12. jūnija dievkalpojums draudzē „Kristus pasaulei” ir kārtējais sestdienas dievkalpojums. 
Tomēr arī šoreiz Zinātņu akadēmijas nama Kolonnu zāle 3. stāvā ir pilna. „Mums arī vasaras mēnešos apmeklējums praktiski nemazinās!” – ir gandarīts draudzes mācītājs Mārcis Jencītis.
Vai mēs kā kristieši esam laimīgi? Vai tas, ko mēs darām draudzē un mājas grupās, slavējot to Kungu un kalpojot līdzcilvēkiem, dara mūs laimīgus? Ja nē, tad kāpēc? Un kur šo laimi meklēt? Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri sevi sauc par kristiešiem, bet kuri nejūtas un arī neizskatās laimīgi. „Kur ir šodienas Dieva vīri un sievas?” – tā, iesākot savu svētrunu, draudzei jautā mācītājs. Patiešām, kur ir tie, kas šodien un šeit uzliek rokas slimajiem un slimības izzūd? Kur ir mūsdienu Elijas, Pāvili un Pēteri, kuri ved aiz sevis miljonus? Kuri paši ir laimīgi un dara laimīgus citus?
Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu un mācekļi pie Viņa piegāja, un Viņš tiem vaicāja: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Tie atbildēja, sacīdami: “Jāni Kristītāju, bet citi Ēliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies.” Lūkas 9:18-19
Izraēla tautai bija kāda liela garīga problēma. Vecās derības stāstus par Mozu, Eliju praviešiem un brīnumiem viņi uztvēra kā pasaku grāmatu. Viņi spēja noticēt, ka Dievs darīja brīnumus pagātnē, bet viņi nespēja pieņemt, ka Tas Kungs dara tos pašus darbus šodien. Izraēls nespēja atzīt Jēzu kā patiesu Dievu, kas dara brīnumus, glābj un atbrīvo šodien, šeit un tagad.
„Mums reizēm ir dīvaina domāšana”, – saka mācītājs. „Mēs lasām Dieva vārdu un domājam, ka Kristus ir kaut kas no pagātnes. Līdzīgi, kā Elija vai kāds no praviešiem. Mēs domājam, ka lielie Dieva darbi un cilvēki, kuri tajos ņēma dalību – tā ir vēsture, ne šodiena. Taču mēs ar tevi esam jauna paaudze, šodienas Dieva vīri un sievas!”
Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, – tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka! Jeremijas 20:9
Pravietis Jeremija dzīvoja grūtā laikā, līdzīgi, kā mēs šodien. Valdošās aprindas un pat garīdzniecība noliedza, ka Dievs ir reāls un bija izveidojusi ērtu teoloģiju, kas ļāva dzīvot grēkā, pielūgt elkus un mīlēt šo pasauli ar visām tās kārībām. Jeremija bija vienīgais Dieva cilvēks sava laikā, kurš vērsās pret remdenu ticību un grēka akceptēšanu ticīgo dzīvēs. Šī iemesla dēļ viņš piedzīvoja daudzus konfliktus un vajāšanas. Ne reizi vien Jeremijam nolaidās rokas un viņš teica pats sev: „Viss, pietiek! Vairāk nedomāšu par šīm lietām un nerunāšu Tā Kunga vārdā! Es arī esmu cilvēks un vēlos dzīvot mierīgu, normālu dzīvi.” Taču pravietis nespēja palikt mierā! Dieva Gars, Viņa uguns dega viņā un radīja neizturamas mokas. Tikai paklausot Dieva Garam un turpinot sludināt, riskējot ar nāves draudiem, Jeremija atguva savu sirdsmieru un bija laimīgs. „Kas nosaka to, kas tu esi šodien?” – klātesošajiem jautā Mārcis Jencītis. „Tas pats Gars, kas dedzināja pravieša Jeremijas kaulus, mājo arī tevī. Taču tu neesi Jeremija un tu nedzīvo pagātnē. Tu esi tu pats. Un ja tu atver savu sirdi Dievam un paklausi Viņa gribai, tad Viņa Gars dedzinās arī tavus kaulus un nedos tev mieru tik ilgi, kamēr tu nepiepildīsi Viņa aicinājumu tavai dzīvei!”
Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij. Jāņa 2:14-17
Arī mūsu Kungā Jēzū bija šī pati uguns. Viņa Tēva Gars, Svētā Gara liesma. Šis pats dzinējspēks lika Viņam būt radikālam un arī bargam pret tirgotājiem Dieva namā. Mācekļi, ieraudzījuši savu Kungu tādā aspektā, kā vēl nekad agrāk, atcerējās pravieša Jeremijas vārdus. Taču šī pati uguns jau dega arī viņos pašos! Pēc Vasarsvētku dienas viņi bija gatavi liecināt par savu Kungu, pastāvēt un arī mirt!
Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus Vārdā. Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Apustuļu darbi 4:18-20
„Tas pats spēks, tā pati uguns deg arī tevī”, – saka mācītājs. „Tāpēc pietiek puņķoties! Laiks būt par īstiem Dieva vīriem un sievām! Kas mūs dara par Dieva vīriem un sievām? Dieva gars. Dieva uguns ir tevī!”
Tomēr šī dievkalpojuma svētrunas tēma ir – „Esi laimīgs!” Ir tāda dziesma: „Be happy, don’t worry”. Degt Dievam un būt laimīgam – tas patiesībā ir viens un tas pats!
Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū. Romiešiem 15:17
Mārcis Jencītis: – „Es jau desmit gadus esmu ar Dievu un esmu laimīgs. Es nespēju par to klusēt un nespēju to noslēpt. Un es pravietoju arī tev – esi laimīgs!”
Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kuram ir labpaticies tevi sēdināt uz Sava troņa par ķēniņu Tam Kungam, tavam Dievam! Tāpēc, ka tavs Dievs Israēlu mīl, gribēdams to uzturēt mūžīgi laimīgu, Viņš tevi ir iecēlis viņiem par ķēniņu, lai tu darītu tiesu un taisnību.” 2. Laiku 9:8
Dievs vēlas, lai mēs kā Viņa bērni būtu laimīgi vienmēr un mūžīgi. Tad, kāpēc mēs tik bieži nākam uz dievkalpojumiem ar pelēkām sejām? Vai mūsu laime Dievā ir saistāma kopā ar kalpošanu un paklausību Viņam? Apustulis Pāvils apgalvo, ka tad, kad viņš darbojas Tā Kunga lietās un dara Dieva gribu savai dzīvei, viņš ir laimīgs. Pat savās ciešanās! Ja mēs neesam laimīgi, tad tāpēc, ka mēs nedarbojamies Dieva lietās!
Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību. Romiešiem 5:3
Ar bambusa stādu esot tā: kad sēkla iesēta, piecus gadus nekas nenotiek. Bet pēc tam vienā mirklī stāds sāk augt ar ātrumu viens metrs diennaktī!
„Mēs spējam saskatīt iemeslu priekam tur, kur citi to nespēj”, – saka mācītājs. „Pasaulīgi cilvēki, arī sekli kristieši, nespēj saskatīt to, ka Dievs ir dzīvs, ka viņš vēl joprojām ceļ dzīvas draudzes. Viņi to neredz un nespēj priecāties. Bet mēs, kas esam piedzimuši no augšienes, to redzam un priecājamies. Draudzes „Kristus pasaulei” sākumā es priecājos par dažiem cilvēkiem un pāris mājas grupām. Pēdējo neformālo pasākumu laikā mēs jau bijām 272 cilvēki! Kad es ieraugu dievkalpojumos jaunas sejas, esmu laimīgs. Apziņa, ka kalpojot Dievam, es redzu augļus, redzu izmainītas cilvēku dzīves, dara mani laimīgu!”
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus! Psalms 45:5
Kā allaž, mācītājs Mārcis Jencītis daudz stāsta arī par sevi. Aizvadītā nedēļa viņam ir bijusi piedzīvojumiem bagāta. „Ceturtdien bijām Ložmetējkalnā”, – viņš stāsta. „Braucām pa vecajām kauju vietām, līdz apmaldījāmies mežā. Apkārt melna nakts, degvielas bākā bija palicis pavisam maz. Pēc tam nolēmām braukt pa vecajām sliedēm atpakaļ. Kad izbraucām uz lielās šosejas, bija kolosāla sajūta. Esmu atkal zirgā, rullēju! Tikko biju apmaldījies, tagad uz pareizā ceļa! Arī mēs kā kristieši savā ticības dzīvē reizēm esam apakšā, problēmās, reizēm virspusē, zirgā. Apustulis Pāvils saka: „Es esmu laimīgs Dieva lietās Kristū!” Arī es esmu laimīgs, neatkarīgi no apstākļiem. Un arī tu vari doties savās cīņās uzvaras apziņas pilns!”
Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” Lūkas 10:17
Jēzus mācekļiem bija prieks, kad viņi atskaitījās savam Vadītājam. Mārcis Jencītis: – „Kad es zvanu savas grupas cilvēkiem, viņi man pa telefonu stāsta savas liecības. Kad mēs redzam sava darba rezultātus, mēs esam laimīgi. Taču arī tad, ja tu vēl neredzi rezultātu, bet zini, ka esi uz pareizā ceļa, tu vari būt laimīgs. Protams, ja tie nav pieci gadi bez augļiem! Kad biju atgriezies pie Dieva, manu liecību publicēja kristīgā žurnālā. Tā par mani uzzināja visas Latvijas draudzes. Mani aicināja liecināt. Katru reizi, kad es liecināju vai sludināju, biju laimīgs. Kad mani pirmo reizi uzaicināja sludināt lielā konferencē, biju tik laimīgs, ka aizbraucu garām pagriezienam, kas ved uz manām mājām!”
Viņš turpina: „Nesen biju uzaicināts bērēs. Bēres nav tā vieta, kur man patīk būt. Man pat nav kārtīga melna uzvalka. Bija aizgājusi mūžībā jauna meitene, kas bija smagi slima, bet pieņēmusi Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Es vēl nekad nebiju tādas bēres redzējis! Piederīgie ģērbušies gaišās drēbēs. Viss tik balts, ieskaitot ziedus! Pie kapa mēs dziedājām slavas dziesmas Dievam! Bija, protams, par ko skumt, bet bija arī par ko priecāties, jo šī meitene tagad ir mūžībā, pie Jēzus un laimīgāka par mums visiem. Pirms kāda laika biju arī vēl citās bērēs. Savas sievas onkuļa bērēs. Un tur nebija ne prieka, ne cerības, ne gaišuma. Viņš bija alkoholiķis un tika atrasts noslīcis grāvī. Pār šo dzimtu ir lāsts, vīrieši mirst viens pēc otra jauni, nedabīgā nāvē. Tajās bērēs nebija par ko priecāties. Kārtējais lāsta skartais upuris bija devies taisnā ceļā uz elli. Toreiz es biju melnā uzvalkā, melnās kurpēs un melnā kreklā. Taču šīs jaunās meitenes bērēs es priecājos! Es biju melnā uzvalkā, bet baltā kreklā. Kaut arī pie tava kapa es varētu stāvēt baltā kreklā!”
Esi laimīgs!!!
