Garīgie cietokšņi

Dievkalpojums ir garīga cīņa. Lai uzvarētu ienaidnieku,

kara plānošanā ir vairāki etapi. Piemēram, ja jūras kājnieki pietuvojas galamērķim, vai tā būtu sala, vai tas būtu kontinents, tad vispirms no kuģiem vairākas dienas vai pat nedēļas dienu un nakti viņiem pieved munīciju un viņi ar smago artilēriju izdedzina zemi, to sauc par artilērijas sagatavošanu. Šī zeme un vieta tiek sagatavota, lai pēc tam tur varētu izsēsties tanki, bruņu mašīnas un paši jūras kājnieki. Un, ja šīs artilērijas sagatavošana ir bijusi laba un precīza, tad jūras kājniekiem atliek tikai pieveikt ievainotos. Viss, uzvara pieder jau viņiem. Tāpat ir ar dievkalpojumiem draudzē – tā ir garīga cīņa. Slavēšana – tā ir artilērijas sagatavošana, slavēšana sagatavo augsni Dieva vārdam, kuru es sludinu. Un mūsu sirdis ir gatavas, atliek tikai vienkāršiem vārdiem pateikt, un tas, ko tu šodien lasi, nesīs reālas pārmaiņas tavā dzīvē.

Dieva vārds nesīs reālas pārmaiņas mūsu prātā, mūsu dvēselē, mūsu garā, miesā, visā mūsu dzīvē. Ja tu ik rītus velti laiku Dievam, tā ir sagatavošanās konkrēti vienai dienai. Es no rīta lūdzu Dievu, es lasu Dieva vārdu, šādā veidā tiek sagatavots ceļš svētībai tieši šai dienai un arī vispārīgi. Ir svarīgi, ka tu no rīta vari celties un veltīt laiku Tam Kungam, slavēt, pielūgt, iedziļināties Viņa vārdā, pārdomāt Viņa vārdu. Jāpielieto piepūle lūgšanu kambarī un pārējam Dievs liks visam izdoties. Un aizmirsti, ka, kamēr tu dzīvo virs zemes, tev būs absolūti viegli un nebūs nekādi šķēršļi un grūtības. Grūtības būs vienmēr, bet mūsu attieksme pret grūtībām un mūsu attieksme pret problēmām nosaka visu, vai šīs grūtības un problēmas mūs cels vai pazudinās, vai tās mūs apstādinās vai tieši otrādi, dos virzību uz priekšu.

Ir ļoti daudz un dažādi garīgie cietokšņi, piemēram, cietokšņi, kas neļauj izlauzties, cietokšņi, kas bremzē tavu izaugsmi, cietokšņi, kas bremzē tavu kalpošanu, cietokšņi, kas bremzē tavas rakstura izmaiņas, cietokšņi, kas bremzē svētību tavā ģimenē, cietokšņi, kas bremzē svētības tavās finansēs, cietokšņi, kas bremzē tavas attiecības ar cilvēkiem, cietokšņi, kas bremzē izlaušanos kalpošanā, cietokšņi, kas bremzē mājas grupiņas augšanu. Tā kā Dievs, mīlošs Tēvs, mūs ir radījis ar brīvu izvēli, tad mēs paši izvēlēsimies vai šos cietokšņus izārdīt vai palikt tajā pašā punktā, kur tu esi šobrīd. Un nav svarīgi, kas ir bijis vakar, nav svarīgi, kas ir bijis aizvakar, ir svarīgi, kas tu esi šodien. Nav svarīgi ko tu esi izdarījis, ko tu esi savārījis vakar, aizvakar, ir svarīgi, kas ir šodien, tev viss vēl ir priekšā. Tev visa dzīve priekšā, tev ir visas iespējas!

Domā par sevi labi, domā, ka tev viss ir iespējams, bet, ja tu domā citādi, tas ir garīgais cietoksnis. Viena lieta ir pateikt: „Man viss ir iespējams,” esot dievkalpojumā kopā ar mācītāju, otra lieta – ikdienā, kad esi izvēles priekšā darīt vai nedarīt. Tu domāsi, vai tev tiešām tas ir pa spēkam, vai tu domāsi, ka tev tas nav iespējams? Ja tu domāsi, ka tas nav iespējams, tās ir bremzes, ko uzliek garīgs cietoksnis tavā prātā. Jo garīgie cietokšņi ir prātā.

“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 2:14)

Kad Jēzus piedzima, tad eņģeļi no debesīm dziedāja: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Ar Jēzus piedzimšanu debesis mums paziņo, ka no tā brīža, kad tu esi pieņēmis Kristu un atzinis Viņu par savu personīgo Glābēju, no tā brīža tu esi jauns cilvēks, jauns radījums. Un, lai pilnībā realizētos Dieva plāns tavā dzīvē, tas ir saistīts ar to, lai būtu miers virs zemes. Mēs varam to attiecināt uz tautu, uz ģimeni, jeb arī individuāli, konkrēti uz tevi. Lai miers būtu tev, lai svētība ir tev, lai visi tie apsolījumi, kas tūkstošiem ir atrodami Bībelē, viss pēc kā cilvēki dzenas saviem spēkiem un nesaņem, tev ir vajadzīgs labs prāts, pareizi prāta iestatījumi.

Var būt slikts prāts un var būt labs prāts. Viss, cik daudz šodien tu esi sasniedzis, ir tava prāta rezultāts. Un no tā brīža, kad tu esi pieņēmis Kristu, tevī mājo Svētais Gars, un tu esi jauns radījums un tu pats nosaki, ko domāt un ko nedomāt. Un tas, ko tu domā, nosaka tavu rīcību. Un tava rīcība nosaka tavu dzīvi.

Katru reizi, kad mēs atbraucam no inkaunteriem, cilvēki nāk draudzes priekšā un liecina par to, ko viņi ir piedzīvojuši inkaunterā. Tu neesi pamanījis, ka daži liecina vienu un to pašu, – atkal Dievs ir svētījis to pašu, ko jau trīs gadus atpakaļ?! Varbūt tu sevī to esi pamanījis? Piemēram, tu dievkalpojumā piedzīvo īpašu svaidījumu un sāc labāk justies, tev šķiet, ka tu esi izlauzies, ka tu esi dziedināts, tu jūties labi un reāli Dieva klātbūtnē un svaidījumā notiek brīnumi, bet paiet dažas dienas vai pat stundas, citiem nedēļas vai mēneši, un tu atkal attopies tur pat, kur biji pirms tam. Ja neesi neko tādu pamanījis pie citiem, izmeklē sevi, varbūt tev pašam tā ir. Un nekur tālu tu neesi ticis, tu esi tur pat, tai pašā punktā. Bet kas tad noticis? Mani Dievs dziedināja, Dievs pieskārās, un es tiešām sajutos, ka es esmu brīvs, ka es esmu dziedināts, ka es esmu izlauzies finansēs, pēkšņi parādījās visas svētības un pēc tam atkal atgriezos atpakaļ. Viss ir prātā, tie garīgie cietokšņi, jo tu neizmainīji savu domāšanu. Inkaunterā nav tikai roku uzlikšana, velnu izdzīšana, tur ir arī apmācības, ir ļoti vērtīgi klausīties to, ko mēs mācām. Atbrīvošanas kalpošana bez prāta izmaiņām ir pielīdzināma nullei. Tu vari maksāt naudu, veltīt savu laiku trīs dienas inkaunterā, bet, ja tu neizmaini savu domāšanu, inkauntera rezultāts būs nulle.

Ir cilvēki, kuri staigā no vienas draudzes uz otru. Un, kad viņi uzzina, ka būs kāds sludinātājs, piemēram, Benijs Hins vai Jongi Čo, tad viņi skrien un brauc, un cer, ka tur viņi saņems, patiesībā viņiem nekur nav jābrauc, viņiem ir jāizmaina savs prāts. Tāpat ir arī ar pasaulīgiem cilvēkiem, kuri brauc peļņā uz ārzemēm, jo viņiem nepietiek naudas. Bet problēma nav Anglijā, Īrijā vai Latvijā, problēma ir prātā, draugs. Tie ir garīgie cietokšņi, kas tur cilvēkus nabadzības važās. Ir laiks šos cietokšņus sagraut, izārdīt tos un atteikties no tiem. Domāt tā, kā Dievs grib, lai tu domā, tā kā Dievs par tevi domā.

Nekad tavā dzīvē nekas nemainīsies arī brīnumainā kārtā, pat ja kāds Benijs Hins par tevi aizlūgs, vai tu pastaigāsi pa konferencēm, tevi Dievs aizskars, un tu sajutīsi: „Es aizgāju tur, un tagad man ir.” Tas tev būs trīs dienas, draugs. Pēc tam, kad noplaks, lūk, šī emocija, ja nebūs prāta izmaiņas izdarītas, nekas nemainīsies, tu nepārtraukti atgriezīsies vienā un tajā pašā punktā. Un tu turpināsi dzīvot kā pasakā, kā ilūzijā, atkal tev uzlika rokas, atkal tu kaut ko piedzīvoji. Ir cilvēki, kuriem visu mūžu dzen velnus ārā. Es zinu, man ir liela pieredze, es esmu izbraukājis Ukrainu, Igauniju, Latviju ļoti daudz reizes, es tik daudz esmu redzējis cilvēkus, kuri ir tur šur it ne kur, par viņiem vienmēr ir jālūdz, viņiem ir jākalpo, vienmēr velni ir jāizdzen, un tā tas turpinās. Izsmiekls, karikatūras, tas ir ļoti bēdīgi. Viņiem nevajag velnus izdzīt, viņiem prāts jāizmaina.

Tu domā: „Šodien bija ļoti labs dievkalpojums, bija spēcīgs svaidījums, tagad viss mainīsies.” Nekas nemainīsies, kamēr tu neizmainīsi savu domāšanu. Kāpēc es sludinu? Padziedāsim dziesmiņu, tad mācītājs uzliks rokas un aizlūgs par mums un iesim laimīgi mājās. Nekas nemainīsies ar aizlūgšanu. Ar lūgšanu ir par maz. Ir vajadzīgs Dieva vārds un izmaiņas tavā prātā. Miers virs zemes, miers tavā dzīvē, svētība tavā dzīvē, valstī kopumā, pasaulē kopumā ir atkarīga no cilvēku prāta.

„Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.” (2. Korintiešiem 10:4)

Tev Dieva priekšā ir spēcīgi ieroči cietokšņu noārdīšanai. Un, kad cietoksnis būs noārdīts, tu valdīsi un Dievs savas svētības izlies tavā dzīvē caur taviem domu kanāliem.

„Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Korintiešiem 10:5)

Pāvils cīnās sludinot, mācot, lūdzot, lai cilvēkiem izmainās domāšana. Un te ir skaidri norādīts, ka šie cietokšņi ir nepareiza domāšana. Kā tas notiek? Cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Kad tu pieņem Jēzu, Svētais Gars iemājo tevī, tavā garā, taču miesa ir pieradusi dzīvot tā, kā tā pati līdz šim ir dzīvojusi, tai ir veci iestatījumi. Tāpat arī prātā ir vecais domāšanas veids. Taču tu esi jauns radījums, un ir jāsāk domāt pēc jaunā veida. Ja mēs nesākam domāt, mēs neatjaunojamies. Domāšana ir durvis uz mūsu garu, kā arī durvis no mūsu gara uz āru. Ja tev iekšā ir, bet ārā nenāk, tas ir tavs gribas lēmums, kāpēc tu nerunā. Tu pats pieņem lēmumu nedarīt. Tu paļāvies uz sajūtām un pieņēmi šādu lēmumu. Domāšana ir durvis gan uz mūsu sirdi, gan ārā no mūsu sirds. Veids, kā Dievs ar mums kontaktējas, ir domas. Un, ja domās nav kārtība, tavā dzīvē nav kārtības. Absolūti viss – nabadzība, slimības, atkarības, neveiksmes – ir atkarīgs no mūsu domāšanas.

Tavā prātā ir cietokšņi? Bet mums ir ieroči, ar kuriem šos cietokšņus izārdīt!

„Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū.” (2. Korintiešiem 11:3)

Tu zini, ka viss, ko mēs ciešam, ir divu cilvēku dēļ? Ādams un Ieva, divi pirmie cilvēki, kuri nepaklausīja Dievam. Kāpēc? Šeit ir rakstīts, Pāvils saka: „Čūska pievīla un samaitāja domas Ievai.” Kādā veidā? Viņa klausījās to, ko nevajadzēja klausīties. Viena lieta ir dzirdēt negatīvas lietas, otra lieta ir sākt domāt negatīvas lietas. Un pēc tam Ieva izdarīja lēmumu, izdarīja to, kas Dievam nebija patīkams. Rezultātā ienāca lāsts jeb nesvētība, ko baudām no paaudzes paaudzē arī mēs šodien. Samaitāta domāšana ir lāsta avots.

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (Pētera 1. vēstule 5:8)

Kāpēc velns tik ļoti rūpējas, lai katrā pārtikas veikalā būtu atsevišķa alkohola nodaļa, dažos veikalos šī nodaļa ir lielāka par pašu pārtikas preču nodaļu? Tāpēc, ka piedzēries, apreibinājies cilvēks nespēj domāt. Velna instruments. Kāpēc velns rūpējās, lai valstī būtu tāda sistēma, ka cilvēks reāli nevar izdzīvot, kamēr nav strādājis divpadsmit stundas dienā? Lai viņš nedomātu. Kāpēc visi diktatori, imperatori, kāpēc visi šie cilvēki ir tik ļoti rūpējušies, lai nodzirdītu tautu? Lai viņi nedomātu. Lai darītu aklu, paklausīgu, lai nebūtu laika domāt, lai paklausītu augšas pavēlēm un pildītu ķēniņu gribu. Velna interesēs ir nedomājošs cilvēks. Velna interesēs ir nepareizi domājošs cilvēks. Dieva interesēs ir pareizi domājošs cilvēks.

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (Pētera 1. vēstule 5:8)

Lūk, to saka Dieva vārds, kāpēc man ir jābūt skaidrā prātā. Tāpēc, ja man nebūs skaidrs prāts, ja es nebūšu modrs savā domāšanā, tad es nekontrolēšu savas domas, domāšu nepareizi. Un nedomāt vai domāt pareizi ir tava izvēle. Tiklīdz tu uzzini, kas ir pareizi, tu vari domāt pareizi. Un, ja tu atļaujies būt neskaidrā prātā un domāt negatīvas domas, velns caur domām iekļūst dvēselē, emocijās un prātā. Pastāv simtiem miljonu ļauno garu, un viņi ir apsēduši cilvēku dvēseli, prātu, emocijas, līdz cilvēks sāk justies absolūti savādāk, justies nevarīgs vai tieši otrādi agresīvs, un tas ir no nepareizas domāšanas. Un tu vari dzīt velnus, cik gribi ārā, kamēr nav izmainīta pareiza domāšana, nav izmainīti domāšanas uzstādījumi, tikmēr velns saimniekos. Un tu iesi tur, kur tu negribi iet. Un paldies Dievam, ka tu šajā brīdī lasi skaidru Dieva vārdu.

Kenets E. Heigins, kurš ir visā pasaulē atzīts Bībeles skolotājs, stāsta par kādu gadījumu. Kāds mācītājs pēc dievkalpojuma kā vienmēr stāvējis pie durvīm un paspiedis visiem cilvēkiem roku, un kāda meitene nesusi svētdienas skolas grāmatu un Bībeles vākus, tas nozīmē – tikai vākus bez lapām. Meitenei padusē bija iespiesta svētdienas skolas grāmata un Bībeles vāki. Un viņa devās garām mācītājam, un mācītājs, spiežot roku, jautāja: „Kas noticis ar Bībeli, kur ir lapas?” Un meitene atbildēja: „Ik reizes, kad jūs teicāt savā sprediķī, ka tas šodien nav aktuāls, es izrāvu šīs lapas.” Tas ir patiess notikums, tā sludina draudzēs – tas nav aktuāli šodien, tas neattiecās uz šodienu, labklājība nav šodienai, Svētā Gara kristības nav šodienai, glābšana nav šodienai, Dieva svētības nav šodienai, šodienai ir tikai kāzas, kristības un bēres. Pārējais neattiecas uz šodienu. Bībeli nevar tulkot, kā grib.

Tavā Bībelē ir lapas? Vai tas, kas Bībelē ir rakstīts, ir aktuāls šodienai, tas ir domāts tev? Tas ir prāta cietoksnis, ja tu kaut ko redzi Dieva vārdā, kontekstā, ir draudzes mācība, bet tu izdomā, ka tas nav tev. Piemēram, ja cilvēki taisās savienot savu dzīvi laulībā, viņi divatā pa kaktiem nekur netiekas. Viņi neskūpstās, rociņās nestaigā un tā tālāk. Taču, ja tu to dzirdi un saki: „Tas nav domāts man,” draugs – tas ir prāta cietoksnis, kurš atnes lāstu tavā dzīvē. Elementāras lietas, mācība par desmito tiesu. Un, ja tev šķiet, ka tas nav domāts tev, viennozīmīgi tev ir prāta cietoksnis.

„Un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu.” (2. Timotejam 2;26)

Te ir skaidri rakstīts, kā var atraisīties no velna valga – jāatgūst skaidrs prāts. Nevis jāizdzen Leģions, bet jāatgūst skaidrs prāts. Visās tajās jomās, kur nav izlaušanās, tur ir bremze, tas ir prāta cietoksnis, kur velnam ir darbiņš. Tas nenozīmē, ka visos gadījumos velns ir ticis tavā dvēselē, bet tik un tā tas ir velna interesēs.

Par jebkuru no draudzes cilvēkiem es varu lūgt līdz nāvei, katru svētdienu es varu kādu saukt draudzes priekšā, bet, ja tas cilvēks neizmainīs savu domāšanu un nesāks domāt, tā kā Dievs to grib, tam nebūs rezultāta. Es gadu no gada sludinu vienu un to pašu. Man atkal nāk prātā tas gadījums Grobiņā, tas ir pie Liepājas. Tik smuki atnāca tantiņas, kruķīši pa gaisu, visi staigā, lēkā, priecājās. Reāli cilvēki atnāk ar kruķiem un kruķi ir nost, kājas veselas, visi staigā. Un katrā evaņģelizācijas dievkalpojumā es uzsveru – Bībele, lūgšana, draudze. Un, kad pēc kāda laika es atkal tur atgriežos, visi šie paši cilvēki ar saviem kruķīšiem klibo un atkal ir nelaimīgi. Un, kad es viņiem jautāju, vai viņi ir paņēmuši Bībeli, viņi atbildēja, ka nav paņēmuši.

Lasot Bībeli, mainās prāts. Tāpēc tik ļoti vienkārši ir spriest par sevi un arī par citiem, uzdodot vienkāršu jautājumu: „Bībeli lasi?” Ja nelasa, viss ir pilnībā skaidrs, jautājumu vairs nav. Par tevi es visu zinu. Ja cilvēks regulāri nestudē un nepārdomā Bībeli, tur viss ir skaidrs pilnībā. Prātā ir cietokšņi. Pat ne cietokšņi, bet viens liels cietoksnis ar atombumbām, ar raķetēm, ļoti nopietns.

Lūk, reāls gadījums, tepat pie mums. Viens cilvēks saka man pa telefonu: „Nav naudas, nevar dabūt darbu, vispār depresija nāk virsū.” Es četrdesmit minūtes runāju ar šo cilvēku un pēdējais, ko es varēju izdarīt viņa labā, ir pateikt: „Ir jāiet un vienkārši jāstrādā, darbs uzreiz ir šodien jāatrod, ir jāiet un vienalga kur, bet ir jāstrādā.” Tik daudz iespējas apkārt ir. Bet tas cilvēks neredz nevienu no tām daudzajām. Un viņš nīkst, reāli nīkst vairākus mēnešus vienkārši dzīvojot mājās bez darba un bez naudas. Un šim pašam cilvēkam ir īpašumā zeme.

Otrs cilvēks, viņam ir galvā doma, viņš grib kūpināt gaļu, viņam būs bizness. Viņš to māk darīt, bet ir viena problēma, ar naudu nav pārāk labi, lai varētu noīrēt visu, un lielākā problēma bija tā, ka nav zeme uz kuras kūpināt šo gaļu. Vajag vienkārši zemes pleķīti. Zeme maksā naudu. Vajag zemes pleķīti tādā vietā, kur to var darīt, tas nav kaut kāds ilgstošs projekts, tas notiek ātri, dažas nedēļas un visa kūpinātava būs gatava, te nevelk garumā neviens. Bet tā bija problēma, vajag zemi. Ko dara šis cilvēks? Viņš meklē zemi, viņš zvana, viņš ieliek sludinājumu, pats zvana pēc sludinājumiem un meklē, un atrod zemi par brīvu. Zemes īpašnieks piedāvā zemi lietošanā ar norunu, ka zemes lietotājs uzturēs kārtībā zemi un iedos arī kādu kūpinājumu, un viss būs kārtībā. Es ticu, ka paies neilgs laiks un šis kūpinātās gaļas īpašnieks būs pazīstams pa visu Latviju kā viens no labākajiem vietējiem ražotājiem. Bet es atgādinu, ka bizness mūsu draudzē ir aizliegts, tā jau būtu ļoti vienkārši, ja mācītājs no kanceles pasaka: „Jaunā kūpinājumu krava ir piebraukusi, vislabākā, mūsu pašu rokām taisītā.” Bizness būtu gatavs, cilvēks miljonārs jau.

Redz, vienam ir zeme, bet viņš neko neredz, ko ar to iesākt, otram ir doma, kā varētu lietot zemi, bet nav zemes. Bet, ja ir šī doma, tad būs arī zeme. Ja tev ir šī doma un tu ej un sper soļus šīs domas virzienā, tev būs tas, ko tu domā. Lūk, divi cilvēki. Viens redz visā iespējas, otrs visā redz grūtības un domā: „Es tā nevaru.” Otrs vispār neko neredz, jo neskatās un neredz, un zini, kas tas ir? Prāta cietoksnis, uzstādījums. Tu nevari iet tālāk par sava prāta uzstādījumu. Noskaņo savu prātu uz veiksmi.

Kādam no mūsu draudzes brāļiem ir līdzīgs stāsts kā mācītājam. Nav, protams, tik šausmīgs kā man, bet ir līdzīgas lietas, piemēram, narkotikas un alkohols. Tikai nesen viņš atgriezās pie Dieva, bet viņš uzreiz sāka strādāt. Tas nav tik vienkārši – no narkotikām, no dzeršanas un izlaidības pārslēgties uz darbu un sākt strādāt. Tā nav vienkārša lieta, tur jābūt kaut kādām izmaiņām prātā. Viņš sāka strādāt, sapelnīja naudu, un viņš nerunāja par simtiem, viņš runāja par tūkstošiem. Viņš strādāja, apguva jaunas profesijas, visu laiku kaut ko darīja, nopirka mašīnu, bet tad pēkšņi viņš sporta zālē guva traumu, un rezultātā bija nepieciešama operācija, kura maksāja naudu. Viņš samaksāja par šo operāciju, bet roka vēl nebija atguvusi iepriekšējās darba spējas, lai varētu turpināt iepriekš veikto darbu. Un mūsu draudzes brālim ir galva uz pleciem un viņš tik un tā atrod risinājumu. Viņš saprot, ka ir jāstrādā un jāpelna nauda, jo savādāk nebūs ko ēst, viņš skatās, kā viens zāli pļauj ar trimmeri, un viņš nodomā: „Es arī varētu to darīt.” Viņš uzreiz aizgāja uz veikalu, nopirka trimmeri, ielika vienu sludinājumu un tagad ir tik daudz darba, uzreiz astoņi objekti, un darbam nav gala.

Viens redz: „Re, kur viens pļauj ar trimmeri, laikam maz pelna.” Tā ir tava problēma, jo viņš daudz pelna, bet tu pat neredzi iespēju. Kādi ir tava prāta uzstādījumi, tādi ir tavi ienākumi. Tas, kā tu domā, tāda ir tava dzīve. Un tie ir garīgie cietokšņi, kas tev traucē pareizi domāt. Nepareiza domāšana ir garīgais cietoksnis. Un tā vairs nav tikai domāšanas lieta, tās ir garīgas lietas, reāla dēmonu pasaule un reāla eņģeļu pasaule, reāls Dievs un reāls sātans, kas ietekmē tavu dzīvi. Ja tu vēlies staigāt Dieva apsolījumos un svētībās, uzskaņo savu domāšanu saskaņā ar Dieva vārdu, domā pozitīvi.

Līdzīgs ir stāsts par vilkiem. Vilku ķērājiem bija jāpārvieto vilki no meža uz citu rezervuāru, par vienu vilku maksāja lielu naudu, daudz dolāru. Šie cilvēku bija pavadījuši mežā jau ilgu laiku un nebija noķēruši vēl nevienu vilku, pat vilku pēdas nebija uzgājuši. Un vienu nakti viņi pamostas pie ugunskura un redz sev apkārt desmitiem acis. Apkārt bija vilki, un tikai viens no šiem cilvēkiem berzēja rokas un teica: „Mēs esam bagāti.” Cilvēks ar negatīvu domāšanu teiktu: „Mēs esam pazuduši, mūs apēdīs vilki.” Pozitīvi domājošs cilvēks pat neredzēs negatīvo pusi, tādas nav. Ir tikai pozitīvā puse un ir tikai pozitīvais tev, no Dieva paredzēts. Aleluja. Un tu neesi nekāds nīkulis, tu esi pēc Dieva līdzības radīts cilvēks, kuram nav nekas neiespējams, ja tu dzīvo saticībā ar Kungu, ar Jēzu Kristu. Un domā tā, kā Viņš māca domāt.

“Un Jēzus apstājies sacīja: “Ataiciniet viņu.” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” (Marka evaņģēlijs 10:49)

Ir rakstīts par aklā Bartimeja dziedināšanu, šis cilvēks bija akls, un Jēzus viņu dziedināja. Ir viena nianse šajā stāstā. Jēzus apstājās un aicināja Bartimeju, un tie cilvēki, kuri aicināja Bartimeju pie Jēzus, teica viņam: „Turi drošu prātu, Jēzus tevi sauc.” Kas dziedināja Bartimeju? Bartimejs domāja par sevi kā par dziedinātu. Viņš domāja par Jēzu kā Tādu, Kurš viņu dziedinās. Aklā Bartimeja dziedināšana ir saistīta ar prāta uzstādījumu.

Ja tev ir pareizs prāta uzstādījums, tev visas durvis atvērsies. Tu spersi pirmos soļus un svētības sāks līt, ir tikai jāsper soļi. Es nevaru visus aspektus tagad apskatīt un tev izstāstīt, lai tu labāk visu izprastu, bet garīgie cietokšņi ir arī tādi, ka tu par viņiem arī neapzinies. Tu vienkārši vari nezināt jeb arī tu negribi to pieņemt, tu tā sevi apstrādā, ka tu uzskati, ka viss ir kārtībā. Piemēram, piemērs no Keneta E. Heigina kalpošanas. Viņš apciemoja Amerikā kādu draudzi, un kādai sieviete pēc dievkalpojuma ļoti vajadzēja runāt ar mācītāju, viņiem pēc tam bija tikšanās, viņi ēda kopā vakariņas, un šī sieviete sāka stāstīt par kādu savu problēmu: „Man tāda un tāda māsa izdarīja to un to.” Kaut kāda ļoti nepatīkama lieta. Kenets E. Heigins klausījās par šo nodarījumu un jautāja: „Kad tad tas notika?” Un šī māsa sāka skaitīt, viņa tā stāsta un saka: „Es jau esmu viņai piedevusi, tas notika astoņus gadus atpakaļ.” Šī māsa viņai pirms astoņiem gadiem kaut ko nodarīja, un viņa stundu par to stāstīja! Mācītājs viņai teica: „Ak, jūs, mele! Ko jūs mānāt sevi un mani, jūs neesat viņai piedevusi!”

Tu vari domāt, ka esi cilvēkam piedevis, bet tava rīcība rāda kaut ko citu, tu joprojām par to runā. Nepiedošana aizslēdz durvis uz atbildētām lūgšanām. Nepiedošana aiztur lūgšanas no Dieva. Arī ģimenē vīram pret sievu, sievai pret vīru, ja ir nepiedošana, tad lūgšanas ir traucētas, un tu nesaņem atbildes uz lūgšanām. Kaut kādu laiku ir kaut kāds izrāviens un pēc tam atkal viss ir vecajās sliedēs, nepiedošana. Es tā varētu skaitīt dažādas situācijas par dažādām citām lietām, tu vari domāt, ka viss kārtībā, bet tu esi pats uzcēlis tādu cietoksni, tad reāli paskaties Dieva gaismā, vai tiešām tev viss ir kārtībā. Garīgajiem cietokšņiem ir jākrīt šodien.

„Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Ar Svētā Gara spēku, Svētā Gara spēkā ir iespējams izmainīt domāšanu. Tev ir Svētais Gars un tu vari domāt tā, kā Dievs to vēlas. „Ar Tavu spēku es sagrauju mūrus, un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” Es varu domāt pozitīvi. Es varu redzēt potenciālo un pozitīvo. Es varu ticēt un varu saņemt atbildes uz savām lūgšanām. Man nav nekas neiespējams. Es varu, es varu, es varu domāt tā, kā grib Dievs. Es varu domāt to, ko gribu domāt, jo man ir Svētais Gars. Man ir spēks, jo, Dievs, ar Tavu spēku es sagrauju mūrus. Es sagrauju cietokšņus savā prātā. Ar Tavu spēku es sagrauju mūrus, un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. Es pārvaru jebkādus šķēršļus, jebkādus vaļņus. Aleluja!

Kad Dāvids iekaroja Jeruzalemi, tur dzīvoja jebusieši, pagānu tauta. Jeruzaleme nebija pilsēta, kuru apdzīvoja Dieva cilvēki. Un tur ir rakstīts, ka viņš tur uzcēla savu cietoksni. Un, ka Jeruzaleme bija ļoti nocietināta. Un šie jebusieši teica, ka viņus nevarēs iekarot. Dāvids iekaroja un uzcēla tur savu cietoksni. Un tagad tur ir Jeruzaleme. Lai kādi nebūtu tavi cietokšņi, tu uzcelsi savu cietoksni. „Man būs savs cietoksnis pēc Dieva prāta! Manas kājas stāvēs uz cietas klints. Es nemūžam nesvārstīšos, es nešaubīšos. Es aiziešu līdz galam. Es nodzīvošu pilnvērtīgu dzīvi Jēzū Kristū. Un simtus un tūkstošus vedīšu Tavā valstībā, Dievs. Man nekas netrūks, man nekas neplīsīs.” Plīsīs, protams, bet tu domāsi, ka tev nekas neplīsīs, jo Bībeles saka: „Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.” Tā tev būs domāt. Lai arī kaut kas plīst, kaut kas nesanāks – tu to uzvari, tu to izveido, tu to pārveido, jo tev nav nekas neiespējams.

Mēs dzīvojam nepilnīgā pasaulē, bet mēs esam pilnīgi no iekšienes. Mums ir pilnīgs Dievs. Mēs esam skaisti. Varbūt tev nepatīk savs izskats? Tev nepatīk tas izskats, kādu Dievs tev ir devis? Tas ir prāta cietoksnis, un tās ir tavas problēmas, ja tu neesi apmierināts ar savu izskatu. Protams, es nesaku, ka nav nekas jāpilnveido. Nevajag tos implantus likt vai lūpas uzpūst. Paskatieties, kāda Silvestram Stalonem mamma izskatās, tāda liela mute, viņa tur niekojas ar visiem tiem implantiem, kamēr tur kāda lūpa pārsprāgst. Nedaudz pārforsēja. Es nesaku, ka obligāti jāliek implanti. Jārūpējas par savu izskatu, protams, ir, bet jābūt apmierinātam ar to, kādu Dievs tevi ir radījis. Nu, nevar tevi izmainīt. Piemēram, gribi būt nēģeris, bet tu esi baltais. Indiānis saka, ka grib būt ķīnietis.

Mēs braucām cauri Polijai. Poļi neiet pāri gājēju pārējām, viņi gaida, vai tu brauksi, vai nebrauksi, jo tie šoferi brauc pāri tām pārejām. Ja tu palaid, tad viņi klanās, saka paldies, ka tu viņu palaidi. Mans dēls brauca un saka, ka tiem poļiem lielas acis. Viņš pamanījis, ka poļiem acis lielas. Bet polis domā: „Es gribu citādas acis. Es neesmu apmierināts, Dievs, ka tu mani esi radījis par poli, es gribu būt ķīnietis.” Garīgie cietokšņi. Esi apmierināts un laimīgs tāds, kāds tu esi. Tu esi labākais, skaistākais. Kurš vispār nosaka kādus standartus? Kurš nosaka, kurš ir skaists, vai kurš ir neskaists? Dievs saka, ka tu esi skaists. Dievs ir labs!

Ļoti svarīga lieta. Šodienai tas varētu būt pats svarīgākais pants. Ebrejiem 11:1, un to tev jāzina. Tur ir ticības definīcija, vienā pantā.

„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Runa ir par garīgo cietoksni. Nepietiek ar to, ka tu labi, pareizi domā. Aklais Bartimejs tika dziedināts ticības dēļ, bet ticība ir saistīta ar pareizu domāšanu. Bez pareizas domāšanas nav pareizas ticības, vispār nav ticības. Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams. Kā es ticu? Es ceru un paļaujos. Es paļaujos uz Tevi, Dievs, un pārliecība uz to, kas cerams. Man ir iekšēja pārliecība, ka būs tā, kā rakstīts Dieva vārdā. Bet te ir kļūda latviešu tulkojumā. Smaga kļūda. Tas nav ticības definējums. Lūk, kā tas skan patiesībā:

“Вера же есть осуществление ожидаемого и уверенность в невидимом. “ (Послание к Евреям 11:1)

Ticība ir ceramā realizēšana, darbs ceramā virzienā. Nevis stipra pārliecība par to, kas cerams. Kļūda, nepareizs tulkojums. Ticība ir reāls darbs, darbība. Jūtu, nejūtu – tas nav svarīgi. Svarīgi ir domāt un spert soļus šajā virzienā. Aleluja! Nav darbs? Pērc trimmeri un pļauj. Viss ir ļoti elementāri. Ticība ir pārliecība par to, kas notiks un darbs tajā virzienā. Tas ir prāta cietoksnis. Tu šo rakstu vietu lasi un tu paļaujies, tici un nekas nenotiek. Pareizs tulkojums ir: EJ UN STRĀDĀ! Ej un dari. Tā ir ticība darbībā. Tad būs rezultāts.

Ir svarīga pārliecība par vēlamo rezultātu un darbs vēlamā rezultāta virzienā. No kurienes nāk pārliecība? Nepietiek tikai ar to, ka tu pareizi domā, ir jābūt pārliecinātam par to, ko tu dari. Iekšā tam ir jābūt. Mēs dzirdam un pēc tam darām. Tu dari bez pārliecības, bez iekšējas ticības. Tu dari un nav rezultāta. Jeb otrādi. Tev ir baigā pārliecība, ticība, bet tu nedari. Un nav rezultāta, jo ir vajadzīgi abi. Pārliecība par neredzamām lietām un darbs šajā virzienā. Kur dabūt pārliecību? Piemēram, mājas grupiņas. Mājas grupiņa tic, ka augs un cilvēki nāks pie Jēzus. Ja viņi tikai tic, ka viņi nāks pie Jēzus, kopā lūdz Dievu, apliecina to, viņiem ir ticība, bet nedara – viņi neaugs. Tieši tāpat, ja viņi nelūdz par to, no kurienes būs pārliecība? Tās mājas grupiņas, kuras regulāri kopā lūdz un apliecina, nepārtraukti dzird: „Glābti cilvēki, tukšais krēsls, pilns ar cilvēkiem,” no tā rodas iekšēja ticība. No kā rodas ticība? Ticība nāk no sludināšanas, no Dieva vārda, ko tu lasi, ko tu apliecini. Ej savās lūgšanās. Ja mājas grupiņa kopā lūdz par cilvēku glābšanu un pēc tam iet. Tu iesi ar pārliecību. Ja tu nebūsi par to lūdzis, to apliecinājis, nebūsi to plānojis, tu iesi un nekas nebūs. Nav jau ticības. Dievs nedarbojas.

Dievam vajag ticību! Viņš lieto tavu ticību. Lūk, jau smalkāka lieta. Pareizs uzstādījums + darbs, arī ticība tam. Ticība rodas no pareiza prāta uzstādījuma. Lūk, atkal pie prāta atnācām. No turienes arī rodas iekšēja pārliecība. Es ticu, ka draudze „Kristus Pasaulei” ir megadraudze un būs megadraudze. Mēs būsim desmitiem tūkstošu cilvēku, simtiem tūkstošu cilvēku, miljoniem izglābtu cilvēku iznāk no šīs vietas. Cilvēki – glābti un izmainīti. Es gadiem, no pirmās dienas, kad es Jēzu pazīstu, esmu to atkārtojis – atmoda, glābti cilvēki. Man tas ir iekšā. Es ar pārliecību to varu pateikt, tā būs. Ja tu to neapliecini regulāri, tu nelasi par to, tu neatkārto to sev, tev nav šī iekšējā pārliecība, iekšējā ticība. Tu ej un nav nekā. Tu tā bikli ej pie cilvēkiem: „Vai jums, lūdzu, nevajadzētu Jēzu?” Un tā tas beigsies. Kad tu ej ar ticību, tu saki: „Tev vajag Jēzu! Paskaties, kāda ir mana dzīve, tev vajag Jēzu, tava dzīve arī izmainīsies. Es esmu pilnīgi pārliecināts. Viņš maina dzīves, Viņš manu dzīvi ir izmainījis, un Viņš tavu dzīvi arī izmainīs. Āmen.”

„Es gribētu darbiņu, kur var nopelnīt 500€. Es dabūšu, es strādāšu tādu darbu, kur nopelnīšu 5000€ un jau rīt.” Tu dzirdi? Tā runā. Tā domā. Tā tici. Apliecini to. Vispirms lūgšanu kambaris. Lūgšanu kambarī ne tikai runājies vienkārši ar Dievu, bet arī lūdz par šīm vajadzībām, par prāta izmaiņām. Tev būs! Jo ticība ir darbība tajā virzienā un pārliecība. Un pārliecības nav bez vārda. Apliecini to, kas tev būs, savā lūgšanā, ka man būs, man ir jau, man jau tas pieder. Un tu nemirsi, bet dzīvosi un sludināsi Tā Kunga Vārdu!

„Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” (Ebrejiem 5:14)

Te ir tāds vārds – „prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. Vingrināts prāts. Pāvils saka, ka var vingrināt prātu. Tātad, lai iemācītos pareizi domāt, kā rezultātā iemantot visas svētības un ticēt, ir jāvingrina prāts. Jaunatgriezts kristietis uzreiz pilnībā nevar visu tā ideāli domāt. Prāts ir jātrenē, tieši tāpat kā miesas muskuļi, ja viņus trenē, viņi iegūst spēku, izturību, arī lielumu. Tāpat arī garīgie, prāta muskuļi, atmiņa trenējas. Prāts ir jāvingrina. Lūk, piemērs, divi mācītāji. Vienam liela draudze. Kad Amerikā bija krīzes laiks, lielā depresija, ļoti smagi, viņš brauca ar dārgu, labu auto. Otram maza draudze, un šīs svētības nevar redzēt šajā mācītāja dzīvē. Bet abi divi ir mācītāji un turklāt vēl brāļi. Interesanti, ka vecākais brālis, kam ir maza draudze, ir harizmātisks, komunikabls, viņš daudzkārt labāk sludina par savu jaunāko brāli. Viņam ir izcilas oratora spējas, viņš sludina perfekti, komunicē ar cilvēkiem, raksturs ideāls. Viņam bija jābūt megadraudzei. Bet jaunākam brālim otrādi. Rakstura trūkumi, slikti sludina, nekomunikabls, bet viņam ir megadraudze. Izrādījās, ka ir viena atšķirība starp viņiem abiem. Viena, bet būtiska. Jaunākais brālis stundām studēja Bībeli, katru dienu. Stundām studēja Bībeli un lasīja grāmatas, regulāri. Tā nu tavs perfektais raksturs, izskats, iemaņas, oratora spējas, teoloģiskās skolas – pie vienas vietas. Ir svarīgi, kas tev prātā. Kas ir prātā! Ko tu atļaujies domāt un ko tu neatļaujies domāt. Vai tu kontrolē savu prātu, ko tu domā un kā tu rīkojies? Ļoti vienkārši.

Prāts ir jāvingrina. Katru dienu jālasa Bībele. Sprediķi ir jākonspektē un jāklausās vēl. Linda manu iepriekšējo sprediķi ir noskatījusies 100 reizes. Viņai arī ir vajadzība. Es ceru, ka arī pēc tam, kad viņa būsi ideāli vesela, arī tad viņa skatīsies 100 reizes. Lūk, viņa dara pareizi. Viņa, kurai vesela virkne ārstu ir teikuši, ka viņa ar visu savu Bībeli varēja jau uz morgu doties, joprojām dzīvo, slavē Dievu, šeit kopā ar mums. Joprojām. Kas viņai liek dzīvot? Kas viņai palīdz domāt? Dieva vārds. Klausies Dieva vārdu. Nevis putru kaut kādu, šur tur it nekur, bet konkrēti savā draudzē, savu mācību un Bībele, Bībele, Bībele. Ir jālasa, jāpārdomā, jāapliecina. Bībele. Dieva vārds. Jāklausās, jāklausās Dieva vārds. Jādara, jādara Dieva vārds. Jāklausās, jādomā, jādara un jāiet!

„Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolosiešiem 3:2)

Domas vērsiet uz augšu. Domā tā par sevi, kā uz tevi skatās Dievs. Domā par visām lietā, par cilvēkiem, par kalpošanu, par finansēm, par veselību pēc Dieva vārda. Par jebkuru sfēru domā tā, kā saka Dievs. Ko Dievs saka par veselību? Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Iedomājies, iztēlojies, sajūti sevi garā – es esmu vesels, dziedināts. Āmen! Finansēs, kalpošanās, izaugsmē, slavēšanā, dažādās kalpošanās, komunikācijā ar cilvēkiem, visur. Sarežģītas sarunas ar cilvēkiem, lūdz, dabū pārliecību, ej, tu vari, tu runāsi, ko vajag runāt, un būs rezultāts.

„Un balss atskanēja no debesīm: ”Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.”” (Marka 1:11)

Mēs esam Jēzus brāļi. Viņš ir mūsu Pirmdzimtais, mēs Viņa sekotāji. Mēs kopā ar Viņu sēžam pie Dieva labās rokas. Dievam uz tevi ir labs prāts. Dievs nedomā par tevi, kā tevi ellē ieraudzīt. Tieši otrādi – Viņam ir labs prāts, ka tu dzīvosi pilnvērtīgu, svētītu dzīvi. Dievam uz mani ir labs prāts! Dievs par mani domā labi. Labi, labs prāts, labas domas. Un es domāšu labas domas. Es domāšu Dieva domas. Par sevi, par vīru, par sievu, par cilvēkiem, par apstākļiem – labas domas, pozitīvas domas. Es nedomāšu par problēmu, es domāšu par risinājumu. Nedomā par problēmu, domā par risinājumu. Man būs risinājums. Labas domas. Dievam ir labas domas par mani. Un es domāšu labas domas par sevi un par cilvēkiem, un apstākļiem.

„Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.” (Marka 12:30)

Kāds ir augstākais bauslis? Tev būs To Kungu Dievu mīlēt no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta. No visa sava prāta. Lūk, bauslis skan jau. Dievs ir jāmīl arī ar prātu, no visas spēka, ar dvēseli, ar emocijām un visu. Un arī ar savu prātu. Prāts ir jāpiepilda ar pozitīvām, pareizām domām – ar Dieva vārdu. Prāts ir jāpiepilda ar Dieva vārdu. Lūk, kādai Bībelei ir jāizskatās – viss atzīmēts, kāda lapiņa jau krīt ārā, salīmēta. Nevar tā kā Padomju laikos – nopirka dilstošos džinsus un gribēja, ka viņi ir nodiluši, ņēma ar ķieģeli un berza džinsus, lai nodiluši izskatās. Nevar tā, ja gribi labi izskatīties, baigais prāta vīrs. Paberzēšu Bībeli, paplēsīšu, lai redz visi, ka es baigi lasu Bībeli un baigi svētais esmu. Tā nevajag. Bet vajag lasīt tā, lai Bībele ir lietota. Bet, protams, nevajag ieciklēties, vajag jaunu Bībeli pirkt. Aleluja! Dievs ir tik labs.

„Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.” (Galatiešiem 5:10)

Pāvils galatiešiem raksta: „Jūs nepieņemsiet svešas domas.” Lūk, atslēga. Vingrini savu prātu nepieņem svešas domas. Nepārtraukti miljoniem domas nāk, kas nav no Dieva. Domā Dieva domas. Turiet prātā Jēzu Kristu. Tas ir ļoti vienkārši. Domas atnāk, tu izsver, tas nav no Dieva, es nedomāšu to.

Jēzus māca lūgt Tēvreizi. Tas ir lūgšanas paraugs, ko mums būs lūgt.

„Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:10)

Pat Tēvreizē Dievs liek lūgt pēc prāta, pēc Dieva prāta. Viss ir saistīts ar prātu. Dievam ir prāts, man ir prāts, tev ir prāts, un domā Dieva domas. Tu pakļausi jebkādus cietokšņus. Es pakļaušu jebkādus cietokšņus. Tie visi kritīs rindas kārtībā. Lūk, par Dāvidu rakstīts”

„Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: ”Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie,” – domādami: Dāvids šeit nekad neiekļūs. Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta.” (2. Samuēla 5:6-7)

Tātad Dāvids iekaroja Jeruzālemi, bet jebusieši teica pirms iekarošanas: „Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie.” Taču Dāvids iekaroja Jeruzālemi, bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni un šī tagad ir Dāvida pilsēta. Tā bija jebusiešu pilsēta, tagad tā ir Dāvida pilsēta. Tas kas piederēja velnam, tagad pieder tev. Tās vietas, ko bija okupējis domās viņš, tagad pieder tev. Manas domas pieder man. Te ir skaidri rakstīts, ka jebusiešu cietoksnis krita.

Mūsu draudzes slavēšanas vadītāja Indra ir piedzīvojusi no Dieva dažas labas lietas. Nebūt tik ne viegli tās ir nākušas. Nav tā, ka viss ir beidzies, bet ir progress, pateicoties tam, ko es tikko runāju. Un to, ko viņa piedzīvoja un saprata, viņa pati arī liecinās.

Indras liecība

Bija plānots, ka es par šo lietu stāstīšu pagājušajā dievkalpojumā, kurā mūs izsauca priekšā un kurā mums bija pravietojumi, bet vēl bija vajadzīgas daudzas korekcijas manā prātā, tieši tas, ko mācītājs runāja, lai es varētu par to stāstīt. Prāts ir jāsakārto un jāsaved kārtībā. Pirms mēneša mums šeit bija liecības pēc inkauntera, es klausījos liecības un mani tās ļoti uzrunāja, bet tad, kad iznāca mācītājs un runāja savu sprediķi, un sprediķa nosaukums bija „Būt blakus”, es nesapratu, kas ar mani notiek. Es sēdēju šeit. Man īsti nebija kabatlakati sagatavoti. Vienkārši, kad mācītājs teica vārdus, ka būs īpašs vārds, ka Dievs aizskars, un viņš tikai to sāka teikt, kad man jau kaut kas notika. Es vienkārši sēdēju un man asaras bira. Es pat nedzirdēju, kas tieši būs tas, ko aizskars un kas notiks. Es sēdēju un mēģināju savākties, jo man pēc tam jāiet dziedāt, un uz sejas man ir meikaps, un, ja es paraudāšu, tad būs vadziņas un viss būs melns. Bet, kad Dievs nāk pār tevi, tu tur nevari neko savākt un saglābt, kā ir, tā ir, un tev ir jāļaujas. Es savā prātā tanī brīdī domāju, ka man varbūt kāds saspringums iziet ārā, ka Dievs mani tā aizskar. Un tas viss beidzās ar to, ka visu to sprediķi, tik ilgi, cik tas bija, es raudāju. Es neesmu tāda baigā raudātāja, jo īpaši publiskās vietās. Pēc dievkalpojuma es piegāju pie mācītāja un gribēju pateikt, ka viņš man ir vislabākais garīgais vadītājs, ka es viņu ļoti cienu un gribu visā paklausīt, arī tur, kur līdz šim man nav izdevies. Un es viņam to saku, un atkal man asaras birst, un es tur neko nevaru izdarīt. Viņš man saka, ka Dievs mani dziedināja un ka Dievs mani aizskāra. Man bija tāda sajūta, tā kā es būtu biju inkaunterā, kur tev velk ārā slikto, un tās nav ļoti patīkamas sajūtas, drīzāk tādas, ka tu nomocījies esi. Es ar to raudāšanu biju nomocījusies. Es gribēju, lai man tā nav. Un tad mācītājs saka, ka Dievs mani dziedina un aizskar. Es to dziedināšanu tā baigi nevarēju ieraudzīt pie sevis. Bet nākamajā, aiznākamā dienā pēc visām savām darbībām, pie manis mājās nāca bērni, klienti, notika visa mana sadzīve, ko es daru, un es vienkārši secināju, kaut kas ir pavisam savādāk. Es par to pat nebiju tā īpaši piedomājusi, lai kaut kas būtu savādāk. Es secināju, ka ir tāpat kā bija pēc mana pirmā īstā inkauntera. Dievs mani atbrīvoja no atstumtības gara, kuru es biju saņēmusi, pirms vecāki mani vēl gaidīja, jo bija plāns taisīt abortu. Līdz ar to es augu ar tādām dīvainām sajūtām un nepareizām domām par sevi, it kā es būtu otrās šķiras cilvēks. Nu, lūk, tieši pēc šī dievkalpojuma, tajā nedēļā, kas sekoja pēc tam, es sapratu, ka kaut kas dīvains ar mani notiek, ka es jūtos tieši tāpat kā pēc tā inkauntera. Ka es visu atkal redzu savādāk, ka ienāk sirdī brīvība, ienāk prātā brīvība. Ka man ir viegli darīt tās lietas, ko pirms tam nevarēju viegli darīt. Piemēram, man ir ļoti daudzas lietas jādara, kur ir jāvada, kur ir jāredz kopaina. Pirms tam es par sevi esmu domājusi nepareizas domas. Ka es nevaru redzēt. Ka es nevaru vadīt. Ka es neesmu vispār tam radīta, lai kādu vadītu. Bet Dieva vārds saka tieši pretējo, ka mēs visi esam radīti no Dieva, lai vadītu, lai uzņemtos atbildību un lai redzētu visu kopainu, un varētu visu darīt kā Dievs grib. Un pēc šī dievkalpojuma es sapratu, ka Dievs mani dziedina, atbrīvo. Es piedzīvoju tādu izmaiņu, ka Tēvs mani mīl. Es pati lūdzu inkaunteros, lai cilvēki piedzīvo Tēva mīlestību. Es esmu piedzīvojusi Tēva mīlestību, bet tai bija jāiet daudz dziļāk sirdī, nekā es biju iedomājusies. Es pārdomāju savas lūgšanas, ka man bija daudz vieglāk teikt: „Kungs, Dievs, Visvarenais”. Bet: „Tēvs,” nebija viegli. Tas ir saistīts ar to, ka man ar tēti ir tādas attiecības, mums stingrs tēvs mājās, patriarhāls. Kā viņš teica, tā bija, un bieži vien bija ar kliedzieniem, ar lamu vārdiem. Līdz ar to es to neapzināti attiecināju uz Dievu. Pēc šī dievkalpojuma, katru reizi, kad es kambarī sastapos ar Dievu, man likās, ka es varu izkust Viņa klātbūtnē. Ka Viņš mani mīl, ka Viņš mani pieņem, ka Viņš ir mans Tētiņš. Es to visu varēju ar sajūtām piedzīvot. Es vēl skatījos kādu liecību. Ir tāda Kim Walker, kuras dziesmas mēs daudz dziedam, no grupas Jesus Culture. Viņai arī bija  tāds jautājums Dievam. Kā Dievs viņu mīl? Ko Viņš par viņu domāja, kad viņu radīja? Viņa to bija ilgi savā prātā domājusi, tad Dievs viņai to atklāja. Tādu kā vīziju. Viņa redzēja, ka Dievs viņai parādīja – Es Tevi mīlu tā! Tās rokas izstiepās tik ļoti, ka varētu visu pasauli apķert. Tik ļoti Viņš tevi mīl. Un tik ļoti Viņš mani mīl. Un es tai liecībai uzgrūdos, es jau viņu biju skatījusies, bet tagad tas ir par mani. Vēl tālāk bija tāds moments, ka viņa redz, ka Dievs no Savas sirds izņem mazu gabaliņu ārā. Viņš to gabaliņu mīca, veido un izveido viņu. Tad viņš viņu ieliek tādā īpašā kastītē. Ir tādas kastītes, kuras attaisa vaļā un tur balerīnas danco, mūzika skan. Dievs viņu ieliek šādā kastītē, un viņa tur slavē Dievu. Tā kā viņa slavē, tā kā viņa pielūdz. Un Dievs, kad katru reizi attaisa to kastīti vaļā, priecājās, ka Viņu slavē, Viņš Pats ir līksms, Pats gavilē. Man tas ir tā īpaši. Nepareizās domas galvā, viss, kas no bērnības, un viss, ko es esmu visu savu mūžu domājusi, ir bijušas ļoti spēcīgas un ļoti daudz. Manā prātā šīs negatīvās domas bija sakrājušās un sastāvējušās. Man ar varu bija tas jāmet ārā, ar varu jācīnās. Tad, kad es sapratu un ieraudzīju, cik ļoti Dievs mani mīl un pieņem, es atcerējos vēl kādu mazu epizodi no savas dzīves. Kad es spēlēju ģitāru, es slavēju, tad bija tāda kalpotāja, kas aizlūdza par cilvēkiem. Tas bija kāds dievkalpojums, ne šeit, bet kaut kur citur. Tad, kad viņa aizlūdza par mani, viņa teica tādus vārdus, kas man toreiz likās tik dīvaini. Viņa teica: „Kad tu spēlē savu ģitāru, tad Dievs pasaka saviem eņģeļiem: „Jūs apklustiet, Es gribu viņu dzirdēt.”” Es zināju, ka es nespēlēju labi, man nav nekāda augstākā klase. Bet es sapratu caur to, cik ļoti Dievs mūs katru mīl. Viss, kā tu Viņu slavē, kā tu Viņu pielūdz, kā tu Viņam tuvojies. Tas Viņam ir ļoti īpaši, tāpēc, ka tu to dari, pēc savas gribas to dari. Viņš to vērtē. Viņš ļoti priecāsies par tevi. Bet tas, kas sekoja pēc tam… Tieši kā mācītājs šodien sprediķī teica. Saņem inkaunterā savu dziedināšanu. Tu esi laimīgs, brīvs, tu lido, debesis zilas, zāle zaļa, nu gluži kā man. Bet es nepateikšu, cik dienas pagāja, līdz es sapratu, ka velns atkal ir klāt, kaut kur tuvumā. Tie velni ir tik reāli, ka viņi stāv līdzās. Viņi tevi sien, met cilpas ap tevi. Tev ārēji viss ir kā parasti, bet iekšā tev atkal ir nebrīve, atkal kaut kas saista, sien. Bija man tā atkal. „Dievs, kur Tu paliki?” Un tad bija tā reize, kad mācītājs izsauca priekšā savu komandu un teica vārdus no Dieva, pravietojumus. Es nebiju gaidījusi, ka man būs tāds vārds, kā mācītājs teica. Es laikam biju iedomājusies, ka tie pravietojumi ir kā eļļa, kura nolīst, un tev labi paliek un tu pacelies un tu lido. Man bija tieši otrādi. Un ka es dzirdu, ka citiem nesaka tā. Kāpēc man tā saka? Tajā brīdī es emocionāli nelabi sajutos. Visu vakaru nevarēju savākt savu galvu un savas domas, emocijas. Bet nākamajā dienā es gāju savā kambarī, lūgšanās. Es satikos ar savu Dievu un Viņam pateicu, ka viss ir kārtībā, un Viņš man parādīja dažādas lietas un momentus, ko teica mācītājs. Es pieņēmu to un nesu visu Dieva priekšā. Nākamajā nedēļā es praktizēju to, ka visas tās lietas es atzinu un nesu visas savas lietas Dieva priekšā, un es saucu uz Dievu, un es kratīju nost. Tādas kā vecas lupatas, vecas važas, tādas, kas uz tevis ir, bet nav jābūt. Kas nav paredzēts no Dieva, ka tev tas ir. Dievs grib, lai tev tas nebūtu. Es apzināti katru dienu nācu Dieva priekšā, man vairs nebija nekādas šausmīgas emocijas, sajūtas. Es vienkārši darīju, jo Dieva vārds saka tā. Es domāju, kāpēc es inkaunterā varu pavēlēt velnam, lai viņš iziet no cilvēka, bet kāpēc es nevaru uz sevi to runāt. Un es to darīju, sajūtas nebija nekādas, bet darbība bija, ticība bija, apliecība bija. Un tad es eju pa dienu un es redzu izmaiņas. Es redzu izmaiņas visā savā dzīvē, kopš šī pirmā sprediķa un kopš pravietojuma vēl vairāk. Es zinu, ka es no tā arī neatkāpjos. Un tieši kā mācītājs teica – slavēšana šeit priekšā ir cīņa, tas nav tā, ka mēs te tikai atnākam un dziedam. Pirms tam ir jāpavada laiks ar Dievu un jāizcīna cīņas pašiem ar sevi, ar savu prātu un arī ar velnu. Dievs ir reāls, un Viņš ir spēcīgāks par visiem velniem, par mošķiem, par dēmoniem, kas tiek piesūtīti, lai mūs saistītu un atturētu no Dieva un Dieva mīlestības. Dieva spēks un mīlestība sagrauj visas važas. Visus mūrus. Viņš grib satikt mūs. Visi meli, kas ir jūsu un mūsu prātos, Jēzus Vārdā, lai tie salūzt, lai tie aiziet projām. Lai Dieva Svētais Gars dveš uz jums. Visi šie velna murgi un meli, ko viņš runājis dienu dienā no bērnības, lai tie tiek iznīcināti, Jēzus Vārdā. Dievs grib, lai mēs ceļamies, uzplaukstam, lai mēs nesam Dieva vārdu daudziem. Nevis vienam vai diviem, bet daudziem simtiem, tūkstošiem, miljoniem. Tik daudz cilvēku ir mums apkārt, kas iet pazušanā, kamēr mēs esam sasieti no velna, bet Dievs grib mūs atbrīvot. Darīt mūs pilnīgi brīvus, pilnīgi veselus. Āmen!

Kāpēc tas viss notika? Tas bija prāta lēmums. Izmainīta domāšana. Tas nav viegli, bet Indra beidzot saprata, ka nekas nemainīsies, tāpat svaidījumā pasēžot, baudot kaut ko, uz dažām dienām esot brīvai emocionāli, dziedinātai, kamēr neizmainīs prātu. Šādu lēmumu pieņēma, un ir rezultāts. Tā ir cita Indra. Varbūt ne visi to pamanīs. Ir cita slavēšana mums draudzē, jau divas nedēļas pēc šiem notikumiem. Cita slavēšana. Indra ir līderis slavēšanā, es jums stāstu smalkas lietas, ko jūs pat visu iedomāties nevarat, bet tas tā ir. Sigita dzied. Vislabāk viņa dzied pēdējās divas reizes. Tātad Sigita var slikti dziedāt tāpēc, ka Indrai nav pareizs prāta uzstādījums. Viņām pat var nebūt vārdi savā starpā, nekāds kašķis var nebūt, bet viņa slikti dziedās. Viņa neatraisīs savu potenciālu. Ja līderis atraisa savu potenciālu, pareizu prātu ieliek, viņa labi dziedās, labi spēlēs. Visi spēlēs. Mums pat Igors uz skatuves ir uzkāpis. Tas viss ir pēc tam tikai. Viss ir no Indras atkarīgs. Visā draudzē, protams, no manis. No mana garīgā stāvokļa. Katrs cilvēks ir savā vietā. Mēs esam visi saistīti. Mēs esam viens organisms. Pēdējais slavēšanas ieraksts, kas ir internetā, ne ar ko neatšķiras no IHOP. Tikpat labs ieraksts ir, tikpat labi dzied, tikpat labi pielūdz, tāds pats svaidījums. Varbūt, ka tas nav labākais no labākajiem, kas tur dzied, bet vidējā līmenī noteikti. Tas ir labākais, kas mums ir bijis, iepriekšējais ieraksts. Tā slavēšana, kas bija pagājušo reizi, svaidīta, Dieva klātbūtne, viss notiek. Arī šodien, ko mēs slavējām – tā ir cita slavēšana. Es nezinu, vai to slavētāji paši jūt. Ir kaut ko kāds padomājis? Sigita dzied kā eņģelis. Indra iepriekš nekad nepielūdza, faktiski, tādā veidā. Viņa beidza dziedāt. Tad es gāju uz skatuves un pielūdzu, un mēģinu kaut ko dziedāt. Es neesmu dziedātājs. Es kaut ko mēģinu iedziedāt, tas bija tikai no manis. Indra nekad to nevarēja izdarīt pilnvērtīgi. Vai nu šķībi piedziedāja, vai arī nebija vārdi, ko runāt. Tā bija mazvērtība un prāta problēma. Lūk, pēc tās reizes viņa brīvi pielūdz, brīvi ir vārdi. Indra dzied kā nekad. Viņa jau tā dzied labi. Stipra balss. Nav vairs tādas netīras notis, kādas bija pirms tam. No kā atkarīgs tas bija? Lūk, no prāta uzstādījuma. Mēs uzplauksim, ja pareizi domāsim. Itin visā uzplauksim. Tā ir svarīga lieta, ko mēs mācījāmies šodien. Tas ir elementāri, un tik grūti bija to pieņemt. Kā man bija pēc tam viņa jālutina! Pēc tam bija vesela diena kopā jāpavada. Mēs ar ģimeni un Indru staigājām pa veikaliem. Pēc tā dievkalpojuma, kad man pravietojums bija jāsaka. Tas bija briesmīgs. Bet es zinu, ja es Arvim ko tādu pateikšu, viņš teiks: „Viss skaidrs, mācītāj.” Un darīs, kas jādara. Indrai tā nevar. Viņai pēc tam ir smagi. Var dabūt arī pēc tam. Un vakariņas bija pie viņas mājās. Es godīgi sakot, gāju uz vakariņām ar nelielām bailēm. Kas lika tādām emocijām vārīties? Tas bija no elles. Miesa pretojas visam, kas labs. Gars ir labprātīgs, miesa vāja. Un īpaši, ja tur ir sacelti velna cietokšņi, prāta cietokšņi. Tu automātiski pretojies.

Kāpēc Padomju laikā bija ateistu pulciņš? Tualetes pulciņš. Komunisti zina savu darbu. Viņi mācīja skolās, ka Dieva nav. Viņi nedaudz pārspīlēja ar to visu. Mācot par to, ka Dieva nav, cilvēki pat iepazina Dievu, bet kopumā tas ļoti labi darbojās. Vienkārši smadzeņu skalošana. Tev nepārtraukti, no bērnības māca, ka Dieva nav, un izveidojas cietoksnis. Viss ir baigi vienkārši. Ko tu klausies, ko tu domā, tas veido cietokšņus. Vai arī tieši otrādi – atnes brīvību un svētī. Slava Dievam!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde un Ingūna Kazāka