Piecpadsmitgadīgā Evelīna devās uz inkaunteru, jo bija sapratusi, ka viņai ir problēmas attiecībās ar Dievu.
Lai arī viņa apmeklēja draudzi, mājas grupiņu un veidoja attiecības ar Dievu, viņai nebija pārliecības, ka Dievs patiešām ir ar viņu un dzird katru viņas lūgšanu. Inkaunterā Evelīna saprata, ka patiesībā Dievu, savu Debesu Tēvu neapzināti salīdzina ar savu miesīgo tēti, kas ģimeni bija pametis, kad Evelīnai vēl bija tikai septiņi gadi. Līdz šim Evelīna domāja, ka vecāku šķiršanās viņu neietekmē, taču patiesībā tā nebija.
„Es nevarēju piedot tēvam, ka viņš nebija mans īstais tētis, ka ģimenē viņš nepildīja savu lomu un ka viņš mūs pameta. Tāpat man bija nepiedošana manai mammai par to, ka pēc šķiršanās ar tēti viņa man neizrādīja mīlestību, kad man tas bija vajadzīgs. Man ļoti pietrūka tas, ka mani samīļo, sabučo un paslavē. Dusmojos arī uz savu vecāko māsu, kas bieži izteica sliktas piezīmes par mani. Kad centos viņai izrādīt mīlestību, tad māsa mani ignorēja un atstūma. Mēs regulāri strīdējāmies.”
Evelīna dalījās savā stāstā no bērnības, caur kuru viņas dzīvē bija ienākusi atstumtība. Kad mamma ar vecāko māsu vēlējās kaut kur doties bez mazās Evelīnas, viņas aizveda viņu pie vecmammas, bet pašas aizlavījās prom, Evelīnai to nemanot. Tā mazā Evelīna gadiem ilgi pārdzīvoja šo pāri darījumu, kad tika atstāta pie omītes viena pati. Inkaunterā viņu Dievs ir dziedinājis no šī ievainojuma. „Tagad esmu dziedināta no šīm sāpēm. Esmu piedevusi savai mammai un māsai. Pēc inkauntera tiešām zinu, ka Dievs ir ar mani, mani dzird un uzklausa. Ļoti daudz Dieva mīlestības saņēmu caur kalpotājiem, kas mani samīļoja un apskāva. Esmu pārliecināta, ka šie kalpotāji ir Dieva iecelti un esmu pateicīga Dievam, ka Viņš mani ir dziedinājis un atbrīvojis,” tā saka Evelīna.
Laura Zeniņa.
