Glābšanas prieks

Ir daudz runāts un lasīts par glābšanas prieku jeb pestīšanas gavilēm.
Vai ir iespējams šodien priecāties par to, ka pirms desmit gadiem piedzīvoji atvērtas debesis un to, kā tavi grēki tika paņemti projām? Ikviens, pat vispriecīgākais notikums, laikam ejot, pabālē un zaudē savu aktualitāti. Pat mūsu pestīšanas piedzīvojums. Un tad mums vajag jaunus notikumus, jaunus piedzīvojumus, jaunas uzvaras! Bet kur mums, kristiešiem, kas esam piedzīvojuši glābšanu jau pirms daudziem gadiem, ņemt šo prieku? Vai tas ir prieks par to, kas ar mums noticis reiz pagātnē, vai prieks par to, ko Dievs dara šodien mūsu līdzcilvēku dzīvēs?

„Es šoreiz nerunāšu par to prieku, ko kristietis piedzīvo jaunpiedzimšanas brīdī, bet par to prieku, kas ienāk tevī šodien caur mūsu darbību, kad mēs redzam, kā cilvēki nāk pie Kristus un viņu dzīves izmainās!” – tā savu svētrunu draudzes „Kristus pasaulei” 3. jūlija dievkalpojumā iesāk mācītājs Mārcis Jencītis. „Es nevaru priecāties par savu glābšanu mūžīgi. Es varu priecāties par savām attiecībām ar Tēvu šobrīd un priecāties par to, ka caur mani pie Kristus nāk dvēseles. Ja es gribu saglabāt savu glābšanas prieku Kristū, tad tas ir iespējams vienīgi tad, ja es pilnīgi nododos Dievam un kalpošanai cilvēkiem!”

Vecāki priecājas, kā dzimst un aug viņu bērni, taču šis prieks nav mūžīgs. Agri vai vēlu mūsu bērni sāk patstāvīgu dzīvi. Un tad mēs vēlamies priecāties par saviem mazbērniem! Ir draudzes, kurās gadiem nav pieauguma, bet mācītājs tik sludina: „Mums būs atmoda!” Par kādu atmodu var būt runa, ja cilvēki netiek vesti pie Dieva? Tā veselas draudzes un denominācijas pazaudē glābšanas prieku, jo tām nav ne mērķu, ne vīzijas.

„Jēzus Jaunajā Derībā mums deva divus baušļus”, – saka mācītājs. „Mīli Dievu un mīli savu tuvāko. G12 ir vienīgā vīzija, kā mīlēt savu tuvāko. Tas ir pilns evaņģēlijs ar zīmēm un brīnumiem, ar cilvēku glābšanu un darīšanu par mācekļiem. Šīs vīzijas četros posmos – aizsniegt, nostiprināt, apmācīt un izsūtīt – ir ietverts viss!”

Deivids Vilkersons par tā saukto „smieklu atmodu” ir teicis šādi: „Par ko jūs smejaties, ja apkārt iet bojā cilvēki!?” Mēs varam draudzēs sludināt un praktizēt visu ko, bet parādi, kur ir tavi augļi! „Kad tu dari visu, lai vestu cilvēkus pie Kristus, kad tu esi smagi strādājis, tad tev ir prieks, jo tu redzi un baudi sava darba augļus”, – saka Mārcis Jencītis. Un turpina: „Es ticu, ka vīzija G12 ir modelis, iespējams, pasaulē lielākajai un arī pēdējai garīgai atmodai. Tas ir pilns komplekts! Mēs esam, iespējams, lielākās atmodas priekšvakarā. Ja tev, draugs, vēl nav savas mājas grupas, tad nesaki, ka tev ir glābšanas prieks. Sāc kaut ko vairāk darīt savā mājas grupā. Ved dvēseles pie Kristus!”

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Mateja 5:9

Miera, nevis kompromisu nesēji! Reizēm mūsu tuvinieki un neticīgie draugi mūs nesapratīs un atstums. Jēzus saka: „Es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu!” Tad kādu „mieru” mēs nesam? To mieru, kuru paši esam piedzīvojuši, kad tikām glābti. To mieru, kuru mēs katru rītu iemantojam savos lūgšanu kambaros, dzīvodami un palikdami Viņā. Jēzus dziedināja un atbrīvoja. Arī mēs to darīsim. Jēzum bija sava mācekļu grupa. Arī mums katram būs sava mājas grupa un savi mācekļi. Tā ir vīzija G12. Ieliec šo vīziju dziļi savā sirdī!” – aicina mācītājs.

Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Lūkas 14:23

Priecāsies tie, kas no visas sirds būs vīzijā G12 un pilnībā veltīs sevi citu glābšanai. Tie priecāsies par cilvēkiem, kuri tiks glābti. Un tas būs patiesais glābšanas prieks!

Bils Makartnijs, futbola treneris: „Ja cilvēks koncentrējas tikai uz sevi, viņš zaudē enerģiju. Ja viņš koncentrējas uz citiem, viņš to vairo”. 1991. gadā viņa komandai bija gaidāms atbildīgs futbola mačs. Pretinieki bija vienība, kurai viņi bija zaudējuši jau nez kuro reizi pēc kārtas. Treneris lika katram savas komandas spēlētājam piezvanīt uz mājām un saviem tuviniekiem teikt: „Katrus vārtus, katru rezultatīvu piespēli, katru darbību laukumā es veltu tieši jums!”. Makartnijs nopirka sešdesmit futbola bumbas. Katrs spēlētājs uzrakstīja uz bumbas rezultātu 27:12 un nosūtīja to saviem tuviniekiem. Atbildīgā spēle beidzās ar rezultātu 27:12 Makartnija komandas labā! Viņi uzvarēja spēcīgu klubu, kuram bija zaudējuši 23 gadus pēc kārtas!

Kā jūgsi, tā brauksi. Kā tu gatavosies, tā tev notiks!

Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa. Lūkas 8:1

„Ir trīs iemesli, kāpēc es esmu vīzijā G12”, – saka mācītājs.

1. Manas personiskās attiecības ar Dievu. Un ne tikai lūgšanu kambarī, bet arī draudzē, mājas grupā un ar savu vadītāju.

2. Man ir vēlēšanās darīt Dieva gribu.

3. Jēzus pavēle (Mateja 28:19). Reizēm man ir vēlēšanās darīt, bet reizēm miesai negribas. Tad nu man ir pavēle!

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! 1. Korintiešiem 9:16

Apustulis Pāvils to neuzskata par kaut ko sevišķu vai ārkārtēju, ka viņš sludina Evaņģēliju. Tā arī nav īpaša varonība vai labdarība. Tas vienkārši ir jādara, jo tā ir Pavēle!

„Es esmu tāds pats cilvēks kā jūs, arī man ir divas rokas un divas kājas. Arī man katrai rokai ir pieci pirksti. Divu gadu laikā Dieva žēlastībā esmu uzcēlis draudzi ar četrdesmit mājas grupām. Daudziem no jums pat ir privilēģijas, jo jums ir izglītība un stāvoklis sabiedrībā. Tas nozīmē, ka arī jūs varat to pašu, ko es, un vēl vairāk”, – saka mācītājs. „Tad kāpēc daudziem no jums vēl nav sava mājas grupa? Un kāpēc tikpat daudziem nav prieka?”

Atkal trīs iemesli:

1. Personiskās attiecības ar Dievu ir nepilnīgas – neregulārs lūgšanu laiks, epizodiska draudzes un mājas grupas apmeklēšana, kurnēšana un neapmierinātība ar savu garīgo vadītāju.

2. Nolaidīga kalpošana.

3. Nevēlēšanās būt vīzijā G12 – uz sevi vērsta kristietība, nevēlēšanās kalpot cilvēkiem un darīt viņus par Kristus mācekļiem.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Mateja 5:13-16

„Tātad mana ticība nevar būt slepena!”, – saka Mārcis Jencītis. „Ja esmu šajā vīzijā, es tajā ielieku visu savu sirdi. Tas nozīmē meklēt pazudušos un darīt viņus par mācekļiem ar visu rūpību un atbildību. Dievs vēlas redzēt ikvienā no mums atbildību. Katrs darbs ir jāizdara līdz galam! Tikai tad nāks prieks!”

Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā ir trīs līdzības – par pazudušo avi, pazudušo grasi un, visbeidzot, par pazudušo dēlu. Katrs no mums pazīst to sajūtu, kad kaut kas ir pazudis – gribas pielikt visas pūles, lai to atrastu. „Atceros, tas bija pirms daudziem gadiem, man pazuda 50 santīmu. Liekas, nu kas gan tur tik liels”, – stāsta mācītājs. „Tomēr, kāds bija mans prieks, kad es šos santīmus atradu! Tātad, lai būtu prieks par atrastu lietu, man vispirms ir jābūt sajūtai, ka kaut kas ir pazudis! Tieši tāpat tas ir arī Dieva lietās. Cik no mums ir sajūta, ka kaut kas trūkst? Vairāk Dieva savā dzīvē, vairāk jaunu cilvēku savā mājas grupā! Mums draudzē ir „septiņu soļu” lūgšanas saraksts par neglābtajiem. Cik no jums lūdz pēc šī saraksta? Tas rāda, cik lielas ir tavas slāpes pēc jauniem, glābtiem cilvēkiem!” Tālāk mācītājs turpina par pazudušo dēlu. Vecākais dēls nepriecājās, kad viņa jaunākais brālis atgriezās tēva mājās. Viņš raudzījās skaudīgi un jutās apvainots. „Lūk, no kurienes dzimst reliģija!” – viņš saka. „Vecākajam dēlam nebija Tēva sirds. Attiecības ar Dievu viņam bija nepilnīgas. Līdzīgi arī mūsdienu vecākajiem dēliem nerūp savu līdzcilvēku glābšana, viņi nav G12 vīzijā, viņu ticība ir vērsta uz sevi, viņi baidās par savu amatu draudzē un viņiem liekas, ka alga ir par mazu. Draugs! Ja tu neesi vīzijā G12, tad arī tev draud ieslīgšana reliģijā un pašizdomātā dievkalpošanā!” – tik kategorisks ir draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis.

Farizeju likumi neļāva taisnajiem kontaktēties ar netaisnajiem, taču Jēzus to darīja. „Ja tu nespēj normāli runāt ar neticīgu cilvēku un pastāstīt viņam par Kristu, tad kaut kas ar tevi nav kārtībā!” – brīdina mācītājs. „Vai tikai tev nav farizeja dvēsele?”

Pastāstīt par Jēzu – tie nav tikai vārdi. Tā ir mūsu nostāja, mūsu pozīcija, mūsu darbi. Tā ir visa mūsu dzīve! Skaties, kā daru es, darīsim kopā, dari pats! Tas ir veids, kā tiek gatavoti jauni mācekļi Kristum. Cilvēki skatās uz mūsu darbiem, nevis uz mūsu vārdiem. Vai mūsu darbi saskan ar mūsu vārdiem? Ja mēs draudzē esam ideāli vīri, sievas un mātes, vai tādi paši mēs esam arī savās ģimenēs?

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Mīli savu tuvāko – un tu būsi laimīgs! Ir kāds ķīniešu sakāmvārds: „Ja gribi būt laimīgs vienu stundu, tad paguli. Ja gribi būt laimīgs vienu dienu – aizej makšķerēt. Ja gribi būt laimīgs vienu mēnesi, tad apprecies. Ja gribi būt laimīgs vienu gadu, saņem mantojumu. Bet, ja vēlies būt patiesi laimīgs visu dzīvi, tad palīdzi citiem cilvēkiem!”

Svētrunas nobeigumā mācītājs atceras vecu padomju laiku filmu „Baltais Bims, melnā auss”. Mācītājs īsumā izstāsta filmas sižetu par uzticamo sunīti, kurš līdz pēdējam cer atrast savu saimnieku, bet iet bojā suņu ķērāju mašīnā, un saimnieks viņu atrod jau mirušu. Pietrūka varbūt pusstunda. Varbūt dažas minūtes. Cik daudzi no mūsu līdzcilvēkiem aiziet garīgi bojā, nesaņēmuši mūsu uzmanību un mīlestību?

Kā mēs ikviens varam palīdzēt savam tuvākajam?