Pats svarīgākais Bībelē, Bībeles centrs ir Kristus nāve un augšāmcelšanās.
Jēzus saka: “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Svētīgi ir tie, kas to redz un dzird.” Tu esi svētīgs. Bet Kristus upuris ir tikai pamatu pamats. Mēs nevaram katru dienu domāt tikai un vienīgi par Kristus upuri. Mums ir dots Dieva uzdevums, vīzija, redzējums tam, kā jānodzīvo šī dzīve. Dievam ir Savs prāts, Savas domas par to, kā šī dzīve ir jānodzīvo. Ir mūsu ikdiena, ir bērni, ir apkārtējie cilvēki, ir tava personīgā nodarbošanās, tavs darbs vai bizness, ir attiecības ar cilvēkiem, un mums ir nepieciešama gudrība, kā nodzīvot šo dzīvi veiksmīgi. Šīs svētrunas tēma – “Gudrība Bībelē”. Man ir vairāk nekā 35 punkti un Rakstu vietas no Dieva vārda par gudrību. Nezinu, vai šodien minēšu visu pierakstīto, taču jebkurā gadījumā – mēs mācīsimies. Skaidrojošajā interneta vārdnīcā Tēzaurs vārds ‘gudrība’ tiek skaidrots kā atziņa, zināšanas, zināšanu kopums, saprašana un skaidrība. Man patīk vārds ‘skaidrība’. Tas liek domāt par skaidru prātu. Es zinu par sevi, ka man ir skaidrs prāts. Nav nepieciešams, lai tu vai kāds cits to vērtētu. Zinu, ka man ir skaidrs prāts. Savas domas un ikdienu es salīdzinu ar Dieva vārdu. Skaidrība cilvēkam ir ļoti nepieciešama. Ir svarīgi, ka prāts nav bloķēts un tam priekšā nav kādas ideoloģijas aizkars. Gudrība ir izpratne par notiekošo. Tas ir tad, kad tu ar skaidru prātu skaties uz notiekošo, sevi, apkārtējiem, arī uz politisko situāciju valstī un pasaulē. Ir svarīgi notiekošo redzēt ar skaidru prātu. Tāpat ir svarīgi redzēt arī pašam sevi ar skaidru prātu, lai tu spētu vērtēt, izdarīt pareizus secinājumus un attiecīgi pēc tam pareizi rīkoties saskaņā ar Dieva gribu, veselo saprātu un tiem principiem, kas tevi ved uz panākumiem un progresu, nevis regresu. Ko tu vēlies savā dzīvē – progresu vai regresu? Lūk, gudrība atrodas starp šiem abiem.
Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra. (Psalms 147:5)
Dieva gudrībai nav mēra. Šobrīd es minu tikai vienu Rakstu vietu, taču patiesībā ļoti daudz ir tādu, kas runā par to, ka Dievs ir visgudrs un Viņa gudrībai nav mēra. Pirmkārt, Dievs ir gudrs. Dievs ir visgudrākais. Dievam ir visskaidrākais prāts. Viņam ir visapjomīgākā un skaidrākā saprašana. Dievam ir atziņa, saprašana un zināšanas. Kad šodien zinātnieki kaut ko atklāj (kas notiek nepārtraukti), viņi saka tā: “Mēs zinām, kā visi šie procesi ir uzbūvēti – cilvēka uzbūve un psiholoģija utt. Nav tā, kā Bībelē rakstīts un kā ticīgie tic.” Jau ar to vien, ka zinātieki izsaka šādu apgalvojumu, viņi nav gudri. Viņi ir palaiduši garām to, ka zinātnieki pēta tikai tos principus, kurus visgudrais Dievs ir iedibinājis. Zinātnieki apgalvo: “Mēs atklājām.” Tu atklāji tikai to, ko Dievs jau ir iedibinājis un iedarbinājis. Viņi saka: “Mēs spējam, mēs apgāžam visus apgalvojumus, mēs esam pāri ticībai, ir jauns laikmets, tehnoloģiju laikmets, ir jaunas politiskas metodes u.tml.” Sālamans saka, ka virs zemes nav nekā jauna. Kas ir bijis, atkal būs. Nav nekā jauna. Mainās iesaiņojums, bet būtība nemainās. Dievs ir visgudrs.
Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. (Mateja evaņģēlijs 10:16)
Dieva griba ir, ka tu esi gudrs kā čūska un bez viltus kā balodis. Dieva griba ir, ka tu esi gudrs. Un lai tev būtu skaidra galva, skaidra saprašana un zināšanas.
Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību. (Salamana pamācības 1:7)
Ar vārdiem ‘gudrība’ un ‘zināšanas’ cilvēki pārsvarā saprot izglītību, grāmatas, dažādus cilvēku viedokļus, pētījumus, zinātni, cilvēkus, kuri prot orientēties politikā vai kādā citā sfērā. Mēs sakām: “Viņš ir gudrs.” Un, patiešām, tā ir gudrība, ja cilvēks spēj kādā sfērā orientēties, pieņemt pareizus lēmumus un uzvarēt. Bet Dieva vārds saka, ka pāri visam ir bijība Tā Kunga priekšā. Par bijību mēs runājām pagājušajā svētdienā. Bijība ir Dieva gribas respektēšana. Un, ja visas gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā, tad tas nozīmē, ka nekādai zinātnei vai izglītībai bez Dieva nav NEKĀDAS jēgas, jo agri vai vēlu mūsu spriedumi, zinātne un politika novedīs mūs pie tāda paša haosa, kāds bija pirms radīšanas sākuma. Tas mūs novedīs pie tāda paša haosa, kad Dievs teica: “Lai top!” Kad Dievs dod Savu gudrību cilvēkiem, kuri par savas dzīves molāro principu pamatu ir izvēlējies Dieva gudrību, tad arī zinātne, izglītība, politika un visi mūsu centieni šajās sfērās darbojas. Tad tas ir patīkami Dievam, un viss darbojas cilvēces labā.
Ir tāds vācu režisors Uve Bols (Uwe Boll), kurš uzrakstīja grāmatu un izveidoja fillmu par Aušvicas koncentrācijas nometni. Viņš šo grāmatu ir rakstījis, lai notikumi neatkārtotos. Grāmatas noslēgumā Uve raksta: “Nekāda Dieva nav.” Kas notiek šodien? Un kāpēc šis viss notiek? Šādu ateisku spriedumu dēļ. Lai arī kā mūs mācītu un atgādinātu par pagātnes notikumiem vai veidotu speciālas komisijas problēmu novēršanai, tas viss atkārtosies. Un tikai tāpēc, ka pamatā nav Dieva bijības. Visas gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā. Ir nepareizi uzskatīt, ka tev pietiek tikai Dievu lūgt. Dažkārt arī es skatos uz kādiem kristiešiem un nodomāju: “Nu, nav viņš gudrs. Jā, šis cilvēks tiešām tic Dievam, taču veids, kā viņš tic, nav pareizs.” Cilvēks uzliek visu atbildību tikai Dievam. Viņš dzīvo ar domu: man pietiek tikai palūgt Dievu, un Viņš visu izdarīs. Mēs aizmirstam par savu atbildību. Mēs aizmirstam to, ka mums ir jāmācās. Jamācās ne tikai baušļi vai morālie principi, bet arī tās sfēras, kurās mēs strādājam, tāpat ir jāmācās veidot attiecības ar cilvēkiem. Viss ir jāmācās. Ja bijība Tā Kunga priekšā ir prioritāte, tad sekos arī svētība visos manos ceļos – tajā, ko es mācos, un tajā, kā es rīkojos. Ir kristieši, kas uzskata, ka kristiešiem nepiedienas piedalīties politikā. Bet kas tad kristietim piedienas? Sēdēt mājās un visu laiku lūgt Dievu? Mēs esam Dieva jēri UN Dieva lauvas. Dieva lauvas ir dievbijīgi un ZINOŠI. Viņi ne tikai lūdz, bet arī mācās un strādā. Dieva lauvas ir tie, kas nebaidās izteikt savu protestu. Tie ir cilvēki, kas nebaidās darboties arī politikā. Dieva lauvas nebaidās arī sākt savu biznesu. Viņi nebaidās uzņemties atbildību Dieva un cilvēku priekšā. Lūk, Dieva lauvas! Esam iemācījušies, ka gudrība cilvēkā ir Dieva griba.
Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. [..] (Salamana pamācības 1:7)
Katrs cilvēks piedzimst ar smadzenēm. Interesanti, kāpēc Dievs cilvēkiem ir radījis smadzenes, ja jau viss ir tik vienkārši, ka cilvēkiem nepieciešams tikai Kristus upuris (glābšana). “Es esmu glābts, viss ir kārtībā, es nonākšu Debesīs, es lūdzu Dievu, lai Viņš par mani gādā, mani manā vietā māca, manā vietā audzina bērnus, manā vietā apmeklē draudzi un dara visu pārējo. Man pietiek tikai palūgt, kad iet sliktāk.” Es varu garantēt, ka tev ies sliktāk. Es varu garantēt, ka tava dzīve ir nejēdzīga, ja tu aprobežojies tikai ar Kristus upuri. Jā, Kristus upuris ir pamats, bet tas ir tikai sākums jaunai dzīvei. Tas ir tikai sākums tam, lai tu sāktu mācīties dzīves gudrību un sasniegtu panākumus. Kāpēc Dievs tev ir devis smadzenes? Dievs, radot cilvēku, nedomāja tā: “Visu, ko cilvēks palūgs, visas viņa vēlmes Es pats piepildīšu. Es sūtīšu Savus eņģeļus, viņi tur visu apkalpos, pasniegs ēdienu, cilvēks varēs vienkārši gulēt uz salas, kur vienmēr ir silti.” Ja Dievs tā būtu nodomājis, tad Viņš nebūtu cilvēkam radījis smadzenes. Bet tā kā Viņš mums ir radījis smadzenes, tas nozīmē, ka Viņa griba ir, lai mēs paši mācītos, spriestu un vērtētu. Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli. Cilvēks vai nu spēj, vai nespēj mīlēt. Mīlestība nevar cilvēkā būt ieprogrammēta. Es Dievu varu mīlēt tikai tad, ja man ir izvēle to darīt. Ja tā nebūtu izvēle, tad tā nebūtu mīlestība, bet programma. Mēs paši izvēlamies. Tas, protams, dod vietu arī ļaunumam, bet Dievs mūs ir radījis brīvus un ar smadzenēm. Kopā ar smadzenēm mums ir spēja pašiem augt gudrībā, pareizi dzīvot un sasniegt virsotnes. Katrs cilvēks piedzimst ar smadzenēm. Jāsāk ir ar zināšanām par Dievu un Viņa likumiem. Pirmkārt, katram bērnam ģimenē izglītība ir jāsāk ar Bībeli. Un uz šīs grāmatas pamata var mācīties arī visas pārējās zināšanas, kas arī ir svarīgi.
Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda. Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus. Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā. (1. Mozus grāmata 3:6-8 )
No kurienes ir cēlies viss ļaunums, kas šodien valda virs zemes? Šodien mēs visu varam redzēt saasināti. Pavērojot apkārtējos cilvēkus gan sociālajos tīklos, gan darbā, gan ģimenē, mēs varam novērot, ka ļoti skaidri atšķiras gudri cilvēki un muļķi. Ļoti skaidri atšķiras tie, kas akli pieņem to, ko runā “runājošās galvas”, nevērtējot to, ko acis redz un ausis dzird, un citi avoti saka. No kurienes ir radies viss šis ļaunums? Jau no Ēdenes dārza. Kad Ieva uzlūkoja aizliegto augli, viņa nodomāja pie sevis: “Ja es ņemšu no aizliegtā augļa, es būšu gudra.” Mēs meklējam gudrību, aizmirstot par to, kas šo gudrību un smadzenes ir devis. Tajā brīdī, kad cilvēks aizmirst, Kurš viņam ir devis smadzenes, Kurš ir radījis debesis un zemi, aizmirst dievbijību un respektēt Dieva gribu, tad viņa gudrība kļūst par muļķību un agri vai vēlu ved tur, kur viss šobrīd ir jau novedis. Tas viss atkārtojas cikliski. Kari, vergu valstis ar fašistisku diktatorismu, bezdievīgi ķēniņi atkārtojas cikliski. Cik ir bijuši tādi brīži, kad Latvija patiešām ir baudījusi brīvību un demokrātiju? Es jau esmu aizmirsis tos brīžus. Tie ir bijuši daži mēneši vai daži gadi (kādi pieci līdz astoņi), un tad viss, cilpa savilkās. Diemžēl arī mums, dievbijīgiem cilvēkiem, ir jācieš līdz ar viņiem. Cilvēki mīl teikt: “Bet pie vainas ir tā nolādētā čūska, nolādētā Ieva.” Gudrības sākums ir dievbijība. Gudrība bez Dieva svētības ir pasaules ļaunuma sakne kopš Ādama laikiem. “Es gribu būt gudrs, bet bez Dieva.” Nemēdz būt gudrība bez Dieva.
“(..) pie tam tu esot gudrāks par Daniēlu, nekāds noslēpums tev neesot svešs.” (Ecehiēla grāmata 28:3)
“(..) tu, pilnības paraugs, pilns gudrības.” (Ecehiēla grāmata 28:12)
Tiek uzskatīts, ka šie vārdi ir attiecināti uz sātanu. Tad kad sātans vēl bija Dieva eņģelis, viņš bija gudrības pilns.
“Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi [..]” (Ecehiēla grāmata 28:17)
Sātans tika izdzīts no Debesīm. Kādēļ? Tajā brīdī viņš bija pārgudrs, spožs un skaists. Lepnības dēļ viņš tika izdzīts. Kas ir lepnība? Savā ziņā tās ir zināšanas jeb, pēc cilvēka uzskatiem, gudrība. Tas ir uzskats “es esmu gudrs un ārēji spožs arī tad, ja pārstāju bīties Dieva”. Bet, diemžēl, viņš tika izgrūsts no Debesīm. Vārds ‘sātans’ nozīmē ‘pretinieks’. Un šis pretinieks joprojām ir šeit. Viņš pats tika izmests.
Ko parasti dara kritiķi? Ko dara neveiksminieki? Viņi kritizē, raksta naidīgus komentārus. Kāpēc? Viņi ir caurkrituši cilvēki, kuri grib sevi nomierināt, attaisnot un arī citus cilvēkus nolaist līdz savam līmenim. Vienīgais veids, kā šādi cilvēki var izpausties un sevi nomierināt, ir publiski izskatīties kā veiksmīgi cilvēki. Negatīvi komentāri un kritika ir ļoti laba tiem cilvēkiem, kuri ir gudri. Cilvēkus, kuri nav gudri, kritika nogalina. Gudrus cilvēkus kritika, tieši otrādi, paceļ.
Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. (Salamana pamācības 3:13-14)
Gudrība ir vērtīgāka nekā zelts. Kāpēc?
Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to. Ilgs mūžs ir pie tās labās rokas; pie kreisās rokas tai ir bagātība un gods. (Salamana pamācības 3:15-16)
Cilvēki vēlas vinnēt loterijā. Parasti cilvēki izvēlas to platāko nevis šaurāko ceļu. Grib baudīt sasniegumus un finansiālus labumus, paši tikai minimāli ieguldoties. Arī maksimāli ieguldoties, tu vari neko nepelnīt. To mēs arī redzam, kā notiek tautā. Jo ir svarīga patiesa gudrība. Pelna gudrais. Valda gudrais, nevis muļķis. Tā vietā, lai ņemtu kredītus, mums būtu jāmācās. Tā vietā, lai kārotu un tvīktu pēc kādām lietām, ko tu vēlies sasniegt, vai tukši sapņotu, tev vienkārši ir jāmācās. Būtu labi tur ieguldīt finanses, kur tu vari mācīties, lai tu iegūtu gudru prātu. Vai tevi uzrunā tas, ko es mācu? Kā tu zini un no kā tu secini, ka tas tevi uzrunā? Vai tu to ātri apsvēri, ka tas ir pozitīvi un lietderīgi, vai tev kāds teica, ka tas ir labi? Draugi, tie jautājumi, ko es tagad uzdodu, nav nemaz tik muļķīgi. Par to es arī nedaudz vēlāk parunāšu, jo ir veids, kā mēs gudrību iegūstam. Gudrība neatnāk pati no sevis, tā ir jāmācās. Un mēs to iegūstam mācoties, mēs to iegūstam savās personīgajās attiecībās ar Dievu, mēs to iegūstam vidē, kurā mēs atrodamies. Mēs to iegūstam, praktizējot soļus, un mēs to iegūstam, sevi analizējot. Ne tikai sevi analizējot, bet veltot laiku, lai domātu. Man patīk to izteikt vienā vārdā – DOMĀ.
Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu. (1. Samuēla grāmata 18:14)
Mēs par Dāvidu lasām un daudzi liek bērnam vārdu Dāvids. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs redzam, ka viņš ir Dievam mīļš cilvēks. Viņš ir Jēzus vecvec…tēvs. Mēs zinām, ka viņš pieveica Goliātu, mēs zinām, ka viņš ir cilvēks, kurš slavēja un pielūdza Dievu. Viņš ir varonis, gladiators. Mēs gribam viņam līdzināties. Mēs zinām, ka Dāvids pieveica Goliātu ar precīzu metienu, jo viņš bija trenējies. Viņš pārvaldīja lingas mešanu. Tāpēc, pirmkārt, kur tev vajag līdzināties Dāvidam, nevis metot oļus kā viņš, nevis precīzi šaujot mērķī, bet esot gudrs, kā Dāvids. Ar ko viņš karagājienos parasti pārspēja savus ienaidniekus? Ar savu dievbijību, gudrību un kara viltību, jo viņš visu jautāja Dievam. Gudrība. Dāvids bija gudrs.
Kā iegūt gudrību?
Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi [..]. (Psalms 119:98 )
Pirmkārt, velti laiku ikdienas Bībeles lasījumam. Bībele dara gudru. Dieva vārds dara gudru, jo Dieva vārds ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Dieva vārds ir Dieva domas ietērptas vārdos. Kad es pieņemu Dieva domas un tās kļūst par manām domām, es kļūstu gudrs kā Dievs. Pirmkārt, personīgas attiecības ar Dievu. Bībeles lasīšana, lūgšana un laiks, ko tu pavadi divvientulībā ar Dievu.
[..] lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu [..]. (Efeziešiem 1:17)
Gudrības un atklāsmes gars. Tajā brīdī, kad tu esi piedzimis no augšienes, kad tu esi pieņēmis Jēzu Kristu kā savu Glābēju, tevī iemājo Dieva Gars. Dievs ir Visgudrs, un tevī mājo Visgudrs Gars. Tu esi daļa no Viņa, un tu esi gudrs. Tikai to, kas ir iekšā, ir jādabū ārā. Ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks. Jaunais cilvēks ir tas, kurš grib mācīties, kurš jau ir gudrs un intuitīvi jūt, ka ir jāmācās. Viņš jau intuitīvi jūt, kā ir pareizi rīkoties. Tā mēs iegūstam gudrību. Gudrību nevar nopirkt.
Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša. (Salamana pamācības 17:16)
Ko līdz cilvēkam, kas ieguvis izglītību, ko līdz cilvēkam iegūts diploms, ja viņš nemācās un to nepraktizē? Vai arī viņa zināšanas ir galīgi neatbilstošas veselajam saprātam, tās nedarbojas. Tātad, gudrību nevar nopirkt, gudrība ir jāmācās.
Izvēlies draugus un vidi.
Izvēlies gudru vidi.
Mities, mans dēls, klausīties mācības, kuras novērš no gudrības vārdiem! (Salamana pamācības 19:27)
Kādā kolektīvā, kādā vidē tu uzturies? Mēs zinām, ka lielāko daļu laika mēs atrodamies pasaules vidē. Tu atnāci svētdienā uz dievkalpojumu, un te ir pareizā vide. Tu atnāci uz savu grupiņu, un tu esi savās personiskajās attiecībās ar Dievu. Īpaši tie, kas strādā pasaulīgajos kolektīvos, pārējo laiku atrodas citā vidē. Ir svarīgi, ka tev ir draudze, ka tev ir šī vide, kurā tu atrodies. Ir svarīgi, ka tu lasi pozitīvas grāmatas, ka tu skaties pozitīvas filmas. Ir svarīgi, ka tu visu vērtē.
Vide, kurā tu atrodies.
Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda. (Salamana pamācības 26:12)
Starp citu, ja runājam par gudrību, tad lielākā daļa no rakstvietām Bībelē ir tieši Salamana pamācības. Arī Ījaba grāmatā ir ļoti daudz par gudrību. Es izgāju cauri visai Bībelei un atradu visas Rakstu vietas, kurās ir minēts vārds ‘gudrība’. Pilnīgi visas Rakstu vietas izlasīju un izšķiroju, un tā arī tapa šis sprediķis.
Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sprādze un kā zelta kakla vija. (Salamana pamācības 25:12)
“Kas paklausa gudram vīram…” Draugs, kopā būšana ar gudriem cilvēkiem un gudru cilvēku respektēšana dara arī tevi gudru. Ja mēs runājam par dievbijību, tā ir Dieva gribas respektēšana. Nevis vienkārši līdzināties cilvēkam, kurš ir dievbijīgs vai kurš uzskata sevi par dievbijīgu, bet autoritatīviem cilvēkiem, kuri jau ir kaut ko sasnieguši. Varbūt tas ir cilvēks, kurš nav daudz sasniedzis, bet kuram jau ir izmaiņas un kaut kādi sasniegumi, tad tu respektē un paklausi viņa padomam. Ļoti vienkārši, draudzē ir svarīgi, ka tu respektē to, ka mācītājs dod padomu un to, ko viņš māca. Tā ir tava izvēle, kā rīkoties, vai pēc sava prāta, vai tā, kā tu dzirdi. Esi kopā ar cilvēkiem, ieklausies un respektē viņu padomus. Es esmu uzaudzis pamatā no grāmatām, jo man nav bijušas iespējas, man nav bijuši tuvu klāt cilvēki, kuri tiešām ir kaut ko īpašu sasnieguši. Man viņi nav bijuši klāt, “auklējuši” un “zīdījuši”. Man tā nav bijis. Man ir bijusi minimāla aprūpe, bet tā stipri attālināti. Ja man tās iztrūka, es atradu veiksmīgu mācītāju grāmatas un tās lasīju, saskaņā ar to, kas mani interesē. Mani interesēja, kā pēc iespējas vairāk aizsniegt cilvēkus ar evaņģēlija vēsti. Tā bija mana galvenā interese – kā pēc iespējas vairāk un efektīvāk izdarīt Dieva gribu savā dzīvē, kā piepildīt to aicinājumu, uz ko Dievs mani ir aicinājis. Ir tik daudz cilvēku, kuri māk tikai kritizēt, bet mēs esam “galva, nevis aste”. Bībele saka: “Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā.”
Kā iegūt gudrību? Autoritāšu godāšana ir gudrība, kas ceļ tevi pašu.
Gudrs dēls ļaujas tēva pārmācībām, bet smējējs neklausa rāšanai. (Salamana pamācības 13:1)
Te vairs nerunājam par to, ka es atnācu uz dievkalpojumu un klausos, kā mācītājs runā. Nē, draugs, te runājam par to, ka tu atnāci ar mācītāju parunāt, un viņš pateica, ka tas, ko tu līdz šim esi darījis, ir galīgi garām, tu neesi gudrs. “Kā viņš to varēja pateikt?” Viss, tiklīdz tu sāc tā domāt: “Kā viņš tā varēja pateikt,” tu jau esi zaudējis iespēju kaut ko saņemt no gudra cilvēka. Redzi, gudrs cilvēks ļaujas tēva pārmācībām.
Labāk ir klausīties gudrā bāršanu nekā klausīties nelgas dziesmu [..]. (Salamans mācītājs 7:5)
Gudrā bāršana.Tāpēc labāk es esmu sev neērtā vidē, kur es pat kritiku varu saņemt vai kaut kādā mērā pat tikt “emocionāli traumēts”, bet tas ir labāk nekā būt nelgu sabiedrībā. Labāk ir būt ar gudriem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, kāds ir viņu raksturs vai kāda attieksme. Tas tā ir manuprāt. Ir dažādi cilvēki un dažādas metodes, un tā tālāk. Kritika ir labi, tāpēc labāk ir klausīties gudrā bāršanu. Jēzus saka:
Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mateja evaņģēlijs 7:24)
Mēs zinām, ka ir stāsts par diviem cilvēkiem, kad viens cēla savu namu uz klints, bet otrs cēla uz smiltīm. Kad nāca “plūdi” – problēmas, tad nams, kas bija celts uz smiltīm, sabruka. Nams uz klints pastāvēja. Nams jāceļ uz klints. Jēzus saka: “Gudrs ir tas cilvēks, kurš dzird gudrību un dara gudrību!” Viņš dara gudrību! To, ko tu mācījies draudzē, praktizē! Sāc praktizēt, un tad mācies no savām kļūdām un no citu kļūdām. Mācies! Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Ļeņins bija gudrs, bet viņam vienas lietas pietrūka, un tā bija dievbijība. Un tieši tāpēc arī viņa impērija sabruka un atnesa daudz ciešanu cilvēkiem, arī mums, latviešiem. Bet viņš teica: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.” /Vladimirs Iļjičs Ļeņins/ Komunisma ideoloģijas pamatlicējs ļoti labi apzinājās – mācīties, mācīties, mācīties. Ja mēs, kristieši, paļaudamies uz Dievu, ka Dievs darīs, ka mums nekur nevajag iet, ka mums neko nevajag darīt – nekādas politikas, nekādu biznesu, jo Dievs ir varens un liels un Viņš darīs mūsu vietā, – ja mēs gaidām atmodu, kad tā reiz nāks, tad kaut kas cits nāks. Nākamais punkts būs tāds plašāks.
Sevis analīze.
Sapratīga vīra gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu, bet nejēgu ģeķība ir pašapmāns. (Salamana pamācības 14:8 )
Kad tu no rīta celies, tev ir sava pusstunda, stunda vai divas stundas, kuras tu pavadi ar Dievu. Daļa no šī laika ir jāvelta pārdomām. Kā tu lasi Bībeli? Vai tu vienkārši automātiski lasi to kā grāmatu? Es tā nelasu. Katru reizi, kad es lasu Dieva vārdu, kaut kas mani uzrunā. Es ieraugu līdzības starp savu dzīvi un to, ko Dievs atklājis caur Dieva vārdu konkrētā situācijā. Es salīdzinu savas darbības, kuras esmu darījis. Ja redzu, ka tās neatbilst Dieva principiem, es palūdzu: “Dievs, šis man ir jāmaina.” Neko nepalaid garām.
Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš. (Salamana pamācības 27:12)
Gudrība ir pamanīt arī sīkumus, piefiksēt, analizēt visu apkārt notiekošo. Tam, protams, ir vajadzīgs laiks, un tam ir jākļūst par ieradumu.
Vakar mana mamma uzrakstīja man un palūdza nelielu finansiālo palīdzību. Viņa man nekad nav prasījusi naudu. Nu ir konkrēti tā, ka nevar savilkt galus kopā, jo ir bijušas vasaras brīvdienas. Skolotājiem, protams, vasarā nemaksā. Viņiem sākumā visu izmaksā un viss. Un visa tā haosa un testu dēļ, vakcinēšanās un nevakcinēšanās dēļ, puse skolnieku nav. Attiecīgi arī naudas nav tik, cik ieplānots, lai savilktu galus kopā. Un es nopublicēju šo “ekrāna šāviņu”, pierakstīju savu tekstu un izpelnījos kritiku. Kad es ātrumā rakstīju, man jau likās, ka nav kaut kas riktīgi par to pensiju, jo es nezinu, kā tur ir. Es nekad neesmu tajā iedziļinājies. Kāds kritiķis bija ierakstījis, un es viņam tā normāli atbildēju. Cilvēks bija sarēķinājis, ka tā nevar būt, ka ir 50 gadu darba stāžs ir un cilvēks vēl nav pensijā. Tad tur bija kādi, kas mani aizstāvēja. Nav tā, ka es nesapratu, bet es gribēju būt labs, un cilvēkam, kurš kašķi meklē, vēl kaut ko naivi paskaidroju: “Man tā šķiet, mammai palicis viens gads līdz pensijai.” Viņš bija parēķinājis un uzrakstīja: “Tu melo.” Tad man “uzkrita” daži, un tad tur “gāja vaļā”. Sanāca tā, ja jau es nezinu, kad mammai ir pensija un vai viņa ir vai nav pensijā, tad es esmu ļoti slikts cilvēks, jo es meloju un dzīvoju vienos melos un vispār esmu ļoti, ļoti slikts cilvēks.
Vispār ir kaut kādi ieraksti, kurus es ierakstu, kur pat bijuši simtiem komentāru. Es tos visus nemaz nelasu. Tur viss kaut kas var būt. Es tur neesmu pieslēdzies un nezinu, ko tur cilvēki ir sarakstījuši. Dieva lauvas vienmēr ir modri un vienmēr atspēko visus komentārus, ja vajag. Bet komentārus vajag palasīt, lai vispār saprastu sabiedrības noskaņojumu. Vajag izlasīt cilvēku domas, dažādas asprātības. Es reizēm daru tā, ka tad, kad es taisu kādu rakstu un man vajag virsrakstu, es mierīgi ieeju komentāros, kas ir bijuši pirms tam, pirms raksta, es paskatos, ko cilvēki jau saka. Tie ir cilvēki, kuri paši neko nevar ielikt savā profilā, ne savu ziņu ielikt, ne rakstu izveidot. Viņi nav tik tālu izdomājuši, nav tik gudri. Bet iekšā viņiem ir. Un komentāros viņi izsakās. Tur ir tādas pērles. Patiešām. Un es iedvesmojos. Un šajā gadījumā es dabūju kritiku un tiešām padomāju, kas tur ir ar to pensiju mammai. Viens gads līdz pensijai? Es taču zinu, ka mamma kā strādā, tā strādā. Cik es mammu atceros, es piedzimu viņai divdesmit gadu vecumā, un mamma jau strādāja. Es mammai vēlāk uzrakstīju un apjautājos, kas tur ir ar to pensiju. Rakstu viņai un jautāju, kāds ir viņas darba stāžs. Citi jau tur sāka lamāties. Saku, ka tiešām nezinu un jautāju mammai. Izrādās, ka saviem gadiem varu pieskaitīt divdesmit gadus. Mans vecums sanāk. Mani mamma laida pasaulē divdesmit gadu vecumā, un, ja es pieskaitu klāt vēl savu vecumu, tad es uzzinu viņas vecumu. Bet izrēķināt to, cik katram cilvēkam ir vecums, nav manos spēkos. Tu taču līdz simts dzīvosi, vai ne? Labi, ka tu pats izskaiti savus gadus. Bet ir bijis, ka galva ir pilna ar informāciju.
Un es jau dzīvoju nākotnē, ne tikai šodien. Man kalendārā vienmēr ir trīs mēneši uz priekšu. Esošais mēnesis plus divi. Citi dara citādi. Citi atstāj, piemēram, septembri apakšā un iepriekšējos mēnešus augšā. Es otrādi daru. Es plēšu nost, man jāredz uz priekšu viss, man nav nekas jāredz aizmugurē. Man viss ir jāredz tikai uz priekšu. Es plānoju visu uz priekšu, un tāpēc man viss kalendārs vienmēr ir noplēsts. Un ir septembris, oktobris, novembris, draugi. Es jau esmu novembrī, un pat 2022. gadā. Es kaut kā biju domājis, ka mamma strādā, kādā kārtībā pensijas piešķir vai nepiešķir. Man tā šķita, ka es pierakstīju, bet es kļūdījos. Atzīstu savu kļūdu. Bet tur tā kritika jau ir. Un es apsēdos un padomāju. Padomāju kādas minūtes 15 līdz 20. Un šo piecpadsmit līdz divdesmit minūšu laikā tapa rakstiņš, kuru es šodien no rīta, patiesībā naktī, uzrakstīju, kad bija vēls, tikai ieliku no rīta postu un apakšā pierakstīju, ka tagad kritiķi var atkal kritizēt. Bet labāk nevajag, tāpēc ka kritika mani dara stipru. Tāpēc, ja tu tiešām esi mans nelabvēlis, tad nevajag mani kritizēt. Man nevajag glaimot. Bet, draugs, arī pret pārmērīgu slavēšanu man jau ir imunitāte. Un es padomāju, kāpēc es vieglprātīgi pieķēros šim jautājumam, pat neiedziļinājos. Neatņēmu savu gadu vecumu un nepieskaitīju klāt, un gada skaitu neizrēķināju. Tad, kad tu padomā, kad tu iedziļinies, savā sirdī ieskaties un salīdzini visu ar Dieva vārdu, viss sastājas savās vietās.
Ja tu nespēj sevi analizēt, tevi kritika nobeigs. Ja tu neko nedari, protams, tev nav kritikas. Ja tev nav nekādu principu, par kuriem tu stāvi un krīti, tev nav arī kritikas, protams. Bet, ja tu kaut kur virzies, tevi kritika var nobeigt. Tev pašam ir jāsaprot par sevi Dieva vārda gaismā. Vidē, kurā tu esi, gudrā vidē. Tev pašam par sevi ir jābūt pārliecinātam. Tev sevi ir jāanalizē, kur ir kļūdas. Kur ir lepnība, kur ir kas. Un pašam uz sevi ir jāskatās. Tev nav vajadzīga neveselīga kritika. Es nerunāju par neveselīgu kritiku, tā ir jādzēš ārā. Bet es vispār neko nedzēšu ārā no sava profila. Izņemot kaut kādus biznesa piedāvājumus. “Vinnēja miljonu un citiem grib piedāvāt”, jo zina, ka kristīgajā pasaulē ir daudz muļķu, un kāds vēl piekomentējis klāt un gaida, ka kāds uzķersies un domās, ka viņa tēvocis laimējis miljonu un grib ar viņu padalīties, “Dieva valstībā iesēt”, tikai vispirms vajagot kādu summu iemaksāt advokātam un tā tālāk, lai nogādātu to lielo miljonu šeit. Un es padomāju, kāpēc es tā uzrakstīju, kāpēc es neizrēķināju gadus, un es sapratu, ka man nekad nav bijušas svarīgas nekādas pensijas. Es vispār savu galvu nepiesārņoju ar kaut kādām pensijām! Man tās nav svarīgas. Es nekad netaisos iet pensijā! Man tas nav aktuāli!
Mans darbs, ko es daru, tas nav maizes darbs. Tas ir aicinājums no Dieva, ko es darīšu līdz mūža galam, līdz pēdējam elpas vilcienam es šeit sludināšu. Varbūt tas nebūs tik skaļi kā tagad, bet es to darīšu. Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es darīšu to, ko varu darīt Dieva valstībai. Kāda pensija? Kas tās par pensijām vispār tādas ir? Nu, jā, es saprotu, ka es būšu deputāts, man būtu jāzina par pensijām, bet nē, es nezinu, un, draugs, man viss nav jāzina. Es par jums nevienu nezinu, cik jums ir gadi. Es, labi, ja zinu, cik vispār man ir gadi. Labi, ka es zinu to vēl. Arī tas reizēm sajūk. Un izrādās, ka tādu cilvēku ir daudz. Es šo rakstu nopublicēju, un izrādās, ka ir vēl tādi cilvēki. Un kāpēc es nezinu gadus? Man nav svarīgi, cik tev ir gadi. Es redzu tavu seju, tavu izskatu un to, ko tu dari. Tu esi jauns, skaists un enerģisks. Un viss labākais tev vēl priekšā! Āmen! Un, lūk, kāpēc man nav svarīgs gadu skaitlis. Un, starp citu, sievietēm vispār nav pieklājīgi jautāt, cik ir gadi. Un mana mamma nekad nav sūdzējusies par to, ka viņai kaut kas īpaši pietrūcis, viņa nekad nav man stāstījusi, piemēram, ka viņa tagad ir pensijā. Tas ir īpašs notikums? Puķītes jāuzdāvina? Redzi, cilvēks, kurš rēķina savu pensiju, ir cilvēks, kas neko nav sasniedzis. Tas ir cilvēks, kurš paļaujas uz to, ko viņam valsts maksās tad, kad viņš beidzot būs ticis vaļā no sava ienīstā darba. Es nerēķinu tādas lietas!
Un visu to saliekot kopā, es saprotu, ka viss ir ļoti iespaidīgi. Ar mani viss ir kārtībā, man ir savs skatījums par sevi. Un miers no tā, ka pats par sevi padomāju. Es, Dieva gaismā, pēc Dieva vārda, salīdzinu sevi, tas ir mans spogulis, kurā es skatos. Dieva vārds ir mans spogulis! Es par sevi jautāju nevis tev, bet Dievam. Un ne jau es jautāju: “Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura no mums visskaistākā?” Vienmēr kāds būs skaistāks par tevi. Vienmēr kāds būs spēcīgāks par tevi, draugs. Man nav svarīgi, kurš ir skaistāks vai spēcīgāks. Man ir svarīgi, ko saka pats Gudrākais, Kam piemīt neaptverama gudrība, Kurš mani ir radījis, mātes miesās mani veidojis. Mans Tēvs Debesīs. Un es negaidu balsi no debesīm. Es negaidu, ka kāds man pateiks: tu esi vislabākais, tu esi Elija. Es skatos Dieva vārdā un zinu, kas es esmu. Es zinu, ka Viņš mani mīl, draugi. Un es savu mammu mīlu, un viņa mīl mani. Es smuku bildi vēl klāt pieliku no rīta, kur es smuks puisītis un blakus māmiņa, viss ir kārtībā. Un apakšā pierakstīju, ka es nezinu, cik mums tur ir gadi. Ne mammai, ne man tajā brīdī neinteresēja, cik mums ir gadi. Mēs tur esam jauni un skaisti!
Tātad gudrība ir arī sevis analīze un skatīšanās Dieva vārda spogulī. Tu esi pamanījis, ka man vienmēr ir kāda ilustrācija, ko pateikt? Vienmēr ar mani ir noticis kaut kas īpašs. Bet īstenībā jau nekas tāds nav noticis. Īstenībā ir tāds pats sviests, kā katram no mums. Parasta ikdiena. Bet es tā pats esmu domājis, klausies, tev neliekas, vai tevī nav kaut kas no tā, ko izdzina no Debesīm? Tev vienmēr ir kādi īpaši notikumi? Tev neliekas aizdomīgi, ka es tā sev jautāju? Tad es padomāju Dieva vārda gaismā un saprotu, ka nē, ka man visi šādi notikumi ir īpaši. Es tos analizēju, un viņi mani audzē. Es visu savu dzīvi, visu savu ikdienu pārdomāju un analizēju. Un tas man dod spēku un gudrību. Es to vērtēju, un tas ir mans cēlējspēks. Un, kad es kādus notikumus stāstu, es tos stāstu ar aizrautību, tas ir mans piedzīvojums. Citi varbūt domā, ka nekas jau tur nav, bet tie tomēr ir mani piedzīvojumi. Kā es ēdu, kā es peldu. Visā tajā es kaut ko redzu. Analizē sevi un apkārt esošos notikumus! Jo saprātīga vīra gudrība ir tā, ka viņš savā ceļā neatstāj neko neievērotu. Dievs ir labs!
Tagad man visu nedēļu nebūs nekas jāgatavo, jo man jau ir gatavs sprediķis? Draugi, tā nav! Ja arī ir kāda daļa no sprediķa paliek uz nākamo reizi, tas jebkurā gadījumā atkal no jauna ir jāgatavo. Man nav tādu sprediķu, kurus es varu paņemt un tā vienkārši parunāt. Es varu runāt tad, kad tas man ir iekšā. Kad tas ir aktuāli, kad tas ir manā sirdī, ka es tam dzīvoju līdzi, un, lai tas notiktu, man tas viss ir jādabū iekšā, un visam ir jābūt aktuāli šodienai. Tāpēc, ja nākamsvētdien nebūs aktuāla gudrība mūsu draudzē, ja man pašam tas vairs nebūs aktuāli, tad būs cits sprediķis. Ja būs šis pats sprediķis, tas būs papildināts. Draugi, mēs esam gudri! Šodien mēs kļuvām gudrāki nekā pirms tam. Dievs ir labs! Un tu esi ļoti labs! Tu esi gudrs! Tajā brīdī, kad tu no augšas piedzimi, tu saņēmi gudrības Garu. Tad nu mācies, tad nu strādā, pilnveidojies! Paklausi autoritātēm, paklausi gudriem cilvēkiem, dievbijīgiem cilvēkiem. Ar cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst, esiet uzmanīgi. Savās sfērās, visās lietās no viņiem ir jāmācās, bet tev ir jāprot atšķirt, kur sākas robeža ar dievbijību. Dievs, svētī Latviju! Latvija pirmajā vietā! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Gudrība Bībelē” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija.
