Turpinām tēmu “Garīgā vadītāja nozīme tavā dzīvē”.

Un Ēliāba dēli bija: Nemuēls, Datans un Abirāms. Un tie bija tie paši Datans un Abirāms, kas bija draudzes sasaucēji un Koraha pulkā sacēlās pret Mozu un Āronu; tad viņi sacēlās arī pret To Kungu. Un toreiz zeme atdarīja savu muti un tos aprija kopā ar Korahu līdz ar viņa pulku. Toreiz uguns aprija divi simti piecdesmit vīrus, un tie kļuva par biedinājuma zīmi. (4. Mozus grāmata 26:9-10)

Tie, kas lasa Bībeli, vismaz vienu reizi to ir izlasījuši no pirmā vāka līdz pēdējam, tad tādā gadījumā jūs šo notikumu zināt. Cilvēki jeb draudzes līderi, kuri sacēlās pret Mozu un Āronu, zeme atvērās un viņus aprija, viņi dzīvi nogrima ellē. Tieši šis teikums: „Sacēlās pret Mozu un Āronu; tad viņi sacēlās arī pret To Kungu.” Kas saceļas pret garīgo vadītāju, tas saceļas pret Dievu. Ļoti vienkārša matemātika. Kas saceļas pret Mozu un Āronu, tas saceļas pret To Kungu gan šajā gadījumā, gan to var attiecināt arī uz šodienu.

Viņi apskauda nometnē Mozu un Āronu, Tā Kunga svētītos. Tad atvērās zeme un aprija Datanu un aizrāva zemē Abirāma biedrus. Uguns iedegās viņu barā, un liesmas sadedzināja bezdievīgos. (Psalms 106:16-18)

Šajā psalmā ir šis pats notikums pieminēts. Viņi apskauda un kurnēja pret Mozu un Āronu. Turklāt viņi bija draudzes sasaucēji, tātad vadītāji, līderi. Realitātē šādi kurnētāji, kā jau es minēju rakstvietā, kas saceļas pret garīgo vadītāju, tas saceļas arī pret Dievu. Kā to var paskaidrot? Tas ļoti radikāli skan, bet Bībelē tas ir rakstīts un arī loģiski to var izskaidrot. Esmu dzirdējis kādu mācītāju, kurš teica, ka mēs esam parasti cilvēki, bet tomēr mēs neesam parasti cilvēki. To teica krievu Vasarsvētku draudžu bīskaps Nikolajs Gribs. Mēs esam parasti cilvēki, tomēr mēs neesam parasti cilvēki, interesanti, vai ne. To neparastumu mums dod, ka mums ir Dieva svaidījums, Dieva apstiprinājums, Dieva pilnvarojums, jo faktiski līderiem ir ļoti liela atbildība, kā viņi māca cilvēkus, ko viņi pienes cilvēkiem vai viņi māca veselīgu mācību. Ja cilvēks saceļas, noniecina šos vadītājus, tad faktiski viņš ir arī noniecinājis Dievu. Šeit der arī šī rakstvieta par to, kā tu vari teikt, ka mīli Dievu, ja tu nemīli savu brāli. Kā var mīlēt Dievu, ja tu nemīli savu brāli, kuru tu esi redzējis. Es mīlu Dievu, kuru es neredzu, bet tev ir redzams brālis, kuram tu nevari parādīt, ka viņu mīli, ka tu mīli cilvēkus, jo mīlestība pret Dievu ir ļoti saistīta ar mīlestību pret cilvēkiem. Tāpat ir arī šajā situācijā, kad saceļas pret vadītāju, tad saceļas arī pret Dievu.

Nometnē bija problēma – kurnētāji pret Dieva cilvēkiem. Skauģi, kurnētāji, nelabas slavas iznēsātāji, aprunātāji var nonākt zem lāsta. Šajā gadījumā šis notikums notika Vecajā Derībā, tiešām ir rakstīts, ka zeme atvērās un viņus aprija dzīvus. Tas bija par to, ka apskaužot Mozu un Āronu, saceļoties pret Dieva ieliktajiem vadītājiem konkrētajā draudzē, viņi nonāca zem lāsta. Lāsts ir tad, kad Dievs ir novērsies no tevis. Šajā gadījumā tas bija ļoti izteikti, zeme viņus aprija.

Kas savu tēvu un savu māti lād, tā gaismeklis apdzisīs visdziļākā tumšuma vidū. (Salamana pamācības 20:20)

Man jau liekas, ka šajos laikos bīstamāk ir nevis savus vecākus lādēt, vispār neviens nav jānolādē, jo Bībele saka, ka labāk svētījiet, nevis lādiet, bet lāsts pats par sevi pastāv. Bībelē ir minēti atsevišķi gadījumi, īpaši Vecajā Derībā, arī Jaunajā Derībā ir minētas rakstvietas, kur tiek izteikti lāsti, bet vairāk ir jābīstas garīgajiem vadītājiem celt neslavu, aprunāt, pat vairāk nekā saviem vecākiem, jo tu neizvēlies, kur piedzimsti. Ir vecāki, kuri atstāj savus bērnus un tu pat neesi savus vecākus redzējis, piemēram, atstāja tevi slimnīcā. Šādus cilvēkus ir grūti definēt par vecākiem. Kas savu tēvu un māti lādē, tiem gaisma apdzisīs. Tēvu un māti var attiecināt arī uz garīgajiem līderiem, viņi nav tavi bioloģiskie vecāki, bet arī ar garīgo māti un tēvu tā prātīgi, bet ja viņš ir draudzē un pilda savu amatu, viņš ir savā vietā. Pats Dievs stāv pār mācītāju un līderu amatiem. Viņš pats stāv uz šīm te pozīcijām un kas saceļas pret garīgajiem vadītājiem, tas saceļas pret Dievu un var nonākt pat zem lāsta.

Tad Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu etiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu etiopieti bija apņēmis par sievu. Un tie kurnēja: “Vai Tas Kungs tikai ar Mozu vien ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?” Un Tas Kungs to dzirdēja; bet šis vīrs, Mozus, bija ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes. (4. Mozus grāmata 12:1-3)

Šajā gadījumā Mirjama un Ārons, pirmīt bija pret Āronu, bet šajā gadījumā Ārons pats. Mirjama bija Ārona māsa. Mozus, Mirjama, Ārons viņi visi bija brāļi un māsas no vienas ģimenes. Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu, etiopietes dēļ, ko viņš bija ņēmis par sievu. Vai šeit runa ir par Seforu vai kaut ko citu, līdz galam to neviens nepateiks, bet viņiem bija iebildumi sakarā ar Mozus ģimenes dzīvi. Šeit ir divi varianti, iespējams, ka Mozum nebija pareizi, ka viņš šo etiopieti bija ņēmis, nevis ņēmis no savas tautas. Varbūt bija kādas cita veida problēmas, mēs nezinām dziļāk, kas šeit bija par problēmu, mēs varam tikai minēt. Iespējams, ka tas pat bija pamatoti. Iespējams, ka Mirjama un Ārons pamatoti pārmeta, ne tikai Ārona acīs, bet arī vispārīgi, kā tajā laikā bija pieņemts un iespējams, ka Mozus bija pārkāpis kādu kārtību, attiecībā uz to, kādai jābūt ģimenei, kādai viņai jāizskatās, ar ko jāprecas, ar ko nē. Iespējams, ka Mozus šeit neko nepārkāpa, bet tas bija tikai kā iegansts, lai saceltos pret Mozu. Varbūt Mirjama un Ārons bija skauģi. Skauģi un neapmierināti cilvēki, vienmēr atradīs iemeslu pie kā piekasīties. Etiopietes dēļ, varbūt tas nebija nekāds pārkāpums Mozum, bet varbūt arī bija. Mācība ir šāda – Dievs runā ar katru cilvēku, tu lasi Bībeli un Dievs ar tevi runā. Katrs pats lasa, spriež, pieņem lēmumus, bet tikai tie, kas ir Dieva deleģēti, ar cilvēku roku uzlikšanu svētīti, ielikti amatā konkrētā draudzē, konfesijā. Kad tu esi deleģēts šajā amatā, tu esi ordinēts, uz tevis ir Dieva svētība, tieši šie cilvēki, pareizā secībā, konkrētā draudzē, konkrēts mācītājs nosaka konkrētās draudzes virzienu. Ar mācītāju, nevis draudzes locekli runā Dievs, kurā virzienā jādodas draudzei, bet ar mācītāju runā Dievs par jautājumiem, kurā virzienā dosies visa draudze. Kurā virzienā tu pats dosies, tur ar tevi pats Dievs runā, bet nevar būt tā ka draudzes cilvēks nāk un saka mācītājam, kurā virzienā viņam ir jāiet. Kurā virzienā viņam ir jāiet, to saka mācītājam Dievs Pats. Ja virs mācītāja ir bīskapi un tā tālāk, tad no augšas ir norādījumi, bet jebkurā gadījumā, arī tad, ja virs tevis hierarhiski ir kāda vispasaules draudze, jebkurā gadījumā katram mācītājam ir sava autonomija, lauciņš kur tikai viņš izlemj, konkrētā situācijā, konkrētā pilsētā, kā rīkojas, kā iet tālāk. Šeit nav runa par mācības pamatjautājumiem, bet runa ir par virzienu. Piemēram, “Tautas lūgšanu sapulce”, to nevar izlemt draudzes loceklis, bet to izlemj un saprot mācītājs. Viņš to piedāvā draudzei un draudze saka darām vai nē. Tā apmēram tas notiek. Ne vienmēr jāprasa draudzei, jo ir lietas, ka tu vienkārši zini, ka esi saņēmis no Dieva un tas ir jādara, un tu vienkārši to dari, cilvēki seko. Pret Mozu Ārons un Mirjama cēla iebildumus. Šeit tika minēta etiopiete, patiesībā iespējams, ka ar šo etiopieti nav nekāda sakara, tā bija vienkārša skaudība, kāpēc viņi nevar vadīt, bet Mozus bauda privilēģijas, bet tajā pašā laikā, kāda atbildība bija Mozum. Viņš nedzīvoja ļoti patīkamu un skaistu dzīvi. Pret viņu nepārtraukti kurnēja, nepārtraukti viņam bija jāpieņem smagi lēmumi, nepārtraukti viņš bija pārstrādājies, beigu beigās viņš vēl nepareizi klinti sita ar savu zizli, nevar saprast, kas tur notika. Neļāva viņam ieiet apsolītajā zemē, Jozua iegāja. Mozum teica, lai viņš kāpj kalnā un paskatās uz zemi, kur piens un medus tek, bet viņš tur neieies, jo viņš ne tā kaut ko bija izdarījis. Nebija Mozum nekāda skaistā dzīve, viņš bēga no Ēģiptes, dzīvoja tuksnesī, diezgan grūta dzīve bija Mozum, nez vai Ārons un Mirjama to saprata, jo viņi kurnēja, ka Tas Kungs ar Mozu vien ir runājis, vai nav ar viņiem arī runājis. Par Mozu ir rakstīts, ka viņš bija ļoti lēnprātīgs. Dievs teica, ka viņš lēnprātīgāks par visiem, tas nozīmē, ka pats Mozus pret Mirjamu un Āronu neuzstājās.

Un Tas Kungs iekaisa Savās dusmās pret tiem un aizgāja no viņiem. Bet, kad mākonis atstājās nost no telts durvīm, tad redzi, Mirjama bija kļuvusi spitālīga kā sniegs; un, kad Ārons pagriezās pret Mirjamu, tad redzi, tā bija kļuvusi spitālīga. (4. Mozus grāmata 12:9-10)

Cilvēks saceļoties pret garīgajiem vadītājiem, vadītājs saka, ka piedodot, mīl tāpat kāds viņš ir, bet Dievs jau ir iekaisis dusmās, ne jau tas vadītājs, viņš var nedusmoties, bet Dievs ir soģis šajās lietās, vismaz šajā gadījumā tā ir rakstīts. Mirjama bija kļuvusi spitālīga, Ārons pagriezās pret Mirjamu un tā bija kļuvusi spitālīga. Mozus lūdza Dievu, lai viņu dziedinātu. Viss nenotika vienā dienā, bet apžēlošanās bija un dziedināšana arī bija. Saceļoties, kurnot, aprunājot, ceļot neslavu garīgajiem vadītājiem var kļūt spitālīgs gan garīgā nozīmē, gan tiešā. Kas tad ir spitālība? Vai tā gadījumā nav slimība? Ne tikai garīgā, bet arī fiziskā veselība var būt pat saistīta. Obligāti tas nav, ka tagad naudas ir mazāk, tas ne vienmēr būs saistīts, bet tas var būt saistīts. Kad kaut kādas neizdošanās notiek, mēs sevi pārskatām, izmeklējam, tad jāņem vērā dažādi šie aspekti, visi šie aspekti, arī attiecības ar mācītājiem, ar grupiņas cilvēkiem, vispār attiecības ar cilvēkiem ir jāpārskata, kā tu attiecies ar cilvēkiem, šajā gadījumā, kā tu attiecies pret garīgajiem vadītājiem, kā tu attiecies pret mācītāju. Mozus gadījumā, iespējams, šī apsūdzība par etiopieti bija pamatota, varbūt arī nebija. Tiem, kam pašiem sirdīs ir rūgtums un nepiedošana, viņi atradīs, par ko otru apsūdzēt. Nesacelies pret garīgajiem vadītājiem arī tad, ja viņiem nav taisnība. Līderis jau nav nekāds perfektais, arī viņa lēmumi nav ideāli un perfekti, bet tad, kad tu pret viņu sacelies un bubini pret viņu, tad tavā dzīvē var sākties dīvainas lietas. Ja, tu tici Bībelei, tad var un es ticu Bībelei. Es šādas lietas esmu redzējis cilvēku dzīvēs. Tu zini, kāds ir mans mācītāja stāžs? 20 gadi, kopš esmu ordinēts kā mācītājs, bet kalpoju jau es pirms tam. Šajos vairāk nekā divdesmit gados esmu redzējis, kas notiek šādos gadījumos, dīvaini interesantas lietas.

Lai Tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai Tas Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret tevi! (1. Samuēla grāmata 24:13)

Dāvids nekad nebija tieši pret Saulu, jo viņš viņu uzskatīja par Dieva svaidīto un nekad tieši pret Saulu neuzstājās. Jā, viņš aizstāvības kara veda, bet viņš nebija tas, kurš vēlēja ķēniņam ļaunu. Dāvids nekad nesacēlās pret Saulu, bet kad Sauls bija netaisns pret Dievu un Dāvidu, bet Dāvids pats pret viņu neuzstājās. Viņš atstāja šīs lietas Dieva ziņā. Mēs zinām, kā beidzās visa Saula epopeja un kā beidzās Dāvida epopeja. Ja tev šķiet, ka kaut kas nav taisnīgi, nepareizi, tad atstāj to Dieva ziņā, ja runa ir par līderiem. Draudzes kārtībā, kā tas viss ir paredzēts, arī dažādas problēmu situācijas ir jārisina. Bībelē ir tādas rakstvietas par lāstiem.

Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta; to starpā ir Himenējs un Aleksandrs. Tos esmu nodevis sātanam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu. (1. Timotejam vēstule 1:19-20)

Pāvils saka, ka viņš ir nodevis sātanam kādus cilvēkus. Kā var nodot sātanam? Nolādēja vai veica kādu īpašu rituālu, kā tie Baāla pielūdzēji, kas kliboja apkārt tam altārim? Es šo rakstvietu saprotu tā, ka Pāvils no šiem cilvēkiem vienkārši novērsās. Tas ir līdzīgi kā, ka liekas, ka Dāvids ir mīļš, labs cilvēks, viņš teica, ka viņa roka nebūs pret Saulu, bet, lasot Bībeli domājam, ka Tas Dāvids bija tāds pacietīgs, pazemīgs, ka viņš pats pret Saulu negāja. Es tikko lasīju to raktvietu, ka Tas Kungs ar to Pats tiks galā un tas Kungs ar viņu tika galā. Pāvils šajā situācijā līdzīgi saka, ka Dievs ar viņiem Pats tiks galā. Viņš atdod viņu sātanam, jo viņš par viņiem vairs nelūgs, par viņiem nedomās, lai viņi dzīvo kā grib, kā viņi ir sākuši darīt. No manas puses ir divi varianti, pirmais, ka es ar šo cilvēku runāšu, ņemšos, zvanīšu, tikšos, lūgšu piedošanu, zemošos viņa priekšā un varbūt šo cilvēku atkarošu atpakaļ. Otrs variants, ka es vispār nereaģēšu. Vispār nereaģēt var pielīdzināt kādās situācijās, ka es esmu nodevis viņu sātanam. Dzīvojiet, kā jūs gribat, nav jums vairs garīgas aprūpes un neviens cits vairs jums nepateiks, neatgādinās lietas, kuras ir acīm redzamas. Tu pat vari mainīt vietas, draudzes, kamēr tevi jaunajā vietā iepazīs, uzzinās, ka tev ir nepiedošana, nekas jau nemainīsies. Tu atstāji to vienīgo cilvēku, kurš varēja tev palīdzēt. Ja šis cilvēks par tevi neliekas ne zinis, tad viņš tevi ir nodevis sātanam, lai pārmācītu vairs nezaimot. Reizēm tā ir arī jādara. Es parasti ar šādu motīvu nedaru, bet bībeliski ir tas. Pāvils teica, ka viņš novēršas un nodod viņus sātanam. Ar tādu motīvu es neesmu nekad darījis, bet es tā drīkstu. Ir reizēm tā, ka cilvēkam pašam ir brīva izvēle, ja cilvēks jau ir ilgu laiku draudzē, ilgu laiku kopā ar mani un viņš pēkšņi izdomā, ka viņš dzīvos tā, tad es īpaši to ne arvienu neapspriedīšu, jo viņš ir pieaudzis cilvēks un es viņam pakaļ neskraidīšu ar šaufelīti un viņa mēslus nevākšu, jo viņam pašam ir jāmācas dzīvot. Ja tu pats neesi spējīgs dzīvot, tad es tev nevaru palīdzēt, jo man arī ir sava dzīve, savs laiks, es nevaru ņemties ar vienu cilvēku, kurš patstāvīgi ir problēmās. Tas ir līdzīgi kā nodot sātanam. Ar tādu motīvu es nekad neesmu darījis. Mans motīvs reizēm ir bijis, ka tu esi pieaudzis cilvēks un tev ir brīva izvēle, rīkojies, kā tu vēlies.

Kā ir jāaiziet no draudzes?

Jāaiziet ir ar mieru un svētību. Tēma bija par garīgo vadītāju, un aiziet no draudzes nozīmē aiziet no mācītāja, no savas grupiņas, no grupiņas vadītāja, aiziet no šiem cilvēkiem, kas tev labu darījuši. Ko nozīmē aiziet ar mieru un svētību? Tas nozīmē, ka tu ne pušplēsta vārda nepateiksi sliktu par savu mācītāju, draudzi un savu grupiņas vadītāju. Nekur ne pušplēsta vārda tu nerunāsi ļauna, tu nekurnēsi un tas arī nozīmē mieru un svētību. Tie, kas neiet ar mieru un svētību, viņi neatnāk pie mācītāja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem ir daudz mēslu, viņi nevar acīs paskatīties, ar viņiem ir bēdīgi. Garīgā sfērā ticības laiva ir sadragāta. Ja viss tev ir normāli ar Dievu un cilvēkiem, arī ar vadītāju. Ja viss tev ir normāli, tad tu mierīgi vari atnākt un parunāt. Ja tu uz ielas satiksi, tad tu neiesi pārī ielas pretējā pusē, tu vienkārši sasveicināsies un pat parunāsies, paprasīsi kā iet, tev būs normālas attiecības. Tev nebūs jābēg, jāslapstās. Kā izskatās aiziet ar mieru un svētību? Nerunāt neko sliktu, tajā draudzē, no kuras tu ej prom, mācītājs tev dod svētību. Es nekad svētību nevaru iedot pats. Es daru tā, ja normāli cilvēks iet prom, tad es viņam saku, ja viņš neko sliktu nerunās, tad viņam ir mana svētība. Es jau nevaru zināt, vai viņš nerunās neko sliktu. Kurš iekaisa dusmās pret Abirānu, Mirjamu un Āronu? Dievs. Tas tev ir jākārto ar Dievu. Es jau varu svētīt tikai to, ko Dievs svētī. Ja tu ļaunu nerunāsi, paies gads un viss kārtībā, tad Dievs tevi ir svētījis un es arī tevi esmu svētījis. Tu esi sabubinājis un ej tagad prom, tad es tev nevaru dot svētību, jo Dievs to tev nav iedevis, tas viss ir starp tevi un Dievu. Ja tu esi nolēmis normāli aiziet, tad tev šī svētība ir automātiski. Iedomājies, jāmācās skolā, kā aiziet no draudzes. Atceries, kas notika ar tiem, kas karoja pret draudzi, zeme atvērās, diezgan briesmīgi. Tas nenozīmē, ka tu aizgāji no draudzes, kaut ko sabubināji, ka tev tagad atvērsies zeme. Es nesaku, ka tā obligāti notiks, bet Bībelē šādi precedenti ir un viņi ir jāņem vērā. Nevis tāpēc, ka tu aiziesi no draudzes un būsi nolādēts, jo tas ir starp tevi un Dievu.

Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahasju, viņa jaunāko dēlu, jo visus vecākos dēlus bija nogalinājuši sirotāji, kuri kopā ar arābiem bija ielauzušies nometnē; tā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. Un Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Atalja, Omrija meita. Arī viņš staigāja Ahaba nama ceļus, jo viņa māte bija viņa padoma devēja darīt ļaunu. Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji pēc tam, kad viņa tēvs bija nomiris, – viņam par postu. Un pēc viņu padoma viņš arī cēlās un sabiedrojās ar Israēla ķēniņu Jorāmu, Ahaba dēlu, un devās karā pret Aramas ķēniņu Hazaēlu uz Ramotu Gileādā. Bet, kad aramieši ievainoja Jorāmu, viņš griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties Jezreēlā no ievainojumiem, ko tie viņam bija Ramā situši, kad tas karā cīnījās pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu. Bet Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, nogāja, lai apraudzītu Jezreēlā Jorāmu, Ahaba dēlu, jo viņš tur gulēja slims. Bet paša Dieva nolikta bija Ahasjas bojāeja, ka tas gāja pie Jorāma, un, kad viņš bija tur nonācis, viņš izgāja kopā ar Jorāmu pret Jehu, Nimšija dēlu, kuru Tas Kungs bija svaidījis Ahaba namu izdeldēt. Un tad notika, ka tanī laikā, kad Jehus rīkojās kā soģis pār Ahaba namu, viņš sastapa arī Jūdas vadoņus un Ahasjas brāļa dēlus, kuri kalpoja Ahasjam, un viņš lika tos nokaut. Tad viņš meklēja Ahasju un to arī sagūstīja, kad viņš bija paslēpies Samarijā; un to atveda pie Jehus, un Jehus lika viņu nogalināt. Tomēr viņu apglabāja, jo sacīja: “Viņš ir Jošafāta mazdēls, un tas bija, kas ar visu savu sirdi meklēja To Kungu.” Bet Ahasjas namam nebija neviena, kuram būtu pieticis spēka, lai saglabātu ķēniņa valsts varu. Bet, kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad tā cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama. Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt. Un viņš bija apslēpts kopā ar tiem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi. (2. Laiku grāmata 22)

Kad viņi šo atbildi nonesa ķēniņam, tad ķēniņš izsūtīja vēstnešus, lai pie viņa sapulcējas visi vecaji no Jūdas un no Jeruzālemes. Un ķēniņš gāja augšup Tā Kunga namā un visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji līdz ar viņu, visi priesteri, un pravieši, un visa tauta, gan mazi, gan lieli, un tad viņš, tiem dzirdot, lasīja priekšā visus šīs derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Tā Kunga namā. Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību Tā Kunga priekšā, ka sekos Tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa liecības, un Viņa likumus un ka viņš noteikti gādās, ka tiktu pildīti šīs derības vārdi, kas ierakstīti šinī grāmatā. Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece, un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un priesterim, kurš pēc amata bija otrais, un sliekšņu sargiem, lai tie iznes ārā no Tā Kunga nama visus tos priekšmetus, kuri bija darināti Baalam un Ašērai, kā arī visiem debesu zvaigznāju pulkiem, un lai tie visi tiek sadedzināti ārpus Jeruzālemes, laukos pie Kidronas, bet to pīšļus nonest uz Bēteli. Tad viņš atcēla elku priesterus, kurus bija iecēluši Jūdas ķēniņi un kas bija upurējuši augstieņu svētnīcās Jūdas pilsētu un Jeruzālemes apkārtnē, kā arī tos, kas upurēja Baalam, saulei un mēnesim, zvaigznājiem un visiem debesu zvaigžņu pulkiem. Un viņš izmeta Ašēras tēlu no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes vārtiem Kidronas ielejā un lika to tur sadedzināt un sagrūst putekļos, un šos putekļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem. Viņš lika arī noplēst netikļiem ierīkotās telpas; šīs telpas atradās Tā Kunga namā, un tur sievas auda pārsegas Ašērai. Tāpat viņš lika saaicināt visus priesterus no Jūdas pilsētām un lika sagānīt augstieņu altārus, uz kuriem priesteri bija upurējuši, no Gebas līdz Bēršebai, un viņš lika norakt arī ar āžu attēliem greznotos pakalniņus, kas atradās pie pilsētas pārvaldnieka Jozuas nama vārtiem, pa kreisi no pilsētas vārtiem. Taču augstieņu svētnīcu priesteri nedrīkstēja upurēt uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie gan ēda neraudzētas maizes savu amata brāļu vidū. Viņš sagānīja arī to negantību vietu, kas atradās Ben-Hinomas ielejā, lai turpmāk neviens vairs neupurētu savu dēlu vai savu meitu kā uguns upuri Moloham. Viņš lika arī novākt tos zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija darinājuši, godinādami saules dievu, pie ieejas Tā Kunga namā, virzienā uz galma sulaiņa Netan-Meleha mītni, kas atrodas Tempļa piebūvē, un viņš lika sadedzināt arī saules ratus. Viņš lika arī nojaukt tos altārus, kas uz Ahasa augštelpas jumta un ko Jūdas ķēniņi bija uzcēluši līdz ar tiem altāriem, kurus Manase bija novietojis Tā Kunga nama abos pagalmos; ķēniņš lika tos nojaukt un sadauzīt un to drazas nomest Kidronas ielejā. Tāpat ķēniņš lika sagānīt augstieņu svētnīcas, kas atradās austrumos no Jeruzālemes un dienvidos no Samaitāšanas kalna, ko Israēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis Aštartei, briesmīgai Sidonas elka dievei un negantībai, un Milkomam, šausmīgai Amona bērnu negantībai. Tāpat viņš sadragāja elku stabus un lika nocirst elku kokus un to vietas piepildīt ar cilvēku kauliem. Viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, kas Israēlu paveda uz grēku darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu. Kad Josija pagriezās, tad viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; viņš tad sūtīja ļaudis, lika tiem ņemt kaulus no kapiem ārā un sadedzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja. Un viņš sacīja: “Kas tā par kapa zīmi, ko es tur redzu?” Tad pilsētas ļaudis viņam atbildēja: “Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri.” Tad viņš pavēlēja: “Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!” Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas. Josija nojauca arī visas kalnu svētnīcas Samarijas pilsētās, kuras bija cēluši Israēla ķēniņi, kaitinādami To Kungu; ar tām viņš rīkojās tāpat, kā viņš bija darījis Bētelē. Tāpat viņš lika uz altāriem nokaut visus augstieņu priesterus, kuri tur bija, un uz šiem altāriem sadedzināt cilvēku kaulus; pēc tam viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un ķēniņš pavēlēja visai tautai, sacīdams: “Svētījiet Tam Kungam, savam Dievam, Pashā svētkus tā, kā tas ir rakstīts šīs derības grāmatā!” Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija svinēti nedz soģu laikā, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā. Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā šie Pashā svētki tika svinēti Tam Kungam Jeruzālemē. Un Josija arī izskauda miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus, visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē, lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis Tā Kunga namā. Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā piegriezies Tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku pēc Mozus bauslības, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš. Tomēr Tas Kungs nerimās Savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis. Tāpēc Tas Kungs sacīja: “Es arī Jūdu atstumšu nost no Sava vaiga, kā Es esmu atstūmis Israēlu, un atstumšu šo pilsētu, kuru Es biju izraudzījis, proti, Jeruzālemi, un namu, par kuru Es reiz biju sacījis, ka Manam Vārdam tur būs dzīvot.” Un, kas vēl stāstāms par Josiju un viss, ko viņš ir darījis,- tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Viņa valdīšanas laikā faraons Neho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Asīrijas ķēniņu pie Eifratas upes. Un ķēniņš Josija izgāja tam pretī, bet Ēģiptes ķēniņš Neho to nogalināja pie Megidas, tikko viņi sastapās. Tad viņa kalpi viņu aizveda mirušu ratos projām no Megidas un pārveda uz Jeruzālemi, un apglabāja viņa kapā. Tad tās zemes ļaudis ņēma Joahasu, Josijas dēlu, svaidīja viņu un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. Joahasam bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Hamutla, Jeremijas meita no Libnas. Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā viņa tēvi bija darījuši. Bet faraons Neho to saistīja un lika iemest cietumā Riblā, Hamatas zemē, lai viņš nebūtu ilgāk ķēniņš Jeruzālemē, un viņš uzlika par zemi meslus – simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. Pēc tam faraons Neho iecēla Ēljakimu, Josijas dēlu, par ķēniņu viņa tēva Josijas vietā un pārdēvēja viņu par Jojakimu; Joahasu turpretī viņš paņēma sev līdzi; tā tas nonāca Ēģiptē un tur nomira. Un Jojakims deva faraonam sudrabu un zeltu, bet viņš uzlika zemei meslus tā, lai varētu nomaksāt visu naudu pēc faraona pavēles; pēc tā, kā ikviens bija novērtēts, viņš piedzina zeltu un sudrabu no zemes iedzīvotājiem, lai to nodotu faraonam Neho. Divdesmit piecu gadu vecumā Jojakims kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Sebuda, un viņa bija Pedajas meita no Rumas. Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā bija darījuši viņa tēvi. (2. Ķēniņu grāmata 23)

Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija no Bēršebas. Un Joass darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada. Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot Tā Kunga namu. Un viņš sapulcināja priesterus un levītus un viņiem sacīja: “Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada labotu Dieva namu, un pasteidzieties ar šo uzdevumu.” Bet levīti nesteidzās. Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: “Kāpēc tu neesi pamudinājis levītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes meslus, ko Mozus, Tā Kunga kalps, un draudze nosprieda Israēlam dot Liecības teltij? Ievēro taču, ka Atalja, šī ļaunā sieva, un viņas dēli ir postījuši Dieva namu un visus svētos Tā Kunga nama piederumus viņi ir izlietojuši baaliem.”Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie Tā Kunga nama vārtiem. Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes Tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis. Tad visi vadoņi un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns. Un katru reizi, kad levītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa pārraugiem, proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa, un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ik dienas un savāca daudz naudas. Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija darba kārtotāji pie Tā Kunga nama; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu Tā Kunga namu, un arī vēl dzelzs un vara kalējus Tā Kunga nama labošanai. Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu atjaunoja tādu kā iepriekš un nostiprināja to. Un, kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot Tā Kunga namam piederumus kalpošanas vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus; un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā. Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadu vecs, kad viņš nomira. Un viņu apglabāja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, jo viņš bija labu darījis gan Israēlam, gan Dievam, gan Viņa namam. Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. Un Tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie Tā Kunga, un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās. Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: “Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat To Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!” Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zaharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zaharja sacīja: “Lai Tas Kungs redz un piemeklē!” Un, kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas vadoņus, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Damaskas ķēniņam. Un, kaut gan Aramas karaspēks ieradās skaitā neliels, tomēr Tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, tāpēc ka Jūda bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu; tā sīrieši kļuva Joasa tiesātāji. Bet, kad sīrieši atkal bija no viņa aizgājuši – tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu -, tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls. Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, redzi, tas ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā. (2. Laiku grāmata 24)

Noslēgumā pie šīs tēmas. Šeit stāsts, kuru es izstāstīšu saviem vārdiem, lai viss nav jālasa. Šeit ir stāsts par ķēniņu Joasu, par viņa brāli Zaharju, par viņa māsu un māti, kā viņš dzīvoja un kā beidzās viņa dzīve. Jāsāk ar to, ka ķēniņš Ahasja gāja bojā pats savu grēku dēļ, to izdarīja Jehuss, kurš bija Dieva svaidīts un visu šo Ahaba namu nogalināja un ieveda kārtību Izraēlā. Likvidēja baāla kalpību visā Izraēlā un atjaunoja kalpošanu Dievam. Kad Ahasjam bija divdesmit divi gadi, viņš kļuva ķēniņš, viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē, viņa mātes vārds bija Atalja, viņš staigāja Ahaba nama ceļus un gāja bojā. Viņa māte bija padomu devēja ķēniņam darīt ļaunu. Viņš pielūdza baālus un viņš gāja bojā. Tad viņa māte Atalja, kura bija savu dēlu kontrolējusi, patiesībā viņa māte viņu noveda līdz tam liktenim, kas viņam bija, Jahuss viņu nogalināja. Viņa nogalināja visu sāncenšus, Atalja pati ieņēma ķēniņa vietu, savi bērni, ne savi bērni, viņa visus nogalināja. Daudzi fano par Izraēlu, brauc skatīties, fano par šo tautu, nav nekas īpaši skaists šajā tautā, es domāju, ka mums Latvijā nav bijuši šādi precedenti, bet mums nav arī tādas grāmatas, kur viss smalki būtu uzrakstīts, bet nav nekas īpašāks. Bija diezgan nelietīgi cilvēki, arī šajā gadījumā, nogalināja visus savus bērnus, savus pusbērnus, radiniekus, visus nogalināja, visus, kas varēja ieņemt troni, protams, ka ne pati ar savām rokām. Viņa ieņēma ķēniņa vietu. Bet Joass bija tāds mazs, mazs puikiņš, un viņa māsa bija precējusies ar priesteri Jojadu. Tas nozīmē, ka visi šajā namā – Atalja, Ahasja, kurš gāja bojā -, bet tomēr viens no šīs ģimenes bija izprecināts priesterim. Šis priesteris bija dievbijīgs.

Bet, kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad tā cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama. (2. Laiku grāmata 22:10)

Ahasjas māte nogalināja visus sāncenšus, kas potenciāli varēja kļūt par ķēniņiem.

Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. (2. Laiku grāmata 22:10-11)

Viņa riskēja ar savu dzīvību, lai izglābtu savu brāli. Un kāpēc viņa riskēja? Viņas vīrs bija Dieva cilvēks. Viņas vīrs nebija elku pielūdzējs. Viņš bija priesteris Jojada. Jojada audzināja šo mazo zēnu, līdz viņš izauga. Te ir rakstīts, ka Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, paslēpa Joasu no Ataljas rokas.

Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt. Un viņš bija apslēpts kopā ar tiem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi. (2. Laiku grāmata 22:11-12)

Un Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs [..]. (2. Ķēniņu grāmata 12:3)

Viņš atjaunoja Tā Kunga namu. Viņš bija dievbijīgs ķēniņš, tā bija reāla atmoda Izraēlā. Tā bija reāla atmoda. Tad, kad nāca pie varas Joass, viņš visu savu mūža dienu darīja to, kas taisnīgs Tā Kunga acīs, viņš kļuva par ķēniņu. Savas mātes Ataljas vietā viņš kļuva par ķēniņu un valdīja. Bet ja tāds tekstiņš ir:

Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. (2. Ķēniņu grāmata 12:3)

Kamēr priesteris Jojada viņu mācīja, tikmēr arī šis ķēniņš bija dievbijīgs. Pienāca diena, kad priesteris Jojada nomira un tika apglabāts ķēniņu kapos.

Un Joass darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada. (2. Laiku grāmata 24:2)

Joass apņēmās savā sirdī atjaunot Tā Kunga namu. Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira 130 gados. Viņu apglabāja ķēniņu kapos. Tas ir jāpiefiksē. Bet pēc Jojadas nāves nāca jūdu vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. Faktiski, Jojada bija viņa audžutēvs, kas viņu audzināja. Viņš vienmēr viņā ieklausījās. Kā zināms, Ahasja, tieši otrādi, ieklausījās savā mātē. Ieklausījās bijušajā priesterī, kas bija viņa tēva vietā. Tiklīdz Jojada nomira, pēc kāda laika nāca citi cilvēki, pagodināja viņu, un viņš sāka ieklausīties viņos. Rezultātā viņš atkrita no Dieva, kalpoja ašērām, kalpoja elkiem un baaliem, un tad nāca Tā Kunga dusmas; ir rakstīts.

Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. (2. Laiku grāmata 24:17-18)

Un Dieva Gars nāca pār Zaharju. Tas arī bija priestera Jojadas dēls. Iedomājies? Jojadam bija savs dēls un šis pieņemtais dēls – ķēniņš Joass. Tas nozīmē, ka abi šie puiši faktiski bija brāļi, viņi bija uzauguši kopā. Joass faktiski bija parādā visu savu dzīvi, ka viņš vispār tika izglābts, ka Atalja viņu nenogalināja. Tā bija pateicība. Vispār realitātē, draudzē pateicībai ir jābūt ne tikai Dievam, bet arī tiem cilvēkiem, kas kalpo. Un šajā gadījumā šīs pateicības nebija. Te tā ir rakstīts, ka Dieva gars nāca pār Zaharju. Dievs sūtīja praviešus, kas teica: “Nav pareizi, nekalpojiet elkiem, kaut kas ir jāmaina.” Joass neieklausījās viņos. Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, pār Joasa brāli, ar kuru viņš kopā bija uzaudzis, kura tēvs faktiski bija izglābis.

Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: “Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! [..]” Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zaharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. [..] (2. Laiku grāmata 24:20-22)

Nogalināja savu brāli, faktiski.

[..] Un mirdams Zaharja sacīja: “Lai Tas Kungs redz un piemeklē!” (2. Laiku grāmata 24:22)

Šeit atkal ir Dieva faktors – lai Tas Kungs redz un piemeklē. Dievs ir soģis šādās lietās. Es jau domāju tā, ja cilvēks ļoti nopietni uzstājas pret svaidītajiem, es domāju, ka ar viņu ir beigas. Agri vai vēlu ar viņu ir beigas. Šeit vai nākamajā dzīvē, bet ar viņu ir beigas. Protams, ka vienmēr var nožēlot un atgriezties, bet ir situācijas, kad nevar. Piemēram, izrādījās, ka Jūda nevarēja atgriezties, viņam neizdevās. Es nezinu kāpēc, bet viņam neizdevās. Kā viss beidzās? Tas Kungs arī piemeklēja. Nāca aramieši un iekaroja Jūdu. Skaitā neliels karaspēks iekaroja Jūdu. Tas Kungs nodeva aramiešu rokās lielu karaspēku, jo Jūda bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu un sīrieši kļuva Jojadas tiesātāji. Un viss, kas par viņu ir zināms, lūk, šajā vienā teikumā:

Bet, kad sīrieši atkal bija no viņa aizgājuši – tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu [..] (2. Laiku grāmata 24:25)

Joass bija sasirdzis, viņa zeme bija izlaupīta, pakļauta, un tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ, un nokāva viņu gultā. Viņš bija slims, viņš bija sakauts, viņa paša cilvēki no viņa komandas sacēlās pret viņu un nogalināja viņu, esot tam gultā. Nu tieši tāpat kā viņš rīkojās, tā arī pēc tam pret viņu rīkojās citi cilvēki. Viņu apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. Iedomājies? Ķēniņu neapglabāja ķēniņu kapos, bet priesteri Jojadu apglabāja ķēniņu kapos. Lūk, tāds stāsts, tāda spilgta, vēsturiska liecība par to, kā beidzās sacelšanās. Šeit bija tāda īpaši ciniska, nepatīkama, pretīga sacelšanās pret cilvēku, kas tev ir darījis tikai labu. Lūk, tā. Ko es varētu tev ieteikt sakarā ar šo visu tēmu? Ja ir kaut kas starp tevi un mācītāju, sakārto, jo tas ir starp tevi un Dievu. Ja ir kaut kas starp tevi un kādu draudzes līderi, tad sakārto, jo tas jau ir ne tikai starp tevi un viņu, bet arī starp tevi un Dievu. Sakārto šīs lietas un esi svētīts. Negaidi, ka tava sirds būs tāda kā Joasam.

Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 19. tēmas 2. daļu “Garīgā vadītāja nozīme tavā dzīvē” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija