Ienākot draudzē, kļuvu laimīgākais cilvēks pasaulē

Esmu uzaugusi ticīgā ģimenē, katru svētdienu gājām uz vietējo baznīcu, un Dievs mums nebija svešs. Tomēr 16 gadu vecumā es pieņēmu lēmumu vairs neticēt Dievam, jo uzskatīju, ka Viņš neuzklausīja manu lūgšanu. Biju lūgusi par savu vecmāmiņu, kura nokļuva slimnīcā, bet pēc atgriešanās mājās kļuva vēl sliktāk, un viņa palika uz gultas.
Ar laiku es sāku vēl vairāk nocietināties pret Dievu. Sāku izturēties vienaldzīgi pret savu dzīvi, viss likās tik bezkrāsains un pliekans. Nepiešķirot nekam nekādu jēgu, bija daudz vieglāk dzīvot. Sirdī bija tukšums, kuru nespēja aizpildīt draugi, ballītes, alkohols, zālīte, pornogrāfija. Darot šīs lietas, es kļuvu arvien tukšāka. Laikā, kad skaļi teicu, ka Dieva nav un ka Viņam neticu, man palika sliktāk ar dzirdi, ar kuru bija problēmas kopš bērnības. Man mēdza ļoti sāpēt galva, dzēru daudz pretsāpju tabletes, kuras pēc kāda laika vairs nepalīdzēja. Naktīs bija grūti aizmigt, jo domāju par to, kas notiks pēc nāves. Šādas domas man sagādāja ļoti lielas bailes, sāku lietot miega zāles, kuras mēdzu pārdozēt un nākamajā rītā pamodos ar vēl lielākām galvassāpēm. Ārsti izrakstīja citas, stiprākas zāles, kuras sniedza vajadzīgo efektu un no kurām kļuvu atkarīga.
Kādu dienu man tuvs cilvēks, kurš apmeklēja un arī šobrīd apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, uzaicināja mani uz kristīgu pasākumu. Es negribēju iet, jo iekšēji zināju, ka tas mani mainīs. Iepriekš biju bijusi uz šīs draudzes dievkalpojumiem un tie man patika, bet es taču biju pieņēmusi lēmumu vairs neticēt Dievam. Kad tur ierados, biju pārsteigta, ka cilvēki bija tik laimīgi, priecīgi un draudzīgi kā viena liela ģimene. Pasākumam beidzoties, pie sevis domāju, ka es vēlos būt tāda pati kā šie cilvēki – laimīga, un, ka vēlos sev apkārt šādus laimīgus cilvēkus. Pēc laika mani uzaicināja uz mājas grupu, un es apsolīju, ka atnākšu. Aizejot uz grupu, es atkal satiku laimīgos cilvēkus un nolēmu svētdien aiziet uz draudzi. Dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju, un mana dzīve sāka mainīties.
Nu jau ir pagājuši četri gadi kopš esmu draudzē “Kristus Pasaulei”, un esmu kļuvusi tikpat laimīga kā cilvēki, kurus satiku šeit pirmo reizi. Es atjaunoju attiecības ar Dievu, un sāku pavadīt laiku ar Viņu katru dienu, ne tikai lūgt tad, kad ir vajadzība. Man pazuda vēlme pēc alkohola, cigaretēm un citām atkarībām. Tukšums sirdī, kas mani nomāca, tika aizpildīts. Ieguvu dziedināšanu no galvassāpēm, tagad man ir ļoti labs miegs un arī mana dzirde ir dziedināta, ko apstiprināja ārsti. Es jūtos laimīga, un manai dzīvei ir jēga. Esmu viena no tiem laimīgajiem un priecīgajiem cilvēkiem, kurus toreiz satiku pasākumā. Pateicoties mācītāja sprediķiem un draudzei, mana domāšana un vērtības ir sakārtotas. Protams, arī tagad ir grūti brīži, bet apzinos, ka kopā ar Dievu visas lietas man ir iespējamas.
Mateja evaņģēlijā 6:33 ir teikts: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Es dzīvoju šajā apsolījumā katru savas dzīves dienu. Mans laicīgais darbs un mācības augstskolā ir saistītas ar bērniem, un priecājos, ka šīs zināšanas varu izmantot arī kalpojot draudzes Svētdienas skolā. Kalpoju arī slavēšanā, kas ilgāku laiku bija mans sapnis. Es daru to, kas man patīk un sagādā prieku. Novēlu katram dzīvot šajā apsolījumā, pieņemt lēmumu dzīvot kopā ar Dievu un kalpot Viņam!

Ilzes Ribokas liecību pierakstīja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija