Esi pieaudzis!

Cik patīkami ir būt Dieva klātbūtnē!
Es ceru, ka tu man piekrīti, ka būt Dieva klātbūtnē ir vislabāk. Nekas cits nespēj aizstāt to, ka tu meklē Viņu, esi Viņa tuvumā, slavē Viņu. Brīnišķīgs laiks ir Tā Kunga tuvumā, Viņa klātbūtnē, kad mēs kopā Viņu pielūdzam, slavējam, kad mēs sanākam šeit un esam Viņa klātbūtnē. Tā vienmēr ir pareizā izvēle – svētdienas rītā būt dievkalpojumā.

Mums katram dzīvē ir dažādi posmi. Jūs man noteikti piekritīsiet. Dievs tā ir iekārtojis, ka mums katram ir bijis tas brīdis, kad mēs piedzimstam, kad mēs esam maziņi, kad mēs rāpojam, kad mēs dzīvojamies smilšu kastē un pagaršojam arī to, kā garšo tārpi. Tu noteikti piekritīsi un nevari tam iebilst, ka mēs katrs esam bijuši bērni. Tad mēs esam kļuvuši lielāki – pusaudžu gadi un līdz beidzot cilvēks kļūst pieaudzis. Dievs ielika manā sirdī runāt par to, ka mums ir jābūt pieaugušiem. Tātad šīs svētrunas nosaukums ir „Esi pieaudzis!” Visam ir savs laiks. Arī Salamans mācītājs saka, ka visam ir savs laiks – savs laiks sēt, savs laiks pļaut. Un es domāju, ka mēs, skatoties ārā pa logu, redzam, ka ir pienācis laiks būt rudenim Latvijā. Dievs ar savu lielo otu jau ir iegleznojis šīs skaistās, košās krāsas. Arī gadalaikiem ir savs laiks. Lūk, arī tavā kristīgajā dzīvē visam ir savs laiks. Kad mēs atgriežamies pie Dieva, mēs esam tādi mazi zīdaiņi – mums mutē ir knupītis, mums ir pamperītis, kurš ir jāapmaina, mūs ir jāaudzina. Mums katram ir bijis šis periods. Tad mēs kļūstam lielāki un lielāki, līdz beidzot mēs pieaugam. Pienāk brīdis, kad tev ir jābūt pieaugušam, jo, ja tu nepieaudz, tad Dieva Vārdā ir teikts, ka mēs ejam atpakaļgaitā, mēs pakāpeniski, soli pa solim atkrītam no Dieva. Kāds varbūt atkrīt uzreiz un ātri. Tātad ir pienācis brīdis tev būt pieaugušam.

Es lasīju Bībelē kādu rakstu vietu un sāku pārdomāt, kāpēc kādreiz ir tā, ka Dievs nedod kādas svētības. Tu esi sev kādreiz uzdevis šo jautājumu: „Kādēļ es lūdzu un Dievs nedod to, ko es lūdzu?” Varbūt Viņš tev nevar dot tāpēc, ka neesi pieaudzis. Esi arī šādu jautājumu sev uzdevis? Varbūt tev būtu jau jābūt pieaugušam, bet tu joprojām uzvedies kā bērns, un Dievs tev nevar uzticēt kādas lietas tikai tāpēc vien, ka tu nepieaudz. Dievs zina, ka Viņš tev, piemēram, iedos konfekti – kaut kādas svētības, kuras tu ļoti, ļoti gribi, bet tu varbūt tieši tāpēc atkritīsi, jo tu esi meklējis čupa–čups nevis mammu. Atceries, mums mācītājs nesen mācīja, ka ir cilvēki, kuri nemeklē mammu jeb Dievu, bet čupa–čupu jeb kādu vienu svētību. Tas ir attiecināmies uz Dievu. Šie cilvēki nemeklē Dievu, Viņu pašu, bet tās svētības, ko Dievs dod. Bet mēs zinām, ja mums ir Pats Dievs, tad mums ir arī visas tās svētības. Lūk, varbūt tāpēc Dievs nevar kādam kaut ko iedot, jo Viņš zina, ka cilvēks saņems savu čupa–čupu un aizmirsīs par mammu. Cilvēks saņems savu lielo labo darbu, biznesu un aizmirsīs par Dievu, viņam Dievu vairs nevajadzēs, jo sajutīsies tik liels un varens. Cilvēks domās, ka pats visu ir nopelnījis un izdarījis, bet viņš ir aizmirsis, no kurienes Dievs viņu ir izvilcis – no kādiem mēsliem, no kādām problēmām, no kādām slimībām. Lūk, varbūt tāpēc reizēm tā ir Dieva žēlastība, ka dažs labs uzreiz nesaņem savu dziedināšanu. Taču tas ir ļoti bīstami – palikt bērnam mūžīgi. Kā jau es minēju – visam ir savs laiks. Piemēram, tu bērnam nevari dot daudzas un dažādas lietas tikai tāpēc, ka viņš ir bērns. Tu nevari bērnam dot nazi, ar ko mizot kartupeļus, jo viņš vienkārši sagriezīsies. Tu nevari dot arī naudu, jo lielākā daļa bērnu grib pagaršot visu, arī šo naudu. Viņš var norīt naudu. Tev nebūs žēl naudas, bet pašu bērnu. Tu nevari arī dot sērkociņus, lai bērns pats ar viņiem rīkotos. Viņš var izdarīt kādas nepareizības. Bet ir ļoti bēdīgi, kad pieaugušam cilvēkam nevar dot nazi, lai nomizotu kartupeļus. Viņš it kā ir pieaudzis, bet prāta līmenī šis cilvēks ir bērns. Mums ir jāsargās no tā. Varbūt jau ir pienācis laiks tev kļūt pieaugušam, bet tu joprojām esi bērns un nesaproti, kāpēc Dievs tevi nevar svētīt, nevar tev palīdzēt, nevar tevi pacelt. Kļūsti pieaudzis, un tu redzēsi, kādas svētības nonāks tavā dzīvē. Tu redzēsi, kā Dievs tevi svētīs!

Vēl es esmu lasījusi piemēru par bērniem, ka ir ļoti jāuzmanās, lai mazs bērns neapēstu bateriju. Es to nezināju. Izrādās, ka, norijot bateriju, kura ir maziņa, vecāki visbiežāk nesaprot, ka viņš kaut ko jau ir apēdis. Un, lūk, ja laicīgi nenokļūst līdz slimnīcai un laicīgi neiejaucās mediķi, bērns mirst tikai tādēļ vien, ka norijis bateriju, jo vēderā notiek kāds ļoti nelabs ķīmisks process. Tas ir normāli, ka bērnam to nevar dot, bet ir ļoti bēdīgi, ja pieaugušajam nevar dot kādu priekšmetu, kurā ir šīs mazās baterijas, jo viņš tās var apēst. Tādēļ ir svarīgi kļūt pieaugušam. Ja mēs nekļūstam pieauguši, mēs atkrītam no Dieva, paliekam vienā un tajā pašā līmenī.

„Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī.” (Mateja 18:8,9)

Šeit nav teikts, ka Dievs negrib dziedināt cilvēku, kam ir problēma ar aci, kāju vai roku. Te teikts tas, ka labāk cilvēks kropls nonāk debesīs, nekā vesels ellē. Dievs ar to mums saka, ka ellē ir daudz, daudz, daudz vairāk ciešanas nekā dzīvojot šeit uz zemes, kur cilvēkiem ir veselības problēmas. Tu noteikti pats esi redzējis ļoti slimus cilvēkus, kuri mokās slimības gultā. Varbūt tu pats tādā esi bijis, un tas ir nenormāli smagi, bet nokļūt ellē ir daudz smagāk. Un kādreiz Dievs nevar dziedināt kādu savu bērnu tikai tāpēc, ka šis cilvēks, saņemot savu dziedināšanu, Dievam pateiks: „Atā! Man tevi vairs nevajag! Līdz nākamajai reizei, kad man atkal būs kāda problēma.” Dievs grib dot tev visas svētības. Dievs grib tevi svētīt, pacelt, palīdzēt tev. Bet Viņam tik ļoti rūp, ka tu nonāktu debesīs, tāpēc sargi un skaties, ka tu būtu tāds, kam Dievs var uzticēt visu, ko Viņš ir paredzējis – gan dziedināšanu, gan kalpošanu un visas svētības. Dievs tev ir paredzējis svētības, lai tu tās darītu. Viņš grib tev palīdzēt. Uzdod sev šo jautājumu: „Kāpēc Dievs nedod kādas svētības?” Vai tu esi kļuvis pieaudzis? Sen ir laiks kļūt pieaugušam.

„Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns.” (Ebrejiem 5:12-14)

Bērnam nevar dot gaļu. Viņam var dot tikai pienu. Ja tev ir pienācis šis laiks, kad tev ir jākļūst pieaugušam, tad esi tāds, lai Dievs var dot tev gaļu un lietot tevi, ka tu vari mācīt, kalpot cilvēkiem un darīt tās lietas, kuras Dievs caur tevi grib darīt. Lielas un varenas lietas, kuras Dievs ir paredzējis darīt tieši caur tevi. Varbūt tu esi tādā līmenī, kad tavs vadītājs tev neko nevar pateikt un aizrādīt, pamācīt vai palūgt tev kaut ko izdarīt, jo tu uzreiz paliec dusmīgs, ka tev kaut ko atkal saka un jaucās tavā dzīvē. Noteikti arī tāpēc Dievs nevar tevi svētīt, jo nevar pat tevi pamācīt ne caur tavu vadītāju, ne caur mācītāju. Esi pieaudzis! Pieņem pamācību! Tavs vadītājs grib tev tikai to labāko. Kļūsti nobriedis Dieva lietās.

Piemēram, dators, internets. Vecāki grib saviem bērniem dot visu to labāko. Bet, ja vecāki redz, ka viņu bērns nav nobriedis lietot internetu, jo viņš tur izdara dažādus nepareizas, stulbas lietas, tad ir labi, ka viņi nedod viņam internetu. Tāpat arī Debesu valstībā. Dievs kāda lietas nevar dot, jo nevar tev šīs lietas uzticēt. Bet es ticu, ka tu kļūsi un kļūsti pieaudzis.

Mēs zinām rakstu vietu par desmit spitālīgajiem, kura atrodama Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā. Tur teikts, ka desmit cilvēki, kuri bija slimi ar spitālību, sauca uz Jēzu: „Jēzu, dziedini mūs, palīdzi mums!” Viņi nāca ar savu vajadzību pie Dieva, un Jēzus dziedināja visus desmit. Viņi visi kļuva veseli. Tālāk ir teikts, ka tikai viens atgriezās pie Jēzus, lai pateiktu paldies. Viens no desmit. Viņi dabūja savu svētību un pazuda no Dieva. Neesi tas, kurš saņem savu svētību un pazūd no Dieva. Tas ir tik bēdīgi. Dievs saka: „Labāk ar vienu kāju debesīs, nekā ar vienu ellē. Labāk ar vienu aci debesīs, nekā ar abām ellē.” Ellē ir drausmīgas mocības. Tur nav nekā laba. Pat ne drusciņ.

Mēs zinām, ko Dieva Vārds māca par Izraēla tautu. Dievs viņus izveda no verdzības. Dievs viņus veda uz apsolīto zemi, bet viņi aizķērās tuksnesī savas muļķības pēc. Dievs tuksnesī gādāja par viņiem, deva ēst. Izraēliešiem katru dienu bija manna, ko ēst. Bet viņi sāka kurnēt, ka viņiem vajag vēl kaut ko. Laika ziņā viņi sen bija pieauguši, bet uzvedībā uzvedās kā bērni. Viņi kurnēja – viņiem vajag gaļu. Un Dievs iedeva viņiem gaļu. Bet izrādījās, ka viņiem nevarēja uzticēt pat gaļas gabalu, jo viņi pārēdās un liela daļa nomira. Neesi tāds, kuram Dievs nevar uzticēt gaļu. Neesi tāds, kuram Dievs nevar uzticēt savu darbu, savas lietas. Neesi tāds, kuram Dievs ar sāpošu sirdi iedod dziedināšanu, labāku darbu. Jo daudzi, saņemot labāku darbu, noliek to augstāk par Dievu. Viņi ir aizmirsuši, ka pirms pusgada viņiem vispār nebija darba. Neesi starp šādiem. Esi starp tiem – pieaugušajiem. Pienāks savs laiks pieaugt. Tu esi pieaudzis un nobriedis. Tu esi iztaisnojis plecus. Tev ir mugurkauls un tu ej un dari to, ko Dievs tev liek. Tu neesi ņuņņa, kuram vajag gaļu un vēl kaut ko, un kurš Dievu nenoliek pirmajā vietā. Esi Dieva bērns! Dievs tevi tādu ir radījis – skaistu, staltu, Savam darbam noderīgu. Viņš grib tevi lietot un darīt lielas un varenas lietas caur tevi. Ļauj viņam to darīt caur sevi.

Mūsu mācītājs nesen bija ielicis kādu dienas citātu, kurš man ļoti patīk. „Ratus cenšas likt zirgam priekšā, taču rati nevar braukt zirga priekšā. Meklējiet pa priekšu Debesu Valstību!”(Dāgs Hevards Mills)

Mateja evaņģēlijā ir teikts: „Dzenieties pa priekšu pēc Debesu Valstības. Pārējais jums taps pielikts.” Visiem, kuri vispirms dzenās pēc Debesu Valstības, pārējais taps pielikts. Dievam nav problēmu kaut ko iedot saviem bērniem, kuri pa priekšu dzenās pēc Viņa valstības, pēc Viņa taisnības. Dievam nav problēmu to izdarīt.

Es tev parādīšu kādu ilustrāciju, kas, cerams, palīdzēs tev saprast, cik svarīgi ir kļūt pieaugušam un nolikt Dievu pirmajā vietā. Man šeit ir burka un akmeņi. Vislielākais akmens ir Dievs. Dievs ir tavs pamatlicējs, tavs pamats. Bet pārējie mazie akmeņi ir pārējās lietas, jomas, svētības – darbs, bizness, ģimene, sieva un jebkas cits, kas mums katram ir vajadzīgs. Es jums parādīšu, kas notiek tad, kad tu pamatā noliec visas citas lietas, bet ne Dievu. Tātad sākumā burkā bēršu mazos akmentiņus – lietas, ko cilvēki noliek augstāk par Dievu. Kas tās ir par lietām, ko cilvēki noliek augstāk par Dievu? Piemēram, darbs. Cilvēki domā: „Es netieku svētdienās uz dievkalpojumu! Kā tu nesaproti, mani bērni nomirs badā, ja es nestrādāšu!” Bet, kā viņi nesaprot, ja viņi Dievu nenoliks pirmajā vietā, tad viņu bērni patiesi nomirs un aizies mūžīgā pazušanā. Ja viņš nevedīs šos bērnus Debesu Valstībā. Tad vēl ir ģimene. Kādas mammas saka: „Kā tu nesaproti! Man ir bērni! Es audzinu bērnu viena, bez tēva. Tu nezini kā tas ir!” Jā, es nezinu kā tas ir, bet es zinu, ko par to saka Dieva Vārds. Dzenieties pa priekšu pēc Debesu Valstības, un tad Viņš tevi svētīs visās jomās. Nākamais ir, piemēram, lauki. Cilvēki saka: „Man taču jāmarinē gurķi! Tu nezini, ko tas nozīmē, jo tu dzīvo pilsētā!” Jā, es nezinu. Bet es zinu, ko saka Dieva Vārds. Protams, gurķi paši nesamarinēsies, bet, ja tu noliksi Dievu pirmajā vietā, saliksi visu pareizās prioritātēs, tad tev būs gurķi vairāk nekā vajag. Es vienmēr Dievu nolieku pirmajā vietā un man mājās vienmēr ir marinēti gurķi un ļoti bieži ir arī svaigi gurķi, jo Dievs mani svētī. Man nav jāliek gurķi burkās dievkalpojuma laikā. Vēl ir brīvdienas. Cilvēki saka: „Tā ir mana vienīgā brīvdiena!” Mīļais draugs, ko gan labāku tu varētu darīt savā brīvdienā, kā vien būt Debesu valstībā, būt starp ticīgiem, saņemt spēku, enerģiju visa nedēļai. Mārtiņš Rītiņš par ēdienu saka: „Kas var būt labāks par šo!” Bet es to saku par Dieva Vārdu, kuru tu saņem, barību. Vēl ir arī televīzija. Cilvēki saka: „Uz grupiņu nebūšu, jo man ir jāskatās „Ugunsgrēks”! Man ir jāskatās hokejs.” Piemēram, makšķerēšana – jāatslābst pie dabas. Neuztraucies, ja meklēsi Dievu, tu arī atslābsi, un būs tev brīvdiena.

Lūk, tā mēs varētu skaitīt visas tās lietas. Un tad cilvēki dzird šo svētrunu un saprot, ka Dievu arī vajag. Cilvēki domā: „Kur lai ielieku to Dievu? Man jau tā nav laika!” Kaut kur ir jāieliek Dievs, un Viņš ir pēdējais, kas vien var būt. Viņi domā, ka vēl nav pieauguši, bet ir bērni, un tātad uz viņiem tas neattiecas. Nē, uz tevi tas attiecas. Arī bērnam ir sava atbildība, pat ja tu esi garīgs bērniņš. Bērniņš var atnākt uz dievkalpojumu katru svētdienu. Bērniņš var aiziet uz grupiņu katru nedēļu, jo tur taču ir viņa vadītājs, kurš atkal nomainīs pamperu, atkal iedos pudelīti. Tev nedos gaļu, bet gan pudelīti. Tikai tev ir jābūt pareizajā vietā. Tev iedos knupīti, kad tu sāksi kurnēt, ka gribi tikai mannā, nevis gaļu. Tevi izucinās, un grupiņas vadītājs tev nomainīs piekakāto pamperu. Tas nekas, ka viss smird un ir uzliets virsū vadītājam, bet viņš palīdzēs. Tāda ir Debesu Valstība. Mēs mīlam cits citu un nesam cits sita nasta. Tikai tev ir jāizdara no sava puses. Un, ieliekot burkā lielāko akmeni kā pēdējo, burku, kura simbolizē cilvēka dzīvi, nevar aizvērt, jo Dievs traucē, Viņš ir uzlikts pa virsu, un tu nevari aizvērt burku. Tu domā, ka Dievs tev ir pirmajā vietā, bet vadītājs tev teiks: „Ja Dievs tev būtu pirmajā vietā, tu vienmēr būtu dievkalpojumā, nekad nekavētu un pēc dievkalpojuma pirmais neskrietu prom. Tu būtu grupiņā un sāktu gribēt uzņemties kādus pienākumus.” Un tad ir tā, ka cilvēks klupdams, krizdams ģērbjas un skrien uz dievkalpojumu. Viņš, protams, nokavē, jo viņam viss pārējais bija pirms Dieva. Noliec Dievu pirmajā vietā un tu redzēsi, kādas svētības būs tavā dzīvē.

Tagad pamēģināšu piepildīt burku, ja kā pirmo likšu lielāko akmeni, kas simbolizē Dievu. Tātad, kas notiek tad, kad noliekam Dievu pašā pamatā. Dzenieties pa priekšu pēc Debesu Valstības! Kļūstiet pieauguši! Nolieciet Viņu pamatā. Dievs ir tavas dzīves pamats. Viņš ir klints, uz kuras stāvi. Viņš dod tev spēku, pasargā tevi. Jebšu tu staigā tumšā ielejā, taču ļaunuma tu nebīsties, jo Tavs Kungs ir tava stiprā klints un tev palīdz. Un, protams, mums katram ir arī darbs, ģimene, bērni un visvisādas lietas, kuras mums ikdienas dzīvē ir jāizdara. Tie ir tie mazie akmentiņi, kurus tagad var uzbērt pa virsu lielajam akmenim. Ja Dievs ir pamatā, tad pat šeit, piemērā ar burku un akmeņiem, var redzēt šo likumsakarību, kad visas svētības būs tavā dzīvē. Un tu varēsi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tagad es šo burku varu pilnībā aizskrūvēt un nekas nebirst ārā. Tas nozīmē, ka tavā dzīvē ir balanss un tev viss ir sakārtots pa prioritātēm. Tev tiek dotas visas Debesu svētības. Dievs tevi svētī, jo tu Viņu noliec pirmajā vietā un pa priekšu dzenies pēc Debesu Valstības un Viņa taisnības un viss pārējais tev tiek piemests. Tāpēc, ka tu kļūsti pieaudzis un nobriedis Debesu Valstības pilsonis, kurš uzņemas atbildību, pienākumus un nebēg no problēmām, bet risina tās.

Nobeigumā es jums nolasīšu kādas rindas. Sestdien, domājot par šo tēmu, Dievs man iedeva arī dažas rindiņas dzejā, un es tās vēlos nolasīt.

Kad laiks pienāk, kļūsti pieaudzis,

Kamēr Dievs pie tevis strādāt nav pārtraucis.

Sāc darīt Dieva lietas,

Nekad nestāvi uz vietas.

Pieņem lēmumu iet tik uz priekšu!

„Vai tad Es tev tad ko liegšu?”

Saka Dievs un mīļi smaida.

Tavu nodošanos Viņš tik ļoti gaida,

Tu vari darīt Dieva darbu.

Tik daudz ļaudis dzīvo dzīvi skarbu, –

Tu vari iet un viņiem palīdzēt.

Nest Dieva mīlestību un viņu šaubas kliedēt.

Ja tu iesi un Jēzum kalposi,

Dieva svētības savā dzīvē tik daudz redzēsi.

Dievs atvērs debesu logus pār tevi,

Viņš to visu tev jau dod, nežēlojot Sevi.

Ja tik vien tu to vēlies.

Tagad pieņem lēmumu un aizdedzies!

Pieņem lēmumu kļūt pieaudzis! Pieņem lēmumu iet tik uz priekšu, nolikt Dievu pirmajā vietā, un tad, visas tās svētības, debesu atvērtie logi nolīs pār tavu dzīvi. Un es nerunāju kaut ko tukšu, jo es zinu, ka tas tā ir. Es pati savā dzīvē to piedzīvoju ik dienas. Un, ja tu noliec Dievu pirmajā vietā, tad tu noteikti man piekritīsi – tā tas ir. Āmen!

Lai Dievs tevi svētī! Pieņem šos pareizos lēmumus.

Mīļais Kungs Jēzu, es Tev pateicos, Debesu Tēvs, par katru Tavu bērnu, Dievs. Palīdzi, ka mēs kļūstam pieauguši, kad pienāk šis laiks. Palīdzi, Dievs, ka Tu mums spēj dot visas lietas, ka Tu mūs spēj audzināt un palīdzi, ka mēs nekad nepaliekam vienā līmenī, neatkrītam no Tevi mūžīgā pazušanā. Debesu Tēvs, palīdzi, lai neviens, neviens no mums, mūsu draudzes, nekad neatkrīt no Tevis, bet lai iet tikai tuvāk Tev un tuvojas Tev. Debesu Tēti, ka Tu ar mierīgu sirdi vari dot visas svētības, visus labumus, visu ko Tu esi paredzējis, Dievs. Noliekot Tevi pirmajā vietā. Jēzus vārdā, āmen!

Gannas Jencītes svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska