Kaut kad pa radio dzirdēju dziesmu – „Trīs lietas man zāļu skapītī stāv”. Cipars 3 ir nevis maģisks, bet īpašs cipars, vismaz cilvēki tā domā. Bija tāda pasaku grāmata no brīnumzemes sērijas, arī es bērnībā lasīju – „Trīs labas lietas”. Arī Dievs ir trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

„Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.” (Psalms 107:20)

Paskaties sev apkārt, vai kaut kur nav redzams vārds? Veids, kā Dievs dziedina un izmaina dzīves, ir caur Savu vārdu. Kādā veidā Viņš sūta Savu vārdu? Viņš sūta Savus cilvēkus, kuri sludina Viņa vārdu. Jēzus bija iemiesojies Vārds. Iesākumā bija Vārds, un Vārds tapa miesa. Apustuļi teica: „Mēs to redzējām, rokām aptaustījām un dzirdējām dzīvības vārdus.” Jēzus sagatavoja Savus mācekļus, iecēla draudzē kalpotājus. Šajā brīdī es stāvu jūsu priekšā un sludinu Dieva vārdu, kurš dziedina. Tāpēc ir tik būtiski un svarīgi klausīties un uzņemt Dieva vārdu.

Šodien Dieva vārds būs trijās daļās. Tas nozīmē – trīs labas lietas. Un trīs evaņģēlija daļas.

„Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Romiešiem 6:4)

Jo, ja mēs esam Viņam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs tādi būsim arī pie augšāmcelšanās. Te ir divi vārdi – viens ir augšāmcelšanās un otrs – nāve. Nāve un dzīvība. Jēzus Kristus atnāca virs zemes, lai nomirtu un augšāmceltos. Kāpēc? Jo mēs visi esam dzimuši grēkos un nevienam nav pieejas pie Debesu Tēva. Ikviens cilvēks, kurš saka, ka pazīst Debesu Tēvu un tajā pašā laikā noliedz Jēzu Kristu, melo. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un Viņa Vārds ir Jēzus! Ir tikai viens ceļš pie Tēva – Jēzus! Nav mums cits Vārds zem debesīm dots, kurā mums ir lemta glābšana jeb pestīšana. Nav cita Vārda. Ir tikai viens Dievs, un visi pārējie dievi ir elki. Visu tautu dievi ir elki. Ir tikai viens patiess Dievs, un Viņš atnāca virs zemes pie cilvēkiem, kuriem nebija pieejas pie Debesu Tēva, kuriem nebija svētību. Jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Mēs grēcīgi piedzimstam, mūsu ceļš ved uz elli jau no dzimšanas, bez Kristus. Bet Dievs Savā žēlastībā un mīlestībā uz mums atnāca un nomira mūsu vietā. Es nedomāju, ka tev tur būtu īpaši jāiedziļinās un viss jāsaprot, jo tas līdz galam nav izprotams. Šī Dieva mīlestība nav izprotama, bet Viņš tevi mīl! Viņš mīl tevi un ir to pierādījis ar to, ka, vēl pirms tu Viņu iepazini, Viņš par tevi nomira. Tātad mums ir jāmirst savos grēkos, savās slimībās un jāiet mūžīgā pazušanā. Taču atnāca Kristus un nomira, bet ne tikai nomira, bet augšāmcēlās.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Jēzus saka: „Kas tic Man, tam ir mūžīgā dzīvība.” Kam tic? Kādā veidā tic? Tam, ko Kristus ir izdarījis tev, – tas ir evaņģēlijs. Kas ir evaņģēlijs? Tā ir Labā Vēsts! Kas ir Labā Vēsts? To, ka tev ir pieeja pie Debesu Tēva. Tev ir pieeja pie dzīvības avota. Kādā veidā? Pieņemot lēmumu – es ticu, ka Jēzus atnāca un nomira manā vietā. Visas šīs nāves sekas – nabadzība, slimības, grēka verdzība un važas, atkarības, tās visas kopā ar Kristu ir mirušas. Līdz ar Viņu esam aprakti nāvē. Ir nāve un ir augšāmcelšanās. Viss, kas tev ir jāzina, un viss, kam tev ir jātic, ir: „Es ticu, ka Tu, Jēzu, nomiri par mani. Es ticu, ka Tu esi vienīgais ceļš uz debesīm.” Viņš ne tikai nomira, bet arī augšāmcēlās. Tajā brīdī, kad mēs pieņemam lēmumu ticēt evaņģēlijam, Labajai Vēstij, par to, ka Viņš ir par tevi nomiris un augšāmcēlies – pats Dievs to ir izdarījis, – tu kaut ko pazaudē un kaut ko iegūsti. Ticot uz Kristu, grēkam vairs nav varas pār tevi. Viņš ir uzņēmies tavus grēkus pie krusta.

„Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:24)

Viņš nomira kopā ar taviem grēkiem. Kurā brīdī? Tad, kad tu tici. Tu tici, ka Jēzus ir nomiris par tevi un tavi grēki ir uzkrauti Viņam, un tu esi tīrs no grēka. Tev ir pieeja pie Dieva ar visām no tā izejošajām sekām, ar visām svētībām, ko Dievs tev ir paredzējis. Tu pazaudē savus grēkus. Tu pazaudē grēka varu. No otras puses, tu esi augšāmcēlies kopā ar Jēzu, tu esi kaut ko ieguvis. Tu esi ieguvis atjaunotu dzīvi, dziedināšanu un labklājību. Tu esi ieguvis Svēto Garu sevī un tu esi spējīgs dzīvot uzvaras pilnu dzīvi visās sfērās. Ir trīs labas lietas – viena, ko tu pazaudē, ir grēks. Tu esi pazaudējis grēku, Jēzus uzņēmās tavus grēkus. Nav svarīgi, kas notiek tavā dzīvē, bet ir svarīgi ticēt, ka grēks ir paņemts prom no tavas dzīves. Šī siena, kas šķīra tevi no Dieva, ir paņemta prom. Ko tu iegūsti? Dziedināšanu un labklājību. Trīs evaņģēlija daļas.

Trīs labas lietas. Pirmā – tā ir grēku piedošana. Kurā brīdī? Tad, kad es pieņemu lēmumu ticēt, ka Viņš ir par mani nomiris, par maniem grēkiem. Es esmu tīrs no esošiem grēkiem, no nākamiem grēkiem. Dievs uz tevi skatās kā uz pilnīgi tīru un pieņem tevi. Tev ir attiecības ar Viņu. Otrā lieta – dziedināšana. Ar Viņa brūcēm tu esi dziedināts. Kāda dziedināšana? Prāta dziedināšana, emocionāla dziedināšana, garīga dziedināšana un miesas dziedināšana. Tas viss tev pieder, jo tu esi pieslēgts pie dzīvības avota. Tu esi augšāmcēlies līdz ar Kristu, un nāvei vairs nav varas pie tevis, jo, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Pirmā lieta – grēku piedošana. Otrā lieta – dziedināšana. Trešā lieta – labklājība.

„Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2.Korintiešiem 8:9)

Jēzu Kristu pie krusta aplaupīja. Tāpat pie krusta tika uzlikti Viņam visi tavi grēki, visas tavas kaites. Un pie krusta Viņš tika arī aplaupīts. Kāpēc? Lai tu baudītu finansiālu labklājību. Lūk, trīs labas lietas. Grēka piedošana, kas ieved tevi Dieva klātbūtnē. Otrs ir dziedināšana – dvēselei – prāts, griba, emocijas. Miesai un garam pilnīga dziedināšana. Trešais ir finansiāla labklājība. Lūk,evaņģēlijs. Ja, tev kāds saka, ka tā nav Dieva griba priekš visiem, tad skaties, ko saka Dieva Vārds, nevis ko saka cilvēki. Trīs labas lietas. Pirmā – mēs tiekam galā ar grēku. Kādā veidā? Mēs ticam, ka Jēzus tos ir paņēmis prom. Otrais – dziedināšana. Kādā veidā? Viņš ir paņēmis tos prom, mēs tam ticam. Trešais – finansiāla labklājība. Kādā veidā? Mēs tam ticam. Tāpēc šis dievkalpojums būs trīs daļās. Viena daļa ir saistīta ar grēku piedošanu, otra ar dziedināšanu, trešā daļa ar finansiālu labklājību. Mēs sāksim ar finansiālu labklājību, ar došanas vārdu.

Pirmā daļa. Labklājība

„Un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas. Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām. Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: “Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!” Un viņa mūs gauži lūdza palikt.” (Apustuļu darbi 16:12-15)

Tur ir rakstīts, kā radās draudze Filipos. Tā ir reāla draudze, reālā vietā un laikā, ko dibināja Pāvils. Pāvilam īpaši svarīga un mīļa draudze. Šī bija īpaši svētīta draudze. Kāpēc? Čertpadsmitā pantā ir rakstīts, ka tad, kad viņi dibināja draudzi, tad paši pirmie cilvēki, kas sāka apmeklēt šo draudzi, bija biznesa cilvēki. Tā bija purpura pārdevēja Lidija. Sieviete un biznesa cilvēks. Ir tāda paruna – „Kā jūgsi, tā brauksi”. Pašā draudzes pamatā ir bijusi pareiza sapratne par naudu. Viņa saka: „Nāciet manā namā.” Viņa uzturēja un rūpējās par apustuļiem. Viņa rūpējās par pirmās draudzes celtniecību, atbalstot to arī ar savām finansēm. Vēlāk Pāvils saka, ka citas draudzes nedalījās ar Pāvilu tad, kad viņš devās misijā, bet misija nav iespējama bez naudas.

„Jūs, filipieši, jau arī zināt, ka evaņģēlija sludināšanas sākumā, kad es izgāju no Maķedonijas, neviena draudze nebiedrojās ar mani došanā un ņemšanā kā vien jūs.” (Filipiešiem 4:15)

Šodien mēs nelasītu daļu no Pāvila vēstulēm, jo daudzās un dažādās vietās, kur Pāvils nokļuva, draudzes tur nebūtu atvērtas, un daļu no Bībeles mēs šodien nelasītu, jo Pāvilam trūktu līdzekļu, lai izpildītu šo misijas darbu – sludināt, celt draudzi. Bet mums ir šīs vēstules, un šīs draudze ir radušās. Kāpēc? Jo viņam bija uzticama draudze Filipos, kas vienmēr viņu atbalstīja. Viņa misijas darbu un viņu pašu. Filipieši bija devēji un saprata došanas principus, un tieši tāpēc viņi bija biznesa cilvēki. Nav iespējams bizness bez došanas. Jebkurš bizness ir nolemts, ja tas ir tendēts tikai uz ņemšanu. Ikviens cilvēks ir nolemts, ja viņš ir tendēts tikai ņemt, bet ne dot. Pāvils bija saņēmis atbalstu un rakstīja Filipiešiem vēstuli:

„Ne it kā es meklētu dāvanu, bet es meklēju augli, kas vairotos jums par labu.” (Filipiešiem 4:17)

Došana nes labumu pašam cilvēkam, tam, kurš dod. Bībele saka: „Dodiet, tad jums taps dots.” Es zinu, ka visi tam nepiekrīt, bet daudzi tam piekrīt. Un tie, kas piekrīt, arī ir svētīti. Nevajag dot ar smagu sirdi, jo tam nav nekādas vērtības. Tikai tad, kad tu pats to esi sapratis. Un tikai tā mēs varam būt svētīti, kad mēs iemācāmies dot. Šeit ir ļoti laba vieta, kur mācīties dot. Šī ir īstā vieta. Dod auglīgā augsnē. Filipieši ziedoja auglīgā augsnē. Filipieši deva misijai, kura veidoja draudzes līdz pat Eiropai. Un tā Dieva vārds ir nonācis arī līdz Latvijai.

„Es visu esmu dabūjis, un man ir papilnam. Esmu piepildīts, kopš saņēmu no Epafrodita jūsu dāvanu, šo saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri.” (Filipiešiem 4:18 )

Tad, kad tu nāc ziedot, tā nav tikai nauda grozā, tā ir tava sirds. Tas ir tas, ko tu dari Dievam, un tas ir upuris Dievam, saldā smarža. Dievam ir patīkami. Dievam patīk naudas smarža. Ne jau pati nauda, bet mūsu attieksme, mūsu došana, mūsu nodošanās. Kur ir tava manta, tur ir tava sirds.

„Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19)

Šī Rakstu vieta nav visiem, tā ir tieši filipiešiem. Kas ir filipieši? Viņi ir devēji. Viņiem ir normāla sapratne par naudas lietām. Tikai atdodot, tu vari iegūt. Ebreji ir tāda gudra tauta. Ja tu paskatīsies kādu statistiku, tad tieši ebreji būs tie, kas visvairāk dod. Kā tu domā, kuri cilvēki ir visbagātākie pasaulē? Ebreji. Tas nav mīts, tā ir realitāte. Visbagātākie pasaules cilvēki, un liela daļa dzīvo Amerikā. Visizglītotākie ir ebreji, un tieši viņi visvairāk dod. Tāpēc ir pilnīgi veltīgi ņemt šo Rakstu vietu un apliecināt un mācīties no galvas, atkārtot, jo tas tev nepalīdzēs, jo šī Rakstu vieta ir domāta filipiešiem. Jēzus kļuva nabags tevis dēl, lai Viņa nabadzība kļūtu tev par bagātību. Pāvils skaidri saka, ka finansiāls ziedojums ir upuris, kas atver šo ceļu uz labklājību. Protams, neaizmirsti, ka pašam ir jāmācās, jāstrādā un jādara viss, lai tava nauda vairotos.

Otrā daļa. Glābšana

Mums ir jāatrisina grēka problēma, kas ir siena, kas šķīra mūs no Dieva. Ikviens, kurš to vēlas, var pieņemt Kristus upuri, pieņemt Viņu kā savu Glābēju un sākt jaunu dzīvi kopā ar Viņu. Bet kā tu domā, kas ir svarīgāks – grēku piedošana vai miesas dziedināšana? Un Jēzus sniedz atbildi uz šo jautājumu.

„Un, Viņu atraduši, tie Viņam saka: “Visi Tevi meklē.” Un Viņš tiem saka: “Noejam citur tuvējos miestos, ka Es tur arī sludinu; jo tāpēc Es esmu nācis.” Un Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus. Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts. Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.” Bet tas izgājis iesāka daudz runāt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus, ļaudīm redzot, vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.” (Marka evaņģēlijs 1:37-45)

Jēzus dziedināja cilvēkus, un ļaužu pūļi kā mušas uz medu nāca pie Viņa. Tikai pēc trīs gadiem, kad Jēzu arestēja, šie paši cilvēki, kas nāca pēc dziedināšanas, liela daļa no viņiem bija tie, kuri meta akmeņus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nāca tikai pēc dziedināšanas, nevis pie Jēzus, nevis pēc grēku piedošanas, nevis pēc attiecībām ar Viņu. Draugs, Dievs mīl tevi, Viņš vēlas attiecības ar tevi, un tās ir iespējamas tikai pieņemot Viņa upuri. Ticot, nojaucot grēka sienu, kas ir iespējams, pieņemot to, ka Viņš ir uzkrāvis tavus grēkus Sev, lai mēs grēkiem miruši dzīvotu taisnībai. Jēzus nepalika tai vietā, kur visi Viņu meklēja. Viņš gāja citur, uz citu pilsētu, uz citu miestu, jo tāpēc Viņš ir nācis, lai sludinātu. Sludināšana un dziedināšana ir ļoti atšķirīgas lietas. Un Jēzus saka, ka Viņš ir nācis, pirmkārt, lai sludinātu un tikai pēc tam dziedinātu. Jau tad, kad grēka problēma ir atrisināta, ticot uz Kristus upuri, tad dzīvības avots tev ir atvērts. Tad, kad tu esi attiecībās ar Viņu, tad arī sākas garīga, emocionāla, dvēseliska, prāta un fiziska dziedināšana.

„Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā. Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: “Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: “Kam jūs tā domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.”” (Marka evaņģēlijs 2:1–12)

Jēzus sludināja un dziedināja, un tieši dziedināšana piesaistīja ļoti daudz cilvēku. Šajās Rakstu vietās es redzu atbildi, kas ir svarīgāks – grēku piedošana, attiecības ar Dievu, vai dziedināšana.

Pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, kurš nestaigāja, viņu nesa četri draugi, lai Jēzus to dziedinātu. Protams, cilvēku bija tik daudz, ka ar triekas ķerto līdz Jēzum nevarēja tikt, tāpēc vīri atsedza jumtu un nolaida gultu pie Jēzus. Pie mums tas nebūtu tik vienkārši iespējams, jo pie mums nav tādas zaru būdas kā Pētera namā. Šie četri draugi nolaida savu triekas ķerto draugu pie Jēzus kājām, un Jēzus, redzot viņu ticību, dziedināja viņu. Bet nepārproti, draugs, ka tu, lūdzot par savu draugu, viņu izmainīsi, viņam pašam to negribot. Tu nevari to panākt arī ar lūgšanām. Ar lūgšanām tu panāc to, ka tiek radīti labvēlīgi apstākļi, tas rada tādas situācijas, kad Dievs Pats uz viņu runā. Un viņam ir iespēja izvēlēties. Neviens neko un nekad nevar nevienam piespiest ticēt vai darīt.

Es atceros, man bija viens kolēģis, ar kuru kopā strādājām, viņš nodarbojās ar ezotēriku, bet es lūdzu Dievu. Kādu dienu, izspūris un tāds pavisam jocīgs, viņš zvanīja pie manām durvīm un jautāja: „Tu par mani lūdz Dievu?” Es atbildēju: „Jā, lūdzu.” Viņš man atbildēja: „Nelūdz vairāk par mani, man nenormāli zobs sāp.” Viņš bija izdomājis savā prātā, ka zobs viņam sāp tāpēc, ka es par viņu lūdzu Dievu, bet īstenībā zobs viņam sāpēja tāpēc, ka viņš negāja pie zobārsta. Pasaki, kā var piedot cilvēkam grēkus, kurš pats tos nav atzinis? Tāpēc Rakstu vietā: „Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.”” (Marka evaņģēlijs 2:5) vārdi “viņu ticību” nenozīmē četru draugu ticību, bet piecu draugu ticību. Tikai tava personīgā ticība, tikai tavs personīgais lēmums ticēt Jēzum glābj tevi no grēkiem. Tikai tu pats esi savas laimes kalējs. Neviens nekad neizdarīs tavā vietā to, ko vari izdarīt tu pats, jā, draudzes cilvēks vai mājas grupiņas cilvēks var par tevi lūgt, var tev palīdzēt, bet tikai tu pats pieņem lēmumu, ticēt vai nē. Tātad lai saņemtu grēku piedošanu un dziedināšanu un lai ieietu attiecībās ar Dievu, viss, kas jādara, ir jātic Jēzum.

Farizeji, kuri bija šajā namā, kurnēja, jo neticēja, ka Jēzus ir Dievs, bet domāja pie sevis, kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs? Un Jēzus, nomanīdams viņu domas, teica: „Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.”” (Marka evaņģēlijs 2:9-12)

Jēzus saka tā: „Kas ir svarīgāk – grēku piedošana vai dziedināšana?” Jēzus atklāj, ka grēku piedošana ir svarīgāka par dziedināšanu. Jo, kad tu esi pieņēmis Viņu, pie tevis sāk darboties Dieva Gars, dzīvības avots, un tavā dzīvē ienāk dziedināšana. Un dziedināšanas dievkalpojums ir kā daļa no kaut kāda posma, kur tu atkal no Dieva kaut ko saņem. Redzamu vai neredzamu, kas parādīsies tikai pēc kāda laika, un sākums visam ir Kristus upura atzīšana.

Gatavojot šo svētrunu, es zinu, ka Svētais Gars atgādināja man kādu notikumu no manas pagātnes, kad es biju 19 gadus jauns un atrados padomju armijā, Tālajos austrumos, gandrīz 10 000 km no mājām. Protams, arī tur es lietoju narkotikas, tās bija pieejamas lielā daudzumā. Un kādu dienu es izdomāju, ka es gribu atpūsties, gribējās tikt pie labāka ēdiena, jo baroja mūs vienkārši briesmīgi, daudziem bija problēmas ar vēderu. Reizēm bija tā, ka pusdienās bija zupa no skābētiem kāpostiem, otrajā ēdienā bija skābētie kāposti un salāti no tiem pašiem kāpostiem. Un tāpēc es izdomāju, ka pateikšu virsniekiem, ka esmu narkotiku atkarīgs, ko arī izdarīju, un mani aizsūtīja uz psihiatrisko slimnīcu Habārovskā. Tur bija tādi paši cilvēki kā es. Liela daļa no viņiem bija veseli. Mūs katru dienu zāļoja, zāļu iedarbībā sākumā bija miegainība, kas pārauga bezmiegā, otru zāļu iedarbība izraisīja sāpes un drudzi ar četrdesmit grādu ķermeņa temperatūru katru dienu. Īsāk sakot, tā nebija slimnīca, bet lopu spīdzinātava. Un es ļoti gaidīju to brīdi, kad tikšu pie ārsta un pateikšu viņam, ka esmu jau vesels. Bija mierīgs vakars, un es ar vēl vienu puisi, pie loga sēžot, dzirdēju skanam dziesmu, ko atskaņoja kāda tajā laikā ļoti populāra grupa „Laskovij maj”. Tu iedomājies, skan mums populāra un mīļa dziesma, bet es esmu aiz restēm, kur mani moka un zāļo, es tik labi atceros to brīdi un tās sajūtas, ka es esmu jauns un man tik ļoti gribās dzīvot un priecāties par dzīvi. Es tā gribēju brīvību.

Varbūt tāpat ir arī tev, tev sirdi plēš, tu alksti pēc brīvības. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Tu iepazīsi patiesību, Jēzu Kristu, un patiesība tevi darīs brīvu. Es nebiju brīvs līdz trīsdesmit gadu vecumam. Kad iepazinu brīvības Kungu, Jēzu Kristu, kad atzinu, ka Viņš ir vienīgais Glābējs, ka Viņš ir miris par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Un es aicinu tevi, ja tu gribi iziet brīvībā, ja tu vēlies pieņemt Kristu kā savu Glābēju, varbūt tu pat nezini, ko nozīmē būt brīvībā, tagad ir īstais brīdis, Jēzus gaida tevi, Jēzus mīl tevi, atbildi Viņa aicinajumam un nāc pie Viņa. Viņš ir dzīvs, reāls Dievs, reāla Persona.

Trešā daļa. Dziedināšana

Jēzus saka: “Man ir jāiet arī uz citām pilsētām.” Jēzus nonāca citā pilsētā, kur Viņš gāja sludinādams un izdzīdams ļaunus garus, un kāds spitālīgs cilvēks nāca pie Viņa. Spitālība toreiz nebija tā pati spitālība, kas tagad, ja tāda vispār vēl kaut kur ir. Šis cilvēks bija pilnībā izstumts no draudzes un no sabiedrības. Viņam bija jānēsā speciāls apģērbs un speciāls zvaniņš un jābrīdina: “Spitālīgs! Spitālīgs! Spitālīgs!” Tā bija totāla atstumšana no visām sabiedrības sfērām. Šādi cilvēki dzīvoja atsevišķās vietās ārpus pilsētas. Cilvēks var būt spitālīgs arī no iekšpuses, piemēram, ja cieš no depresijas. Tu it kā esi sabiedrībā, bet tai pašā laikā gribi nebūt, tev nekas neinteresē, gribi aizmigt un nepamosties.

„Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” (Marka evaņģēlijs 1:40)

Jēzus grib dziedināt, neskatoties uz to, kāda tev slimība. Dziedināšanas process var sākties draudzē, slavējot Dievu, klausoties svētrunu, un tu to vari arī sajust. Bībele saka, ka ir svarīgi ar muti apliecināt savu dziedināšanu velnam, Dievam, sev un cilvēkiem.

“Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” (Jesajas 53:4)

Pie krusta notika trīs lietas – Viņš tavus grēkus uzkrāva Sev, Viņš paņēma tavu nabadzību uz Sevi un paņēma tavas slimības uz Sevi. Viss, kas tev jādara – jātic! Tu tici, ka Jēzus grib tevi dziedināt? Tu ar savām fiziskajām acīm vari neredzēt, bet šeit ir eņģeļu karapulki. Man ir savs sargeņģelis. Reiz kāds cilvēks teica: “Es redzēju lielu eņģeli!”

“Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja 26:53)

Te nav runa par konkrētu skaitu, te ir runa par milzīgu daudzumu eņģeļu. Un tu domā, ka mēs lūgsim un Dievs nesūtīs leģionus eņģeļu? Dievs darbojas caur Savu Garu un eņģeļiem.

“Tad es redzēju un dzirdēju kā daudzu eņģeļu balsis visapkārt goda krēslam, dzīvām būtnēm un vecajiem, viņu skaits bija miriādu miriādes un tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaņā balsī: Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku , bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atklāsmes grāmata 5:11)

Katra valsts rūpējas par savu drošību, arī Latvija. Latvija starp Baltijas valstīm ir viena no tām, kura visstraujāk bruņojas, rēķinot procentuāli uz cilvēku skaitu. Bet pasaulē lielākās armijas ir šādas: 20. vietā ir Kanāda ar budžetu 15 miljardi dolāru, karavīru skaits 92 tūkstoši, 181 lidmašīna un 420 tanki, 14. vietā ir Izraēla, budžets 17 miljardi dolāru, aktīvie karavīri 160 tūkstoši, lidmašīnas 4 tūkstoši, tanki 684 un piecas zemūdenes, 2.vietā ir Krievija, budžets 84 miljardi dolāru, aktīvie karavīri 766 tūkstoši, lidmašīnas 15 tūkstoši, tanki 3500 un 55 zemūdenes, 1.vietā ir ASV, budžets ir 601 miljards dolāru, aktīvie karavīri 1,4 miljoni, lidmašīnas gandrīz 9 tūkstoši, tanki gandrīz 14 tūkstoši un 72 zemūdenes. Iedomājies, ja tu šo visu kopā redzētu! Kāda varenība un godbijība tā būtu! Bet Bībele saka:

“(..) kad Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās (..)“ (2.Tesaloniķiešiem 1:7)

Tā godība, kas piemīt Dievam, ir nesamērojami lielāka, nekā visu šo minēto valstu armijas uz zemes kopā ņemtas. Reiz Aramas ķēniņš vēlējās Elīsu arestēt, ielenca pilsētu ar savu karaspēku, un, kad Dieva vīra kalps izgāja pie durvīm, viņš redzēja, ka viņi ir aplenkti un domāja, ko darīt. Bet Elīsa nebija uztraukts. Ir lietas, ko mēs neredzam ar šīm acīm, bet kuras ir garīgā realitāte. Un šeit ir Dieva eņģeļi, Dieva Gars.

 “Bet viņš atbildēja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem. Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, un viņš redzēja, ka kalns bija pilns ugunīgu zirgu un kara ratu visapkārt ap Elīsu.” (2.Ķēniņu 6:16-17)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece