Iepriekšējā Bībeles skolā bija tēma “Garīgā tēva (vadītāja) nozīme tavā dzīvē”, es vārdu “tēvs” izņēmu ārā un tēma ir “Garīgā vadītāja nozīme tavā dzīvē”. Izņēmu ārā ar tādu domu, ka nevajag pārāk aizrauties ar garīgajiem tēviem, bez maz vai aizstās bioloģisko tēvu. Ir garīgais tēvs, garīgais vadītājs un ir reālā dzīve šeit virs zemes, kur tev arī ir vadītāji. Tavā darba vietā tavs priekšnieks ir tavs vadītājs, tev ir arī tavi vecāki un tāpēc šos jēdzienus nevajag jaukt. Ir garīgais līderis, piemēram, mācītājs. Es esmu garīgais vadītājs, garīgais līderis, tas nozīmē, ka es tev mācu garīgas lietas, dodu garīgus padomus, bet es neesmu tas, kurš nosaka, kā tev dzīvot. Priekš tam ir policija, dažādas pāraudzināšanas iestādes, priekš tam skolā ir skolotāji, bērnudārzos audzinātāji un, galu galā, priekš tam ir vecāki, ģimenē ir tētis un mamma, un tā tālāk. Tāpēc es atstāju tādu nosaukumu “Garīgā vadītāja nozīme tavā dzīvē”, “Garīgā līdera nozīme tavā dzīvē”. Kas ir garīgais vadītājs?
Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem vēstule 4:11)
Tātad pats Dievs draudzē ir iecēlis cilvēkus, un te ir minēti apustuļi, pravieši, evaņģēlisti, gani, mācītāji, skolotāji: visas līderu pozīcijas draudzē, vietējā draudzē un arī ārpus mūsu draudzes. Tikko pie Tēva debesīs aizgāja visā pasaulē pazīstams mācītājs Čārlzs Stenlijs (Charles Stanley). Varbūt arī tu esi dzirdējis kādu viņa mācību, kādu viņa sprediķi, arī priekš mums viņš kaut ko nozīmē. Jā, mums ir savs vietējais mācītājs, jā, mums ir sava vietējā draudzes struktūra, bet tādi kā Čārlzs Stenlijs ir visā pasaulē atzīti cilvēki, kuros arī mēs varam ieklausīties, un viņš ir savā vietā. Tātad par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem, ganiem, mācītājiem, skolotājiem dažādos līmeņos pašā draudzē, pirmkārt, tā ir prioritāte. Prioritāte ir draudzes mācītājs, konkrētās draudzes vadība, sekundāri arī dažādi citi līderi gan Latvijā, gan arī visā pasaulē, bet viņi ir Dieva iecelt cilvēki draudzē, lai vadītu draudzes un Dieva valstības celšanu. Celt Dieva valstību arī nozīmē celt draudzi. Tam ir divi aspekti, viens ir, ka cilvēks pats sevi ceļ jeb ļauj Dievam to celt, ļauj dot sev padomus un ļauj sevi mācīt draudzē – šādā veidā tu tiec celts. Bet arī paša draudzes izaugsme gan garīgi, gan skaitliski, arī tā ir Dieva valstības celšana. Viņš devis citus par apustuļiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. Kristus miesa ir draudze. Tātad – lai stiprinātu un celtu draudzi. Un ir dažādi vadītāju amati. Kā jau es minēju un vairākus nosaucu. Ir bijušas situācijas, kad nepareizi izprot, ka cilvēki saka: “Es esmu evaņģēlists.” Ir kaut kādas privilēģijas, semināri kaut kas tamlīdzīgs, un tad šis cilvēks saka: “Es esmu evaņģēlists, tāpēc es piesakos.” Vai arī viņš saka, ka ir redzējis sapni, tāpēc šodien ir pravietis. Vai arī viņš Bībelē izlasa kādas rakstvietas ārpus konteksta un saka, ka visi ir mācītāji, un tāpēc viņu neviens nemācīšot. Bet vēstulē Efeziešiem, 4. nodaļas 11. pantā ir teikts, ka tās nav kaut kādas cilvēku spējas pravietot vai vienkārša paklausība, vai vēlme evaņģelizēt, pastāstīt cilvēkiem par Dievu. Katrs kaut kādā mērā var pravietot, var būt evaņģēlists, katrs var būt kādam mācītājs, piemēram, tu kaimiņam stāstīji par Dievu, viņš pieņēma Kristu par savu glābēju, un tagad tu saki, ka esi viņa mācītājs. Jā, tu esi viņa mācītājs, tu palīdzēsi viņam garīgi spert pirmos soļus, bet tev nav amata draudzē. Ir amati, kurus ieceļ Dievs. Protams, ja tu savam kaimiņam kalpo, tad faktiski esi viņam garīgais līderis, bet šeit neiet runa par šāda veida kalpošanu, šeit ir runa par visas draudzes celšanu, nevis viena cilvēka celšanu. Citus par apustuļiem, par praviešiem, evaņģēlistiem – viņiem visiem ir dažādas funkcijas. “Citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam.” Ja kādam rodas jautājums par šiem cilvēkiem, šiem kalpotājiem, kuri ir iecelti draudzē, tad tos ieceļ cilvēki pēc Dieva gribas. Tas, ka ieceļ Dievs, būs tā abstrakti, Dievs pats neieceļ, ieceļ cilvēki saskaņā ar Dieva prātu un Dieva gribu, vērojot šī cilvēka augļus, aicinājumu, vai viņš tiešām vēlas kalpot, un viņš tiek iecelts. Tiek vērtēta arī viņa uzticamība. Un šie cilvēki, kalpotāji, garīgie līderi, garīgie vadītāji, viņi ceļ citus kalpotājus. Rakstvietā ir rakstīts:
[..] Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem vēstule 4:11-12)
Lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam. Lai sagatavotu katru cilvēku draudzē, lai viņš ir kalpotājs. Un ir cilvēki, kuri ir gatavi uzņemties arī amatu draudzē, piemēram, mums draudzē ir ļoti populārs amats “mājas grupiņas vadītājs”. Ir dažādi amati: video komanda, slavēšanas komanda, dažādas kalpošanas komandas, arī kārtības kalpošana, arī šo kalpošanu priekšā, augšgalā ir konkrēts līderis, konkrēts vadītājs, kurš ir garīgais līderis, bet tieši grupiņas vadītāji draudzē ir visvairāk, draudzē ir 150 grupiņas, skaitot kopā gan neklātienes, gan klātienes grupiņas. Un šo amatos esošo vadītāju galvenais uzdevums ir celt kalpotājus. Ko dara grupiņas vadītājs? Viņš kalpo cilvēkiem, cilvēki paceļas, mainās, un tie cilvēki, kuri izrāda vēlmi kalpot, tad, kad šī grupiņa dalās, viņus deleģē par vadītāju. Un tas ir rakstīts šajā rakstvietā, ka ir doti amati, lai paceltu citus amatus, paceltu citus cilvēkus, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam. Un normālā draudzē katrs viens ir kalpotājs. Bet katram nav amats, to vajag atšķirt. Mēs visi esam mācītāji. Un šīs pozīcijas bieži vien nākas aizstāvēt, arī pasaulē pie reliģioziem cilvēkiem, tādiem, kuri nav nekur, kuri neapmeklē draudzes. Dievs ir iedibinājis Savu kārtību, Savu veidu, kā Viņš ceļ cilvēkus, un viennozīmīgi, esot stiprā draudzē, kur ir izteikta arī līderība, kur garīgie vadītāji ir savā vietā, kur cilvēki respektē garīgos vadītājus, un nevis tos, kuri nosaka visu kā tev būs dzīvot, bet, kuri ir garīgie vadītāji, kuri tev māca garīgos ceļus, garīgos principus un tu pats izvēlies. Šādā draudzē cilvēki kļūst stipri. Uzvar komanda, un bez Dieva ieceltiem, atkārtoju, ka cilvēki ieceļ saskaņā ar Dieva gribu, bez līderības, bez struktūras nevar būt komandas. Neviena valsts nevar pastāvēt bez likumiem, bez noteikumiem, bez līderiem, bez vadītājiem, tas nav iespējams. Nekas, nekur nepastāv bez līderiem. Nekas vērā ņemams netiek uzcelts bez līderiem. Tātad garīgie vadītāji ir Dieva iecelti draudzē, lai celtu Dieva valstību un viņi ceļ kalpotājus. Kristus miesai par stiprinājumu: viņi stiprina draudzi dažādos līmeņos. Piemēram, Čārlzs Stenlijs, kurš ir debesīs, ja viņu klausījās cilvēki arī no dažādām draudzēm, tad kaut kādā mērā viņš viņus stiprināja vai, ja kāds mācītājs viņu klausījās, tad viņš stiprināja šo mācītāju un šis mācītājs stiprināja konkrēto draudzi. Tātad stiprina draudzi dažādos līmeņos. Mājas grupiņas vadītājs stiprina savu grupiņu, mācītājs stiprina visu draudzi un ne tikai visu draudzi, bet visas Latvijas draudzi. Ar to vien, ka es aizgāju politikā, es pat tagad varu tur neko nedarīt, tas, protams, nav iespējams, bet es varu neko nedarīt. Ar to vien, ka es tur aizgāju, es stiprinu Latvijas draudzi, jo tikai tāpēc, ka cilvēki, kristieši redz, ka arī mācītājs var būt politiķis, ka nepietiek tikai Dievu lūgt, ka ir pašiem arī kaut kas jādara. Lai politika nenodarbojas ar mums, tad mums ir jānodarbojas ar politiku. Es vienkārši parādīju piemēru. Es kā mācītājs ne tikai savu draudzi stiprinu, bet visas Latvijas draudzi. Es pat domāju ne tikai Latvijas draudzi, bet arī Ukrainā un citās vietās, tie cilvēki, kuri par mani zina, ka esmu iegājis politikā, un tīri veiksmīgi, un nevis tā pat vien tur atsēdēt, bet arī “spridzinu” un tam būs augļi, un tam būs tālejoši augļi. Dažādos līmeņos stiprina draudzi.
Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. (Efeziešiem vēstule 4:13)
Tātad, palīdz nobriest ticībā. Vīra briedums, ticības briedums. To dara līderi. Nostiprina mācībā un dara pieaugušus.
Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. (Efeziešiem vēstule 4:14)
Nostiprina mācībā un dara pieaugušus, pieaugušus ticībā. Nav iespējams vienam pašam pieaugt ticībā, katrā ziņā nav iespējams tā ievērojami pieaugt. Draudzei ir ārkārtīgi liels spēks, komandai vispār ir liels spēks. Draudze var pildīt savu funkciju un uzdevumu tad, ja draudzē ir garīgā vadītāja amati un funkcijas Bībeliski katrs savā vietā, un, ja mēs kā draudze, ja tā ir mūsu kultūra, pašsaprotama lieta, tad arī draudzē augs stipri cilvēki, tad draudze varēs nostiprināt mācībā, darīt pieaugušus un darīt stabilus.
Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā. (Efeziešiem vēstule 4:15-16)
Tad draudze nebūs kā tādi, kuri padodas katram vējam, šūpojās šurpu turpu, draudze būs stabila, kas pieaug Kristū. Tātad tieši līderi audzē Kristū cilvēkus, audzē draudzi un vieno draudzi, dara pilnīgu un dod izaugsmi. Atslēgas vārds ir “garīgais tēvs” un “garīgie vadītāji”. Lūk tas ir garīgais vadītājs.
“Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi!” (4. Mozus grāmata 11:14)
Mozum bija problēma, kad viņš izveda Izraēla tautu no Ēģiptes zemes, kas bija simtiem tūkstošu tauta, pat vairāki miljoni. Var spriest pēc Bībeles, ka šī problēma noveda viņu depresijā. Un es droši varu teikt, ka draudzē bez līderiem, ja ir konkrēts mācītājs, tad viņam ir risks nonākt depresijā, un tad draudze saņem depresīvu mācītāju, kurš dzer nervu tabletes, varbūt arī iedzer, lai nomierinātos. Pienāca brīdis, kad Mozus saprata, ka viens pats to nevar izdarīt, jo tas viņam bija pārāk smagi vienam pašam to nest. Tas nenozīmē, ka visā šajā tautā nebija vecaji, ka nebija kaut kāda struktūra, bija, bet tas uzdevums, ko Mozus bija saņēmis no Dieva, tas nebija realizējams esošajā struktūrā. Viņam bija vajadzīgi konkrēti palīgi.
“Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi!” (4. Mozus grāmata 11:15)
Padomā, kādā stāvoklī Mozus bija nonācis, ka saka Dievam, lai labāk viņu nogalina, ja tā visam ir jāturpinās. Mozus saka, ka viņš ir nelaimīgs, vēlas mirt, un tā vairs nevar turpināt. Un ko saka Dievs?
Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie Saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi.” (4. Mozus grāmata 11:16)
Redzi, vecaji jau ir, kaut kāda struktūra jau ir, bet Mozus nav salicis un iecēlis sev palīgus. Ierēdniecība arī bija. Nu un? Arī valstī var būt ierēdniecība, bet, ja nav normāli līderi, tad kur šī ierēdniecība ved? Ja vadība nav normāli sakārtota, tad nav svētību.
Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā Gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes. (4. Mozus grāmata 11:17)
Un Dievs deva no tā gara, kas ir Mozum arī šiem septiņdesmit tautas vecajiem un tādā veidā arī Izraēls varēja turpināt funkcionēt. Tātad mācītājs viens pats nevar apkalpot draudzi, tāpēc ir svarīgs mācītājs un grupu vadītāji, un dažādi citi amati un atslēgas kalpotāji draudzē. Tas, ka draudzē vai citā organizācija ir līderi, tas nenozīmē, ka viņi atbalsta mācītāju, un konstruktīvi darbojās. Tas, ka ir vienkārši kaut kur neformāli līderi vai vispār ir kāds amats, tas neko nenozīmē. Tikai tad, ja viņi darbojās kopā kā komanda.
Un tikai tad, kad viņi rīkojas pēc Dieva prāta. Dieva prāts nav jāmeklē īpaši, tas ir Bībelē atstāts. Mēģinājums darīt visu vienam var novest smagā depresijā. Bībele saka:
Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. (Apustuļu darbi 14:23)
Kad Pāvils un apustuļi dibināja draudzes, viņi sākumā paši organizēja vadību, bet pēc tam sagatavoja un iecēla kalpotājus – vecajus ikvienā draudzē. Vadītājus ieceļ Dievs un cilvēki, precīzāk sakot, nevis vienkārši cilvēki, bet gan virsvadība. Šajā gadījumā tas bija apustulis Pāvils, kurš ikvienā draudzē iecēla un arī atcēla vecajus. Ja virsvadība pateiks, tad cilvēks tiek atcelts. Bet virsvadībai ir svarīgi veselīgi vērtēt saskaņā ar Dieva vārdu, nevis ar reliģisku pieeju. Vadītājs, cilvēki un arī Dievs ieceļ. Kad Mozus uzkāpa kalnā 40 dienas, kas notika zem kalna apakšā? Dieva vārdā ir rakstīts:
Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: „Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.” (2. Mozus grāmata 32:1)
Tauta uz Mozu arī skatījās kā uz Dievu, kurš arī uzkāpa kalnā. Viņiem vajadzēja kaut ko taustāmu, Dievs uzkāpa kalnā, tauta uzskatīja, ka viņiem vairs nav Dieva.
Tad Ārons tiem atbildēja: „Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man. [..] Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: „Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” (2. Mozus grāmata 32:2; 4)
Kāda ir stāsta morāle? Cilvēkiem ir tendence pielūgt elkus, tiklīdz Dieva vīrs vairs nav viņu dzīvēs. Viņš var būt fiziski, bet var nebūt garīgi. Tiklīdz esi ārpus struktūras, līderības, draudzes, kurā visi amati ir vietā salikti, tā veidojas tieksme garīgi krist un pielūgt elkus. Dieva iecelts cilvēks dzīvē ir garīgais vadītājs, lai palīdzētu iet Dieva gribā un iemantot apsolījumus. Esmu šeit, lai palīdzētu būt Dieva gribā, prātā un iemantot visus Dieva solījumus un svētības, ko Dievs ir apsolījis Bībelē. Kāpēc ir vajadzīgs garīgais vadītājs? Pirmkārt, tā ir Dieva griba. Bībele saka:
Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām. (Psalms 77:21)
Dievs vada ar cilvēku rokām.
„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)
Tātad uzvar nevis indivīds vai atsevišķs kristietis, bet draudze un tie, kas draudzē. Uzvara nav mērāma, cik cilvēks augstu uzkāpa politikā. Tas ir rādītājs, bet ne galvenais. Galvenais rādītājs ir – garīgais briedums. Protams, ka šīs lietas redz arī uz āru, bet svarīgs ir garīgais stāvoklis. Atgādināšu par zirgu smaguma vilkšanas konkursu – 1. vieta 2043 kg, 2. vieta – 1998 kg. Bet, ja viņus abus saliek kopā, tad ir 5448 kg, ko spēj pavilkt. Tātad par 33 % vairāk. Ja divus smagumu velkošus zirgus sacīkstēs sadala pa vienam, viņi var pavilkt par trešdaļu mazāk nekā kopā. Tāpat arī cilvēki draudzē. Draudze var būt tikai tad, ja ir dibinātājs, garīgais tēvs, līderi un tā tālāk, kuri visi ir savā vietā. Jēzus necēla savu draudzi kaut kā abstraki, bet gan uz cilvēkiem, Pētera un tā tālāk. Uz kā Dievs ceļ draudzi „Kristus Pasaulei”? Uz mācītāja Mārča Jencīša, konkrēto grupiņu draudzē uz konkrēta vadītāja. Piemēram, ceļ grupiņu uz Daigas Lapsas, bet Daigu Lapsu ceļ Mārcis Jencītis. Ne tikai es, bet arī kopējā atmosfēra draudzē. Mācekļiem bija garīgais līderis. Dieva vārds saka:
Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa. (Lūkas evaņģēlijs 8:1)
Jēzus vienlaicīgi ir gan cilvēks, gan Dievs. Viņš bija kā Dievs un kā cilvēks. Šajā situācijā tie divpadsmit bija pie sava garīgā līdera, mācekļiem bija savs garīgais līderis. Bez līdera nav draudzes, nav grupas un nav pat glābšanas cilvēkiem. Bībelē ir teikts:
Tad Jēzus saka tiem: „Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” (Mateja evaņģēlijs 26:31)
Kādā veidā izklīdīs? Sitot ganu.
Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi. (Salamana pamācības 11:14)
Bez veselīgas līderības ir stagnācija un destrukcija, faktiski, lejupslīde. Pastāv dažāda līderība, jebkurā gadījumā līderība ir atslēga. Bet ir arī destruktīva līderība. Mēs tādu šobrīd redzam mūsu valstī. Nesen skatījos, kādas zemas cenas dīzeļdegvielai degvielas uzpildes stacijās – 1,43, 1,42 eiro, pilnīgi brīnums. Domāju, ka tā ir kaut kāda afēra, grūti bija noticēt. Domāju, ka katrs cilvēks uz to skatās kā uz kārtējo afēru, nevarot noticēt, ka var būt tāda cena. Iedomājies, kāda domāšana jau ir cilvēkiem. Viss, kas tiek darīts no augšas, šķiet kā afēra. Tādā valstī dzīvojam, jo nav krietnas vadības. Domā, tāpēc, ka tagad ir zemāka degvielas cena, būs labāks dzīves līmenis? Tas jau nav atkarīgs no mūsējiem. Zini, Ukrainā ir pilsētas, kuras dzīvo uz oglēm, bet ir nabadzīgas. Āfrikā ir valstis, kuras dzīvo uz dārgakmeņiem, un ir nabadzīgas, kā arī pastāvīgi karo savā starpā. Ne jau konkrētais resurss, bet gan līderība un vadītāji pie varas. Tāpat ir arī draudzē un mājas grupiņā. Mums ir labas mājas grupiņas un laba draudze. Neviena nav ideālā draudze, kā arī nav ideālā mājas grupiņa. Bet mums ir labas grupiņas un priekš mums – ideālas. Dieva vārdā ir rakstīts:
Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: „Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: „Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis. (Jāņa evaņģēlijs 19:26-27)
Apustulis Jānis paņēma Jēzus māti pie sevis, pēc šīs rakstvietas faktiski sanāk – savā aprūpē. Ko tas nozīmē? Jēzus rūpējās, lai katram cilvēkam ir savs garīgais vadītājs, kā arī vispār aprūpētājs, cilvēks. Jēzus līdz pēdējam brīdim parūpējās par savu māti. Tas ir princips. Ko Jēzus teica Pēterim īsi pirms nāves?
Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Tas Viņam saka: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: „Gani Manus jērus!” (Jāņa evaņģēlijs 21:15)
Jēzus parūpējās, lai Viņa grupiņai būtu savs vadītājs.
Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. (Ebrejiem vēstule 13:17)
Šeit nav runa par aklu paklausību visās lietās, bet ir labi izstrādāt, ieklausīties un respektēt līdera pozīcijas draudzē. Tā tiek saukta par subordināciju – paklausība no augšas uz leju. Tas viss ir pareizi, bet neuztvert to burtiski. Tāpēc izņēmu vārdu „tēvs”, jo tādi „tēvi” un „mātes” rodas, ka bail paliek. Mums nav šādas lielas problēmas, bet šad tad esmu saskāries ar to. Mācītājs saka vienu, bet līderis dara tikai pa savam, jo esot „garīgā māte”. Draudzes dibinātājs faktiski ir „garīgais tēvs” konkrētajā draudzē. Bet kas viņš ir priekš cilvēka? Tas, kā cilvēks viņu ir pieņēmis, un tas arī viss. Garīgais tēvs? Neesmu tevi taisījis. Cilvēkam pašam ir savs tētis un sava mamma, bet tas ir ļoti individuāli. Var izveidoties dažādas attiecības – tuvākas, tālākas un tā tālāk. Bet garīgais tēvs ir šīs draudzes dibinātājs, kurā var ieklausīties un pārliecināties, ka viņa sniegtie padomi ir labi. Viņš tiek godāts un respektēts. Tāpat ir arī grupiņā. Nedomāju, ka tagad grupas līderi ir jāsauc par „garīgo mammu” vai „garīgo tēvu”. Domāju, ka nepieciešams nedaudz izvairīties no tādām lietām, tas ir ļoti individuāli.
Par cilvēku, kāds ir nomodā – līderis, kurš ir jāpaklausa un jārespektē. Iedomājies, kāds par cilvēku vispār vēl interesējas, sasveicinās, apvaicājas – kā iet? Dieva vārdā ir teikts:
Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs. No tā pazīstam patiesības garu un maldu garu. (1. Jāņa vēstule 4:6)
Maldu gars ir tas, kas neklausa un neatzīst Dieva ieceltus līderus draudzē. Dieva ieceltie ir tie, kurus ir iecēlusi augstākā vadība, nevis redzētais sapnī vai citu cilvēku patika pret līderi. Dieva bērnus no velna bērniem var atšķirt pēc paklausības vai nepaklausības garīgiem vadītājiem. Bībele saka:
Un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 1:6)
Kāda ir rakstvietas mācība? Lai sekotu Kristum, ir jāseko arī cilvēkam. Tie, kas šo noliedz, ir līdzvērtīgi Latvijas okupācijas no Krievijas puses fakta noliedzējiem vai Ukrainas okupācijas noliedzējiem. Mazliet satīriski, bet tas ir līdzīgi, kā noliegt, ka Jēzus vienlaicīgi ir cilvēks un Dievs. Tas ir līdzīgi. Kad cilvēks seko tikai Dievam, sākas problēmas – draudze un cilvēks garīgi vairs neaug. Cilvēki var teikt: „Mēs sekojam tikai Dievam, ne cilvēkam. Esam vīlušies garīgajos vadītājos.” Kāpēc uztraucies par kaut kādu vienu līderi, kura vadības stils varbūt nepatika? Labi, kāds varēja pakrist, bet esi vīlies? Visi kaut kur viļās – vīrā, sievā, bērnos. Cilvēks vienkārši ir tāds „vīlējs” – visā vīlies. Ir jādzīvo tālāk. Tas, ka cilvēks ir vīlies kādā vadītājā, tas neatceļ šos principus. Lai sekotu Kristum, tomēr ir arī jāseko cilvēkam, atceroties, ka tādējādi tiek sekots arī Kristum. To var izmantot, lai tuvotos Dievam. Vienmēr kāds cilvēks ietekmēs, tāpēc ir svarīgi pašam izvēlēties tos cilvēkus, kuriem ļauj sevi ietekmēt. Draudzei ir jāsaprot, ka ir Dieva iecelti vadītāji, kurus pareizā secībā – Dievs, mācītājs, Bībele, – pats izvērtē. Pats ieliec sevi tajā vidē, pats uzklausi tās domas un vārdus, zinādams, ka tie ietekmēs pozitīvi. Jo jebkurā gadījumā cilvēks tiek ietekmēts. Nepieciešams pašam izvēlēties to, kas viņu ietekmēs, jo tik un tā cilvēks tiks ietekmēts. Vienmēr būs, kas ietekmē, pat negribēsi, tāpat ietekmēs. Tāpēc izvēlies tos, kas ietekmēs. Tāpēc draudzē ir skaidri deleģētas un noformulētas pozīcijas, kurām uzticēties, piemēram, mācītājam. Jāpiebilst, ka tas pēdējais bija joks, viss ir jāvērtē. Ietekme no cilvēkiem var būt lielāka nekā no Dieva vārda. Bībele tiek lasīta un studēta, bet cilvēks tomēr ietekmē vairāk. Tā var būt. Šī ietekme ir virzošais spēks uz panākumiem dzīvē vai arī krišana. Tas, kādi cilvēki ir priekšā, kam līdzināties, kuros ieklausīties. Jāsaprot, ka pati lielākā ietekme ir no cilvēkiem, nevis pa tiešo no Dieva. Dievs Debesīs nevar ietekmēt. Tas ir fakts – visvairāk ietekmē tieši cilvēki. Nav spēcīgi sportisti un spēcīgas komandas bez laba trenera. Vispār nav komandas bez trenera.
Pirmkārt, tas, ka dzīvē ir garīgais vadītājs, garīgais tēvs un tā tālāk, dod lielas priekšrocības. Dieva vārdā rakstīts:
Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum! (1. Korintiešiem vēstule 11:1)
Tas nozīmē, ka būs paraugs, kam dzīties pakaļ, kā arī paraugs garīgās lietās, kam līdzināties. Kādā profesionālā jomā ir jālīdzinās konkrētam profesionālim, bet garīgās lietās līdzinies konkrēti šim cilvēkam. Dieva vārds parādās reālā darbībā – redzot priekšā cilvēku.
Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. (Apustuļu darbi 4:13)
No kurienes tāds spēks, brīnumi, stāja un nelokāmība? Viņi uzzināja, ka spēks ir no kopā pabūšanas ar Jēzu, savu garīgo līderi. Cilvēkam būs tas pats svaidījums, kāds ir viņa garīgajam līderim, jo cilvēks ir kopā ar viņu, kuram var līdzināties. Dieva vārdā ir teikts:
Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja. (Marka evaņģēlijs 4:34)
Kādas ir priekšrocības, kad ir garīgais vadītājs? Arī Mozus viens pats nevarēja katram iedot padomu. Bet, ja viņam ir daudz palīgu, katrs var saņemt savu padomu un katram ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Piemēram, valstī ir tiesu iestādes instances, kur katrs cilvēks var sūdzēties un piedalīties taisnīgā tiesā, katram izšķirot viņa lietu. Priekš tā ir speciāli iecelti cilvēki. Tāpat ir arī draudzē. Kāpēc Jēzus varēja izskaidrot visu īpaši saviem mācekļiem? Jo viņi bija kopā – divpadsmit cilvēki un viens līderis. Tāpat arī, ja draudzē ir grupu sistēma, katrs var tikt uzklausīts, ar katru var parunāt. Tikai ne personīgi ar mani, bet gan konkrēti ar savas grupiņas vadītāju. Ja ir kādas sarežģītas lietas, var atnākt arī pie mācītāja.
Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. (Marka evaņģēlijs 6:30)
Ko darīja mācekļi? Viņi atskaitījās Jēzum, ko bija darījuši. Atskaitīties nav slikts vārds, tas ir labi, ka tev ir kam izstāstīt, kā tev ir gājis. Tev ir kam atskaitīties un kurš var novērtēt, un arī pakoriģēt, īpaši jau par kalpošanas lietām.
Par tevi būs arī kas lūdz, un tava ticība nemitēsies.
“Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūkas evaņģēlijs 22:31-32)
Jēzus lūdz par saviem mācekļiem un Viņš saka, ka, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus. Jēzus neizskata variantu, kad Viņš lūdz par saviem cilvēkiem, ka Pēteris varētu pavisam atkrist. Kad tu atgriezīsies, tu atkritīsi, tev būs problēmas tu sagrēkosi, bet tu atgriezīsies, jo Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos. Viens ir tas, ka mācītājs aizlūdz par visu draudzi, bet otrs, ka grupiņā par tevi individuāli lūdz visa grupiņa, kad līderis par tevi aizlūdz, grupiņa par tevi aizlūdz, un to visu noorganizē grupiņas vadītājs. Katrs saņem savas aizlūgšanas, un tava ticība nemitēsies, tu būsi zem jumta.
Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. (Apustuļu darbi 20:28)
Redziet, Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi. Līderi ir sargi draudzē. Tev ir jumts.
Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. (3. Jāņa vēstule 1:1-2)
Tā būtu jābūt, ka vadītājs ir ieinteresēts, lai tu uzplauktu. Kāpēc es te tik ļoti sludinu panākumu atslēgas un citas lietas? Es gribu, lai tu uzplauktu. Vismaz viens cilvēks būs, kas tevi mīl ar dievišķu mīlestību un nevis attālināti, bet pa tiešo. Tas ir ideāls. Līderis nav tavs priekšnieks, kurš pelna uz tevis, bet otrādi – tu pelni uz viņa rēķina.
Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo. (Lūkas evaņģēlijs 22:26-27)
Tie ir Jēzus vārdi: “Es Esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” Tu taču Dieva vārdā redzi, ka Jēzus bieži dod konkrētas pavēles un pat norāj mācekļus, Viņš vada dažādos veidos, gan ar savu piemēru, gan vienkārši māca ar līdzībām un bez līdzībām, gan arī dod tiešus padomus, un arī tajā pašā laikā ir tas, kas kalpo. Jēzus saka, ka jūs uz Viņa pelnāt.
Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes, bija ar mums. Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt. No turienes aizbraukuši, mēs braucām Kipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī. Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfīliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā. Tur virsnieks atrada Aleksandrijas kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta. Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, sacīdams: “Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. (Apustuļu darbi 27:1-11)
Pāvils bija uz kuģa, kurš nonāca grūtībās, nonāca vētrā, faktiski, kuģis cieta katastrofā, bet pirms šis kuģis cieta katastrofā, Pāvils viņus brīdināja 9. un 10. pantā: “Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim, kas bija profesionāļi, nekā Pāvila vārdiem. Stūrmanis un kapteinis ir daudzus gadus mācījušies skolās, viņiem ir pieredze un nav nekas nenormāls viņiem klausīt kā profesionāļiem, bet šajā gadījumā Pāvilam bija vairāk taisnības, nekā šiem profesionāļiem. Jo viņi nepaklausīja Pāvila vārdiem, ka būs grūtības un briesmas ne vien kravai un kuģim, bet arī pašu dzīvībām draud briesmas. Un notika tā, kā teica Pāvils. Kad kuģis cieta katastrofā, vēlāk jau viss mainījās un Pāvils ieguva autoritāti.
Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.” (Apustuļu darbi 27:21-26)
Kāda morāle ir šai Bībeles rakstvietai? Es šeit esmu ielicis vārdu “reizēm”. Tas nenozīmē, ka garīgajiem līderiem kādā jomā var būt taisnība vairāk nekā profesionālim, nē, bet garīgais līderis reizēm labāk pārzina tavu problēmu nekā profesionālis, vienalga kādā sfērā. Katrai sfērai, katrai profesijai ir garīgā puse un ir profesionālā puse. Tur nevajag būt profesionālim, lai saprastu, kur ir problēma garīgajā pusē. Paklausot līderim, tu vari izbēgt no katastrofas, no bojā ejas, no problēmām, kurām nav jābūt. Ja tu esi uz viena kuģa ar svaidītu līderi, šis kuģis nenogrims. Pāvils teica, ka Dievs viņam ir dāvājis visus, kas ir uz šī kuģa. Šis kuģis nenogrima tikai tāpēc, ka tur bija Pāvils. Ja es lidoju lidmašīnā, es skaidri zinu, ka visi šie cilvēki ir drošībā. Kad smagi nosēžas lidmašīna, vienalga, es zinu, ka viss būs labi, tāpēc ka man ir Tā Kunga eņģelis, man viss virs zemes vēl nav izpildīts un visi šie cilvēki ir drošībā. Ar mani kaut kur braukt ir izdevīgi. Ar tevi arī, jo cilvēki, kas ir ar tevi, ir drošībā. Bet, ja viņi neklausa, tad viņi var nonākt problēmās, un, es atkārtoju, šeit nav runa par tādu bezierunu paklausību, drīzāk būtu tā jāsaka, ja viņi neieklausās, tā būtu pareizi. Bet kur runa ir par līderību draudzē, kur ir līderības struktūra, tur neapspriež, ja mācītājs līderim pasaka par kādu lietu, tas neapspriežas, tas ir jāizdara. Te nav runa par personīgo dzīvi, bet par kādu konkrētu lietu draudzē, tādas lietas netiek apspriestas. Ja runa ir par grupiņas cilvēku vai draudzes cilvēku, tu vienkārši ieklausies, bet, ja tu esi izvēlējies būt līderis, tev ir pienākums un atbildība paklausīt šajā struktūrā, lai būtu subordinācija.
Kādas ir pareizas attiecības starp tevi un grupiņas vadītāju vai līderi? Visiem ir līderi. Es jau minēju, ka, pirmkārt, garīgais līderis nav tavas dzīves vadītājs. Tu pats esi savas dzīves vadītājs. Arī Dievs nav tavas dzīves vadītājs. Tāpēc jau Ādams ar Ievu varēja sagrēkot, ka viņiem bija brīva izvēle. Tu labprātīgi esi pieņēmis lēmumu: es gribu šeit ieklausīties, es gribu būt šai draudzē, šajā grupiņā.
Viņi ieceļ ķēniņus, bet bez Manis, viņi izrauga vadoņus, bet Es to nedrīkstu zināt. No sava sudraba un zelta viņi darina elka tēlus vienīgi tāpēc, lai tie drīz atkal tiktu iznīcināti. (Hozejas grāmata 8:4)
Bez Dieva ieceļ līderus. Tātad kas tev ir labākais līderis? Kurš tev ir labākais vadītājs? Tas, ko mācītājs ir deleģējis tavā mājas grupiņā. Un ja tev liekas, ka tas nav tev labākais, varam arī kaut ko pamainīt. Visādi jau tur gadās, bet kopumā, ja viņš ir deleģēts, pārbaudīts, tas arī ir tas, tur neko citu tagad nav jāmeklē. Ja cilvēki apprecas, tu jau vienalga nepazīsti to cilvēku visā pilnībā, apprecējies un, ak vai, izrādījās, ka tomēr tur ir tāda nesaderība un šitāda nesaderība. Tur nekas nav jāmaina, tev vienmēr ar kaut ko būs nesaderības. Kur, pirmkārt, ir jāgriežas savās vajadzībās? Pie grupiņas cilvēka, pie kaimiņu draudzes mācītāja, pie mammas, pie tēta, pie darba kolēģa, pie skolotāja skolā? Nē.
Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. (Jēkaba vēstule 5:14)
Tātad, lai viņš ataicina draudzes vecajus, pirmkārt, savās vajadzībās. Ja tu nezini, kā nokārtot eksāmenu vai kontroldarbu, tu griezies pie sava skolotāja skolā, ja tev trūkst garīgās enerģijas, ar spēku kaut kas nav riktīgi, tad nāc pie mācītāja vai pie konkrētā savas grupiņas vadītāja, un savā grupiņā pasaki savu konkrēto vajadzību. Vadītājs saka: “Labi, aizlūgsim!” un visi grupiņā par to aizlūdz. Gadījumā, ja vadītājs pateiks: “Tā, Anna un Pēteris lai, lūk, aizlūdz par Žannu.” Un viņi aizlūdz. Tā ir grupiņā, kur arī ir sava kārtība, tu griezies tur. Ja tā ir problēma, ko tu visiem nevari stāstīt, tad to vari uzticēt vadītājam, vai vispār neko negribi teikt: “Labi, Debesu Tēvs, mēs lūdzam par šo problēmu, lai tā tiek atrisināta!” Savās vajadzībās vispirms griezies pie sava vadītāja. Ja tev ir problēma ar savu līderi, tad pie kā ir jāgriežas? Pie mācītāja. Un ja tavs līderis ir teicis, ka mācītājs tevi nesapratīs, tad tu zini, ka tavā priekšā ir Jezabele, un tev vēl vairāk ir jānāk pie mācītāja un jāpasaka, ka tavs līderis teica, lai es nesaku: tu tikai nesaki to mācītājam, jo viņš pēc tam mani noraks. Šāda parādība ir slikta. Ceru, ka tā nav. Vienīgais, ko tavs līderis var pateikt, ka tas ir galīgais sīkums un ar to nevajag traucēt mācītāju. Tas ir savādāk, ja līderis izvērtē, un ja tu pats zini, ka tas nav sīkums. Nu labi, kā lai zina, ka tas ir sīkums vai nav? Ej pie mācītāja un mācītājs saka, ka ar to ej pie sava līdera, tad tā arī dari. Kādu kaķīti pirkt -baltu vai melnu? “Tikai baltu, melnu nedrīkst.” Izdomā pats, kā patīk, tā dari. Tātad, ja ar grupas vadītāju nav tā, kā vajag, paprasi mācītājam. Ja nāk ar jautājumu: “Es gribu precēties ar to un to cilvēku, vai tas būtu labs priekš manis?” Es jau to nevaru zināt, bet es par to varu pajautāt vadītājam. Es pajautāju vadītājam un tad pasaku, jo viņš jau zina, kāds ir šis cilvēks.
No kā ir jāsargājas?
Kalējs Aleksandrs ir man nodarījis daudz ļauna – mūsu Kungs atmaksās viņam pēc viņa darbiem. No viņa arī tu sargies, jo viņš ir ļoti lielā mērā pretojies mūsu vārdiem. (2. Timotejam vēstule 4:14-15)
Pāvils saka, ka kalējs Aleksandrs ir viņam nodarījis daudz ļauna: “Mūsu Kungs atmaksās viņam pēc viņa darbiem. No viņa arī tu sargies, jo viņš ir ļoti lielā mērā pretojies mūsu vārdiem.” Sargies no tiem, kas pretojas mācītāja vārdiem. Sargies arī no tiem, kas pretojas tava vadītāja vārdiem. Un sargies no tāda vadītāja, kurš pretojas mācītāja vārdiem. Ja tavs līderis runā savādāk nekā mācītājs, nu ne jau pilnīgi visā, ja savādāk runā būtiskos jautājumos, sargies no tāda līdera. Tad pa tiešo ir jānāk pie mācītāja. Ja sātans tevi atraus no līdera, viņš tevi atdalīs arī no draudzes un atdalīs tevi no svētībām, saindēs ar baumām un negatīviem vārdiem. Un to sauc par šķeltniecību, kas ir ļoti bīstama.
“Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mateja evaņģēlijs 15:14)
“Atstājiet tos!” Šeit ir runa par tā laika garīgajiem līderiem, farizejiem, un Jēzus saka, lai sargājas no šo garīgo līderu vārdiem: tie ir akli aklam ceļa rādītāji. Grupiņā vadītājs nevar mācīt pretēji draudzes mācībai un arī pretēji kaut kādās niansēs, ko ir nolicis mācītājs.
Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet, kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi. (Salamana pamācības 13:20)
Arī draudzē ir jāmāk izvēlēties draugus. Draudzē ir labi draugi, ir labi neformālie pasākumi, kas pamatā ir izvērsušies par sadraudzības pasākumiem pašiem savā starpā kaut ko padarīt, arī tas ir labi. Vēl labāk, ja atnāk kādi cilvēki no malas, tas ir pats galvenais, bet ir labi, ja var padraudzēties un ja draudzē tev ir draugi, tas ir ļoti labi, bet arī draudzē ir jāmāk izvēlēties draugus. Kā izvēlēties draugus draudzē? Tu pakonsultējies ar vadītāju. Prasi viņam, vai ir pareizi mūsu attiecības, ja tev nav skaidrības, pajautā mācītājam. Ja izvēlies nepareizus draugus, nekonsultējoties ar līderi, vari piedzīvot problēmas. Ja godīgi, mums kopumā jau viss iet labi, tur kur ir bijušas kaut kādas problēmas ar cilvēkiem un arī ar līderiem, es tagad tā uzmanīgi padomāju, tad visur ir bijuši ārpus mūsu draudzes it kā garīgie līderi, kuri paši nekur nav. Saprotiet? Agri vai vēlu šie cilvēki aiziet no draudzes un vispār nekur pēc tam nav. Te nav runa, ka tas cilvēks būs nelaimīgs, vai kā viņš dzīvos, vai savādāk, bet par to, ka viņš pazaudē savu garīgo pamatu, bet mūsu dzīves ceļš ir jānoiet līdz galam. Nav jau tā, ka tu tagad neesi draudzē un tev viss ir slikti, nē. Varbūt tieši tev viss būs labi. Mēs jau ticam Dieva vārdam un mēs gribam saglabāt šo Dieva vārdu pamatu savā dzīvē. Viņš ir mūs izvilcis no dubļainām dūņām un cēlis mūsu kājas uz stipras klints. Un draugi, klints ir Pēteris. Es celšu savu draudzi uz tevis, Pēteri. “Tu esi Pēteris, Sīmanis, tevi sauks klints. Pēteris, klints, uz tevis es celšu savu draudzi un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Līderība un draudze ir ļoti cieši saistīti jēdzieni – nav līderu, nav draudzes. Ja tu pats nekonsultējies un izvēlies nepareizus draugus, tad viņi tevi var aizvest no veselīgas draudzes un ievest purvā.
Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk arī to nožēloju – jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi, – tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. (2. Korintiešiem vēstule 7:8-10)
Ko Pāvils šeit domā, tā teikdams? Reizēm mācītāja izteikts vārds, pamācība, varbūt kāds līderis vispār nemāk iedot pamācību, tikai uzbļauj “vai saprati?”. Un vēl, kā kurš uztver kritiku, vai kādu padomu. Viens uztver normāli, cits jau pat no skatiena apvainojas: tu uz viņu paskatīsies ne tā, un viņš domās, kāpēc viņš uz mani tā paskatījās? Kāpēc viņam tā acs bija sarkana? Viņš no sprediķa izvilks ārā tādas lietas, kuras es tur neesmu domājis, bet viņš to ir jau attiecinājis uz sevi. Ir dažādi cilvēki un ir dažādas pieejas katram, bet reizēm aizskar teiktais. Es arī neesmu ideāls, līderis arī varbūt nav ideāls. Ja kāds kaut ko ne tā pasaka, tad cilvēks var apvainoties, līdera pamācības var tevi reizēm arī skumdināt. Tā ir jāpieņem, nu nevar katra štrunta dēļ apvainoties, bet, ja to aizrādījumu ņemsi vērā, tas tevi cels un glābs, neņemsi vērā aizvainosies, būs tieši otrādi. Tā tagad nav zaļā gaisma, ka tagad visi var skaldīt: “Ej tu, panāc šurp! Aizej tur, izdari to!” Pāvils saka, ka jums nav daudz tēvu, es jūs visus esmu dzemdinājis, nav te nekādi tēvi, ir viens tēvs. Bet tas neizslēdz, ka jūsu grupiņā jūs kādam kļūstat par garīgo tēvu. Tas nav slikti, bet esiet prātīgi ar šīm lietām. “Mana garīgā mamma.” Tā ir tava mamma, ka vairs citu neko neredz. Tā jau ir pāraprūpe.
Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. Kaut jūs valdītu, ka arī mēs ar jums kopā varētu valdīt. (1. Korintiešiem vēstule 4:8)
Tas nozīmē, ka šajā Korintiešu draudzē ir cilvēki, vadītāji, kuri ignorē virsvadību, ignorē Pāvilu. “Jūs valdāt jau bez mums.” Bet Pāvils tā ironiski saka, kaut jūs varētu kopā ar mums būt debesīs. Viņš apšauba, ka šie cilvēki nonāks līdz galam, dzīvojot šāda veidā. Jūs esat kļuvuši pārāki un valdīsiet bez mums, kaut jūs valdītu, ka arī mēs ar jums kopā varētu valdīt – tas nozīmē, ka Jēzus atnāks otrreiz un debesīs kopā valdīs. Skaties, kad tevi ir pacēlis līderis, neatstāj viņu. Tas nenozīmē, ka tu no viņa nevari aiziet, bet neatstāj viņu, bet, ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ ceļi šķiras, godā viņu. Pāvils saka, ka nezina, vai debesu valstībā būs kopā ar tiem, kas nodod savus garīgos vadītājus vai garīgos tēvus. Nezina, vai viņi kopā ar mums valdīs tūkstošgadu valstībā. Tātad, tas nenozīmē, ka te ir tavs garīgais tēvs, garīgais līderis, tas nenozīmē, ka tu nekādos apstākļos neko nevari pamainīt, vai grupiņu pamainīt, vai citur kaut kur aiziet, vai vispār iet prom. Man patīk, ka bija viens jauns puisis, bija draudzē priekšzīmīgs, labs puisis, ģimenē viņam labi negāja un kaut kas sagāja galvā greizi. Viņš atnāca pie manis un pateica: “Es, mācītāj, tagad nolēmu, ka es eju prom no draudzes, es tagad gribu pīpēt zālīti, gribu iedzert un gribu dzīvot, lūk, tādu dzīvi.” Labi, viņš atnāca un pateica, ka viņš grib dzīvot tādu dzīvesveidu. Man vispār nav informācijas par šo cilvēku, ka viņš kaut ko sliktu par mani būtu teicis, varbūt kaut kas ir, bet es to neesmu dzirdējis. Tad kad cilvēks ir aizgājis, arī neceļos aizgājis, vienalga, es viņa dzīvē esmu ieguldījies. Es esmu strādājis, un ir labi to pieminēt ar labu. Arī cilvēkiem pēc tam, kad kāds kaut ko jautā, ar labu pieminēt savu draudzi, savu mācītāju, savu grupiņas vadītāju. Negatīvā jau tāpat pietiek. Redzi, ja viņš aiziet ar rūgtumu, tad jau savu mēli nevar savaldīt. Tāpēc jau piedošana ir svarīga. Ir rakstīts, ka tev būs savu tēvu un māti godāt, tas ir par bioloģiskajiem tēviem, bet tikpat labi tas attiecas arī uz garīgām lietām. Arī tad, ja tu vairs neesi draudzē, ir svarīgi to atcerēties. Starp citu, šo principu es esmu ievērojis un ļoti nopietni esmu ievērojis.
Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. (Efeziešiem vēstule 6:1-3)
Tas ir apsolījums – svētība, svētīta dzīve –, ja tu godā savu tēvu un māti, bet mums arī ir garīgais tēvs, mums ir garīgie līderi, piemini tos ar labu. Pāvils iet vēl tālāk.
Lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, [..] Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā. (Filemonam vēstule 1:10; 19)
Pāvils saka Filemonam, ka “tu man sevi esi parādā”, tas ir līdzīgi, ka es tev tagad pateiktu, ka tu man sevi esi parādā. Un tā tas ir. Es to tā neizjūtu, bet to tagad pasaku, jo to māca Bībele, bet iekšēji man tādas izjūtas nav. Man nav tādas iekšējas apziņas, ka tu man esi sevi parādā. Tu esi brīvs nākt un tu esi brīvs iet. Tu nepiederi man. Mēs esam brīvi cilvēki un paši brīvi izvēlamies, ko un kā godāt.
Pāvilam bija tāda situācija ar vienu cilvēku Onēzimu un viņš saka: “Tu man pats sevi parādā esi.” Pāvils bija kalpojis viņam, pacēlis un izvilcis viņu. Ne jau vienmēr Dievs pats izvelk, bet cilvēks Dieva spēkā. Ir kāda robeža, kur darbojas pats Dievs un kur cilvēks. Tas ir jāsaprot. Tu esi sevi parādā tiem, kas tevi ceļ. Tu pats no sevis nekļūsti par to, kas tu esi.
To rakstu jums, nevis jūs apkaunodams, bet pamācīdams kā savus mīļus bērnus. Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū. (1. Korintiešiem vēstule 4:14-15)
Pāvils mīl savu draudzi un katru cilvēku. Par tēviem varat palasīt arī Dāga Hevarda-Milla (Dag Heward-Mills) grāmatās “Uzticība un neuzticība”, “Tēvi un dēli” un citās. Tās ir labas grāmatas, kuras var aizpildīt arī kādu tukšumu vai robu kristīgā mācībā. Viņas gan ir tādas vienvirziena, bet, ja grupiņās ir kādas problēmas, tad paņemiet, izejiet cauri un pārrunājiet. Atcerieties manu vārdus – ar tiem tēviem esiet uzmanīgi. Šie nav bioloģiskie, bet garīgie tēvi. Bērni, kuri ir auguši ar vecākiem vai bez, veselīgā ģimenē vai neveselīgā, atšķirsies. Cietumos, galvenokārt, sēž bērni un pieauguši, kuri ir izgājuši cauri bērnu namiem, manuprāt, 95% ir nākuši no ģimenēm, kur nav mammas vai tēta. Tieši tas pats ir arī garīgajā pasaulē – ir daudz tādu cilvēku, kuriem nav sava garīgā tēva. Piemēram, tagad kāds izdomā, ka mans garīgais tēvs būs Čārlzs Stenlijs. Nē, viņš ir vispār zināms apustulis un nevar būt tavs garīgais tēvs, viņš tevi nepazīst. Reāls cilvēks, reāla draudze – tavs mācītājs, tava grupiņa, tava kalpošana. Jēzus personīgi pazina savus mācekļus, un Jēzus mācekļiem arī bija savi mācekļi, kurus viņi personīgi pazina. Tad, kad tu vienkārši atnāc uz draudzi un noklausies sprediķi, tu esi draudzes apmeklētājs. Tu tiki garīgi stiprināts ar Dieva vārdu, bet būt draudzē nozīme veidot attiecības, iesaistīties draudzes darbā un ka to nedara tikai izredzētie. Tu zini, ja gribas grēkot, tad jāsāk vairāk kalpot Dievam un nebūs laika grēkot.
Timotejam savam īstajam dēlam ticībā [..] (1. Timotejam vēstule 1:2)
Timotejs bija Pāvila sekotājs. Viņš Timoteju ielika par bīskapu, deleģēja savā vietā, lai viņš kalpotu cilvēkiem.
Titam, savam īstam bērnam kopīgā ticībā [..] (Titam vēstule 1:4)
Pāvils nesaka, ka tas ir bioloģiskais dēls, bet īstais bērns. Šie cilvēki viņam bija mīļi. Vispār jau vajadzētu būt tā, ka tavs bērns, kuru tu esi pieņēmis, lai arī ko viņš būtu izdarījis, savārījis ziepes, atkritis no Dieva, aizbraucis uz ārzemēm nepasakot, tas paliek tavs bērns uz visu dzīvi. Starp citu, ir tādi līderi, ir cilvēki, kuri ir atstājuši mani, tāpat kā Pāvils saka: atstājuši ar lielu troksni, aprunājot mani, ceļot neslavu. Citi normāli aiziet no draudzes, tā nav tāda masveida parādība, bet reizēm notiek. Lai vai ko viņi man un draudzei bija izdarījuši, ieklausoties savā sirdī, viņi tāpat man ir kā bērni, arī tad, kad ir sacēlušies un dara dažādas nejēdzības. Kaut ir pagājuši desmit gadi, un es zinu, ka šos cilvēkus atpakaļ nedrīkst ņemt, jo viņi ir izdarījuši ļoti lielu ļaunumu, bet es domāju, ja tas brīdis pienāktu, ka viņi no sirds nožēlotu un gribētu atpakaļ, es nespētu pretoties, jo tas cilvēks ir jau sirdī.
Pāvils saka: “Kalējs Aleksandrs nodarījis man daudz ļauna,” gan jau ka kalējam arī bija īpaša vieta Pāvila sirdī. Arī 2. Timotejam vēstulē Pāvils saka: “Savam mīļajam dēlam.” Māceklis ir īstais, mīļais dēls. Jēzus gan tā nerunāja, bet Jānis ļoti izplūda, sacīdams: “Bērniņi, jūs bērniņi no Dieva.” Tas ir atkarīgs no paša cilvēka.
“Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Maleahija grāmata 3:23-24)
Dieva vārds saka, ja tēvu un bērnu sirdis ir nodalītas jeb atgrieztas vienam no otra, un te runāts par līderības struktūru, tas var izsaukt lāstu. Mēs katrs nākam no dažādām ģimenēm, tēvi ir dažādi mūs audzinājuši, citiem vispār nav bijis tēva, un miesīgo tēvu lāsts atnes problēmas mūsu dzīvē. Bet, ja tu esi pieņēmis savu draudzi, mācītāju, vadītāju, pastāv iespēja, ka miesīgo tēvu lāsts un negatīvais mantojums tiek salauzts. Piemēram, manā gadījumā visas problēmas bija no manām attiecībām ar patēvu. Viņa attieksme pret mani un mana pret viņu – tā bija mana problēmas sakne. Viss mainījās acumirklī, kad es pieņēmu Kristu par savu Glābēju. Miesīgo tēvu lāsts var būt salauzts, pieņemot garīgo tēvu. Pirmkārt, caur Kristus upuri, to izdara pats Dievs, bet realitātē tu ieraudzīsi draudzē cilvēkus, kuri patiešām kaut kādā mērā aizvietos to, kas tev ir trūcis. Tas ir normāli.
Paklausība garīgajam tēvam vai vadītājam.
Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts. (1. Korintiešiem vēstule 14:37)
Pāvils saka, ka viņa padoms ir kā pavēle. Līdera padoms, norādījumi garīgās lietās nav tāda pavēle kā valsts likumdošanā, kad, pārkāpjot likumu, saņem sodu.
Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru. (1.Tesaloniķiešiem vēstule 5:12)
Draudzē ir priekšnieki, neviens nav neatkarīgs, un savs vadītājs arī jāgodā.
Tādēļ es pie jums sūtīju Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns Tā Kunga darbā, tas jums atgādinās manus Kristus dotos noteikumus, kā es visur mācu katrā draudzē. (1. Korintiešiem vēstule 4:17)
Tu vari teikt, ka klausi tikai mācītāju un respektē tikai viņu, bet mājas grupiņas vadītāju ignorē. Bet Pāvils saka, ka ir deleģējis Timoteju, kurš atgādinās Pāvila noteikumus. Tātad paklausība vai nepaklausība mācītāja deleģētam cilvēkam ir tas pats, kas nepaklausība pašam mācītājam. Tāpat arī Pāvila gadījumā, neklausot Timoteju, tu nepaklausi Pāvilam. Tas nenozīmē, ka viss ir akmenī kalts, jo ir dažādas konfliktsituācijas, kuras ir jārisina kopā ar mācītāju.
Garīgajam līderim ir Dieva dota pilnvara, lai celtu cilvēkus un tur ietilpst arī disciplinēšana un aizrādīšana.
Ja es arī vēl vairāk lepotos ar tām pilnvarām, ko mums Tas Kungs devis jūsu celšanai un ne postīšanai, tad es tomēr nepaliktu kaunā. (2. Korintiešiem vēstule 10:8)
Mērķis ir celt. Metodēm ir robežas.
Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas. Tomēr es vienmēr lūdzu, lai viņi man nenodara ko ļaunu. (Psalms 141:5)
Ir ļoti liela atšķirība, kurš tev aizrāda. Ja tev aizrāda cilvēks, kuru tu godā, tu normāli spēsi to pieņemt, bet, ja tev aizrāda cilvēks, kurš tev neko nenozīmē, uztversi pavisam citādāk. Mēreni aizrādījumi un pārmācība no garīgā līdera patiesībā ir mīlestības izpausme. Tu taču saviem bērniem arī neļauj iet pie sarkanās gaismas pāri ceļam. Tu aizrādi, izskaidro, pamāci.
Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei, nākdami uz Betfagu un Betāniju pie Eļļas kalna, tad Viņš sūta divus no Saviem mācekļiem, un tiem saka: “Noeita ciemā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsit piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet.” (Marka evaņģēlijs 11:1-2)
Labākais māceklības veids draudzē un grupās ir nevis tikai sēdēt un klausīties, bet uzņemties mazos pienākumus un izdarīt tos. Tas bija veids, kā Jēzus mācīja savus mācekļus. Caur šādiem maziem darbiem: ēzeli atsiet, galdu uzklāt, izauga stipri Dieva vīri, un pat šeit, Latvijā, ir Pāvila un Pētera ielas un baznīcas.
Un, tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: “Patiesi Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod!” Un tie sāka skumt, un cits pēc cita Viņam sacīja: “Taču ne es?” Bet Viņš tiem sacīja: “Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā. Šim cilvēkam būtu labāk, ka tas nemaz nebūtu dzimis.” (Marka evaņģēlijs 14:18-21)
Jēzus pravieto šausmīgu galu cilvēkam, kurš nodos Cilvēka Dēlu, tam, kurš nodos Kristu. Jēzus par to runā vairākkārtīgi. Viņš deva kumosu Jūdam, tādējādi norādot uz Jūdu – to, ko tu dari, dari drīz. Jūda aizgāja, nodeva un pārdeva Kristu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Jūdam iespējams bija cita filozofija par to, kā nāks Dieva valstība. Iespējams viņš bija zelots un gaidīja to nākam tādā fiziskā veidā virs zemes, bet iespējams viņš nespēja pieņemt, ka Jēzus daudz runāja par savu nāvi un augšāmcelšanos. Pavisam skaidrs ir arī tas, ka viņš nodeva Jēzu arī naudas dēļ. Jūda bija grāmatvedis, kasieris un piesavinājās sev iemaksas, zaga no kopējās kases, un Jēzus to zināja. Jūda bija skaudīgs, kad Betānijā Jēzu svaidīja ar dārgu eļļu, Jūda bija viens no tiem, kurš teica, kāpēc tā nav pārdota un izdalīta nabagiem. Viņš kurnēja. Jebkurā gadījumā, viņam bija kaut kas ar savu garīgo vadītāju. Viņam nebija pareizas attiecības ar savu garīgo tēvu. Šajā gadījumā ar cilvēku un arī Dievu. Kad Jēzu arestēja Ģetzemanes dārzā, Jūda pat skūpstīja Kristu, bet Jēzus notēloja vientiesi. Jūda skūpstīdams nodeva ne tikai Dievu, bet arī savu mācītāju, savu garīgo tēvu. Es nebaidos teikt “garīgo tēvu”, jo Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Un Jēzus saka: “Gals, Jūda, tev būs šausmīgs un ne tikai garīgajā pasaulē, nokļūsi, kur nav Dieva un ir zobu trīcēšana, mūžīgā uguns, bet jau virs zemes – labāk nebūtu nemaz piedzimis.” Ļoti stingri vārdi. Jūda pēc tam, kad nodeva, pat gribēdams atgriezties to nevarēja. Viņš atdeva naudu priesteriem, atnesa un nometa to, sacīdams, ka tā ir asins nauda. Viņi bija izmantojuši Jūdu tur, kur gribēja, bet Jūda jau pats pieteicās, viņš pats uzmeklēja vietējos jūdu valdības cilvēkus un piedāvāja arī naudu, pārdot Jēzu. Dažādi tie iemesli un viens no tiem arī mantkārība. Viņš to visu varēja nedarīt. Jūda varēja nepieņemt Kristu, varēja būt zelots, varēja zagt no kases, bet brīvprātīgi tāpat vien naudas dēļ nodeva savu mācītāju nāvē.
Un Jēzus tiem saka: “Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Bet, kad Es celšos augšām, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” Bet Pēteris Viņam sacīja: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.” (Marka evaņģēlijs 14:27-30)
Pēterim un mācekļiem Jēzus nesaka neko, lai gan Pēteris savā ziņā arī nodeva savu mācītāju, augstā priestera pagalmā pie ugunskura sildoties. Viņš trīs reizes noliedza savu mācītāju, un to izdarīja vājuma brīdī. Jēzus vispār neko neteica mācekļiem, bet Pēterim Viņš teica: “Tad, kad tu atgriezīsies, tu savus brāļus stiprini!” Jūda, atgriezties gribēdams, to nevarēja un pakārās. Tāds bija viņa garīgais stāvoklis. Arī Pēteris raudāja, kad nodeva Kristu. Jēzus pret mācekļiem izturējās dažādi. Atšķirība ir tāda, ka Jūda nodeva Jēzu, bet Pēteris apgrēkojās. Viņš nav spējīgs tagad pateikt, ka pazīst Jēzu, citādi viņu arestēs un nogalinās. Tā nav tāda labprātīga, nevajadzīga atriebība vai naudas nopelnīšanas veids. Ir atšķirība, kad cilvēks kaut ko nevar, kaut kas netīšām sanāk – viņš nav norakstāms, jo viņš joprojām grib iet uz priekšu, celties un patiesībā nemaz nebija tā domājis, bet viņam kaut kas nesanāca. Jā, viņš arī sagrēkojās un varbūt ir arī nodevīgs, bet viņam ir iespēja. Tomēr cilvēkam, kurš aukstasinīgi nolemj nosūdzēt, nodot un nopelnīt uz tā, būtu labāk, ja viņš vispār nebūtu dzimis. Šajā tēmā par garīgajiem tēviem un garīgajiem līderiem šis princips darbojas. Ir atšķirība, kā cilvēki, izejot no draudzes, izturas pret draudzi un bijušajiem vadītājiem, jo tā viņi izturas arī pret Dievu. Jo, kas nemīl savu brāli, kuru viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, kuru viņš nav redzējis. Tikai Dievs izšķir, kurš ir nodevējs un kurš vienkārši apgrēkojās – arī nodeva, bet apgrēkojās. Mēs visas nianses nemaz nezinām, kāpēc Jēzus pret vienu darīja tā un pret otru citādāk. Tu neesi domājis, kāpēc Jūda, lai gan atnesa naudu atpakaļ, nevarēja atgriezties? Viņš nevarēja, jo viņam bija tik smaga depresija, ka viņš aizgāja un pakārās. Tā vaina bija tik liela uz viņa, ka viņš redzēja, ka Jēzu patiešām sit krustā. Būsim uzmanīgi viens pret otru, pret draudzes mācītāju, grupiņu vadītājiem, vispār pret garīgiem līderiem Latvijā. Būsim uzmanīgi, ka nenonākam tajā pusē, kur Jēzus saka, ka tev būtu labāk, ka tu nemaz nebūtu dzimis. Es paskaidroju, kā es spēju. Visu dziļumu es pat nevaru saprast, jo ir tikai tas, kas ir minēts evaņģēlijos un ne vairāk. Šeit noteikti tev pašam ir jālasa starp rindiņām, kā tu redzi šo rakstvietu. Kāpēc vienā situācijā nodevība ir tikai apgrēkošanās un otrā situācijā apgrēkošanās ir arī nodevība, bet nav tik smagas sekas un viss turpinās. Kāpēc mācekļiem viss turpinājās? Pēteris un mācekļi bija pieņēmuši savu mācītāju kā garīgo tēvu. Ja arī kāds to neizjuta vai izdarīja kaut ko nepareizu, kaut kādā mērā viņam bija sapratne par to, kas ir garīgais vadītājs. Kas notika ar tiem, kuri kurnēja pret Mozu etiopietes dēļ? Mirjama kļuva spitālīga, bet Ārons tika vienkārši norāts.
Uz draudzes ir Dieva apsardzība un svaidījums. Uz garīgajiem līderiem, kurus Dievs ir aicinājis, arī ir svaidījums. Mums ir jāgodā vadītāji arī tad, ja mums kāds ļoti nepatīk un jāatceras robeža, lai mēs nekļūtu par nodevējiem. Ja tev kaut kas nepatīk, tad ej tālāk ar domām, ka draudze ir daudz laba devusi, bet nav tava. Neko neaprunā un nesūdzies. Cilvēki, kuri ir naida pilni, taisa visādas nejēdzības, bet šīs nejēdzības, visticamāk, pēc tam kritīs pašiem uz galvas. Es domāju, ka tad to varēs redzēt arī šeit, uz zemes, ne tikai mūžīgā dzīvībā. Kā man viens vecs mācītājs teica – laiks rādīs.
Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies un slavējam, Kungs! Tu esi brīnišķīgs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu mums esi devis saprašanu, ka mums ir Tavs Vārds. Tu mums esi atklājis no Sava Vārda, ka mēs izprotam un zinām, kā Tu cel Savu draudzi, kā Tu cel mūs. Paldies, Kungs, ka Tu biji vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs, ka Tu esi. Paldies, ka varam Tev līdzināties, slavēt un pielūgt Tevi! Es lūdzu pēc visa veida fiziskām un garīgām svētībām katram vienam, kurš šajā brīdī lasa: veselību, labklājību, mieru, panākumus, dievbijību. Lai viss tas, kas nāk no Tevis, ir bagātīgi katra viena dzīvē. Lai Tavs tuvums, svaidījums, klātbūtne ir mūsu vidū. Mēs pateicamies, ka Tu esi mūsu vidū. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs, un pateicamies un pieņemam Tavu vārdu. Paldies par panākumiem, tālāko virzību uz augšu – tuvāk Tev, Dievs! Slava Tev, Kungs! Paldies, ka Tu katru sargā un katram vienam ir Tava apsardzība un Tavi eņģeļi nesīs mūs uz savām rokām, ka mūsu kājas nepieduras pie akmens. Paldies, ka Tu sūtīsi Savus eņģeļus, ka Tu nes mūs uz Savām rokām. Paldies, ka ir izdošanās un veiksme visās lietās. Paldies, ka mums ir Tavs spēks un Tavs mierinājums, ka mēs spējam pastāvēt ar uzviju un dzīvot jebkādos apstākļos un grūtībās. Paldies, Kungs, ka Tu mūs norūdi un cel! Mēs slavējam Tevi, Tēvs! Jēzus Vārdā, āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 19. tēmu “Garīgā vadītāja nozīme tavā dzīvē” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
