Katram ir savs, ko viņš gaida un kas ir viņa, un sludināšana ir mana lieta. Man ne tikai patīk sludināt, man patīk to visu gatavot, pētīt, konspektēt jeb pats process. Tie, kuri savā dzīvē ir atraduši to nodarbi, kuru var baudīt un priecāties par pašu procesu, nest augļus un padarīt šo pasauli labāku, var sevi saukt par vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Vai tu esi to atradis savā dzīvē? Protams, ka tam ir vajadzīgs laiks un būšana draudzē “Kristus Pasaulei”, lai saprastu, ka ikviens cilvēks ir unikāls un katram ir sava Dieva dota dāvana, ar kuru viņš vislabāk var kalpot Dievam un cilvēkiem. Ejot šajā dāvanā, tu vari baudīt pašu procesu, un rezultātā tas nes labumu tev, Dievam un citiem cilvēkiem, un par to tev vēl maksā naudu. Tas izklausās ideāli, vai ne? Svētrunas tēma ir “Ideālisms – panākumu pretinieks”.

Man ir ātri sarēķināti pagājušo divu nedēļu evaņģelizācijas rezultāti. Katrs manas komandas dalībnieks vadīja dziedināšanas dievkalpojumu jeb evaņģelizācijas pasākumu. Pagājušajā nedēļā tas notika pilsētās ārpus Rīgas, šonedēļ – Rīgā. Katra vadītāja rezultāti tika ierakstīti Google izklājlapā, un es mājās varēju tos uzreiz redzēt. Man tika sūtītas īsziņas, vienam gāja slikti, citam labi. Dažiem neatnāca neviens cilvēks, dažiem daži cilvēki, citiem vairāki. Vieni ir vīlušies, citi ir sajūsmā, bet kopumā katrs domā, ka varēja labāk. Bet, zini, kāds bija kopējais rezultāts? Pagaidām tu to redzēji tikai no sava skatu punkta. Tomēr ārpus Rīgas un Rīgā pēdējās divās nedēļās uz šiem evaņģelizācijas dievkalpojumiem atnāca 307 jauni cilvēki. Dievkalpojumā mēs esam aptuveni trīs simti cilvēku, un, iedomājies, tie ir vēl trīs simti jaunu cilvēku! Esošā dievkalpojumu zāle mums jau ir par mazu, tāpēc arī lielais dziedināšanas dievkalpojums 19. novembrī notiks Kongresu namā, kurā ir aptuveni tūkstots divsimt vietas. Ja mēs skatāmies katru vadītāju individuāli, tad tie daži cilvēki šķiet maz, bet, saskaitot visu kopā, ir skaists cipars. Tie ir cilvēki, kuri dzirdēja evaņģēliju, vairāki atdzima no augšienes, daudzi tika dziedināti, daudzi turpina domāt par Dievu, Svētais Gars pie viņiem darbojas, turpinās dziedināšanas process. Šie 307 cilvēki atradās Dieva klātbūtnes atmosfērā, bija slavēšanā un dzirdēja Dieva vārdu, un no tiem 143 cilvēki pieņēma Jēzu! Slava Dievam!

Ārpus Rīgas dievkalpojumos bija vairāk cilvēku, bet Rīgā tie bija vidēji padsmit cilvēki vienā dievkalpojumā. Katru svētdienu dievkalpojumā ir aicinājums pie Kristus, un priekšā iznāk seši septiņi jauni cilvēki, bet šeit bija 143 divās nedēļās! Tas ir divdesmit reizes vairāk! Tātad – ir rezultāts? Ir! 204 no šiem jaunajiem cilvēkiem bija ārpus Rīgas, 103 – Rīgā. Tas ir saistīts arī ar reklāmu jeb skrejlapām. Rīga nav tā vieta, kur tā vienkārši tās var samest pastkastēs, un cilvēki skatīties un skries, bet ārpus Rīgas tas darbojas. Piemēram, Liepājā un Ventspilī uz īpašo dievkalpojumu atnāca ap simts cilvēkiem, un jaunie no tiem bija vairāk nekā puse. Rīgā Jēzu pieņēma 50 cilvēki, pilsētās – 93. No visa tā mēs varam izdarīt secinājumus un mācīties. Šodien dievkalpojumā Velta runāja došanas vārdu, un man jau šķita, ka viņa tūlīt sludinās. Parasti viņa tā nedara, bet šodien “deva vaļā”. Kāpēc tā? Viņa “pagaršoja” kā tas ir – pašai sludināt. Velta pati noorganizēja pasākumu, pati sludināja, bija jūtama Dieva klātbūtne, un cilvēki pieņēma Jēzu. Šie dziedināšanas dievkalpojumi nebija parasti neformālie pasākumi, tas bija kaut kas citādāks, tas stiprināja komandas darbu un vienoja cilvēkus. Pēteris savā skrejlapā ierakstīja “Ticēt Dievam vai zinātnei?”, un cilvēki atnāca. Citiem bija tik muļķīgas tēmas, ka es uz tādām nekad neietu, bet tomēr kāds atnāca. Un tad var šķist, ka mēs gaidījām kaut ko vairāk. Es neko vairāk negaidīju, goda vārds. Es lēkāju pa māju! Es esmu ļoti gandarīts par panākumiem, un tā nemaz nav tik maza uzvara! Mums bija cita sapratne par to. Mācītājs uztaisīja skrejlapas, izplatīja pa pastkastēm, un tāpēc mums būs cilvēki, bet Dievs svētī tikai tavu roku darbu. Pat ja ar manu palīdzību tev atnāktu simts cilvēki, tas tev neko nemainītu, jo tu viņus nespētu noturēt – apkalpot, aprūpēt un lūgt par viņiem visiem, – jo tu neesi pietiekami izaudzis. Tāpēc arī tiem, kuri līdz šim bija strādājuši, arī šis pasākums bija auglīgāks. Vienalga, vai tu esi vīlies vai priecīgs, ir rezultāts! Mēs to izdarījām! Daži pēc šī pasākuma domā, ka tādu vairāk netaisīs, daži domā, ka taisīs tādu atkal. Es vēlos, lai jūs zināt, ka mums ir kārtējā mazā uzvara! Tā ir tava uzvara un mūsu kopējā uzvara. Mēs katrs tajā visā ielikām savu artavu pēc savām spējām, katrs maksāja savu cenu, cik spēja neslinkot, cik ir izaudzis.

Tu gaidīji kaut ko vairāk, bet es neko vairāk negaidīju, un tas nozīmē, ka man ar ideālismu nav īpašu problēmu. Es kļūstu arvien reālāks, prātīgāks un gudrāks, galu galā es vairāk izprotu, kāds ir Dievs un kā Viņš darbojas. Es nolasīšu divas īsziņas no manas komandas cilvēkiem pēc dziedināšanas dievkalpojuma. Tas ir par tēmu – ideālisms ir panākumu pretinieks. “Čau, mīļo mācītāj! Man gāja slikti.” Es uzreiz garā ieraudzīju šo cilvēku, kāds viņš izskatās un kāds viņš izskatīsies darba sapulcē, kā viņš nevar gulēt un jūtas mazs, melns un nekam nederīgs. “Septiņi jauni cilvēki, divi pieņēma Jēzu.” Otra īsziņa nākamajā dienā: “Čau, mācītāj! Tikko beidzām, ejam draudzēties ar cilvēkiem. Bija gan tik trīs jauni, lūgšanu skaitīja divi, bet pašai prieks!” Es garā ieraudzīju šo cilvēku un redzēju, ka viņš vispār negaidīja nevienu cilvēku. Protams, bija arī pašu grupas cilvēki, kopā nebija tik maz; tiem, kuriem ir lielākas grupas, arī pašiem bija lielāks apmeklējums. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem cilvēkiem? Nevarētu teikt, ka viņi ir tik ļoti atšķirīgi, abi ir diezgan līdzīgi, kad uznāk, un knābis ir grīdā, tad viņi nekas nav un neko nevar, tomēr katrs darbojas uz priekšu un izdara savus darbiņus, un vienam ir septiņi, otram trīs cilvēki, bet viens ir nelaimīgs, un otrs ir laimīgs. Ja tam, kuram atnāca trīs, būtu septiņi cilvēki, kaut viņš nevienu negaidīja, viņš vispār lektu pa gaisu! Viņš ne tikai man rakstītu īsziņas, bet arī no prieka zvanītu un neliktu mieru, un teiktu: “Mēs to izdarījām! Es tomēr varu! Mācītāj, tev bija taisnība, vajag tikai darīt un cilvēki būs!” Atšķirība ir ideālismā – ko šie cilvēki sagaidīja.

Tev ir reāli sapņi jeb reāla vīzija, ko tu vēlies sasniegt savā kalpošanā Dievam? Tev ir redzējums savā biznesā, evaņģelizācijā, personīgajā izaugsmē, Latvijas attīstībā un citās dzīves jomās? Atceries un iegaumē – vīzijai, kas ir tavā galvā, ir mazs sakars ar realitāti. Tas nekad nenotiek tā, kā mēs to esam iedomājušies. Mēdz būt ideāla vīzija, bet ne ideāls rezultāts. Es kā mācītājs redzu ideālu, kuru vēlos sasniegt. Tu redzi ideālu savā kalpošanā un mājas grupā, arī video kalpošanā vai slavēšanā, ja tev patiešām ir vīzija par to, taču ar realitāti tam nav nekā kopīga. Kāpēc tas ir jāsaprot? Jo ideālists nekad nevar gūt gandarījumu no sava darba. Un, ja tu šajā ceļā uz mērķiem, nevari gūt gandarījumu, tev zūd kaisle jeb enerģija, un tu sāc neefektīvi darīt savu darbu. Ir neefektīvs jeb viduvējs darbs, un viduvējība nogalina sapni un aptur tevi. Tā rezultātā tu ne tikai nesasniedz savu ideālo sapni, bet arī tos savus mērķus, kuri vairs nav ideāli. Tie cilvēki, kuri gūst gandarījumu procesā, var sasniegt savus mērķus. Piemēram, man ļoti patīk sludināt un tikpat ļoti patīk lasīt Bībeli, rakties teoloģijā un zinātnē, konspektēt, domāt, atrast patiesību. Visu, ko es redzu nedēļas gaitā, es saistu ar sprediķi, tāpēc man ir vajadzīga aktīva dzīve, kurā kaut kur jāiet, jādara, jāredz, jādzird, jābūt domātājam. Tāpat man arī patīk būt savā komandā, mācīt līderu skolā, gatavot tēmas, kas ceļ cilvēkus, un celt tieši vadītājus. Es negribētu darboties ar narkomāniem, dzērājiem, jaunatgrieztiem cilvēkiem, es vēlos celt tieši līderus, un šajā procesā es gūstu prieku. Var teikt, ka es nestrādāju. Kas tas par darbu, ka tu no tā priecājies? Tā sanāk kā atpūta vai hobijs. Tas ir tas, ko Dievs grib tavā dzīvē. Mācītāja darbs ir atzīts par vienu no smagākajiem darbiem pasaulē. Ne ogļrača, ne sētnieka, ne krāvēja, bet tieši mācītāja darbs. Es to tā nejūtu, jo man tas patīk. Dažkārt ir stress, taču es nejūtu tādu spiedienu, lai to nedarītu.

Ideālisms ir panākumu pretinieks. Mēs sagaidām ideālo variantu un nedzirdam, kad mācītājs saka, ka būs tikai tas, ko paši darīsim. Jāiemācās neslimot ar ideālisma sērgu, pretējā gadījumā nebūs panākumu. Vai mēdz būt ideāla vīzija? Jā. Vai mēdz būt ideāli rezultāti? Nē. Tavā vīzijā jāietilpst “kad tu gribi” un “kā tu gribi” jeb laikiem un stratēģijai. Realitātē tā nenotiek, jo ir vajadzīgs daudz lielāks ieguldījums un daudz lielāks upuris nekā tev sākotnēji šķiet. Vai tie cilvēki, kuri tikko rīkoja evaņģelizācijas pasākumus, saprata, ka vajag vairāk ieguldījumu, lai būtu vairāk augļi? Un nekāda veiksme nelīdzēs. Veiksme seko tikai tiem, kuri strādā. Veiksme pastāv, taču tie var būt tikai vienreizēji notikumi, kuri kopumā nespēj ietekmēt tavu virzību uz mērķi. Ideāla vīzija ir tikai galvā, realitātē viss izskatās citādāk. Mums ir jāiemācās sagaidīt un pieņemt nepilnīgus rezultātus, nepilnīgu ceļu uz mērķiem, strādāt ar nepilnīgiem cilvēkiem, pirmkārt ar sevi pašu. Jāiemācās priecāties par to, ko tu vari darīt, ceļā uz mērķiem.

“Un notika, kad Jēzus pavēles Saviem divpadsmit mācekļiem bija pabeidzis, tad Viņš no turienes aizgāja mācīt un sludināt viņu pilsētās. Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.”” (Mateja evaņģēlijs 11:1-6)

Jānis Kristītājs bija tas, kurš gāja pa priekšu un sagatavoja Jēzum ceļu, un tad viņš nonāca cietumā. Viņš sūtīja divus savus mācekļus un lika prasīt Jēzum, vai Viņš ir tas, Kuru viņi gaida. Jānis skaidri zināja, ka Jēzus ir Mesija, Glābējs un Dieva Dēls, bet pēkšņi viņā parādījās šaubas. “Ja jau Jēzus ir Mesija, kāpēc es esmu cietumā?” Jēzus atbildēja Jānim: “Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts,” bet lēmumu atstāja viņa paša ziņā. Skaties, mācies, klausies un pats izdari secinājumus! Jānim bija problēma ar ideālismu. Pat mācekļi Jēzū saskatīja tādu glābēju, kurš Izraēlu atbrīvos no Romas okupantu jūga. Daudzi Jēzū redzēja Vecās Derības soģi, pravieti, kurš nāks, sapulcēs armiju un atbrīvos tautu kā Robins Huds. Tas bija viņu ideāls. Kāpēc tad, kad Jēzu piesita krustā, mācekļi izklīda un palika tikai daži? Jo viņi Jēzū redzēja glābēju, kurš glābs ar spēku, viņiem bija pašiem savs priekšstats, ne tāds, kāds bija Jēzum. Mūsu ideālajai vīzijai galvā ir maz kopīga ar realitāti. Kad ideālists iet uz saviem ideālajiem mērķiem, bet nenotiek tā, kā viņš ir vēlējies, viņam viss šķiet nepilnīgs, nekas nedarbojas, enerģija zūd, produktivitāte zūd, nav ieguldīts pietiekams darbs, kas ved uz viduvējību, un viduvējība nogalina sapni. Tās ir bēdīgas beigas.

“No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mateja evaņģēlijs 16:21-24)

Jēzus skaidroja mācekļiem, ka Viņu arestēs, sitīs krustā, trešajā dienā Viņš augšāmcelsies un nāks Dieva valstība, bet Pēteris Viņu pasauca malā uz dažiem vārdiem un teica: “Pasarg’, Dievs, ka ar Tevi nekas tāds nenotiek!” Pēterim bija pilnīgi cita sapratne par ideālo Jēzu un par ideālo ebreju Dieva valstību, par ideālo Jēzus impēriju, kurā, protams, Pēteris ieņemtu savu vietu. Viņš vienmēr visur bija pirmais, vienmēr karstgalvīgi mēģināja un darīja visu. Pēc tam Jēzus turpināja runāt, Viņš mācīja kad un kas būs, ka nekādi laiki nav svarīgi, ka tas ir Dieva ziņā un nenotiks tā, kā mācekļi grib. Viņi to nedzirdēja, viņiem bija savs ideāls. Viņi bija ideālisti. Katrā cilvēkā ir kaut kas no ideālista. Mums ir jāsaprot, ka kaut kas tāds mūsos mājo, lai mēs neslimotu ar šo ideālisma sērgu. Un Jēzus teica: “Atkāpies no Manis, sātan! Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” Jēzus teica, ka bez grūtībām nebūs rezultāta, nebūs Dieva valstības. Pēteris redzēja vieglu ceļu bez upura, bez grūtībām, viņš teica, ka ies ar Jēzu kopā cietumā un pat nāvē, bet Jēzus teica: “Gailis vēl nebūs nodziedājis, kad tu mani jau trīs reizes būsi aizliedzis.” Bija kaut kas, ko Pēteris domāja par sevi, ka viņš var – iet ar Jēzu kopā nāvē un cietumā –, bet realitātē Pēteris to nevarēja. Viņš Jēzu nodeva trīs reizes un teica, ka Viņu nepazīst. Pat par sevi Pēteris domāja, ka ar Jēzu blakus viņš ir ideāls, realitātē Pēteris bija citādāks. Arī tu par sevi domā, kāds esi, bet realitātē esi cits. Draudzē mēs redzam precētus pārus, kas ir mīloši, kā paraugpāri, bet realitāte ir pavisam cita. Redzam arī tādus cilvēkus, kas ir smaidīgi, priekšzīmīgi, bet realitātē viņi ir citādāki. Arī mācītājs ir citādāks, nekā tu mani redzi. Pēteris domāja, ka viņš ir ideālāks nekā bija, un uz Jēzu skatījās citādāk, nekā bija patiesībā, un tam sekoja vilšanās. Kāpēc mācekļi izklīda?

“Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?” Tie saka Viņam: “Varam gan.” Un Viņš saka tiem: “Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.”” (Mateja evaņģēlijs 20:20-23)

Izskatās, ka viņi gaidīja, ka virs zemes tūlīt būs liela Jēzus impērija, romieši tiks padzīti. Viņi steidza domāt, kuri būs galvenie, kuram no viņiem būs vairāk vai mazāk pilsētas un kurš valdīs. Un Cebedeja dēlu mamma nāca runāt, ka viņas dēli varētu būt tie svarīgākie un galvenie, ar lielākām privilēģijām. Viņi pat nedomāja par to, kāda cena ir jāmaksā par to, lai Kristus tiktu paaugstināts, un kāda cena viņiem pašiem būtu jāmaksā. Jēzus atbildēja, ka viņiem būs dzert to pašu biķeri, ko Jēzum. NEAIZMIRSTI PAR CENU! Šī bija ideāla aina, aizmirstot cenu. Tā ir ideāla vīzija, izņemot ārā cenu vai arī cena, kas patiesībā būs daudz lielāka nekā tev likās. Vai tu ļausi ideālam nogalināt savu sapni? Vai tomēr gūsi prieku procesā un priecāsies par jebkādu mazu uzvaru?

“Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: “Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (Lūkas evaņģēlijs 24:17-25)

Jēzus nomira pie krusta un augšāmcēlās, bet vēl nebija parādījies mācekļiem. Divi mācekļi gāja uz pilsētu Emava un savā starpā sarunājās, Jēzus piestājās pie viņiem, un viņi to nepazina, bet runājās. Pastāv versija, ka viens no šiem mācekļiem bija Lūka. Viņi cerēja, ka būs tā, kā viņi domāja. Viņiem bija ideāla vīzija – Jēzus, Kurš nemirst un upuri nemaksā, ideāla vīzija, kurā pašiem nebija nekāds upuris jāmaksā. Ideālai vīzijai ir maz kas kopīgs ar realitāti. Ideālisms nogalina sapni, jo tas rada viduvējību, viduvēju ieguldījumu, bet tikai pietiekošs ieguldījums nes reālus augļus.

“Jo Es jums saku: pie Manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. Jo, kas par Mani rakstīts, tas piepildās.” Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “Diezgan.”” (Lūkas evaņģēlijs 22:36-38 )

Jēzus skaidroja garīgas lietas pirms iešanas pie krusta, Viņš pieminēja zobenus – kam zobens bija noslēpts, lai to ņem, jo tagad būs jācīnās, Viņš to runāja līdzībā, Viņš nemācīja cīnīties ar ieročiem. Bet mācekļi teica: “Kungs, šeit ir divi zobeni.” Viņi bija gatavi cīnīties, viņiem vēl joprojām galvā bija ideālais Jēzus, ar kuru viņi nodibinās kārtību.

No šīm Rakstu vietām sapratām, ka arī Dieva cilvēkiem piemita ideālisms, un šai ideālajai vīzijai bija maz kas kopīgs ar realitāti. Un tajā brīdī, kad nenotika tā, kā viņi bija ideāli sapņojuši, bija aplauziens – viņi izklīda, padevās. Tas pats notiek ar cilvēkiem-ideālistiem. Ideālists nevar savā dzīvē sasniegt kaut ko vērā ņemamu.

Puišiem patīk kara filmas, es esmu redzējis visas iespējamās kara filmas, kas ir labas un reālas, man patīk. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja es dotos karā kā karavīrs, manas idejas par ideālo karu, ko rāda filmās, man nestu lielu aplauzienu. Jaunieši skatās, klausās – karš, kruti varoņi, stratēģija, plānošana, uzvaras – tur ir viss, bet realitātē tie cilvēki, kuri ir bijuši karā, bieži vien nemīl par to pat runāt. Ir, kas runā, bet ir, kas nerunā. Tas, ko mēs redzam filmās, ir tālu no realitātes. Protams, ir dažādas filmas, grāmatas, bet tomēr cilvēkiem, it īpaši puišiem, par karu ir cits priekšstats, nekā tas ir patiesībā. Un tajā brīdī, kad viņš nonāk tur, viņš saprot, ka ir izdarījis kļūdu. Tas pats ir ar partneriem, kad vīrietis un sieviete atrod viens otru, un viņiem ir savs ideāls, kādu viņi grib savu sievu vai vīru. Un pat Dieva vīru grāmatās var lasīt, ka viņi ir lūguši Dievam sievu ar konkrētu izskatu un raksturu, un tādu arī dabūjuši. Es negribu, lai kāds tā lūdz. Ja viņi tā ir lūguši, tad es nezinu, kas tas par slotas kātu, kas izšāva, bet tas nav normāli. Nevajag tik burtiski uztvert grāmatās rakstīto, daudzi no šiem Dieva vīriem pareizi saka, ka vajag lūgt precīzi. Precīzi neesi lūdzis, tāpēc tev nav, bet šīs liecības ir jāuztver kā ļoti viegli saprotamu un uzskatāmu piemēru jebkuram par precīzu lūgšanu. Tas nenozīmē, ka mums precīzi tā jādara. Kristieši bieži tā dara, ka uzzīmē sev sievas vai vīra ideālu. Bet no kurienes tev šis ideāls? No pornofilmām, estrādes zvaigznēm, žurnāliem, modelēm.Meitenes bieži iztēlojas, kāds būs ideālais vīrs, kā viņš izskatīsies, cik reizes dienā mīlēsies, kā tas viss būs, kā par viņu gādās, kā aplies ar mīlestības vārdiem, kā viņai visa kā pietiks, kā viņa viņu dievinās, kā viņi visur brauks un kur viņš strādās, ko viņš darīs un kā pret viņu izturēsies, un kādam viņam ir jābūt. Daudzi cilvēki uzzīmē ideālu pēc sava tēva, mātes, žurnāliem, filmām vai tā visa kopsavilkumu, bet žurnālos cilvēku skaistums ir pavisam citādāks nekā realitātē. Nav ideāla, nav tas, kā redzi bildēs, kur viss ir notušēts un pareizās pozās. Realitāte ir ļoti tālu no ideāla, kas ir mūsu prātos. Ideālisti nevar sasniegt savus sapņus. Un, kad šādi cilvēki atrod savu otru pusi un sāk dzīvot kopā, pēc laika viņi šķiras. Viņi bija citādāk iedomājušies, kādai jābūt laulības dzīvei, kādai jābūt sievai vai vīram. Aplauziens ir tik dziļš, ka zūd interese un enerģija vispār kaut ko turpināt. Negaidi ideālu, nekas nav un nebūs ideāls, tikai debesīs viss būs ideāls. Piemēram, tu esi kādā grupiņā, un tev rodas simpātija pret kādu no grupiņas biedriem, bet tu meklē savu ideālo, un viņam nav tādas acis vai rokas, vai kas cits, kā esi iztēlojies. Ko nu? Jūs esat normāli cilvēki, normāls puisis un normāla meitene, mācītājam nebūtu nekas pret, tu pat esi iemīlējies, bet tāpat domā, ka tas nav tev ideālais, tāpēc atsaki. Arī, ja tu laulājies un veido kādus ideālus sev galvā, tad kā tu pēc tam laulībā vari būt laimīgs, ka tavā galvā vēl joprojām sēž ideālisma velns? Tas ir iedomu tēls, ideāls, kam nav nekā kopīga ar patiesību, tas tikai aplauž un neļauj vienam ar otru normāli sadzīvot. Kā rodas feminisms un citas līdzīgas kustības, kas neatbalsta Dieva ielikto kartību? Viens no iemesliem – no šādas aplaušanās. Teksti “visi vīrieši ir cūkas”, “visi vīrieši ir vienādi” ir meli. Neviens vīrietis nav vienāds, tāpat kā sievietes, un sievietes nevar bez vīriešiem, bet vīrieši nevar bez sievietēm. Draudzē ir jābūt visiem kopā, mēs cits citu papildinām.

Tu zināji, ka Ādolfā Hitlerā bija iemīlējušās puse Vācijas meitenes? It īpaši jaunas, bet ne tikai jaunās, arī rūpnieku sievas un tamlīdzīgi. Es skatījos dokumentālu filmu ar dokumentāliem kadriem. Sievietes darīja pašnāvību Ādolfa Hitlera dēļ. Viņa sieva, ar kuru viņš apprecējās faktiski savā pēdējā dienā, Eva Brauna, bija tā iemīlējusies Hitlerā, ka tikai nepietiekamās uzmanības dēļ divas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc otrā mēģinājuma viņš paņēma viņu sev tuvāk, par sekretāri. Viņa faktiski bija viņa sieva, tikai slepeni. Kāpēc? Tāpēc, ka Hitlera tēls tika radīts kā ideālais tēvs, vīrietis, uz kuru beidzot kāds var paļauties. Politiski propagandas nolūkos viņam nebija izdevīgi precēties. Par viņu fanoja, viņš piederēja tikai Vācijai, visiem pilsoņiem, viņam nevarēja būt sieva. Tas bija reklāmas tēls – ideāls, kādu šīs meitenes redzēja. Kad paskatās dokumentālos kadrus, meitenes viņam skrēja pakaļ un sajūsminājās. Pie kā noved ideālisms? Evai Braunai ar Ādolfu Hitleru patiešām bija mīlestība. Karš beidzās, un Hitlers izdomāja izdarīt pašnāvību, bet Brauna gāja pakaļ līdz galam, viņi kopīgi izdarīja pašnāvību. Es domāju, Eva Brauna zināja, ka Hitlers nav ideāls. Pirmo reizi, kad viņa ieraudzījusi Hitleru, viņa bija foto ateljē darbiniece. Viņa bija uzkāpusi uz kāpnītēm un kaut ko meklēja plauktos, ienāca Hitlers un skatījās uz viņas kājām. Viņa bija stipri jaunāka. Viņa pamanīja, ka viņš skatās uz viņas kājām, un nodomāja: “Kas tas par ūsainu, nesmuku veci ar neveiklu, nepiemērotu mēteli?” Bet pēc tam, kad viņa no tēva uzzināja, kas viņš tāds ir, pretēji tēva teiktajam, ka viņš ir neveiksminieks, viņa sāka viņu lēnām dievināt. Tas viss bija interesanti, bet fakts ir tāds, ka viņā bija iemīlējušās daudz meitenes, kas redzēja viņā ideālu, bet tas bija ļoti tālu no patiesības. Realitāte ir tālu no ideāla, un tie, kas to saprot, sasniegs patiešām varbūt pat ideālus rezultātus kādā ziņā. Jāatceras gan, ka ideāla nav, bet es ticu, ka ir iespējams sasniegt ideālus rezultātus, ja tu netiecies pēc ideāla, bet strādā.

Jēzus savas dzīves laikā neredzēja savu sapņu piepildījumu. Viņš kalpoja Izraēlam, saviem divpadsmit mācekļiem, bet to neredzēja. Es uzdevu jautājumu gan sev, gan Dievam: “Vai Jēzus ir ideālists?” Un atbilde ir – nē, Jēzus nav ideālists. Dievs ir ideāls, bet Bībelē teikts, ka Viņš ļoti labi zina mūsu cilvēcīgo vājumu, Viņš neskatās uz mums ideāli. Viņš pats ir ideāls, un tomēr tas, ko Viņš no mums sagaida, nav ideāls. Varbūt tu domā: “Es atkal nespēju izdarīt, kā ir pareizi, kā Dievs grib.” Bet Viņš negaida no tevis ideālu. Ko tad Jēzum bija darīt? Pārtraukt darboties? Tā vietā, lai viss Izraēls tiktu izglābts, lai visa pasaule tiktu izglābta, lai nāktu Viņa valstība, Viņš ņēmās ar Pēteri, ar Jēkabu, saviem divpadsmit mācekļiem, un Jūda Viņu nodeva. Vai pārtraukt kalpot un strādāt tāpēc, ka tev nav ideālu rezultātu? Nē. Ideālam sapnim ir jābūt, bet jāsaprot, ka tas parasti ir tikai galvā. Realitātē viss izskatīsies pavisam citādi, notiks citos laikos, ar citām metodēm. Vēlies dzirdēt patiesību? Katru dienu izdari vismaz kaut ko sava mērķa virzienā. Ja redzi, ka metode nestrādā, ķeries pie citas. To metodi, kas strādā, atkārto, kamēr tā strādā. Un, ja ir vilšanās, tad tā var būt tikai tad, ja pietiekami labi neesi izdarījis savu darbu. Ja esi izdarījis visu, tad tev ir jābūt uzvaras sajūtai. Ja ne, maini metodes, cīnies!

Kā tev liekas, kā tiek izgudrotas dažādas lietas, piemēram, elektriskā lampiņa? Tomass Edisons daudzus tūkstošus reižu atkārtoja savus eksperimentus. Katrs neveiksmīgs eksperimenta mēģinājums viņam bija nevis neveiksme, bet ceļš uz veiksmi. Ja tev nepatīk eksperimentēšanas process, tu nevari būt veiksmīgs. Katru reizi, kad eksperiments izgāžas, tu zini, kā nākamreiz nevajag rīkoties. Tas attiecas uz itin visu – kalpošanu, savu biznesu, savām dāvanām, sportu. Vai zināji, ka katrai hokeja komandai ir ideālais spēlētājs, kurš nekad nekļūdās, kurš visu uz laukuma izdarīs perfekti? Kurš tas ir? Tas, kurš sēž tribīnēs. Viņam tikai jānoliek sava alus krūze un čipsi un jānāk uz laukuma. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara! Kļūdīšanās ir ceļš uz uzvaru. Piemēram, mēs tikko pārbaudījām, ka Rīgā skrejlapu metode nestrādā. Bet neskaties uz citiem, jo tu nezini, kas tieši tavā dzīvē strādās. Eksperimentē, kamēr atrodi to, kas strādā! Ja tu meklē, kā izglābt cilvēku, skaties, kas pie viņa strādā un kas nestrādā, tikai tādā veidā. Eksperiments ir ceļš uz panākumiem. Vai tu apzinies to, ka caur šo sprediķi tu uzzini ārkārtīgi vērtīgu informāciju, dievišķus principus? Cilvēki maksā lielu naudu, lai to visu dzirdētu semināros.

Lasīju stāstu par Kevinu Maieru, kurš ir megadraudzes mācītājs Amerikā, Džordžijas štatā, Lorentsvilā, taču ne vienmēr viņš tāds ir bijis. Sešpadsmit gadu vecumā viņš nolēma kļūt par mācītāju. Kevinam bija divi sapņi – uzcelt megadraudzi no nulles un dabūt īstu šosejas motociklu, īstu, labu moci. Salīdzinājumā – mans sapnis ir dabūt M sērijas BMW. Vai es kaut ko daru, lai to realizētu? Nē. Ja man būs iespēja tādu iegādāties, es to darīšu. Un es zinu, ka tā kādreiz būs. Sieva arī apstiprināja, ka būs. Kevins divdesmit četru gadu vecumā atstāja labu amatu draudzē, draugus, ģimeni, pilsētu un devās no Mičiganas štata uz Džordžijas štatu, lai sāktu savu draudzi. Viņa plānos bija īsā laikā dabūt divsimt piecdesmit cilvēkus draudzē, kas pati sevi var mierīgi uzturēt, taču sešus gadus viņa draudzē bija mazāk nekā simts cilvēku. Pat man pirmajā dienā draudzē bija jau četrdesmit cilvēki, kad sāku sludināt Maritim viesnīcā. Es sāku ar tiem pašiem flaieriem, kurus izlasot, cilvēki nāca. Kas notika Kevinam? Viņš sāka lietot savas finanses. Viņš zināja, ka būs jāupurē, bet noteikti negaidīja, ka būs jāupurē tik daudz. Viņš ar sievu Margaretu sešos gados iztērēja visus iekrājumus, ko bija krājuši visu dzīvi, lai uzceltu māju. Tad viņiem saslima bērns, bet medicīniskā apdrošināšana arī bija pazaudēta, tika ņemti kredīti. Kevins sāka strādāt stroikās par palīgstrādnieku. Pienāca brīdis, kad viņš zvanīja savam iepriekšējās draudzes mācītājam un lūdza viņu ņemt atpakaļ, taču mācītājs viņam ieteica paciesties un turpināt. Tajā laikā nomira viņa māte un mantojumā atstāja naudu, lai Kevins varētu iegādāties sen kāroto moci, ko viņš arī izdarīja. Braucot ar to, viņš vienmēr atcerējās savu mammu, kā arī izvēdināja galvu, joņojot pa trasēm, kad palika grūti kalpot. Arī vasarās viņam patika doties tālos ceļojumos ar moci. Tas bija viņa sapnis un dzīvesveids. Legālās narkotikas – tā Kevins to nosauca.

2007. gadā pēkšņi draudze sāka augt, un vajadzēja jaunas telpas. Tiklīdz telpas tika uzceltas, draudze atkal pieauga, un atkal bija vajadzība pēc lielākām telpām. Rezultātā, lai atkal uzceltu jaunas telpas, bija nepieciešami četri miljoni dolāru. Kevins saprata, ka bez viņa paša upura nekas nenotiks. Viņš noziedoja šo motociklu savas draudzes telpu celtniecībai. Arī cilvēki sāka ziedot, redzot šo mācītāja soli. Kad tika uzceltas šīs telpas, tās atkal kļuva par šauru. 2008. gadā telpu platība bija 2200 kvadrātmetru, un tās atradās uz divdesmit astoņu hektāru zemes. Svētdienās draudzi apmeklēja seši tūkstoši cilvēku, kaut vietas bija tikai diviem tūkstošiem sešiem simtiem. Laikam dievkalpojumi notika vairākas reizes dienā. Bez šī upura tas tā nebūtu. Kevins pats saka: “Tieši toreiz es sapratu starpību starp sapni un vēlmēm. Jo vairāk tu iegrimsti savā sapnī, jo vairāk tev jāupurē. Likmes nepārtraukti aug, un tu saproti, ka atteikšanās no kādām savām vēlmēm arī ir cenas maksāšana par sapni. Cilvēki saka, ka viņiem ir sapņi un vēlmes, taču patiesībā tiem ir vēlmes, lai apmierinātu savas personiskās vajadzības. Ja šiem cilvēkiem kādreiz arī bija sapnis, tad tas saruka līdz šaurām, egoistiskām vēlmēm. Esmu pārliecināts, ka sapņa dēļ ir jāupurē vēlmes. Bet vēlāk, kad tu esi to upurējis, tev nekas nav jānožēlo.” Šis motocikla zaudējums viņam ir sāpīgs līdz pat šim brīdim. Kad mēs dodam, mēs vienmēr kaut ko zaudējam. Protams, Dievs dod kaut ko labāku, un tomēr ne vienmēr tā notiek. Sapņa piepildīšanai ir nepieciešams reāls ikdienas darbs ar cenas maksāšanu un atteikšanos no kādām savām vēlmēm. Dažreiz tavs sapnis nav Dieva sapnis, bet tava egoistiskā vēlme. Vai tu pirms sapņa esi parunājis ar Dievu, vai Viņš to vēlas? Vai tas nesīs labumu Kristum, ne tikai cilvēkiem? Tāpēc nošķirsim savas vēlmes no sapņa. Ja es būtu dzērājs, es uzsauktu tostu: „Iedzersim, lai mūsu vēlmes sakrīt ar mūsu sapņiem!” Tās vēlmes, kas nesakrīt ar sapni, ir jāupurē, pretējā gadījumā būs kalpošana savām vēlmēm.

„Kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” (1. Korintiešiem 1:28 )

Vispār jau ikviens cilvēks patiesībā nav nekas. Dievs ir izredzējis visus, taču īpaši tos cilvēkus, kurus pasaule nicina un neatzīst. Tu esi izredzēts, lai būtu kaut kas, lai tu piepildītu savu sapni un gūtu panākumus!

Vakar ap desmitiem lūdzu Dievu, staigāju pa istabu, šo to pierakstīju, paskatījos pa logu un ieraudzīju bariņu skaisti skrienošu sportistu. Aiz viņiem bija vēl vairāki simti tādi paši. Ieskatījos internetā – jā, Siguldas pusmaratons. Švaki man sanāca tajā brīdī ar lūgšanu, es sāku vērot šos skrējējus. Interesanti, ka garkājaino džeku barā skrēja arī maza auguma meitene, dažiem aizskrienot pat garām. Mani līdz pat asarām aizkustināja vecie onkīši, kas līki, greizi klumburēja tik uz priekšu. Maratonā piedalījās arī cilvēki invalīdu ratiņos, kas ļoti ātri ar rokām grieza savu mehānismu, un šis mehānisms bija priekšā, nevis sānos. Viens invalīds apdzina daudz skrējēju. Arī tantiņas ar savām nūjām enerģiski kustējās tik uz priekšu. Skrēja arī vecāki kopā ar saviem bērniem. Citiem bija skaisti sporta tērpi, bet dažiem bija kā Rokijam, ar ap vidukli apsietu jaku. Tik uz priekšu! Gaidīju, kad pirmie skries vēl vienu apli, bet sieva teica, ka laikam viņi jau ir finišējuši. Kāda ir mācība? Galvenais ir skriet! Neskaties, ka neesi ideāls, ka tavs augums varbūt neatbilst prasībām vai kājas par īsu, vai vispār to nav. Galvenais ir skriet, un tev būs rezultāts, nebūs pats labākais, bet būs tavs rezultāts. Jo nekas nav ideāls.

Mēs pielūdzam un slavējam Tevi, Kungs! Tu esi pasaules Uzvarētājs. Mēs kā Pāvils dzenamies pretī mērķim, aizmirstot to, kas aizmugurē un dzenoties pēc tā, kas priekšā. Ne kā tukšu gaisu sizdami, bet skrienam pretī balvai, Dievs. Es lūdzu, Svētais Gars, lai šis vārds, kas šodien izskanēja, tiek dziļi pārdomāts un pielietots. Lai Tava slava parādās ikvienā cilvēkā, kas šodien ir te. Lai draudzē parādās Tavs spēks, mīlestība, slava, auglība un panākumi visās lietās. Lūdzu, Kungs, ka mēs saprotam, ka ideālisms ir pretinieks panākumiem, ka mēs skrienam tādi, kādi esam, priecājamies par darbu, ko darām un par rezultātiem, ko esam sasnieguši. Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ideālisms – panākumu pretinieks” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Elita Meirāne, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece