Bieži vien, pievēršoties Dievam, cilvēks pats ir pārsteigts,
cik gan radikāli mainās viņa dzīve. Ja sākotnēji viņš lūdz Dievu pēc risinājuma pāris lielām problēmām, tad izrādās, ka Jēzus maina visu cilvēka dzīvi, arī tādas lietas, par kurām viņš pats pirms tam nemaz nebija aizdomājies. Gvido uzsver arī to, ka pie pārmaiņām viņa dzīvē ļoti būtisks ir bijis draudzes un mājas grupiņas atbalsts. Nelielā sarunā viņš stāsta par pārmaiņām savā dzīvē:
“Kad biju mazs, vecāki šķīrās un mamma mani pameta. Augu ar tēvu un viņa radiem, taču arī ar tēvu man neveidojās labas attiecības, bieži konfliktējām viens ar otru.
Kad mācījos devītajā klasē, kādu nakti pamodos no tā, ka man dīvaini raustījās ķermenis un nākamajā dienā man bija krampju lēkme. Lēkmes pastiprinājās, kad bija pārdzīvojumi un stress. Drīz vien es sāku lietot alkoholu no kā epilepsijas lēkmes kļuva vēl biežākas. Epilepsija mani mocīja turpmākos desmit gadus un radīja dažādas problēmas manā dzīvē. Visus šos gadus lietoju spēcīgas zāles pret krampjiem, kas praktiski nepalīdzēja.
Neskatoties uz savu slimību, no laukiem pārcēlos uz Rīgu un sāku mācīties koledžā, lai iegūtu profesiju. Tomēr drīz vien sapratu, ka nespēšu mācības turpināt. Dzīvei pazuda jēga, nesapratu, kāpēc es vispār esmu šajā pasaulē un ko šeit daru. Bija arī domas par pašnāvību, tomēr paldies Dievam, līdz tam nenonācu. Sāku strādāt Rīgā, kādā noliktavā. Slimības un alkohola dēļ bija problēmas ar darbu un līdzekļiem, līdz es zaudēju savu dzīves vietu. Arī izglītības un profesijas man nebija. Tā es nonācu gandrīz uz ielas. Nebija naudas zālēm un epilepsijas lēkmes kļuva arvien biežākas. Tas bija pirms dažiem gadiem. Kādu dienu sēdēju pie tirdzniecības centra Origo, pie manis pienāca un uzrunāja ticīgi cilvēki. Mēs runājām par Dievu un viņi mani uzaicināja uz kristiešu rīkotu pasākumu. Mana vecmamma gāja uz baznīcu, tāpēc es jau no mazotnes kaut ko zināju par Dievu un man nebija pretestības tam, ko man stāstīja šie kristieši. Kad es aizgāju, mani pārsteidza cilvēki, kuri tur bija, ļoti laipni, patīkami un tajā pašā laikā jautri, brīvi. Bija patīkama un nepiespiesta atmosfēra. Es aizgāju uz vairākām mājas grupiņas sapulcēm, pēc tam apmeklēju arī dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Arī tur man ļoti iepatikās. Apmēram pēc mēneša es iznācu draudzes priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Vēl pēc trim vai četriem mēnešiem es biju draudzes lūgšanu nometnē – Inkaunterā. Tur es spēju pa īstam piedot mātei, kuri mani neaudzināja, un arī tēvam, kurš pret mani izturējās slikti. Kopš tā laika mums ar tēvu vairs strīdu nav.
Šajā laikā, kopš esmu draudzē, esmu kļuvis daudz komunikablāks un drošāks, vairs neesmu tik kautrīgs, kā agrāk. Tagad man ir daudz vieglāk veidot un uzturēt kontaktus ar cilvēkiem. Esmu kļuvis brīvs no alkohola. Lai tiktu vaļā no savām atkarībām, man ļoti palīdzēja kristīgā vide draudzē un atbalsts. Šeit ir brīvi un draudzīgi cilvēki, kuri nelieto alkoholu. Mājas grupiņā mana dzīve izmainījās. Mani jaunie draugi man palīdzēja iekārtoties darbā un arī ar dzīves vietu. Šobrīd strādāju interneta veikalā, komplektēju un nosūtu preces. Man ir pastāvīga dzīves vieta un es spēju pats nomaksāt visus savus rēķinus. Apzinos, ka esmu pilnībā dziedināts no epilepsijas. Agrāk man lēkmes bija apmēram reizi mēnesī, neraugoties uz to, ka lietoju spēcīgas zāles. Par mani lūdza grupiņā un arī draudzē, lai es topu dziedināts no savas slimības. Tagad esmu vesels un epilepsijas lēkmes man nav bijušas jau krietnu laiku. Ticība Dievam un piederība draudzei ir izmainījusi visu manu dzīvi!”
Gvido Andžāna liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.
