Slikts garastāvoklis, emocionāla nestabilitāte vai nevēlēšanās iziet ārpus mājas var gadīties katram,
jo apstākļi dzīvē mēdz būt dažādi un ne vienmēr var izdoties noturēt pozitīvu attieksmi pret apkārt notiekošo. Tomēr, ievelkoties šādām tendencēm, būtu jāsāk aizdomāties par kaut ko nopietnāku. Tā bija Evitai, kurai laika gaitā parādījās dažādas depresijai raksturīgas pazīmes, līdz arī ārsti konstatēja viņai šo kaiti.
Pirms pāris gadiem Evita sastapās ar problēmām ģimenes dzīvē. Evita stāsta: „Dažādu sadzīvisku jautājumu risināšana un attiecības ģimenē bija tas, kas sāka sagādāt problēmas un ietekmēt manu emocionālo stāvokli. Es kļuvu arvien nervozāka, jo domāju, kā tikt galā ar šiem sarežģījumiem. Nemiers un nemitīgās pārdomas arvien pieauga. Katru vakaru pirms gulētiešanas domāju par savu ikdienu – kāpēc dzīvoju, kāpēc eju uz darbu, ēdu un eksistēju. Vai tiešām tam visam ir jēga? Es nevēlējos kontaktēties ar cilvēkiem un iziet ārpus mājas. Kļuvu bailīga, šķita, ka tikai mājās esmu drošībā, bet īsti pati nesapratu, no kā baidos. Bieži bija gadījumi, kad, ieejot lielveikalā, mani pārņēma trauksmes izjūta. Apkārt bija tikt daudz cilvēku un likās, ka tas viss mani it kā apdraud. Vēlējos ātrāk nokļūt mājās. Dzīvoju nemitīgā stresā, trauksmē un bailēs.
Pienāca mirklis, kad sapratu, ka man ir vajadzīga palīdzība, jo pati nespēju tik galā ar šo problēmu. Aizgāju pie psihiatra, kurš konstatēja, ka man ir depresija. Ārsts izrakstīja zāles – antidepresantus. Sāku lietot ieteiktos medikamentus, taču nekādu pozitīvu izmaiņu nebija. Kļuva tieši sliktāk – uznāca miegainība, apātiskums un tendence nereaģēt uz apkārt notiekošo, ka pat darbā, strādājot ar papīriem, pildspalva mēdza izkrist no rokām.. Ārsts mainīja medikamentus katru mēnesi, taču bez rezultātiem – depresija nepazuda. Tā tas turpinājās dienu no dienas, un šķita, ka šis murgs nekad nebeigsies.
Ģimenē jau no mazotnes biju dzirdējusi par Jēzu Kristu, jo mani patēva vecāki ticēja Dievam un apmeklēja draudzi un mājas grupas sapulces. Lai gan meklēju palīdzību pie mediķiem, dziļi sirdī biju pārliecināta, ka šo problēmu var atrisināt tikai Dievs, jo vienmēr esmu Viņam ticējusi. Ārsti mēģināja tikt galā ar sekām, izrakstot zāles, taču tas mani neatbrīvoja no problēmas cēloņa, kam bija garīgs iemesls. Sapratu, ka neviens cilvēks nevar dziedināt manu dvēseli.”
Depresijā Evita dzīvoja apmēram piecus gadus, līdz viņa sāka meklēt Dievu, kurš spētu viņu darīt brīvu. Viņa saprata, ka izrakstītie medikamenti nepalīdz un situācija nemainās, ir beidzot jāmeklē cits risinājums. Evita turpina: „Sākumā gāju uz baznīcu un sāku lasīt arī Bībeli, mājās lūdzu Dievu. Tomēr šie baznīcas apmeklējumi man lika saprast, ka Dievs ir vairāk nekā rituāla darbība vai mises apmeklējums. Bībelē lasīju, ka Viņš ir varens un dzīvs, un spēj mainīt visbezcerīgākās situācijas. Es vēlējos atrast draudzi, kur cilvēki pielūgtu šo vareno un dzīvo Dievu, kur būtu kaut kas vairāk par tradīcijām un atsēdēšanu baznīcas solā bez izmaiņām. Es vēlējos piedzīvot Dievu!”
Jaunā sieviete sāka meklēt informāciju internetā, līdz uzgāja draudzes „Kristus Pasaulei” inkauntera jeb semināra liecības, kurās cilvēki stāsta par reālām izmaiņām, kā Dievs viņiem ir palīdzējis un atbrīvojis viņus no dažādām problēmām. Evita devās uz šo trīs dienu semināru. Atbraucot mājās, viņa uzreiz pamanīja izmaiņas – lasīt Bībeli un lūgt Dievu kļuva vieglāk, jo iepriekš viņai šķita, ka Dievs neatbild uz viņas lūgšanām par dziedināšanu. Arī attiecības ar cilvēkiem uzlabojās, viņai vairs negribējās slēpties mājās, bet satikties un komunicēt. Evita saprata, ka Dievs viņu ir atbrīvojis no depresijas.
Evita ne tikai piedzīvoja Dieva mīlestību, bet arī ieguva pilnīgu brīvību no jebkādiem depresijas simptomiem. Par to, kā ir tagad, Evita saka: „Mani vairs nemoka nemitīgais stress par sadzīviskajiem jautājumiem. Beidzot varu nebaidoties komunicēt ar apkārtējiem. Apmeklējot sabiedriskas vietas, mani vairs nepārņem trauksmes sajūta un bailes no pūļa, jo nejūtos vairs apdraudēta. Tagad vēlos doties ārpus mājas, lai draudzētos ar cilvēkiem un pavadītu kopā laiku. Kopš apmeklēju mājas grupiņu un dzīvoju pēc Bībeles principiem, arī manas attiecības ģimenē ir uzlabojušās un saimnieciskie jautājumi ir atrisināti. Esmu enerģiska un spēju veikt kvalitatīvi savus pienākumus, nav ne miņas no agrākās apātijas vai vienaldzības! Man nav nepieciešami medikamenti, lai justos labi. Dievs mani ir pilnībā atbrīvojis no šīs problēmas, kas ilga jau gadiem. Lasot Dieva vārdu, ieguvu izpratni par to, kāpēc eksistēju un tagad zinu, ka Dievs ir Tas, kas man dod dzīves jēgu, drošību un laimi.”
„Es vēlētos citiem pateikt, – lai kā medicīna piedāvātu palīdzēt cīņā ar problēmas sekām, tā tomēr nevar atbrīvot cilvēku no saslimšanas cēloņa. To var izdarīt tikai Jēzus Kristus!”
Evitas Lovecas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
