Grēkā krišana

Dievs tik brīnišķīgi visu bija radījis, bet ir viena problēma,
Bībeles skolā mums ir viena šāda tēma: “Grēkā krišana”. Nu tik brīnišķīgu cilvēku radīja, bet ir tēma “Grēkā krišana”. Grēkā krišanai ir sekas un tā ir otra tēma. Un tad ir tēma: Glābšanas plāns. Kā tad Dievs ir paredzējis, ka mēs esam glābti no šīm grēka sekām un no šīs krišanas, kāds ir risinājums? Pāri visai šai tēmai, es centīšos kā parasti to pašu svarīgāko pateikt vienā teikumā, lai tu pārāk neiedziļinies, neaizej par tālu, kaut kur nost no galvenās tēmas. Pirmkārt, pie grēkā krišanas ir jāsaprot, ka Radītājam, Dievam, kas visu ir radījis, ir Savi likumi jeb principi, kuri darbojās precīzi abos virzienos, gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, atkarībā no tā, vai mēs, cilvēki, tos ievērojam vai nē. Ar dzīvniekiem nav problēmu, jo dzīvnieki savus principus ievēro, viņi tā ir ieprogrammēti, bet cilvēkam ir brīva izvēle, jo Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli. Dzīvnieks var tikai pieķerties saimniekam, bet cilvēks var mīlēt. Dzīvnieks nevar mīlēt, tā ir tikai pieķeršanās. Tu viņu barosi, viņš tevi mīlēs. Tu viņu nebarosi, viņš tevi nemīlēs jeb realitātē viņš nevis tevi mīl, bet to, ko tu viņam dod. Tas īsti nav nekas nepareizs arī pie cilvēkiem, bet cilvēks ir spējīgs mīlēt ar lēmumu, agape mīlestība. Dievs radīja Sev līdzīgu, cilvēks ir dievišķs, ar brīvu izvēli, kurš ir spējīgs mīlēt tāpēc, ka viņam ir brīva izvēle un savus instinktus cilvēks spēj kontrolēt. Viņš var arī izvēlēties Dievu mīlēt vai nē, vai cilvēkus mīlēt, vai nē, tā ir mīlestība. Tas ir galvenais, kas ir jāsaprot, tātad Radītājam ir Savi likumi un principi, kurus ievērojot vai neievērojot, abos virzienos būs sekas.

Tas, ko es tagad mācīšu, to vispārīgi kristieši savās mācībās izmanto reizēm kā absolūtu patiesību, ja esi kreacionists, ir tikai tā, kā ir rakstīts, bet tie, kas tomēr nedaudz vairāk domā, nav tikai taisnvirziena, bet izprot lietas nedaudz savādāk, tāpēc šīs rakstvietas, kuras es minēšu, viņas nav viennozīmīgas. Un runa ir par to, ka Dievs radīja garīgo pasauli, Savu valstību ar eņģeļiem. Mēs nerunāsim par to, vai eņģeļi ir vai nav, vai dēmoni ir vai nav, bet ko Bībele saka, un pēc Dieva Vārda var noprast, ka Viņš radīja garīgo pasauli, jo kad čūska kārdināja Ievu pie aizliegtā augļa, tas nozīmē, ka šī čūska bija un šī čūska simbolizē pretinieku jeb velnu, ka ļaunums jau pastāvēja tādā vai savādākā formā. Zini, Bībele visu nepaskaidro, nebūsim tādi, kas burtiski lasa Bībelē kaut kādas rakstvietas un burtiski tulko: lūk, tā. Nu, piemēram, sātans bija slavēšanas eņģelis un par to ir rakstīts Bībelē, bet, padziļināti pētot šīs Rakstu vietas, es vispār nevaru sasaistīt ar to, ka velns bija kaut kāds slavēšanas eņģelis.

Tad draudzēs māca: “Ak, slavētāji ir pakļauti lielākam kārdinājumam, jo sātans, Lucifers, Gaismas eņģelis arī bija slavētājs ar ērģelēm.” Tā laika ticīgie pat iedomāties nevarēja, ka caur vadiem ies skaņas, kaut kas neiedomājams. Ar to visu ir daudz spekulāciju, tā pat ar eņģeļiem, ar dēmoniem. Bībele skaidri saka par eņģeļiem, par dēmoniem, jā, ir garīgā pasaule, bet kad, kurā brīdī, cik, nu nav īstas skaidrības, tāpēc svarīgākais ir zināt to, ka garu pasaule eksistē. Galu galā mēs paši esam garīgas būtnes. Vispārīgi apkopojot Bībeles kontekstu, sanāk, ka Dievs rada savu valstību ar eņģeļiem. Dievs radīja eņģeļus. No pagājušās reizes, kad es 2014. gadā mācīju Bībeles skolu, man šeit bija klāt par to, ka Dievs radīja eņģeļus, vienus eņģeļus ar brīvu gribu un otrus bez brīvas griba, bet es izsvītroju to ārā, jo es gribu mācīt tikai Bībeli, tas nav Bībelē rakstīts. Es nezinu, kāda eņģeļiem bija griba, brīva vai nē, ir tikai tas, ka Viņš viņus ir radījis. Un par velnu svarīgākais, kas ir jāzina, precīzākais tulkojums velnam ir “pretinieks”, viņš ir pretinieks Dievam un pretinieks tiem cilvēkiem, kas tic Dievam, negatīvais tēls. Bībelē viņš ir nosaukts arī pat Luciferu, ka Lucifers kļuva lepns un gribēja ieņemt Dieva vietu. Mēs to visu varam lasīt Dieva vārdā, kontekstā, rezultātā bija karš debesīs, Lucifers zaudēja, līdz ar trešo daļu debess iemītniekiem tika izdzīts no Dieva valstības, nomests uz zemes, Lucifers kļuva par sātanu, absolūti ļauns un atdalīts no Dieva. Skaisti izklausās, bet realitātē vai bija tieši tā? Tu tur biji klāt? Tu nebiji tur klāt, es arī nebiju. Domāsi: “Tu taču esi mācītājs, tev vajadzēja būt klāt.”

Šī ir arī mūsu draudzes mācība, bet es šajā mācībā gribu ielikt punktu, ka nevar simtprocentīgi skaidri zināt, ka bija tieši tā. Un vispār, kāpēc velnu sauc par Luciferu? Vai tiešām tas bija kaut kāds gaismas eņģelis? Tad nu, lūk, es tūlīt nedaudz sašķobīšu tavu ticību. Uz kā balstās mīti par to, kāds ir velns, kāda ir garu pasaule? Uz tādām pamatu rakstvietām, no kurām viena ir Ecēhiēla grāmatas 28. nodaļā. Tevi interesē? Gribi uzzināt vairāk par garu pasauli? Ir kaut kādas tēmas, kuras kādam interesē vairāk un kādas mazāk. Tas viss ir labi, es tikai nedaudz gribu iestādīt to domāšanu pareizi, lai neiebraucam galējībās. Tas nav brīdinājums, vienkārši tas varbūt būs kaut kas jauns. Uz kā balstās inkauntera un eksorcisma tēmas? Kāds bija un kāds ir velns?
Bībelē ir rakstīts:

Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par Tiras ķēniņu un saki tam: tā saka Dievs Tas Kungs: tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu. (Ecēhiēla grāmata 28:12)

Tās ir rakstvietas, kuras tiek visur citētas, ka tas ir sātans, runa ir par viņu, par Luciferu, par tumsas eņģeli, par velnu. Bet pašā rakstvietas sākumā ir rakstīts, ka tas nav per velnu, bet gan par Tiras ķēniņu. Viņš ir reāls ķēniņš, vismaz tādā nozīmē, ka Tira gan Bībelē, gan vispārīgi vēstures avotos ir pieejama kā valsts. Dieva Vārdā ir rakstīts:

Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs, jaspiss, hrizolīts, berils, onikss, safīrs, rubīns un smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla. (Ecēhiēla grāmata 28:13)

Tiras ķēniņa Ēdenes dārzā tomēr nebija. Runa ir par kaut ko vēl – par kādu garīgu būtni, kura sacēlās pret Dievu un pēc tam krita. Tomēr runa ir par cilvēku. Bībele saka:
Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu. Tavas plašās tirdzniecības dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un, kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un izraidīju tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus. (Ecēhiēla grāmata 28:14-16)

Tira bija ļoti veikla un bagāta tirgotāju valsts. Dieva Vārdā ir teikts:
Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par to, kā tev klājies. (Ecēhiēla grāmata 28:17)

Tas ir tāds kā sajaukums – it kā garīga būtne, bet tomēr it kā vienkāršs Tiras ķēniņš, kurš tika nogāzts no saviem augstumiem. Viņš saslima, nomira vai sacēlās pret viņu, nav zināms viss tas konteksts. Bet ir jāsaprot zinātniskais kreacionisms, tas ir, ar zinātnisku pieeju. Ja cilvēki to rakstīja ar tā laika zināšanu līmeni, tad tajā laikā pastāvēja ne tikai jūdiem, bet vispārīgi dažādās pasaules tautās, arī tajā tautās, uz kurieni jūdus aizveda, piemēram, uz to pašu Bābeli. Tātad pastāvēja savi mīti, reliģija un pasaules izpratne, tāpēc Tiras ķēniņš ir salīdzināts ar mītisku būtni, kas nebūt nenozīmē, ka sātans ir tieši tāds. Nevar simptrocentīgi balstīties uz šo rakstvietu, lai saprastu, kāds ir velns un kā iesākumā viss bija. Bībelē ir minēts:

Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! (Jesajas grāmata 14:12)

Kristieši vienmēr citē šo rakstvietu par sātanu. Tas ir pareizi, arī es šo citēju šodien. Lucifers tiek apzīmēts kā ausekļa dēls – gaisma.

Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos!Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē! (Jesajas grāmata 14:13-15)

Šīs rakstvietas ir attiecināmas par to, kāds ir sātans. Realitātē kontekstā Dieva Vārds runā par Bābeles ķēniņu, nevis Luciferu vai velnu. Šajā gadījumā tas ir Bābeles ķēniņš, savukārt, iepriekšējā gadījumā – Tiras ķēniņš. Bet atkal viņš ir salīdzināts ar kaut kādu ausekļa dēlu, no kurienes tālāk seko ērģeles, slavēšanas eņģeļi, tumsa un Lucifers. Saskaņā arī ar tā laika zināšanām, mītiem un reliģiju, kuras dažādās tautās pastāvēja līdzīgas. Tas vienkārši ir salīdzinājums – cilvēkam ar mītu, kā, piemēram, K. Skalbes „Pasakā par vērdiņu”, kur galvenais varonis palika lepns un skops, pēc tam viņš krita. Šī nav tāda absolūtā patiesība, kur Bībele saka, kāds ir velns. Bet tā ir informācija, kuru var ņemt vērā un pārdomāt. Šos visus rakstus kopumā saliekot, sanāk, ka ļaunums jau pastāvēja, vecā čūska jau bija, Ieva uzlūkoja aizliegto augli un pēc tam to nogaršoja.

Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi. (Atklāsmes grāmata 12:7-9)

Bet atkal runa ir par to, ka kaut kādi sliktie ir nomesti uz zemi. Kaut kādas sliktās garīgās būtnes, piemēram, velns tomēr ir nomests uz zemes. Bet arī šeit ir problēma, jo nevar saprast, par ko šeit ir runa. Kontekstā, iespējams, šeit ir domāta sātana krišana caur Kristus upuri, un tas vairs nav radīšanas stāsts. Tāpēc nekad nevar visā pilnībā izprast, kā šī garu pasaule ir tapusi, bet tas ir fakts, ka pastāv garu pasaule, ir velns un ir Dievs, ir ļaunums un ir pozitīvais. Bet visa sākums ir Dievs, kura ir reāla persona. Bībelē ir rakstīts:

Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. (Atklāsmes grāmata 12:4)

Šeit atkal runa ir par Kristu. No ebreju valodas vārds „sātans” nozīmē apsūdzētājs, velns, no grieķu valodas – arī apsūdzētājs, belcebuls, pretinieks, gars. Es domāju, ka visatbilstošākais ir vārds „pretinieks”. Faktiski velns ir pretinieks un gars, kas pretojas Dievam. Viņa mērķis ir pacelt Dieva tautu uz sacelšanos un ieņemt Viņa vietu, pretojoties Dieva plāna realizēšanai. Kāpēc tas viss bija jāsaprot? Vai kaut ko sapratām? Tālāk seko grēkā krišana. No kurienes radās šis ļaunums, kuram pakļāvās pirmie cilvēki? Dieva Vārdā ir rakstīts, ka tur bija čūska. Kontekstā Bībelē ir minēts par čūsku – tas ir velns. Zinu, ka kaut kur esmu mācījis, ka pirms čūska tika nolādēta, viņa esot staigājusi rozā zābaciņos. Savukārt, kad viņa tika nolādēta par to, ko viņa izdarīja, tad viņa tagad lien uz vēdera, tur tā esot rakstīts. Es tam personīgi neticu, bet pieļauju iespēju, ka varbūt tas tā arī bija, un varbūt tiešām bija tieši rozā zābaciņi, es nezinu. Var pieļaut viskaut ko. Es vairāk sliecos uz to, ka tas ir minēts simboliski. Tas, iespējams, nebija dzīvnieks vai kāda čūska, bet tomēr garīga būtne. Piemēram, Bībelē ir arī konteksts, ka Dievs vai velns pats nevienu nekārdina.

Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. (Jēkaba vēstule 1:14-15)

Dieva principu neievērošanai ir sekas, savukārt, Dieva principu ievērošanai – pozitīvas sekas. Tas ir pats svarīgākais. Kāds bija Lucifera, kritušā eņģeļa, grēks? Viņš gribēja būt augstāks par Dievu un ieņemt Viņa vietu. Tāda pati problēma bija arī cilvēkam. Pēc Bībeles var saprast, ka paradīzes dārzā sātans kārdināja, sakot: „Jūs būsiet kā Dievs! Jūs paši varēsiet noteikt, kas ir labs un kas slikts.” To var izdarīt tikai Dievs, jo tie ir Viņa principi, kurus Dievs pats ir radījis. Viņš ir autors. Katrai sarežģītākai precei, kura tiek pirkta, līdzi nāk ražotāja instrukcija. Ja prece netiek lietota pēc šīs instrukcijas, prece sabojāsies un vispār nedarbosies. Piemēram, instrukcijā ir rakstīts, ka ir jāieliek baterija, pretējā gadījumā prece nedarbosies. Tāpat ir arī Dievs, kurš ir Radītājs, un pastāv instrukcija, kā to visu lietot. Ja tas tiek nepareizi lietots, tam ir sekas. Dievam bija un ir Savi noteikumi, Sava griba un Savas robežas. Cilvēki zināja, kas ir labs un kas ir ļauns, bet savā pieredzē un būtībā pazina tikai labo. Šie cilvēki bija ideāli, jo Dievs viņus radīja ideālus. Tur nebija slimību, cilvēki dzīvoja mūžīgi gan garā, gan miesā. Cilvēks bija mūžīgs un perfekts.

Bet tēma ir par grēkā krišanu. Bībelē ir minēts latviešu vārds „grēks”. Kas tas ir? Tas ir no ebreju vārda „hata”, grieķu – „hamartia”, kas nozīmē „netrāpīt mērķī” jeb „neizpildīt uzdevumu”. Citās vietās vēl ir minēts arī no ebreju valodas vārds „abar”, grieķu – „parabasis”, kas nozīmē noziegums, robežu pārkāpšana. Šiem vārdiem ir radniecīgi vārdi ebreju valodā „pesha” – sacelšanās, kā arī vārds „asham”, kas nozīmē Dieva ķēnišķīgo likumu pārkāpums. Grieķu valodā ir vārds „paraptoma” – atkāpties, noiet no pareizā ceļa, ieiet aizliegtajā teritorijā. Man patīk tulkojums „netrāpīt mērķī”, „garām”. Tātad ir nekļūdīgi un neizbēgami Dieva principi un ir cilvēks, kurš var trāpīt vai netrāpīt mērķī. Ja viņš rīkojas ne pēc Dieva principiem, tas arī ir grēks. Izdarot grēku, tam ir sekas. Dieva Vārdā ir minēts:

Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: „Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” Sieva teica čūskai: “Mēs ēdam no koku augļiem dārzā. Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit.” Tad čūska teica sievai: „Jūs mirt nemirsit. Bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1. Mozus grāmata 3:1-5)

Sātans pēc savas būtības ir pretinieks un grib ieņemt Dieva vietu. Viņš pretojas visam dievišķajam, šajā gadījumā cilvēkam, kurš Ēdenes dārzā, paradīzē, ideālos apstākļos tika kārdināts. Vispirms sātans kārdina Ādama sievu Ievu, sacīdams, ka viņi nemirs un būs kā Dievs. Šo gan atceries – sātans blefoja, jo šie cilvēki jau bija kā Dievs. Tas šeit patiesībā ir būtiskākais – cilvēks jau bija kā Dievs. Bībelē ir teikts, ka tikai nedaudz bija, kas cilvēku šķīris no Dieva. Viņš cilvēku ir pušķojis ar varenību un pilnību. Cilvēks ir ideāla būtne. Sātans piedāvāja Ievai to, kas viņai jau bija. Viņa bija kā Dievs. Viņa zināja, kas ir labi un kas ir slikti. Ieva vēl nebija baudījusi no grēka sekām, bet viņa zināja, jo Dievs teica, ka no visiem dārza kokiem drīkst ēst, bet no ļauna un laba atzīšanas koka aizliedza ēst. Kas tad ir laba un ļauna atzīšanas koks? Kas ir labi un kas ir slikti. Vienīgais, kurš var noteikt, kas ir labi un kas ir slikti, tas ir mūsu Radītājs. Tajā brīdī, kad cilvēks pats ārpus Bībeles konteksta un ārpus Dieva gribas sāk nolemt, kas ir labi un kas ir slikti, tas ir grēks un tā ir krišana. Tam ir arī sekas. Visas tās dažādās, interesantās mācības un iedziļināšanās kādās garīgās mācībās. Caur ko velns kārdina? Caur miesas vajadzībām. Bībelē ir rakstīts:

Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda. (1. Mozus grāmata 3:6)

Kurš te pirmais sagrēkoja? Bet kurš pieļāva? Dzimumu līdztiesība – sievietei un vīrietim ir vienādas tiesības, bet dažādas spējas un uzdevums. Pilnīgi līdzvērtīgi Dieva un citu priekšā, bet dažādas lomas. Bet kā vīrs domāja? Ja sieva dod, tad viss kārtībā, vai ne? Ne vienmēr viss, ko sieva dod, ir labs. Pēc pieredzes zinu, ka sieva kaut ko grib, bet tu zini, ka tas šajā gadījumā nav labi un pareizi, bet tu beigās piekāpies, lai ir. Pēc tam tā pati sieva pārmetīs, kāpēc tu pieļāvi to. Dieva Vārds saka:

Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus. (1. Mozus grāmata 3:7)

Tālāk vēl dažas lietas par to, kā ir jālasa Bībele. Tikko pieminēju vairākas rakstvietas, kuras tradicionāli tiek lietotas, lai parādītu, kāds ir velns, sātans un eņģeļi. Es parādīju arī no Bībeles, ka te nebūt nav runa par nekādu sātanu, ka pamatā ir mīti, tā laika cilvēku zināšanas par garīgām lietām. Tāpēc arī viss tālākais, arī Jaunās Derības raksti mierīgi var tikt balstītas tajās pašās vecajās zināšanās, kuras cēlušās no mītiem. Šie mīti, iespējams, arī ir cēlušies no kaut kā reāla. To mēs būtībā nezinām, bet ir Bībeles konteksts, kuru var ņemt par pamatu, bet domājot līdzi, ka tas nav simtprocentīgs. Svarīgi ir tas, ka pretinieks ir, Dievs ir, garu pasaule ir, dēmonu un eņģeļu pasaule arī ir. Ja godīgi, to nevar redzēt, var just tikai kaut kādu iedarbību. Bet es teikšu tā – pats svarīgākais ir prāts un sirds, kā arī tas, kā tu rīkojies. Nav nepieciešams iedziļināties dažādās garīgās pasaules niansēs, ja godīgi, tas nedos gandrīz neko. Tas veicinās tikai to, ka netiek uzņemta atbildība par savu rīcību. Jo vairāk iet garu pasaulē, jo vairāk attālinās no paša atbildības par savu rīcību. Zini, kas tur notika? Dievs teica Ādamam: „Ādam, kurš tev teica, ka tu esi kails?” Kauns pats par sevi nepastāvēja, nebija ne kauna, ne baiļu. Ādams vispār paslēpās dārzā. Atnāk bailes, kauns un emocionālas problēmas. Dievs jautāja: „Ādam, kur tu esi?” Bet viņš ir paslēpies. Pēkšņi viņš ir pliks, iepriekš viņam nevajadzēja nekādu drēbju, viss bija labi. Pēkšņi Ādamam parādījās kompleksi. „Ādam, kur tu esi?” Dievs sacīja, staigādams pa dārzu un meklēdams cilvēku. Ādams atzinās Dievam, ka bija slēpies. Dievs jautāja viņam, kur Ādams bija paslēpies. Vīrietis atbildēja, ka esot bijis pliks.

Bet Viņš sacīja: „Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?” (1. Mozus grāmata 3:11)

Un cilvēks sacīja: „Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” (1. Mozus grāmata 3:12)

Vecais nav vainīgs. Dievs dusmīgs prasīja sievai, kāpēc viņa deva vīram aizliegto augli? Ieva atbildēja, ka čūska esot iedevusi. Dievs nolādēja čūsku, agrāk viņa staigāja uz kājām rozā zābaciņos, tagad līdīs pīšļos visu savu turpmāko mūžu.

Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: „Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas.” (1. Mozus grāmata 3:14)

Un tagad čūsku dzinums lien. Nedomāju, ka tā ir ļoti gudra mācība ar tiem zābaciņiem un līšanu. Bet būtiskākais, kas ir jāsaprot rakstvietā, nevis tas, vai bija vai nebija zābaciņi, vai līda vai nelīda, bet gan jāprāto, ka jēga rakstītajam, ka tu pats esi atbildīgs par savu rīcību. Ne vīrs, ne sieva un arī ne velns, bet tu pats esi atbildīgs. Baigi forši, ne? Sieva saka – velns, vīrs saka – sieva. Vīrs pēc tam saka, vai redzi, ka sieva teica, ka velns ir vainīgs? Ne tikai sieva deva, velns arī sievu kārdināja. Vīrs jautā: „Ko es te?” Tā ir bezatbildība un vēlēšanās ieņemt Dieva vietu, nosakot, kas ir labs un kas slikts. Rezultātā viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza.

Šodienas tēma ir „Grēkā krišana”. Tā kā es ieskicēju nelielu intrigu par Bībeli, cik tajā viss ir neviennozīmīgi. Ir jāmeklē garīgi principi Bībelē, nevis Lucifers vai kāds cits. Pirmkārt, to ir jāuztver kā garīgu grāmatu, kaut gan tur ir arī vēsture, zinātniski fakti.

Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 5. tēmu “Grēkā krišana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija