Pirms daudziem gadiem Ināras dzīvē notika traģēdija, kā rezultātā viņa zaudēja savu dēlu un visu iedzīvi.
Tuvinieki nelaimes gadījumā vainoja tieši viņu, ģimenē sākās savstarpēji pārmetumi un konfliktsituācijas. Ināra arī pati mocījās pārmetumos, līdz sāka ciest no depresijas un bezmiega, bieži bija nervoza, nomākta un noslēgusies sevī. Nemitīgie strīdi un apvainojumi sagrāva sievietes ģimeni, līdz viņa pārcēlās uz dzīvi pie tantes. Kaut arī kopš negadījuma bija pagājis ilgs laiks, šie gadi tā arī nespēja dziedināt ne Ināras dvēseli, ne attiecības ar līdzcilvēkiem. Nesen viņa uzzināja par draudzi „Kristus Pasaulei”, sāka regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupas sapulces, un piedzīvoja izmaiņas.

Ināra stāsta: „1994. gadā ugunsgrēkā aizgāja bojā mans dēls, kā arī visa saimniecība ar lopiem. Manī ienāca vainas apziņa dēļ šīs traģēdijas, un arī ģimenē sākās nesaskaņas. Vīrs pastāvīgi vainoja mani notikušajā nelaimē, parādījās depresija, pēc tam arī problēmas ar miegu. Bieži cēlos divos, trijos naktī, ar smagām domām un vairs nespēju aizmigt. Ar laiku es vairs nekur nespēju saskatīt labo, dzīve šķita esam pelēka un bezmērķīga. Biju gājusi pie psihologa, apmēram gadu lietoju arī viņa izrakstītās zāles, taču tas viss nespēja palīdzēt man pārvarēt sāpes par dēla zaudējumu. Ģimenē konflikti kļuva nopietnāki, un šķita, – tuvākie cilvēki arvien vairāk vēršas pret mani. Strādāju rūpnīcā, kur sevi pilnībā atdevu darbam. Arī pēc dienas beigām bieži ņēmu virsstundas, lai būtu viena un rastu patvērumu no vīra. Pārgāja vēlme tikties ar cilvēkiem, kopīgi svinēt svētkus. Bieži vien laiku pavadīju, ieslēgusies mājās viena pati. Pastāvīgā neizgulēšanās un ar to saistītais nogurums neļāva pilnvērtīgi veikt darbu. Tad kolēģe man pastāstīja par draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu, un es nolēmu atbraukt, jo nekur citur palīdzību nespēju atrast. Šeit mani pārsteidza laipnā uzņemšana un mīļā sadraudzības gaisotne.

Jau pirmajā dievkalpojumā Ināra izlēma atdot savu dzīvi Dievam un pieņēma Kristu par savu Kungu un Glābēju. Pēc mācītāja uzaicinājuma viņa iznāca draudzes priekšā, kur kalpotāja par viņas problēmu lūdza Dievu. Ināra sadraudzējās ar šo vadītāju un sāka apmeklēt mājas grupiņu. Jaunie draugi par sievietes vajadzībām regulāri un kopīgi iestājās Dieva priekšā, un mājas grupas vadītāja iedrošināja viņu doties uz draudzes 3 dienu lūgšanu nometni.

„Dziedināšanas dievkalpojumā tūlīt pēc aizlūgšanas sajutu patīkamu emocionālu atvieglojumu. Jau nākamajās naktīs ievēroju, ka pēc ilgiem gadiem pirmo reizi varu pilnvērtīgi izgulēties. Vairs nebija nervozitāte, nomāktība un spriedze. Draudzes lūgšanu nometnē, inkaunterā, Dieva spēkā spēju piedot pati sev un arī saviem tuviniekiem par to, ka viņi mani ilgus gadus vainoja notikušajā traģēdijā. Tieši šeit mani atstāja drūmās domas par pagātnes nelaimi un dēla nāvi. Piedevu ikvienam par nodarītajiem pāridarījumiem, sliktajiem vārdiem, un manā sirdī ienāca miers. Kopš dziedināšanas dievkalpojuma un inkauntera bezmiegs un depresija ir beigusies. Tagad naktīs guļu labi, otrā rītā pamostos atpūtusies un es ticu, ka smagie pārdzīvojumi, kam man bija jāiet cauri, bija ceļš pretim Dievam un Viņa žēlastībai”, stāsta Ināra.    

Ināra regulāri mēro ceļu no Jelgavas uz Rīgu, lai būtu katrā dievkalpojumā un mājas grupas sapulcē. Viņa ir ļoti laimīga par to, ka tieši šeit ir iepazinusi Dievu un piedzīvojusi dziedināšanu savai dvēselei. Agrāk sevī noslēgtajai sievietei ir parādījusies interese un prieks par dzīvi, viņa vēlas iziet cilvēkos, pavadīt laiku un svinēt svētkus kuplā lokā. Nav gluži tā, ka Inārai vairs nebūtu konfliktu ar tuviniekiem. Taču nu tiem par iemeslu vairs nav senie pagātnes notikumi, bet gan tas, ka sieviete apmeklē draudzi un ir atradusi jaunus draugus. Šādos brīžos viņa prot saņemties, piedot un neatbildēt uz provokācijām. Ik rītus Ināra rod jaunus spēkus Bībelē un ceļas agrāk, lai lūgtu Dievu.

„Esmu pateicīga, ka Jēzus ir ienācis manā sirdī, dziedinājis no bezmiega un depresijas. Esmu brīva no pagātnes atmiņām, rūgtuma un nemiera. Dievs patiešām mīl mūs visus, un tāpēc es aicinu ikvienu ticēt Kristum un censties izprast Viņu arvien vairāk!” saka Ināra.

Ināras Pudenko liecību pierakstīja Rihards Krūkliņš