Aiga ir jauna, enerģiska, stipra sieviete, kura dzīvo un strādā Kuldīgā, audzina dēlu un apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. 
Pirms Aiga iepazina Dievu, viņa cīnījās ar atstumtības sekām, kas bija atstājušas iespaidu uz viņas raksturu un attiecībām ar cilvēkiem. Taču, sākot tuvoties Dievam, Aiga ir atbrīvojusies no nepiedošanas, apvainošanās un nesekmīgiem mīlestības meklējumiem.Aiga ir jauna, enerģiska, stipra sieviete,
Aiga stāsta: „Vecāki izšķīrās, kad biju apmēram gadu veca, jo tēvs aizrāvās ar alkohola lietošanu, bet mamma nevēlējās to paciest. Tāpēc visas ģimenes rūpes gūlās uz viņas pleciem un, lai nopelnītu iztiku mūsu ģimenei, mamma daudz laika veltīja darbam. Cik atceros, lielākoties mani uzraudzīja vecvecāki. Vectēvs aizstāja tēva mīlestību un bija kļuvis ļoti tuvs. Spilgti atmiņā ir palikuši brīži, kad kopā devāmies izbraucienos ar velosipēdu gar Daugavas krastu, kad vectēvs darīja kādus galdniecības darbus un ļāva palīdzēt, lasīja man „Vinniju Pūku” vai kad abi kopā gatavojām kādus našķus. Savukārt vecmamma mācīja veidot rokdarbus. Līdz ar to liels pārdzīvojums bija tas, ka mainījām dzīves vietu un vecvecāki vairs nevarēja mani pieskatīt. Bērnībā šķita, ka augu viena pati, bez īpašas pieaugušo uzmanības.
Tēva trūkums un mammas aizņemtība darbā, lika man justies atstumtai un nemīlētai, līdz ar to es meklēju atzinību citos cilvēkos. Tā kā lielākoties biju augusi pie vecvecākiem, es zināmā mērā atšķīros no citiem bērniem ar savu domāšanas veidu un pasaules uztveri. Turklāt mana ģimene nebija ļoti pārtikusi un es nevarēju ģērbties kā pilsētas bērni un man nebija lietu, ar kurām lepojās citi klasesbiedri. Tas bija iemesls, kādēļ man bija ļoti grūti iegūt draugus un līdz ar to es jutos vientuļa un atstumta. Lai aizstāvētos skolas skarbajā vidē, vienmēr izteicu viedokli un cīnījos par savu taisnību. Centos nepiekāpties un neiziet uz nekādiem kompromisiem, paturot sev „pēdējo vārdu”. Tas ļāva man justies vērtīgākai savās acīs. Es biju ļoti jūtīga uz izteiktiem apvainojumiem un kritiku, un mēdzu ilgi nepiedot. Šāda veida „pakasīšanās” un domstarpības nebija retums manā ikdienā, un tas bija veids, kā sevi pasargāju un neļāvu apvainot.
Pusaudžu gados izskatījos nobriedušāka, nekā biju patiesībā, un vecāki puiši pievērsa man uzmanību. Tas sniedza lielu gandarījumu. Protams, nopietnas attiecības mani neinteresēja, bet patika saņemt uzmanības apliecinājumus, kas lika man justies mīlētai un pieņemtai. Šīs draudzības drīz vien beidzās, jo puiši, neko no manis pretī nesaņēmuši, drīz vien mani atstāja, un es labprāt ļāvos nākamajām attiecībām.
Pienāca brīdis, kad satiku savu tagadējo vīru un mēs apprecējāmies, bet mans raksturs neļāva abiem būt laimīgiem, jo man aizvien bija svarīgi saņemt uzmanības apliecinājumus. Domāju, vīram tas šķita sīkums, bet es to ļoti pārdzīvoju. Es jutos sāpināta, nemīlēta, mēdzu apvainoties un dusmoties. Tāpat mani kaitināja, ja viņš pieņēma svarīgus lēmumus, neaprunājoties, neņemot vērā manu viedokli un ģimenes intereses. Neatrisinātu jautājumu dēļ mēs varējām ilgi klusēt un nesarunāties viens ar otru. Ik pa brītiņam prātā ienāca domas par šķiršanos. Ja es nebūtu ticējusi Dievam un zinājusi Bībeles principus, domāju, ka mūsu laulība būtu izjukusi. Šis bērnībā piedzīvotais uzmanības trūkums mani turēja gūstā, no kura es nespēju izkļūt. Atkal un atkal es piedzīvoju situācijas, kad jutos nemīlēta un atstumta.
Dievkalpojumus baznīcā es apmeklēju jau sen, bet man vienmēr kaut kā pietrūka. Meklēto atradu draudzē „Kristus Pasaulei”, kurā viena no iespējām bija aizbraukt un piedalīties lūgšanu seminārā. Trīs dienu laikā kalpotāji runāja par daudzām Bībelē atklātajām patiesībām un dalījās ar liecībām par to, kā Dievs viņus ir izmanījis. Tas bija laiks, kad varēju iedziļināties, pārdomāt savu dzīvi un izprast iemeslus savām problēmām. Esot tur, es ieguvu pilnīgu brīvību ne tikai no atstumtības un tās sekām, bet arī vērtīgus padomus par to, kā rīkoties, lai viss neaizietu vecajās sliedēs.
Pēc šī semināra man piedāvāja pievienoties draudzei „Kristus Pasaulei” Saldū, un es sapratu, ka esmu atradusi meklēto. Šeit mācīja par personīgu attiecību veidošanu ar Dievu, gan arī deva mērķus un stratēģiju, kā celt Debesu valstību un glābt cilvēkus. Draudze un mājas grupiņa bija tā vieta, kur Dievs turpināja Savu darbu pie manis. Mana sirds ir dziedināta un raksturs mainījies. Ja iepriekš man bija grūti iegūt draugus, tad tagad esmu atraisījusies un brīvi komunicēju ar cilvēkiem. Man vairs nav grūtību sadraudzēties un es nejūtos vientuļa vai atstumta. Arī tad, ja nepiekrītu citu viedoklim, cenšos to pieņemt un tik izmisīgi necīnos par savu taisnību. Esmu izkļuvusi no atstumtības gūsta, jūtos mīlēta un pieņemta. Dievs piepilda mani ar Savu mīlestību, līdz ar to garastāvokli vairs nenosaka saņemtie uzmanības apliecinājumi no vīra. Es priecājos, tos saņemot, bet vairs nenoskumstu un nedusmojos, ja arī tas nenotiek. Laulībā cenšos būt iejūtīga un, lai arī kādus lēmumus vīrs pieņem, pēc iespējas mēģinu tos respektēt, iztiekot bez nepārtrauktiem pārmetumiem un ilgstošas klusēšanas. Pateicoties Jēzum, mana laulība ir glābta, un es vairs nedomāju par šķiršanos.
Dievs ir izmainījis manu domāšanu un uztveri, es saprotu, ka Jēzus dod spēku pārvarēt un kontrolēt savas emocijas grūtās situācijās. Šobrīd es cenšos veselīgi uztvert kritiku, neapvainoties, un izmaiņas ir jūtamas. Katru dienu pavadu laiku, lasot Bībeli un lūdzot, kas nostiprina manu ticību. Labprāt piedalos visās draudzes kalpošanās un stāstu cilvēkiem par Jēzu Kristu. Izmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet kopā ar Dievu tas ir iespējams, jo Viņš man dod spēku un ticību, ka viss izdosies.”
Aigas Babrovskas liecību pierakstīja Līga Paņina
