Evita draudzē „Kristus Pasaulei” atnāca pēc tam, kad viņu uz dievkalpojumu uzaicināja draudzene. 
Tolaik dievkalpojumi vēl notika citās telpās, nevis Zinātņu Akadēmijā kā pašlaik. Evita bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju citā draudzē, taču nezināja neko par personīgām attiecībām ar Dievu un to, kāpēc tādas būtu jāveido. Lai arī Evita bija pieradusi pie apjomīgākas slavēšanas nekā tās, kāda tā tajā laikā bija draudzē „Kristus Pasaulei”, tomēr tieši mūsu draudzes slavēšanas laikā Dievs Evitu tā uzrunāja, ka viņa sāka raudāt un ilgi nespēja nomierināties. Evita saprata, ka draudze „Kristus Pasaulei” ir viņas īstā vieta. Kad mūsu draudzē Dievs pārdabiski dziedināja Evitas mazo meitiņu Evelīnu, viņa pieņēma lēmumu palikt šeit. Evita sāka arī apmeklēt mājas grupiņu, kas viņai likās kā maza ģimenīte, kas viņu atbalsta un rūpējas.
Kad Evita bija tikko atgriezusies pie Dieva, viņā dega vēlme visiem stāstīt un liecināt par Jēzu, taču cilvēki Evitas liecību atgrūda. Tādējādi Evita lēnām pārstāja liecināt draugiem un paziņām. „Es nolēmu draudzēties ar cilvēkiem, lai parādītu viņiem mīlestību, taču nekad nepieminēju Dievu. Sāku sevi mānīt, ka tuvā nākotnē sākšu stāstīt draugiem par Dievu un veidot mācekļus, taču tas nekad nenotika. Viss mainījās, kad nokļuvu mājas grupiņā pie savas līderes Ingas. Tur ieraudzīju Ingas draudzenes, kas tikko bija izglābtas no elles un pieņēmušas Jēzu par savu Glābēju. Sapratu – ja jau Inga to var, tad varēšu arī es!” stāsta Evita.
Tagad Evita ir viena no tiem vienpadsmit, kas pēc Jaungada dievkalpojuma nokļuva mācītāja jaunajā līderu grupā. Šeit Evita mācās kļūt par līderi un cītīgi strādāt, lai drīz atvērtu savu mājas grupiņu. Viņa atklāj: „Tagad es vienmēr pirms sarunas ar kādu cilvēku lūdzu par viņu. Esmu ievēroju, ka pēc lūgšanām cilvēks ir atvērts un spēj uztvert to, ko vēlos viņam atklāt par Jēzu. Ja nav lūgts, tad cilvēks nemaz nevēlas klausīties un nespēj ieraudzīt, ka viņam vajadzīgs Dievs. Tas viss atnes tādu prieku un enerģiju! Rodas ticība, ka drīz mani neglābtie draugi un radinieki būs ar Dievu.”
Evita ikdienas lūdz par cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Jēzu, katru dienu īpaši veltot vienam no viņiem. Pēc lūgšanas viņa zvana šim cilvēkam vai cenšas satikties. Evita ir nolēmusi uzturēt kontaktu ar vismaz diviem līdz trim cilvēkiem nedēļā. Viņas dzīvē jau ir notikuši pirmie brīnumi – Jēzu par savu Glābēju pieņēmusi Evitas mamma un krusttēvs. Cīņa par šiem cilvēkiem ir vēl priekšā, taču pirmās lietas jau sākušas notikt. Evita vēlas, lai viņas mamma drīz dotos uz mūsu draudzes trīs dienu atbrīvošanas un dziedināšanas pasākumu – inkaunteru.
Evita lielākoties cilvēkiem stāsta par savu dzīvi – to, kā Dievs to ir mainījis. Viņa vēlas atklāt reālus faktus, lai cilvēki redzētu, ka Dievs nav kaut kas izdomāts un uz emocijām balstīts. Viņa izmanto arī citu draudzes cilvēku liecības, lai atklātu neglābtajiem, ka Jēzus var mainīt viņu dzīves un izglābt no atkarībām un nelaimēm. Arī savā dzimšanas dienā Evita nolēma stāstīt cilvēkiem par Dievu, uzaicinot ciemos meitenes no savas mājas grupas un draudzenes, kas vēl Dievu nepazīst.
„Tagad, kad esmu sākusi liecināt par Jēzu kā Glābēju un veidot mācekļus, jūtos daudz harmoniskāk un labāk. Iepriekš jutu, ka garīgi mirstu un ka manī visu laiku ir diskomforts. Es tikai mānīju sevi, ka reiz sākšu darīt Dieva gribu. Tagad esmu laimīga, stāstot cilvēkiem par Jēzu,” – tā atklāj Evita. Viņa arī cenšas neklusēt, kad apkārt dzird kādu sarunu, kur cilvēki runā par maldu lietām. Kad darba kolēģes aizsāka sarunu par horoskopiem, Evita viņām atklāja, ka ir muļķīgi ticēt zvaigznēm, kad ir Dievs, kurš to visu ir radījis un veidojis. Evita ir pārliecināta, ka drīz vien draudzē „Kristus Pasaulei” varēs redzēt jaunas sejas, kas būs Evitas draudzenes un radinieki, kas izvēlējušies Jēzu par savu Glābēju. Lai izdodas!
Laura Zeniņa.
