Kopš bērnības ticēju Dievam un pat nācu pie Viņa lūgšanās, kad man bija kāda vajadzība. 
Vēlāk mācījos kristīgā skolā, tomēr arvien vairāk attālinājos no Dieva. Man likās, ka dzīve ar Viņu būs garlaicīga un ka Viņš prieku atņem, nevis dod. Tā es dzīvoju savu dzīvi bez Dieva – ballītes, puiši, tukšas sarunas, tukša un auksta sirds. Biju pārņemta ar savu izskatu. Mācījos modeļu skolā. Darīju visu, lai izskatītos skaista. Bet interesanti tas, ka tomēr nekad līdz galam ar sevi apmierināta nejutos. Manī bija liels tukšums, kuru vēlējos aizpildīt un liela mazvērtība. Visās kompānijās jutos neglīta un neinteresanta visiem pārējiem.
Biju pārliecināta, ka man ir vajadzīgs tas īstais un vienīgais „princis”, kurš mani darīs laimīgu. Tāds arī parādījās, bet kā vēlāk izrādījās, viņš nemaz nebija „princis”. Jā, viņš bildināja mani. Mums bija lielas skaistas kāzas, balta kleita un kāzu ceļojums. Bet laimes nebija. Tukšums iekšienē nekur nepazuda, tas kļuva vēl lielāks. Bija liela vilšanās, ka vīrs mani nedara laimīgu. Izrādījās, ka viņam bija atkarība no narkotikām. Mums piedzima meitiņa. Vīrs solīja mainīties, bet tas tā arī palika solījumu līmenī. Kādu dienu, kad meitiņai bija kādi 6 mēneši, viņa nokrita no augstuma. Ātrā palīdzība mūs aizveda uz Bērnu klīnisko slimnīcu, kur rengena uzņēmumā meitiņai konstatēja galvas kausa lūzumu. Man bija liels šoks, gribējās nomirt. Biju pilnīgi bezspēcīga. Ārsts teica, ka mana meitiņa būšot garīgi atpalikusi, jo kāda smadzeņu daļa atmiršot, cik liela, to neviens nezina. Tad es slimnīcas palātā sāku lūgt Dievu. Biju dzirdējusi, ka Dievs dziedina. Saucu uz Jēzu un lūdzu pēc Viņa žēlastības. Mana draudzene, kura jau gāja draudzē „Kristus Pasaulei”, bija pateikusi mācītājam Mārcim Jencītim par manu nelaimi un visa draudze lūdza par manu meitiņu. Notika brīnums. Dievs dziedināja mazo bērniņu. Asiņošana galvā mitējās. Pēc trim dienām mūs izrakstīja no slimnīcas. Tajā brīdī es salūzu Dieva priekšā. Es nespēju aptvert Viņa lielo mīlestību un žēlastību, cik ļoti Viņš mīl mani un ir ieinteresēts visā, kas ar mani notiek. Tad, kad sāp mana sirds, arī Viņa sirds sāp.
Sākot apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, es biju „nelaimes čupiņa”. Man dzīve bija sagrauta. Notika šķiršanās process. Galu galā es paliku viena ar meitiņu. Dzīvoju pie vecākiem un man nebija pašai sava ienākuma avota. Vecāki noteica, kā man dzīvot, ko darīt un ko nedarīt. Biju bez mugurkaula. Man nebija arī nekādu nākotnes plānu.
Sākot apmeklēt draudzi, mājas grupiņu un iepazīstot Dievu, sāku saprast, cik Viņš ir dzīvs, reāls un visuvarens. Tas mainīja mani un visu manu dzīvi. Es dabūju darbu, noīrēju pati sev dzīvokli un aizgāju projām no vecākiem. Man parādījās savs viedoklis un stāja. Pēc neilga laika aizbraucu uz draudzes rīkoto trīs dienu lūgšanu nometni – inkaunteru. Šajās trijās dienās es piedzīvoju ļoti ātras un patiesas pārmaiņas savā dzīvē. Es satikos ar Dievu un piedzīvoju Viņu. Kļuvu brīva no nepiedošanas, grēka un dažādām atkarībām. Es vairs nekad nebiju tā pati vecā Evita.
Dievs ir pilnībā izmainījis mani un manu dzīvi visās dzīves sfērās. Viņš ir dziedinājis manu sirdi, emocijas un miesu. Esmu ļoti laimīga. Man ir jauna dzīve. Dievs man ir devis jaunu ģimeni, jaunus un patiesus draugus. Man ir brīnišķīga un vesela meitiņa. Un man ir vislabākais draugs, Kurš nekad neatstās un nepievils. Kungs Jēzus!
Tagad pati vadu mājās grupiņu un palīdzu citiem cilvēkiem iepazīt Dievu. Mana sirds deg par to, lai arī viņi iepazītu Dievu.
Ja tu vēl domā, vai nākt uz draudzi vai ne, vai Dievs ir un kāds Viņš ir? Tad saku un aicinu arī Tevi – nāc pie Jēzus, iepazīsti Viņu, atdod savu dzīvi Viņa rokās, Viņš nekad nepieviļ, Viņš visu dara jaunu! Ar mani tā notika, kāpēc lai tas nenotiktu arī ar Tevi?!
Evita Luca
