Jau no mazotnes es bieži piedzīvoju ģimenes skandālus, jo tēvs mēdza iedzert. 
Tādās reizēs mēs ieslēdzāmies savās istabās, lai bēgtu no tēva agresijas lēkmēm. Vai tas viņu apturēja? Reizēm jā, bet reizēm tika izlauztas durvis un izsisti logi. Kad viņš kļuva pavisam nevaldāms, tika izsaukta policija, kura mūsu mājās bija biežs ciemiņš. Tā spēja viņu savaldīt, bet tikai līdz nākamajai iedzeršanai.
Es savu tēvu nekad tā īsti neesmu spējusi mīlēt. Jau būdama maza nesaucu viņu par tēti, bet par veco vai fāteri. Mūsu attiecībās nevaldīja sirsnība. Neatceros arī, ka būtu sēdējusi viņam klēpī vai arī viņš mani būtu mīļojis vai kā savādāk izrādījis tēva mīlestību.
Pēc kāda laika, tēvs aizgāja no ģimenes jaunākas sievietes dēļ. Atceros, kā, viņa izvākšanās dienā, nolūkojos pakaļ aizbraucošajai mašīnai. Tā kļuva arvien mazāka un mazāka, līdz izzuda pavisam. Toreiz mani pārņēma dīvaina sajūta. Es neraudāju un nebēdājos par to, ka tēvs izvācas, bet es arī nepriecājos. Manu sirdi piepildīja tukšums.
Pēc tēva izvākšanās, es ar viņu daudz nekomunicēju. Vairāku gadu laikā ar viņu runāju vien pāris reizes. Viņš netika interesējies par to kā man veicas skolā vai kā es dzīvoju. Viņš otrreiz apprecējās un viņam piedzima divas meitas. Nu viņam bija jauna ģimene, un pēc iepriekšējās acīmredzot viņš neskuma.
Kad tēvs izvācās, mājās uz mirkli iestājās miers. Ģimenē vairs nenotika skandāli un netika saukta policija. Es apmeklēju skolu, biju teicamniece un ieguvu draugus. Ja neskaita to, ka bijām trūcīgi, varētu teikt, ka mana dzīve bija kā jebkura cita bērna dzīve.
Taču šis mirklis nebija ilgs. Aizvien biežāk mammas uzvedība kļuva neizprotama un dīvaina. Viņa bieži sarunājās ar iedomātiem tēliem. Sākumā tas bija tikai dīvaini, bet ar laiku kļuva neizturami. Viņa mēda nevaldāmi kliegt, smieties un raudāt pēc kārtas. Bieži vien tika kliegts uz mani murgainu iemeslu dēļ. Sarunas tēmas bieži vien bija reliģiskas, tādās reizēs viņa pieminēja draudzi vai savu bijušo mācītāju. Māja grima aizvien lielākā aizmirstībā un vairs netika kopta. Es labi pazīstu sajūtu, kad vairākas dienas nav ko ēst vai kad ziemas laikā jādzīvo neapsildīta mājā. Jo ilgāks laiks gāja, jo grūtāka kļuva atrasties tur. Nācās patstāvīgi uzklausīt nesakarīgus un nepārtrauktus pārmetumus un žēlabas.
Gāja gadi, un es kļuvu par padsmitnieci. Biju sapratusi, ka mamma cieš no šizofrēnijas, bet diagnozes noteikšana nedarīja manu dzīvi labāku. Mamma agrāk, kopā ar mani, apmeklēja draudzi un šobrīd sarunas ar iedomātajiem tēliem bieži vien bija reliģiska satura. Līdz ar to pieņēmu, ka draudze un mācītāji ir noveduši viņu līdz ārprāta stāvoklim. Rezultātā, izjutu dziļu riebumu pret draudzēm, mācītājiem un kristiešiem. Principā vairs nebija svarīgi no kādas konfesijas ir cilvēks. Ja tic kaut kam vairāk par loģisko un pierādāmo, tad tas ir sektants, nenormālais un ievilkts baznīcas biznesa tīklos. Bieži iztēlojos kā varētu aizbraukt uz šo draudzi, ko agrāk apmeklēju, un pateikt mācītājiem visu, ko par viņiem domāju. Pateikt cik ļoti viņus ienīstu. Dažas reizes arī aizbraucu uz šo draudzi, bet tālāk par ieejas durvīm netiku. Ne tādēļ, ka man būtu bail no tikšanās ar mācītājiem, bet tādēļ, ka šī vide uzdzina pārāk lielu naidu, sāpes un izmisumu.
Māja grima aizmirstībā un es izmisusi sāku meklēt izeju no drūmās nolemtības. Meklēju iespēju gūt finanses, lai apmierinātu nepieciešamākās vajadzības. Bieži meklēju palīdzību pie savām vecākajām māsām, ko viņas arī bieži sniedza. Taču ne vienmēr viņas spēja palīdzēt. Sāku meklēt darbu. Iesākumā strādāju dažādus vasaras darbus, lai nopelnītu kaut nedaudz naudas. Skolas laikā bija grūti atrast darbu mācību dēļ, turklāt biju ļoti jauna. Reizēm radās iespēja izpalīdzēt kaimiņiem vai paziņām un tā tikt pie kāda mazumiņa naudas, bet tas bija reti un neregulāri.
Manu dzīvi aizvien vairāk sāka piepildīt depresija. Jau kā pavisam mazs bērns es sāku domāt par iespēju veikt pašnāvību. Es to iztēlojos, apdomāju un pat iekāroju. Gribējās aizmigt un nekad nepamosties. Bailes no sāpīgas nāves bija vienīgais, kas mani atturēja. Domāju, ja nu mani laikus atrod un izglābj? Ja nu es palieku invalīde uz mūžu?
Es nebiju gatava mirt, bet es nebiju gatava arī dzīvot un turpināt šo smago eksistenci. Meklēju glābiņu un iestājos internātskolā, kurā jau mācījās mans brālis. Nu skolas laikā es biju siltumā, paēdusi un apgādāta. Taču laiks gāja un šajā skolā bija iespēja beigt tikai pamatskolu. Domas par to, ka vajadzēs atgriezties mājās dzina mani izmisumā.
Beidzot 8. klasi, es atradu darbu un sāku strādāt kādā firmā par jurista mācekli. Pārcēlos dzīvot uz Rīgu un vasaras mēnešus nodzīvoju pie tēva. Tas bija jocīgi, ņemot vērā, ka mēs nebijām sazinājušies gadiem. Viņš joprojām mēdza iedzert un reizēm es dzēru kopā ar viņu, bet citas reizes devos prom no mājām pie draugiem. Sāku patstāvīgi lietot alkoholu, un Rīgas nakts uzdzīve man kļuva tuva un pazīstama. Es izskatījos vecāka par saviem gadiem, tādēļ man nebija problēmas tikt Vecrīgas naktsklubos un bāros, kā arī veikalos iegādāties alkoholu un tabakas izstrādājumus. Es atklāju jaunu ieroci kā aizbēgt no savas pagātnes un alkohols kļuva man par ikdienišķu lietu.
Beidzoties vasarai, noīrēju istabu un sāku dzīvot patstāvīgi. Pēc neilga laika mans tiešais priekšnieks aizgāja no firmas, un rezultātā es pazaudēju darbu. Nu man bija pastāvīga dzīve, rēķins par komunālajiem maksājumiem un īri, bet nebija ne naudas, ne darba. Ilgu laiku meklēju darbu, līdz atradu to Centrāltirgū. Man bija iekrājies parāds par īri, tādēļ iesāku strādāt bez brīvdienām. Pēc kāda laika vairs nebija iespējams iegūt brīvdienas, jo nebija pārdevēju, kas mani varētu aizstāt. Tā nu es strādāju septiņas dienas nedēļā, 12 stundas dienā un reizēs, kad spēju sevi piespiest, pēc darba devos uz vakarskolu. Pēc kāda laika paņēmu pie sevis dzīvot brāli, jo viņš uzsāka mācības arodvidusskolā, Rīgā. Teicu brālim, lai nestrādā, jo viņam, jāmācās un jābeidz skola. Dzīve strādājot un mācoties bija grūta, tādēļ nevēlējos, lai mans brālis tik ļoti cīnītos par savu dzīvi kā es. Sāku rūpēties par brāli. Es vairs tik bieži neapmeklēju Vecrīgas bārus, tādēļ bieži naktīs, kad nedevos uz bāriem, noņēmu spriedzi vakarā ar kādu vīna glāzi.
Pamazām, manu ceļu sāka krustot kristieši, kurus tik ļoti nicināju un nemīlēju. Man tika stāstīts par Dievu, bet sākotnēji es viņus tikai izsmēju. Bieži tiku aicināta uz dažādiem kristīgiem pasākumiem. Protams, ka mana atbilde bija nē. Pirmajā kristīgajā pasākumā es nonācu savas nezināšanas dēļ. Tiku aicināta uz koncertu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija vērienīga kristiešu konference. Ar laiku man iepatikās šie pasākumi un naids uz kristietību noplaka. Sāku tuvoties Dievam. Kādā no kristīgiem pasākumiem, apkārtējo cilvēku pamudināta un iedrošināta, skaitīju grēku nožēlas lūgšanu un pieņēmu Jēzu savā sirdī. Taču šī lūgšana manā dzīvē neko nemainīja, jo es neticēju Dievam. Es turpināju smēķēt un lietot alkoholu, kā arī es neapmeklēju nevienu konkrētu draudzi.
Pēc kāda laika tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” Ziemassvētku dievkalpojumu. Biju atnākusi uz dievkalpojumu, lai dzirdētu tradicionālo stāstu par to kā piedzima Jēzus un nomira pie krusta, taču es to dzirdēju neierastā versijā. Mācītājs runāja par cilvēkiem, kuri meklē prieku alkoholā un cigaretēs, jo nav atraduši Jēzu. Viņi nespēj atrast prieku sevī, jo bez Dieva tas nav iespējams. Man ļoti aizskāra šis sprediķis un es saskatīju tajā savu dzīvi, tādēļ svētrunas beigās atsaucos aicinājumam pieņemt Jēzu savā sirdī. Tikai šoreiz tas nebija tikai pantiņš, ko es noskaitu, lai sajustos labāk. Kad es skaitīju šo lūgšanu, tas bija mans personīgais lēmums izmainīt savu dzīvi un atdot to Dievam.
Uzreiz pēc šī dievkalpojuma sāku regulāri apmeklēt draudzi. Es vairs neapmeklēju citu draudžu pasākumus, jo tas nebija nepieciešams. Es biju atradusi savu vietu šajā dzīvē un tā bija šajā draudzē. Es apmeklēju šo draudzi un mana dzīve sāka radikāli mainīties. Izmaiņas nenotika uzreiz vienā dienā, bet tās bija straujas. Apmēram pēc divu mēnešu ilgas cīņas es tiku atbrīvota no alkohola un cigarešu atkarības. Tas nebija viegli, bet manā priekšā stāvēja mērķis atdot savu dzīvi Dievam. Dievs to redzēja un palīdzēja īstenot. Tāpat arī pēc draudzes nometnes jeb inkauntera es tiku atbrīvota no depresijas domām un pašnāvnieciskām vēlmēm. Arī šī brīvība neatnāca uzreiz un bija brīži, kad es kritu, bet Dievs palīdzēja atkal piecelties. Šobrīd es vairs pat to nedomāju un nevēlos mirt. Mana domu dzīve ir pilnīgi dziedināta. Draudzē esmu atradusi jaunu ģimeni. Dievs man ir devis jaunu tēti un jaunu mammu. Esmu patiesi laimīga un man vairs nav nepieciešams „aizmirsties”. Es nemeklēju prieku alkoholā vai dažādos bāros, esmu atradusi prieku Dievā. No cilvēka, kurš ienīda Dievu un draudzi, esmu kļuvusi par cilvēku, kurš no sirds ir iemīlējis gan Dievu, gan šo draudzi. Es vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku atrastu Dievu un iegūtu patiesi priekpilnu un atbrīvotu dzīvi.
Marija Graudiņa
