Jau kopš pašas bērnības Inese saskārās ar atstumtību un vardarbību ģimenē.
Lai cik šī patiesība nebūtu skaudra, viņai nācās ar to sadzīvot vairākus gadus. Vienīgais glābiņš un atvieglojums savulaik bija sarunas ar māsu, kas bija piedzīvojusi to pašu. Daudzi cilvēki, pārdzīvojot tādu bērnību, vēršas pie psihologa un citiem speciālistiem, lai kaut kā spētu dzīvot tālāk, tomēr sekas paliek un dvēseli dziedināt pats cilvēks nespēj. Taču pienāca laiks jaunās sievietes dzīvē, kad Viņa iepazina, ko nozīmē Dieva mīlestība. Tā izmainīja visu, ko cilvēciskie pūliņi nespēj izdarīt un tagad Inese jūtas brīva no pagātnes un laimīga.
Inese, ko Tu atceries no savas bērnības?
Viss sākās ar to, ka mans tēvs bērnībā daudz dzēra un tajos mirkļos kļuva ļoti agresīvs. Viņš nebija slikts cilvēks, taču alkohols darīja savu – dzērumā mēdza sist mammu, arī tad, kad viņa bija gaidībās ar mani vēderā. Viņam nāca dažādas domas, kas nebija patiesība – par to, ka mamma viņu krāpj, piemēram, līdz ar to, viņš arī mani nepieņēma kā savu meitu. Vecāki izšķīrās īsi pirms manas dzimšanas, tāpēc savu tēvu, faktiski, nepazinu. Tādā veidā atstumtība manā dzīvē ienāca jau pirms dzimšanas. Pēc pusotra gada mamma iepazinās ar citu vīrieti un sāka dzīvot ar viņu kopā. Ar šo notikumu manā dzīvē sākās posms, par ko ir grūti runāt. Īsti vairs neatceros, cik gadiņu man toreiz bija, iespējams, trīs, bet prātā uzaust aina, kad ar māsu aizgājām gulēt un pēc brīža istabā ienāca vīrietis. Tas bija mammas jaunais vīrs, viņš sāka gar mums “grābstīties”. Kā bērni toreiz vēl nesapratām, ko tas nozīmē, jo nebija arī pieņemts runāt pretī vecākiem. Mēs vienkārši to pieņēmām, ka tas tā ir un viss. Kopš tās reizes šis vīrietis mums ar māsu sāka regulāri uzmākties, taču mēs kā bērni īsti nereaģējām uz to. Sākumā es domāju, ka tas notiek tikai ar mani, taču vēlāk, kad sākām izkratīt sirdis ar māsu, atklājās, ka viņa arī ir cietusi. Iekšēji mēs sapratām, ka tas nav labi, jo liek mums justies nepatīkami. Kad gājām otrajā klasē, izlēmām pastāstīt mammai šo lietu, par ko iepriekš neuzdrošinājāmies runāt. Tā bija diena, kad patēvs no rīta seksuāli mani izmantoja, un pirms iešanas uz skolu es visu pastāstīju mammai – kas notika, ko viņš lika man darīt. Mammas reakcija mani sagrāva – viņa pateica, ka netic man, un iesita man pļauku. Ar šo notikumu mana bērnība beidzās. Cilvēks, kuram vēlējos visvairāk uzticēties, neticēja man un neatbalstīja. Vienīgā uzticības persona palika māsa.
Kā šis notikums ietekmēja turpmāko dzīvi?
Es nespēju vairs uzticēties cilvēkiem un centos distancēties. Nevienam, izņemot māsu, vairs nestāstīju, kā es jūtos, kas mani interesē, ko vēlos sasniegt. Kad kļuvām vecākas, daudz runājām ar māsu, kāpēc cilvēki tā rīkojas. Mēs sapratām, ka viņi paši nav saņēmuši nekādu mīlestību un neprot mīlēt arī citus. Mēs centāmies izanalizēt visu, lai kaut kā kļūtu vieglāk. Ja mēs nebūtu runājušas viena ar otru, laikam vienkārši sajuktu prātā. Atceros, kad sēdējām ar māsu un sākām lūgties, lai šis viss vienreiz beidzas. Toreiz pat neticējām Dievam, vienkārši izteicām sirds lūgšanu kopā.
Cik ilgi turpinājās vardarbība no patēva puses?
Kad mums bija desmit gadi, ar māsu izlēmām, ka mums pietiek un vairs nevēlamies ciest šo pazemojumu. Pat, ja mamma netic, mēs negribējām ilgāk to pieļaut. Atceros, kad kārtējo reizi viņš vēlējās uzmākties, es izstiepu roku un pateicu: „Nē! Ja Tu to izdarīsi, es pateikšu policijai un tevi iesēdinās cietumā!” Un Tā bija pēdējā reize, kad saskārāmies ar šo problēmu – šķita, ka mums parādījās spēks kā atbilde mūsu lūgšanai. Tomēr patēvs nebija vienīgais cilvēks, no kura izjutām vardarbību. Arī vectēvs, pie kura palikām pa vasarām, darīja to pašu. Šo faktu nespējām pastāstīt mammai. Iespējams, mamma arī to pašu bija izcietusi no sava tēva, tāpēc nesaprata, kā rīkoties mūsu gadījumā, bet to mēs nezinām. Atceros, kad mammas labākās draudzenes vīrs pēc ballītēm arī brutāli mēdza man uzmākties. Es nespēju atbildēt toreiz uz jautājumu – kāpēc mums tas bija jāizcieš, taču ar māsu vienkārši nolēmām, ka tie ir garīgi nepilnvērtīgi un slimi cilvēki. Mēs vienkārši nolikām visu notikušo kā kaut ko, kas ir pagājis un beidzies. Ejot gadiem, spēju pat ar prātu piedot šiem cilvēkiem, taču nejutos brīva – šķita, ka iekšēji man vienmēr ir kas tāds, kas uzurda visu no jauna un liek dzīvot nepiedošanā. Es daudzus gadus jutos kā nekas, nezināju, kas ir mīlestība, ko nozīme būt pieņemtam, saprastam, gribētam cilvēkam.
Tad tu beidzot saņēmi iekšēju dziedināšanu, nākot pie Dieva – pastāsti, kā tas notika?
Viss sākās ar to, ka, dzīvojot vēl Anglijā, klausījos internetā dziesmu, ko izpildīja kāda ārzemju dziedātāja, kas saucās „Halleluja”. Mani tā saviļņoja un piepildīja šī dziesma, ka liku to atkal un atkal no jauna! Tā kā Youtube mēdz izmest arī citas dziesmas, kas ir saistītas, uzdūros uz draudzes „Kristus Pasaulei” slavēšanas mūziku. Tas man bija jaunatklājums un es sāku klausīties šo mūziku. Pēc laika atradu arī mācītāja sprediķus. Mana pirmā doma bija – kā var būt, ka Bībeli var izskaidrot arī saprotamā valodā? Sāku klausīties pastāvīgi sprediķus – gan jaunākos, gan vecos. Pamanīju, ka kļuvu mierīgāka un man izzuda negatīvā trauksme, kas bija visu šo gadu garumā. Bija sajūta, ka iekšēji kļūst vieglāk. Es sāku arī ticēt Dievam un pamazām iepazīt Viņu. Tomēr pati vēl Bībeli nelasīju un Dievu nelūdzu. Pēc dažiem gadiem atbraucu atpakaļ uz Latviju un izlēmu, ka aiziešu uz draudzi klātienē. Bija pagājuši kādi seši gadi, kopš klausījos draudzes ierakstus internetā un beidzot sāku to apmeklēt klātienē. Jāsaka atklāti, ka, tikai sākot nākt uz draudzi klātienē, es pa īstam piedzīvoju Dievu un savas dvēseles dziedināšanu. Pamazām es sāku mācīties arī Bībeles skolā un devos uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kas bija pagrieziena punkts manā dzīvē – es tiku ar lūgšanas palīdzību atbrīvota no vardarbības sekām, atstumtības un pats galvenais – mīlestības trūkuma! Inkaunterā lūgšanas laikā piedzīvoju īstu Tēva mīlestību, kuras man nekad iepriekš nav bijis! Un tas man lika lidot virs zemes, nevis staigāt! Es patiesi spēju piedot visiem pāridarītājiem, mana dvēsele ir dziedināta! Un to var izdarīt tikai Dievs. Ar laiku pati sāku studēt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā – tas mani spēcina un paceļ.
Kāda ir Tava dzīve tagad?
Es jūtos iekšēji brīva no visa negatīvā, kas bija uzkrājies gadiem. Uz cilvēkiem vairs neskatos kā caur bloku un turoties pa gabalu, bet ar mīlestību un siltumu. Arī pret klientiem darbā izrādu savas pozitīvas emocijas. Citreiz smejos – daudzi pat negrib iet prom! To nevar pat izstāstīt un paskaidrot, bet dzīve ar Dievu un Viņa mīlestību nav aizvietojama! Šo mīlestību tagad vēlos dāvāt arī citiem!
Ineses Reiteres liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa
