Bieži vien vecāki noliek karjeru un citas lietas pirmajā vietā, aizmirstot par saviem bērniem un galvenajām prioritātēm. Parasti šie cilvēki neapzinās, cik ļoti tas ietekmē viņu atvases un kādas sekas no tā paliks. Ikdienas steigā tiek aizmirsts par to, ka viņu bērns gaida apskāvienu un kādu mīļu vārdu. Arī Simona bija no tām, kura bērnībā neizjuta vecāku mīlestību. Viņa jutās atstumta un nepieņemta, un tas atstāja sekas arī daudzus gadus uz priekšu.

“Jau no pašas bērnības mani bija pārņēmusi atstumtības sajūta. Vienkāršāk sakot, es no vecākiem nesajutu mīlestību. Kaut arī mani vecāki mani ļoti mīlēja, tomēr viņi to darīja pa savam. Gaidīju, kad vecāki mani kārtīgi samīļos un pateiks kādu jauku vārdu, bet tas nekad nenotika. Es to tik ļoti vēlējos, bet neko neteicu, jo domāju, ka viņi tāpat nesapratīs. Papildus vēl šim visam, es biju jaunākais bērns ģimenē, kuru brālis ar māsu regulāri apcēla. Tas mani morāli grāva, jutos atstumta un nevienam nevajadzīga. Viss bija aizgājis jau tik tālu, ka es astoņu gadu vecumā sāku domāt par pašnāvību. Šīs skumjas un pārdzīvojumi turpināja vilkties līdzi gadiem ilgi.”

Vai tu centies kaut kādā veidā aizpildīt šo tukšumu savā sirdī?

“Kad biju sasniegusi 11 gadu vecumu, mani vecāki pārvācās uz dzīvi Vācijā. Tas man radīja vientulības sajūtu, jo biju atstāta Latvijā bez viņiem. Sāku pārāk stipri pieķerties cilvēkiem, un daudz no viņiem sagaidīju. Vēlējos saņemt to mīlestību, kuru nebiju izjutusi savā ģimenē. Ja draugi nesniedza to, ko vēlējos un nedarīja lietas pa manam prātam, tad sāku ļoti bēdāties un dusmoties. Vaina bija manī nevis viņos, bet toreiz to neapzinājos. Pēc nepilna gada pārvācos uz dzīvi Vācijā pie saviem vecākiem, un pieaugot sāku lietot apreibinošās vielās. Jau 14 gadu vecumā aizrāvos ar alkoholu. Tādā veidā centos atrast prieku un aizpildīt tukšumu sevī. Un tomēr tas deva piepildījumu tikai uz to brīdi, pēc tam kļuva vēl sliktāk, bija pārdzīvojumi par dzērumā izdarīto, un arī fiziski nejutos labi. Veselu gadu lietoju alkoholu un ļoti daudz izklaidējos. Vēlāk jau sāku pīpēt “zālīti”, arī šoreiz sapratu, ka tas dod tikai īslaicīgu baudu. Un tad vienu dienu uzzināju sliktas ziņas. Es biju šausmīgi pieķērusies arī savai māsai, bet viņa bija nolēmusi braukt atpakaļ uz Latviju, un tas man bija liels trieciens. Varētu teikt, ka sabruka “pamati zem kājām”. Es ļoti par to pārdzīvoju, vairs nebija, ar ko parunāties, likās, ka viņa bija vienīgais cilvēks, kas mani saprot. Divas dienas vienkārši sēdēju istabā un raudāju. Tanī laikā sāku skumt vēl vairāk, kā līdz tam brīdim, un ar to samierinājos. Tobrīd pat nevarēju iedomāties, ka dzīve var mainīties.”

Kā tu sāki ticēt Dievam?

“Man ir māsīca no draudzes “Kristus Pasaulei”, un viņa regulāri stāstīja man par Dievu. Es viņā klausījos, bet visu noliedzu. Teicu: “Nu labi, lai jau tev ir Dievs, bet man Viņš nav vajadzīgs”. Tad kādu dienu izjutu neciešamas sāpes vēderā. Tās bija tik spēcīgas, ka nekādas zāles nelīdzēja. Toreiz nezināju, kur likties. Tad atcerējos, ka māsīca man bija stāstījusi par to, ka Dievs var palīdzēt, un es sāku lūgt. Tas bija pēdējais salmiņš, pie kā ķerties. Vislielākais pārsteigums bija, ka sāpes pazuda dažu sekunžu laikā. Biju tik pārsteigta un šokēta, ka sev jautāju: “Vai tā var būt?” Kopš tā laika sāku vairāk interesēties par Dievu.

Tā kā es dzīvoju ārzemēs, tad vienīgais veids, kā uzzināt kaut ko vairāk par Dievu, bija saziņa ar savu māsīcu no Latvijas caur internetu, un nolēmu viņai izkratīt savas bēdas par māsas aizbraukšanu. Kā jau iepriekš minēju, pēc viņas došanās atpakaļ uz dzīvi Latvijā, jutos izsmelta un morāli sagrauta. Māsīca man ieteica noskatīties sprediķi par salauztu sirdi, kura beigās mācītājs piedāvāja kopā lūgt Dievu visiem, kam ir šādas problēmas. Arī es pievienojos šai lūgšanai un izjutu ko tādu, ko nekad savā dzīvē nebiju piedzīvojusi – ļoti spēcīgu Dieva pieskārienu. Tas bija labāk nekā jebkurš “tusiņš” uz zemes. Sāku šausmīgi raudāt un sapratu, ka tās ir prieka nevis bēdu asaras. Tanī brīdī sāku apzināties, ka neesmu viena un ka mani Kāds ļoti mīl. Tā bija neaprakstāma Dieva mīlestība. To nevar izteikt ar vārdiem, jo tas ir jāpiedzīvo. Tas ļoti cēla manu ticību. Pateicoties šim piedzīvojumam, es atgriezos Latvijā un tagad apmeklēju draudzi. Iesākumā Dievu sāku iepazīt caur draudzes piedāvātajām iespējām neklātienē. Atrodieties Vācijā, pabeidzu Bībeles skolu un regulāri klausījos svētrunas. Pirms tam es biju nolēmusi palikt uz dzīvi Vācijā uz visiem laikiem. Atgriezos Dieva un draudzes dēļ, un uzreiz sāku apmeklēt mājas grupas un dievkalpojumus.”

Kā tu jūties šobrīd, kopš es iepazinusi Dievu?

Es tiešām varu apgalvot, ka visas bēdas un sliktās domas ir prom. Tas man ir brīnums, jo agrāk tā bija ikdiena. Esmu sapratusi arī to, ka vecāki mani agrāk ļoti mīlēja, bet vienkārši neprata to pareizi izrādīt. Vaina bija manī, jo es vienkārši mīlestību no viņiem nejutu. Šobrīd ir tik tiešām prieks par to, ko Dievs ir paveicis manā dzīvē. Jūtos pilnvērtīga un piepildījums vairs nav jāmeklē alkoholā, narkotikās un cilvēkos, jo esmu atradusi jēgu dzīvei. Dievs mani dara patiesi laimīgu. Varu no sirds priecāties, nevis slēpt savas skumjas aiz mākslīga smaida un zinu, ka esmu mīlēta. Izmantoju visas iespējas, ko draudze piedāvā, tāpēc apmeklēju arī trīs dienu semināru “inkaunteru”. Agrāk nespēju normāli komunicēt ar cilvēkiem, bija grūti ar kādu iepazīties, jo biju noslēgta un ierāvusies sevī. Pēc “inkauntera” varu brīvāk un bez kompleksiem sarunāties ar cilvēkiem. Šobrīd man ir regulāras attiecības ar Dievu, jo katru dienu lasu Bībeli un lūdzu. Saprotu, cik svarīgi ir pastāstīt citiem par to, ko Dievs man ir devis, tāpēc arī regulāri to daru un plānoju savas mājas grupiņas atvēršanu.”

Ko tu novēlētu citiem?

“Es aicinu katru cilvēku, kurš lasa šo liecību, nemeklēt piepildījumu alkoholā, ballītēs, cilvēkos vai varbūt hobijā. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir Dievs. Viņš spēj dot tādu laimi un mīlestību, ko nespēj dot nekas cits uz šīs pasaules.”

Simonas Ļaksas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja Kristus Pasaulei redakcija