Ineta jau no mazotnes tika audzināta ļoti konservatīvi un norobežota no sabiedrības, līdz ar to mazā meitene dzīvoja savā domu un grāmatu pasaulē. Tā viņai radās idealizēts priekšstats par cilvēkiem un lietām, kas vēlāk radīja vilšanos. Saskaroties ar realitāti, jaunajai sievietei izveidojās ļoti negatīvs un pesimistisks skatījums uz dzīvi, kas arī viņu dzina depresijā un ietekmēja attiecības ar cilvēkiem.

Par savu ceļu uz brīvību Ineta stāsta: “Kā man izveidojās negatīvs skatījums uz lietām un dzīvi? Kad biju pavisam maziņa, vecāki izšķīrās, bet mani audzināja omīte, kura pati bija vīlusies cilvēkos, ar ļoti negatīvu skatījumu uz lietām un dzīvi. Līdz ar to es pārņēmu viņas domāšanas veidu. Viņa man aizliedza draudzēties ar vienaudžiem. Vienīgais, ko es drīkstēju – būt omammai pie rokas.

Izolācija no vienaudžiem noveda pie tā, ka man izveidojās sava pasaulīte, aizgūta no pasaku grāmatām. Tur bija cēli bruņinieki, prinči uz balta zirga, idealizēti personāži un vienmēr laimīgas beigas.  Taču, kad ikdienā saskāros ar reāliem cilvēkiem, kas neatbilda maniem pasaku ideāliem, nāca liela vilšanās un šoks. Tas izraisīja manī negatīvu reakciju, dusmas un nosodījumu.

Domāt negatīvi un nosodīt visu man likās tik pašsaprotami, ka pat neuztvēru to kā lielu problēmu. Par daudzām lietām, valsti un cilvēkiem man bija savs, negatīvs viedoklis. Tad, kādas sarunas laikā, māsa man teica: “Kāpēc tu skaties uz visām lietām tik negatīvi?” Pirmo reizi savā mūžā es sāku tiešām par to aizdomāties.

Domāju, ka, satiekot dzīvē īsto vīrieti, viss mainīsies. Savu sapņu vīrieti iztēlojos kā princi, stipru, īstu līderi. Taču arī viņš tāpat darīja dažādas muļķības, kā visi pārējie. Nāca kārtējā vilšanās, jo jutu, ka arī šim cilvēkam nevaru uzticēties un tas atstāja negatīvu paliekošu iespaidu uz manu ģimenes dzīvi. Papildus tam vēl vecāmamma jaucās manā dzīvē. Vīrs sāka dzert, nenākt mājās un meklēt izpriecas ārpusē. Visa šī situācija lika man ieslīgt vēl lielākā negatīvismā un izmisumā. Sākās bailes par rītdienu un stress, kam drīz vien pievienojās ilgstoša nomāktība. Bieži bija slikta pašsajūta, neskaidra galva un hronisks nogurums.

Vecāmamma nebija pārāk liela baznīcā gājēja, taču reiz omei bija kāda problēma, tad viņa savā izmisumā kliedza uz Dievu skaļā balsī un Viņš palīdzēja. Kopš tās reizes es zināju, ka Dievs ir un mana dzīve Viņa priekšā ir atklāta. Kad man pašai sākās grūtības un cilvēki nespēja palīdzēt, es nolēmu lūgt Dievu.

Pirms diviem gadiem Liepājā bija “Kristus Pasaulei” evaņģelizācija, un tika izveidota draudze. Sākumā apmeklēju aiz intereses, galvenokārt tāpēc, lai satiktu māsu, kura tur kalpoja, tomēr ar laiku man sāka iepatikties. Viss notiekošais draudzē mani neatstāja vienaldzīgu. Ar katru reizi es arvien vairāk un vairāk iepazinu Dievu. Mācījos Bībeles skolā, kas man ļoti palīdzēja.

Sāku lūgt, lai Dievs mani atbrīvo no negatīvisma. Biju arī divos draudzes semināros inkaunteros, kur par mani aizlūdza draudzes kalpotāji. Pirms kāda laika bija mācītāja sprediķis par pozitīvo domāšanu. Es sapratu, cik svarīgi ir tas, ko mēs domājam. Ļoti lēnām šīs atziņas ienāca manī un es sāku sekot līdzi pati savām domām un lūgšanās ieguvu spēku tās kontrolēt. Apzinājos, ka visa vaina ir manā attieksmē, nevis apstākļos, lietās un cilvēkos man apkārt.

Sāku ik dienas regulāri lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Es iemācījos savās domās neielaist nepareizas lietas. Kad mācās virsū negatīvas domas, es sev uzdodu jautājumu: “Vai man to vajag? Nē, man to nevajag.” Iesaistoties draudzes un grupiņas aktivitātēs, vairs neatlika daudz laika un vietas negatīvām domām. Kalpošana disciplinē, un tu vairāk domā par citiem, nevis koncentrējies tikai uz sevi.

Šobrīd manī ir miers, vairs nav bailes no rītdienas. Ir aizgājusi depresija un sliktā pašsajūta. Ja dzirdu kādas negatīvas ziņas no masu medijiem, es tam vairs nepievēršu uzmanību. Ja kāds cilvēks pieviļ, es to vairs neuztveru tik sāpīgi, kā agrāk, jo esmu atteikusies no cilvēku idealizēšanas. Savu cerību lieku uz Dievu, nevis uz cilvēkiem, jo zinu, ka Dievs nepieviļ. Vairs nevainoju cilvēkus par to, ka viņi neatbilst maniem priekšstatiem. Esmu brīva un pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, mīlu viņus un kalpoju viņiem.

Ja tu lasi manu liecību, es gribētu tev novēlēt izvērtēt pašam sevi, kur tu nonāksi pēc šīs dzīves? Ir tikai divi ceļi – debesis un elle. Pieņem Jēzu Kristu par savu Kungu un atdod savu dzīvi Viņam!”

Inetas Zaķes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums