Ideāla piedošana

Šodien ir vakarēdiena dievkalpojums, un svētrunas tēma ir “Ideāla piedošana”.
Kā jau solīju, šī ir trešā, beidzamā daļa, kas ļoti labi iet kopā ar vakarēdiena tēmu. Pēc svētrunas mēs visi varēsim pieņemt Svēto vakarēdienu. Būs arī ieskats tajā, kas ir vakarēdiens un kāpēc tas nepieciešams. Šajā svētrunā mēs iesim arī tālāk par ideālu piedošanu. Mēs runāsim par ideālu atbrīvošanu, ideālu dziedināšanu, ideālu dzīvi. Mēs, cilvēki, esam nepilnīgi, bet Dievs ir pilnīgs, un visas tās svētības, ko mēs no Dieva pieņemam un saņemam, kamēr esam šeit virs zemes, arī nav pilnīgas. Kā Pāvils saka: “Mēs visu redzam kā caur matētu stiklu.” Tikai tad, kad mēs šķirsimies no šīs dzīves, redzēsim Dieva godību pilnībā. Arī Dieva svētības, kā mēs tās spējam pieņemt šeit, virs zemes, nav pilnīgas. Mums visiem ir kaut kādi trūkumi. Bet ir kādas lietas, kuras Dievs dara mūsos. Bībele saka: “Ja Dēls tevi darīs brīvu, tu patiesi būsi brīvs.”

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Kad Dievs dara brīvu, tas ir ideāli. Kad mēs cīnāmies saviem spēkiem un vēlamies mainīties, tas neizdodas ideāli. Ja Dēls tevi nav darījis brīvu, tu centīsies saviem spēkiem atturēties no grēka, piedot, neturēt rūgtumu sevī, kalpot, dzīvot pareizu dzīvi, turēt baušļus, pareizi attiekties pret cilvēkiem, būt vesels, regulāri iet pie ārstiem, izmantot katru iespēju taisīt dažādas analīzes. Īpaši šodien mēs redzam, ka cilvēka spēkā medicīna ir kļuvusi antikristīga un anticilvēciska. Ja visas šīs uzskaitītās un vēl citas lietas tiek darītas tikai cilvēka spēkā, agri vai vēlu tas burbulis plīst. Tava vecā daba parādīsies, jo tikai Dēls dara ideāli brīvu. Ideālai piedošanai ir vajadzīgs ideāls upuris, un tāds ir tikai Kristus upuris. Ideālai dziedināšanai ir vajadzīgs ideāls upuris. Vecās Derības laikā dzīvnieku upuri apklāja grēku daudzumu, un Dievs ļāva baudīt Savu klātbūtni. Šodien caur Kristus upuri Svētais Gars iemājo tevī. Līdz pat Kristus nāves un augšāmcelšanās brīdim nevienā nemājoja Svētais Gars. Dieva Gars nevarēja būt ar cilvēku grēka dēļ, bet Kristus paņēma mūsu grēkus uz Sevis.

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. (Jesajas 53:4)

Mūsu grēki bija uzkrauti Viņam. Kristībā mēs tiekam aprakti nāvē kā Kristus nāvē un augšāmcelti jaunai dzīvei. Un tā nav tikai teorija, tās ir reālas iekšējas izmaiņas. Ideāls upuris, un tāds ir tikai Dieva upuris, dod mūžīgo dzīvību. Mēs, cilvēki, neesam ideāli, bet Dievs ir ideāls un perfekts. Dieva upuris dara tevi ideālu. Dievs ar visiem taviem trūkumiem tevi šķīstī. Viņā tu esi ideāls. Tu tāds esi! Atliek tikai to, kas tevī ir iekšā, dabūt ārā. Tas ir process, ko sauc par svēttapšanu, pieaugšanu Kristū, un to mēs varam trenēties visa mūža garumā. Tāpēc būsim gudri un izmantosim šo laiku, kurš mums ir dots, lai pieaugtu Viņā. Precību jautājumos es nevienam nenorādu, ar ko precēties. Cilvēki paši izvēlās, labākajā gadījumā atnāk aprunāties ar mācītāju, pasakot, ka, lūk, ar to cilvēku vēlas uzsākt draudzību. Es pakonsultējos ar viņu vadītājiem, un mans pienākums ir pateikt, kāds ir šis cilvēks, kuru otrs ir izvēlējies. Mans pienākums ir pateikt elementāras lietas un brīdināt par to, kas ir gaidāms, ja cilvēks izvēlēsies precēties, lūk, ar to cilvēku. Es pasaku: “Jā, tā ir tava iespēja, bet tev būs tas un tas. Ja tu izvēlētos kādu citu variantu, tad tev būtu tā un tā.” Parasti gan cilvēki šos ieteikumus nedzird. Es apbrīnoju faktu, ka mums pat ir meitenes, kuras ilgu laiku apgalvo, ka nemūžam neprecēsies. Teorētiski būtu pat vairāki labi varianti, ja viņas gribētu precēties. Bet nē. Gluži kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” teica par Lāsmiņu: “Grēks jau teikt, laba meita, bet negrib. Mēs jau Lāsmiņai ne to vien varētu nopirkt, bet negrib jau.” Un tāpat draudzē ir redzams, ka būtu labi varianti meitenēm, ar ko uzsākt draudzību, bet “nē, nemūžam”. Un tad pēkšņi nez no kurienes patrāpās tīrais pagāns, kurš simpatizē, miesā sākas sazin kādi ķīmiskie procesi, parādās lielā mīlestība, un tad atnāk abi pie manis un saka: “Mēs viens otram esam kā radīti.” Pāris apprecas, kādu laiku abi gaida, kad tad būs tas, ko mācītājs māca. Zini, būs. Jo vilks spalvu met, bet tikumu nē. Ja cilvēks ir Kolumbs, kurš vienmēr kaut kur ir braukājis, tad precības to nemainīs. Agri vai vēlu viņš turpinās savus Kolumba ceļojumus. Ja cilvēks ir pornogrāfists pirms laulībām, tad ar visu to, ka sākumā šķiet “man tagad būs savs cilvēks, tāpēc pornogrāfija vairs nebūs vajadzīga”, tad zini, ka vilks spalvu met, bet tikumu nē. Agri vai vēlu tu atradīsi savu partneri sēžam pie datora ekrāna skatāmies pornogrāfiju. Laulība nemaina cilvēku. Laulība cilvēkam palīdz ieraudzīt sevi no malas. Draugs, ja tu vēlies mainīties, tad tev ir nepieciešams ideāls upuris, kas maina no iekšienes. Ja iekšējas izmaiņas nav notikušas, ja Dievs nav aizskāris tavu sirdi, tu neesi piedzimis no augšienes. Ja konkrētā sfērā Jēzus tevi nav dziedinājis, slimība joprojām ir tevī, un tu vari precēties, vari šķirties, tu vari mainīt partnerus un cerēt, ka viss būs labāk, bet nekas nekad nebūs labāk, ja Dēls nedarīs tevi brīvu. Āmen! Tāpat ir ar ideālu piedošanu. Ideāla piedošana ir tad, kad Dēls dara brīvu. Tev šķiet, ka esi piedevis. Tu sev iestāsti to. Cilvēki nodarbojas ar dažādām mākslām, filozofijām un pašiedvesmu, kas atgādina lūgšanu, taču pašiedvesma nav lūgšana.

Pozitīvs pašapliecinājums ir pasaulē pazīstama prakse, kas reāli arī darbojas, bet tā nemaina cilvēku no iekšienes. Tu vari kaut ko sev iestāstīt, tas var tev palīdzēt, bet agri vai vēlu tas, ko tu sev iestāstījis, nesaglabāsies. Piemēram, tu esi piedevis, bet, ja tev nav ideālas piedošanas, jo ir situācijas, kad mēs paši nevaram piedot, nepiedošana atkal izlīdīs tavā dzīvē. Ideālai piedošanai ir vajadzīgs ideāls upuris. Piedošanai un atbrīvošanai ir divi gali. Ja tev nav piedošanas, atbrīvošanas, dziedināšanas, tu joprojām esi velna varā, dari kādas lietas, kas Dievam nav patīkamas, bet tu cīnies, strādā, lūdz, apliecini, esi katrā grupiņā, brauc uz inkaunteriem, joprojām esi savā vietā un turpini. Tās var būt dažas dienas, mēneši, gadi, bet tam jābūt tik ilgi, kamēr notiek KLIKŠĶIS, kamēr tu zini, ka Dēls tevi ir darījis brīvu. Jēzus mani darīja brīvu. Jēzus mani darīja brīvu vienā mirklī, bet pirms tam es vairākas nedēļas lūdzu Dievu, es biju tas, kurš lūdza un izmisīgi meklēja palīdzību. Pēdējais, kur es varēju tverties, bija lūgšana Dievam. Kad es atzinu, ka Jēzus ir mans Glābējs, ka Viņš ir nomiris par maniem grēkiem un augšāmcēlies, tajā brīdī notika ideāla piedošana, Viņš piedeva visus manus grēkus.

Tu zini, kas ir ideāla piedošana? Ideāla piedošana ir tad, kad ir piedoti visi tavi grēki. Tas nozīmē, ka tu vairs negrēko. Ideālā piedošanā tu vairs negrēko. Tas nav tā, ka tev ir piedots, bet tu turpini grēkot. Tev tika piedots, un tu vairs nevēlies grēkot. Tev ir piedots – tā ir ideāla atbrīvošana. Tu vairs nevēlies grēkot. Man bija tā, ka es vairs nevēlējos lietot narkotikas, nevēlējos darīt daudz dažādu lietu, kuras es līdz tam biju darījis. Tā bija pārdabiska atbrīvošana, tomēr es turpināju smēķēt, kādus 5-6 mēnešus. Es cīnījos pret smēķēšanu. Man kāds brālis ieteica, ka vajag mainīt domāšanu, tad no smēķēšanas var atbrīvoties. Es piekrītu, ka ir jāmaina domāšana, bet domāšanas maiņa viena pati neatbrīvo. Ar domāšanas maiņu var panākt to, ka, piemēram, tu nesmēķē, bet joprojām esi saistīts. Šī tēma ir gandrīz vai inkauntera tēma. Tas ir fakts, ko es redzu Dieva vārdā, ko es redzu no pieredzes. Es cīnījos. Ļoti daudzas reizes man bija “pēdējā cigarete”. Vienā jaunajā gadā, kad biju jau kristietis, tieši simboliski pirms pulkstens divpadsmitiem nopīpēju savu pēdējo cigareti. Ar baudu nosmēķēju pēdējo cigareti un tā smuki aizmetu izsmēķi. Pie sevis domāju, ka viss, tā bija pēdējā izsmēķētā cigarete, bet tas tā bija apmēram uz kādām piecām stundām. Tu vari taisīt dažādas atvadas no grēka, no dažādām atkarībām, no nepareiza dzīvesveida, ar domām, ka vēl vienu reizi un tā ir pēdējā reize, vai apņemties, ka tieši jaunajā gadā viss mainīsies, bet tev vajag ideālu risinājumu.

Es runāju kā kristietis, un es runāju par to periodu savā dzīvē, kad es jau biju ar Dievu, tie bija pirmie mēneši. Jēzus mani ir darījis brīvu pilnībā. Es biju narkomāns, kurš lietoja narkotikas dienu no dienas, dzērājs, kas dzēra dienu no dienas, bet līdz šim brīdim man nekad nav bijusi vēlme to darīt atkal. Kā tas ir iespējams? Es neesmu pats cīnījies pret alkoholu, pret narkotikām. Neesmu pats cīnījies no tā brīža, kad Jēzus darīja mani brīvu. Tās ir pārdabiskas, iekšējas pārmaiņas. Ne dabiski, ne psiholoģiski tas nav iespējams. Tas ir nereāli. Ar dažādiem psiholoģiskiem paņēmieniem var apstāties nelietot. Ļoti pareizi man ārsts narkologs teica, kad es devos pēc palīdzības. Viņš man uzzīmēja taisni, kas ir visa mana dzīve, atzīmēja sākumu alkoholismam, pirmā glāzīte, tad atzīmēja nogriezni, kur es apstājos dzert. Pēc nogriežņa tālāk iet taisne, kas nozīmēja, ka es vienmēr būšu atkarīgs. Es gāju pie psihologa, kurš man jau pirmajā seansā paziņoja, ka es vienmēr būšu atkarīgs, bet es varot apstāties. Anonīmo alkoholiķu biedrība nav kristiešu biedrība, bet ir laba un palīdz. Tas reāli palīdz, tas arī ir spēks, jo tur ir cilvēki ar vienādām problēmām, kas cits citam palīdz. Ir grupas vadītājs, viņi kopā tiek galā, kad kāds krīt, tad pārējie dodas palīdzēt. Tādi tur viņiem ir noteikumi. Līdzīgi kā mūsu mājas grupas. Bet fakts ir tāds, ka pat psihologi atzīst, ka šis cilvēks ir slims uz mūžu. Bet, kad Jēzus dara brīvu, tad tā ir ideāla piedošana, ideāla atbrīvošana, jo tu patiesi esi brīvs. Tas ir pa īstam, tu neatturies, jo tev nav jāatturas, tu esi brīvs. Tev sev nav jāiestāsta, ka esi brīvs un vairs negrēko. Nav slikti tā darīt, jo tas ir veids, kā tu cīnies, tomēr šis veids tevi neatbrīvo, jo atbrīvo Kristus. Tikai tad, kad Viņš atbrīvo, tikai tad tu patiesi esi brīvs.

Arī esot draudzē, mēs varam nebūt brīvi, arī tad, ja dzīvojam bez grēka. Arī pasaulē cilvēki spēj no kaut kā atteikties. Tu zini kādu pasaulīgu cilvēku, kurš ir pārstājis dzert? Piemēram, kad akna sāk birt ārā no organisma, tad cilvēks atsakās no dzeršanas. Es pat zinu cilvēku, kurš lietoja narkotikas un viņam izbira aknas, ārsti viņam teica, ka vēl viena doza un viņš nomiršot, un tad viņš pārstāja lietot. Bet viņi paliek narkomāni, dzērāji, viņi paliek tādi, kādi ir bijuši pirms tam. Kāpēc ir bīstami palikt šādā stāvoklī, kad tu neesi ļāvis Dievam izdarīt šo darbu pie sevis? Tāpēc, ka mums ir dažādas situācijas dzīvē. Attiecīgā situācijā, ja ir kādas lietas, no kurām tu neesi atbrīvots jeb atbrīvojies, tas izlīdīs. Es no 2000. gada piederu Dievam, šodien ir 2021. gads. Pirms tam es biju nelabojams alkoholiķis, narkomāns, un pēc tam man nebija ne mazākās vēlmes lietot, tas ir Dieva darbs. Kāpēc tajā brīdī, kad Jēzus atbrīvoja mani no alkoholisma, narkomānijas un daudzām citām sliktām lietām, pornogrāfiju ieskaitot, es biju pilnībā brīvs no tā visa, Viņš nevarēja mani atbrīvot no smēķēšanas? Es to šodien ļoti labi saprotu, kāpēc tā bija. Dievs mācīja, lai Dēls darītu brīvu, vispirms mums pašiem ir jāmaksā cena, tā pati apliecināšana, tā pati cīņa, darbs. Man tā bija vairāku mēnešu cīņa. Esmu pārliecinājies, ka nekādas “pēdējās cigaretes” nedarbojas.

Tieši tāpat bija, kad mana mamma mani uzzaicināja uz baptistu draudzi, tad es vēl nebiju kristietis. Viņa mani aicināja vairākas reizes, un vienā reizē es nolēmu, ka es iešu. Mana dzīve bija tāda, ka es negribēju tā dzīvot – dzīve atkarībās. Es domāju, ja es iešu uz baznīcu, tad es pēc tam vairs nedzeršu un nesmēķēšu. Es aizgāju uz baznīcu, noklausījos sprediķi, bet es neatceros neko, ko mācītājs runāja. Nezinu, varbūt tas man nebija galīgi aktuāli, ko tur runāja, mani tas neuzrunāja. Visas dziesmas, ko dziedāja, mani neuzrunāja. Es pieklājīgi tur nosēdēju, apņēmības pilns noklausījos, domāju, ka nākšu no dievkalpojuma un būšu jauns cilvēks, nesmēķēšu, nedzeršu. Es iznācu ārā no dievkalpojuma, aizgāju kādus divsimt metrus un uzpīpēju. Tas bija viss, ko es spēju. Ja Dēls dara brīvu, tad tu patiesi esi brīvs. Tu vari sēdēt dievkalpojumā un nebūt brīvs, bet, lai būtu brīvs, tev ir jāsēž dievkalpojumā, jo šeit ir tā vieta, kur Dievs darbojas. Tavas personiskās attiecības ar Dievu ir tā vieta, kur Dievs darbojas. Tava mājas grupiņa ir tā vieta, kur Dievs darbojas. Es gribu izcelt to, cik svarīgs ir Kristus upuris, jo tikai ideāls upuris spēj darīt ideāli tīru un brīvu. Tu zini, kā Dievs uz tevi skatās caur Kristus upuri? Kā uz pilnīgi svētu un tīru; zinot tavas nepilnības, Viņš piešķir tev mūžīgo dzīvību. Tā ir žēlastība. Tev ir mūžīgā dzīvība. Tev ir jauna sirds. Pāvils saka, lai mēs noģērbjam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Atmetiet veco domāšanas veidu un sāciet domāt pa jaunam. Sāciet domāt pēc Dieva prāta, tādā veidā pieskaņojot savu domāšanu tam, kāds tu esi. Tas ir Dieva darbs. Šis process ir interesants, bet ne pilnībā izprotams. Savā dzīvē un pieredzē es to redzu, kā Dievs atbrīvo vienā mirklī. Mēs nevaram pārvērsties par cilvēciskiem apliecinātājiem, nebrīviem cilvēkiem, kas, esot normālā vidē, ir normāli sākuši dzīvot. Mēs nevaram nokļūt Debesīs ar labu dzīvi. Mēs Debesīs nonākam tikai un vienīgi ar ideālu upuri – Kristus upuri.

Stāsts būs no 2. Mozus grāmatas 12 nodaļas.

„Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads. Sakiet visai Israēla draudzei: šī mēneša desmitajā dienā lai ikviena nama tēvs ņem vienu jēru, uz katru namu vienu jēru. Un, ja kādam nama rocība par mazu, lai tiktu pie jēra, tad lai viņš ņem kopā ar savu kaimiņu, kas viņa namam tas tuvākais, pēc dvēseļu skaita; pēc tā, ko viens var apēst, būs skaitīt jērus. Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet. Un glabājiet tos līdz mēneša četrpadsmitajai dienai; tanī ap vakara laiku visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj. Tad paņemiet no šīm asinīm un apziediet abus durvju stabus un palodu namiem, kuros jūs to ēdīsit. Un ēdiet to gaļu tanī naktī, uz uguns ceptu, un ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm to ēdiet. Neēdiet to jēlu vai sutinātu ūdenī, bet tikai ugunī ceptu, galvu, lielus un iekšas. Un neatliciniet neko no tā līdz rītam, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet ugunī. Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā. Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. Septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi. Pirmajā dienā izmetiet raugu no saviem namiem, jo ikviens, kas no pirmās līdz septītajai dienai ēd ko raudzētu, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla. Pirmajā dienā lai jums ir svēta sapulce, un arī septītajā dienā lai jums ir svēta sapulce. Nekādi darbi lai šinīs dienās netiek darīti kā vien, kas katram vajadzīgs, lai paēstu. Un ievērojiet Neraudzētās maizes svētkus; jo tanī dienā Es esmu jūsu pulkus izvedis no Ēģiptes zemes. Turiet šo dienu uz audžu audzēm kā mūžīgu likumu. Pirmā mēneša četrpadsmitās dienas vakarā jums jāēd neraudzētās maizes līdz divdesmit pirmās dienas vakaram. Septiņas dienas raugs lai nav atrodams jūsu namos, jo ikvienam, kas ēd raudzēto, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla, vai tas būtu svešinieks vai šīs zemes iedzimtais. Neko raudzētu jūs nedrīkstat ēst; visās savās dzīves vietās ēdiet neraudzētu maizi.” Tad Mozus saaicināja visus Israēla vecajus un tiem sacīja:”Ejiet un ņemiet savai saimei jērus un nokaujiet tos Pashā svētkos. Ņemiet pušķi īzapa un mērciet to asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abus durvju stabus ar asinīm, kas bļodā; un neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam. Kad Tas Kungs nāks, lai sistu ēģiptiešus, un redzēs asinis uz palodām un abiem durvju stabiem, tad Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu. Un turiet šos vārdus par likumu sev un saviem bērniem mūžīgi. Un notiks, kad jūs nāksit tanī zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir solījis, tad turiet šo kalpošanu. Un notiks, kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, – tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptē, kad Viņš sita ēģiptiešus, bet saudzēja mūsu namus.” Tad tauta noliecās Dieva priekšā un pielūdza. Un Israēla bērni gāja un darīja tā, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Un notika nakts vidū, ka Tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos. Un faraons cēlās tanī naktī, viņš un visi viņa kalpi, un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo. Un viņš atsauca Mozu un Āronu nakts laikā un sacīja: “Celieties un ejiet prom no manas tautas vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, ejiet un kalpojiet Tam Kungam, kā jūs to gribējāt. Arī savus sīklopus un savus liellopus ņemiet līdzi, kā jūs esat sacījuši, un ejiet; un svētījiet arī mani.” Un ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes, jo viņi teica: “Mēs visi mirsim.” Un tauta nesa savu maizes mīklu, pirms tā bija sarūgusi, tās abras, virsdrēbēs ievīstītas, uz saviem pleciem. Un Israēla bērni darīja, kā Mozus bija sacījis; tie prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes. Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus. Un Israēla bērni devās ceļā kājām no Ramzesas uz Sukotu, kādi seši simti tūkstošu vīru bez bērniem. Un arī pūlis svešu gāja ar viņiem; arī sīklopi un liellopi, ļoti prāvs ganāmpulks. Un no mīklas, ko tie bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, viņi cepa plāceņus, jo tā nebija saraudzēta; un viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties, nedz arī sev sagatavot ceļamaizi. Israēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija četri simti trīsdesmit gadi. Un pēc četri simti trīsdesmit gadiem vienā dienā visi Tā Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes. Un šī nakts, kad Tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: “Šis ir likums par Pashā. Nevienam svešiniekam to nebūs ēst. Bet ikviens vergs, pirkts par naudu, ja vien tas ir apgraizīts, var to ēst. Piedzīvotājs un algādzis lai neēd no tā. Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim. To lai ievēro visa Israēla draudze. Bet, ja kāds svešinieks dzīvo pie tevis un vēlas svētīt Tā Kunga Pashā svētkus, tad lai ikviens, kas vīriešu kārtas, tiek apgraizīts; tad viņš var tuvoties, lai tos svētītu, jo viņš uzskatāms kā iedzimtais tanī zemē; bet neviens neapgraizītais lai no tā neēd. Vienāds likums lai ir iedzimtajam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt.” Un visi Israēla bērni tā darīja, kā Tas Kungs to Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā viņi darīja.Un tanī pat dienā Tas Kungs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu pulkiem.” (2. Mozus 12:2-51)

No kurienes ir cēlies vakarēdiens? Kas tas ir? Pirmsākumi ir meklējami daudzus gadsimtus senā pagātnē.

Tūkstošiem gadu ir pagājuši, kopš izredzētā Dieva tauta Izraēls atradās Ēģiptē. Viņi atradās Ēģiptē faraona pakļautībā, kurš šodien simbolizē sātanu. Izraēls bija zem faraona un viņa armijas jeb viņa valsts pārvaldes, izraēlieši faktiski bija vergu statusā. Jo vairāk viņi vēlējās brīvību, jo vairāk viņus nomāca. Dievs uzrunāja un pacēla kādu cilvēku vārdā Mozus. Dievs bija ar Mozu, un Mozus devās uz Ēģipti pie faraona un teica: “Atlaid manu tautu.” Mozus darbojās Dieva uzdevumā. Mozum bija spēks, jo ar viņu bija Dievs, kurš spēja darīt brīnumus un zīmes. Dievs jau laicīgi viņu pabrīdināja, ka faraons ir tāds cilvēks, kurš labprātīgi neatlaidīs tautu. Sekoja desmit mocības: krusa un siseņi, ūdens kļuva par asinīm un tā tālāk. Kāda bija faraona reakcija, kad kārtējo reizi pēc kārtējās Ēģiptes katastrofas faraons uzrunāja Mozu? Viņš teica: “Es esmu grēkojis, lūdz savu Dievu, lai Dievs atņem siseņus šai zemei.” Mozus lūdza Dievu, lai Dievs dara, ka siseņi pazūd, bet pēc tam faraons atgriezās pie savas vecās pozīcijas. Viņam bija cieta sirds, viņš nespēja atlaist izraēliešus. Un interesanti, ka viņš saka: “Es esmu grēkojis.” Kaut kādos īpašos brīžos viņš teica: “Es esmu grēkojis.”

Un siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielā skaitā. Tik daudz siseņu vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs. Un tie apklāja visu zemes virsu, tā ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visus zemes augus un visus koku augļus, ko krusa bija atlicinājusi, un tur nebija vairs zaļuma nedz kokiem, nedz lauku augiem visā Ēģiptes zemē. Un faraons steidzīgi ataicināja Mozu un Āronu un sacīja: “Es esmu grēkojis pret To Kungu, jūsu Dievu, un pret jums. Un piedod man manus grēkus vēl šo reizi un aizlūdz pie Tā Kunga, jūsu Dieva, ka Viņš no manis atņemtu šo nāvi.” (2. Mozus 10:14-17)

Faraons nevēlējās atlaist izraēliešus. Velns nevēlās atlaist cilvēkus, velns nevēlās atlaist kristiešus, pār kuriem viņam ir kāda kontrole. Kaut arī viņi tic Dievam, tomēr velnam ir kāda kontrole pār konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, šķeltnieki draudzē, – pār viņiem ir velna kontrole ar mērķi iznīcināt draudzi, aprunāt un sarūgtināt cilvēku. Pār viņiem ir kontrole dažādās sfērās. Ja cilvēks dzīvo pastāvīgā nabadzībā, acīmredzot pār viņa finansēm ir kontrole. Kaut kas nav pareizi tavā dzīvē. Ja dēls dara brīvu, tu patiesi esi brīvs. Es ticu žēlastībai, bet ticu arī tam, ka velns joprojām darbojas tur, kur mūsu dzīves sfēras vēl nav sakārtotas. Bībele saka: “Nedodiet vietu velnam, stājieties viņam pretī, un velns bēgs no jums.” Mēs varam dot vietu velnam. Simtprocentīgi, ja tava dzīve nesaskan ar Dieva vārdu, tajā ir vieta velnam, un agri vai vēlu tas parādīsies, lai cik labi tu jūties šodien. Tāpēc mums ir jācīnās, lai Dievs varētu izdarīt Savu darbu pie mums. Kāpēc tik daudz liecību ir tieši no inkaunteriem? Tāpēc, ka tur ir garīga kalpošana – atbrīvošanas kalpošana, kas ir ļoti svarīga. Bez izmainītas domāšanas tas nedarbojas, bet tajā pašā laikā, ja domāšana ir izmainīta, bet iekšēji nav dziedināšanas, tas arī nedarbojas. Vajadzīgi abi šie faktori, un to dara Dievs. Un tas nav tikai no Dieva žēlastības, bet tas ir tas, pēc kā mums ir jātiecas, par ko ir jālūdz, par ko ir jācīnās.

Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku. (Ebrejiem 12:4)

Ko nozīmē “līdz asinīm”? Tas nozīmē – izdarīt to minimumu, ko tu pats vari. Izdari līdz galam to, ko tu vari izdarīt. Par kādu atbrīvošanu var būt runa, ja cilvēks regulāri nepiedalās savā grupā, ja viņam darbs ir svarīgāks nekā grupiņa? Par kādu atbrīvošanu, par kādu dziedināšanu, par kādām iekšējām izmaiņām var runāt, ja cilvēks regulāri nevar būt tajos pasākumos, ko draudze piedāvā? Par kādu atbrīvošanu var runāt? Paša pamata, paša pamatelementa nav. Tās ir lietas, kuras tu vari izdarīt. Jēzus saka: ”Ja tu neesi uzticams mazās lietās, tad kā Es tevi iecelšu pār lielām? Neiecelšu. Ja tu neesi uzticams svešās lietās, kā es tev došu Savu?” Nu, kā tu vari būt iekšēji brīvs, ja tu neizmanto visas Dieva dotās iespējas caur draudzi? Par kādu efektīvu kalpošanu te var runāt? Tikai savā spēkā? Draugi, tikai savā spēkā mēs nekur tālu neaizbrauksim, tā mēs ne ar ko neatšķiramies no pasaulīgiem cilvēkiem. Kurā virzienā mēs aiziesim?

Siseņu bija tik daudz, ka zeme vairs nebija saredzama.

Un siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielā skaitā. Tik daudz siseņu vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs. Un tie apklāja visu zemes virsu, tā ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visus zemes augus un visus koku augļus, ko krusa bija atlicinājusi, un tur nebija vairs zaļuma nedz kokiem, nedz lauku augiem visā Ēģiptes zemē. (2. Mozus 10:14-15)

Tur jau krusa bija pastrādājusi.

Un tur nebija vairs zaļuma nedz kokiem, nedz lauku augiem visā Ēģiptes zemē. Un faraons steidzīgi ataicināja Mozu un Āronu un sacīja: “Es esmu grēkojis pret To Kungu, jūsu Dievu, un pret jums. Un piedod man manus grēkus vēl šo reizi un aizlūdz pie Tā Kunga, jūsu Dieva, ka Viņš no manis atņemtu šo nāvi.” (2. Mozus 10:16-17)

Faraons saka: “Un piedod man manus grēkus,” tie ir viņa vārdi. “Es esmu grēkojis, piedod man manus grēkus.” Nu, baigā grēku nožēla. Cilvēks iznāk priekšā: “Dievs, piedod man manus grēkus.” Tu aizej savā lūgšanu kambarī un saki: “Piedod man manus grēkus,” bet paliec tāds pats! Zini, kāpēc tāds pats? Tāpēc, ka Jaunais gads neko nemaina, atvadas no smēķēšanas neko nemaina: “Vēl pēdējo reizi un tad, vēl pēdējo reizi un tad.” Ideāls upuris maina. Kā Lāsma Ērikonkulim teica: “Aizved mani uz Munameģi un tad, un tikai tad.” Faraons to teica tikai tāpēc, ka viņš bija spiests. Un tad, kad tev ir problēma, tad tu esi spiests. Kamēr tev ir labi, tu dzīvo grēkos un viss ir labi. Varbūt tas nav par katru, bet mums katram ir kaut kādas nepilnības. Tu dzīvo un tev ir labi. Un tad kaut kas notiek. Notiek kaut kas tāds, ka tu esi piespiests, un tad tu saki: “Es esmu grēkojis.” Draugi, nedarbojas tāda grēku nožēla, kad tu esi piespiests. Ir jābūt patiesai grēku nožēlai un patiesām iekšējām izmaiņām. Lūk, ideāla piedošana. “Es viņam piedodu,” bet varbūt tu vienkārši esi spiests piedot? Kad es biju pusaudžu vecumā, pagalmā spēlējoties ar puikām, kādam kaimiņu zēnam, kurš dzīvoja blakus ieejā, izskrūvēju ritenim ventiļus un izlaidu gaisu ārā. Viņu sauca Jānis. Viņš aizskrēja pie tēta un pasūdzējās, un pareizi darīja. Viņam taču ir tētis. Tad tētis mani atrada, atveda pie riteņa un teica: “Tagad piepūt.” To riteni nevarēja piepūst, un es arī nepūtu. Es skaidri neatceros, bet vai tikai pēc tam es nedabūju pumpēt ar pumpi? Viņš man jautāja: “Vai tu nedarīsi vairs tā?” Man liekas, tas bija mākslas filmā “Puika”, kad viņu ar žagariņu pēra pa dibenu un teica: “Vai nedarīsi vairs tā, vai nedarīsi vairs tā?” Nu tas nedarbojas, draugi. Tā var izaudzināt normālu cilvēku, bet ne jau iekšēji brīvu cilvēku. Tas var palīdzēt, bet tas neatbrīvos. Daudz kas var palīdzēt, tāpēc jau arī draudzē ir visi šie mehānismi, kas palīdz, bet tikai Kristus dara brīvu! Kamēr Kristus nav darījis brīvus, tikmēr recidīvs var atkal atkārtoties. Brīvība ir Kristū! Skaidrs, ja es tajā brīdī teikšu, ka negribu pūst kaut kādu gaisu, skaidrs, ka man būs nepatikšanas. Tētis teica: “Lūdz tagad piedošanu,” un es teicu: “Piedod.” Bet vai tā bija sirds atvainošanās, vai man bija žēl? Viņš taču mani vēl nostučīja. Es tur neko nevarēju izdarīt, ja es piedošanu nepaprasītu, man būtu ziepes. Arī faraonam bija nepatikšanas. Visā valstī bija tik daudz problēmu, ka viņš saprata, no kuras puses vējš pūš. Tad viņš nāca pie Mozus un teica: “Es esmu grēkojis.” Bībelē ir rakstīts:

Un Mozus aizgāja no faraona un pielūdza To Kungu. Un Tas Kungs sūtīja ļoti stipru rietumu vēju, un tas pacēla siseņus un iemeta Niedru jūrā, tā ka nepalika pāri neviens no siseņiem visās Ēģiptes robežās. (2. Mozus 10:18-19)

Ko pēc tam darīja faraons? Tiklīdz Dievs paņēma siseņus prom, faraons atgriezās savā vecajā pozīcijā: “Es neatlaidīšu Izraēla tautu.”

Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un tas neatlaida Israēla bērnus. (2. Mozus 10:20)

Tikko viņš atzinās grēkos un teica: “Ejiet, viss kārtībā,” tomēr viņš neatlaida Izraēla tautu. Tāds pats bija arī Sauls. Mēs zinām, kādu galu ņēma Sauls. Kad karavīru priekšā vajadzēja nozīmēties, viņš teica Samuēlam: “Es esmu grēkojis, atnāc kopā ar mani, lai vismaz cilvēki redz, ka mēs esam kopā.” Kāpēc viņš tā teica? Vai viņam patiešām bija patiesa grēku nožēla? Viņš bija spiests. Cik svarīgs ir ideāls upuris, lai būtu ideāla piedošana, jo Kristus piedošana ir ideāla un pilnīga.

Atgriežamies pie 2. Mozus 12. nodaļas. Galu galā Dievs nolēma faraonu galēji piespiest, un Viņš nolēma visā Ēģiptē nogalināt visus pirmdzimušos. Dievs teica Mozum: “Pēc tam viņš noteikti jūs atlaidīs.” Dievs uzrunāja Mozu, lai katra ģimene, un, ja tas ir vajadzīgs, tad pāris ģimenes kopā kauj jēru. Tajā naktī, kad nāks maitātājeņģelis nogalināt visus pirmdzimušos, lai katrs šajā vakarā kauj jēru, apziež durvju palodzes ar šī jēra asinīm, un visur, kur būs jēra asinis, tur maitātājeņģelis ies garām. Un tā arī notika. Kad nāca maitātājeņģelis, viņš nogalināja visus pirmdzimušos, sākot ar lopiem un beidzot ar faraona ģimeni. Bet visur tur, kur bija šīs jēra asinis, tur maitātājeņģelis neiegāja. Lūk, tā arī ir Pashā svētku iedibināšana. Dievs iedibināja šos svētkus par piemiņu tam, ka Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes. Par Jēzu ir rakstīts, ka Viņš ir mūsu Pashā Jērs, kas par mums upurēts. Jēzus mira tajā laikā, kad izraēlieši svinēja Pashā svētkus un tika kauti tūkstošiem jēru. Viņš ir mūsu Pashā Jērs! Mums ir jāstrādā, tomēr pilnīga piedošana, pilnīga brīvība nāk tikai no Kristus upura. Ar to arī mēs atšķiramies, jo kristietība nav reliģija. Kristietība ir jaunpiedzimušo kopums, tās ir pārdabiskas izmaiņas. Nevienā reliģijā neviens nav nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Šī nav reliģija, bet tas ir Dievs, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā un mira par taviem grēkiem. Ideāla piedošana tev! Tiecies pēc pilnības, pēc tā, kas tu jau esi iekšēji. Tiecies pēc Debesīm visa sava mūža garumā. Dievs ir brīnišķīgs!

Kā mēs saņemam atbildes? Mēs lūdzam, apliecinām, strādājam, kalpojam. Un tad kaut kādos brīžos mēs vienkārši zinām, ka neesam sev to iestāstījuši, bet tas ir noticis, mēs esam brīvi. Kaut kādā konkrētā sfērā esmu izlauzies, esmu pacēlies, un šīs izmaiņas manī ir darījis Dievs, ko es pats nevarēju. Mēs daudz spējam ar pašapliecināšanos un tamlīdzīgi, bet tas nav samērojams ar to brīvību, ko dod Jēzus. Ja Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsiet brīvi!

Un tagad pats interesantākais. Joprojām 2. Mozus 12. nodaļa.

Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. (2. Mozus 12:13-14)

Mūžīgs likums tika iedibināts – svinēt šos svētkus, kas ir saistīti ar jēra asinīm – Pashā svētki. Ebreji, kas Kristu neatzīst, joprojām kauj jērus un joprojām reliģiozi izpilda šo rituālu – Pashā svētkus. Šie svētki viņiem ir apauguši ar daudz ko tādu, kas vispār Bībelē nav minēts. Viņi tos piemin, viņi tos svin paralēli tam, ka viņi nodarbojas ar kabalu un citām dažādām okultām lietām un, ja godīgi, tad kaut kādā mērā pat pārvalda pasauli. Es nerunāju par Dieva valstības lietām, bet par faraona pasauli, velna valstību. Jēzus atteicās no pasaules, kad kārdināšanas dienā velns piestājās un runāja uz Viņu.

Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. (Mateja evaņģēlijs 4:8-9)

Ko Jēzus atbildēja? Tev būs To Kungu, savu Dievu, pielūgt.

[..] Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot. (Mateja evaņģēlijs 4:10)

Jēzus pateica pirmo bausli. Jēzus teica, kad Izraēls šos svētkus svinēs pēc simtiem vai tūkstošiem gadu un viņu bērni prasīs: “Ko jūs darāt, kāpēc jūs jērus kaujat, kāpēc jūs darāt šo rituālu,” tad atbildiet: “Tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Ēģiptē aizgāja garām Izraēlu bērnu namiem, kad Viņš sita ēģiptiešus un saudzēja mūsu namus.” No kurienes vakarēdienā ir maize? Viņi cepa un ēda gaļu un no neraudzētas mīklas cepa plāceņus. Tie viņiem bija kā proviants līdzi ceļā, tāpēc arī kristiešu vakarēdienā figurē maize. No mīklas, ko tie bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, viņi cepa plāceņus, jo tā nebija saraudzēta.

Ēģiptei bija 10 mocības, un faraons viņus neatlaida. Un šobrīd mēs pat nerunājam par faraonu, bet par tevi. Tu gribi iziet no Ēgiptes, bet nevari, tu dari to un to, bet nesanāk. Tu ej pie ārsta, neizdodas, tu ej uz konsultācijām pie psihologa, neizdodas. Tu maksā naudu, nesanāk, tu skaiti dažādus pātarus, konsultējies, bet tev neizdodas. Tu centies, tu cīnies, bet tev neizdodas. Faraons neatlaiž, un, kā mēs zinām, faraons simbolizē sātanu. Viņš neatlaiž. Arī Dieva bērnu varbūt kādā sfērā velns tur un neatlaiž, un tu cīnies, bet viņš neatlaiž. Kad nokāva Pashā jēru, ir rakstīts: “Viņi tika izdzīti no Ēģiptes.” Pēc tam, kad nokāva Pashā jērus un smērēja ar asinīm durvju palodas un maitātājeņģelis pagāja garām, kad faraons redzēja šo postu savā zemē, viņš ne tikai atlaida, bet izdzina viņus no Ēģiptes. Lūk, ideāla izdzīšana, ideāla piedošana un ideāla atbrīvošana. Bez asinīm nav grēku piedošanas, bez Kristus asinīm nav brīvības, nav nekā. Ar Pashā svētkiem faktiski Izraēlā tiek skaitīts gads. Gadu sāk skaitīt ar šo mēnesi. Tas ir jauns sākums, jo viss, kas ir bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.

Derētu kāda Rakstu vietiņu no Marka evaņģēlija 14. nodaļas. Kad vakars metās, Jēzus nāca ar tiem divpadsmit mācekļiem, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi. Jūs zināt, kad tas notika? Tas notika laikā, kad izraēlieši sāka svinēt Pashā svētkus. Jēzus teica Saviem mācekļiem: “Ejiet un sagatavojiet augšistabā Pashā jēru. Mēs svinēsim Pashā svētkus, izraēliešu iziešanu no Ēģiptes.” Caur jēra asinīm viņi sapulcējās, un Jēzus iedibināja citu kārtību. Te ir smuka pāreja no Vecās Derības uz Jauno Derību. Tātad, viņi ēda šo te Pashā jēru, neraudzētās maizes, rūgtās zāles un tā tālāk, un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza, deva un sacīja: “Ņemiet, tā ir Mana miesa.” Viņš Sevi nosauca par upura jēru.

Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, tā ir Mana miesa.” (Marka evaņģēlijs 14:22)

Parasts jērs ir vienkāršs dzīvnieks ar dzīvnieka asinīm, bet tās ir Dieva Dēla asinis, tā ir Dieva mīlestība, tā ir ideāla mīlestība, ideāla piedošana, ideāla atbrīvošana, ideāla dziedināšana. Un tas ir tevī, un tev tas ir pieejams jau šodien. Katram vienam pieejams, kurš atzīst Kristu kā savu Glābēju. Draugi, šis ir Kristus asiņu spēks, līdzīgi kā tajā laikā, ja uz tevis ir Kristus asinis, tad maitātājeņģelis iet tev garām. Ja uz tevis ir Kristus asinis, tu spēj tikt galā ar jebkādu problēmu savā dzīvē, jo Viņa upuris ir pilnīgs. Un Dieva vārds saka: esiet pilnīgi, kā Es esmu pilnīgs, esiet svēti, kā Es esmu svēts. Esiet pilnīgi. Tāda elementāra lieta kā desmit baušļi vispār nav problēma, tas ir iespējams.

Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: “Dzeriet visi no tā. o tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu. (Mateja evaņģēlijs 26:26-30)

Par vakarēdienu.

[..] Jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. (1. Korintiešiem 5:7)

Jēzus konkrēti kā Jahve jeb Dievs Vecajā Derībā iedibināja Pashā svētku svinēšanu, un kā obligātu Jēzus to ir iedibinājis arī mums kristiešiem.

Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas evaņģēlijs 22:19-20)

Vakarēdiens ir rituāls. Vakarēdiens neglābj, vakarēdiens nedziedina, bet Kristus asinis dziedina. Ir nepareizi uzskatīt, ka es saņemu šo vīnu, saņemu šo maizi un tāpēc manī notiks mega, mega izmaiņas. Nē. Tu vari tam ticēt, bet tas ir miesīgi. Izmaiņas dara tikai pats Kristus. Un, kad Kristus dara brīvu, tad tu patiesi esi brīvs. Nevis, man bija vakarēdiens, es tagad esmu cits cilvēks. Tajā pašā laikā Jēzus to iedibināja kā obligātu. Kristiešiem ir divi rituāli. Kādi tie ir? Kristības un vakarēdiens. Pat nekādus laulību rituālus nevar redzēt. Skaidri viss ir noteikts, kas ir grēks, kas nav grēks. Gribi precēties, taisi laulības, kādas tu vēlies, – mazas, lielas. Var jau redzēt motīvus cilvēkiem, kāpēc viņi precas, kas viņu galvās notiek. Kad pandēmija sākās, tad varēja precēties tikai mazā lokā – tad negribēja neviens precēties. Tagad beidzās, un visi steidzas precēties. Ja tas ir motīvs – krutas kāzas, kaut kas tur īsti nav labi. Ja tu tiešām mīli otru cilvēku, tad tev būtu pilnīgi vienalga, kādas būs kāzas. Tu vienkārši paņemtu un apprecētos, vienalga kur un kā, ar pieciem vai diviem cilvēkiem vai vispār bez cilvēkiem. Nu, tikai pašiem jāatnāk un mācītājam arī, un kādiem pāris lieciniekiem. Zaksā vajag, lai ir liecinieki, lai parakstās, lai apliecina. Normāla prakse.

Mana liecība par manām attiecībām ar manu patēvu. Faktiski ne par manu patēvu, bet manu nepiedošanu viņam, kas, iespējams, bija pati galvenā sastāvdaļa tam, kādu dzīvi es dzīvoju pēc tam un kur es nonācu. Tas bija pamats visiem maniem grēkiem, likuma pārkāpumiem un sarūgtinājumam. Es precīzi zinu momentu, kurā tas sākās, ja neņem vērā to momentu, kad tēvs nomira, ģimene pašķīrās. Es neatceros, ka es to kā īpaši būtu izjutis, ka pietrūkst tēva un tā jau ir problēma, tomēr tas nebija tik ļoti izjūtams. Kad manā dzīvē ienāca patēvs, iesākumā viss bija normāli. Es stāstu tikai to, ko esmu izjutis pats. Es tajā laikā nebiju sapratis tādas lietas, ko tagad saprotu. Bet tas, ko es izjutu, tas mani visvairāk traumēja, tas man lika pēc tam darīt nejēdzīgas lietas. Un es zinu, kas tas bija, un es zinu momentu, kad tas notika. Kad cilvēki sākumā iepazīstas, viņiem vēl virsū ir maska, viņi ir ieturēti, grib būt citādāki, viņi grib būt labāki, bet viņi ir tie paši, spalvu nometuši, bet tikums nav mainīts, viņi bez Kristus nespēj mainīties. Ideālām izmaiņām ir vajadzīgs ideāls upuris. Un es zinu, kur man viss sākās un kur turpinājās. Iesākumā bija labi, patēvs normāli centās, es arī laikam centos. Bet konkrēts gadījums bija. Bija māja un upīte, kura saucās Donaviņa. Mēs tur dzīvojām, un es pat zinu, kura istaba tā bija. Tur bija trīs istabas, un tā bija vidējā istaba, un patēvs bija gala istabā, un es biju vidējā istabā kopā ar mammu. Un mamma ar mani darbojās, mācīja man lasīt un skaitīt, pat krievu valodu mācīja. Es gāju vecākā bērnudārza grupā, jo es biju gudrāks par viņiem. Mani vispār nekas tur neinteresēja, es visu tur jau mācēju. Četru gadu vecumā lasīju grāmatas. Man bija laba bērnība un laba mamma. Es par tēti neko sliktu neatceros, tikai bija viena problēma, bet es jau neko nezināju, ka tā vispār tāda ir. Es neatceros, ka viņš būtu piedzēries, tikai dažas reizes redzēju, ka tētis tāds dīvains bija. Bet es nesapratu, ka tas ir slikti. Viņš izturējās pret mani labi, nav atmiņā nekā slikta. Ir viena epizode, bet tas bija tad, kad vecāki izšķīrās, un tā epizode mani sāpināja. Bet es zinu, ka tā manī neatstāja lielu traumu.

Bet, lūk, bija šī epizode: vidējā istabā es ar mammu darbojos, klucīši bija un vate, un es to vates pikuci iebāzu mutē un spļāvu ārā. Un tad pēkšņi no bakus istabas briesmīgā balsī: “Tu nāksi vai nenāksi?” Es to ļoti personīgi uztvēru. Mans patēvs dziedāja ansablī “Mežezers”. Tajā brīdī es izdzirdēju viņa brēcienu, varbūt tas nebija tik briesmīgs, bet balss viņam tāda bija. Bet man tas tā trāpīja, man bija sarūgtinājums un aizvainojums, tā kā sasists es biju. Droši vien, ka neviens to neredzēja, tikai es to jutu un zināju. Arī vēlāk sekoja ļoti saspīlētas attiecības. Es esmu stāstījis, kā tas notika. Mana nepiedošana pārvērtās ļaunumā. Es sāku viņu pat lādēt, es sāku pat vēlēt nomirt – kaut tu nosprāgtu, kaut tu nomirtu. Un es to darīju regulāri. Gribēju tikt vaļā no šī cilvēka. Viņš bija manas dzīves nelaime. Patiesībā cilvēks nebija manas dzīves nelaime, bet mana nepiedošana. Bet toreiz es kā bērns daudz neko nevarēju saprast, šodien analizējot zinu, ka tur sākās sarūgtinājums, nepiedošana, un tiem sekoja narkomānija, uzturēšanās ārpus mājas, nepaklausība likumam. Biju sabiedrības izlecējs un neiederējos īsti nekur. Kad mācījos pirmajā klasē, vienmēr kādu joku pateicu, visi smējās… Un kamēr kļuvu par neko, tuvu nāves slieksnim. Mēs viens ar otru nerunājām, vispār gadiem mēs nerunājām, turējāmies pa gabalu. Ja kādreiz kāds kontakts sanāca, tas nekad labi nebeidzās. Bija ļoti traki, bija ļoti grūti. Visi šie gadi tika dzīvoti ar cilvēku, kuru ienīstu, ar cilvēku, kuram nepiedodu. Ar cilvēku, kurš pret mani izjūt to pašu. Tur sākās visas manas nelaimes. Tas bija neatrisināms. Bet tajā dienā, kad Jēzus piedeva manus grēkus, tas bija kaut kā automātiski, tas pat nebija kā braukt uz inkauteru un saņemties piedot. Nekā tamlīdzīga. Tas vienkārši notika, pēkšņi es vairs nespēju just naidu, es nespēju just nepiedošanu vai sarūgtinājumu. Ne tikai pret savu patēvu, bet arī pret citiem cilvēkiem, ar kuriem man bija kādas lietas, kuriem bija grūti piedot. Tas vienkārši vairs nebija. Es rakstīju vēstules uz mājām. Es taču nekad mūžā nebiju rakstījis vai zvanījis savam patēvam. Es nebiju inkauterā, tā bija vienkārša sastapšanās ar Dievu. Tā bija ideāla piedošana man.

Bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:26)

Es pat nezināju šīs rakstvietas, un es jau biju piedevis. Un es rakstīju vēstuli uz mājām patēvam. Man nelika neviens to darīt, kā mēs inkaunterā uzrakstām vēstuli un trīs dienu laikā tā ir jāiedod, citādi nekas nesanāks. Nē, tas bija pats no sevis. Kāpēc? Ideāla piedošana. Tas bija iekšēji saņemts. Ar galvu visu nesapratu, bet iekšēji es biju izmainīts. Tas bija spēcīgi. Es rakstīju vēstuli un saņēmu atbildi. Un tur bija tādi vārdi kā dēls un tēvs. Kopš tās reizes ir pagājis divdesmit viens gads. Nav problēmu, viņš mani gaida ciemos, ja nu vienīgi ir nepiedošana, ka parāk reti atbraucu. Turpat vēstulē viņš pieminēja tādus vārdus kā Dievs, Bībele, ka Bībele viņam kaut kur stāv, viņš palasot. Mamma bija iemācījusi, ka Bībele jālasa. Kad patēvam ir slikti, tad viņš lūdz Dievu, tad visi ir labi, mamma laba. Tad, kad kļūst labi, tad jau ir normāls vīrs atkal. Bet nepiedošanas vairs nav. Un visa mana dzīve ir citāda. Lūk, ideāla piedošana.

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Faraons neatlaiž bez Kristus upura, tas ir miesīgi un mākslīgi celts, kas kādā brīdī var izlīst ārā. Mums visiem ir vajadzīgs Kristus upuris. Pamats, uz kā mēs ceļam, ir Kristus upuris, un caur Kristus upuri mēs iepazīsim Dievu un arī to, kādi mēs paši esam, mūsu jaunā daba. Mainām domāšanu, cīnāmies, strādājam un ļaujam, lai Dievs darbojas. Un es ticu, kad mēs baudīsim vakarēdienu, Dievs pieskarsies. Vakarēdiens nedziedina, dziedina Dievs, bet es ticu, ka Dievs pieskarsies, Svētais Gars aizskars un notiks tās pārmaiņas, kuras es sludināju. Jo vienmēr tas, ko Dievs liek sludināt, notiek draudzē, vienmēr tas, ko es sludinu, notiek draudzē. Dievs tā darbojas. Viņš parāda, par ko runāt, un pēc tam darbojas caur Savu vārdu, ko sludina Viņa kalpi.

Man bija sapnis, un sapnis bija no Dieva. Un sapnī bija draudze, un sapnis nebija labs. Bet beigas bija tādas, ka ir jautājuma zīme; dari, ko gribi, ar to visu. Ja Dievs kaut ko tādu rāda, acīmredzot ir lietas, kuras es nezinu, tās zini tikai tu. Par sevi es visu zinu, tas arī uz mani attiecas, bet es nezinu visu, kas attiecas uz katru cilvēku draudzē, kas attiecas uz tevi personīgi, uz konkrētu mājas grupiņu, uz konkrētu vadītāju, uz konkrētiem cilvēkiem grupās. Es vienkārši izstāstīšu sapni, un tu tālāk dari, ko tu ar viņu gribi. Pēc tam mēs baudīsim vakarēdienu. Bet katrā ziņā šis sapnis bija interesants, tas man bija pirms svētdienas sprediķa un pēc sestdienas lūgšanām. Es sapnī redzēju ēku. Es redzēju it kā pabeigtu ēku, kuru es pazīstu, viss ir savās vietās, un pēkšņi es saprotu, ka ēkā ir kaut kas mainījies. Ir kaut kādas ejas, koridori, kurus varēja iziet, un tagad vairs nevar. Man bija jāizpraucas cauri, kaut līdz šim varēju tā normāli staigāt. Tātad es sapnī sapratu, ka ir problēma, – kas līdz šim bija normāli, brīvi, viegli, tagad ir grūti, grūtāk, un tam ir iemesls. Nesen man kāds cilvēks stāstīja par savu problēmu, problēma bija ar cilvēkiem, un es viņam teicu, lai atrod, kur ir uguns. Šo uguni vajag nodzēst. Kad ugunsdzēsēji dzēš, viņi visu izplēš un izrauj. Vēl pārbauda, vai kaut kas negruzd, visu nolauž. Dūmi ir, uguns ir. Grūti staigāt. Es izeju no ēkas ārā, staigāju apkārt un redzu plaisu. Ir plaisa, kas faktiski ir tāda kā viena mājas piebūve. Šī piebūvīte ir tā kā nosēdusies, un sienā ir pamatīga plaisa. Māja vēl stāv, bet plaisa tajā ir. Šī plaisa ir jāaizmūrē. Bībelē ir Rakstu vieta, kurā cilvēki tiek saukti par plaisu pielīdzinātājiem. Kad templī parādījās plaisas, tad ķēniņš deva pavēli un lika tās plaisas pielīdzināt, lai templis turpinātu funkcionēt. Un es aicinu, kad mēs baudīsim vakarēdienu, savas plaisas pielīdzināt. Ja tās ir saistītas ar nepiedošanu, tad pielīdzini tās. Pretējā gadījumā kāda piebūve vienkārši atdalīsies no draudzes. Šī piebūve var būt tu, kāda grupa, cilvēku grupa – lielāka vai mazāka, vai vienkārši tu personīgi.

Mēs zinām, ka Kristus ir galva un mēs esam Viņa miesa. Un, kad viens draudzes loceklis cieš, tad visi cieš līdzi. Un tāpēc jau tā ir Kristus miesa, un Kristus miesa nav dalāma. Cilvēks ārpus Kristus miesas nav pie Kristus. Arī tad, kad mēs vakarēdienu baudām, mēs baudām tikai tie, kas apzinās, ka esam pie Kristus miesas. Šodien jebkurš var nākt un baudīt, bet tev ir jāapzinās, ka tu piederi Kristus miesai. Ja tu nepiederi Kristus miesai, tad tu sevi māni un nonāksi ellē. Ja tu necienīgi baudīsi vakarēdienu, tu vari nonākt ellē, tikai tāpēc, ka ticēji, ka esi svēts un varēsi nonākt Debesīs. Ja tavi grēki ir piedoti, tu piederi Viņam, tu baudīsi vakarēdienu. Ja tu Viņam nepiederi, bet tici, ka piederi, baudot vakarēdienu, tā ir ļoti bīstami domāt. Pielīdzinām savas plaisas, ejam cauri desmit baušļiem un salīdzinām savu dzīvi ar tiem. Skatāmies savās grupās, kādas ir mūsu attiecības, vai nav kāda nepiedošana, kāds rūgtums, izlīdzinamies, runājam ar cilvēkiem, runājam savā starpā, visu izrunājam. Vienmēr visu var izrunāt. Tu zini, kā notiek pazudušo glābšana?

“Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? (Lūkas evaņģēlijs 15:4)

Tev nav patīkami, ka tad, kad esi noklīdis, tevi visi meklē? Visi tev zvana, nāk ciemos, tevi meklē. Forši, ne? Bet vai par to Jēzus runā, ka tevi meklē? Tu klīsti un priecājies, ka tu kādam esi interesants. Vispār te ir runa par kaut ko citu. Lūk!

Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo. Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? (Mateja evaņģēlijs 18:11-12)

Kā izskatījās šī meklēšana?

Tāpat arī nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu. Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. (Mateja evaņģēlijs 18:14-15)

Lūk, kā notiek pazudušo meklēšana. Tu konkrēti runā ar konkrētu cilvēku: tu grēko, tas ir nepareizi. Un ar dažādiem cilvēkiem ir dažādi jārunā, citam nevar pateikt neko, viņš izkusīs un nomirs. Ir jārunā tā, kā var ar viņu runāt, zem četrām acīm. Lūk, kā notiek pazudušo glābšana.

Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. (Mateja evaņģēlijs 18:16)

Redzi, Jēzum ir svarīgi, ka draudze dzīvo svētumā. Un šī pamācīšana nenotiek tā: ola nemāca vistu. Pamācīšana jeb aprūpe notiek no augšas uz leju. Dievs, mācītājs līdz ar cilvēkiem. Nevis otrādi: ola sēž un tikai māca: tā jābūt, šitā jābūt. Mēs paši zinām, kā jābūt. Ola sēž un saka: “Es biju pirmā, tā vista nemaz nebūtu bez manis. Visas vistas nāk no olām, es esmu ola.” Bet vista saka:”Tu vienkārši esi ola. Tev nav acis, ne kāju, tu vienkārši esi ola. Tevi nomizos un apēdīs.”

Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. (Mateja evaņģēlijs 18:17)

Un pēc tam notiek saruna.

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)

Dzīve piedošanā. Uz kritikas rēķina, uz pazudušo avju rēķina bieži vien cilvēkiem izveidojas rūgtums: viņš man to pateica, viņš man to aizrādīja, ko viņš iedomājas, kā viņš tā varēja teikt, viņi aprunā utt. Nu, baigā aprunāšana. Divi vai trīs atnāk un pasaka, baigā aprunāšana. Jēzus māca visai draudzei to pateikt – re, kur tas dara to un to. Bet tikai tādā gadījumā, ja ir šķeltnieki. Ko nozīmē divi vai trīs? Ko nozīmē viens cilvēks? Grupiņas vadītājs. Ko nozīmē divi, trīs? Grupiņas vadītājs un mācītājs. Ko nozīmē tālāk? Grupiņa. Un vēl tālāk? Konkrēta cilvēku grupa, kuru viņš ir ietekmējis. Dievam ir Savi instrumenti, kā Viņš darbojas, un mūsu uzdevums ir pieņemt, uzklausīt, izvērtēt un dzīvot piedošanā. Aizlīdzināt plaisas. Pāvils saka:

Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. (1. Korintiešiem 11:27,30)

Tātad cilvēkiem ir pat fiziskas kaites. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi savas plaisas neaizlīdzina.

Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem. (Ebrejiem 10:26)

Tapēc ir svarīgi apzināties, ka ideāls upuris ir Kristus upuris un nekas cilvēcīgs šeit nepalīdzēs. Palīdzēs, bet neizglābs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ideāla piedošana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija