Termins ‘līdzatkarība’ parasti tiek lietots, apzīmējot cilvēku, kurš dzīvo kopā ar alkoholiķi vai narkomānu,
nespēdams šīs attiecības pārtraukt. Pirms dažiem gadiem to piedzīvoja arī Anita, kura pavisam nemanāmi bija kļuvusi atkarīga no sava vīra. Ilgu laika posmu viņa nevarēja iedomāties savu dzīvi bez otra cilvēka, neveselīgajās attiecībās zaudējot pati sevi.

Anita stāsta par notikušo: “Pārceļoties uz dzīvi Rīgā, vēlējos izveidot ģimeni un drīz vien apprecējos, bet gaidītās laimes vietā piedzīvoju īstu elli. Mans vīrs regulāri lietoja alkoholu, kam īpašs iemesls nebija nepieciešams. Tieksme iedzert bieži lika viņam rīkoties neprātīgi, nerēķinoties ne ar vienu sev apkārt. Tā, piemēram, viņš varēja apzagt draugus, pie kuriem bija notikusi kopēja pasēdēšana. Taču, lai cik acīmredzami bija pierādījumi par viņa vainu, es akli ticēju tikai vīra teiktajam.  Pienāca brīdis, kad naudas trūkuma dēļ viņš sāka nest prom vērtīgākās mantas arī no mūsu mājām, lai varētu iegādāties alkoholu un spēlēt azartspēles. Katru reizi, kad gāju uz darbu, es šausmās baiļojos, vai viņš neuzsāks dzeršanu un vai nepametīs bez pieskatīšanas bērnus, kuri bija vien divus un astoņus gadus veci. Mēģināju kontrolēt situāciju, regulāri zvanot uz mājām un cenšoties pārliecināties, vai viss ir kārtībā. No šī stresa man parādījās veselības problēmas ar sirdi, kuru dēļ lietoju medikamentus. Zinot, ka mans vīrs piedzeroties kļūst nekontrolējams un agresīvs, es izmisumā mēdzu dzert alkoholu, ar cerību, ka viņam paliks mazāk un varēs iztikt bez skandāliem, taču tas bieži neizdevās. Šādi nodzīvoju apmēram desmit gadus, taču, neskatoties uz visām nejēdzībām, es neizšķīros, un ilgu laiku pacietu notiekošo sev apkārt, jo iekšēji biju ļoti nepārliecināta un cietu no mazvērtības. Šķita, ka bez viņa nespēšu izdzīvot un uzturēt savus divus bērnus. Kopā ar vīru es biju kļuvusi atkarīga no alkohola, regulāri cietu no milzīga stresa un vardarbības, biju kļuvusi slima, kā arī līdzatkarīga viņa izdarībām, taču man nebija spēka kaut ko savā dzīvē mainīt. 

Es centos meklēt kaut kādu izeju savai neapskaužamajai situācijai un griezos pēc palīdzība pie kāda no mācītājiem, kurš, uzklausot manas problēmas, silti ieteica griezties tālāk pēc palīdzības pie psihologa. Nonācu krīzes centrā, kur vardarbības dēļ psihologa konsultācijas uz vairākām reizēm piedāvāja bezmaksas. Ārsts deva man iespēju izrunāties un izstāstīt savus dziļākos pārdzīvojumus, bet nekādu reālu palīdzību vai padomu nesniedza. Īsu brīdi pēc seansa it kā jutos labāk, bet drīz vien šis atvieglojums pilnībā izgaisa, jo vienkārša parunāšanās manā gadījumā neko nemainīja. Joprojām jutos mazvērtīga, nepārliecināta un man šķita, ka bez vīra iztikt nespētu. Tādēļ sapratu, ka šie psihologa apmeklējumi nekādu labumu nesniedz un turpmākajām vizītēm nav nekādas jēgas.”

Anitas dzīve tā arī turpinātos, ja viņa kādu rezi neatsauktos savas draudzenes aicinājumam atnākt uz kādu no kristiešu sadraudzības pasākumiem, ko rīkoja draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupa. Šī pasākuma dalībnieki daudz stāstīja par Dievu un to, kā Viņš ir palīdzējis izmainīt viņu dzīves. Dzirdētais ļoti uzrunāja Anitu un viņa izlēma apmeklēt draudzi un mājas grupiņu arī turpmāk.

Anita stāsta: “Visa mana iepriekšējā pieredze un zināšanas par baznīcu un Dievu tika mainītas. Šeit es pirmo reiz dzirdēju par nepieciešamību veidot personīgas attiecības ar Dievu. Sāku daudz lasīt Bībeli un apliecināt Rakstu vietas par savu dzīvi – zināju, ka atrisinājums slēpjas tur.  Biju pilna apņēmības un no visas sirds ticēju, ka Dievs grib un var palīdzēt tikt galā arī ar manu situāciju. Pateicoties tam, ka regulāri ik dienas meklēju Dievu, man pamazām izveidojās sava nostāja, par kuru es biju spējīga pastāvēt. Manī ar laiku pazuda iepriekšējā nedrošība un mazvērtība, kas ļāva šim cilvēkam valdīt pār mani. Apmeklējot dievkalpojumus un mājas grupiņas, kur dzirdēju Dieva vārdu, cēlās mans pašvērtējums, un es sapratu, ka spēju pati parūpēties gan par sevi, gan bērniem. Sākām dzīvot atsevišķi, kaut iepriekš tas šķita pilnīgi neiespējami.

Tagad esmu ļoti apmierināta ar savu ikdienu, jo, atgriežoties mājās, man nav jāsatraucas, ka priekšā gaidīs piedzēries, agresīvs vīrietis, kurš bez īpaša iemesla dusmās varēja uzrīkot skandālu un “palaist rokas”. Pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tiku atbrīvota no alkohola atkarības, ko biju ieguvusi, dzīvojot ar savu vīru. Tā kā man nav vairs nemitīgi pārdzīvojumi un stress, mana veselība ir pilnīgi atjaunojusies un medikamentus lietot nav nepieciešams. Dievs man devis spēku būt brīvai un apzināties, ka Viņš mani radījis par personību.

Dievs patiešām ir labs! Ja cilvēks izvēlas uzticēt savas problēmas Viņam, oligāti nāks atrisinājums. Galvenais ir pilnībā paļauties uz Viņu un sagaidīt atbildi. Dievam nav neiespējamu situāciju vai nepārvaramu atkarību vai līdzatkarību, kāda tā bija manā gadījumā. Es iesaku ikvienam nodot savu dzīvi Jēzus Kristus rokās, Viņš spēj sakārtot visas cilvēka dzīves jomas.”

Anitas Podkalnes liecību pierakstīja Līga Paņina