Kā jau liela daļa Latvijas jaunatnes, alkoholu pirmoreiz pagaršoju Jāņu svinībās, 
kur neviens iereibis pieaugušais neliedza malku alus arī bērniem. Toreiz tas šķita kā vesels piedzīvojums – dzert Jāņos alu. No alkohola pirmoreiz noreibu astotās klases beigās, un toreiz nedzert bija tas pats, kas pasludināt sevi par smagas slimības nēsātāju – tas nozīmēja palikt vienam un bez draugiem. To es nevēlējos, jo vairāk par visu es sapņoju par pieņemšanu un draudzību no apkārtējo cilvēku puses.
Viss mans vidusskolas laiks pagāja, nepārtraukti plānojot iedzeršanas un cenšoties savākt nepieciešamo naudu alkoholam. Es pēc dabas biju kautrīga un baidījos no cilvēkiem. Nespēdama sev pārkāpt pāri, es bieži vien radu mierinājumu alkoholā. Kad biju iedzērusi, varēju brīvi komunicēt ar jebkuru cilvēku, skaļi smieties un šķietami izbaudīt ballīti. Es meklēju iespēju sevi pierādīt, tāpēc bieži vien centos izdzert vairāk nekā pārējie. Ik pa laikam tas beidzās ar vemšanu un nespēju īsti atcerēties, ko esmu teikusi un darījusi iepriekšējā vakarā.
Kad sāku tuvoties Dievam un apmeklēt kādu draudzi, uzzināju, ka draudzē neviens alkoholu nelieto. Arī mācītājs ik pa laikam to uzsvēra. Nespēju iedomāties savu turpmāko dzīvi bez alkohola, tāda dzīve man šķita pelēka un garlaicīga. Būtu jāpamet ballītes, kas vienīgās spēja ienest šķietamu prieku un brīvību manā dzīvē. Es negribēju pieļaut domu, ka vairs nekad skaisti nesēdētu pie vīna glāzes, svētkos nedzertu šampanieti un nekad vairs nenoreibtu.
Tā kādu laiku es dzīvoju divējādu dzīvi. Vēlējos būt kārtīga draudzes apmeklētāja, bet negribēju atstāt ballītes un alkohola lietošanu. Patiesībā es nezināju, ka Dievs ir patiešām dzīvs un spēj manu dzīvi piepildīt ar patiesām sajūtām, brīvību un prieku bez mākslīgas apreibināšanās. Paldies Dievam, ka es nonācu draudzē „Kristus Pasaulei”, kur to beidzot varēju ieraudzīt citu cilvēku dzīvēs un par to uzzināt. Jau dzirdot cilvēku liecības par iegūtu brīvību no mazvērtības, par spēju brīvi komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem un patiesu, neizdziestošu prieku dzīvē, manī radās cerība. Ar laiku arī es piedzīvoju, ka dzīve ar Dievu var būt brīva un aizraujoša. Manī parādījās patiesa vēlme atbrīvoties no alkohola, un es nolēmu cīnīties. Regulāri sāku lūgt Dievam, lai man ir spēks atbrīvoties no šīs atkarības. Jo vairāk es lūdzu, jo vairāk sāku ticēt, ka mana dzīve bez alkohola ir iespējama un es tiešām varu būt brīva.
Taču, kamēr nebiju pieņēmusi 100% lēmumu, ka gribu dzīvot bez šīs atkarības, es turpināju krist atpakaļ un ik pa laikam nonācu kādā radu vai draugu pasākumā, kur nespēju atteikties no piedāvātās alkohola lietošanas. Sapratu, ka man jāpieņem stingrs lēmums pateikt „nē” un arī jāizvairās no šādiem pasākumiem. Punktu visam pielika mana augstskolas prakses vieta. Es nokļuvu respektablā uzņēmumā, kur priekšnieks piektdienās mēdza iedzert vīnu kopā ar saviem darbiniekiem. Tas tika uzskatīts par saliedēšanās pasākumu. Es sapratu, ka man jāpasaka „nē” tad, kad priekšnieks arī man piedāvās piedalīties vīna baudīšanā. Savā prātā izgāju cauri iespējamai piektdienas situācijai, lūdzu Dievu, lai Viņš mani stiprina un palīdz šajā situācijā. Kad tuvojās pēcpusdienas iedzeršana un arī man tika piedāvāts vīns, es atteicos un dzēru tēju. Tā bija mana lielā uzvara! Kopš tā laika varu teikt, ka, pateicoties Dievam un draudzes mācībai par regulāru lūgšanu laiku, esmu pilnīgi brīva no alkohola atkarības. Es dzīvoju prieka pilnu dzīvi. Man ir draugi un ģimene, ar kuriem varu priecāties, smieties un atpūsties bez alkohola lietošanas. Dievs mani ir atbrīvojis, un es spēju ar cilvēkiem uzturēt draudzīgas un brīvas attiecības bez alkohola palīdzības. Es vairs nevēlos vergot šai atkarībai, kas dod tikai mākslīgu un ātri izdziestošu prieku ar smagām paģirām otrā rītā. Ikvienam, kas vēlas dzīvot bez iknedēļas iedzeršanas, iesaku apmeklēt draudzi, lūgt Dievu un iedraudzēties ar cilvēkiem, kas prot priecāties kopā ar Dievu bez alkohola.
Laura Gruševa
