Kaut Ievai ir tikai 27 gadi, savā dzīvē viņa jau paspējusi saskarties ar grūtībām, ko izraisījušas nopietnas veselības problēmas. Daudzu gadu garumā jaunajai sievietei nācās sadzīvot ar smadzeņu audzēju un tā izraisītajām smagajām galvassāpēm. Kaut draudzi “Kristus Pasaulei” Ieva apmeklē vien dažus mēnešus, tomēr šajā neilgajā laikā viņas dzīvē ir notikušas milzīgas pārmaiņas – Ieva ir saņēmusi pārdabisku dziedināšanu no gadiem ilgušās slimības.

Viņa pati par to stāsta: “Kad man bija 17, sāku piedzīvot regulāras stipras galvassāpes. Vairāku gadu garumā biju pārliecināta, ka pie vainas ir migrēna, tomēr pēc sešiem gadiem, veicot medicīniskas pārbaudes, ārsti konstatēja, ka spēcīgās sāpes izraisa smadzeņu audzējs. Dakteri pateica, ka audzējs esot ļaundabīgs un man atlikuši vien kādi pieci gadi, ko dzīvot. Laiks gāja un sāpes kļuva biežākas, ilgākas un mokošākas. Tās nereti pavadīja vemšana, reibonis, asiņošana no deguna un ausīm, kā arī dažreiz ģībšana. Es pārcēlos uz Angliju, kur sāpju dēļ nonācu slimnīcā. Man atkārtoti tika veiktas dažādas izmeklēšanas, tika izrakstītas zāles, kuras dzēru saujām, kā arī izgāju staru terapijas kursu, kura laikā es stipri zaudēju svaru, man pamatīgi izkrita mati un bieži staigāju ar sliktu dūšu. Pēc starošanas un attiecīgo izmeklējumu veikšanas ārsts iesauca mani kabinetā un pateica, ka audzēja augšana pagaidām ir apstājusies, un tas var uzsūkties. Tomēr ārsts brīdināja, ka tik pat iespējams, ka audzējs turpinās augt un tādā gadījumā es nedzīvošu ilgāk par trim gadiem. Audzēja izoperēšana nebija iespējama tā atrašanās vietas dēļ.

Tas viss notika pagājušajā gadā – man bija tikai 27. Esmu mamma diviem maziem bērniem, un sapratu, ka man nav spēka turpināt cīnīties par izdzīvošanu, bet bērnu dēļ vienkārši nedrīkstu visam atmest ar roku. Vēl jo grūtāk man bija tādēļ, ka apkārtējie cilvēki mani žēloja. Es jutos, ka mani pārņem bezcerība. Negribēju pieņemt mediķu teikto, tādēļ man bija neizturami grūti katram draugam un tuviniekam atkārtot ārstu slēdzienu par iespējamo drīzo galu.

Pēc staru terapijas kursa nekādu atšķirību neizjutu. Galva aizvien sāpēja katru dienu no rīta līdz vakaram, tādēļ vienīgais, kas man deva spēku izdarīt dienas darbus, bija spēcīgi morfija preparāti, savukārt to lietošanas rezultātā man pasliktinājās atmiņa un kļuvu miegaina. Turklāt zāļu iedarbība bija ierobežota. Ja nokļuvu vietā, kur skanēja pārāk skaļa mūzika, sāpes atgriezās. Arī pavadīt laiku ar bērniem bija ārkārtīgi grūti, jo tas prasa lielu koncentrēšanos un bieži vien arī fizisku piepūli, kas savukārt veicināja sāpju atgriešanos un sliktu dūšu. Mani pārņēma izmisums. Es naktīs negulēju un raudāju, jo apzinājos, ka mana dzīve ir nožēlojama un drīz varu nomirt, bet es gribēju dzīvot un būt laba mamma saviem bērniem.

Pagājušā gada septembrī pieņēmu lēmumu atgriezties Latvijā. Kad atbraucu, svēru vien 47 kilogramus – no manis bija palikusi ēna. Kaut arī kopš bērnības ticēju, ka Dievs ir, tomēr tikai šajos apstākļos es sāku Viņu meklēt vairāk, jo aizdomājos – ja jau varu tik drīz nomirt, gribu nonākt debesīs. Biju dzirdējusi, ka ir jānožēlo grēki. Es sameklēju omītes Bībeli un sāku to lasīt un lūgt Dievu. Iesākumā manas lūgšanas aprobežojās ar pārmetumu izteikšanu Dievam par savu un bērnu likteni, tomēr zināju, ka Dievs ir labs, kaut kas man lika noticēt, ka Viņš tomēr gribēs un spēs man palīdzēt.

Pēc pāris mēnešiem tuvs draugs mani uzaicināja uz kādu kristīgu pasākumu. Viņš solīja, ka būšot “riktīgi forši”. Kristīgais pasākums izrādījās draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupa. Tur patiešām bija lieliski! Esmu augusi bez vecākiem, jo viņi mani atstāja. Man bieži ir nācies sastapties ar cilvēku vienaldzību un ļaunumu, savukārt mājas grupā es piedzīvoju to, ka apkārtējiem cilvēkiem nebiju vienaldzīga. Viņi man gribēja palīdzēt tikai tāpēc, ka esmu. Tas bija ļoti dīvaini, jo savā dzīvē nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi. Es nolēmu arī turpmāk apmeklēt šo grupiņu, kā arī pieņēmu lēmumu doties uz dziedināšanas dievkalpojumu, kas notika tajā pašā svētdienā. Dievkalpojuma laikā mācītājs īpaši aizlūdza par cilvēkiem, kuri sirgst ar audzējiem. Lūgšanas laikā es piedzīvoju Dieva klātbūtni, un nākamajā dienā pēc dievkalpojuma pirmo reizi jutu, ka sāpes sāk mazināties. Savukārt apmēram pēc ilgāka laika sapratu, ka galva vairs nesāp. Kad pateicu to mājas grupas cilvēkiem, visi no sirds priecājās kopā ar mani.”

Tagad jaunā sieviete nebeidz pateikties Dievam par to, ko Viņš ir paveicis. Kad Ieva, būdama slima, atgriezās Latvijā, savai draudzenei, kas palika Anglijā, viņa lūdza regulāri sūtīt morfija preparātus, savukārt nu Ievas draudzene nekādi nespēj saprast, kādēļ Ievai zāles pēkšņi vairs nav nepieciešamas. Tagad Ieva lūdz, lai draudzene labāk sūta viņai saldumus. Kopš dziedināšanas dievkalpojuma, dažu mēnešu laikā, jaunā sieviete ir atguvusi arī normālu svaru. Ievas biežā sliktā dūša, nomāktība un miegainība ir pazudusi, atmiņa uzlabojusies, un viņai beidzot atkal ir prieks dzīvot.

Ieva stāsta: “Cik tā ir fantastiska sajūta, ka, no rīta pieceļoties, nekas nesāp, jo iepriekš sliktās pašsajūtas dēļ man gandrīz vienmēr bija slikts noskaņojums. Kaut agrāk pavadīt laiku ar bērniem man sagādāja grūtības, šodien to daru ar prieku.”

Ja iepriekš, pat lietojot zāles, viņa nespēja paciest skaļu mūziku, tad tagad, skaļā mūzika dievkalpojumu laikā sievietei nesagādā nekādu diskomfortu. Viņa priecīgi apliecina, ka ir iemīlējusi Dievu un kļuvusi ļoti laimīga, un nekautrējas savu liecību par brīnumaino dziedināšanu stāstīt arī citiem cilvēkiem, jo Ieva no visas sirds vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu par Jēzu Kristu. Viņa regulāri apmeklē savu mājas grupu un draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus, kā arī pati katru rītu pavada laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā.

Ieva saka: “Es iepazinu Jēzu caur grūtībām un to nenožēloju, jo apzinos, ka būt ar Dievu – tas ir tiešām forši! Dievs ir tik labs, Viņš ir varens! Iepazīt Viņu es novēlu katram cilvēkam, tomēr, lai citiem tas notiek bez smagiem pārbaudījumiem.”

Ievas Balodes liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa