Evaņģēlija spēks

„(..) jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ:
tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Romiešiem 1:16)

Es nekaunos par Kristus evaņģēliju, jo tas ir Dieva spēks ikvienam, kas tic. Evaņģēlijs ir vēsts no Bībeles, ko aculiecinieki ir nodevuši no paaudzes uz paaudzi. Ir četri evaņģēliji – Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa. Evaņģēlijs ir vēsts par to, ka Dievs nāca virs Zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū, nomira pie krusta, trīs dienas bija kapā un trešajā dienā augšāmcēlās. Jēzus nāvē paņēma līdzi visu to cilvēku grēkus, kas tic uz Viņu, kas iepriekš bija pazuduši, ko Dievs bija atstājis un kuri bija nolemti mūžīgam sodam un pazušanai ellē. Kad cilvēks pieņem Jēzu savā sirdī, Dieva Gars atgriežas viņā, un viņš kļūst par jaunu radījumu, viss ir tapis jauns. Mēs saņemam mūžīgu dzīvību Jēzū Kristū un jaunu dzīvi šeit virs Zemes. Mums ir spēks darīt Dieva gribu un kontrolēt savu dzīvi. Mums tiek dota privilēģija kalpot Viņam un liecināt par Viņa darbiem. Evaņģēlijs – tas ir Dieva spēks glābšanai ikvienam, kas tic, neatkarīgi no tautības vai stāvokļa, vecuma vai dzimuma. Es nupat īsumā izstāstīju evaņģēliju, un tev tas nelikās nekas īpašs, viss bija vairākas reizes dzirdēts, tomēr tieši tajā ir spēks. Pat tava liecība, ko Dievs darījis tavā dzīvē, nav tik spēcīga kā vēsts par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Ceļš no elles uz Debesīm ved tikai caur Kristus upuri. Šajos dažos evaņģēlija vārdos ir patiess spēks. Tajā brīdī, kad Jēzus mira pie krusta, aizkars Templī pārplīsa, arī zeme trīcēja – tas bija spēks. Tam, kurš tic uz Jēzu, ir spēks. Ikvienam cilvēkam, kuram tu pasludini evaņģēliju, un viņš to pieņem, tas ir spēks viņa dzīvē. Evaņģēlija spēks nav salīdzināms ar nevienu citu spēku šeit virs Zemes. Lai arī armijas tik ļoti lepojas ar savu bruņojumu, neviena cilvēka veidota lieta, kas radīta manipulējot ar to, ko radījis Dievs, nav salīdzināma ar to, cik spēcīgs ir evaņģēlijs. Evaņģēlijā ir spēks, Dievam nav nekas neiespējams. Reliģijā nav nekāda spēka. Reliģija ir jebkādas darbības, pat lūgšana, Bībeles lasīšana, kalpošana un liecināšana, bez Jēzus Kristus upura, bez tā, ka tu esi pieņēmis Viņu savā sirdī. Reliģijai nav nekāda spēka, tā ir vienkārša cilvēciska organizācija bez reāla, dievišķa spēka. Piemēram, es ziņās lasīju, ka Telavivā, kas ir Izraēlā, geju praidā piedalījušies 100 000 cilvēku. Izraēla nemaz nav megavalsts, tādēļ šis skaitlis ir ļoti liels. Iespējams, ka šīs ziņas ir tikai propaganda, taču iespējams, ka patiesība. Tas ir pierādījums tam, ka reliģijā nav nekāda spēka. Telaviva ir attīstīta pilsēta, un tajā dzīvo dažādu reliģiju pārstāvji, piemēram, jūdaisti, islāmisti. Reliģijā nav nekāda spēka, bet tajā ir viss cits – homoseksuālisms, laulības pārkāpšana, izvirtības, alkoholisms un narkomānija, naudas un varas kāre, vēlme pārvaldīt visu pasauli. Tikai evaņģēlijā ir spēks. Kad tu sludini tieši evaņģēliju, tam ir spēks, kas spēj sagraut mūrus. Dāvids saka: „Ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus”. Evaņģēlija spēkā tev viss kļūst iespējams. Cilvēkam, kurš dzird un pieņem Vēsti par Kristu, ir spēks, kas spēj mainīt visu. Caur evaņģēliju nāves vara ir salauzta.

„(..) mūsu Pestītājam Kristum Jēzum parādoties, kas ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju (..)” (2. Timotejam 1:10)

Jēzus Kristus ar evaņģēliju ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību. Viņš to panāca, nomirstot un augšāmceļoties, nododot vēsti saviem mācekļiem, kas to nodeva tālāk. Caur evaņģēliju jebkādas nāves formas ir iznīcinātas, tu iegūsti mūžīgo dzīvību, dziedināšanu, svētību visās dzīves jomās. Tev ir spēks domāt un kontrolēt sevi. Tev ir dzīvība. Caur evaņģēliju tavā gribā, emocijās, prātā, miesā un garā ir dzīvība. Mums ir jāstāsta un jāliecina cilvēkiem par to, ko Jēzus ir darījis mūsu dzīvēs, tomēr spēks ir tieši evaņģēlijā. Mūsu liecības, mūsu izmainītās dzīves tikai ved pie Kristus, bet spēks ir evaņģēlijā. Sludini evaņģēliju un atceries, ka tas ir Dieva spēks ikvienam, kas tic. Tas spēj izmainīt katra cilvēka dzīvi, pilsētas, valsts un pat visas pasaules likteni. Evaņģēlijs maina vēsturi.

Kad Jēzus piedzima, eņģeļi parādījās ganiņiem Betlēmē. Eņģeļi, slavēdami Dievu, teica:

„Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas 2:14)

Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts kopš brīža, kad Jēzus nāca pasaulē, nomira pie krusta un augšāmcēlās. Cilvēkiem labs prāts – tas nozīmē, ka cilvēki vēlas domāt pareizas lietas, kā arī miers virs zemes – gan cilvēkā pašā, gan tautās, nav karu. Pasaulei ir jāpieņem evaņģēliju, jābūt pietiekoši daudz cilvēkiem, kas maksā cenu, lai pateiktu Labo vēsti, jo pasaule pazīst tikai reliģiju, bet spēks ir evaņģēlijā. Evaņģēlija sludināšana izmaina cilvēka prātu un atnes mieru virs zemes.

„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”” (Mateja 22:37-40)

Katrs jaunpiedzimis cilvēks, katrs, kas pieņēmis evaņģēliju, ir Dieva spēkā izmainīts, un mīl savu tuvāko. Šāds cilvēks nedara otram to, ko pats nevēlas. Kāds miers būtu virs zemes, ja pēc iespējas vairāk cilvēku pasaulē būtu jaunpiedzimuši, un, pirms nozagtu, aprunātu, izšķirtu ģimeni, sāktu karot, atstātu savus bērnus, padomātu, vai paši to gribētu piedzīvot. Ja Putins, pirms būtu iesācis visu to, kas šobrīd notiek, būtu padomājis, vai vēlas, lai viņa valstī iebrūk, nogalina un spīdzina, un izlēmis, ka mīlēs savu tuvāko un nedarīs otram to, ko nevēlas sev, Ukrainā nebūtu karš. Es minēšu pāris faktus, kas liks tev padomāt par to, ka evaņģēlijā ir spēks.

Gavrilo Princips ir ļoti svarīga persona pasaules vēsturē. Šo notikumu, ko izstāstīšu, uzskata par Pirmā Pasaules kara sākšanās iemeslu. Kad mēs pagājušajā vasarā bijām ceļojumā uz Čehiju, mēs bijām prinča Ferdinanda, kuru nogalināja, pilī. Viņu nogalināja Gavrilo Princips. Pirmā Pasaules kara laikā no 1914. – 1918. gadam krita vairāk nekā 9 miljoni militārpersonas un tik pat daudz civilās personas nepietiekamas barības, genocīda un slimību dēļ. 18 miljoni cilvēki 4 gadu laikā tika nogalināti, tur valdīja posts un nāve, slimības un bads. Par formālo kara iemeslu tiek uzskatīts notikums, kad Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā serbu nacionālās atbrīvošanas kustības kaujinieks Gavrilo Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantnieku, par ko Austrija vainoja Serbiju. Pēc savstarpējas notu apmaiņas 8. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. Austroungārija bija varena impērija. 29. jūlijā Krievija izsludināja totālo mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu, taču Krievija noraidīja šo prasību un sāka pārvietot karaspēku uz Rietumiem. 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai. Francijā notika totālā mobilizācija, un tālāk jau daudzas pasaules valstis, arī Āfrikā, tika iesaistītas šajā karā. Rezultātā šī kara laikā bija 18 miljoni kritušo. Izraksts no kāda raksta:

„Gavrilo Princips pakāpās soli uz priekšu, izvilka savu pistoli un apmēram pusotra metra attālumā izšāva uz mašīnā esošajiem cilvēkiem. Francim Ferdinandam iešāva kaklā un viņa sievai Sofijai, kura tobrīd bija stāvoklī, iešāva vēderā. Sofija nomira uzreiz, un Ferdinands, neticēdams, ka viņa ir mirusi, mēģināja viņu pamodināt, taču pēc apmēram 5 minūtēm noģība un pēcāk nomira.”

Pirms Princips veica atentātu, nogalinot šo ģimeni, viņš varēja pakonsultēties ar Dievu, padomājot, vai viņš pats vēlētos, ka tas notiktu ar viņa ģimeni. Ja viņš būtu padomājis, viņš nebūtu tā rīkojies, un Pirmais Pasaules karš nebūtu sācies. Tas nebija vienīgais iemesls šim karam, un tomēr to uzskata par formālo. Iespējams, ka karš tik un tā būtu sācies, bet ikvienam cilvēkam būtu pirms tam jāizdara līdzīgi lēmumi, mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Ja vien šie cilvēki būtu pieņēmuši evaņģēliju, kuram ir spēks, nebūtu šie 18 miljonu upuri. Jaunpiedzimuši cilvēki mīl savu tuvāko. Viss būtu daudz savādāk, ja vien kāds Principam būtu pasludinājis evaņģēliju. Mūsu rokās ir varens spēks. Tam ir milzīgs spēks, ja mēs pasludinām cilvēkiem evaņģēliju.

Ādolfs Hitlers ir vainīgs pie Otrā Pasaules kara sākšanās. No 1939. – 1945. gadam 70 miljoni cilvēku gāja bojā, kā arī visā pasaulē valdīja haoss, ebreji tika iznīcināti. Pirms Hitlers kaut kas kļuva politikā, viņš vēlējās kļūt mākslinieks, iestājās mākslas skolā, tomēr viņu tur nepieņēma, jo skolotājs atzina, ka viņam nav pietiekamu dotību. Jauns būdams, kādu brīdi viņš nonāca gandrīz vai bezpajumtnieka stāvoklī un uzskatīja, ka Vācijas krīzē vainojami ebreji un viesstrādnieki. Viņam bija daļēja taisnība, jo ebreji patiešām ieņēma augstus amatus un bija bagāti, ietekmīgi cilvēki, un arī viesstrādnieki atņēma darbu vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc, pirms brauciet uz ārzemēm strādāt, padomājiet, kāda attieksme drīzumā jūs tur varētu sagaidīt. Vislabāk ir palikt savā zemē. Es domāju, ka drīzumā būs kustības, kas nogalinās sveštautiešus tāpēc, ka viņi strādā svešā valstī un atņem darbu vietējiem, ietekmējot negatīvi šo valsti. Pagaidām tā vēl nav liela problēma. Hitlers teica, ka vainīgi ir ebreji un viesstrādnieki, taču Bībele saka, ka katram no sākuma jāierauga baļķis savā acī un tikai pēc tam skabarga otra acī. Ja kāds Hitleram būtu pasludinājis evaņģēliju un ja viņš to būtu pieņēmis, viņš savās problēmās būtu vainojis tikai sevi. Jēzus māca, ka mūsu problēmās vainīgi esam tikai mēs paši. Mēs paši izlemjam savu rīcību, kā mēs gribam, tā dzīvojam. Dievs visu mums ir devis un piešķīris, un mēs varam dzīvot Dieva gribā šeit savā zemē, un plaukt un zelt. Dievs klās mums galdu, mūsu ienaidniekiem to redzot. Viņi noskatīsies un brīnīsies, kā mēs to varam. Turība un bagātība būs tavā namā, un tu nodzīvosi pilnvērtīgu mūžu, atstājot aiz sevis pēcnācējus, kas kalpos Tam Kungam.

2001. gada 11. septembrī Amerikā notika terorakts. Pastāv dažādas teorijas, taču visticamāk, ka tie bija islāmistu teroristi. Ja šie teroristi pašnāvnieki būtu bijuši Bībeles, nevis islāma ticīgie, viņi nebūtu to darījuši. Jaunpiedzimuši kristieši nevar izdarīt pašnāvību, paņemot līdzi vēl daudz neticīgos. Mūsu mācība ir pavisam citāda – mūsu mērķis ir izglābt pēc iespējas vairāk cilvēkus un pašam pie sevis rokas nepielikt. Ja vien islāms būtu pieņēmis Kristu, ja vien kāds būtu viņiem pasludinājis evaņģēliju, viss būtu savādāk. Ir cilvēki, kas maksā cenu un sludina šiem islāmistiem, taču viņus masveidā nogalina. Mūsu draudzes lūgšanu sarakstā ir lūgšana par kristiešiem, kurus vajā.

Internetā es redzēju kādu klipiņu no raidījuma Bez Tabu, kurā kādai mātei tika atņemti bērni, bērnudārzā faktiski izraujot viņai tos no rokām. Šie vecāki bija pilnīgi normāli, labi saģērbti. Jebkuru bērnu var paņemt laukā no ģimenes vienpersoniski uz aizdomu pamata, ja kāds pasaka vai uzraksta sūdzību. Atliek tikai saņemt vienu anonīmu zvanu, un viņi dodas izņemt bērnu ārā no ģimenes. Arī Stūra mājā, kad bijām ekskursijā, gids stāstīja, ka padomju terora laikā Latvijā cilvēki vienkārši pazuda. Pietika tikai pateikt vai uzrakstīt kādu sūdzību, un čeka piebrauca pie cilvēka, paņēma viņu, un viņš vairs nekad neatgriezās. Vai redzi kādu līdzību? Vēl kādā gadījumā, kad tēvs bija Gruzijā, bet māte Latvijā, policija bērnus izņēma no skolas un aizveda. Šis man atgādina kādu fašisma paveidu, kas gan pūš ne no Austrumiem, bet gan Rietumiem. Tas ir pret bērniem un ģimenēm vērsts terorisms. Pēc likuma tavi bērni vairs nav tavi, bet gan valsts bērni. Šie bērni, kas ir atrauti no vecākiem un dzīvo kādos krīzes centros, ir traumēti uz visu dzīvi. Lai šādus likumus parakstītu, ir jābūt apdauzītam. Tas viss atgādina padomju laika metodes. Lai gan es tur klāt nebiju, es vados no raidījumā Bez Tabu dzirdētā. Ja kāds šiem bāriņtiesas darbiniekiem un tiem, kas parakstīja šos likumus, būtu pienesis vēsti par Jēzu, viņi, pirms šādi rīkotos, padomātu, vai viņi gribētu, ka viņu bērnus no viņiem tā atņem, jo noteikti, ka arī viņi paši kādu reizi ir pacēluši balsi pret saviem bērniem. Tagad no ģimenes bērnus var izņemt ārā par to, ka viņi ir vai nu pārāk maz vai pārāk daudz aprūpēti, un tiem, kuri smēķē, bērnus var atņemt uzreiz. Iespējams, ka es visu saasinu, taču iespējams, ka viss ir daudz nopietnāk, nekā es stāstu. Ja šie atbildīgie cilvēki būtu jaunpiedzimuši, viņi to nedarītu. Evaņģēlijam ir spēks atnest mieru virs zemes. Evaņģēlijs ir spēks, kas spēj izmainīt personības un izmainīt pasauli.

Viljams un Ketrīna Būti bija Pestīšanas Armijas iesācēji, pamatlicēji, Dievam pilnībā nodevušies cilvēki. Kad Francijā aptuveni 19. gadsimtā notika revolūcija, tur lija asinis. Anglijā bija tieši tādi paši apstākļi, lai notiktu precīzi tāda pati revolūcija kā Francijā. Revolūcija ir ļoti nepatīkama lieta. Anglijā revolūcija nenotika, un Ričards Laiardons savā grāmatā raksta: „Visticamāk, ka Anglijā revolūcija būtu notikusi tāda pati kā Francijā, ja vien nebūtu notikusi garīga atmoda, sociālas reformas, kas sekoja pēc tam, kuras iniciēja Viljams un Ketrīna Būti.” Revolūcija tika apturēta jau pašā saknē. Viņi bija divi Dievam nodevušies cilvēki, vīrs un sieva. Pestīšanas Armija vēl aizvien darbojas visā pasaulē, arī Latvijā. Ir daudz un dažādas konfesijas, un tā ir viena no tām. Šai garīgajai atmodai sekoja sociālas reformas, evaņģēlijam ir spēks. Tu noteikti esi dzirdējis par Brāļu draudzēm, par hernhūtiešiem. Es domāju, ka mēs kā tauta šeit vairs nebūtu, ja nebūtu bijušas brāļu draudzes Latvijā. Grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincerdorfs savos zemes īpašumos Saksijas austrumos atļāva apmesties vajātajiem brāļu draudzes locekļiem. Viņi nodibināja pilsētiņu un nosauca to par Hernhūti, kas tulkojumā nozīmē cepure, simboliski, ka Dieva apgādība ir pār šo vietu. No šīs teritorijas brāļu draudzes izsūtīja misijas, un pirmā misija 1729. gadā bija uz Vidzemi, kur vēlāk tika uzcelts lūgšanu nams Valmiermuižas Jēra kalnā. Tieši no turienes ir cēlusies pirmā latviešu inteliģence, tā bija pirmā Latvijas atmoda, ne tikai garīga, bet arī nacionāla, kad pirmo reizi latviešu tauta sevi apzinājās kā tautu. Viņi sāka staigāt uz lūgšanu namiem un veica garus attālumus, zemnieki kļuva turīgi, krogi vērās ciet, parādījās skolas un izglītība, viss mainījās. Tajā laikā izglītība latviešu zemniekiem bija augstāka nekā, piemēram, Francijā. Tas viss radās no tā, ka kāds savā namā uzņēma brāļu draudzes locekļus, un vēlāk Elizabete Hallarte Valmiermuižā izdarīja to pašu. Brāļi no Vācijas brauca uz šejieni, iemācījās mūsu valodu un sludināja evaņģēliju, nevis luterismu, katolismu vai baptismu. Viņi nesludināja reliģiju, bet gan evaņģēliju. Es domāju, ka bez šiem notikumiem mēs kā nācija nepastāvētu, kā arī mūsu valsts teritorija pašlaik nebūtu neatkarīga. Lai arī mēs šobrīd neesam pilnīgi neatkarīgi, zināmas noteikšanās tiesības mums vēl ir. Par šiem faktiem maz runā, jo tiem nepiešķir lielu nozīmi, tomēr ir cilvēki, kas par to runā.

„Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju(..)” (Romiešiem 15:20)

Pāvils saka, ka sludināt evaņģēliju ir gods. Ja tu atrastu dimantu krātuves, kur būtu tik daudz dimantu, ka tos nevarētu iztērēt, vai tu neietu un neteiktu visiem, ko esi atradis, lai arī citiem tiktu? Vai arī, ja kāds kaut ko dotu par brīvu, vai tu neteiktu cilvēkiem, ka arī viņiem ir šī iespēja iet un saņemt to? Ja tu zini, ka evaņģēlijā ir spēks, tad ej un dalies ar to ar cilvēkiem. Tā ir Kristus pavēle.

„Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15)

„Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem 10:13)

Šo Rakstu vietu es dzirdēju caur Kristīgo radio tad, kad es domāju par pašnāvību. Man bija pilnīga bezcerība, un es biju uz miršanas robežas. Šajā radio kādā pauzē starp dziesmām meitene, kuru es nemaz nepazīstu, lasīja šo pantu. Es piesaucu To Kungu, sāku lūgt Viņu, un Viņš mani izglāba. Evaņģēlijam ir spēks, un ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.

„Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles (..)” (Romiešiem 10:14-17)

Cilvēki nevar ticēt tam, par ko viņi nav dzirdējuši. Tie, kas var likt sadzirdēt un iepazīt cilvēkiem Kristu, esam mēs. Evaņģēlijam ir spēks, un tu esi evaņģēlija nesējs. Tīkamas ir to kājas, kas pauž labo vēsti! Es aicinu – novērtē šo spēku, nes šo spēku, sludini šo spēku. Mēs esam atbildīgi par cilvēku dzīvēm, par pilsētu un valstu nākotni.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Monta Jefremova