Neskatoties uz to, ka piedzimu normālā ģimenē, kurā vecāki rūpējās par mani un abiem brāļiem, 
visu bērnību un arī pusaudža gadus es dzīvoju ar iekšēju sajūtu, ka esmu sliktāka un nevērtīgāka par citiem. Biju kautrīga, klusa un vienmēr turējos visiem aizmugurē. Manas galvenās rūpes bija, lai tikai neviens mani nepamanītu. Sasveicināšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem prasīja lielu piespiešanos, nemaz nerunājot par uzstāšanos publikas priekšā. Man šķita, ka man vispār nav sava viedokļa un, ja arī kaut ko sacīju, tad mani pārņēma vainas sajūta, ka ar savu nenozīmīgo runāšanu tikai traucēju un citus aizkavēju.
Es mierināju sevi ar domu, ka tad, kad sākšu mācīties vidusskolā un būšu jaunā vidē, mana mazvērtība pazudīs. Tomēr arī tad nekas nemainījās. Kaut kā šķita, ka manā dzīvē vienmēr viss būs otršķirīgs. Nemitīgi salīdzināju sevi ar citiem un uzskatīju, ka viņi ir labāki, veiksmīgāki un vērtīgāki par mani. Man, tāpat kā citiem jauniešiem, bija sapņi, ko es vēlētos darīt, kad pabeigšu skolu. Vēlējos kļūt par juristi vai žurnālisti, tai pat laikā man ļoti patika viss, kas saistīts ar mūziku. Tomēr sapņi tā arī palika tikai sapņi, jo šajās jomās es neko praktisku nedarīju. Es nekad nespēju pa īstam noticēt, ka man kaut kas jēdzīgs kādreiz varētu izdoties.
Es nekad nebiju apmierināta arī ar savu izskatu un raksturu. Man šķita, ka esmu liela un smaga un, ja vajadzēja kādos klases pasākumos mūzikas ritmā lēkāt, tad nekad to nedarīju, jo baidījos, ka izkritīšu cauri grīdai. Uzskatīju, ka man nav nekādas gaumes izjūtas, tādēļ nekad nevarēju aiziet uz veikalu viena un izvēlēties sev apģērbu, vienmēr līdzi bija mamma vai draudzenes. Līdz ar to es radīju savu pasauli – daudz lasīju grāmatas, skatījos filmas un dzīvoju savās fantāzijās. Ik pa laikam mēģināju sevi pārmainīt un radīt citiem savādāku priekšstatu par sevi, lasīju psiholoģiska rakstura lasāmvielu, aizpildīju dažādus psiholoģiskus testus, bet tas nedeva gaidītos rezultātus. Manī joprojām palika neērtības sajūta par to, ka es vispār dzīvoju.
Visu savu līdzšinējo dzīvi es biju pārliecināta, ka pie manas mazvērtības ir vainīgs mans raksturs. Bet izrādījās, ka tas viss bija cieši saistīts ar manu bērnību, kad vecāki mani vēl tikai gaidīja. Kad mamma trešo reizi palika stāvoklī, mūsu ģimenē jau bija divi puikas un arī ārsti neieteica mammai vairāk dzemdēt. Tomēr notika brīnums. Neskatoties uz to, ka lēmums par abortu jau bija pieņemts, mamma pēdējā brīdī pārdomāja, un es piedzimu.
Pirms četriem gadiem es nokļuvu draudzē „Kristus Pasaulei”. Nedaudz vēlāk aizbraucu uz draudzes lūgšanu nometni jeb inkaunteru un tur aizlūgšanas laikā saņēmu pilnīgu atbrīvošanu no mazvērtības, kas mani bija mocījusi un ierobežojusi visu manu dzīvi. Aizpildot īpašas anketas un klausoties kalpotāju liecības, es sapratu, kādēļ visu dzīvi biju dzīvojusi ar nepieņemtības sajūtu, it kā man uz šīs zemes nepienāktos sava vieta. Anketā atzīmēju nepiedošanas, ļaunuma un atstumtības garu, kas manī ienāca tajā brīdī, kad vecāki nolēma izdarīt abortu.
Laikā, kad mācītājs par mani aizlūdza, es sāku stipri raudāt un gandrīz fiziski sajutu sevī dziļas dvēseles sāpes un atstumtību. Pēc aizlūgšanas es jutu, ka visas šīs nepatīkamās sajūtas ir pazudušas un tā vietā mani pārņēma miers un neizsakāma drošības sajūta.
Jau nākamajā dienā es ievēroju pamatīgas izmaiņas sevī. Sajutu neparastu iekšēju brīvību un prieku, ko agrāk nekad nebiju tik spilgti piedzīvojusi. Drīz pēc atgriešanās no inkauntera es atceros, kā gāju pa ielu, diena bija lietaina un drūma, un agrāk šādi laika apstākļi manī radīja nomāktību, bet tagad viss izskatījās pavisam citādi. Man šķita, ka visa pasaule man apkārt ir kļuvusi spilgta un krāsaina un ka viss smaržo un ir tik gaišs un priecīgs. Es jutos tā, it kā būtu piedzimusi no jauna. Zināju, esmu Dieva pieņemta un varēju beidzot sākt uzlūkot citus kā sev līdzīgus. Man pēkšņi bija pazudusi vēlme būt ēnā. Dievs mani patiešām bija atbrīvojis no atstumtības gara.
Pēc neilga laika draudzē bija Ziemassvētku pasākums, un man bija jāpiedalās tā atklāšanā. Ja agrāk nevarēju pat iedomāties par uzstāšanos publikas priekšā, tad tagad nevarēju vien sagaidīt, kad man iedos mikrofonu, un es beidzot varēšu sākt runāt. Arī vienkārša ikdienas komunikācija ar cilvēkiem man vairs nesagādāja grūtības. Es jutos tā, it kā no manis būtu noņemts kāds tumšs, nepatīkams apsegs, kas mani bija smacējis visus šos gadus. Beidzot es varēju sākt dzīvot tāda, kādu Dievs mani bija radījis, es varēju būt es pati. Biju kļuvusi par cilvēku ar mugurkaulu, par cilvēku, kuram ir savs viedoklis un kurš spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus. Atbrīvošana ienesa ievērojamas izmaiņas arī attiecībā uz manu izskatu un ģērbšanās stilu. Es beidzot varēju pati sev nopirkt skaistu apģērbu un rotaslietas, un man obligāti nebija tam vajadzīgs citu cilvēku apstiprinājums. Viss mans vizuālais tēls kļuva spilgtāks, krāsaināks un dzīvespriecīgāks. Es beidzot kļuvu pārliecināta par sevi un priecīga par to, ka es dzīvoju.
Esmu ļoti pateicīga Dievam par savu izmainīto dzīvi un laimīga, ka šodien varu būt slavēšanas kalpošanā. Dievs ir piepildījis manu sapni par mūziku tik īpašā veidā!
Indras Kalniņas liecību pierakstīja Luīze Zveja
