Identitāte ir kaut kas tāds, kas ir jāapzinās un jāveido, tā ne vienmēr ir atkarīga no tevis paša. Piemēram, tu nevari izvēlēties, kur piedzimt, kas ir tavi vecāki. Līdz noteiktam vecumam tu nevari izvēlēties vidi, kas veidos tevi – cilvēkus, cilvēku grupas, kurā esi ielikts. Mazs bērns līdz piecu gadu vecumam saņem pamatinformāciju, tādēļ šie pirmie dzīves gadi ir vissvarīgākie. Kad nāk tāds vecums, kad bērns sāk pats sevi apzināties, sāk nobriest, viņš jau pats var izvēlēties un veidot savu identitāti.
Kas tad ir identitāte? Tā ir piederība pie kādām sociālām grupām. Sociāla grupa var būt valsts, draudze, vispār kristietība. Tomēr, ja runa ir par piederību, tad tā ir konkrēta draudze. Tā var būt kāda amatu apvienība, sporta organizācija, kas vieno cilvēkus, kam svarīgs sports. Tā var būt arī kāda īpaša sporta disciplīna, mākslas novirziens, mākslinieku biedrība. Piemēram, Rīgā ir mākslinieku nams, Latviešu biedrības nams. Tam visam ir bijis sākotnējs mērķis. Nams ir tikai jumts virs galvas, pulcēšanās vietas, kur sapulcējas līdzīgi domājoši cilvēki, kuriem ir līdzīga identitāte jeb piederība. Identitāte ir ne vienkārši piederība kādai sociālai grupa, bet sevis apzināšanās kā piederīgu konkrētai sociālai grupai. Sociāls nozīmē sabiedrisks. Vēl identitāte ir sevišķums jeb arī savdabība, kāds īpašību kopums, tas, ar ko tu atšķiries. Sinonīmi identitātei, lai labāk izprastu šo jēdzienu. ID karte apliecina tavu piederību. Šodien dokumentos vairs var nerakstīt tautību un daudz ko citu, kas ir ļoti būtisks un svarīgs, kas patiešām veido tavu identitāti. Dokumentos esmu redzējis “vecāks nr.1” un “vecāks nr.2”. Tāpat arī tautību vairs nav svarīgi uzrādīt dokumentos, vai esi un ar ko esi precējies. Tas norāda uz to, ka notiek globāla cilvēka identitātes demontāža.
Ja cilvēkam vairs nav identitātes vai viņš to neapzinās, tad viņam viegli var iedēstīt to, ko vēlas kādi, kas organizē, izglīto, kam ir savi mērķi un vīzija, kas grib izveidot cilvēkus, ko viegli atraut. Latvijā jau ilgus gadus ir izveidotas organizācijas šim mērķim. Vienmēr tas tiek pasniegts kā cīņa pret vardarbību, bērnu tiesības, zaļā politika. Labu mērķu vārdā ir viegli cilvēkus, īpaši bērnus, iežēlināt – skudriņa, kaķītis, sunītis… Tik ļoti tas viss ir aizgājis, ka cilvēki un valstis tiek pakļautas absolūti destruktīvām direktīvām. Cilvēki vairs nespēj noturēt savu ekonomiku, brīvību. Ir ļoti daudz it kā labu lozungu, kas patiesībā ir destruktīvi. Tās ir dažādas valstiskas un nevalstiskas organizācijas ar šādiem mērķiem, piemēram, lai nošķirtu bērnu no ģimenes. Tam vāc pat ziedojumus, reklamē uz reklāmas stabiem it kā rūpes par bērniem. Es nedomāju, ka tās ir rūpes par bērniem, bet ka tas ir kaut kas, kas izceļ, ka bērniem nav tiesību, ka viņi ir ierobežoti, viss ir slikti. Tādēļ reklamē, ka jāpiecieš dažādas lietas, kā, piemēram, jāpalielina tiesības bērniem tādā veidā, ka vecāki nevar iebilst, pienākumu mazāk, tiesību vairāk, kā rezultātā bērni tiek nošķirti no ģimenes. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nav identitātes. Ģimene ir pirmā vieta, kur veidojas identitāte. Kam to vajag? Tiem, kuri grib izveidot, iedēstīt cilvēku, kas viņiem ir noderīgs, izaudzināt viegli manipulējamu masu. Tas nav nekas jauns. Ja kādam šķiet, ka tas, kas šodien notiek pasaulē, ir kaut kas jauns, tad dziļi maldas. Šīs lietas ir tikpat vecas kā pasaule. Nekas nav mainījies. Nezinu, kādēļ cilvēkiem šodien tas ir tāds atklājums, ka notiek tādi vai šādi. Padomā, kāpēc nevis kādu otršķirīgu mācību vielu izņem no skolām, bet vēsturi. Kāpēc tieši vēsturi? Vai tas nav noziegums pret valsts drošību? Neveidojas patriotisms un tas apdraud valsts drošību. Ja nepieciešams armijā un policijā ņemt sievietes, tās mazās meitenītes, kuras nokritīs, kad ar pirkstu pagrūdīs, tad valstī ir apdraudēta drošība. Kur ir vīrieši? Tas tiek mākslīgi veidots. Ja nav vēstures un patriotisma, nav apziņas, piederības pie savas valsts, tad nav arī tos, kas dienē armijā, kas vēlas strādāt valsts struktūrās. Tieši tādēļ vēsture tiek izņemta no skolas programmas. Varbūt, ka atgriezīs to atpakaļ, par to ir jācīnās. Mācību materiāli par bērnu seksualizāciju, par dzimumu maiņu, kas parādījās internetā, izraisīja lielu traci. Tas pāršalca sociālos tīklus, mediji ziņoja, pat “Panorāmā” runāja par to. Prezidents Rinkevičs un izglītības ministre A. Čakša pateica, ka slikti, un cilvēki nopriecājās, cik labs prezidents un izglītības ministre. Bet vai noklausījās visu, ko teica prezidents, Čakša un eksperti? Slikti ir ne jau tas, ka šie materiāli eksistē un tika publicēti, bet slikti ir tas, ka tie par ātru tika pienesti, jo sabiedrība vēl nav gatava. Viņi mums neprasa, bet gatavina, tāpēc, lūk, nevajag vēsturi. Tāpēc arī vajag demontēt ģimenes modeli – atraut, sabojāt, demontēt cilvēka identitāti. Tad, kad cilvēka identitāte ir demontēta, tad faktiski ar šo cilvēku var darīt visu, ko vēlas. Identitāte ir izšķirošs faktors. Es runāju par globālām parādībām. Latvija nebūt nav pēdējā vietā. Mēs esam vienā no pirmajām vietām, kas vēl turas, neskatoties, ka visas varas pozīcijas ir šo vērtību noārdītāju rokās. Kanādas premjerministrs Džastins Trudo pateica, ka netiks pieļauts un necietīs homofobus. Tur ir izteikts fašists pie varas. Kanādā ģimenes iziet demonstrācijās uz ielām, notiek tūkstošu marši. Pie mums tā nenotiek, bet nav arī vēl tik traki. Dzirdēju kādu cilvēku sakām par Stambulas konvenciju: “Nu šito latviešiem vajadzēja, jo citādi nepamodīsies.” Es iebildu un teicu, ka šito nevajadzēja gan, jo, ja Stambulas konvenciju pieņems, tad nekas vairs nepalīdzēs, jo tiks atrauta identitāte pašā saknē. Tas būs tikai laika jautājums. Jau tagad, kad šī konvencija vēl nav pieņemta, likumā nav nekādas vidējās, pašizdomātas dzimtes. Karikatūrists bija uzzīmējis lapsu, kura grib tikt vistu būrī. Tam priekšā sēž kaķis un suns, un lapsa viņiem saka: “Es piedzimu kā lapsa, bet šodien jūtos kā vista. Laidiet mani vistu būrī!” Mums likumdošanā nav tāda jēdziena, ka es varu būt tas, kā es jūtos un lietot visāda tiesības, kā, piemēram, vīrietis var iet sieviešu tualetē un tamlīdzīgi. Tas ir pretīgi mums kā valstij, kā Latvijai. Čakša teica, ka normālas ģimenes modelis ir komunistu modelis. Visus, kas ir par konservatīvām vērtībām, viņa nosauca par “kremliniem”, par nostaļģiju pēc Padomju Savienības, kurā seksa nebija. Kas notiek? Stambulas konvencija nav ratificēta, bet ir pilni mediji ar bērnu seksualizāciju. Visu laiku mediji vienkārši bombardē ar šīm tēmām. Tik skaidri var redzēt, kā mediji strādā, skalo smadzenes un tādēļ daži domā, ka latviešiem vajag konvenciju, jo citādi nepamodīsies. Ja pieņems šo konvenciju, tad gan vairs nepamodīsies. To identitāti, kuru ieliks bērniem caur izglītību, kultūru, atraujot no ģimenēm, vērtībām, to tik vienkārši vairs nevarēs izmainīt. Tas jau būs kā smags akmens, kurš ripo un neviens vairs neapturēs. Ir sakāmvārds, ka dzelzs ir jākaļ, kamēr karsta. Tas ir līdzīgi – kamēr ir iespējas, tikmēr jāizmanto. Cilvēka identitāte ir ļoti svarīga. Ir lietas, kuras cilvēks neizvēlas – kādā ģimenē viņš piedzimst, kāda ir viņa rase. Maikls Džeksons gribēja būt balts un sabojāja savu veselību. Nevar izvēlēties savu identitāti attiecībā uz dzimumu, neatkarīgi no tā, kā tu jūties. Tu vari justies savādāk, bet tas nemaina bioloģisko faktu. Tas ir bioloģisks un mentāls fakts. Pilnīgi cita uzbūve cilvēkam ir smadzenēs, iekšējā pasaulē. Tas ir cits cilvēks – vīrietis un sieviete – un to nevar izvēlēties, bet ir lietas, kuras var izvēlēties, kas veido tavu identitāti. Tātad tas, pie kādām sociālajām grupām tu sevi apzinies, tas sevišķums jeb savdabīgums, kurš tev piemīt un kurš nāk no noteiktas vides, kurā tu esi piedzimis un audzis. Ir lietas, kuras tu pats izvēlies un veido savu identitāti tajā brīdī, kad tu sāc sevi apzināties par to, kurš pats var mainīt savu identitāti. Ir tāda interesanta parādība, kā, piemēram, manai sievai. Viņa piedzima ģimenē, kurā alkohols bija īpašā cieņā, bet viņa nekad mūžā pati to nav pagaršojusi. Interesanti, tas nozīmē, ka kaut kas nogāja greizi, ne tā kā parasti. Tas nozīmē, ka cilvēks ir laicīgi pacenties un piestrādājis pats pie savas identitātes. Tas ir gandrīz neiespējami – atraut sevi no tā, ko tu ģimenē esi ieguvis. Bērnam tas ir gandrīz neiespējami, bet redzi, notiek dažādi.
Kas vēl ir sinonīms vārdam – identitāte? Tā ir piederība un saknes. No saknēm aug redzamā auga daļa. Tā daļa, kas ir redzama, ir piederīga pie savām saknēm. Tā aug tāda, kādas ir tās saknes. Tātad identitāte ir piederība, apzināšanās vai sevis piederība pie kaut kādas grupas vai pie kaut kā sevišķa. Tas ir īpašs stāvoklis. Saknes nozīmē, ar ko kāds ir nesaraujami saistīts. Identitāte, tā ir sakne vai piederība tam, ar ko tu esi nesaraujami saistīts – ar vidi, ar vietu, ar cilvēkiem un tā tālāk. Tautai ir identitāte, īpatnību kopums, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām. Katra tauta ir citāda un cilvēka identitāti veido vide. Ir lietas, kas nav maināmas vispār un tās ir rase, dzimums, bet kā redzat, var mainīties tas, par ko viņš sevi apzinās. Ja viņš ir melns, tad, piemēram, viņam šķiet, ka viņš ir balts, vai viņš ir vīrietis un viņam šķiet, ka viņš ir sieviete. To gan var mainīt, bet būtību tas nemaina. Ir lietas, kas nemainās, bet ir lietas, kuras var mainīt savā identitātē. Un tas ir svarīgi.
Mums sava identitāte ir jāveido pēc debesu parauga – dievišķa identitāte, debesu identitāte, kas ir pāri visam tam, kas ir virs zemes.
Jāņa evaņģēlija astotajā nodaļā ir Jēzus vārdi. Jēzus, Dieva Dēls, Dievs cilvēka miesā ir Bībeles centrs. Viņa upuris un Viņš pats kā persona ir centrālā persona, centrālais notikums – nāve pie krusta un augšāmcelšanās, grēku izpirkšana. Ja mēs kaut kam vēlamies līdzināties un ja mēs vēlamies veidolu, kam līdzināties, tad Viņa vārds ir Jēzus Kristus. Tie panākumi, kurus Jēzus sasniedza, to, ko Viņš izdarīja, liecina par to, ka Viņš jau divu tūkstošu gadu garumā ir vispopulārākā persona virs zemes, tāpat arī kristīgā ticība. Ar ko tad ir izskaidrojama šī fenomenālā atpazīstamība, popularitāte, ietekme un tas, ko Viņš izdarīja trīs ar pusi gadu laikā, sagatavojot mācekļus, atstādams savu mācību virs zemes, uzceļot draudzi, atstājot sekotājus un mācekļus aiz sevis, kas darbojās jau divus tūkstošus gadus? Zini, Jēzum bija kāda īpašība. Viņu apsūdzēja par to, ka Viņš Pats par Sevi liecina, un teica, ka Viņš nav īstais. Skaties, ko Viņš saka:
“Lai gan Es liecinu pats par Sevi, tomēr Mana liecība ir patiesa, jo Es zinu, no kurienes Es esmu nācis un kurp eimu. Bet jūs nezināt, no kurienes Es nāku un kurp eimu.” (Jāņa evaņģēlijs 8:14)
Jēzus saka: “Es zinu, no kurienes esmu nācis, un zinu, uz kurieni Es eju.” Jēzus saka: “Es zinu, kas Es esmu.” Lūk, arī atslēgas teikums jeb atslēgas vārdi – “Es zinu, kas Es esmu”. Katram kristietim ir jāzina, kas viņš ir. Sava identitāte, identitāte ir šī piederība tam, kas tu esi, no kurienes tu nāc, uz kurieni tu ej. Tas ir svarīgs jautājums. Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Ja kristietis nezina savu identitāti, viņš ir zaudētājs. Un tā ir jāveido. Kā jau es minēju, kā tiek audzināti bērni līdz piecu gadu vecumam. Viņi jau to nevar izvēlēties un tas arī nosaka visu dzīves tecējuma virzību. Tāpat arī visa politika un sistēmu vide, kurā mēs pēc tam arī kā jaunieši tiekam ielikti. Cilvēkiem skalo smadzenes, pieaugušajiem, pusaudžiem, jauniešiem, visiem skalo smadzenes.
Lai kristietis varētu pastāvēt šajā pasaulē bez identitātes, tad bez stipras identitātes apzināšanās nav iespējams pastāvēt, nav iespējams uzvarēt. Tev ir skaidri jāzina, kas tu esi, pretējā gadījumā būs bailes, neziņa, nepareizi lēmumi, nepilnvērtīga dzīve.
Ir tāda Bībele, kura saucas “Pilnvērtīga dzīve”. Tur ir ļoti daudz komentāru, skaidrojumu un karšu. Tev nav iespējama pilnvērtīga dzīve bez savas dievišķās identitātes, bez debesu identitātes. “Es zinu, no kurienes es esmu nācis un kur es eju.” Tu zini, ka Bībelē ļoti daudzās vietās Dievs par Sevi saka: “Es esmu.”
Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” (2. Mozus grāmata 3:14)
Viņš zina, kas Viņš ir. Viņš nevar pat paskaidrot Mozum. Mozus saka: “Ko man teikt izraēliešiem, pie kuriem es iešu un teikšu – ejam? Kas mani sūtījis pie viņiem?” Dievs teica: “Ej un saki – tevi sūtīja Es esmu, kas Es esmu.”
Bet Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” (2. Mozus grāmata 3:13-14)
“Kas tu esi?” “Es esmu, kas Es esmu.” Ļoti daudz šie vārdi ir Bībelē. “Es esmu Tas Kungs, Es esmu Tas Kungs.” Tad, skatoties uz pašu svarīgāko personu Bībelē – uz Dievu -, mēs redzam, ka Dievs ir tas, kas zina, kas Viņš ir. Mēs redzam, kā Viņa Dēls Jēzus Kristus zina, kas Viņš ir. “Es zinu, no kurienes Es esmu un uz kurieni Es eju.” Vai tu zini, no kurienes tu nāc, uz kurieni tu ej, vai tev ir skaidra vīzija, debesu vīzija, nevis pašizdomāta, vai tev ir Viņa principi kā vadlīnijas, tu apzinies savu identitāti, ka tava piederība ir debesīs? “Es esmu – tas mani sūtījis pie jums,” tā teica Dievs, sūtot Mozu pie izraēliešiem.
Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:9-11)
Mūsu identitāti nosaka mūsu pasaules uztvere, tātad vide. Tad, kad mēs paši jau varam vērtēt un izvēlēties, tad arī mums ir uztvere, kā mēs skatāmies uz lietām. Es jau pieminēja, ka pat nepilnvērtīgā ģimenē tomēr var izaugt vairāk vai mazāk pilnvērtīgs cilvēks. Ja pēc tam, kad šis cilvēks sāk sevi apzināties, pats izvēlas vidi, kurā viņš grib būt, viņš izvēlās to, ko viņš pieņem, kādus principus pieņem un kas viņam ir pareizi un kas ir nepareizi. Katra kristieša identitāti veido, pirmkārt, regulāra Bībeles lasīšana un nevis vienkārši lasīšana, bet konteksta izprašana un ikdienas Bībeles studēšana, veselīga Bībeles izpratne. Bībelē Pēteris saka: “Es modināšu jūs ar atgādinājumiem.”
Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. (Pētera 2. vēstule 1:13)
Mums nepārtraukti ir sev jāatgādina Dieva vārds, mums nepārtraukti ir jāveido sava identitāte. “Tāpat spriediet arī jūs par sevi,” Bībelē teikts.
Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:11)
Tas nozīmē, domājiet par sevi tā, kas tu esi caur Kristus upuri. Tev ir jādomā tā, kas tu esi, pieņemot Kristus upuri. “Kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns.”
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Jauns radījums, lūk, kas ir būtisks un svarīgs. Tu esi jauns cilvēks. “Tāpat spriediet arī jūs par sevi” – ka tu esi jauns cilvēks. Bailes un dažādas citas destruktīvas īpašības tevi pazudinās, ja tu neapzināsies savu identitāti, tu neko tādu vērā ņemamu nevarēsi izdarīt. Tiklīdz tu sastapsies ar kādām spēcīgākām personībām, tu nevarēsi pastāvēt viņu priekšā. Viņi ar tevi darīs, ko grib. Viņi parādīs tev tavu vietu. Tikai apzinoties savu identitāti, tu vari viņiem ierādīt vietu. Tikai apzinoties savu identitāti, tu vari darīt kādas lietas, neskatoties uz to, ko citi domā par tevi vai kaut ko saka par tevi. Tikai apzinoties to, tu vari darīt tālāk to, ko tu uzskati par pareizu, kas būtu jādara, pretējā gadījumā tevi apturēs. Kā viens cilvēks teica, Latvijā neviens nav ieinteresēts, lai ražotu uzņēmējus, lai ražotu vērtībās balstītus cilvēkus. Visiem vajag ierēdņus vai kaut kādus izpildītājus. Skolā diemžēl nemāca, kā būt personībai. Diemžēl to nemāca skolā, bet to māca draudzē “Kristus Pasaulei”.
Tāpat spriediet arī jūs pār sevi [..]. (Romiešiem vēstule 6:11)
Mūsu identitāti veido mūsu pasaules uztvere un vide. Vide un pasaules uztvere. Redzi, vide jau pati par sevi tevi neveido. Ja tev ir bloķis pret šo vidi, nu tad grūti būs. Īpaši labas lietas no vides pieņemt ir grūti. Sliktās lietas mēs ātrāk pārņemam. Bet videi tomēr būs izšķiroša nozīme – ģimene, kurā cilvēks izaudzis, draudze, kurā viņš ir, organizācija un valsts. Ja kāds vairāk ir palasījis mācītāja Dāga Hevarda-Milla grāmatas, tu zini, ka Dāgs nav baltā krāsā. Viņš ir melnā krāsā, un viņš neko glaimojošu nesaka par saviem melnādainajiem brāļiem. Viņš neko labu par viņiem nesaka. Un tas ir mācītājs ar lieliem panākumiem, ar gudrību par to, ko viņš ir izdarījis Dieva valstības lietās. Un kāpēc viņš nesaka? Viņš saka, ka nu tādā Āfrikā visi ir sliņķi ar verga domāšanu un viņiem nekā nav un tā tālāk. Un kāpēc tā ir? Tāpēc, ka tāda ir viņu identitāte, tā ir tā vide, no kuras viņi nāk un tikai retais izraujas. Pret identitāti nekādi ieroči nebūs spēcīgi. Pret pareizu dievišķu identitāti nekādi ieroči nav spēcīgi. Kas celsies pret tevi, tas arī kritīs tevis dēļ.
Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli [..]. (1. Jāņa vēstule 5:4)
Viss, kas ir dzimis no Dieva, tātad Dieva bērna identitātei primāri ir jaunpiedzimšana. Kad tu esi pieņēmis Jēzu par savu glābēju, esi piedzimis no augšienes, notiek vērtību maiņa, notiek darbs pie savas identitātes maiņas. Vecā identitāte iet pa pēdām, bet tu to maini. Tu novelc veco domāšanas veidu un uzvelc jauno domāšanas veidu. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Tu, draugs, esi nācis no Dieva, kopā ar lietošanas instrukciju. Katrs ražotājs, kurš ražo aparatūru, un ne tikai aparatūru, katram ražojumam līdzi nāk instrukcija, no mazākā izstrādājuma līdz lielākam ražojumam, visam līdzi nāk ražotāja instrukcija, bez kuras šī prece, ko tu esi iegādājies, vienkārši ir bezjēdzīga. Šī instrukcija ir jāievēro. Un tāpat arī katram, kas dzimis no Dieva ir jāievēro Viņa instrukcija. Tev ir jāveido šī jaunā identitāte, lai tu piesūktos ar to. Tāpat arī kristiešiem ir dažādas draudzes, bet parādīt savu identitāti ir būt kādā draudzē. Kura draudze? Es apzinos sevi piederīgu pie kristiešiem, bet realitātē – pie kādiem kristiešiem tu piederi? Redzi, tu esi draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieks. Šī ir tava šīs draudzes identitāte. Jā, mēs apzināmies, ka mums kā draudzei mūsu piederība ir arī pie citām draudzēm, sadraudzībā. Mēs apzināmies piederību, bet reāla identitāte ir reāla vide, piederība sociālai grupai. Āmen! Tas veido tavu identitāti.
Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. (Filipiešiem vēstule 3:20)
Mūsu piederība ir debesīs. To ir svarīgi apzināties. Vienīgais reālais instruments virs zemes tā ir draudze, kurā tu patiešām reāli vari piederēt, reāli vari apzināties, ne tikai attālināti, bet reāli būt draudzē. Šī vide arī veidos tavu identitāti.
Ir pētījums, ka tipisks piecgadīgs bērns dienā dzird 11 reizes vārdu “jā”. Vecāki, kas audzina savus bērnus, saka vārdu “jā” 11 reizes un 121 reizi šis bērns dzird vārdu “nē”. Ja tu tā pavēro, cik daudz ir veiksmīgu cilvēku, tad tā arī būs. Tie, kas ir dzirdējuši “nē”, automātiski viņi veido negatīvu identitāti vai piederību “Nē!” klubam. No visa ir jābaidās, nekas nav iespējams, viss ir slikti. Es nesaku, ka nav jāsaka bērniem “nē”. Ir jāsaka, bet kā tu to dari un, galu galā, ir jābūt kaut kādam balansam starp “jā” un “nē”. Īpaši pludmalē kādreiz, šovasar daudz nav iznācis tur būt, bet man tā griežas ausīs, tas nozīmē, ka man tas atsaucās sirdī un ir ļoti nepatīkamas sajūtas. Es neiešu un nevienam neteikšu par to, katrs pats audzina savus bērnus, kā viņš grib. Un īpaši kāda māmiņa, kurai ir vairāki bērni, tad tie bērni skrien ūdenī, mamma sauc pakaļ: “Auksts ūdens, saslimsi!” Ir vecāki, kuri vispār bērnus nelaiž ūdenī un pēc tam brīnās, ka viņi visu mūžu ir puņķaini. Vecāki it kā grib bērnus pasargāt no puņķiem, nelaižot aukstā ūdenī, bet šādā veidā bērni arī nepierod pie normāli vēsa ūdens. Bērniem vispār patīk auksts ūdens. Viņi sēž ūdenī līdz paliek zili, un nav nekādas vainas. Es nesaku, ka tagad visus ir jātur ledainā ūdenī, bet bērniem patīk ūdenī un viņiem vajag ūdeni, viņiem vajag pludmales smiltis. “Tu dziļi neej, tikai līdz potītēm, jo vari noslīkt, haizivs izlīdīs, var ieraut tevi”. Hurgadā varbūt arī var haizivs, bet ne pie mums. “Gaujas upē nepeldies, tur ir atvari.” Es nekad mūžā neesmu Gaujā redzējis nevienu atvaru, kurš var ieraut iekšā. Es, draugi, esmu taisīts Gaujā, tu saproti – ražots Gaujā. Mamma tā arī saka, varbūt tas bija arī Gaujā, un ja tas moments nebija tieši Gaujā, tad tas bija pie Gaujas. Ir tik daudz dzirdēts, ka atvari un plūstošās smiltis, un trīskāršie un dubultie dibeni. Es neesmu redzējis nekādus dubultos dibenus Gaujā. Upei gandrīz visur var pārbrist pāri. Ja tur ir dubultais vai trīskāršais dibens, nu tad tur nevajag staigāt, tad peldi. Nu skaidrs, ja mazu bērnu palaid Gaujmalā, viņu aiznesīs straume, nevajag visu pārspīlēt, bet es tikai dzirdu: nedari to, noliec nost, neaiztiec, saslimsi, būs bronhīts. Tā kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur Lāsma laistījās ar ūdeni: “Puika saķers meningītu.” Redziet, šite nē, būs slikti un notiks tev tas un šis, īpaši jau bērna vecumā, tas iespiežas un veido identitāti. Kas viņu veido? Tie paši vecāki, un tā jau ir tā vide, un pēc tam no tā atkauties, ja godīgi, tev arī inkaunters nepalīdzēs. Nepalīdzēs nekas, kā tikai pašam darbs ar sevi. Ir jāmaina identitāte, vai, pareizāk sakot, ir jāaizstāj vecā identitāte ar jauno, kamēr tu pārliecinies, ka jaunā ir labāka un labāk darbojās, tad tā vecā varbūt ar laiku aizmirsīsies. Kur ir mūsu piederība? Debesīs!
Jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. (Efeziešiem vēstule 2:18-20)
Lūk, kādai tev ir jābūt apziņai un reālai piederībai. Stūra akmens ir Kristus, nams ir draudze, uzcelta uz apustuļu un mācītāju pamata. Vispār viss ir ļoti vienkārši, bet visā procesā varbūt ne vienmēr viss ir tik ļoti vienkārši, bet vispār ir vienkārši. Esi tajā vidē, kur tevi veido un tu pats vari veidot dievišķu identitāti sevī, apziņu, kas tu esi. Klausies, es tev pateikšu, kas tu esi.
Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. (1. Pētera vēstule 2:9)
Tu esi izredzēts, tu esi ķēniņš, tu esi priesteris, tu esi svētais, tu esi valdnieks, tu piederi Dievam, lai celtu Viņam valstību. Lai celtu un veidotu savu identitāti saskaņā ar Viņa gribu un lai celtu Viņa valstību. Lai nāk Viņa valstība un Viņa prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Savā ziņā tev ir jājūtas pārākam par citiem. Saproti? Cilvēki jau nav ķēniņi, tavs amats arī nav ķēniņš, bet Viņš saka, ka “jūs esat ķēniņi”. Tev ir jājūtas pārākam, bet ne tādā nozīmē, ka kāds cits ir sliktāks par tevi. Nē, cilvēki visi ir vienādi.
Es kādā grāmatā lasīju citātu: “Ja tu raksti savas dzīves grāmatu, tad neļauj savu roku ar pildspalvu vadīt nevienam citam. Tu pats esi savas laimes kalējs, tu pats esi savas dzīves veidotājs.”
Ja godīgi, pat Dievam, tas ir tā interesanti, bet es nesaku, ka pat Viņam nav jāļauj vadīt tavu dzīvi, to ir jāļauj, bet vienmēr atceries, ka Viņš tev ir devis brīvu izvēli. Tu esi īpašs. Dzīvniekiem nav brīvas izvēles. Tu fano par dzīvnieciņiem un tā tālāk, te vilki staigā, lāči jau staigā Pierīgā. Ar dzīvnieku aizsardzību mednieki ir ierobežoti. Cilvēks šeit vairs nav svarīgs, galvenais ir dzīvnieki un viss cits. Viss ir ačgārni. Tev nav jābaidās ne no kā, jo Dievs tev nav devis bailības garu. Saproti, tava identitāte, tu esi drosmīgs, tu esi piedzimis no augšas, tu esi jauns cilvēks, drosmes gars mīt tevī. Lai kā tu justos, saki:
[..] lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs! (Joēla grāmata 4:10)
Vienmēr saki – es esmu spēcīgs!
Vai ir kāds redzējis filmu vai lasījis grāmatu ”Septiņi gadi Tibetā”? Filmā galveno varoni spēlē Breds Pits, filma ir diezgan paveca. Filma ir par reālu cilvēku, viņš nomira 93 gadu vecumā. Austrietis, austriešu zēns, kurš kopumā visas dzīves laikā ir pabijis 600 ekspedīcijās. Padomā – 600 ekspedīcijas. Viņš bija izcils alpīnists, slēpotājs un sazin kas vēl. Arī kandidāts uz olimpiskajām spēlēm, bet, tas bija pirms kara, Austrija boikotēja nacistiskās Vācijas olimpiskās spēles un tajās nepiedalījās. Visticamāk viņš arī kļūtu par olimpisko čempionu. Šo cilvēku sauca Henrihs Harera (Heinrich Harrer). Sauksim viņu par Henrihu. Viņš kā brīvprātīgais iestājās nacistiskajā partijā, iegūstot seržanta pakāpi, kā arī bija partijā SS rindās. Tas ir līdzīgi kā padomju laikā, arī tagad ir armijas sporta klubi, un Henrihs bija izcils sportists. Viņš bija ļoti izturīgs, bet viņa mīnuss bija tāds, ka viņš bija neciešams. Viņam bija grūti sadzīvot ar cilvēkiem. Henrihs bija arī augstprātīgs, jo galvenais bija viņa sasniegumi, pārākums. Ne velti tieši tāds cilvēks un vēl kā blondīns iestājās SS. Iespējams, kāds ir lasījis vai redzējis “Ziemeļu sienu” (Nordwand) par alpīnistiem. Lūk, viņš bija pirmais, kurš uzkāpa ziemeļu sienā. Ziemeļu siena ir ļoti bīstama Alpu virsotne. 1939. gadā kopā ar vācu ekspedīciju viņš devās iekarot Himalaju virsotni. Lavīnu un citu neveiksmju dēļ viņi noklīda, bet beigās nonāk Himalajos, tikai angļu gūstā, jo viņš tak ir nacists, bet viņam ar nacismu nav nekāda sakara, karā nav piedalījies, bet viņš ir alpīnists. Tālāk viņi nonāk kaut kādā ciematā, kurā ir angļu vara. Protams, viņš cenšas bēgt, bet tiek atgriezts atpakaļ. Viņš visu gribēja pats, jo bija absolūts egoists, bet tomēr talantīgs un spēcīgs. Henrihs nodzīvoja 93 gadus. Galu galā viņš Himalajos ilgi klīda, protams, arī zaga ciematos. Kā viņš tur izdzīvoja, es nezinu, bet nonāca viņš Tibetā, aizliegtajā pilsētā, kur svešiniekus nepieņēma. Apbrīnojamā kārtā viņu kopā ar draugu pieņēma. Viņa draugs apprecas ar vietējo tibetieti. Un Henrihs kļuva par Dalailamas draugu, jo Dalailama sāka par viņu interesēties viņa gudrības dēļ. Šim puisim bija tikai 14 gadi, un tāpēc viņš nebija pilntiesīgs troņmantnieks. Dalailama vēlējās uzzināt vairāk par Rietumu vērtībām, jo viņš pārzināja ģeogrāfiju. Viņi kopā pavadīja laiku un iedraudzējās, un līdz pēdējam viņi viens otru uzskatīja par savu draugu. Viņi uzbūvēja teātri un skatījās Rietumu filmas. Mēs esam kristieši un varam mācīties no dažādiem cilvēkiem. Šis cilvēks, esot kopā ar Dalailamu, sāka pārveidoties un palika normāls cilvēks. Septiņi gadi Tibetā, un viņš mainījās. Protams, tas nav tik ļoti uzsvērts, ka viņš mainījās, bet tas notika. Visu kara laiku viņš bija Tibetā un, kad karš beidzās, viņš uzreiz neatgriezās savā pilsētā. Vēlāk, aptuveni 50. gados, Ķīna iebruka Tibetā. Viņi slepkavoja mūkus un citus cilvēkus, aizgāja bojā miljons cilvēku. Pēc iebrukuma Dalailama nonāca Rietumos un Henrihs savā Austrijā.
Es iztulkoju nenelielu tekstu, ko viņš bija teicis. Henrihs Harērs, “Septiņi gadi Tibetā”: “Lai kur vien es dzīvotu, es vienmēr ilgojos pēc Tibetas. Man šķiet, ka arī tagad dzirdu savvaļas zosis un dzērvju spārnu švīkoņu, kad tie lido pāri Lhasai (svētā pilsēta) tīrā un aukstā mēness gaismā. Es ļoti vēlos, lai mans stāsts izsauktu kaut nedaudz sapratnes par cilvēkiem, kuri vēlās dzīvot mierā un brīvībā, bet saņem tik maz simpātiju vienaldzīgajā pasaulē.” Septiņi gadi un tika izveidota cita identitāte – cits cilvēks. Septiņi gadi brīvībā, bet ar noteiktu disciplīnu. Ir principi, pie kuriem mums ir jāpiestrādā, lai tos ievērotu, bet uz to mēs katrs varam skatīties dažādi, vai mēs to tikai ievērojam vai lietojam. Henriham šie bija laimīgākie dzīves gadi, jo tur bija brīvība, kamēr neatnāca ķīnieši. Vide izmainīja Henrihu. No sākuma viņi atbrauca un augstas kārtas cilvēki viņus ielaida savā namā, izrādīja pieklājību, atnāca šuvēja ar lielu katalogu, lai izvēlētos sev uzvalku, jo viņi, pa Himalajiem staigājot, bija novārtījušies skrandās. Viņiem atļāva izvēlēties jebkuru uzvalku. Viņi izvēlējās stilīgus uzvalkus ar kādiem staigā Eiropā, bet ar laiku arī staigāja tādos pašos paltrakos kā vietējie. Viņu identitāte mainījās, un viņa draugs vispār apprecējās un palika tur.
Draudze un mājas grupiņas ir tā vide, kur stūrakmens ir Kristus. Es domāju tā, ka cilvēks tiecas pēc tās vietas, kur labi jūtās, protams, ne katru brīdi ir labi jājūtas, bet man šķiet, ka ir neiespējami, ja tu esi iesakņojies draudzē, to atstāt, jo te jau ir tas miers un brīvība trakojošajā pasaulē. Mēs pat neaprobežojamies ar iekšēju brīvību. Pat vakcīnu jautājumā mēs iespītējāmies. Mēs esam brīvi cilvēki un mūs nevajag potēt pret mūsu gribu. Valdība noteikumos cenšas nostiprināt, ka cilvēkam pār savu miesu nav teikšanas. Ar vienu roku viņi atceļ, bet ar otru atkal maina noteikumus. Protams, ka ir situācijas, kad nevar nodemonstrēt savu iekšējo brīvību, bet ir kaut kāda robeža. Lielākā daļa salūzt jau pie pirmajām grūtībām. Un problēma ir identitātē. Kas esi tu un kas ir viņi? Parasti grēcinieki.
Viņi kā neprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai, tāpat kā šie ies bojā, tāpēc ka tie zaimo to, ko tie nepazīst (2. Pētera vēstule 2:12)
Bet mēs?
[..] Jūs esat dievi. (Jāņa evaņģēlijs 10:34)
Tu esi radīts pēc Dieva līdzības.
Dievs radīja cilvēku, viņš to radīja Dieva līdzībā. (1. Mozus grāmata 5:1)
Pēc viņa tēla un līdzības. Radošs, nevis robots, bet radošs robots. Robotizācija arī ir laba, darīt kaut kādas lietas kā robotam, bet bez radošuma būs tikai robotizācija, neinteresanta darbību atkārtošana. Dievs ir radošs.
Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? (Mateja evaņģēlijs 6:26)
Tu esi labāks par jebkādu citu radību, jebkādu citu dzīvības formu. Āmen! Nav pareizi teikt, tāpēc ka man ir balta krāsa, es esmu labāks par to, kuram ir dzeltena vai jebkura cita krāsa, nē, bet tu esi augstākais Dieva sasniegums, augstākais Dieva radījums. Viņš radīja cilvēku, ielika dārzā un teica, lai tie valda.
[..] Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet. (1. Mozus grāmata 1:28)
Tev nav jāvalda pār cilvēku prātiem vai pašiem cilvēkiem, bet jāapzinās sava vērtība, ka ikviens, kurš domā savādāk, var domāt savādāk un tev nav jāuzspiež savs domāšanas veids, bet viņš tevi nevar ietekmēt, jo tu zini, kas tu esi un tev ir sava identitāte, ko nekas nemainīs.
[..] Jūs esat sekmēm bagāti visās lietās. (2. Korintiešiem vēstule 8:7)
Tev ir jānonāk līdz tādai kondīcijai, kad tev ir sajūta, ka visa pasaule ir kabatā. Es tev nespiežu to darīt, bet tas ir iespējams. Sajūta, ka tev nav nekas neiespējams, ka visu, ko tu gribi, tu izdari, jo tāda ir tava jaunā identitāte. Vai tad Jēzus arī to nesaka?
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. (Jāņa evaņģēlijs 14:12-13)
Jēzus saka, ka mēs darīsim to pašu.
[..] Jūs esat dievi. (Jāņa evaņģēlijs 10:34)
Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva. (Psalms 8:6)
Tev ir milzīgs potenciāls. Tu esi brīvs.
Jūs esat zemes sāls. (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Tu esi zemes sāls.
Jūs esat pasaules gaišums. (Mateja evaņģēlijs 5:14)
Tu esi pasaules gaišums. Mēs esam pasaules gaišums. Mēs esam brīvības un miera nesēji.
Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. (Mateja evaņģēlijs 5:9)
[..] Tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! (Romiešiem vēstule 10:15)
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Identitāte” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
