Tēma, par ko vēlos runāt un dalīties, ir divos īsos vārdos pasakāma “Esi laimīgs!”. Domāju, ka šajā zālē nevarēs atrast nevienu cilvēku, kurš nevēlētos būt laimīgs. Kurš gan grib būt nelaimīgs, bēdu sagrauzts. Varbūt šajā brīdī tu nejūties ļoti laimīgs un neskrien pa mākoņiem, bet sirdī noteikti ir vēlēšanās būt laimīgam. Nav tā, ka mums vienmēr izdodas būt laimīgiem. Varētu teikt, ka tas, kā būt laimīgiem, ir vesela zinātne. Būt laimīgam nav statisks stāvoklis – ieleci laimē un līdz mūža galam būsi laimīgs. Tā ir dzīve, process, caur kuru tu ej mūža garumā, mācies būt vairāk laimīgs, tikt galā ar negatīvu emocionālo stāvokli. Interesanti, ka svētkos mēs viens otram visbiežāk novēlam laimi. Kad pienāks Jaunais gads, būs salūts un mēs viens otram novēlēsim: “Laimīgu Jauno gadu!” Pirmais klasiskais teiciens, ko raksta apsveikuma kartiņās, arī ir šis pats. Arī dzimšanas dienās novēl laimi, veselību un citas lietas. Laime ir skaists, jauks vārds, ko reizēm grūti nodefinēt. Wikipedia ir skaidrojums: “Laime ir garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva un patīkama labsajūta. Laime cilvēkam izpaužas līdz ar citām emocijām – no vienkārša apmierinājuma līdz pat lielam priekam.” Tātad laimīgs var būt gan par mazām lietām, gan arī par ļoti lielām, gradācija mēdz būt ļoti dažāda. Filozofi un teologi dažkārt laimi raksturo kā veiksmīgas un labas dzīves dzīvošanu, nevis kā emocijas. Es vairāk piekrītu tieši šim formulējumam, ka laimīgs ir tas, kurš var iemācīties dzīvot labu, svētīgu, produktīvu dzīvi. Tā patiešām ir laime, nevis viens brīdis, kad tu sajūties emocionāli laimīgs. Var būt brīži, kad tu nesajūties laimīgs, bet tāds esi, ja dzīvo ar apziņu, ka esi tur, kur jābūt un dari to, kas jādara. Kur gan mums, cilvēkiem, meklēt laimi? Mēs, ticīgie cilvēki, šodien esam piecēlušies, saķemmējušies, apģērbušies, sasmaržojušies un atnākuši uz savu draudzi. Mums visiem, ja ne somās, tad vismaz telefonā ir Bībele. Kādreiz mācītājs lika visai draudzei pacelt savas Bībeles un, ja kādam nebija, tas jutās visai neveikli. Man šķiet, ka tagad lielākai daļai Bībele ir telefonā. Man arī ir telefonā, bet domāju, ka tomēr tā nav īsti labi un ir jāņem līdzi Bībele. Mēs lasīsim, ko Dieva vārds saka par laimi.
Gan daudzi saka: “Kas dos mums laimi?” Pacel Tu, Kungs, pār mums Sava vaiga gaišumu! Tu esi devis lielāku prieku manai sirdij nekā viņiem laikos, kad viņiem labības un vīna papilnam. Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā. (Psalms 4:7-9)
Cilvēki visapkārt meklē laimi, bet, ja tu esi atradis Dievu, tad, esot kopā ar Viņu, tu vari ieiet tajā īpašajā laimes stāvoklī. Psalmists saka, ka pagāniem ir labība un vīns, viņiem viss ir, bet, ja tu esi ar Dievu, tad tev ir apgādība it visā un miers ar Dievu.
Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, tad tavs liktenis izveidosies svētīgs. (Ījaba grāmata 22:21) (“You version” tulk.)
Liela nozīme ir Dieva iepazīšanai. Tas nav tikai vienkārši ticēt, ka Dievs ir. Bībelē ir rakstīts, ka velns arī tic, ka Dievs ir, bet tas nenozīmē, ka viņam ir svētīta dzīve. Tev ir personīgi jāpazīst Dievs, jāveido attiecības ar Viņu. Mēdz teikt, ka klavierēm ir baltie un melnie taustiņi un, kad viss ir beidzies, tad ir vāks. Ejot cauri problēmām, melniem brīžiem, ir ārkārtīgi svarīgi iepazīt Dievu. Dievam nav vienalga, kā tev iet. Viņš grib, lai tu Viņu iepazīsti arī savas dzīves ēnas pusē, lai redzi, kāds Viņš ir un kā rīkojas dažādās situācijās attiecībā pret tevi.
Minēšu trīs punktus, kas palīdz un kā būt laimīgam. Tur noteikti nav ietverts viss, bet tās būs praktiskas un noderīgas lietas.
1. Lai būtu laimīgs, jādzīvo piedošanā.
Bībele daudz runā par cilvēka iekšējo dzīvi, par sirds stāvokli. Dievam ir svarīgi, kā tu iekšēji jūties. Labs piemērs ir tam, ka tad, kad Dievs bija radījis Ādamu un viņam apkārt bija dažādi brīnišķīgi dzīvnieki, Ādams jutās tā kā vientuļš un kaut kas viņam pietrūka pilnai laimei. Viņam it kā viss bija. Dievs redzēja, kā viņš jūtas un deva palīgu, sievu, jo Ādamam nepietika tikai ar labāko draugu suni. Draudzē ir laime, jo mēs esam viens otram. Gadās, ka uzrūcam viens otram, mēdz būt domstarpības, bet esam savējie un viens par otru iestājamies. Tu šeit esi pieņemts, gaidīts, mīlēts un tā arī ir viena no laimes sajūtām. Tas ir svarīgi jebkuram cilvēkam. Neviens no mums pasaulē nav radies pats no sevis. Visi piedzimst no mammām, brīnišķīgām sievietēm, kuras veselus deviņus mēnešus bērnu nēsā sevī. Bērniņš aug un viņam tur iekšā ir ideāla vide. Viņš ir laimīgs, drošs, viņam nav jāstrādā un jārūpējas par sevi. Paiet deviņi mēneši, un mazulis piedzimst. Šis process ir grūts gan mammai, gan bērnam. Pēc tam mamma ir laimīga un vairs nebēdā par tām sāpēm, kas bija, jo tās nav salīdzināmas ar to prieku, ka ir piedzimis bērns, cilvēks. Fizioloģiski ir iekārtots, ka sieviete pēc dzemdībām kļūst laimīga. Tāpat ir ar Dievu. Tu nokļūsti draudzē un iepazīsti Dievu. Viss ir ļoti jauki, tu esi laimīgs, pieņemts, grupiņas vadītājs par tevi rūpējas, skatās, vai viss ir kārtībā, vai apmeklē Bībeles skolu, vai tiki uz inkaunteru. Iet laiks, tu audz un ilgi nevari turpināt kā zīdainis, kā tikai pienu zīst no pupa. Vajadzīga stiprāka barība. Tas nozīmē, ka nāk pārbaudījumi, situācijas, kas dara tevi stiprāku, audzina un māca. Mēs vēl nedzīvojam paradīzē un saskaramies ar dažādām sadzīves, ikdienas grūtībām. Kopš tā brīža, kad esi ieaicinājis Dievu savā dzīvē, arī dzīves grūtajos posmos Viņš ir kopā ar tevi. Tu nekad vairs neesi viens. Varbūt reizēm tev liekas, ka esi tāds nabadziņš, atstāts viens, bet tā nav patiesība.
Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. (Psalms 139:7-10)
No Dieva tu nevari aizbēgt. Ja savā nomāktībā jūties viens, tad zini, ka tās ir tikai sajūtas. Tu nevari būt viens, Dievs vienmēr ir tev līdzās. Ja tu apzinies, ka kopā ar tevi vienmēr ir liels, stiprs un varens Dievs, tad zini, ka tev ir uz ko paļauties un ticēt. Lielais, stiprais Dievs tevi mīl, tu Viņam esi bērniņš, nevis kārtējais ierindnieks. Dabiski, ka mēs kā cilvēki tiecamies pēc labām, pozitīvām lietām. Mēs viens otram novēlam, lai viss notiek labi, kaut gan zinām, ka vienmēr tā nebūs. Jaunais gads nebūs tikai laimīgs, būs arī grūtības un problēmas. Tev nevajag bēgt no grūtībām un pārbaudījumiem. Ir pareizi visu izdzīvot un iziet cauri visādām emocijām. Medaļai ir divas puses un tā visa ir tava dzīve. Arī melnie posmi ir jāizdzīvo kopā ar Dievu. Pēc šiem posmiem ir tāda Dieva pazīšana, kāda nav bijusi nekad iepriekš. Jo situācija ir grūtāka, jo vairāk iepazīsti Dievu un pēc tam nekādos pārbaudījumos tevi vairs neizšaubīs, jo esi jau piedzīvojis, kā Dievs palīdz. Tu pats zini un pazīsti Dievu, nevis tikai to, ko mācītājs vai grupas vadītājs ir teicis. Tas ir tavs Dievs, kurš tevi nekad nepametīs un neatstās, lai cik drūmi mākoņi savilktos virs galvas. Patiesu vieglumu cilvēks var piedzīvot tikai tad, kad ir ilgi stiepis smagumu un pēkšņi to atdevis Dievam. Tad ir tā sajūta: “Dievs, cik jauki un viegli!” Ja mēs visu laiku lidinātos kā tauriņi, nebūtu nekāda grūtuma, tad nemaz nezinātu, kas ir vieglums un to nenovērtētu. Tikai pēc grūtībām novērtē to, ka Dievs noņem nastu no pleciem un tu esi ļoti priecīgs, laimīgs.
Kas mums liek justies slikti un nelaimīgi?
Kas mums liek justies slikti un nelaimīgi? Varbūt tu jau esi kristietis ar stāžu, gadiem esi draudzē, kalpo. Neskatoties uz to, vai tomēr neesi manījis, ka sirdī reizēm iezogas rūgtumiņš, apvainošanās, aizvainojums. Vai kādreiz nerodas vēlēšanās, lai tam, kas man izdarīja slikti, lai pašam tā notiek? Vai nav pazīstamas šādas emocijas? Mēs visi šeit esam cilvēki un esmu pārliecināta, ka nav neviens tāds, kuram nebūtu bijusi apvainošanās, sarūgtinājums uz citiem. Visbiežāk apvainojamies uz tiem, kuri mums blakus – ģimenes locekļiem, grupiņas biedriem, draudzes cilvēkiem. Par trauku ir teikts, ka, ja tas ir ieplīsis, tad tajā nevaram uzglabāt to, kas nepieciešams. Nesen veikalā pirku pienu. Pie kases nesapratu, kādēļ pārdevēja to liek maisiņā. Izrādās, ka piena pakai bija neliela sūcīte. Tā bija ļoti, ļoti maza, bet vienalga, ledusskapī to uzglabājot, pamanīju, ka maisiņā ietecējis piens. Mēs esam piepildīti ar Dieva mīlestību, Viņa klātbūtni, ar daudz ko labu. Ja mūsos ir plaisa, tad labums lēnām tek ārā. Kas ir šīs plaisas? Rūgtums, apvainošanās, aizvainojums, tas, ka gaidi, ka kāds bumerangs lidos atpakaļ uz tavu pāridarītāju. Psiholoģijā to sauc par bērna pozīciju – tu izvēlies palikt kā bērns, vainojot citus savās problēmās. Tu uzskaiti un meklē vainīgos, bet nepadomā, ka pats esi pieaugušais un esi atbildīgs par savu dzīvi un attieksmi. Droši vien esat dzirdējuši, ka 10% ir tas, kas notiek, un 90% – mūsu attieksme. Visticamāk, ka aizvainojums un rūgtums ir tieši tava attieksme, nevis reāls nodarījums, vismaz ne vairāk kā 10%. Tava attieksme izveidojas kā uzpūsts balons. Ja gribi kļūt Dieva cilvēks, ja gribi piedzīvot briedumu, tad ir jāmācās izdzīvot aizvainojumu. Tas nenozīmē apliecināt un sev iestāstīt, ka neaizvainojies, bet, ir jānonāk tādā briedumā, kad proti pārdzīvot un atlaist aizvainojumu un cilvēku, kas tev to nodarījis. Bībele mums ļoti daudz par to māca.
Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. (Romiešiem vēstule 12:17-18)
Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, cik tas atkarīgs no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Bībele saka: “Cik iespējams, turi mieru ar visiem.” Tātad Dieva vēlme ir, nevis lai mēs kašķējamies un meklējam otram utis, bet lai turam mieru savā starpā. Mēs esam radīti, lai lūkotos uz Dievu, nevis rakņātos pa zemi.
Ir tāds salīdzinājums ar vistām, kā tās dara? Viņas visu laiku kašā pa zemi un meklē, kur ir tārpi vai kaut kādi graudiņi. Ko ērglis dara? Ērglis paceļas gaisā un lido, viņš meklē tur savu laupījumu. Starp citu, manuprāt, es redzēju ērgli. Es biju nedaudz izbraukusi no Latvijas un tur bija ērgļi. Es redzēju, ka tur tāds putns stāv, izpletis savus spārnus. Es domāju, ka tā ir kaut kāda statuja, jo tā vienkārši stāvēja uz vietas. Tas stāvēja augšā uz kalna, tā kā gaisā karājās. Man likās, ka tas ir uz kaut kā nostiprināts izbāzenis. Pēc mirkļa es redzēju, ka tas putns pikēja, laikam tā to sauc, vienkārši gar to klinti kaut kur. Es jau neredzēju, kur viņš tālāk palika, bet tas bija tāds iespaidīgs skats. Es biju dzirdējusi stāstus, ka viņi tā dara, bet pati nebiju redzējusi. Kas mēs gribam būt, ja kašājamies pa apakšu, meklējam kaut ko tur vēl zemē, kaut kādu rūgtumu, kaut kādu aizvainojumu, kaut ko tādu. Tā ir kasīšanās par zemi. Tās ir tādas zemas lietas, tumšas lietas, tās mūs nedara gaišākus un vieglākus. Mēs apkraujamies ar smagumu un ieliekam sevi tā kā cietumā un iesprostojam ar to. Šādas domas neizraisa labas sajūtas. Tās ir sliktas sajūtas.
Teiksim, tev kāds ir kaut ko nodarījis, kas tev liekas netaisnīgi un negodīgi. Kā tikt vaļā no aizvainojuma un rūgtuma? Sāc par šo cilvēku runāt lietas no Dieva vārda. Varbūt tev nav obligāti jācitē kaut kādi panti, bet tu svētī viņu, tu lūdz par viņa veselību, tu lūdz par viņa ģimeni, svētī viņa darbošanos, viņa biznesu vai vienalga ko. Tavā sirdī vienlaicīgi nevarēs būt šausmīgs ļaunums, kad tu sāc to darīt. Tas tev skalos ārā to rūgtumu un to grūtumu. Bet ar vienu reizi, protams, nepietiek. Kā tev tādas lietas uznāk, tā turpini to darīt, jo tā ir laba un efektīva lieta. Dieva Vārds arī saka, ja mēs piedodam, tad arī mums piedos un tā ir baigā saistība.
Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14)
Mums tā liekas: “Ā, man tur nodarīja pāri, es varu apvainoties, jo man ir tiesības to darīt.” Bet Dieva vārds saka: “Ja tu nepiedosi, tev nepiedos.” Un tad liekas: “Kāds sakars, viņš man nodarīja pāri, un tagad man nepiedos!”
Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. (Mateja evaņģēlijs 18:18)
Tātad, tu ar savu nepiedošanu saisti gan sevi, gan to cilvēku. Patiesībā jau vairāk sevi, jo tas cilvēks vispār varbūt pat pilnīgi nezina, ka tu tur ņemies un rūgsti sevī. Tu sev visvairāk dari pāri. Arī ārsti saka, ka no visādām nepiedošanām un rūgtumiem cilvēkiem krītas imunitāte un metas slimības. Tā ir ļoti bīstama lieta, ar ko nodarboties. Arī garīgi tu esi sasaistīts, tu neesi brīvs.
Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” (Mateja evaņģēlijs 18:21)
Tas mums ikvienam varētu būt pazīstams jautājums: “Bet viņš man tā izdarīja, kāpēc man viņam tagad būtu jāpiedod?” Tad nu mums un viņam Jēzus atbild:
[..] “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:22)
Tā piedošanas lieta ir tāda, ka tu vienreiz piedevi un lielo cīņu uzvarēji, bet tad pēc laika atkal būs kaut kāds pārbaudījums, kur tev vajadzēs piedot. Tas nav nekas ļauns. Tu tādā veidā audz, tādā veidā nobriesti. Ja tu spēj piedot, tu kļūsti patiešām par kristieti, par Jēzus sekotāju. Mateja evaņģēlija 18. nodaļas turpinājumā, kuru tikko minēju, ir līdzība par ķēniņu. Debesu valstība tiek salīdzināta ar ķēniņu, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Jūs droši vien jūs zināt stāstu, ka atnāca viens parādnieks, kurš bija parādā tam kungam desmit tūkstošus talentu. Tātad desmit tūkstoši, kā mēs saprotam, tas nav maz, tas ir daudz. Viņam tiek izdarīts spriedums un spriedums ir tāds, ka viņam ar sievu un bērniem jāiet cietumā, kamēr viss tas parāds tiks atlīdzināts. Viņš, protams, ir izmisis, un viņš saka: “Cieties ar mani, piedod man,” viņš raud un tās krokodila asaras iet pa gaisu. Kungs tiešām ir labs un saka: “Labi, es tev piedodu.” Viņš ne tikai piedod, bet arī atlaiž to milzīgo parādu. Un kas notiek tālāk?
Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! (Mateja evaņģēlijs 18:28)
Iepriekš es nebiju ievērojusi tādu vārdu “žņaudza”. Iedomājies? Viņš nevis tikai uzraksta zīmīti: “Atdod man parādu,” bet nē, viņš viņu ar rokām aiztiek, vardarbība notiek. Un viņš saka: “Atdod man tūlīt to parādu, tos simts denārijus.” Viņam tikko piedeva tos desmit tūkstošus, viņam reāli visa dzīve tikko tika izmainīta. Iedomājies, ja tevi ar visu ģimeni iemet cietumā, tev visa dzīve beigusies. Tikko viņam iedeva pilnīgu brīvību, brīvlaišanu, bet ko viņš dara? Metās virsū savam darba biedram par simts denārijem un žņaudz viņu. Kas notiek? Tie pārējie redz šo lietu un pasaka tam kungam. Kungs bija sašutis par tādu rīcību, pasauca viņu pie sevis un saka:
“Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (Mateja evaņģēlijs 18:33-35)
Tā kā šī lieta, lai arī varbūt šeit bieži tiek runāta, bet ir nenormāli svarīga. Ārkārtīgi svarīga tā ir, ka mēs piedodam, ka mēs dzīvojam tajā un tiecamies pēc tā.
Kalpam, kuram bija atlaisti desmit tūkstoši talentu, vajadzēja būt vislaimīgākajam cilvēkam pasaulē. Viņam vajadzēja iet mājās, taisīt tusiņu un saukt visu pilsētu pie sevis ciemos un svinēt to, ka viņam, var teikt, dzīve no jauna ir sākusies. Viņam ir dota vēl viena iespēja. Bet ko viņš dara? Pie viņa šeit parādās “mušas un bites domāšana”. Tur ir šie mūsu mazie draugi, viens ir draugs, otrs nav. Bites domāšana ir tāda – meklēt, kur ir ziedi, meklēt, kur ir medus. Viņas medu vāc, ko mēs paši pēc tam lietojam, ēdam, un mums tas nes veselību. Savukārt, vēl viens lidonis, vārdā muša, arī lido ar spārniņiem. Viņa vienmēr meklē visādus atkritumus. Laukos ir lopiņi, no kuriem rodas mēslu čupas. Kas tur ir? Tur ir visādas spīdīgas mēslu mušas. Tās ir ļoti skaistas, bet dzīvojas pa mēsliem. Tad arī mēs varam padomāt līdzīgi. Es nevaru vienmēr pateikt, ka es vienmēr esmu baigā bitīte, ka man ir tikai medus un tikai ziedi. Reizēm ir visādi tādi stāvokļi. Prātā, sirdī un dvēselē tu reāli esi kā tā muša, kad tu meklē kaut kādus mēslus sevī, citos un neko labu tu nedari.
Atgriežoties pie mūsu kalpa, arī viņš, tā vietā lai priecātos, lai gavilētu, lai nestu labumu citiem, viņš metās virsū un meklēja sliktās lietas savā darba biedrā. Mūsu uzdevums ir piedot savam tuvākajam, jo atceries, ka tev ir mega, mega desmit tūkstoši talentu, ko Dievs tev ir piedevis. Mums to kaut kā veiksmīgi izdodas aizmirst, ka mums arī ir piedots, un ka Dieva prasība ir, lai arī mēs piedodam. Tikai šādā veidā viņš var mums turpināt šo piedošanu uzturēt. Kāda diagnoze ir šim pirmajam kalpam? Saimnieks viņam saka:
“Tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” (Mateja evaņģēlijs 18:32-33)
“Tu nekrietnais kalps, tu ļaunais kalps,” tātad, ja paliec nepiedošanā, tu nevari piedzīvot to laimīgo stāvokli, tu esi nekrietns. Un tā ir šī kalpa diagnoze, kā saimnieks viņu nodēvē. Mums ir diezgan grūti, kad mums tuvākie cilvēki kaut ko nodara. Viņi kāpj uz varžacīm un kaitina, un kādreiz kāds tev ir pamatīgi kaut ko nodarījis pāri. Ko mēs darām? Mēs automātiski tā kā izdzēšam visu to labo, kas ar šo cilvēku ir bijis un ko šis cilvēks tev labu ir darījis. Mēs to tā kā nolīdzinām un aizmirstam, un mūsos ienāk tā doma, ka mums ir taisnība un viņiem nav taisnība, tāpēc mēs varam viņu tā kā noniecināt, nepiedot un tā tālāk. Bet atceraties? Bija viena rakstvieta Bībelē, kad viņi bija tā apkārt sanākuši sievietei un taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem. Jēzus atnāca un teica: “Kurš bez grēka, tas lai pirmais met akmeni.”
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Mateja evaņģēlijs 8:7)
Tad kaut kā tie cilvēki aizdomājas, ka tomēr viņiem visiem ir bijuši grēki un ka viņi nevar sievieti nomētāt ar akmeņiem. Tad, kad tu dzīvo tikai ar to likuma piešķirto taisnību, tu arī esi tāds kā sasaistīts. Bet Jēzus dod žēlastību, Viņš piedod un sagaida arī no mums, ja kāds mums kaut ko ir nodarījis, ka mēs spējam viņam žēlastībā piedot. Un tā žēlastība jau nāk no Dieva. Mums nav jātēlo Dievs, mums nav jātēlo, ka esam tiesneši. Tas ir Dievam jāatstāj, un tu pat reizēm nezināsi, kā tā lieta var atrisināties. Tu jau aizmirsi, tu jau sen piedevi un kaut kas tur vēl tālāk notiek, jo Dievs jau visas lietas redz un zina. Bet tev nav jāskatās uz citu cilvēku dzīvi, bet uz savu dzīvi un uz savām attiecībām ar Dievu. Tev pašam ir interesanti, jo tu pat nezini, ko Dievs tev ir sagatavojis, kad tu iziesi no draudzes ārā vai tikai koridorā. Bībele saka:
Ja kāda ceļi Tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem. (Salamana pamācības 16:7)
Tā kā, ja tu meklē to Kungu, ja tavi ceļi, tava dzīve Dievam patīk, tad visas tavas problēmas, attiecību problēmas ar cilvēkiem agrāk vai vēlāk vienkārši atrisināsies. Lai būtu laimīgs, ir jāpārtrauc meklēt to, kuru tu gribi nožņaugt, tā kā tas nejaukais, nekrietnais kalps. Viņš meklēja, kur varētu kādam uzkasīties. Ja tu esi tāds cilvēks, kurš grib kādam visu laiku uzkasīties, pilnīgi niez nagi atrast visās lietās visiem cilvēkiem kaut kādu problēmu vai grēku, tad labāk meklēt to savā dzīvē un mainīt pašam savu dzīvi. Vēl viens ieteikums no Bībeles, ko atstāstīšu mazliet ar saviem vārdiem. Ebreju tautai bija tāds nolikums no Dieva, ka septītajā gadā bija brīvlaišanas jeb atlaišanas gads, kad visiem saviem tuvākajiem bija jāpiedod viņu parādi. Ja viņi arī bija verdzībā paņemti, viņi bija jāatlaiž vaļā, bija jādara brīvi. Tas attiecās tieši uz brāļiem, uz tuvākajiem. Un tur arī bija rakstīts:
Septītā gada beigās tev jātur atlaide. Un šie ir atlaides noteikumi: ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko tas savam tuvākam aizdevis; viņam nebūs likt nedz savu tuvāko, nedz savu brāli spaidos, jo šī atlaide ir pasludināta Tā Kunga dēļ. No svešinieka atprasi, pat piedraudot, bet, kas pie tava brāļa, to lai tava roka atlaiž. (5. Mozus grāmata 15:1-3)
Tātad, ja tev ir grūti atrast kaut kādu motivāciju piedot, tad dari to Kungam par godu. Piedod tāpēc, ka Tam Kungam par godu, jo Dievam tā labpatīk. Bet īstenībā tev būs vislielākais ieguvums tad, kad tu būsi piedevis, tev nokritīs nost tas smagums. Tātad, lai kas arī nebūtu tavā dzīvē noticis, piedod, atlaid un ļauj šim cilvēkam būt laimīgam. Tev ir tiesības būt laimīgam, un tāpat arī pārējiem ir tiesības būt laimīgiem.
2. Lai būtu laimīgs, nepieciešams Dieva miers.
Mums ir vajadzīgs miers ar cilvēkiem, lai būtu laimīgi, mums ir vajadzīgs miers ar Dievu. Ne tikai miers ar Dievu, bet miers Dievā. Tad, kad tu esi Dievā un tev ir miers, tas miers iet uz visām tavas dzīves sfērām un pusēm. Bībele arī saka, kas tad ir Dieva miers?
Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:7)
Tas miers, ko Dievs dod, ir augstāks par prātu un par saprašanu. Tātad tavs prāts var būt izmisumā, tavs prāts var būt satraukts par kaut kādām lietām, kas apkārt notiek, kas varbūt ir tīri loģiski, ka tu esi satraukts, bet iekšā ir miers. Tu vari gulēt pa nakti, jo iekšā tev ir miers, un tu zini, ka ar tevi ir Dievs un Viņš vedīs cauri šai lietai. Tāpat bija tā situācija, kad Jēzus brauca ar mācekļiem laivā, un sākās trakā vētra. Tur rakstīts, ka viņi domāja, ka viņi noslīks. Viņi modināja Jēzu: “Jēzu, mēs grimstam, viss jau pagalam.”
Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” (Mateja evaņģēlijs 8:24-25)
Ko Jēzus darīja vētras laikā? Gulēja, jo Viņam arī bija fiziskā miesa. Viņš arī varēja tajā laikā idejiski noslīkt, bet Viņš gulēja. Iespējams, tev apkārt būs situācijas un apstākļi, kas nav tādi nomierinoši, tie ir tādi grūti, bet tev iekšā var būt miers. Tas ir pārdabisks miers un tu nevari to mākslīgi radīt, tas atnāk no Dieva.
Kā atnāk Dieva miers? Būs daži tādi praktiski apakšpunktiņi.
1) Svētī svēto dienu. Tātad, ievēro sabatu. Mēs šobrīd esam šeit, bet tas neattiecas tikai un vienīgi uz svētdienām, tas attiecas uz to, ka tu savā dzīvē strādā, kalpo, bet ieplāno laika atpūtai, kad tev būs tas sabats, kad visas lietas noies malā un tu būs pilnīgi tajā atpūtā iekšā uz 100%, nevis tā, ka tu ar vienu kāju atpūties, ar otru kāju vēl velc visas pārējās lietas. Tad, kad tu atpūties, tev ir jāatpūšas. Viens piemērs par sievietēm. Pieņemsim, ja mammām, kurām ir mazi bērni, zina, ja viņa nebūs atpūtusies, viņa būs briesmīga mamma, viņai būs grūti savākt sevi. Ārēji mamma savaldīsies, bet iekšēji būs grūti, jo nebūs atpūtusies.
Ir kāds stāsts par kādu ebreju sievieti, kurai bija pieci bērni, tas ir vairāk nekā viens, tātad visi viņu sauc, visi meklē. Viņa juta ļoti lielu nogurumu, ka viņai ir grūti mīlēt savu vīru, mīlēt savus bērnus, kā rezultātā devās pie sava mācītāja un jautāja: ko man darīt? Lai dod padomu. Un mācītājs ieteica viņai ko darīt. Un viņa pārrodas mājās, un no tā laika katru nedēļu viņai bija konkrēta diena, konkrēts laiks, ka viņi devās uz tirgu viena pati. sapirkās dažādus gardumus, saldumus, labumus, nāca mājās, ieslēdzās istabā, durvis ciet, un ēda un dzēra. Nu es nedomāju, dzēra tādā nozīmē, bet viņa sevi lutināja. Viņa atpūtās, tas laiks bija tieši viņai. Kamēr viņa atpūtās un tie pārējie izspiego, kas tur viņai ir. Kas tad tas īpašais? Kāpēc viņa ieslēdzas istabā? Un ierauga, ka viņa ēd gardumus, un ziniet, kā bērniem ir, ka mamma ēd un viņiem nedod. Es atceros, kā man bija katru reizi, kad mamma atnāca mājās no veikala: “Kas tev tur ir? Tu man atnesi kaut ko?” Pilnīgi loģisks jautājums. Un tagad viņi brīnās: mamma ēd, bet mums nedod. Uz ko mamma atbildēja: “Es saku, viss durvis ciet. Es jums daru laimīgu mammu.” Viņa kļuva par laimīgu cilvēku tad, kad viņa atpūtās. Mēs varam būt ārkārtīgi garīgi, mums ir personīgas attiecības ar Dievu, kalpošanas un vēl viss kaut kas, bet ja neatpūties, tu nevari būt efektīvs un produktīvs. Kā lai saka, tu esi tāds pats cilvēks kā visi pārējie, tu kļūsti par viegli aizkaitināmu cilvēku un paliec neciešams gan pret sevi, gan citiem, atpūta ir ārkārtīgi svarīga. Es tikai pieminēju sievietes, bet arī vīriešiem ir tāpat. Vīriešiem ir tāda tendence, kaut ko pasaka, uzreiz jārisina, jāmeklē risinājums, tūlīt viss jāatrisina, tāpat arī vīriešiem ir vienkārši jāmāk neko nerisināt, pabūt vieniem pašam un atpūsties. Tāpat arī tu vari pāris dienas aizbraukt, un atpūsties laukos, mežā un pavadi laiku ar Dievu, vienkārši bez telefona, kur tu nevari ieskatīties. Ļoti svarīgi ir atpūties. Iedomājies, tu esi nomocījies, pārguris tāds kalpotājs, kurš velkas un atkal atnācis uz savu kalpošanu, tu nevari pasmaidīt nevienam, kas no tevis nāks ārā? Tas nogurums arī būs redzams, un tad visi domās – kalpot Dievam tas ir smags slogs, nenormāls smags darbs, esmu tā noguris, pārkalpojies un, nedod Dievs, nedodiet man tādu kalpošanu. Es negribu palikt tāds kā tie, kas sēž pirmajās rindās, bet atslēga jau ir pavisam vienkārša – atpūties, ieplāno savu laiku tajā, tad arī atpūties. Kad esi savā atpūtā, atceries, tev nevajag tagad domāt par to, kas bija vakar, tev nevajag domāt par to, kas būs rīt, tu domā un baudi to brīdi, kurā tu esi. Izbaudi šo skaistumu un dabu, kurā tu esi devies, jo tev tas ir jāuzsūc, tas ir liktais. Nu ko tad tu te runā kaut kādas muļķības par dabu? Bet tā ir garīga lieta. Dievs taču visu to ir radījis priekš mums, lai mēs to redzētu, ne jau vienkārši tikai tā pat, lai mēs tajā būtu, lai mēs ar to piesūktos, lai tas mūs atjaunotu un redzētu skaistas lietas dabā. Kāpēc cilvēki vispār bariem brauc pie dabas? Tāpēc ka no turienes nāks stiprinājums, spēcinājums, un, pat ja viņš netic Dievam, viņš saņem spēku caur dabu, pats to pat neapzinādamies. Nākamā svarīgā lieta, kā būt Dieva mierā?
2) Svarīgi ir zināt rakstvietas, un nevis vienkārši rakstvietas, bet to, ka Dievs ir par tevi un ar tevi, ka tu Viņam esi īpašs, ka tu esi Viņam dārgs, nevis domā, ka Dievs varbūt atkal ir par kaut ko dusmīgs, neapmierināts ar mani. Tu izdari kaut kādu nelabu lietu, tev gribās uzreiz lūgt Dievu? Visticamāk, ka nē. Es atceros, kad es savā agrākajā laikā, kad iepazinu Dievu, es sagrēkoju, cik atceros, ka es nedēļu nelasīju Bībeli un nelūdzu, jo man bija kauns. Es domāju, ko es Dievam teikšu, tagad muļķības sadarīju, un tagad es iešu: jā, mīļais Dievs! Tad es ieturēju tādu kārtīgu pauzi. Bet tagad es zinu, ka tā nav pareizi. Ja tev gadās izdarīt nepareizu izvēli savā dzīvē, tieši otrādi, ir jāiet pie Dieva, izrunājies ar Viņu. Un tev šeit ir svarīgi zināt, ka Dievs ir par tevi, un tad, kad tev kaut kas nav sanācis, Viņš vienalga ir par tevi. Piemēram, ja bērns mācās staigāt, vai tad ir tā, ka viņš pirmo soli sper, viņam nesanāca un nokrita, un vecāks teiks: tizleni, kas ir? Vai tāds ir normāls vecāks? Labs vecāks nekad tā neteikts. Viņš tieši teiks, ka ceļamies augšā, nākamais solis, un radinieki stāv apkārt un aplaudē. Solītis pirmais, filmē un fotogrāfē, redz, kā viņam izdevās. Tie ir zemes cilvēki, mēs, grēcīgie cilvēki, tā izturamies, tad ko domā Dievs par tevi? Viņš nesaka: ak tu, šitāds un tāds! Viņš uz tevi skatā tieši otrādi, skatās kā tēvs uz savu bērnu. Mēs varam būt veci, sirmi, bet Dievam mēs esam Viņa bērni, un mums mūsu dzīvē nav melnraksta, kur mēs varam sagatavoties, un tā tagad sagatavošos, visu iemācīšos, un tagad ir tīrraksts, un es tagad dzīvoju skaisto, gleznoto dzīvi, nav tā, mēs dzīvojam vienu dzīvi. Mums ir kļūdas, un tas ir normāli, kļūdas ir un būs. Un tieši otrādi, ja tu sāksi baidīties, ka tu nepieļauj kādu kļūdu, kļūsi par neveiksminieku-invalīdu. Iedomājies, ja tu baidies spert soļus, ka tikai tev kaut kas nenotiek, tu stāvi uz vietas, tev atrofējas muskuļi, tev ir jāsper soļi uz priekšu, un ir jābūt Dieva kustībā. Dievs, tad tevi izved cauri, kad notiek šie vētru, baiļu un šaubu brīži. Ir svarīgi zināt, ka Dievs ir par tevi. Īpaši tajos grūtajos brīžos ir svarīgi.
Un gribu izstāstīt līdzību par mūli, ir tāds dzīvnieks mūlis. Viņam bija saimnieks, kurš labi izturējās pret šo mūli, viss bija labi, līdz vienam brīdim, kad šis mūlis iekrita akā. Aka bija ļoti dziļa, un tas saimnieks ļoti skumīgs bija, ka iekrita viņa mūlis akā. Viņš izvērtēja savas iespējas mūlim palīdzēt, un pārdomāja, ka viņš nespēj viņu izvilkt ārā. Viņš nespēj viņam palīdzēt. Nu un ko viņš secina? Un viņš tik dziļi ir iekritis gan jau, ka viņš sasities, gan jau viņš drīz nomirs, sāks smirdēt. Aku lietot nevarēs, mūli lietot arī nevarēs, ko tagad darīt, jāber ciet aka. Sasauca savus kaimiņus, lai nāk palīgā, jo ir zaudējis mūli. Cilvēki līdzjūtīgi paņem savas lāpstas un nāk pie šī saimnieka. Rok ciet aku un ber, un tagad mūlis jūt, ka viņam uz muguras krīt smiltis, un tagad ir divas versijas, ko viņš var darīt. Viņš jau tā ir iekritis iekšā un neviens viņu ārā nevelk, un viņam vēl smiltis met virsū. Un tā pirmā versija: saprotu, mani grib aprakt, nepietiek ka mani aizmirst, ka esmu iekritis, man neviens nepalīdz. Tātad viņam vēl vairāk tā upura pozīcija, vēl vairāk viņš ir nelaimīgs un sarūgtināts, un aizvainojās. Un tā viņš arī nomirtu. Viņu aprok – bet tā ir viena versija, bet šitā versija nav par šo mūli, šis mūlis ir gudrs. Viņš jūt, ka viņam smilts uz muguras krīt, ko viņš dara, nopurinās. Kājas viņam spēcīgas, un viņš samin šīs smiltis. Ja zināt fiziku, birst smiltis, mūlis nokrata un sabradā, un, galu galā, viņš atbrīvojas no savas akas un tiek ārā. Un tā arī mūsu situācijās, kad mums ir tā, ka jūties sasiets, iebāzts bedrē, tu esi atstāts viens, katram ir kaut kad šādas situācijas, un tad ir emocijas, protams, viss ir galīgi garām, sāc domāt nepareizo greizo spoguļa valstību, visu redzi nepareizi. Un tad tev ir iespēja vai nu palikt tajā, vai kāpt ārā, bet kad tu pieņem, ka tās situācijas, kas nākas, tās tevi izaicina, tu nokrati nost un izmanto tās par podestu, kur pakāpties. Mācītājs bija minējis, ka vajag šīs problēmas izmantot kā tramplīnu, lai lektu vēl augstāk. Tā arī šīs situācijas, kad tev kāds nāk un ber virsū kaut ko, ja kaut ko tev pasaka – atkal slikti. Atceries šo mūli, nokrati smiltis, kāp virsū un tu pacelsies un izkāpsi no savas bedres, un arī citiem varēsi palīdzēt. Man šis stāstiņš par mūli ļoti patīk.
Stāsts no Daniēla grāmatas, viņam bija draugi Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, ebreju puikas, kas bija paņemti gūstā, un viņiem izdeva likumu, ka jāpielūdz visiem tagad ir ķēniņš, dzīvo Dievu pielūgt nedrīkst vairs. Un viņi tam nepakļāvās, un, kā rezultātā, viņus iemeta degošā ceplī. Un šis ir tas par to, ka viņi zināja, ka Dievs ir par viņiem, it kā liekas, tu esi svešā zemē, jau esi trimdā izsūtīts, un tevi vēl iemet ugunī par to, ka Dievu pielūdz, tu taču labu lietu dari. Viņi zināja, ka Dievs ir ar viņiem. Un tāpēc mums ir svarīgi jebkurās grūtajās situācijā atcerēties, ka Dievs ir par tevi, Viņš vienmēr ir par tevi, Viņš tevi ir radījis, un ir tavs Tēvs. Cik izdevies vai neizdevies cilvēks tu esi, vienalga Dievam tu esi skaists, Viņa mīlulītis. Un tajā grūtajā situācijā, tavā problēmā Viņš nav pret tevi, Viņš meklēs iespējas, kā tev palīdzēt. Un arī šeit tas notiek: viņi ticēja, ka Dievs par viņiem iestāsies, pat ja viņi degs, ka Dievs vienalga par viņiem iestāsies. Un kas notiek ugunī? Pēkšņi parādās ceturtais, un tas nav cilvēks, tas ir eņģelis, tas ir Dieva sūtīts kaut kas, spēks, un viņi nesadeg, bet iznāk ārā veseli.
[..] “Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būte.” [..] Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma. (Daniēla grāmata 3:25; 27)
Viņiem bija paļāvība par to, ka Dievs viņiem darīs labu jebkurā situācijā. Apstākļi var kliegt un teikt: viss tev ir slikti, te nekas labi nevar būt, bet es zinu, ka Dievs tev darīs labu, un tev pie tā stingri jāturas. Bībeli tev būs vieglāk lasīt, ja tu apzināsies, ka Dievs ir tāds, kas tevi neapsūdz un netiesā, Viņš grib tevi celt, palīdzēt, lai tu audz. Dievs mūs koriģē caur Bībeli, nav tā, ka mums tikai paijā, un tu dari muļķības un viss labi – tā nav. Dievs tevi koriģē, audzina, bet Dievs to dara mīlestībā, un gudra pedagoģija arī māca vecākiem, ja tu gribi savus bērnus pārmācīt, nekad to nedari dusmās, nekad nedari emocijās, nomierinies pats, ieturi pauzi un tad pārmāci savu bērnu, skaidrojot un stāstot. Un ja cilvēki zina, kā to darīt, kur nu vēl Dievs!
3) Lai būtu Dieva mierā, vajag komunicēt ar ticīgiem cilvēkiem. Un ko es šeit domāju ar ticīgiem cilvēkiem? Nevis vienkārši ticīgiem cilvēkiem, bet, kad tev ir savs tas zemais punkts, problēmu brīdis, meklēt cilvēkus, kas ir pilni ar ticību, kas ir tikuši galā ar savām grūtībām, no kuriem nāk šī saldā smarža, ka tu ar viņiem parunājies, ka pēc tam liekas: nē, es tikšu galā, es varēšu. Ka viņi palīdz tev kļūt uzvarētājam tavā situācijā. Jūs jau zināt, ka mums, cilvēkiem, ir dažādi periodi dzīvē, ir tā, ka mēs esam augšā ir, kad mēs esam lejā, un reizēm, kad mēs esam lejā, tad nu mums nenāk tās labākās lietas ārā, piemēram, rūgtums ir redzams, vilšanās, kaut kādas sāpes, kaut kas tāds. Un tad kad tev ir tā problēma, ej pie tāda, kas ir pilns ar Dieva labumu, kas ir uzvarējis, kas ir ticis pāri tai līnijai, bet tas nenozīmē, ka vieni ir labie un otri sliktie. Nē, mums visiem dzīve neiet taisnā līnijā tikai.
Un piemērs ir Naomija, Rutes grāmatā ir minēta tāda sieviete, viņas vārds tulkojumā nozīmē “jaukā, piemīlīgā” un “saldā”. Un kādā viņas dzīves periodā, ka viņai viss bija brīnišķīgi, viņa bija saldā, jaukā. Un tad viņa devās trimdā. Viņas vīrs nomira, dēli nomira, un tajā laikā sievietei palikt vienai bija kā bezmaz vai kļūt par bezpajumtnieci, nav nekādu sociālo garantiju, vismaz tajā svešajā valstī. Un viņa devās atpakaļ, un tad teica tiem pārējiem radiniekiem: “Nesauciet mani vairāk par saldo, esmu rūgtā, es esmu Māra!” Un bija slikti viss. Tas bija zemais periods. Bet Dievs bija devis viņas vienam dēlam sievu Ruti, un viņas abas palika kopā. Rute apprecējās, un piedzima bērni. Vārdsakot, Naomija visiem saka: “Viss atkal ir labi, neesmu vairs “rūgtā” Naomija, esmu atkal “saldā”.” Tāpat arī mūsu dzīvē, kad mēs esam ar Dievu, ir kaut kādi periodi, ka tu neesi tas, kas var kādu baigi celt. Un šādā grūtā brīdī ej pie tāda, kurš ir jau uzvarējis, kurš ir pilns ar to saldumu, kurš var celt tavu ticību. Tusē draudzē ar tādiem, kas tevī ieliek ticības, cerības daļiņas un pamodina tevī dzīvību.
Atceros, ka manā dzīvē bija tāds piedzīvojums, misijas ceļojums uz Sibīriju, mani neizsūtīja, es pati izsūtījos, un mēs braucām kopā ar meiteni vārdā Dace, arī no šīs draudzes. Es tur pavadīju divus gadus, Dace vispār veselu mūžību, man šķiet kādus desmit gadus, nav tik svarīgi tie gadi, bet nu mēs vienu gadu tur nodzīvojām. Man bija ļoti grūti, ārēji viss bija labi: kalpojām, mēs tur ar bērniem ņēmāmies, dievkalpojumus vadījām, svētdienas skolu vadījām mazā latviešu ciematiņā. Bet iekšēji man bija milzīgas ilgas pēc Latvijas, pēc draugiem, mēs tur bijām divas vien. Mēs tur tādu drastisko kristīgo pieredzi veidojām, trīs reizes dienā lūgšanas, no rīta sešos augšā, mūziku iekšā, bija jādejo Dievam, darījām to, ko mēs sapratām, to mēs darījām. Mums bija no visa pa druskai no kristīgajām konfesijām visādas iezīmes, kā mēs sapratām, tā darījām. Mums bija šausmīgi bail, ka mēs nepazaudējam Dievu. Pat gavējām divas reizes nedēļā, nu ļoti drastiski, bet mēs izturējām, viss labi. Bija vasara un bija viens brauciens, kur mēs devāmies uz kristīgu pasākumu, kas saucās “Rekolekcijas”. Un mēs braucam, un visi, protams, prasa, kā mums Sibīrijā iet, un es stāstu oficiālo stāstu, ko mēs tur darām un tā, visiem patīk tas stāsts, bet bija tāda viena meitene, kura man piesēdās blakus, sveša priekš manis. Un jautā: “Kā tev pašai?” Viņa sāka ar mani runāt par to, kas man sirdī, kas manā dvēselē notika. Un ir pagājuši apmēram 20 gadi kopš tā laika, tagad viņa dzīvo Amerikā, viņa joprojām ir mans draugs, un mēs sarakstāmies, kādreiz arī sazvanāmies. Un tas ir tā, ka tev Dievs iedod kaut kādu cilvēku tajā brīdī, ka viņš nāk un runā par to lietu, kas tev ir, kas ārēji nemaz nav redzama. Ir svarīgi būt kontaktā ar cilvēkiem, kas ceļ tev ticību. Un tāpat turpini lūgt un arī lūgt mēlēs, ja tev ir pārbaudījumu situācija, grūti būt laimīgam, turpini lūgt, izmanto katru situāciju, kad tev ir iespējams. Lūdz, kad esi tramvajā, lūdz, kad mazgā traukus. Ir svarīgi, ka sēdi pie Dieva kājām un esi Dieva klātbūtnē, kad vien vari. Maziem bērniem arī ļoti svarīga mātes un tēva klātbūtne. Un mums arī neatkarīgi no vecuma ir svarīgs Dieva tuvums. Un tad, kad tev ir grūti, ej Dieva tuvumā, tas tev palīdzēs pārvarēt un būt laimīgam arī tavā grūtajā situācijā.
Velns mīl mūs mānīt, ka Dievam mēs kļūstam pretīgi, kad mums kāda lieta neveicas, tad velns saka, lai netuvojies Dievam, tu pretīgs esi Dievam – tie ir reāli velna meli. Dievs tevi mīl, tu esi Dieva acuraugs, tu esi Viņa acu zīlīte, Dievs rūpējas un tevi mīl. Kad tev uzbrūk kādas problēmas, ir svarīgi ieraudzīt risinājumu. Kad tu domā to slikto, apturi to un savā prātā tam domā pretējo – labo variantu. Kad mums ir tāda situācija: “Es saslimu, man tagad būs vēl sliktāk, man būs vēl citas slimības,” tāpat ir ar finansēm, ar attiecībām tev nāk visādi tie ļaunie scenāriji galvā. Dievs saka, ka tev vajag izdomāt to pretējo, to, kā tu gribi, lai notiek. Tev vajag redzēt sevi veselu, kā tu esi svētīts darbā, ka esi svētīts ar finansēm, svētīts ģimenē – visur, kur esi, esi svētīts. Mācītājs Jongi Čo rakstīja savā grāmatā, kad viņa draudzes loceklis bija notriekts, jauns vīrietis, viņš bija tuvu nāvei, bija ievietots slimnīcā, un Jongi Čo atnāca lūgt par viņu. Un Jongi Čo saņem viņa roku un saka viņam: “Es tev teikšu, kā tev sevi ir jāierauga, kā tev ir jāiztēlojas. Ieraugi, ka tu ej pa ielu un satiec savu sievu, ka tu iedod puķes, iedod dāvaniņu, ko tu viņai nopirki. Tu vari to iztēloties?” Un vīrietis deva zīmi, ka jā, var iztēloties. Tā ir apliecināšanas lūgšana, ka tu redzi to, kas liekas absurdi. Un rezultāts šai lūgšanai bija tāds, ka viņš kļuva vesels. Tāpēc ir svarīgi tajā objektīvi ļaunajā situācijā ieraudzīt Dieva risinājumu, Dieva ceļu, to, kā tu gribi, lai tas atrisinātos, un redzēt to un būt tajā.
Otrās Ķēniņu grāmatas 6. nodaļā bija tāda situācija: notika kārtējais karš Israēlam ar citām tautām, un Elīsa bija pravietis, kas saņem no Dieva visu, ko karavadonis pretinieku tautā plāno, kas vada šo cīņu pret viņiem. Un tad visus tos stratēģiskos plānus Elīsa pastāsta savējiem, līdz ar to viņi visu laiku uzvar. Un tad šis sīriešu karavadonis šausmīgi dusmīgs nāk ar visu karaspēku uzbrukt tai vietai, kur ir Elīsa. Un kas notiek? Elīsa to zina, un viņš lūdz tādu lūgšanu.
Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. (2. Ķēniņu grāmata 6:18)
Un kas notiek? Viņi visi kļūst akli, nevar uzbrukt un nevar neko izdarīt. Ko tas dod mums? Tad, kad nāk tavi negatīvie apstākļi, nāk lietas, kas tev grib uzbrukt, tad tu lūdz, lai šie apstākļi tevi vairāk neredz, lai tie kļūst akli, lai tie nespēj ieraudzīt, lai nespēj aizsniegt. Ir svarīgi, ka mēs zinām rakstvietas, uz kuru bāzes mēs balstāmies un lūdzam.
3. Lai būtu laimīgs, apliecini Dieva vārdu un Dieva labvēlību savā dzīvē, svētības savā dzīvē.
Un tas ir darbs. Un tas nav viegli. Un tev jāapliecina labās lietas pretēji tam, kā jūties. Un kāpēc ir svarīgi pasludināt vai apliecināt? Nepietiek vienkārši ticēt, ka tev būs svētības, nepietiek gaidīt, ka būs svētības. Lieto savu muti un apliecini, dari to regulāri un ik dienas – tā ir tā atslēdziņa. Jā, tu tici, jā, tu gaidi, bet pagriez to atslēdziņu, tikai tad atvērsies vaļā tava lādīte jeb viss tas, ko tu gaidi no Dieva. Tev ir jāapliecina, tev jālaužas tajā iekšā. Dievs grib redzēt tavu aktivitāti, ticību un tavu virzību uz priekšu. Kad mēs izrunājam, pasludinām kaut kādas lietas, tad līdzīgi kā Dievs teica, lai top, mēs izrunājam, liekam lietā taktu, mēs radām kaut ko ar savu muti. Un kad stāvam pretī sarežģītām situācijām, tā vietā, lai runātu – esmu nelaimīgs, man neizdodas, es esmu slims, esmu vecs, paiet vairs nevaru – tev jāpasludina pilnīgi pretējais. Tev jāpasludina Dieva labvēlība, Dieva svētība, un Viņš izmainīs to tavu nospiedošo situāciju. Tas nenozīmē, ka tajā dienā kaut kas notiks, bet varbūt arī notiks. Varbūt tas tev būs jādara vienu nedēļu, divas nedēļas, pat gadu, bet tev jāpaliek tajā procesā. Un tev jāgaida, ka veras vaļā šīs durvis, šīs svētības, šis risinājums. Tas nenozīmē, ka tev jābūt pozitīvam, pasludināšana atbrīvo tavu ticību. Tad, kad tu sludini, tu pats sludini sev. Tu no rīta piecelies un saki: “Dievs, es pateicos, ka šī būs varena, spēcīga, svētīga diena, man būs labi darījumi, es labi zināšu, kā ar saviem bērniem tikt galā,” kad tu ar tādu attieksmi pamodies, tu sev sludini ticību. Ticība nāk no sludināšanas. Un tad, kad tev ir ticība, tu dari ticības darbus, un tava dzīve reāli mainās. Un kad tev ir tā Dieva labvēlība, kad apliecini Dieva labvēlību visās savās dzīves jomās, tad tās lietas, ko ar saviem spēkiem nevarēji tikt galā, kas šķita neiespējamas, pēkšņi vari izdarīt tāpēc, ka esi apliecinājis, gājis tajā. Un tā nav vienīgā lieta. Ir vēl tādas lietas, kur notiek paātrinājums, tās lietas, ko tu domāji, ka ilgi notiks, notiek ātri.
Piemērs par Nehemiju, kuru viņam pēc idejas mūri Jeruzālemē vajadzēja atjaunot vesela gada garumā, bet viņam bija Dieva svētība, viņam bija Dieva labvēlība un viņš atjaunoja 50 dienās. Kad tu apliecini pār dzīvi ar savu muti, tad lietas var notikt ātrāk. Tad neiespējamās lietas, ko domāji, ka nevar notikt, var notikt. Tiem cilvēkiem, kam nav jābūt tavā dzīvē, kas tevi gremdē, viņi vienkārši aiziet projām. Tiem, kuriem jāienāk tavā dzīvē, viņi ienāk tavā dzīvē. Un tā ir Dieva svētība, tā ir Dieva labvēlība. Pasludini Dieva labvēlību savā dzīvē! Un konkrēti runā, ko tu gribi, ko sagaidi šajā dienā. Kad ir Dieva labvēlība, tev ir drosme prasīt ko vairāk, tu uzticies un ieraugi Dieva dabu, kā Viņš darbojas. Es atceros, kad mums draudzē sākās inkaunteri, es strādāju skolā, un mans darba laiks bija no pirmdienas līdz piektdienai. Un inkaunteri tajā laikā notika trešdien, ceturtdien, piektdien – visas bija darba dienas. Es biju slavēšanas vadītājs, mums bija dzīvā slavēšana inkaunterā. Un man vajadzēja katru mēnesi iet pie direktores, un direktore bija tāda stingra tajā skolā, man katru reizi bija jāsaņemas prasīt trīs brīvas dienas. Un kad es gāju, viņa vienmēr bija laipna un labvēlībā. Es nespēju noticēt, kā tā var būt, ka viņa ir laipna pret mani, jo mana braukšana prom nav izdevīga viņai. Tā tas ir, kad tu pasludini, apliecini savā dzīvē Dieva labvēlību – tā notiek.
Kad tu par kaut kādām lietām apliecini, bet tu domā, tās jau kaut kādas sīkumainas lietas, par lielām lietām, jā, bet kad tu apliecini arī tās mazās lietas, kad tas ir svarīgi. Kaut vai šoferim, kad ir nepieciešams kaut kur atrast stāvvietu, apliecini, ka būs kur nolikt auto. Piemērs, vietā, kur jāšķērso Brīvības iela, tur vienmēr ilgi jāgaida, kad luksofors pārslēgsies, un es saku: “Paldies, Dievs, ka šis luksofors strādā manā labā un būs zaļš, kad pienākšu!” un ticiet vai nē, tas bija zaļš. Tā ir tāda prakse, ko vajag lietot. Ja tas notiek mazās lietās, tas notiks arī lielās, tev būs drosme prasīt lielas lietas. Labvēlība pār jūsu dzīvi darīs neticamo. Dieva labvēlība ir pār tevi un tev piešķir attiecīgus uzdevumus, neatkarīgi no kvalifikācijas. Tas, ko tu domā, tas arī viss notiks. Domā tā, kā Dievs par tevi domā. Lai tu būtu laimīgs, tev ir jādzīvo piedošanā pret apkārtējiem, īpaši pret tuvākajiem, tev jābūt mierā ar sevi, citiem cilvēkiem un jādzīvo Dieva mierā. Un, kad tu pasludini un ļauj visam notikt savā dzīvē, nebūs ilgi jāgaida, jo Dieva vārds ir reāls un tas darbojas. Un tad, kad tu to redzi, tas ir tik brīnišķīgi. Tad, kad tu lūdz un apliecini, tad Dievs darbojas. Tā ir patiesība. Novēlu katram lietot Dieva vārdu, dzīvot piedošanā un pasludināt par savu dzīvi, par savām situācijām Dieva labvēlību un svētību, un tā noteikti nāks! Āmen!
Indras Kalniņas sprediķi “Esi laimīgs!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
