Lelde līdz pat 20 gadu vecumam dzīvoja pie mammas un bija finansiāli no viņas atkarīga.
Ja izdevās pašai kaut ko nopelnīt, tad Lelde to ļoti ātri notērēja, iegādājoties nevajadzīgus niekus. Taču, iepazīstot Dievu un sākot apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, meitene ir kļuvusi patstāvīga un iemācījusies savas finanses plānot.
Lelde stāsta: “Kaut arī biju pilngadīga, neuztvēru sevi kā cilvēku, kurš varētu sākt strādāt un palīdzēt vecākiem. Vēl aizvien paļāvos uz mammu, kaut arī viņas ienākumi bija ļoti pieticīgi. Es neparko nesatraucos, jo zināju, ka mājās ledusskapī vienmēr varēšu atrast kaut ko ēdamu. Taču tā nebija vienīgā problēma. Es ne tikai pati necentos nopelnīt, bet arī pilnīgi nepratu rīkoties ar naudu. Brīžos, kad jutos nomākta, es mēdzu iet uz veikalu un pirkt dažādus niekus un našķus savam priekam. Visbiežāk tās bija lietas, kas man patiesībā nemaz nebija vajadzīgas. Iepirkšanās parasti bija kā zāles sliktajai omai. Protams, izejot no veikala, garastāvoklis bija vēl nomāktāks iztērētās naudas dēļ. Taču mācību es neguvu un nākamajā reizē rīkojos tieši tāpat. Skolas laikā vasaras brīvdienās nedaudz strādāju, bet tā vietā, lai palīdzētu savai mammai nomaksāt rēķinus vai nopirktu kaut ko noderīgu saimniecībai, nopelnīto zibenīgi iztērēju. ”
Iespējams, tā tas būtu turpinājies vēl ilgu laiku, ja vien kāda no Leldes bijušajām klases biedrenēm viņu neuzaicinātu uz kristīgu pasākumu. Esot vienmēr atvērta jaunām lietām, Lelde piekrita, iekšēji gan nojaušot, ka tas mainīs visu viņas dzīvi. Lelde nebija par Dievu iepriekš daudz neko dzirdējusi. Zināt viņa zināja, ka ir kaut kas augstāks, bet savas noteiktas attieksmes šajā jomā nebija.
Lelde turpina: „Pasākumā es satiku cilvēkus, kuri pazīst Dievu un, klausoties liecības par to, kādas izmaiņas ir notikušas šo meiteņu dzīvēs, es izlēmu viņām pievienoties. Sāku regulāri iet uz dievkalpojumiem, mājas grupiņām, ikdienas lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Ieraudzīju, ka mana finansiālā joma nav kārtībā un ka steidzami ir kaut kas jādara. Tas viss, ko māca draudzē pamazām pārveidoja manus uzskatus un domas par dzīvi, un es sapratu, ka man beidzot ir jākļūst patstāvīgai un jāmaina attieksme pret darbu un finesēm.
Sāku lūgt, apliecināt Rakstu vietas par labklājību, turpināju ziedot un būt uzticama desmitās tiesas devēja un paralēli tam meklēju darbu un jaunu dzīvesvietu. Šajā lēmumā man palīdzēja mājas grupas vadītāja, kura piedāvāja iespēju izīrēt istabiņu. Ar lielu prieku pieņēmu šo piedāvājumu un drīz atradu arī pirmo patstāvīgo darbu. Tikai ar Dieva palīdzību un mājas grupas vadītājas atbalstu es spēju pārvarēt savus vecos ieradumus. Sākumā man bija ļoti jācīnās, lai ienākumus neiztērētu jau pirmajā dienā. Vēlāk lielas grūtības sagādāja ar nopelnīto naudu izdzīvot līdz nākamajai algai. Mācītājs dievkalpojumos bieži runāja par nepieciešamību plānot, un es centos to realizēt savā dzīvē. Pirmajos mēnešos veicu sīku uzskaiti, kur un kā es tērēju finanses. Analizēju, kas ir nopirkts lieks un bez kā es varēju pilnībā iztikt. Plānoju arī, cik liela ir tā naudas summa, ko drīkstu iztērēt katru dienu. Tiklīdz biju ar šo savu problēmu tikusi galā, tiku svētīta ar labāk atmaksātu darbu. Sapratu, ka Dievs dod man iespēju nopelnīt tieši tik lielu naudas summu, ar kādu es spēju tikt galā tajā brīdī.
Tagad vairs nestaigāju pa veikaliem, izšķiezdama naudu, lai iepriecinātu vai nomierinātu sevi. Brīžos, kad jūtos slikti, ņemu rokā Bībeli, lasu to un lūdzu Dievu. Tas vienmēr mani iepriecina un paceļ. Esmu uzsākusi dzīvot atsevišķi no mammas un atradusi labu darbu. Es vairs netērēju neapdomīgi un protu pareizi rīkoties ar saviem ieņēmumiem. Esmu ļoti priecīga par dzīvi, kādu man ir palīdzējis izveidot Dievs un šī draudze.”
Leldes Mincānes liecību pierakstīja Līga Paņina
