Svētrunas tēma ir „Ideāla dzīve”.
Kas tas ir – „ideāla dzīve”? Varbūt tu pat būsi pārsteigts par atbildi. Vai tev ir tā bijis, kad tu ilgu laiku esi bijis kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un pienāk kāds brīdis, kad tev pietrūkst par ko runāt? Kad tu ilgu laiku esi bijis kopā ar vienu un to pašu cilvēku, tad pienāk brīdis, kad tu par viņu visu zini. Atceros kādu reizi, kad kafejnīcā tikāmies ar kādu precētu pāri, kas kopā bija nodzīvojis daudzus gadus, un vīrs man sāka stāstīt kādu joku, par ko man nāca smiekli, bet viņa sieva nesmējās. Kāpēc viņa nesmējās? Tāpēc, ka viņa to bija dzirdējusi jau simtām reižu. Viņai tas bija ja apnicis, bet man bija interesanti, kaut arī es to biju dzirdējis jau kādas piecas reizes. Mēs pārrunājām vienas un tās pašas lietas. Mūsu dzīvē ir notikušas kaut kādas lietas, kuras vairs neatkārtojas, un mēs par tām pašām arī runājam. Es nesaku, ka mēs pilnībā esam viens otram apnikuši, bet ir kaut kāds brīdis, kad mēs ilgu laiku un varbūt pat pārāk bieži esam kopā, un šķiet, ka nav nekas tāds, kas man būtu jāpārrunā vai tāds, kas mani ļoti interesētu. Jā, mums kopā ir ļoti labi, taču nav nekā, kas izraisītu manī lielu interesi. Kaut arī iesākumā tā nebija.
Līdzīgi ir tiem, kas gatavojas precēties. Jums ir lielā interese par šo otru cilvēku, taču tad, kad jūs apprecēsieties, jums šī interese zudīs. Tu būsi dabūjis to, pēc kā esi kārojis. Un tiem, kas grib precēties, viens no precību iemesliem ir lielais sekss. Un tad, kad tu apprecies lielais sekss ir pirmo nedēļu, bet pēc tam tas noplok. Vispirms tas ir katru dienu divas vai pat trīs reizes, pēc tam samazinās līdz ir vienu reizi divās nedēļās un retāk. Un, draugi, vecums nenāk viens. Un tu pēkšņi attopies, ka tas, kas tev kādreiz ir bijis lielais un interesantais, tas, bez kā tu nekad mūžā nevarēji iztikt, pēkšņi kļūst nenozīmīgs. Tu nesaproti, kā tu tā varēji domāt, jo tā absolūti vairs nav tava dzīves prioritāte un nekas tāds, pēc kā būtu vērts dzīties. Taču, protams, ka paēdušais neēdušo nesaprot, un es varu te stāstīt, bet katram pašam, kam ir lemts, tas ir jāizmēģina. Cilvēki apprecas un ar laiku kļūst viens otram neinteresantāki, nekā iesākumā. Tā interese zūd un attiecības ieiet citā fāzē. Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani. Es nesaku, ka attiecības paliek virspusējas vai ka notiek atsvešināšanās. Nebūt, nē! Es saku, ka kaut kas vairs nav tik interesanti.
Draugs, tā būs arī atbilde uz jautājumu, kāpēc es svētīju laulības tikai starp kristiešiem, vēlams, no vienas draudzes. Un sprediķis šodien nemaz nav par laulībām, bet šis piemērs ir tāpēc, lai tu saprastu, kāpēc es svētīju tikai tādas laulības. Tāpēc, ka pēc tam, kad lielā interese un lielais sekss vairs nav tik interesants, un viss ir izrunāts, viss ir saprotams, un cilvēki viens otru ir iepazinuši, paliek tikai kopīgi mērķi, un, ja viņu nav, tad nav arī laulības. Ja nav kopīgas vīzijas, kopīgs ģimenes redzējums, kopīgi pieturas punkti, uz ko mēs ejam kopā, tad zūd jēga arī būt kopā, jo lielā interese vienam par otru arī ir pazudusi. Nevajag mani pārprast šajā gadījumā, ka visi viens otram apnīk. Nē, tā nepavisam nav. Man patīk būt kopā ar savu grupiņu. Es pat nezinu, kas man labāk patīk – dievkalpojums vai būt kopā ar grupiņu. Un tomēr es esmu kopā ar viņiem svētdienas vakarā, pirmdienā skolā, pēc tam mums reizi divos mēnešos ir inkaunters trīs dienas, kur mēs esam kopā un svētdien mēs atkal esam kopā dievkalpojumā. Turklāt pa nedēļas vidu vēl ir sazvanīšanās. Un tad nu mēs inkaunterā sēžam pie galda, un es vienkārši klusēju. Man nav ko teikt, jo es visu esmu pateicis un man ir tukša galva. Man ir patīk būt kopā un tomēr man nav ko teikt, jo viss ir izrunāts un nekas aktuāls vairs nav. Taču šodien mēs ļoti vēlu beidzām savu rīta sapulci. Kāpēc? Jo atkal bija par ko runāt un ko teikt. Un kāpēc bija par ko runāt? Tāpēc, ka mums ir kopīga vīzija un kopīgi mērķi, un mums ir kopīgs darbs saskaņā ar šiem mērķiem. Lūk, kāpēc ir labi laulāties cilvēkiem no vienas draudzes, un obligāti tas nepieciešams, ja abi ir jaunpiedzimuši, karsti, svēti cilvēki.
Tēma bija „Ideāla dzīve”. Kas tad ir vajadzīgs, lai es dzīvotu ideālu dzīvi, un kas tad ir ideāla dzīve? Būs pieci punkti, taču viens no viņiem ir svarīgākais – tas, par ko es gribu runāt.
Tie ir ikdienas darbi, kas ir jāpaveic ar piepūli, lai tuvotos mērķiem. Ideāla dzīve ir tieši šajā ikdienā. Tev ir vīzija un skaidri mērķi, tu esi kopā ar konkrētiem cilvēkiem, viņiem un tev pašam ir mērķi, uz kuriem mēs kopā ejam. Tev ir mērķis tavā personīgajā dzīvē, tavā kalpošanā, draudzes mērķi, sava vieta draudzē, un tev ir mērķi, kas attiecas uz tavu ģimenes dzīvi, uz tavu personīgo izaugsmi, mērķi un vīzija attiecībā uz tavu finansiālo stāvokli un uz tavu izglītību. Šiem mērķiem obligāti ir jābūt pakārtotiem pirmajiem diviem baušļiem: „Mīli Dievu un savu tuvāko, kā sevi pašu.”
„Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”” (Lūkas 10:27)
Taviem mērķiem un tavai vīzijai ir jābūt pakārtotai, tas nozīmē, ka taviem mērķiem ir jābūt saistītiem ar svarīgākajiem diviem baušļiem kā prioritāti. Tas nozīmē personīgas attiecības ar Dievu un ar cilvēkiem. Tavs dzīves mērķis ir meklēt Dievu, iepazīt Viņu tuvāk un arī iepazīstināt cilvēkus ar Kristu. Un visam pārējam – gan finansēm, gan visam citam ir jābūt pakārtotam šiem diviem mērķiem. Kāpēc? To es paskaidrošu turpinājumā.
Tātad pats svarīgākais, ko es šodien gribu pateikt ir – ikdienas darbi, kas ir jāizdara, lai tuvotos šiem Dieva dotajiem mērķiem jeb mērķiem, kurus tu esi nospraudis saskaņā ar Dieva gribu, saskaņā ar draudzi, kurā tu atrodies, ar to ģimeni, kurā tu esi, ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esi kopā. Lūk, mērķi gan tavai personīgajai dzīvei, gan kalpošanai. Lai tu vieglāk saprastu jau iesākumā, tad es paskaidrošu.
Tad, kad tu sastrīdies ar savu sievu vai vīru, ir svarīgi izlīgt aptuveni pusstundas laikā. Vai tu nekad mūžā neesi sastrīdējies? Tad tu melo! Ir svarīgi strādāt pie sevis, lai šādi strīdi neatkārtotos pārāk bieži. Laikam ejot uz priekšu, šīm intervālam starp strīdiem ir jākļūst arvien lielākam un lielākam. Tā, draugi, ir ikdiena. Nav neviena no jums, kurš nebūtu nekad tā kārtīgi sastrīdējies. Mēs zinām, ka tas Dievam nav patīkami, un Jēzus saka: „Kas nepiedod savam brālim, tam arī Es nepiedodu.” Un mums ir jāpiedod. Lūk, tā ir ikdiena. Kad tev sanāca strīds, rūpējies par to, lai pēc iespējas ātrāk izlīgtu un par to, lai rīt, parīt un aizparīt tas vairs neatkārtotos, un intervāls starp vienu strīdu un nākamo būtu arvien lielāks un lielāks līdz, iespējams, notiktu tāds brīnums, ka cilvēki vispār vairs nestrīdētos. Es gan tādam brīnumam neticu, taču brīnumiem vispār es ticu, jo tie notiek.
Tā ir ideāla dzīve, kad tu ikdienā pārvari grūtības gan pie sava rakstura, gan pie apstākļiem, kurus tu pārvari ceļā uz mērķiem. Uz tiem mērķiem, kas ir saistīti ar diviem galvenajiem baušļiem.
Ideālai dzīvei ir nepieciešams:
1) Personīgas attiecības ar Dievu;
2) Nepārtraukta pašizaugsme;
3) Vīzija, mērķi un stratēģija, plānošana saskaņā ar Dieva gribu.
It visā ir vajadzīgi konkrēti mērķi un konkrēta plānošana. Tev ir jābūt skaidrai vīzijai un skaidriem mērķiem, jābūt lielākiem un mazākiem mērķiem. Mazākie mērķi ir tāpēc, lai piepildītu lielākus mērķus. Un lielo mērķu piepildīšana tuvina tevi tiem Dieva ideālajiem mērķiem jeb vīzijai, ko Dievs tev ir devis un ko tu esi pieņēmis un saņēmis no Dieva.
4) Ikdienas darbi, kas jāpaveic ceļā uz mērķiem;
5) Sabats.
Nedomā, ka es sākšu jums mācīt par to, ka visiem ir jātur sabats. Nē, visiem nebūs jātur sabats tādā nozīmē, kā to izprot daži labi, bet, kad Dievs radīja debesis un zemi, kad Viņš bija visu radījis sešās dienās, tad septītajā dienā Viņš atpūtās. Un kā Viņš atpūtās? Par ko Viņš priecājās? Viņš apsēdās un teica, ka „Viss ir labi!”. Dievs bija apmierināts par Sava darba rezultātu un tāpēc tas, ka Viņa darbam bija rezultāts, bija iemesls, kāpēc Dievs atpūtās. Un Dievs iedibināja šādu kārtību arī cilvēkiem – sešas dienas tev būs strādāt un septītajā atpūsties. Kad mums ir vīzija un ikdienas darbs, mums noteikti būs arī rezultāti. Kad mums būs rezultāti, tad mums būs sabats. Lūk, sabats! Mums ir prieks par sava darba augļiem, prieks par Dieva svētībām, ko Viņš mums dod. Un tas, ka mēs esam veiksmīgi, gūstam panākumus savā dzīvē un kalpošanā, dod mums arī tiesības atpūsties. Paņemt brīvdienas un atpūsties – kaut kur aizbraukt, patusēt, paskatīties kādu multfilmu vai aiziet uz hokeju. Tā ir ideāla dzīve.
1) Personīgas attiecības ar Dievu.
„Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc Tava vārda!” (Psalms 119:25)
Kas ir dvēsele? Tavs prāts, emocijas. Esot pasaulē, tavs prāts nesas uz pasaules lietām. Un mēs arī skolā šobrīd mācāmies un zinām, ka tas, kas ir iekšā – šis svētums un pilnīgums no Dieva, ka mēs esam pilnīgi un mums viss jau pieder, ir jādabū ārā. Arī savā dvēselē, pie prāta. Prāts ir jāatjauno. Draugi, mūsu dvēselei, prātam un emocijām ir tieksme pielipt pasaulīgajam. Miesai ir nepārtraukta tieksme grēkot. Dvēselei un miesai ir tieksme izvēlēties plato jeb vieglāko ceļu. Tas notiek tieši ikdienas darbos! Tev ir lielā vīzija, lielais mērķis, ka tu būsi miljonārs un tev būs mega draudze un mega grupiņas, un mega ģimene, un vēl viss kaut kas. Tev ir dažādi mērķi, stratēģija un plāni. Draugs, ja tev nebūs ikdienas darba, ja tu emocionāli ar savu prātu un gribu pieņemsi lēmumus izvēlēties vieglāko ceļu un ikdienā neizdarīt ieplānotos darbus ceļā uz mērķiem, tad tu nekad šos mērķus nesasniegsi. Un tā nav ideāla dzīve. Ideāla dzīve ir tad, kad mēs ikdienā cīnāmies. Dvēsele – prāts, emocijas un griba līp pie pīšļiem, pie pasaulīgā, viņi grib izvēlēties to vieglāko ceļu. Un kas ir jādara? Mana dvēsele, lai slavē To Kungu!
„Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja 4:4)
Kas ir jādara? Lai dvēsele nepieliptu pie pīšļiem, katru dienu ir jālasa Dieva vārds. Un nav pieļaujams izlaist kādu dievkalpojumu, jo ir jādzird Dieva vārds, ko sludina mācītājs no kanceles. Nav pieļaujams izlaist kaut vienu mājas grupiņu, kurā tiek iztirzāts Dieva vārds ar mērķi to pielietot savā dzīvē. Dieva vārds ir dzīvs.
Lai mūsu dvēsele neliptu pie pīšļiem, mums ikdienas ir jāpavada laiks ar Dievu. Mums ir jābūt savā grupiņā un savā dievkalpojumā. Regulāri! Mums ir jābūt attiecībās un kontaktā ar savu mācītāju, ar savu garīgo līderi. Mums ir jāzina, ka par mums lūdz Dievu, lai mūsu dvēsele neliptu pie pīšļiem. Lai tu nekristu un negrēkotu, tev ir jāzina, ka tavs vadītājs par tevi lūdz Dievu. Viņš zina tavas vajadzības un katru dienu nes tās Dieva priekšā. Draugs, arī tev pašam tās jānes Dieva priekšā! Ir jālūdz un jālasa Dieva vārds un nepārtraukti ir jācenšas dzīvot svētumā, jo „bez svētas dzīves neviens To Kungu neredzēs.”
Ideāla dzīve nav kaut kas tāds, ko parasti iedomājas pasaule vai seklie kristieši. Kāds vīrietis stāstīja, ka, pirms viņš nāca pie Dieva, kāda sieviete viņam teikusi, ka ar Dievu ir kolosāli, ir viegla un laba dzīve. Bet tad, kad viņš ienāca draudzē, sāka dzīvot ar Dievu, viņš saprata, ka nemaz nav tik viegla un forša dzīve, bet ir ideāla dzīve – ar grūtībām.
Tātad, pirmkārt, ir svarīgas personīgas attiecības ar Dievu, lai dvēsele neliptu pie pīšļiem.
2) Nepārtraukta pašizaugsme.
„Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties.” (Hozejas 4:6)
Tauta iznīkst – cilvēki, draudze, grupiņas iznīkst. Tava personība un ticība iznīkst aiz atziņas trūkuma. Kas ir atziņa? Tā ir saprašana par Dieva lietām. Mums nepārtraukti ir jāiegūst jaunas zināšanas, vecās jāatjauno un jāpapildina. Vai tu jau vienu reizi esi izlasījis Bībeli? Bībeli nekad nevar izlasīt. Bībele nav vienkārši grāmata – tā, pirmkārt, ir Dieva vārds. Tā nav parasta grāmata, ko tā vienkārši var izlasīt. Tu katru reizi lasīsi vienu un to pašu, un katru reizi Dievs tev atklās ko citu. Tas ir dzīvs vārds, kas dzīvo mūsos. Aleluja! Dievs ir labs! Tu esi pareizā vietā un dzirdi pareizos vārdus.
Ideāla dzīve ir tad, kad mēs strādājam ikdienas, lai garīgi augtu. Ārpus tā un paralēli tam, ka mēs regulāri lūdzam Dievu un mums ir personīgas attiecības ar Viņu, mēs lasām grāmatas. Lai pilnveidotos, mēs lasām tādas grāmatas, kas ir noderīgas tiem mērķiem, uz kuriem mēs ejam. Tu vari konsultēties ar savu garīgo vadītāju un galu galā arī ar mācītāju, kas ir tieši tā grāmata, kas tev ir vajadzīga. Arī pats tu neesi galīgi muļķis un vari kaut ko saprast no tā, kas tev ir vajadzīgs. Ja tu gribi būt miljonārs, tad tev ir jālasa grāmatas par to, kā kļūt par miljonāru. Bet tev ir jālasa pareizās grāmatas – pareizu cilvēku grāmatas.
Pirmdienas Bībeles – Līderu skola. Laimīgi ir tie, kas to apmeklē. Tur tu vairo atziņu un saprašanu. Tur mainās tava domāšana, tava dvēsele, iekšējā pasaule, mainās tava dzīve. Un tas viss notiek caur zināšanām. Rakstiet man vēl vēstules par to, ko Dievs dara caur šo skolu. Mēs reāli augam un mēs augsim ne tikai garīgi, bet arī skaitliski. Dievs svētī Latviju!
3) Vīzija, mērķi, stratēģija, plānošana saskaņā ar Dieva prātu.
Ne tavi mērķi, bet Dieva mērķi, saskaņo savus mērķus un vīziju ar Dievu.
Ir piecas prioritātes. Pirmā no tām ir Dievs, otrā – es pats, trešā – ģimene, ceturtā – kalpošana un piektā ir darbs jeb naudas lietas, peļņa. Visām šīm lietām ir jābūt. Protams, ja tu esi nodibinājis ģimeni, tad tev šī prioritāte ir, bet ja neesi, tad tava ģimene ir draudze. Šeit neviens nav bez ģimenes. Tavi vecāki, pie kuriem tu dzīvo, kad jau esi izaudzis, vairs nav tava ģimene. Tava ģimene ir tad, kad tu dodies laulībā un nodibini savu ģimeni. Mamma un tētis ir pieauguši cilvēki un viņiem ir sava dzīve un tev sava. Tu nevari visu mūžu dzīvot pie vecākiem.
Šīs visas ir prioritātes un tajās visās ir jābūt konkrētiem mērķiem. Tu taisīsi biznesu? Parādi plānu savam biznesam! Parādi savu plānu, ko tu darīsi rīt, kāda ir tava vīzija. Parādi man to uzrakstītu uz papīra. Nav? Tad tu neesi biznesmenis. Tev būs kalpošana? Parādi plānu savai kalpošanai! Ja darbības plāna nav, tad tev nebūs nekāda kalpošana. Rezultāti ir tikai caur vīziju un plānošanu. Kaut mēs to visu saprastu!
Nesen man viens no maniem grupas cilvēkiem teica par kādu lietu, ko es biju runājis no kanceles. Viņš to bija dzirdējis jau vairākus gadus, bet tikai šajā reizē to saprata. Ir atšķirība, vai tu vienkārši to dzirdi vai reāli pieņem un tas kļūst par daļu no tevis.
Es lūdzu, Dievs, lai katram draudzes „Kristus Pasaulei” dalībniekam ir iekšēja atklāsme, pašam sava sapratne, ka viņš pieņem to, kā savu.
Vīzija, mērķi un plānošana ir neatņemama sastāvdaļa mūsu ideālai dzīvei. Ja gribi dzīvot vienkāršu dzīvi, vari neplānot, un tā būs zaudētāju dzīve. Ja gribi dzīvot uzvaras pilnu dzīvi, ideālu dzīvi, tad plāno!
Kad es kļuvu par mācītāju Limbažos Vasarsvētku draudzē, tur bija kāds cilvēks, kurš, kad mani apsveica, teica: „Es novēlu tev, Mārci, lai tu nekad nebūtu apmierināts ar to, ko tu esi sasniedzis! Lai tu nekad nebūtu apmierināts ar saviem sasniegumiem!” Toreiz es to visu uzreiz nesapratu, bet tie ir zelta vārdi. Pats šis cilvēks dzīvo dīvainu dzīvi, bet tas nav svarīgi, jo šie vārdi ir patiesība. Kā es varu būt apmierināts ar ap divsimt cilvēku draudzi, ja manā vīzijā ir visa Latvija un puse Eiropas? Kā es varu būt apmierināts ar to, ja manā vīzijā ir desmit tūkstošu cilvēku draudze? Kā es varu būt apmierināts ar draudzi tikai Rīgā, ja vīzijā ir arī Baltijas republikas un arī Eiropa? Es nekad nebūšu apmierināts, un tā, draugi, ir ideāla dzīve. Man ir vīzija, ko nevaru sasniegt. Tev ir nepieciešama tāda vīzija, kura pietiks visai tavai dzīvei!
Pirmkārt, tā nav naudas taisīšana vai ģimene, bet gan Dieva vīzija. Pirmais bauslis ir: „mīli Dievu”. Tātad tu dzīvo dēļ attiecībām ar Viņu. Tu dzīvo, lai katru dienu nāktu Tēva priekšā, pielūgtu un slavētu Viņu, un tu dzīvo cilvēkiem, kas ir tev apkārt, lai vestu viņus pie Kristus un veidotu viņus par mācekļiem. Lūk, pirmā prioritāte! Un pēc tam visas pārējās četras, kas ir pakārtotas. Gan tu pats, gan tava ģimene, gan kalpošana, gan finanses – viss ir pakārtots pirmajai prioritātei. Ja tu savā dzīvē nepalīdzi cilvēkiem, neglāb pazudušos, neveido mācekļus, tad tā nav vīzija no Dieva. Tavi resursi strādā citā virzienā, un tā nav ideāla dzīve. Tā nav ideāla dzīve no Dieva skatupunkta, bet ir ideāla no pasaules vai no tava skatupunkta. Dzīve bez kalpošanas Dievam un cilvēkiem nav interesanta. Arī tavai naudai ir jākalpo cilvēkiem. Visam ir jākalpo cilvēkiem. Ja tu izveido ģimeni, BET ne tāpēc, lai būtu lielais sekss, bet lai kalpotu cilvēkiem.
4) Nevis skaļi lozungi, bet ikdienas darbi.
Mēs te draudzē esam ļoti silti iesildījuši savas vietiņas, mums te ir labi. Un tie, kas ilgāku laiku ir draudzē, arvien mazāk saskaras ar to, kas ir pasaulē. Tu esi aizmirsis, ko nozīmē cilvēkam dzīvot pasaulē. Tās atmiņas par to, kāda bija dzīve bez Dieva, arvien attālinās. Lūk, kā dzīvo cilvēki! Un pasaule ir lielas katastrofas priekšā. Tā izvirtība, kas šodien notiek – es nezinu, vai kaut kas tāds ir bijis tik lielā un globālā mērogā. Un, kā mēs zinām, tad pēc tāda mēroga izvirtībām seko Dieva sods. Mēs esam draudze šeit virs zemes, un mums ir viens uzdevums – glābt šo pasauli! Lūk, vīzija! Un nevis vienkārši skaļi lozungi, ka mēs esam glābēji. Draugi, nē! Ikdiena! Ikdienā mēs visu, ko mēs darām, darām vīzijas dēļ. Tā ir ideāla dzīve.
Es zinu, ka kāds pašlaik nepiekrīt, bet es zinu, ka tas, par ko es šobrīd runāju, ir no Dieva sirds, un es tajā dzīvoju, un esmu par to absolūti pārliecināts. Tā ir ideāla dzīve no Dieva skatupunkta.
Šeit sēž viena kalpotāja no manas grupas un smaida visu laiku. Kā viņa pati teica – tad kādreiz viņas dievs bija vīrs. Viņa tā mīlēja savu dieviņu. Viņiem bija ideāla laulība un nekā netrūka – bija bizness, vīrs un bērni. Viņa pati neko nedarīja un nemācēja pat samaksāt rēķinus, jo visu darīja viņas vīrs – dieviņš. Un pienāca diena, kad dieviņš pateica „Čau!” un aizgāja. Kad dieviņš aizgāja, tad šī sieviete sabruka. Visa viņas dzīve sabruka, jo viņas dievs bija vīrs. Viņai nebija prioritāte, kas būtu pāri ģimenei – Dievs un kalpošana cilvēkiem, bet gan vīrs. Atceries, ja tava prioritāte nav kalpošana Dievam un cilvēkiem, ja tavā vīzijā tas neietilpst un viss pārējais – finanses, ģimene nav pakārtots diviem baušļiem, tad tajā brīdī, kad tavs dieviņš aizies no tavas dzīves – tu sabruksi. Kad dieviņš aiziet, tev vairs nekā nav. Draugs, tās ir iznīkstošas vīzijas, nīkstoši mērķi. Tie ir no zemes, tie nav no Gara, no Dieva. Dieva mērķi, pirmkārt, ir kalpošana Dievam – attiecības ar Viņu un cilvēku glābšana.
Vai kāds ir lasījis Viktora Igo darbu „Nožēlojamie”? Tā ir grāmata ar 1500 lappusēm. Viktors Igo ir franču rakstnieks, kurš ir uzrakstījis arī darbu „Parīzes Dievmātes katedrāle”, kuru daudzi droši vien zina. Šis romāns „Nožēlojamie” tapa 1862. gadā. Romānu es neesmu lasījis, bet filmu es noskatījos. Filma ir veidota pēc romāna motīviem. Tikai, protams, stundā un piecdesmit minūtēs nevar parādīt 1500 lappuses. Tāpēc ņēmu palīgā arī recenzijas, kur cilvēki analizē šo grāmatu un izvelk ārā galveno domu. Es lasīju šos darbus un tie sakrita ar filmu.
Romāna galvenie varoņi ir Žans Valžāns un Žavērs. Vēlāk sižetā parādās arī meitene Kozeta. Žavērs ir likuma kalps, likuma pārstāvis, jeb citiem vārdiem – policists, inspektors. Viņš ir likuma kalps, kurš cenšas dzīvot pēc likuma un kurš uzskata, ka viņa pienākums, ko viņš veic, ir svēts arī Dievam, jo viņš rūpējas, lai viņa valstī būtu taisnīgums, lai neizspruktu neviens noziedznieks, bet ikviens saņemtu savu spriedumu, kas katram pienākas. Faktiski taisns vīrs, bet man viņš nedaudz atgādina farizeju no Bībeles, kurš perfekti ievēroja likuma burtu, bet aizmirsa mīlestību.
Otrs cilvēks – Žans. Parasts cilvēks, kurš nonāca trūkumā. Un lai palīdzētu savas māsas bērniem, viņš nozog maizes klaipu. Viņu notiesā un viņš nonāk katorgā uz daudziem gadiem, kur pavada visu savu jaunību. Pēc soda izciešanas, atgriežoties no katorgas, viņš saņem apliecību, ka ir bijis cietumā. Ar šo apliecību bijušais ieslodzītais var netraucēti nokļūt mājās. Atrodoties brīvībā, viņa uzraudzība turpinās un viņam regulāri, konkrētos laikos ir jāierodas valsts iestādē, lai atzīmētos. Taču viņš ir pilns naida, rūgtuma, un grib atriebties. Viņš saprot, ka sods bijis pārāk bargs, viņš ir sabiedrības un valsts nepareizās uzbūves upuris un tur naidu uz visiem cietuma uzraugiem un pasauli kopumā. Un kādā veidā viņš gribēs atriebties? Viņš turpinās zagt.
Un viņš satiek mūku, kādu garīdznieku. Šis Dieva kalps uzņem viņu savā namā, jo neviens viņam negrib palīdzēt. Sabiedrība viņu nicina un atstumj. Viņam nav citas izejas, kā vien kaut ko nozagt un atgriezties cietumā. Nonākot garīdznieka namā, viņš viņu apzog, paslēpj somā sudraba svečturus un bēg, jo viņš nespēj savādāk dzīvot. Policija viņu noķer, bet šis garīdznieks viņam piedod un pat nepaņem atpakaļ savu sudrabu. Tā ir tuvākā mīlestība, kā Jēzus ir teicis: „mīli savu ienaidnieku”. Garīdznieks saka: „ņem šo sudrabu un lieto to cēliem mērķiem, lai sāktu jaunu dzīvi”. Un šis cilvēks, dzirdot garīdznieka teikto, salūzt no izrādītās mīlestības pret viņu. Viņš nolemj sākt jaunu dzīvi, nāk Dieva priekšā un lūdz, apliecina, ka Žana Valžāna vairs nav, viņš saplēš savu bijušā ieslodzītā apliecību un neiet vairs atzīmēties, jo viņa taču vairs nav, viņš ir sācis jaunu dzīvi. Šis garīdznieks palīdz viņam iegūt izglītību, palīdz viņam nostāties uz savām kājām un vēlāk Žans kļūst par pilsētas mēru.
Taču Žavērs atceras viņa seju un sāk nepārtraukti vajāt Žanu. Žans jau sen ir cits cilvēks, taču šis likuma kalps, Žavērs, to neatzīst, jo uzskata, ka tādi kā viņš nemainās. Viņa pienākums ir dabūt Žanu aiz restēm.
Vienā epizodē Žans palīdz kādai mirstošai sievietei, kurai ir ļoti maza meitiņa un kad šī sieviete nomirst, viņš šo meitiņu pieņem kā savu meitu. Viņš iemīl viņu kā savu meitiņu un uzskata par savu pienākumu rūpēties par viņu. Viņš vairs nedrīkst atgriezties cietumā. Viņš ir cits Žans, taču likuma kalpi tik un tā uzskata viņu par noziedznieku un vajā viņu. Viņam nākas slēpties un bēgt no vienas vietas uz otru.
Taču tad sabiedrībā notiek pagrieziens. Sākas Lielā Franču revolūcija un abi ienaidnieki atrodas pretējās nometnēs. Vajājot Žanu, Žavērs pēkšņi nonāk viņa rokās un Žans var viņu mierīgi nogalināt, taču viņš viņu nenogalina, bet atbrīvo, riskējot ar savu dzīvību. Tāda bija sakritība – Žavērs nonāca revolucionāru gūstā kā spiegs, un neskatoties uz izdevīgo situāciju, Žans tik un tā viņu atbrīvo. Tad Žavērs viņam saka: „Nedomā, ka tu tagad mani atlaidīsi, es pārstāšu tevi vajāt, es izpildīšu savu pienākumu pret likumu!” Un Žans atbildēja: „Es nedaru to tāpēc, lai iegūtu savu brīvību. Tu to dari tāpēc, ka tas ir tavs pienākums, es to daru tāpēc, ka tā ir pareizi”. Un, neko pretī neprasot, viņš atbrīvo viņu un tas Žavēru satriec. Kaut kas ar viņu notiek, kaut kas iekšā salūzt un viņš saprot, ka ir kļūdījies. Viņš saprot, ka Žans tiešām ir mainījies un kļuvis taisns. Un visam, ko viņš iepriekš bija darījis zūd jēga. Viss zaudē jēgu, pirmkārt, viņam nav vairs ko vajāt, otrkārt, viņš nepareizi dzīvo, viņš ir vajājis taisnu cilvēku. Zaudējis dzīves jēgu, Žavērs izdara pašnāvību, nolecot no tilta.
Žans izaudzina savu meitiņu Kozetu, viņa kļūst par jaunu un skaistu sievieti. Viņa atrod savu otru pusīti, taču Žans negrib viņu atdot, jo viņš mīl savu meitiņu. Taču viņš izlemj darīt tā, kā ir pareizi un viņš atdod savu meitu pie vīra. Un kāzu dienā savas meitas un viņas līgavaiņa klātbūtnē viņš nomirst.
Divi cilvēki mira, Žavērs izdarot pašnāvību tāpēc, ka zaudēja dzīves jēgu un Žans, kurš atrada savu dzīves jēgu ne Dievā, bet savā meitā, un, kad atdeva to pie vīra, nomira, jo zaudēja savu dzīves jēgu. Šie cilvēki dzīvoja tik ilgi, kamēr tas, kam viņi tic, bija dzīvs.
Ja tavi mērķi nav pakārtoti pirmajiem diviem baušļiem – mīli Dievu un cilvēkus, tad tie ir kā mazi elki tavā dzīvē. Tad, kad Dievs tev tos atņems, tu mirsti. Ja šie divi galvenie mērķi nav tavā dzīvē galvenie, tad tu jau esi miris, tavi mērķi nav dzīvi. Nekad nebūs par daudz glābtu cilvēku, Dievam ir ilglaicīgi mērķi, Dieva sapņi, Dieva vīzija. Sabalansē savu dzīvi, sabalansē savu kalpošanu. Ja tavi mērķi nav saskaņā ar Dieva gribu, tu aplauzīsies.
Sātans čūskas izskatā paradīzes dārzā kārdināja Ievu: „Tad, kad tu baudīsi no aizliegtā augļa, tavas acis atvērsies un tu būsi kā Dievs, tu zināsi, kas ir labs un ļauns un tu pati varēsi noteikt, kas ir labs un ļauns, tu būsi kā Dievs”. Ieva nepaklausīja Dievam, baudīja no aizliegtā augļa un viņas acis atvērās. Tikai tas, ko viņa ieraudzīja, nebija tas, ko viņa gaidīja. Viņa gribēja redzēt sevi Dieva vietā, bet ieraudzīja bailīgu, kailu un nožēlojamu radījumu, par ko viņa kļuva grēka rezultātā.
Ir velosipēdi, kas ir aprīkoti ar ģeneratoru. Tā ir ierīce, kura pieliek pie riteņa un, kamēr ritenis griežas, deg lampiņa. Lampiņa deg, kamēr tu min pedāļus. Ja pedāļus nemin, lampiņa vairs nedeg. Un tieši tāpat arī mūsu dzīvē, it visā. Kamēr tu min pedāļus, tu esi gaismā un Dieva svētībā, tiklīdz pedāļus nemin, tā apņem tumsa. Ikdienas darbi ir svarīgi ceļā uz pareizu vīziju un mērķiem, ikdienas darbi, kas jāpaveic ar piepūli, lai tuvotos mērķiem. Lūk, tā ir ideāla dzīve. Min pedāļus!
„Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” (Mateja 10:32-33)
Tas nozīmē to, ka tu nevari ticēt pie sevis klusībā. Cilvēku priekšā ir jāparādās tavai ticībai un taviem darbiem. Ja tu esi tādos apstākļos, kuri tevi spiež atteikties no Kristus, un tu pie sevis domā: „Es atteikšos šo cilvēku priekšā, bet iekšēji ticēšu”. Bet Jēzus saka: „Kas no manis atteiksies cilvēku priekšā, no tā Es atteikšos”. Un nav svarīgi, kādi ir apstākļi. Mūsu ticībai un mūsu darbiem ir jāparādās reāli. Šiem darbiem ir jāparādās cilvēku priekšā. Mēs nevaram teikt – jā, mēs tam ticam, taču tad, kad tev ir izdevīgi, tu maini savu viedokli citu cilvēku priekšā. Ne katrs, kas saka Kungs, Kungs, ieies Debesu valstībā, bet tas, kurš dara Debesu Tēva prātu. Nevis tas, kurš iekšēji tikai tic, bet tas, kurš šo ticību demonstrē.
Ticība ir darbības vārds. Tai ir jāparādās darbos. Neies cauri, ja tu sirdī ticēsi, bet cilvēku priekšā darīsi citādi. Piemēram, ja tu savā darbavietā centīsies noslēpt to, ka esi kristietis, vai kaut kur citur, skolā, savās kopmītnēs Bībeli nelasīsi, lai tikai citi neierauga un nezin par to. Tu esi aizliedzis cilvēku priekšā Kristu. Tu cilvēku priekšā esi pagāns, tāds kā viņi, bet draudzē esi kristietis.
„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mateja 10:34-37)
Tu nevari būt tuvinieku priekšā viens un sirdī savādāks. Tev jābūt tādam, kas tu esi sirdī un cilvēkos tev jābūt tādam pašam. Es ticu Dievam un dzīvošu tā kā Dievs to grib.
„Bet Efezā es gribu palikt līdz Vasarassvētkiem. Jo man atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz.” (1. Korintiešiem 16:8-9)
Ja tu gribi dzīvot ideālu dzīvi, ja tu ikdienā gribi darīt pareizas lietas, tad tev būs daudz pretinieku. Un ja pretinieku nav, vari būt drošs, tu esi uz nepareizā ceļa.
„Netiklība, vīns un vīnogu sula paņem prātu.” (Hozejas4:11)
Ja draudzē normāls kristietis pēkšņi kaut ko sāk nesakarīgu runāt, vari būt drošs, ka pie vainas ir netiklības vai atkarības grēki. Cilvēks sāk nesakarīgi domāt, viss nav tā kā vajag, kaut kas trūkst. Tāpēc ikdienas mums ir jācīnās, lai sargātu savu prātu, savas acis, savas ausis, ka mēs sekojam līdzi ko mēs klausāmies, ko mēs skatāmies, ar ko mēs tiekamies un ar ko runājam. Mums jāseko līdzi, lai dzīvotu svētu dzīvi. Labāk sākt cīnīties ar mazām lietām, nekā pēc tam ar kādām lielām problēmām. Lai tavs „jā” ir „jā” un tavs „nē” ir „nē”.
5) Sabats jeb atpūtas brīži, kad vari baudīt no sasniegtā, no rezultātiem.
Evaņģēlijā ir līdzība par talentiem. Kāds cilvēks aizceļoja un saviem kalpiem uzticēja, vienam piecus talentus, vienam divus, vienam vienu talentu. Līdzībā šis saimnieks ir Dievs un šie kalpi esam mēs. Un tad, kad saimnieks atgriezās, tas, kurš bija piecus talentus saņēmis, bija nopelnījis vēl desmit, tas, kurš divus, nopelnīja vēl divus, bet tas, kurš bija saņēmis vienu, nenopelnīja nemaz. Jo viņš nebija to lietojis, ieraka to zemē un Dievs viņam teica: „Ak tu nelietīgais kalps, kāpēc tu nelietoji, to ko es tev biju devis, kāpēc tu nedarbojies ar to, ko esmu tev devis?” Un tas kalps nonāca ellē. Bet tiem diviem kalpiem viņš teica: „Nāciet manā sabatā, nāciet manā priekā, jo jūs bijāt uzticami par mazumu, tagad es jums došu lielumu”. Un viņi iegāja debesīs.
„Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus.” (Mateja 25:16)
Tev Dievs ir devis savus resursus, savas zināšanas, savas iespējas, darbojies ikdienas ar tiem, lai ietu Dieva gribā uz šiem mērķiem. Tā ir ideāla dzīve. Ikdienas darbojies un iemīli to darbošanos, pat ja nepatīk un aizmirsti par vieglu dzīvi. Bet sabata brīžos atvēli laiku atpūtai un pēc tam atkal ar jauniem spēkiem darbojies.
Kad Jēzum bija 12 gadi, vecāki kopā ar Viņu devās uz Jeruzalemi Passā svētkos Dievu pielūgt. Un atpakaļ ceļā Jēzus pazuda. Vecāki attapās tikai pēc vienas dienas, ka Jēzus nav ar viņiem. Viņi izmeklēja visur, kur vien varēja iedomāties, bet nekur neatrada. Un viņi devās atpakaļ uz Jeruzalemi un tikai pēc trim dienām atrada savu Dēlu templī pie farizejiem, rakstu mācītājiem, kur Jēzus uzdeva viņiem daudz jautājumu, Viņš uzmanīgi klausījās atbildes un mācījās. Un vecāki, ieraugot Jēzu, teica: „Dēls, kāpēc tu mums to esi darījis, mēs ar sāpēm esam Tevi meklējuši”, bet Jēzus atbildēja: „Vai jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās”? Mēs Viņam līdzināmies, mēs piedzimām no Dieva, lai ikdienas darbotos Tēva lietās.
Ja tu gribi dzīvot ideālu dzīvi, tev ir vajadzīgas:
1) Personīgas attiecības ar Dievu,
2) Ir nepieciešama nepārtraukta izaugsme, izglītošanās,
3) Vīzija, mērķi, stratēģija, plāns attiecībās ar Dievu un cilvēku glābšanā,
4) Ikdienas darbi.
Mums ir kopīgi mērķi, mums ir kopīga stratēģija un pat tad, ja mums viss ir apnicis un esam noguruši, mēs turpinām strādāt un visas grūtības atkal mums kļūst mīļas. Mēs iemīlam viens otru. Mīlestība rodas, esot kopā. Un kopā paliek tikai tie, kuriem ir kopīga vīzija un kopīgi mērķi.
Viljams Būts (1829-1912) ir Pestīšanas armijas iesācējs. Neilgi pirms nāves viņš rakstīja saviem kalpotājiem vēstules, kuras bija aizvien īsākas un īsākas. Un pēdējās bija tikai viens vārds – „citi”. Līdz pēdējam elpas vilcienam viņš domāja par citiem cilvēkiem, kuri bija jāglābj.
Pestīšanas armijas pirmsākumi ir 1865. gadā Londonā. Šodien šī kustība ir visā pasaulē. Viņi sludināja evaņģēliju graustu rajonos. Valstī bija ļoti slikts sociālais stāvoklis. Viņi sludināja evaņģēliju, vienlaicīgi veicot labdarību, palīdzot šiem cilvēkiem. Tā šī kustība izauga visā pasaulē.
Kad Viljams Būts nomira, šajā kustībā bija 21 000 dalībnieku, tā darbojās 58 valstīs. Un divus gadus pēc Viljama nāves, kuģis ar nosaukumu „Īrijas imperatrise” devās ceļā no Kanādas uz Londonu. Uz šī kuģa bija 130 jauniešu no Pestīšanas armijas. Un šis kuģis sadūrās ar kravas kuģi un 14 minūšu laikā tas nogrima. Glābšanas vestes visiem nepietika un šie jaunieši atdeva savas vestes citiem. Jo viņi redzēja, ja noslīks tie, kuri nav glābti, viņi nonāks ellē, bet, ja noslīks paši, viņi nonāks debesīs, jo ir ar Dievu. Tāpēc jaunieši deva iespēju un cerību tiem cilvēkiem un atdeva savas vestes, bet paši aizgāja bojā.
Lūk, vīzija – ikdienas darbi ikdienā priekš citiem. Viss ir pakārtots pirmajiem diviem Dieva baušļiem – Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tu esi glābts, tad nu glāb arī citus! Āmen.
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde
