, divdesmitajā nodaļā ir rakstīti Desmit Dieva baušļi. Nemainīgi, nezūdoši likumi, Dieva griba visiem cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs tos ievērojam. Bet, ja ir runa par baušļiem, lielākajai daļai cilvēku, arī kristiešiem, pirmā asociācija, kas nāk galvā, ir „TEV NEBŪS.” Tev nebūs darīt to vai šito. Tur tā arī ir rakstīts – tev nebūs zagt, nokaut, melot, laulību pārkāpt -, un mēs domājam par to, ko mēs nevaram. Bet ne es, ne tu tālu nevari tikt, ja tu koncentrējies uz to, ko tu nevari un nedrīksti. Koncentrējies uz to, ko tu iegūsi! Domā par to, ko tu vari!
1. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
– Cik gan grūti ir dzīvot savu dzīvi un nepārtraukti uzmanīties no tā, vai tikai apkārt nav kāds cits dievs. Un pie sevis domāt: „Ka tikai man kaut kur nesanāk sarunāties, pielūgt kādā veidā kādu citu dievu!” Iedomājies tādu ikdienas lūgšanu: „Dievs, palīdzi man, ka es nekad nepielūdzu citus dievus!”
+ Vai nebūtu labāk koncentrēties uz to, ko tev dod šis bauslis? Tu vari pielūgt vienīgo, patieso, dzīvo Dievu! Tu vari Viņu pazīt un būt personīgās attiecībās ar Viņu! Aleluja! Tu vari slavēt un godināt Dievu, ar visām no tā izrietošajām sekām, ko Tēvs grib dot Saviem bērniem. Ko Jēzus atbildēja sātanam tuksnesī, kad tas Viņu kārdināja? Sātans nekaunīgi piedāvāja Dieva Dēlam visas pasaules zemes un bagātības, tautas, pilsētas un varu, ja Jēzus viņu pielūgs. Jēzus atbildēja: „Tev būs Dievu to Kungu vien pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tā ir privilēģija – kalpot Dievam! Tātad 80% enerģijas tērē tam, lai lepotos un koncentrētos uz to, ka tu vari pazīt dzīvo Dievu, un tikai 20% uzmanies, lai nezemotos citu dievu priekšā. Mēs slavējam un pielūdzam Dievu, Kurš ir radījis debesis un zemi!
2. Netaisi sev elka tēlu.
– Iedomājies, ka tu tērētu savu laiku, lai uztrauktos, ka tikai tavās mājās nav kāds Jēzus zīmējums, vai tikai kaut kur nav kāds elks aizķēries.
+ Labāk priecājies par to, ka tu vari iepazīt Dievu caur Jēzu Kristu, caur Svētajiem Rakstiem. Otrais bauslis ir saistīts ar Dieva iepazīšanu. Jo mēs arī lūdzam Jēzus Kristus vārdā, saskaņā ar Dieva gribu. Tu vari iepazīt dzīvo Dievu!
3. Tev nebūs Dieva Vārdu nelietīgi valkāt.
– Vecās Derības laikā pagānu tautas uzskatīja tā – ja tās zina sava dieva jeb dēmona vārdu, tās var viņu kontrolēt. Tāpēc ir šis bauslis, kas aizliedz nelietīgi valkāt un piesaukt Dieva Vārdu.
+ Visu, ko mēs lūdzam, mēs lūdzam saskaņā ar Rakstiem. Jo tikai Bībelē var uzzināt Dieva gribu. Vai nav labāk? Tu vari būt perfektajā Dieva gribā. Tu vari lūgt saskaņa ar Jēzus vārdiem. Tu personīgi vari pazīt Dievu pēc Viņa Vārda – Jahve. Tu vari dzīvot saskaņā ar Viņa gribu, Viņa ideālo plānu tavai dzīvei.
4. Piemini sabata dienu.
– Tu vari nodarboties ar matemātiku un skaitīt, kura tad ir īstā septītā diena, un patiešām ir cilvēki un kristieši, kuri ar to nodarbojas. Viens izskaitļo sestdienu, otrs svētdienu, trešais pirmdienu… Apustulis Pāvils māca netiesāt citam citu par to, ko ēdam vai dzeram, vai par to, ka kāds cilvēks kādu dienu tur vairāk par citu dienu. Vecajā Derībā par sabata pārkāpšanu nobungāja ar akmeņiem. Turklāt farizeji bija izdomājuši tādus likumus, ka ikviens cilvēks sabata dienā nedrīkstēja nest neko smagu; viss bija precīzi noteikts pēc svara un daudzuma.
Iepriekš draudzes dievkalpojumi notika sestdienās, tagad tie ir svētdienās. Nav svarīgi, kurā dienā tie notiek, svarīgi ir, ka tā ir diena, kad mēs visi sanākam kopā, lai slavētu un pielūgtu Dievu. Es neesmu ne adventists, ne jūdaists, pirmkārt un galvenokārt, es esmu Dieva bērns.
+ Vai nav labāk priecāties par to, ka tu vari būt svētdien dievkalpojumā!?! Mēs visi sanākam kopā pielūgt dzīvo Dievu, draudzētos, svinētu Bībeles skolas izlaidumu, ziedotu Dievam, dzirdētu Dieva vārdu. Tu gaidi svētdienu?
Ir cilvēki, kuriem galvā skan „Turi sabata dienu!”, bet viņiem ir sevi jāpiespiež, lai atnāktu uz dievkalpojumu. Labāk domā tā: „Es varu būt dievkalpojumā pie sava Dieva, ar saviem draugiem! Mēs slavēsim, klausīsimies, draudzēsimies!”
Šis bauslis attiecas uz arī uz atpūtu. Tu vienu dienu nedēļā vari atpūsties. Dievs tev atļauj vienu dienu mājās gulēt. Svētdienā būt dievkalpojumā, bet sestdienā vienkārši atpūsties. Kad cilvēks atpūšas, tad viņa smadzenes atjaunojas.
5. Godini savu tēvu un māti.
– Vai vecāku godāšana ir visu viņu vēlmju izpildīšana? Mums būs krist ceļos viņu priekšā un godāt? Vai paklausīt, kad vecāki neļauj nākt uz dievkalpojumu? Ja vecākiem nepatīk draudze, uz kuru tu ej, tad tu vairāk nenāksi? Domā pats.
+ Tu vari būt pareizās attiecībās ar saviem vecākiem! Šis bauslis attiecas arī uz bērnu audzināšanu. Tu vari izaudzināt ideālus bērnus, nevis katru minūti uztraukties par to, ka tikai tu kaut ko dari nepareizi. Dievs negrib, lai mēs visu laiku dzīvojam ar kādu bailīti, ka tikai kaut kas nenotiek. Visu laiku domāt, vai esi par maigu vai par stingru, – arī to vajag, bet tikai 20%. 80% tu vari izaudzināt ideālus bērnus. Protams, ideāls nav nekas šajā pasaulē, taču tā mums būt ticēt, jo Dievs ir ideāls, un mēs līdzināmies Viņam.
6. Tev nebūs nokaut.
– Šis bauslis attiecas arī uz nogalināšanu ar vārdiem. Tas nozīmē – bombardēt otru cilvēku ar vārdiem, dod nepareizus padomus, izsaka negatīvas replikas, noniecina, kontrolē, lamā. Vienā vārdā – terors. Mums katram ir nācies sastapties ar šādiem cilvēkiem, vienalga – ģimenē, skolā, darbā, uz ielas. Vai bija patīkami?
+ Tu vari pacelt cilvēkus! Piemēram, man ir izvēle – es uz šodienu varēju sagatavot sprediķi par elli un stāstīt tev par to, kāds sods tevi sagaida, ja grēkosi. Arī par elli mums ir jāzina, taču es labāk tev pastāstu sprediķi ar nosaukumu „Es varu!”. Es tev saku, ka tu vari celt cilvēkus, glābt dzīvības. Nekoncentrējies uz to, ka tikai tu kādu netīšām nenokauj, bet koncentrējies uz cilvēku glābšanu. Ievērojot Dieva dotus noteikumus. Ja tu no savas puses visu izdari pareizi, tev nevajag būt sirdsapziņas pārmetumiem. Piemēram, ja tu vadi auto un ievēro visus ceļu satiksmes noteikumus, brauc pareizi un uzmanīgi, bet tavā priekšā gadās uz ceļa gadās cilvēks, tā nav tava vaina, ka viņš tur parādījās tad, kad to nevajadzēja. Nemoki sevi ar vainas apziņu par to, kur nebija tava vaina. Vadot auto, tu glāb cilvēku dzīvības jau ar to, ka tu ievēro noteikumus.
7. Tev nebūs laulību pārkāpt.
– Uznāca gribulis, apnika sava sieva, gribas citu. Bet nevar.
+ Ir normāli piedomāt pie tā, ka nedrīkst pārkāpt laulību, bet vai nebūs labāk, ja tu dzīvosi perfektā, laimīgā laulībā? Tu vari būt laimīgā laulībā. Koncentrējies uz to, ko tu vari.
8. Tev nebūs zagt.
– Tev nebūs ņemt to, kas pieder citam.
+ Vai nebūs labāk, ja tu par sevi domāsi: „Es varu attīstīt savu biznesu un dzīvot pilnībā!”? „Es varu dot Dievam un arī citiem.” Tu vari finansiāli palīdzēt citiem un celt cilvēkus.
9. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
– Tātad tev nebūs melot. Šeit ir runa par to, ka cilvēks bojā kāda cita cilvēka reputāciju, ceļ neslavu.
+ Tu vari cilvēkus uzslavēt, celt un būt patiess! Vai nav labāk otram teikt labo, nevis slikto? Cilvēki vairāk grib darīt to, par ko viņi tiek uzslavēti. Ja tu esi kompānijā, kurā slavē par nepareizām lietām, tu tās gribēsi atkārtot. Pamēģini bērnu uzslavēt par to, ka viņš izdara palaidnību, redzēsi, kas notiks! Uzteic cilvēkus par pareizām lietām, un viņi tās atkārtos. Vai man teikt, ka tu vari, vai arī sludināt par to, ko tu nevari? Mēs spējam visu!
10. Tev nebūs iekārot.
– Tev pat domās nebūs gribēt to, kas pieder otram. Arī domās mums nebūs grēkot. Sava galva ir jāsargā.
+ Šajā bauslī ir runa par cilvēka iekšējo brīvību. Ja pārējie deviņi baušļi attiecas uz ārējām darbībām, tad šis ir domāts, lai sargātu cilvēka iekšējo pasauli. Tu vari būt iekšēji brīvs, tīrs un Jēzus asinīs svēts! Tu vari domāt par to, par ko Dievs grib, lai tu domā. Neviens tavas domas nekontrolē.
Vai tu vari būt upurējošs? Domā par sevi, ka tu vari būt upurējošs. Un mums ir nepieciešams tādiem būt.
Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: “Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām! Ābrahām!” Bet tas sacīja: “Te es esmu.” Un viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. (1.Mozus 22:1-14)
Vai tu zini, ka mums no Dieva ir apsolījums? Viņš mūs svētīdams svētīs un vairodams vairos. Viņš to darīs itin visā. Šo apsolījumus Dievs deva Ābrahamam un visiem viņa pēctečiem, mums, jo viņš ir mūsu ticības tēvs. Kā notika šī apsolījuma piepildīšana? Dievs izveda Ābrahamu no kaldēju Ūras un teica: „Ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.” Ābrahams izgāja un gāja tur, kur Dievs rādīja. Lai arī Dievs apsolīja viņu vairot, ilgi gaidītais dēls viņam ar sievu kā nebija, tā nebija. Ābrahamam ir jau simts gadi, bet Sārai deviņdesmit, kad viņiem piedzimst dēls – Īzaks. Pēc kāda laika Dievs uzrunā Ābrahamu un liek viņam upurēt savu vienīgo dēlu. Dievs prasa to atdot Viņam. Ābrahams nerunā pretī, bet ņem dēlu, ved, sataisa altāri, sasien viņu un paceļ nazi. Tajā brīdī, kad viņš jau ir gatavs to darīt, eņģelis aptur Ābrahamu. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, vai viņš bija gatavs Viņam atdot visu. Ābrahams bija upurējošs Dieva kalps. Šī Rakstvieta nav jāuztver pilnīgi burtiski; tas ir Vecās Derības laiks, Jēzus vēl nebija atnācis, tas bija Ābrahams un tas bija tikai pārbaudījums, vai Ābrahams ir uzticams Dievam. Ābrahams pierādīja savu uzticamību un paklausību, un Dievs atalgoja viņu. Ābrahama pēcnācēji šodien patiešām ir tik daudz kā zvaigznes debesīs. Tātad mums ir dots apsolījums, ka Dievs mūs svētīs un vairos itin visā, bet ir viens nosacījums – mums ir jābūt upurējošiem. Šis var būt par iemeslu tam, kāpēc tavā dzīvē joprojām kādās sfērās nav izlaušanās, tu netiec galā ar kādām lietām. Ja tava kalpošana buksē, iespējams, tu neesi upurējošs. Tu vari būt upurējošs! Tu vari tāds būt! Tu vari likt uz altāra pašu dārgāko, kas tev ir, atdot to Dievam. Tu vari būt veiksmīgs caur upuri.
Viena lieta ir, kad tu piespied sevi būt upurējošam, taču pavisam cita, kad tu saproti, ka vari tāds būt. Es varu likt uz altāra pašu dārgāko, kas man ir, es varu upurēt to, kas man ir visdārgākais. Tu vari būt veiksmīgs caur upuri. Dievs ir apsolījis tevi svētīt un vairot, bet iemantot apsolījumu var tikai ar mērķtiecību, ticību un pacietību. Salamana pamācībās ir rakstīts, ka pacietīgais ir labāks par stipro. Tev ir jābūt pacietīgam, taču tev pašam ir jāapzinās, ka tu vari būt pacietīgs. Nav svarīgi, kādi ir cilvēka talanti, iespējas vai fiziskie parametri. Tas, kurš būs pacietīgs, upurējoši dodoties viena konkrēta mērķa virzienā, pat, ja tam nebūs nekādu talantu vai iespējas, būs labāks nekā tas, kuram ir viss, lai sasniegtu mērķi. Pacietīgais uzvar. Ir bijušas hokeja spēles, kurās Krievijas zvaigznes spēlēja ar Latvijas izlasi. Tas bija vairākus gadus atpakaļ, kad Krievijas zvaigžņu, tas ir, talantīgāko spēlētāju, komanda zaudēja Latvijai 3:2. Tas notika tādēļ, ka Latvija pacietīgi spēlēja kopā kā komanda, turpretī Krievijas spēlētāji spēlēja katrs savu spēli, jo katrs uzskatīja sevi par individuālu zvaigzni. Šo faktu gan nevar attiecināt uz šīs sezonas spēlēm, jo, manuprāt, Krievija spēlē vislabāk.
„(..) ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus. Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša, sacīdams: tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. – Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto.” (Ebrejiem 6:12-15)
Ābrahāms saņēma savus apsolījumus, pacietīgi gaidot. Ābrahāms dienu no dienas vienkārši gāja, gaidot apsolījuma piepildīšanos. Ja tev ir plāni, sapņi, mērķi, vīzija un stratēģija, tad katru dienu pacietīgi gaidi un darbojies. Pacietīgais ir labāks par profesionāli, un, ja tu esi profesionālis un vēl pacietīgs, tad tu esi vislabākais. Tu vari būt labākais un sasniegt mērķus. Lielākā problēma sākas brīdī, kad cilvēks sāk domāt: „Bet varbūt es tomēr nevaru.” Tu spēj tieši tik, cik tu domā, ka tu vari. Cik gan daudz mēs spētu sasniegt, ja domātu, ka visu varam! Tam, ja tu kaut ko nedari, nav nekādu attaisnojumu. Tu nedari tādēļ, ka tu domā, ka tu nespēj. Tev par sevi ar jādomā, ka tu vari. Tad, kad sāksi tā domāt, ej un darbojies, un tu redzēsi, ka tu patiešām vari. Mēs varam neiespējamo, jo Dieva Vārds saka, ka tas visu spēj, kas tic. Ja tu tici Dievam, tad tici Dieva vārdam. Mūsu draudzē ir inkaunters. Ja katrs cilvēks, braucot uz šo vietu, skaidri zinātu, ko vēlas saņemt, cik gan daudz mēs spētu redzēt Dieva brīnumus! Ja tu izvilktu zelta zivtiņu, tu nevilcinoties pateiktu viņai savu vēlēšanos. Dievs ir daudz vairāk par zelta zivtiņu, Viņš ir reāls, dzīvs Tēvs, kurš dos tev to, ko no Viņa lūdz. Bībele skaidri saka, ka visu, ko mēs lūgsim Viņa vārdā, Viņš mums dos.
„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja 7:7-8)
Tu vari dabūt visu, tādēļ, ka ikviens, kurš lūdz, dabū. Tu vari ticēt, būt pacietīgs un mērķtiecīgs. Dāvids bija cilvēks, kurš apzinājās to, ka viņš var. Dāvids uzveica Goliātu un, ķēniņa vajāts, pats vēlāk kļuva par ķēniņu tikai tādēļ, ka viņš zināja, ka var. Viņa dēls uzcēla Templi Dievam, un tieši no Dāvida cilts ir cēlies Jēzus Kristus.
„(..) tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām, kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm! ” (2. Samuēla 22:48-49)
Dievs ir devis mums spējas, ka mēs varam paveikt it visu. Es ticu, ka tev ir šīs spējas un ka tu spēj visu.
Tu vari atvērt savu mājas grupiņu, un tie, kuri vēl nav nonākuši līdz šim izaugsmes punktam, kad patiešām to var darīt, spēj stāstīt cilvēkiem par Kristu un aprūpēt kaut vai vienu cilvēku.
„(..) ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt. Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” (Ebrejiem 5:11-14)
Šajā Rakstu vietā teikts, ka ir cilvēki, kuri sēž draudzē, taču ir palikuši kūtri dzirdēt. Šādi cilvēki visu dzird, taču dzirdēto laiž gar ausīm, dzird, taču nedara. Pilngadīgi, nobrieduši kristieši atšķir labu no ļauna, taču cilvēks, kas tikko nācis pie Dieva, to vēl nespēj izšķirt. Par nobriedušu kristieti, kas spēj izšķirt labu no ļauna un spēj būt veiksmīgs, var kļūt tikai, sākot mācīt citus. Kā jau minēju, tu vari uzņemties rūpes par vismaz vienu cilvēku. Pieņem lēmumu un nedēļas laikā pastāsti desmit cilvēkiem par Kristu, tu to vari izdarīt. Tu vari atvērt savu mājas grupiņu, aprūpēt cilvēkus, izveidot no viņiem līderus, pavadīt laiku ar viņiem kopā un mīlēt viņus. Ja runājam par sportu, neviens audzēknis pēc vairākiem gadiem nenāks pie sava trenera un neteiks: „Paldies, treneri, ka iemācīji man labi sist bumbu.” Lai labi iemācītu spēlēt bumbu, trenerim ir jāpaceļ pats cilvēks, jāliek viņam noticēt, ka viņš spēj. Pati bumbas sišana ir otršķirīga, svarīgākais ir cilvēkam likt noticēt, ka viņš var, jo tikai tad viņam viss izdosies. Es gribu, lai tu esi pacelts visās lietās. Lai būtu veiksmīgs, ir jāsāk kalpot cilvēkiem. Tev ir jābūt mērķim kalpot cilvēkiem. Ikviens nobriest priekš grupiņas atvēršanas, tikai katrs savā laikā. Ja tu, kad šis laiks būs pienācis, nedarīsi to un nesāksi kalpot, tu kļūsi par tādu cilvēku, kāds aprakstīts šajā Rakstu vietā – kūtru un reliģiozu, kurš personīgi Dievu nepazīst. Tādā gadījumā tu vairs neaugsi, bet ceļš ir tikai uz priekšu vai atpakaļ, uz vietas palikt nav iespējams.
Lasot Bībeli, mani ļoti uzrunāja kāda Rakstu vieta par Martu, Mariju un Lācaru, kuri savā starpā bija brālis un māsas. Jēzus bija viņu draugs, bieži apciemoja viņus un pavadīja ar viņiem kopā laiku. Sešas dienas pirms Pasā svētkiem Marta un Marija taisīja mielastu, lai gan mēs zinām, ka Marta gatavoja, taču Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos. Lācars bija uzmodināts no mirušajiem. Marija, paņēmusi īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem. Rakstīts, ka svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Šī eļļa bija ļoti dārga, tā maksāja trīssimts sudraba gabalus. Šajā vietā bija arī mācekļi, un Jūda pārējiem mācekļiem sacīja: „Kāpēc šī eļļa nav pārdota un nauda izdalīta nabagiem?” Jūda absolūti nesaprata to, ko darīja Marija. Tieši šī iemesla dēļ Jūda pabeidza savu dzīvi pašnāvībā – viņš nesaprata upura nozīmi. Kad Jēzus ieraudzīja, ka Jūda runā tādus vārdus, Viņš sacīja: „Šī ir darījusi, ko spējusi, tā jau iepriekš manu miesu svaidījusi bērēm.” Marija no sevis darīja visu, ko spēja, lai gan citiem tas šķita neprātīgi un nepieņemami. Tas, ko viņa darīja, kad izlēja eļļu, šķietami nebija racionāli, taču arī desmito tiesu dot nav racionāli, tomēr tas ir Dieva princips, kas darbojas. Tas ir brīnums, ko, loģiski domājot, nevar saprast. Marija Jēzum atdeva no sevis pašu dārgāko. Šodien tu vari darīt to, ko tu spēj, pat ja tev liekas, ka tas nav nekas nozīmīgs. Tam, ko tu darīsi, būs rezultāts, ja vien tu tici, ceri, upurē, ko spēj un esi pacietīgs.
Noslēgumā būs stāsts par kādu Dieva vīru Dvaitu Mūdiju. Šis stāsts būs kā iedrošinājums tev, lai tu noticētu, ka, lietojot to, kas tev ir šodien, tu vari nokļūt neiedomājamos augstumos. Viņš bija 19.gadsimta cilvēks, viens no ietekmīgākajiem sludinātājiem Amerikā, kuram sapulcētās auditorijas lielumā varētu līdzināties tikai Billijs Grehems. Šim cilvēkam bija četru klašu izglītība, un viņš bija piedzimis nabadzīgā ģimenē. Par spīti tam visam, šis cilvēks uzcēla koledžu, institūtu, kā arī vairākas izdevniecības. Viņš zināja, ka viņš var. Tu paveiksi visu, ja tu koncentrēsies uz to, ka tu vari. Mūdijs apraksta kādu savas dzīves notikumu metodistu draudzē – tajā laikā bagātie cilvēki varēja noīrēt veselu solu, jo, kam bija vairāk naudas, tie sēdēja prestižākās vietās. Bija lielās durvis, pa kurām iekšā nāca bagātie, kā arī mazās, pa kurām nāca nabagie. Mūdijs, vēl neesot sludinātājs, ticot uz Dievu, kļuva turīgs un naudas viņam netrūka. Viņš finansiāli palīdzēja savai mammai, brāļiem un māsām, kā arī visai savai ģimenei. Mūdijs kādā prestižā baznīcā noīrēja veselu solu, taču ne tādēļ, ka viņš bija bagāts un gribēja pazīmēties, viņš gāja uz ielām un dzertuvēm, un veda cilvēkus uz baznīcu, nosēdinot viņus šajos solos. Pēc kāda laika viņš īrēja jau četrus solus un veda tur aizvien vairāk cilvēkus. Laikam ejot, viņam vairs nepietika tikai ar vienu draudzi, viņš to pašu atkārtoja daudzās citās baznīcās. Līdzīgi kā Marija, arī viņš no sevis Jēzum darīja to, ko spēja un mācēja. Dari to, ko tu vari, pat ja tev tas liekas dīvaini. Pēc kāda laika Mūdijs atvēra savu draudzi, un tā sastāvēja no ielu bērniem, bērniem bez vecākiem, bērniem no nabadzīgām ģimenēm. Dažas šo bērnu iesaukas bija „melnais trubu tīrītājs”, „sarkanā acs”, „indiānis”, „trakais miesnieks”, tas norāda uz to, ka daudzi no viņiem bija patiešām bandīti. Samērā neilgā laikā šī viņa draudze, ko viņš pats sauca par Svētdienas skolu, izauga līdz 1500 cilvēkiem. Vēlāk, kā jau iepriekš minēju, viņa auditorija kļuva daudzas reizes lielāka. To visu panāca viņš pats, jo ticēja, ka var. Tu vari pameklēt informāciju par viņu Google, viņš ir mūsu ticības tēvs, Dieva ģenerālis.
Vēl kāds gadījums no Mūdija dzīves, kas norisinājās Amerikā Pilsoņu kara laikā – viņš nestāvēja malā, bet iestājās armijā un kalpoja karavīriem, kā arī visa viņa draudze, visa kustība, kas tur kalpoja, devās viņam līdzi. Viņi bija tur, lai iedrošinātu karavīrus un teiktu: „Tu vari!” Pēc kārtējās kaujas kāds karavīrs, domādams, ka Mūdijs ir kapelāns, paaicināja viņu pie sevis, lai viņš palīdzētu viņam nomirt. Turpinājumā citēšu paša Mūdija teikto: „Pēc kaujas pie Pitsburgas, naktī mani pamodināja un paziņoja, ka kāds ievainotais karavīrs, kurš gulēja kādā palātā, gribēja mani redzēt. Kad es pie viņa atnācu, viņš nosauca mani par kapelānu, kaut vai es tas nebiju. Viņš mani lūdza, lai es tam palīdzu nomirt. Es viņam sacīju: „Es kaut vai tūlīt, šinī pašā brīdī tevi paņemtu uz rokām un ievestu Debesu Valstībā, ja vien es to varētu izdarīt, taču man tas nav pa spēkam. Es nevaru tev palīdzēt nomirt.” „Bet kurš var?” prasīja karavīrs. „Mūsu Kungs Jēzus Kristus,” es paskaidroju, „Viņš atnāca virs zemes tieši ar šo mērķi.” Karavīrs noskumis kratīja ar galvu un sacīja: „Viņš nevar mani izglābt, jo es esmu grēkojis visu savu mūžu.” „Bet Viņš taču bija atnācis tieši tādēļ, lai glābtu grēciniekus,” bija mana atbilde. Tad es padomāju par viņa māti, kas bija palikusi viena, es domāju, ka viņa noteikti uztraucās, vai viņas dēls nomirs ar mieru sirdī vai nē. Es nolēmu palikt ar šo karavīru kopā, palūdzu par viņu vairākas reizes un noskaitīju visus zināmos apsolījumus. Es redzēju, ka šim cilvēkam patiešām ir palikušas tikai dažas stundas, ko dzīvot. Es viņam palūdzu atļauju, vai varu nolasīt kādu Rakstu vietu no Bībeles, un nolasīju to: „Kā Mozus ir paaugstinājis čūsku tuksnesī, tā jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” Ievainotais mani apturēja un jautāja, vai tur tiešām tā ir rakstīts, un palūdza šo Rakstu vietu nolasīt vēlreiz. Es to nolasīju viņam vēl vairākas reizes, un tad pēkšņi viņš piecēlās, salika rokas kopā un teica: „Tas ir labi, bet vai tu varētu man to nolasīt vēlreiz?” Es izlasīju šo Rakstu vietu vēl vairākas reizes un tad izlasīju visu nodaļu līdz beigām. Kad es beidzu lasīt, šī karavīra acis bija aizvērtas, rokas saliktas kopā un uz sejas bija starojošs smaids. Es redzēju, ka viņam trīc lūpas, un, noliecoties pie viņa, es dzirdēju, ka viņš atkārto rakstu vietu: „Kā Mozus ir paaugstinājis čūsku tuksnesī, tā jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” Viņš atvēra acis un sacīja: „Pietiek, vairs man to nelasi.” Viņš nogulēja vēl vairākas stundas, atkārtodams šo Rakstu vietu pie sevis, un pēc tam nonāca Mājās, Debesu Valstībā, kur viņam bija sagatavota vieta.”
