Sports Ingas dzīvē ieņem svarīgu lomu, un vēl nesen droši varētu teikt,
ka tas viņai nozīmēja visu. Mācoties sporta skolā, viņa apguva airēšanu un nodarbojās ar svaru cilāšanu. Taču, iegūstot mikrotraumu un sāpēm attīstoties, treniņi bija jāpārtrauc. Ingai tas bija smags pārdzīvojums, jo vēlāk, sāpēm pastiprinoties, bija apgrūtinoši veikt arī ikdienas pienākumus.
Inga stāsta: „Mana aizraušanās ar sportu sākās jau bērnībā. Kad aizgāju mācīties uz sporta skolu, nodarbojos ar airēšanu un cilāju svarus – pat divas reizes dienā. Toreiz īsti vēl nezināju, kā pareizi tas jāveic. Svaru celšanā es vienmēr gāju uz maksimālo – centos paveikt, cik vien spēju. Nepareizi veicot celšanu, ieguvu nelielu traumu celī, kam sākumā nepievērsu uzmanību. Ik pa laikam man tas iesāpējās, taču vēlāk sāpes pārgāja un es domāju, ka tās izzudīs pašas no sevis.
Tā kā vēlāk nodarbojos ar florbolu, badmintonu un basketbolu, nācās bieži krist un sasisties. Reiz šāds negadījums izrādījās liktenīgs. Nokritu uz ceļiem un nevarēju vairs piecelties, jo nejutu ceļgalus. Pēc brīža biedējošā sajūta beidzās, lēnām nostājos uz kājām un varēju paiet. Pēc šī gadījuma sāpes sāka parādīties ik dienas. Dzēru pretsāpju tabletes, lai varētu izpildīt savus ikdienas pienākumus. Pēc trenera ieteikuma devos pie traumatologa, viņš pastāstīja par sekām, kas var būt, ja laicīgi neatrisināšu šo problēmu un nerūpēšos par savu veselību. Izmeklējuma rezultāts mani ļoti apbēdināja – tika konstatēts meniska bojājums celī, kam sekojoši bija jāveic artraskopija jeb šī meniska operācija. Sākumā ļoti nevēlējos, lai man tiktu veikta ķirurģiska iejaukšanās, jo zināju, ka vēlāk ilgi nevarēšu nodarboties ar sportu. Es biju pieradusi pie regulāriem treniņiem un niecīgām sāpēm nekad nepievērsu uzmanību. Šoreiz tās bija daudz stiprākas, taču vienalga attiecos pret to vieglprātīgi un turpināju sportot. Sāpēm pastiprinoties, piekritu operācijai, kam sekoja gultas režīms. Pēc atlabšanas šķita, ka atkal spēju visu. Drīz vien sāku staigāt vairākus kilometrus dienā, braukāju ar velosipēdu 20 – 30 km un pēc mēneša aizbraucu uz sporta halli, kur lūdzos trenerim, vai varu atkal būt uz laukuma. Toreiz es nedrīkstēju skriet, bet vienalga to darīju – pat pārsniedzot pieļaujamo slodzi. Ik pa laikam jutu sāpes celī, bet nepievērsu tām uzmanību. Taču pienāca diena, kad atkal nokritu uz ceļiem, un viss sākās no jauna. Celi ikdienā aptinu ar saiti un liku ceļa sargus, smērēju dažādas ziedes, lai mazinātu sāpes. Tās aizvien pieauga – pat ejot uz darbu, bija grūti, jo izjutu pastāvīgu diskomfortu.
Agrāk svētku reizēs ar savu kaimiņieni biju aizgājusi uz baznīcu, taču Dievam īsti neticēju. Mans „dievs” bija sports. Kādu laiku atpakaļ sociālajos tīklos mani uzrunāja kāda sieviete no draudzes „Kristus Pasaulei”, kura man stāstīja par Dievu un aicināja uz dievkalpojumu un mājas grupiņu. Mani tas uzrunāja, un pēc kāda laika sāku apmeklēt draudzi. Tur notika dziedināšanas dievkalpojums, kura laikā bija iespēja saņemt aizlūgšanu par personīgām vajadzībām. Uz dievkalpojumu negāju ar lielu ticību par dziedināšanu, jo īsti nezināju, vai Dievs varētu atrisināt arī manu problēmu. Iepriekš biju dzirdējusi daudzas draudzes cilvēku liecības, kā tiek piedzīvotas pārdabiskas dziedināšanas, taču neiedomājos, ka arī pati drīz sastapšos ar brīnumu.
Tajā dienā, atnākot uz dievkalpojumu, jutu lielas sāpes celī. Nezināju, kur likt kāju, lai būtu ērtāk sēdēt. Līdz šim slavēšanas laikā nebiju cēlusi rokas, bet tajā reizē to izdarīju. Paceļot rokas, sajutu pārdabisku Dieva pieskārienu – lielu karstumu un aukstumu, kas kā skudriņas skrēja cauri visam ķermenim. Vēlāk sekoja aicinājums katram personīgi Dievam izteikt savu vajadzību, un mācītājs par visiem kopīgi aizlūdza. Tajā brīdi sāpes celī pazuda, un nav atkārtojušās līdz šai dienai! Es sapratu, ka esmu pārdabiski dziedināta. Tas ir neaptverams atvieglojums un brīnums manā dzīvē! Esmu ļoti pateicīga Dievam, jo tagad varu ne tikai veikt savus ikdienas pienākumus, neizjūtot sāpes, bet arī nodarboties ar sportu profesionālā līmenī kā agrāk. Ir mainījusies arī mana attieksme – esmu daudz uzmanīgāka un katru reizi piedomāju pie tā, lai izvairītos no savainojumiem. Dievs mani ir dziedinājis, un es nevēlos vieglprātīgas attieksmes dēļ atkārtoti iegūt traumu. Lasot Dieva vārdu un pavadot ar Viņu laiku lūgšanā, esmu personīgi piedzīvojusi Dievu, un ir mainījušās manas prioritātes. Sapratu, ka negribu sportu likt pirmajā vietā savā dzīvē. Lai tuvotos Dievam, kaut kādus treniņus arī atlieku, lai piedalītos mājas grupiņā un draudzes pasākumos. Sports joprojām ir aizraušanās, kas sagādā prieku, taču mans Dievs ir Jēzus Kristus. Esmu dziedināta Viņa spēkā un manai dzīvei ir jauna jēga!
Brīnumi tiešām notiek, Dievs joprojām dziedina! Pieņemiet Jēzu Kristu kā savu Glābēju – Viņš izmainīs jūsu dzīvi!”
Ingas Dzelzes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
