„Tanī dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos”. Jāņa ev. 14:20
„Kad noziedznieks nozieguma vietā atstāj pirkstu nospiedumus, policija tos salīdzina ar tiem nospiedumiem, kas ir datu bāzē. Tā var noskaidrot personu, kura pastrādājusi šo noziegumu. To sauc par identifikāciju.” – saka draudzes „Kristus Pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis savā svētrunā 29. augusta dievkalpojumā Rīgā. „Identifikācijas kods jeb parole ir arī manai e-pasta adresei, kredītkartei. Identifikācija!”, mācītājs turpina. Varētu likties, kāpēc mācītājs izvēlējies tik dīvainu nosaukumu savai svētrunai? Ko šis vārds „identifikācija” nozīmē mūsu kristiešu dzīvēs? Ar ko mums sevi būtu jāidentificē? „Mums par katru cenu ir sevi jāidentificē ar Dievu, Kristu un Svēto Garu!” – saka mācītājs. „Visas nelaimes kristīgajā pasaulē, visas atkrišanas nāk no tā, ka kristieši nespēj sevi identificēt ar Dievu!”
„Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Citādi jūs esat nederīgi”. 2. Vēstule Korintiešiem; 13:5
Vārds „identifikācija” nozīmē „atpazīšana” vai „salīdzināšana”. Mācītājs Mārcis Jencītis šajā svētrunā stāsta draudzei, cik svarīgi ir sevi salīdzināt ar Kristu, spēt ieraudzīt to, ka mūsu grēki, vecā dzīve, problēmas un nelaimes ir uznestas pie krusta Golgātā un to, ka mums ir dota Jēzus daba, Viņa taisnība, Viņa spēks, Viņa uzvara! Nevis mēs paši, bet gan Kristus dzīvo mūsos!
Ko mēs iegūstam, ja spējam sevi salīdzināt, identificēt ar Kristu?
„Viss kas ir Dievam, pieder arī man, un viss, kas ir mans, pieder arī Dievam!” – saka mācītājs. „Mūsu Kungā mums ir mūžīgā dzīvība, dziedināšana, brīvība un vara pār velnu. Ja spējam sevi identificēt ar Dievu, mēs spējam uzvarēt katru ienaidnieka pretspēku, esam stipri kalpotāji un līderi neatkarīgi no apstākļiem. Tad atkrīt jautājumi par desmitās tiesas došanu, kalpošanu un nākšanu uz draudzi, sadraudzību ar brāļiem un māsām mājas grupā. Man ar savu sievu ir kopīgs ģimenes budžets. Viss, kas pieder man, pieder arī viņai, un otrādi. Ja es apzinos, ka viss, kas ir mans, pieder Dievam, man nav problēmas ar ziedošanu!”
„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā. Esmu ieskatījies visādos likteņos, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvo pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, Kas mani dara stipru.” Vēstule Filipiešiem; 4:12-13
„Identificēt sevi ar Dievu nozīmē identificēt sevi ar pārējiem brāļiem un māsām Kristū, Dieva draudzi. Ja es uzskatu draudzi par savu ģimeni, par savējiem, tad atkrīt jautājumi, ko darīt un ko ne, tad kalpošana vairs nav jūgs. Tas sīki aizvainojumi un pārestības mūs nespēj šķirt no Dieva ģimenes, no draudzes.” – saka Mārcis.
„Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Jēzū Kristū!” vēstule Filipiešiem 4:19
Mācītājs Mārcis Jencītis turpina: „Šis apsolījums ir jālasa kontekstā. Filipiešu draudze sevi ir identificējusi, pielīdzinājusi Jēzum Kristum. Daudzi kristieši nav sevi identificējuši ar Jēzu, bet viņi paņem šo apsolījumu un pēc tam pārmet Dievam, ka tas nedarbojas viņu dzīvēs!”
Lūkas evaņģēlija 16. nodaļā ir stāsts par negodīgo nama pārvaldnieku, kurš izsaimniekoja sava kunga mantu un tāpēc tika atlaists no darba. Pēdējā darba dienā viņš atlaida parādus sava darba devēja parādniekiem no sava kunga īpašuma. Viņš, protams, rīkojās negodīgi. Taču Jēzus paslavēja šo vīru un teica, ka mēs, kristieši, gaismas bērni, varam no viņa kaut ko arī mācīties! Viņš prata iegūt sev draugus! Vai mēs, kristieši, protam iemantot sev draugus, lai vestu viņus pie Kristus? Vai mēs lietojam visus savus resursus, spēkus, arī savu laiku un naudu, lai glābtu dvēseles, darītu sev draugus Dieva valstībā? „Ja zinu, ka varu labu darīt, es to nedaru, tad tas ir grēks!” – saka mācītājs. To saka arī Dieva Vārds. „Es lietošu visu, kas man ir, pielikšu visas pūles, lai identificētu devi ar Dievu! Es lauzīšos ar spēku Dieva valstībā! Es būšu tur, kur tas Kungs mani vēlas redzēt!” – viņš turpina.
Kas notiek, ja nespējam sevi identificēt ar Dievu?
„Atnāk liekulība, lepnība un izlikšanās cilvēku priekšā. Sākas reliģiska darbošanās. Notiek kalpošana elkiem!” – saka Mārcis. Apustuļu darbos 5. nodaļā ir stāsts par Ananiju un Sapfiru. Arī viņi piederēja pie draudzes un droši vien sauca sevi par kristiešiem. Viņi pat darīja labus darbus un domāja, ka ir krietni ticīgie. Vai mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri pārdod savus zemes gabalus vai nekustamos īpašumus un ziedo tā Kunga darbam kaut vai daļu? Šā vai tā, te ir runa par tūkstošiem, ļoti lielām naudas summām. Ananijas un Sapfiras grēks nebija tas, ka viņi ziedotu Dievam par maz. Viņu vaina bija tā, ka viņi gribēja izlikties labāki cilvēku priekšā, draudzes un apustuļu priekšā, nekā patiesībā bija. Pirmo kristiešu draudze bija kā komūna, kurā daudzi tās locekļi atnesa visu savu īpašumu. Tā viņi identificējās savā starpā un arī ar Dievu kā viena liela ģimene, kurā viss ir kopējs. Tomēr tā nebija spiesta lieta. „Kā mēs ziedojam?” – draudzei jautā mācītājs. „Tā, lai izrādītos cilvēkiem kā baigie labvēļi?”
„Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga.” Mateja evaņģēlijs 6:2
„Nesen ziedojumu traukā atradu saburzītu 100 latu naudas zīmi. Tas liecina, ka cilvēks ir ziedojis Dievam. Parasti cilvēki slēpj mazas naudas zīmes, piecīšus, lata monētas, jo kaunas, ka tik maz ziedo. Lielas naudas zīmes vicina kā karogu un met ziedojumu traukā tā, lai visi to redz. Šis cilvēks bija saburzījis plaukstā savu simtnieku, ziedojis to tā, lai neredzētu neviens, kā vien Dievs! Sargāsimies no tā, lai mēs ar savu svētumu izrādītos cilvēku priekšā!” – saka mācītājs Mārcis. „Darīsim visu, lai spiestos iekšā Dieva valstībā ar spēku! Darīsim visu, lai identificētu sevi ar Jēzu!”
„Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus. Bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani”. Vēstule Galatiešiem; 2:20
