Silvija: Mani uzaicināja Sandija, mana darba kolēģe. Es atbraucu, jo sapratu, ka manā dzīvē kaut kas pietrūkst. Man likās, ka es esmu sliktāka par visiem pārējiem. Es jau 6 gadus esmu ar Dievu, bet esmu tāda mērena, bet Dievs tādus izspļauj – man vajadzēja vairāk Dievu. Un es visu laiku dzīvoju apsūdzībās, ka es par maz mīlu savus bērnus un vispār nāku no nepareizas ģimenes, bez tēva. Bet tagad es saprotu, ka manī ir milzīga apņemšanās nepadoties un es esmu pieteikusi karu sātanam, gribu, lai tiek glābta mana ģimene. Šeit es sapratu, kāpēc manā ģimenē notiek tas, kas notiek. Paldies visiem kalpotājiem – es sajutu mīlestību no cilvēkiem un rūpes par sevi, es tik labi sajutos un nedomāju, ka esmu sliktāka par citiem. Braukšu mājās ļoti priecīga ar apņemšanos iet tālāk uzvarā. Tagad es jūtu, ka mans mugurkauls ir stingrāks un pasaule mani nevarēs tā izšaubīt.

Baiba: Esmu otro reizi inkaunterā tāpēc pastāstīšu kādas bija pirmā inkauntera sekas manā dzīvē. Pagājušo reizi es aizbraucu mājās ļoti samulsusi, jo man tik ļoti bija iepatikušies šie cilvēki, man bija grūti noticēt, ka tāda draudze ir iespējama. Jau pirmajā reizē es satvēru vīziju un tā satricināja manu dzīvi – es nokļuvu mājas grupiņā. Tad es reāli sajutu kā mīlestības sistēma darbojās un tā ir priekš katra! Pēc pirmā inkauntera notika izmaiņas manā dzīvē – mani draugi sāka nākt uz mājas grupiņu un es redzēju izmaiņas arī savā ģimenē – un tas bija kopīgas lūgšanas un gavēšanas rezultāts. Es atklāju lietas dzīvē no kurām es gribēju tikt vaļā, lai varētu iet taisni uz priekšu, es domāju, ka tas viss šajās dienās arī notika un es sagaidu jaunus brīnumus gan savā gan draugu dzīvēs.

Elizabete: Pirmais inkaunters kurā es biju man bija tāds kā spridzeklis – un pat vēl vairākas nedēļas pēc tam manī vēl bija uguntiņa. Bet tad tas lēnām nodzisa. Un kad draudzē runāja par personīgām attiecībām ar Dievu un es sāku tās veidot, tad es sapratu, ka man vajag atkal inkaunteru, lai noķertu Dievu, lai Viņš man ir. Tagad es Viņu tā kārtīgi arī noķēru, piepildījos ar Svēto Garu – tagad es iešu tikai uz priekšu un ne soli atpakaļ!

Valda: Otro reizi esmu šeit. Dievs mani atveda. Pēc pirmā inkauntera notika ļoti lielas pārmaiņas ar manu dzīvi. Šodien es esmu pavisam cits cilvēks – jo viss, kas te notika, satricināja manu garu un es ļoti vēlējos sākt stabilas un nopietnas attiecības ar Dievu savā lūgšanu kambarī un es lūdzu, lai Dievs man palīdz. Jau pusotru mēnesi Dievs mani modina ap 3.00 un es brīnos, ka man nav miegainība un es varu lūgt pat ilgāk par stundu un Viņu tur piedzīvot savā lūgšanu kambarī. Tagad es esmu uzvarētāja Jēzū Kristū, es vienkārši lidoju kopā ar viņu, mans mugurkauls ir pilnībā nostabilizējies. Un tas bija tas, kas man bija vajadzīgs. Vēl man bija bail no lieliem suņiem, tagad vairs nav, es pat viņus nepamanu. Vēl es saņēmu šeit vīziju – ilgus gadus biju kristiete, bet man nebija mērķa, šeit es saņēmu māceklību, ka var būt kāds, kas par mani rūpējas un pēc tam es to došu tālāk citiem.

Jānis: Otro reizi esmu inkaunterā, pirmajā reizē sajūsmas bija daudz vairāk, bet es daudz ko nesapratu. Šoreiz zinu precīzāk, ko es vēlos. Man vajadzēja piedošanu un atbrīvošanu. Vēl es precīzāk gribēju saņemt Dieva plānu. Jau sākumā saņēmu nodošanos daudz vairāk priekš sevis to apliecināju. Saņēmu atbrīvošanu – sapratu visu šo garu dzenāšanu, jo tas viss balstās uz ļaunumu, kurš bez piedošanas iet tādu apļveida ciklu. Te iet arī verdzība, lepnība un citas pasaulē normālas lietas. Skaudības un lepnības gara dēļ man bija grūti pieņemt šo vīzijas zīmējumu, tajā es saskatīju piramīdu, bet Dievs, protams, parādīja, ka tas tā nav. Tad man likās, ka vidū tiem cilvēciņiem jābūt Dievam un Dievs man atbildēja, ka Viņš jau tur arī grib būt, bet Viņam vajag cilvēku, lai tur būtu. Tas arī aicinājums mums katram piepildīties ar Viņa sirdi un tur nostāties!       

Velta: Es kā kristiete biju sākusi atdzist, jo es redzēju, ka daudzi runāja vienu, bet darīja citu. Es saņēmu pilnīgu atbrīvošanu no atstumtības gara, kas mani mocīja jau no bērnībās. Es tiku atbrīvota no pašnāvības gara – tas tika salauzts. Maldu mācība – biju gājusi pie tantiņām, biju lasījusi dažādus rakstus – arī šie lāsti tika pār mani salauzti. Es sirsnīgi pateicos visai inkauntera komandai par šo mieru un mīlestību, kurus es šeit satiku, par šīm smaidīgajām sejām un mirdzošajām acīm! Es novēlu, lai jums vienmēr viss izdodas! Esiet svētīti! Es sirsnīgi pateicos par visu!

Sintija: Pirmā uz inkaunteru atbrauca mana draudzene. Viņā bija ļoti daudz kas mainījies, un es redzēju tādu kā greizsirdību sevī. Kad es atbraucu, es sapratu – jā, šeit patiešām ir Dievs! Man šeit ļoti, ļoti patika. Es neteikšu, ka es ļoti kaut ko sajutu, bet es ticu, ka Dievs man ir devis visu, ko es ierakstīju anketā! Es esmu ļoti laimīga, ka es šeit ierados, jo svētības ir – es tās redzēšu ar laiku! Āmen! Šeit ir Dievs!

Agra: Es braucu šeit, lai patiešām izprastu vīziju. Izprastu, kā tas ir, ka arī es varu vadīt! Ka arī es varu atgriezt cilvēkus pie Dieva; savus tuviniekus. Man ir īpaši svarīgi, ka es varētu palīdzēt savai ģimenei, saviem bērniem; lai es varētu pārliecināt viņus, ka Dievs ir, ka Viņš ir vajadzīgs un ka bez Viņa mēs visi būsim pazuduši. Paldies kalpotājiem, paldies draudzei! Es esmu saņēmusi beidzot savā sirdī, kas ir G12. Esmu satvērusi Viņa mīlestību!

Evita: Visas lietas, ko es ierakstīju anketā ir tādas, ka tās varēs redzēt tikai vēlāk. Bet ir lietas, kas notika arī uzreiz – pirmkārt, mans fokuss no Dieva bija tik ļoti noslīdējis uz gribēšanu Viņam kalpot, ka es jau sāku justies slikti. Vēlmei kalpot ir jāiziet no attiecībām ar Viņu. Es saņēmu to, ka īstenībā nekas dzīvē nav vajadzīgs vairāk kā pa īstam satriekties ar Dievu! Es ticu arī, ka esmu saņēmusi dziedināšanu – man bija bailes no suņiem (bērnībā mani nobiedēja suns, pēc kā es pirmajā dienā nerunāju vispār, pēc tam sāku raustīt valodu). Pēc bērnības gadījuma mani veda pie dažādām tantiņām, pūšļotājiem un zīlniekiem. Es to šeit nožēloju Dieva priekšā. Pirms inkauntera man jau uzrādījās, ka tas ir mēmuma gars, kas mani lieto un rausta. Es ticu, ka esmu saņēmusi atbrīvošanu!

Baiba L: Es jau pirms braukšanas zināju, ka tas būs labais! Es biju ievākusi informāciju un biju veikusi sagatavošanās darbus (galvenokārt gavēnis). Es domāju, ka gavēnis pirms inkauntera ir ļoti svarīga lieta, jo ļoti daudzas cīņas es biju izcīnījusi jau pirms inkauntera. Nebija tik daudz ārēju izpausmju, kā iekšējās cīņas, daudzas no kurām es jau biju izcīnījusi. Esmu cīnītāja! Es jutu milzīgu spēku un mieru sevī – Dievs manā sirdī ielika tādu mieru, kādu es nekad nebiju iepriekš sajutusi. Nu es esmu Dieva armijā un cīnīšos par to, lai arī citus cilvēkus vestu pie Dieva!

Agneta: Es atbraucu uz inkaunteru nevis dēļ dziedināšanas, bet tādēļ, lai satiktu Dievu. Esmu jauna kristiete, trīs nedēļas ar Jēzu, bet tajā brīdī, kad es sapratu, ka vēlos nodoties Dievam, es piedzīvoju brīnumus. Kādreiz es biju agresivitātes iemiesojums, kritizēju cilvēkus. Augu ģimenē bez tēva un līdz šim visu laiku pavadīju pie televizora. Tad notika brīnums, man atvērās acis un es sajutu vēlmi sludināt un iepazīt Dievu! Es uzreiz sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli divas stundas un nevarēju apstāties. Mums kopā ir viens sapnis – lai visi nāktu pie Dieva un mēs visi būtu viena ģimene. Un galvenais ir pavadīt laiku ar Dievu!

Amanda: Es braucu šurp, lai palīdzētu kalpošanā un vēlreiz pati izietu inkaunteru. Gribēju vairāk tuvoties Dievam un saprast, ko Viņš man grib teikt. Pēdējā laikā, lasot Bībeli, mani nekas neuzrunāja, es vienkārši lasīju un lasīju. Inkauntera rītā es sapratu, ka Dievs man ir devis sapratni un beidzot arī uzrunā. Vēl es gribu tikt vaļā no savām sliktajām rakstura īpašībām, man bija izteikta spītība, liela greizsirdība un egoisms. Es ļoti novērtēju savus vecākus, ka viņi mani iztur. Es sapratu šajās dienās, ka man lielāka cieņa ir jāizrāda vecākiem. Es ticu, ka Dievs man to visu ir paņēmis prom un es varēšu padomāt arī par citiem cilvēkiem, kas man ir apkārt un par viņu vajadzībām. Tad, kad mēs šeit lūdzām visi kopā, es piedzīvoju nebijušas sajūtas. Es jutu klātbūtni – tā bija tāda sajūta, ka šeit ir daudz personas, kādas būtnes, ļoti daudz! Tie droši vien bija eņģeļi, kas lūdz ar mums kopā un priecājās. Man par to prieks. Katram šeit ir jābūt! Ja tu tagad skaties vai lasi, tad zini, ka šeit tev ir īstā vieta, jo te tu piedzīvosi to, ko tu nevari piedzīvot savā klusajā laikā.

Karīna: Pirms es atbraucu uz inkaunteru, es zināju par Dievu, bet es Viņu nepazinu. Un tagad es Viņu pazīstu. Man lielākoties bija tā, ka es uzkāpju uz krusta un nokāpju un tā visu laiku. Aizbraucu uz dievkalpojumu – esmu uz krusta, atbraucu mājās – atkal nokāpju. Bet tagad es esmu cieši apņēmusies, ka es tur palikšu un nost vairs nekāpšu! Un draudze „Kristus pasaulei” vienkārši rullē!

Jolita: Pirmkārt, šeit inkaunterā esmu, lai vairāk iepazītu Dievu, vairāk Viņu iemīlētu un saprastu Viņu. Mājās man ir lūgšanas, bet es sapratu, ka tās ir tādas sausas. Šeit es vairāk iemīlēju Dievu. Un šeit es ieguvu arī atbrīvošanu no atstumtības gara, kurš pirmoreiz bija ienācis, kad vecāki mani atstāja internātskolā. Otrreiz tas notika tad, kad nomira mans tēvs un trešo reizi, kad mani atstāja vīrs. Un tāpēc manī bija kompleksi un kauna sajūta. Esmu brīva arī no baiļu gara. Vienas bailes bija kaut ko darīt, kaut ko jaunu uzņemties, arī runāt ar cilvēkiem un otras bailes bija no nāves – mans tētis nomira 37 gados, jo viņam bija slima sirds. Es domāju, ka es tieši tāpat nomiršu, man arī sirds bieži sāpēja. Man tagad ir 36 gadi un domāju, ka man vēl gads palicis, ko dzīvot. Taču tagad esmu brīva no tā un zinu, ka arī sirds ir dziedināta. Vēl es ieguvu piedošanu savā sirdī visiem tiem cilvēkiem, kas darījuši pāri, kuri ir tie vistuvākie cilvēki. Agrāk tas bija tikai vārdos, Vēl man ļoti patika šeit mūzika – slavēt un dejot Dieva priekšā ir daudz foršāk un labāk, nekā iet uz diskotēkām.

Vitālija: Atbraucu šeit, lai tiktos ar Dievu. Kad man vīrs teica, ka man vajag inkaunteru, es biju pret, jo ar Dievu taču es varu tikties arī mājās. Toreiz es to nesapratu, bet tagad saprotu ļoti labi. Mājās, piemēram, es nevarēju tikt galā ar savu nepiedošanu, kas man bija, bet no nepiedošanas auga neticība, skaudība, dusmas. Es sāku ļoti dusmoties uz vīru un ģimeni, bet nesapratu kāpēc. Tagad es zinu, ka tam bija sakne – nepiedošana, no kuras es tiku vaļā! Es saņēmu arī dziedināšanu no paaugstināta asinsspiediena. Pēc mūsu slavēšanas un dejošanas es brīnījos, ka man nesāp galva, jo nebiju iedzērusi paredzēto tableti. Vēl es gribēju, lai man ir mīlestība – es gāju uz draudzi, bet mīlestība uz cilvēkiem bija pazudusi. Saņēmu arī vīziju, ka es esmu tas cilvēciņš pa vidu, kuram būs savi divpadsmit cilvēki. Paldies visiem, ka mīlat mūs un rūpējaties!

Indra: Es dzīvē esmu piedzīvojusi atstumtību – mans īstais tēvs mani negribēja; bet man mammīte ir ļoti stipra… Bija ļoti liels nepiedošanas gars. Šī nepiedošana izraisīja naidu. Es pat naktīs cēlos un raudāju, cik ļoti es ienīdu visus cilvēkus, kuri man bija darījuši pāri. Bet tas ir palicis TIK mazsvarīgi! Es (te) jutu, ka esmu piedevusi, un tā ir TĀDA brīvības sajūta! Pie manis ir notikusi arī dziedināšana. Man bija sāpes gurnos (krustos), tās izpletās uz leju. Sajutu gluži kā, kad notirpušā muskulī atkal atsāk cirkulēt asinis – tādas patīkamas sajūtas mani pārņēma. Esmu pārliecināta, ka esmu dziedināta! Esmu saņēmusi Svētā Gara kristību – es varu runāt mēlēs! Esmu šokā par to, jo domāju – nu ne jau es! Slava Dievam!

Dace: Es visu bērnību dzīvoju ar pašnāvības domām. Es pat nevaru atrast iemeslu, kāpēc. Bet tad lūgšanā Svētais Gars man atgādināja, ka, kad mana mamma palika ar mani stāvoklī, tēvs teica: „Kā gribi, tā dari!” Tā manī ienāca atstumtības gars. Es jutos tā kā rāmī visu laiku (sabiedrība jau arī mums uzliek rāmjus). Bija grūti komunicēt ar cilvēkiem. Vēl es sevi pieskaitīju pie intravertajiem cilvēkiem. Bet te (inkaunterā) es sapratu, ka tās ir muļķības! Ja reiz Dievs ir un es esmu uz Dievu vērsta – es neieciklējos uz intravertumu. Lasīju Džoisas Maieres grāmatu par atstumtību un daudz ko sapratu. Jo, jau esot draudzē un kalpojot, es droši vien darīju nepareizas lietas sava atstumtības gara dēļ. Kokam jācīnās ar sakni nevis ar zariem! Manī iekšā bija nepareizas lietas – domas u.c. Es pati netiku no tā vaļā. Bet tieši šeit inkauntera laikā pēc atbrīvošanas lūgšanas es sapratu, ka esmu atbrīvota!

Ina: Man bija bail no inkaunteriem, kad tie notika mūsu draudzē (Ina ir no citas draudzes). Negribējās aizpildīt anketu, bet kalpotāju liecības ikvienu iedrošina uzrakstīt to, ko tu nekad nerakstītu, ja viņi nestāstītu. Lielākā problēma bija bailes no cilvēkiem. Bet man ir darbs saistīts ar uzstāšanos publikas priekšā, runāšanu mikrofonā. Vēl – sevis nepieņemšana; es nevarēju pieņemt savu ģimeni. Es ticu, ka Dievs ir dziedinājis! Lielākā atklāsme inkaunterā man bija asiņu spēks. Sevī es saņēmu atklāsmi par „atsistām iekšām”, ka Jēzum bija atsistas iekšas – man tas atsaucās uz iekšēju brīvību un simtprocentīgu atbrīvošanu. Uz katru inkaunteru NOTEIKTI vajag gatavoties (ko es nebiju izdarījusi). Sapratu arī to, ka es gribētu vēlreiz atbraukt uz inkaunteru.

Baiba: Man bija problēmas ar netiklību, kas manī bija ienākusi bērnībā, domāju caur atstumtības garu. Es mēdzu domāt – kāpēc es dzīvoju? Paldies Dievam, ka Viņš atrada mūs (mūsu ģimeni)! Sakne šai netiklībai ir tāda, ka nedrīkst skatīties tādas filmas, kurās ir netiklība. Piespiedu kārtā Zviedrijā dabūju tādas skatīties. Man sākās drausmīgi murgi naktīs. Man ir vajadzīga arī vīzija! Tā bija viena no lietām, ko es saņēmu. Saņēmu atbrīvošanu no netiklības gara, atstumtības gara, pašnāvības gara un mazvērtības gara. Naktī man bija sapnis. No tā sapņa es sapratu, ka man ir jāsargā savas sirds durvis.

Kārlis

Inkaunters ir dzīvības un nāves jautājums, es aicinu visus braukt uz inkaunteru! Man agrāk patika tādas grupas kā „Status Quo”, „Depeche Mode”, Bītli utt. Bet degt ellē, katlā kopā ar tiem trallallā – trallallā? Nē! Es negribu būt velnam par iekuru! Aicinu visus braukt uz inkaunteru! Un paldies kalpotājiem – jūs visi esiet varoņi!

Vija

Esmu kopā ar vīru otro reizi inkaunterā. Pēc pirmā inkauntera sāka līst ārā visādas nepatīkamas lietas, tāpēc uzreiz pieņēmām lēmumu braukt uz otru inkaunteru. Mans galvenais mērķis bija būt tuvāk Dievam un Viņu dzirdēt! Un visu, kas traucē mūsu attiecībām, lai Dievs paņem prom! Es ticu, ka es visu to saņēmu! Mums ar vīru bija gavēnis pirms inkauntera, un tagad es reāli sapratu, ka Dievs ir atbrīvojis no atkarības uz kafiju un cukuru – man negribas un pat smarža nepatīk!

Andis

Es braucu uz inkaunteru, jo sapratu, ka ir kaut kādas lietas… Biju iepinies narkotikās un alkoholā, un sabojājis savu dzīvi (Dievam ir bijis daudz jāstrādā!). Galvenā lieta, ko es saņēmu – Dieva Tēva mīlestību! Es to ik pa laikam biju piedzīvojis, bet nebiju tā kārtīgi saņēmis.

Vēl liela lieta – bija grūti piedot sev. Manī bija ienākuši gari, es pats sev lāstus biju uzlicis. Paldies Dievam, ka Dievs to uzrāda, un ka Dievs atbrīvo!

Man nebija īpašas patikas arī runāt cilvēku priekšā – es ticu, ka Dievs to paņems prom! Liela lieta, ko gribēju, – lai Dievs man atklāj, kā skatīties uz sevi tā kā Jēzus skatās! Tas saistīts ar pašnovērtējumu. Es neesmu cilvēks, kurš ļoti piedzīvo sajūtas, bet es ticu, ka Dievs ir darījis! Viss sāksies, kad iesim dzīvē! Paldies Dievam, paldies kalpotājiem!

Vitālijs

Bija dažādas sliktas lietas – slikti vārdi, uzvedība, ļaunums. Būt trīs dienas šeit kopā ar Dievu jebkurā gadījumā ir labi! Mājās man nav tik daudz laika. Es piedzīvoju šeit daudz vairāk, nekā es biju domājis. Man vajadzēja saņemt piedošanu sev un sievai, brīvību no lāsta un dažādām atkarībām. Es jūtu sevī, ka es to visu esmu saņēmis. Dievs pieskārās ar savu mīlestību, kad bija aizlūgšana par to. Piepildīšanās ar spēku, Svēto Garu, ar uguni un slāpēm pēc Dieva – to es saņēmu. Saņēmu sirds dziedināšanu. Arī mērķi dzīvei – glābt cilvēkus – saņēmu. Mēs visi esam pareizā vietā. Paldies!

Jānis

Es visu dzīvi meklēju ceļu pie Dieva. Es nevarēju piedot – lai arī dzīvē pret visiem izturējos labi, reizēm biju naidīgi noskaņots. Gribēju saņemt piedošanu un pats piedot tiem, kas man darīja pāri. Iegūt atbrīvošanos no saviem nedarbiem, grēkiem utt. Par kristību Svētajā Garā – jā, tagad es to jūtu! Esmu arī devis sev solījumu, ka tagad esmu šajā draudzē. Pirmās dienas nakts jau parādīja, ka kaut kas ir sācis notikt, otrā diena bija vispār laba, vakarā es jau sāku vairāk smaidīt utt. Trešā diena bija VĒL labāka. Man reiz katoļu baznīcā pārdeva rožu kroni „no tīra sudraba”, bet izrādījās, ka man „iesmērēja” to no misiņa – tas jau bija palicis dzeltens un nosūbējis… Bet, ja neticam mācītājiem, pašam Dievam IR jātic!

Izrādījās, ka Dievs man IR palīdzējis arī tad, kad es biju domājis, ka Viņš man nepalīdz.

Esmu atradis draudzi, Dievu un laimi! Paldies!

Baiba: Esmu ar Dievu tikai dažus mēnešus, bet man ir draudzene Daiga, ar kuru kopā mēs ceļamies no rīta sešos un meklējam Dievu. Satiekoties ar citiem kristiešiem, es redzu, ka daudziem nav personiskas attiecības ar Dievu. Es arī jutu no citu kristiešu puses tādu attieksmi, ka esmu kļuvusi par fanātiķi un sapratu, ka manā īsajā ticības dzīvē ir noticis liels lēciens. Es lūdzu Dievu, lai Viņš man atklājas un attīra manu skatu no tā, kas lieks, lai ļauj man Viņu iepazīt tādu kāds Viņš ir. Es gribēju satikt cilvēkus, kas arī deg par to. Un tad, kad es atbraucu šeit, es sapratu, ka tiešām kalpotāji no rīta sešos iet uz mežiņu, lai meklētu Dievu! Es sapratu, ka ticība ir bez kompromisiem. Es arī ieraudzīju skaidrām acīm vīziju. Tiešām tas ir Bībelē un tā patiesība ir tik liela, kā siena, ka mēs pat to neredzam. Par cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība. Dievs ir pats galvenais un es novēlu katram šo atklāsmi saņemt!

Valda: Slava Dievam, ka esmu šajā vietā. Esmu gandrīz 30 gadus kristiete. Un Dievs jau daudz ko pie manis ir darījis, arī pacēlis kalpošanā, bet pēdējos 2. gadus kaut kas notika ar manu dzīvi un es cīnījos ar apmulsumu. Man šis inkaunters bija ļoti piepildīts. Katra lūgšana ļoti daudz ko man deva. Man bija vajadzīga atbrīvošanas lūgšana. Man bija problēmas ģimenē, lai gan arēji viss izskatījās ļoti labi, jo mēs abi esam kalpotāji. Es biju vīlusies mācītājos un man nebija kam uzticēties. Uz tā pamata bija vesela buķete – gan reliģijas gars, gan vilšanās gars, gan citi. Slava Dievam, ka Viņš tik ļoti labi pie manis pastrādāja. Kad es sāku bļaut uz Dievu: „kas notiek, ‘glāb mani”, tad Viņš atveda mani šeit uz inkaunteru. Un par inkaunteru es uzzināju draugiem.lv no Andra Meiera. Viņš lika iekšā liecības no inkaunteriem un es tās skatījos. Mani vilka tas Gars – iespējams, ka tā ir tā vieta, kur Dievs grib, lai es būtu. Es šeit saņēmu skaidrību prātā un brīvību. Līdz tam biju sasaistīta, savažota un bezcerības pārņemta. Tas bija absurds, jo es zināju, ka esmu izredzēta un Dievs mani aicinājis kalpot – tagad saņēmu atbrīvošanu. Es zinu, ka varu arī atgriezties mājās, jo sātanam vairs nav varas pār mani. Es arī aicinu jūs braukt uz šejieni, jo šeit patiešām ir īpaši!

Jānis: Esmu šeit, jo pēdējo divu gadu laikā mana dzīve sagriezusies kājām gaisā. Mani ticības brāļi teica, ka man ir lielas iespējas, tomēr ir kaut kāds aizsprosts priekšā – kad kaut kas notiek, tad tās ir tikai šļakatas. Un aizsprosts man pašam jāsagrauj. Man ir pārliecība, ka tajā aizsprostā, pat ja tas vēl nav pārrauts, tad dinamīts tur ir uzspridzināts, plaisas ir aizgājušas, tagad braukšu mājās skatīšos, gaidīšu, kad raus pušu!

Daiga: Es šeit saņēmu ļoti daudz mīlestības. Saprotu, ka Dievs uzklausa visas lūgšanas – savās rīta lūgšanās teicu, ka gribu Viņam vēl tuvāk. Un šorīt no rīta es tā sajutos, ka tiešām esmu Viņam vēl tuvāk. Tagad pēc visām atbrīvošanām esmu nometusi visu veco smagumu. Biju pārsteigta, ka tik daudz visādu garu mums velkas līdzi. Un, kad es dzirdēju par vīziju, tad es sapratu cik šausmīgi savtīgiem nolūkiem es šeit braucu, visu sev. Domāju, Dievs mani vedīs un rādīs ko tālāk.

Inga: Es uz šejieni braucu ar domu  atbrīvoties no gariem. Bet šeit es arī daudz vairāk uzzināju par to, ka garu pasaule ir reāla. To varēja redzēt pie citiem cilvēkiem, kad bija redzamas garu izpausmes. Es ticu, ka esmu brīva un neļaušu sātanam apmuļķot mani, ka iekšā vēl kaut kas ir palicis. Es arī zinu kā ar dēmoniem tikt galā, ka viņiem nav nekādas varas. Tagad tikai galvenais turpināt uzturēt personīgas attiecības ar Dievu. Vēl pirmo reizi es nokritu no Svētā Gara un sāku smieties, tas man ļoti patika, gribētos vēl!    

Anatolijs. Pagājušajā ziemā, kad nomira mana sieva, man sākās šausmīga depresija un es vairs gandrīz neko neredzēju un viss dubultojās. Dzirdēju reklāmu par dziedināšanas dievkalpojumu sestdien. Atnācu un Mārcis Jencītis par mani aizlūdza un teica, ka man jābrauc uz inkaunteru. Es pierakstījos, ilgi bija jāgaida – divi mēneši. Tagad esmu ļoti apmierināts, ka iepazinos ar Dievu. Tagad depresijas vairs nav un tai arī nav jābūt, jo Jēzus neslimoja ar depresiju. Man jābūt veselam – redze man tagad daudz labāka. Es tālumā redzu jau labāk, arī ar locītavām man ir labāk un mugura nesāp. Dzīve man tagad sāk patikt. Es ticu, ka Jēzus darbojas vēl arvien, Jēzus mani pilnībā pārgraizīs no galvas līdz kājām tā, ka nekādu slimību vispār vairs nebūs. Es ticu, ka Jēzus mani pilnībā dziedinās, tāpat kā tajos laikos Viņš dziedināja, tāpat arī tagad. Es arī katru rītu lūdzu Dievu divas stundas un pat suns mani gaida, jo man galvenais ir lūgt Dievu. Man ir vīzija, tāda, ka jāpastāsta bijušajiem kolēģiem, ka Jēzus mani dziedina. Paldies Dievam, lai slavēts Jēzus Kristus!

Artūrs. Esmu šeit otro reizi. Pēc pagājušā inkauntera pārmaiņas es pamanīju tikai mājās. Es biju onānists kopš sešu gadu vecuma. Tas ir šausmīgi. No tēva puses kā lāsts vai pārmantots gars man bija iedzimta astma, smēķēšana, alkoholisms. Kad man bija 18 gadi, es jau biju diezgan nodzēries un sāku lietot narkotikas, zālīte jau bija ikdiena. Tagad, paldies Dievam no tā visa esmu brīvs un tālu prom no visiem tiem cilvēkiem, tā saucamajiem draugiem. Ar astmu bija tā, ka man tā bija pie fiziskas slodzes, bet tagad arī nav pie fiziskas slodzes, vienīgi bija palikušas lielas bailes no pelējuma, jo tas man momentā izraisīja elpas trūkumu, baiļu dēļ uz nervu amata man sita ciet elpu. Un tagad man nav bail arī no pelējuma. Tagad esmu ieguvis lielāku brīvību un varu liecināt draudzes priekšā. Es ceru, ka Dievs mani lietos vēl spēcīgāk. Tā, kā Mārcis teica – es būšu mācītājs dienās. Arī vairāki citi kalpotāji to ir teikuši un es to esmu satvēris no Dieva. Es kalpošu Dievam līdz pēdējam elpas vilcienam!

Māris: Bija grūti atbraukt uz šejieni – tikt ar sevi skaidrībā, sakārtot savu dzīvi. Es negribu, lai mani bērni un vecāki dzīvotu tā, kā es dzīvoju – kad ir dēmonu mocības un tamlīdzīgi. Aizraušanās ar pornogrāfiju, alkoholu, smēķēšanu, vieglas dzīves tīkošana, kad ir bērni no dažādiem partneriem, partneru maiņa. Negribu tā. Šis NAV pēdējais inkaunters manā dzīvē.

Skaidrīte: Pie krusta man likās, ka, pieskaroties šim it kā koka gabalam, es „peldu” un nejūtu apkārt citus cilvēkus. Divas lietas, ko es sagaidīju no šī inkauntera – dabūt runāt mēlēs un nokristīties. Aizpildot anketas, daudzas lietas „uzpeldēja” – es sev parādījos vispār kā briesmonis. Bet, pēc visa aizpildīšanas, es tagad esmu brīva no lāstiem! Bija kaut kas līdzīgs astmai jau no bērnības (tā BIJA astma), ejot bija aizdusa, bet pēc aizlūgšanas, elpošana kļuva pilnīgi super un brīva! Dievs ir mana veselība! Slava Dievam! Vīzija man ir liela. Es lūdzu Dievu, kā tikt līdz mērķim. Viņš man palīdzēs! Slava Dievam!

Linda: Man bija divas lietas: Pirmkārt, lai atbrīvo no sliktām lietām, ko es esmu darījusi (grēku piedošana). Es anketā centos rakstīt visu. Man iekšā sēdēja ļaunie gari, kurus inkaunterā no manis izdzina kāda māsa, kura, kad pie mums iepriekš ciemojās, jau bija teikusi, ka viņa tos no manis izdzīs. Tā es dabūju savu atbrīvošanu. Otrkārt, – kas man ir paredzēts no Dieva darīt, kad es izaugšu liela? Un to man šodien mācītājs Mārcis pateica – Dievs caur viņu runāja pravietošanas laikā.

Ilze: Man šis ir otrais inkaunters. Tie viens otru papildina. Uzskaitīju visas lietas, ko saņēmu: 1. Grēku piedošana – IR; 2. Atbrīvošana – IR; 3. Par Svētā Gara saņemšanu un kristību Svētajā Garā – paldies mīļajiem kalpotājiem, kas man iedeva „recepti” (esmu sasniegusi daudz vairāk, kļuvusi stiprāka un pašpārliecinātāka); 4. Dziedināšana – man vairāk slimošanas nebūs (varbūt pat brilles nebūs); 5. Vīzija un mērķis – paldies par lūgšanu par tēva un mātes sirdi. Man bija arī pārbaudījums lūgt par kādu sievieti un man bija iespēja izrādīt viņai lielu mīlestību. Es jūs visus gribu mīlēt un rūpēties par jums, bet cilvēcīgi saprotu, ka man ir savi cilvēki, kas man ir jāmīl, un es to gribu darīt!

Sanita: Es nezināju, kas ir inkaunters. Tad es sapratu, ka inkaunters ir satikšanās ar Dievu, un es to šeit arī jutu. Tas bija forši! Es arī atbraucu atbrīvoties no dažādiem rakstura trūkumiem. Es ticu un varu apliecināt, ka esmu dabūjusi atbrīvošanu. Man šeit ļoti patika – paldies, kas mani atveda, paldies viesiem kalpotājiem!

Māris: Es braucu uz šejieni, lai tiktu skaidrībā ar sevi, lai sakārtotu savu dzīvi. Es negribu, lai mani bērni dzīvotu tā, kā es dzīvoju un kā mani vecāki dzīvo. Negribu redzēt, ka sātans viņus moka, šausta un lauž. Man ir trīs bērni, divi dēli un meitiņa – es negribu, ka viņi skatītos pornogrāfiju un sevi apmierinātu, kā es to esmu darījis. To ir grūti atzīt, bet es ar savu liecību sakauju sātanu. Es pats agrāk biju dzērājs. Man patika viegla dzīve, pīpēju, ir arī vairākas šķirtas laulības. Es gribu, lai vismaz maniem bērniem ir vienota ģimene. Es domāju, ka man šis nav pēdējais inkaunters.

Vija: Tiešām mēs ar vīru sapņojām par inkaunteru, par satikšanos ar Dievu. Ziniet kā notiek manā dzīvē – kad Dievs liek kaut ko darīt, es lūdzu vai tiešām man tā jādara. Tie ir ļoti grūti lēmumi. Tad, kad Dievs mums liek kaut ko darīt, mēs nekad tam neesam gatavi. Man Dievs lika iet uz doktorantūru, es veselu gadu tam pretojos un tomēr aizgāju. Es teicu Dievam – ja Tu mani tur ieliki, tad dod man tos ieročus, ar kuriem es varu tur būt. Un šodien Dievs runāja caur mācītāju, ka Viņš man dod asu prātu. Tas ir tas, ko es Viņam visu laiku lūdzu. Dievs ir uzticams, ko mēs lūdzam pēc Viņa prāta, to Viņš mums dod. Vēl mani vienmēr uztrauca, vai domas un idejas, kas rodas, ir no Dieva, vai no emocijām vai kā citādi. Es negribu vadīties pēc emocijām, es gribu iet tur, kur Dievs grib mani redzēt. Es lūdzu, lai Dievs man dotu izšķiršanas dāvanu. Un tieši to man atkal Dievs pateica, ka man tas ir. Dievs man to tagad ir iedevis! Paldies visiem kalpotājiem, kuri mums kalpoja. Mums tiešām kalpoja Dievs caur jums.

Mēs ejam pie Evas uz grupiņu un sirdī ir mīlestība. Tagad es to varu pateikt – Eva mēs tevi mīlam! Paldies!

Kārlis: Esmu laimīgs, ka atbraucu. Es zināju, ka Andrejs Šapovalovs to dara Sietlā, bet, ka Mārcis Jencītis to dara Latvijā, es nezināju. Bet Dievs to atklāja. Es šeit saņēmu atbrīvošanu no patstāvīga noguruma. Saņēmu tādu spirgtuma sajūtu! Arī ar cilvēkiem varu brīvāk sarunāties. Es sapratu arī Dieva gribu savai dzīvei, sapratu, ka G12 ir pats svarīgākais. Es esmu ar Dievu jau kopš 1992. Gada. Tajās draudzēs, kur es biju, vēlējos piedzīvot Dievu, bet nekas nenotika.

Es vienkārši gribu, lai visi tie cilvēki, kas ir Latvijas draudzēs, netup tur kā piepes tajās rindās. Ziniet, kā katoļu un luterāņu baznīcās notiek – vingrošana notiek! Tagad piecelieties, dziedāsim šitādu dziesmiņu un šitādu dziesmiņu. Tā ir vienkārši ņirgāšanās par cilvēkiem. Mums ir jāiet pie Jēzus Kristus, nevis jātaisa aerobika!  

Daniels: Šajā inkaunterā es satikos ar Dievu, piedzīvoju Viņa spēku un atbrīvošanu no visa sliktā, kas ir manī. Saņēmu grēku piedošanu un Svētā Gara kristību. Es iesaku visiem, kuri vēl nav bijuši inkaunterā, braukt un pašiem to piedzīvot!

Sandra: Šī ir mana otrā apzinātā, pilvērtīgā grēksūdze. Pirmo reizi es grēkus sūdzēju luterāņu draudzē, taču tas bija ļoti virspusēji. Grēksūdze beidzās, kaut kas dzīvē izmainījās, tomēr man nebija spēka, man nebija drosmes. Visi tie grēki, kuri bija inkauntera anketā pieminēti, pēc pirmās grēksūdzes manā dzīvē atgriezās, vai es to gribēju, vai ne, kaut arī es ar šiem grēkiem cīnījos no visa spēka. Kā sieviete, meklējot sev dzīvē kādu apliecinājumu, es pinos ar n-tajiem vīriešiem. Es sitos vai nost, lai nodibinātu sev laimīgu ģimeni. Biju neprātīgi iemīlējusies kādā musulmanī, es pat gandrīz apprecējos ar viņu un gandrīz kļuvu islāmticīga! Es arī zagu. Pēc draudzības ar šo muhamedāni es iekūlos lielos parādos. Šoreiz bija detalizēta grēksūdze. Vakar slavēšanas laikā es redzēju, kā aiziet tā mazā meitenīte no tās lauku mājas, kur visi nodarbojas ar burvestībām, kas savā atstumtībā un vientulībā, nevienam nevajadzīga, masturbēja mājas bēniņos! Es redzēju, kā viņa, tāda ar baltām bizītēm, aiziet! Viņa aizgāja un es biju tik laimīga!  Man bija arī redzējums, kā atveras durvis un vecs, sviedrains vecis ar dzeltenu koferi, pa tām aiziet projām. Pēc tam atnāca tāds atvieglojums! Visi tie burvestību lāsti, kas bija manā lauku mājā, šosejas malā, visi Jāņu svētki ar kautiņiem un lidojošiem sieriem pa gaisu, visu to Dievs no manis šeit dabūja ārā! Esmu tik laimīga! Arī no zagšanas esmu atbrīvota. Esmu pilnīgi brīva. Trauks, kas šķīstīts no iekšpuses un ārpuses. Esmu gatava karam. Un es piesaku karu velnam! Ar mani sātanam nekādi joki nebūs, jo es zinu, kā viņš darbojas! Esmu priecīga, ka tagad esmu īstajā vietā. Man ir spēks, ka es varu runāt! Esmu tik laimīga, ka šeit māca par regulārām attiecībām ar Dievu, ka man ir tāda draudze un tādi vadītāji!

Agnese: Esmu atkal piedzimusi no jauna. Līdz šim biju kalpošanā, vadīju jauniešu grupu, bet bija tāda sajūta, it kā kaut kas mani turētu ciet, neļautu iet tālāk. Es ilgojos pēc šīs satikšanās ar Dievu, pēc šī inkauntera. Es lūdzu, lai mana dzīve patiesi un radikāli mainītos. Zinu, ka Dievs man ir sagatavojis kaut ko īpašu. Kad braucām uz šejieni, bija tumšs un lietains laiks. Vieni mākoņi. Tad mans mācītājs, kurš mani veda šurp, saka: „Skaties, saule!” Tiešām, tur bija saule. Un varavīksne no debesīm. Es zināju, ka tā ir Dieva derība! Te es saņemšu brīvību, tieši te es saņemšu grūdienu iet uz priekšu. Pirmajā vakarā, kad rādīja, kā Jēzus mirst pie krusta un kā aiz šī krusta nostājas kāds cilvēks, es sapratu, ka es gribu tur būt, nomirt kopā ar Jēzu. Es gribu ar Viņu iet līdz galam un es negribu nekad apstāties. Ticu, ka visas tās lietas, kuras man no bērnības kā kankari vilkās līdz, visas ir aizgājušas prom. Kad pildīju anketu, Svētais Gars man atgādināja dažādas lietas no bērnības. Man nāca virsū seksuāla satura sapņi, un es pati nesapratu, kāpēc. Man ir 23 gadi, esmu saglabājusi savu nevainību, esmu pieņēmusi Jēzu desmit gadu vecumā. Viņš mani ir visus šos gadus sargājis. Kaut arī biju nevainīga, masturbēju. Tas bija kā pieradums. Pati nesapratu, kāpēc. Bērnībā brālēns kādā reizē gribēja, lai es viņam daru kaut ko netiklu. Pirms tam mani pazemoja arī kaimiņš. Pēc tam manī ienāca šis grēks. Sātans gribēja manī iznīcināt svētumu. Vēlāk Dievs mani no tā atbrīvoja. Tomēr velns pie manis nāca sapņos, rādīja, ka man ir sekss, kaut gan man vēl nekā tāda nebija. Man nav bijis puisis, kaut gan es biju kādu laiku atkritusi, tomēr Dievs mani pasargāja. Tā bija kā sakne, kas vilkās līdzi šos gadus. Vakar Svētais Gars man atklāja, no kurienes. Dievs grib izraut šo cēloni. Paldies Dievam, ka esmu šeit un esmu sastapusi jūsu visus! Tagad arī manī Dievs ir ielicis šo vīziju, G12. es gribu pilnībā veltīt Jēzum savu dzīvi, kalpot un visu atdot Viņam!

Elizabete: Es šeit ierados, lai vairāk meklētu Dievu, būtu Viņam tuvāk. Daudz tuvāk. Jo man bija par maz. Šeit es arī Viņu atradu. Bija Svētā Gara kristības, tajās es gribēju piepildīties un man tas arī izdevās. Tad man nāca liels prieks, ka es nevarēju apstāties. Smējos tā, ka sāpēja vēders. Es esmu tik laimīga, ka esmu uz šejieni atbraukusi. Man pat negribas braukt projām!

Luīze: Atklāsmes grāmatā ir teikts: „Viņi to uzvarējuši ar Tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei”. Tas nozīmē, ka liecībai ir ļoti liels spēks! Kad es augustā izgāju inkaunteru pirmo reizi, man bija veselības problēma. Man bija astma. Ārsti to bija konstatējuši jau ilgu laiku. Nebija tā, ka es nevarētu dzīvot, tomēr es to visu laiku jutu. Pirmajā inkaunterā mācītājs nelūdza tieši par fizisko dziedināšanu, bet dzina velnu ārā. Pēc tam viss it kā bija labi. Es arī par to liecināju augustā. Bet pēc kāda laika es sāku just, ka simptomi nāk atpakaļ. Tuvojās septembra inkaunters, kurā man bija jākalpo. Pirms tam mums bija nedēļu ilgs gavēnis. Gavēņa vidū man palika tik slikti, kā man vēl nebija bijis pirms tam. Man bija divas izvēles: pateikt, ka Dievs mani augustā nedziedināja un neko nedarīt, vai  arī cīnīties. Es izvēlējos, ka cīnīšos! Kā es varu cīnīties? Es zinu, kas ir rakstīts Dieva Vārdā, to, ka Dievs ir mans Ārsts un ka velns melo. Es ņēmu visas Rakstu vietas, kuras man ienāca prātā un es cīnījos! Viens vakars bija tāds, ka es paņēmu spilvenu, lai kaimiņi nedzird, un saucu uz Dievu pa īsto. Man vajag Viņa palīdzību! Es negribu dzīvot ar šiem simptomiem! Dievs mani ir atbrīvojis un dziedinājis. Kas te tagad notiek? Gavēnis man ļoti palīdzēja. Tā bija kā atbrīvošanās un koncentrēšanās uz Dievu. Tad es lūdzu un cīnījos. Pasludināju. Ļoti pasludināju. Man bija tāda sajūta, ka mans garīgais cilvēks aug lielāks! Bet velns, mans ienaidnieks, paliek pavisam maziņš un galu galā ir zem manām kājām! Tad atnāca ticība, ka esmu reāli uzvarējusi kopā ar Dievu. Velns ir uzvarēts. Pa īstam. Es zinu, ka tajā vakarā tā cīņa tika izcīnīta. Kopš tā laika man ir viegli un viss ir kārtībā! Ja es nebūtu apliecinājusi un cīnījusies, būtu skatījusies uz simptomiem, tad man tā slimība būtu atgriezusies atpakaļ. Tāpēc ir svarīgi, ka arī jūs aplieciniet. Neticiet velnam, ka jums, aizbraucot mājās kaut kas atkārtojas. Turpiniet teikt to, kas rakstīts Dieva Vārdā, jo Viņš nemelo!

Elīna: Es ļoti gaidīju šo inkaunteru, lai atbrīvotos. Manī bija it kā divas puses. Viena it kā bija ar Dievu, bet otrā bija visādas miesas kārības, fantāzijas, izvirtības. Velns vairāk bija manī iekšā. Šeit saņēmu īstu atbrīvošanu. Manī vairs nav vietas velnam. Lai viņš pat nedomā nākt atpakaļ! Es saņēmu arī dziedināšanu. Ārsts bija pateicis, ka man ir paaugstināts skābes līmenis kuņģī. Sāpēja vēders, vēmu pēc ēšanas, mocījos naktīs. Tas pat draudēja izjaukt manas personīgās attiecības ar Dievu. Tagad esmu no tā brīva! Jēzus ir mans Ārsts. Vēl man bija bailes no tumsas. Uz skolu jāiet pa tumšu aleju. Kad gāju uz skolu, man nāca virsū baiļu gars. Visu laiku likās – nāks viens ar nazi un nodurs mani! Šodien no rīta, pēc atbrīvošanas, izmēģināju – eju pa ceļu, lūdzu Dievu valodās, velns ar savām bailēm atkāpās no manis. Gāju ticībā, ka Dievs ir mans Sargs, es esmu Viņa pilī un bailes man nekā nevar padarīt!

Vilnis

Man bija aicinājums atrasties tur, kur mani Dievs grib redzēt. Es lūdzu par to 10 gadus. Es nebiju perfektā Dieva gribā, lai arī lielas kļūdas savā dzīvē nedarīju. Inkaunterā saņēmu lielu mīlestību. Tas mani piepildīja. Mana dvēsele, gars un miesa ir dziedināti!

Andris

Šī man ir jau otrā reize draudzes inkaunterā, un es vēlējos ļoti cieši satvert mūsu draudzes vīziju. Arī Bībele taču saka, ka Jēzus veidoja 12 mācekļus! Man gribējās saņemt mīlestību, lai ar to varētu dalīties – ar saviem cilvēkiem sevis vadītajā mājas grupiņā! Kā arī spēku un drosmi evaņģelizēt! Mani sapņi ir lieli!

Jānis

Es ilgojos pēc vēl ciešākām attiecībām ar Dievu. Inkaunters ir kā paātrināts ārstēšanās process! Ziniet, vidusceļu – ārstēšanos ar tabletēm – nevajag, bet uzreiz – pie ķirurga, tas ir, uz inkaunteru, lai visu nevajadzīgo „izgriež” ārā! Kad inkaunterā piedalījos ļauno garu izdzīšanā, es sajutu tirpas kājās un sajutu, ka tas nāk man par labu…

Madara

Man cilvēki bija nodarījuši pāri, kā rezultātā es noslēdzos. Un reizē – arī gribēju atdarīt. Uz viena pleca man sēdēja labais, uz otra – ļaunais. Un tie katrs mani mācīja savādāk. Inkaunterā es saņēmu piedošanu! Vēl reizi, ejot gulēt un aizverot acis, es redzēju mošķus, bet es aizliedzu ļaunumam nākt manī atpakaļ! Ziniet, ar mani viss ir kārtībā!

Igors

Sapnī Dievs parādīja inkaunteru kā manu mērķi! Melnais koferis, kas figurēja manā sapnī, un kuru vajadzēja atjaunot, kā Dievs man pēc tam sapni izskaidroja pēc pamošanās, esmu es pats! Un šo „atjaunošanu” veica mūsu draudzes kalpotāju komanda!

Artūrs: Aizvakar, braucot šurp, biju galīgi slims. No rīta kaklā bija tāds kā ķieģelis. Es klepoju, nāca ārā strutas ar asinīm. Taču zināju, ka man šeit ir jābūt! Vakarā, kad bija nodošanās lūgšana pie krusta, sajutu reālu spēku izejam caur sevi un šis smagums krūtīs tika paņemts nost! Tiku dziedināts! Pēdējā dienā gāju saunā, peldējos baseinā, un man nekas nebija! Vēl, kad skatījos filmu, kā Jēzus cieš pie krusta un no romiešu pletnēm, es raudāju! Es sapratu, ka Viņš nomira konkrēti par maniem grēkiem! Nebiju sen tā raudājis. Bērnībā biju skatījies padomju filmas par karu. Vīrieši neraud! Piedzīvoju brīnišķīgu Dieva tuvumu! Otrā dienā bija atbrīvošanas lūgšanas. Mani māte nav audzinājusi. Tēvs gribēja, lai taisa abortu, bet Dievam bija plāns manai dzīvei. Un tā es piedzimu. Slava Dievam! Bet rūgtums un atstumtība vilkās līdzi. Nespēju normāli mīlēt savu sievu. Visu laiku likās, ka viņa mani nemīl, neizturas pret mani ar vajadzīgo cieņu. Esmu jau 17 gadus kopā ar Dievu, esmu bijis piecās draudzēs, kalpoju radio, vai manī varētu vēl velni būt! Tomēr jau kādus pāris mēnešus pirms inkauntera manī manifestējās kādas riebīgas lietas, kuras, kā es domāju, jau sen ir man aiz muguras. No rīta lūdzu Dievu, esmu apgarots, un uz līdzenas vietas sastrīdos ar savu sievu! Pie tam tādā situācijā, kur varētu nestrīdēties. Kas ar mani notiek? Man jau likās, ka esmu gandrīz vai svēts! Tad es sapratu, ka man ir vajadzīga patiesa atbrīvošana. Tad, kad es pildīju anketu, brīnījos, ka manī varētu būt tik daudz velnu! Kad par mani lūdza, gāja grūti. Sajutu, kā no manis iznāca netiklības gars. Pēc tam vakarā bija tik brīnišķīgs prieks! Nekad pirms tam tādu brīvību vēl nebiju piedzīvojis. Nekas nestāv starp mani un Tēvu! Es, un Dievs! Es, un mans Tētis debesīs!

Raivis: Esmu kristietis jau sešus gadus. Visu laiku man bija cīņa. Kaut kad paklūpu, raujos ārā, tad paklūpu atkal. Ceļu visu no jauna un atkal gāžos. Tas, ar ko es cīnījos, bija pornogrāfija. Es jau kalpoju Dievam, glābu cilvēkus, vadīju draudzi. Bet bija visu laiku cīņa manī. Nesapratu, kas ar mani notiek? Vai esmu vispār glābts? Šeit es reāli piedzīvoju savas dvēseles atdzimšanu! Kad bija uzaicinājums nākt pie Krusta, domāju, – kur es iešu, esmu jau glābts! Taču es reāli saņēmu glābšanu un piedošanu par visiem grēkiem! Pēc tam visu vakaru lūdzu. Atnāca apziņa – mans Jēzus mani ir izglābis!

Henrijs: 30 gadu vecumā es ļoti spēcīgi piedzīvoju Kristu. Atceros konkrēti gadu, dienu un stundu! Esmu pie Dieva jau sešus gadus. Nolēmu, jāatbrauc uz inkaunteru paskatīties, kas šeit notiek! Man bija mācīts, ka kristietī velni nevar būt. Kad pildīju anketu, redzēju, ka ir lietas, kuras pirms manas dzīves nodošanas Jēzum, bija daudz. Tagad problēmu ir mazāk. Bija problēmas, kuras man traucēja. Kad bija jāiznāk priekšā, domāju – tas ko domāju vai uzskatu es, vēl neko nenozīmē. Gāju pārbaudīt, kas notiks. Kad par mani lūdza, lai ļaunais gars iet ārā, man nāca smieklu viļņi. Es nokritu zemē un smējos! Ir manī velns, vai nav, es eju uz testiem pārbaudīties, lai viss būtu kārtībā!

Dainis. Gāju visās iespējamās draudzēs, meklēju Dieva tuvumu. Izmantoju visas iespējas, kalpoju, gribēju atrast Dievu. Tad Dievs Pats atveda mani uz šejieni! Dzirdēju inkauntera liecības, domāju – arī man vajag vairāk Dieva! Satikt Viņu vaigu vaigā. Jo inkaunters – tā ir satikšanās ar Dievu. Esmu ieguvis daudz brīvības. Pēc atbrīvošanas lūgšanām bija tāda tukšuma sajūta, tā, it kā es kaut ko būtu pazaudējis! Vēl tagad liekas, pats sevi īsti nepazīstu. Bija zaporožecs, tagad ir mersedess. Kur te tagad ir visi slēdži! Vakar no rīta bija iesnas, pamatīgi tecēja deguns. Man katru rītu bija iesnas jau vairākus gadus. Šorīt no rīta pamodos, iesnu nebija! Nāciet uz inkaunteru!

Betija: Es inkaunteru gāju otro reizi. Pirmajā reizē man aizgāja bailes no dzīvniekiem. Taču man bija bailes arī no cilvēkiem, jo es dzīvoju tādā ģimenē, kur mamma patstāvīgi bija piekauta, es augu tādā vidē. Kad mājās bija skandāli, es līdu skapī. Tad man bija bail, ka es tur nosmakšu. Pār visu mūsu dzimtu bija lāsts – visi vīrieši ir agri miruši. Kad par mani lūdza, nāca ārā lāsta gars. Es izvēmu kunkuļus, to visu es atceros. Paldies Maldai, ka lūdza par mani. Tagad ir tik forši, forša brīva sajūta!

Dace: Man bija problēma, kas vēl bija palikusi. Tas bija naids, dusmas pret māti, tēvu, pret vīriem, rūgtums par zaudētiem bērniem. Viss kopā, pamatīgs kokteilis. Pēdējā mēneša laikā tas izpaudās tā, ka sāpēja žultspūslis. Es zināju, ka pati izdarīt neko nevaru. Pirms atbrīvošanas man visu laiku bija prātā – žults, žults, žults! Atbrīvošanas laikā es zināju – es atstāju to žulti šeit uz grīdas! Viss! Esmu pilnīgi brīva. Man ir svaidījums, spēks un dzīvība! Un nekas mani neapturēs! Neviens! Esmu laimīga!

Līga: Vakar vakarā Dievs mani piepildīja ar Svēto Garu un es pirmoreiz mūžā tā smējos. Tie nebija mani smiekli, tas bija kaut kas pārdabisks. Jau pusotru gadu es lūdzu Dievu par prieku. Visu savu dzīvi esmu bijusi nospiesta, īgna. Visu laiku mācītājiem esmu lūgusi – aizlūdziet par mani, man vajadzīgs prieks! Vakar vakarā, slava Dievam, es pārdabiski smējos! Pirms tam bija atbrīvošana no ļauniem gariem un vakarā bija brīnišķīgi. Slava Dievam!

Janeta: Es braucu, lai sastaptu Dievu. Es nevarēju no sirds pielūgt un slavēt Dievu. Manā draudzē, kur es iepriekš biju piecus gadus, tā nebija. Anketā rakstīju: „Kaut es varētu brīvi pacelt rokas, dejot, dziedāt un slavēt to Kungu!” Es arī nevarēju skaļi pakliegt. Man uzreiz aizlūza balss. Pēc atbrīvošanas lūgšanām bija grūti, radās šaubas. Savu īsto brīvību ieguvu tikai pēc inkauntera, kad darīju to, kas jādara – piespiedu sevi lūgt un slavēt Dievu. Tagad varu lēkāt, varu slavēt Dievu ar paceltām rokām! Mana balss vairs nav aizlūzusi, es varu kliegt! Par cik neviena nebija mājās, es to arī darīju! Pirms inkauntera man bija tā, ka es nevēlējos ne ar vienu dalīties ar savu Dievu. Man bija tik labi ar Viņu! Es Viņam ko palūdzu, Viņš iedod. Es kaut ko sliktu izdaru, Viņš mani izglābj. Tagad man sirdī ir dalīties, cik Dievs ir labs. Man ir sirdī mīlestība pret visiem!

Jānis: Inkauntera laikā sāka nākt prātā bērnība un es atcerējos dažas epizodes. Mani bērnībā mamma aizveda uz sanatoriju, pateica, lai es ejot paēst pusdienas un aizbrauca, atstāja mani mēnesi vienu! Tēvs mani vispār nemīlēja. Reiz viņam dzērumā bija uznācis sentiments, un viņš mani bija paņēmis klēpī. Tas bija tikai vienu reizi. Visas bērnības laikā viņš man ne reizi neko nebija uzdāvinājis. Parasti es neraudu. Taču tad es to visu atcerējos un sāku pa īstam raudāt. Dievs mani aizskāra. Sapratu, kāpēc visu šo laiku es nevarēju kontaktēt ar cilvēkiem. Reizēm nāca virsū nenormālas dusmas. Viss krita uz nerviem, vienalga, ar vai bez pamata. Neviens neko nedrīkstēja pateikt, ar mani vajadzēja apieties kā ar nepieskaitāmu. Es nezinu, kā mana sieva mani izturēja visu šo laiku! Savā trakumā es redzēju savu tēvu. Vieplis! Tāds nu viņš bija. Es sapratu, ka būšu tāds pats, kā mans tēvs un ka man nav spēka neko tur izmainīt. Man ir brālis, stipri vecāks par mani, tieši tāds pats, kā mans tēvs. Es sapratu, ka arī es eju tieši tajā pašā virzienā. Es it kā lūdzu Dievu, taču ar prātu sapratu, ka es tur neko nevaru izdarīt.

Kad par mani lūdza, pirmajā mirklī īsti nesapratu, kas ar mani notiek, taču tagad es saprotu, ka esmu izmainījies. Saprotu, ka man ir spēks mainīt savu raksturu, visus tos pretīgos ieradumus, kurus biju mantojis no saviem tēviem un vectēviem. Paldies Jēzum par visu, kas notika inkaunterā! Es pats no tā visa nekad nebūtu ticis vaļā. Paldies arī manai sievai, kas mani ir izcietusi visu šo laiku. Viņai tagad ir cits vīrs!

Aija, Jāņa sieva: Beidzot man ir normāls vīrs! Es par to ticēju septiņus gadus. Kad mēs ar Jāni sākām draudzēties, mēs jau bijām atgriezušies kristieši un gājām draudzē. Kad Dievs mūs šķīsta no visiem grēkiem, vecās dzīves un dara tīrus, Viņš mūs sagatavo arī attiecībām ar nākamo dzīvesdraugu. Mēs abi bijām pieauguši cilvēki, taču mūsu attiecības bija kā skolniekiem pirmo reizi, tik tīras. Mēs pat kautrējāmies sadoties rokās. Ticējām, ka tikai tad, kad mācītājs mūs salaulās, sekos pirmais skūpsts. Uzskatījām, ka tā tas ir no Dieva nolikts un tā tam jābūt! Tik tīri tas mums bija! Pa īstam! Pirms laulībām bija jāiet pie mācītāja uz pārunām. Viņš prasīja: „Kā jūs draudzējaties? Vai rociņās dodaties, bučojaties?” „Nē!” – mēs teicām. „Skūpstīties? Tas ir pilnīgi normāli!” – viņš atbildēja. „Uz priekšu!” Nodomājām – „Ja jau mūsu līderi, garīgās autoritātes to saka, nu labi!” Tagad es saprotu, ka caur nepareizām attiecībām nelaikā velns ienāca mūsu dzīvē, mūsu laulībā. Caur to viņam ir tiesības darīt to, ko viņš grib! Kad mēs apprecējāmies, sākumā viss bija jauki. Tomēr pēc tam nebija tā, kā gribētos. Nebija nekādas romantikas, pelēka ikdiena. Bijām apprecējušies, divi kristieši, un viss. Nebija tā, ka varētu vakarā samīļot savu vīru, ka sajustu pret viņu patiku! Septiņus gadus mums nekas no tā nebija. Vakar, pēc inkauntera, skatos uz savu vīru – tiešām jauns vīrs! Pilnīgi izmainīts cilvēks. Triju dienu laikā Dievs pilnībā attīra cilvēka personību no visiem dēmoniem, kas traucē normāli dzīvot ģimenē, normāli kalpot, normāli domāt, normāli uzvesties. Dievs visu to „izvelk” ārā trijās dienās. Es esmu ļoti laimīga šajā draudzē! Es esmu īstajā vietā!

Inese: Pirms enkauntera pat īsti neticēju, ka manī varētu būt kādi velni. Kad man bija mazliet pāri sešiem gadiem, mamma mani aizveda pie burvju tantes, ekstrasenses. Īstenībā tā bija slēgta derība ar velnu. Mēs kļuvām atkarīgi no šī cilvēka. Kaut gan, nākot pie Kristus, ar savu muti biju atteikusies no visām šīm sātaniskajām lietām, tomēr velns manī bija iekšā un mocīja. Nāca virsū lēkmes, ka nevarēju paelpot. Atcerējos, ka man bērnībā bija tieši tāpat. Tādās reizēs nāca virsū histēriskas lēkmes ar bailēm, jo nevarēju paelpot. Kad Aija no manis dzina ārā maldu reliģijas garu inkaunterā, uznāca tieši tādas pašas sajūtas un elpas trūkums. Bija bailes. Gribēju teikt: „Viss, beidziet, es nevaru paelpot!” Taču Dievs ir labs un viss beidzās labi! Velns izgāja ārā! Es to pilnīgi sajutu. Sajutu lielu brīvību slavēt Dievu un Viņam tuvoties! Tagad esmu brīva no saiknes ar okulto pasauli. Vēl esmu saņēmusi brīvību no smēķēšanas. Smēķēju ilgi un daudz. Nesmēkēju tikai tad, kad gaidīju bērniņu. Pēc tam atkal atsāku smēķēt tāpēc ka bija visādas problēmas. Tagad ir pilnīga brīvība! Es reāli ienīstu grēku! Otrs, ko es sapratu, ka visas problēmas ar kurām es cīnos savā dzīvē un viss, ko es ļoti gribu iegūt, nav nekas. Dievs, Tevi vēl vairāk gribu piedzīvot! Vēl vairāk, nekā šajā inkaunterā! Sapratu, ka gribu vēl vairāk laika pavadīt kopā ar Viņu, vēl vairāk piedzīvot Dievu!

Velta: Pirms trijiem mēnešiem mājas grupā man vajadzēja lūgt par kādu cilvēku. Stāvēju blakus viņai. Manī iekšā bija tādas sāpes par viņu, ka domāju, mana sirds neizturēs. Viņas sāpes pārgāja uz mani. Es raudāju un nevarēju savaldīties. Pēc tam es izdarīju nepareizu lietu. Es mājas grupā pateicu: „Es vairs nevaru izturēt tādas sāpes par citu cilvēku. Tik šausmīgi man tas sāp!” Pēc tam, stāvot te priekšā, es jutu, kā Dievs man saka: „Atdod Man savu sirdi!” „Bet, Dievs, es jau Tev visu esmu atdevusi! Atdevusi savu dzīvi, atdevusi savu sirdi!” – es teicu. Bet pēc brīža es jūtu atkal: „Atdod sirdi!” Tad es sapratu, ka biju nepareizi darījusi nožēlodama šīs sāpes. Sapratu, ka man sirdī vienmēr būs sāpes par citiem cilvēkiem. Tad kad Dace lūdza par mani, sajutu atkal šīs sāpes. Velns čukstēja man ausī: „Vai tad tev ir vajadzīgas šādas sāpes? Tev vajag tādas sāpes, ka tu par tūkstošiem mocies!” Tad es teicu, „Man ir vajadzīgs! Man ir vajadzīgs Dievs! Man ir vajadzīgas šīs sāpes par cilvēkiem!”

Elīna: Pirmā dienā bija ļoti grūti. Velns teica: „es tevi nogalināšu!” Viss, ko es savā dzīvē darīju, bija domas par nāvi un pašnāvību. Tas bija nāves gars. Es darīju visu, lai nomirtu. Brīnos, kā tas nebija noticis! Kad lūdzāmies pie krusta nodošanās lūgšanu, es jutu, ka tas paliek mīksts, tā kā no vaska. Es it kā iegāju tajā iekšā. Tā bija tik fantastiska sajūta! Redzu, kā nāk Jēzus un saka: „Tu esi mana! Tu esi mana!” Otrajā dienā es saņēmu pilnīgu atbrīvošanu! Tas Kungs ir mans laulātais Draugs. Viņš nepiemin manas jaunības dienu kaunu un netikumus! Es reāli iemīlējos Jēzū!

Olita: Svētais Gars aizveda mani pašā bērnībā, tad, kad es vēl biju maziņa. Mamma ar tēti daudz strādāja un mēs ar māsiņu tikām atstātas vienas pašas. Kaut arī viņi mūs ļoti mīlēja, ļoti sāpēja tas, ka viņi nebija ar mums kopā. Kad sāku iet skolā, arī bērni mani atstūma. Es to ļoti pārdzīvoju un raudāju. Ar laiku iemācījos dzīvot pati par sevi, aizgāju prom no vecākiem. Tad mani izvaroja. Pēc visa tā es nespēju mīlēt ne sevi, ne Dievu. Kaut arī biju kristiete un domāju, ka mīlu Jēzu, Svētais Gars man parādīja, ka īstenībā Dievu nemīlu. Kad Sandija man kalpoja, bija kauns stāstīt par tām lietām, kuras biju darījusi agrāk. Tur bija kāršu likšana un pornogrāfiskas filmas. Kad šeit to nožēloju, es saņēmu brīvību. Vēmu visu slikto ārā! Kad māsa Aija pienāca pie manis, mani pilnībā piepildīja Svētais Gars. Kad pēc tam bija nodošanās lūgšana, teicu Jēzum: „Kaut līdz nāvei, es iešu ar Tevi kopā! Atpakaļceļa man vairs nav!”   

Tanja: Atbraucu uz šejieni no Sibīrijas. Kad Dace saprata, ka viņai jābrauc atpakaļ uz Latviju, viņa mani atstāja savā vietā vadīt draudzi Lejas Bulānā. Es paliku tāpēc, ka to vajadzēja, taču lielas vēlēšanās to darīt man nebija. Darīju ar piespiešanos un beigās nodomāju: „Kāpēc man vispār tas jādara?” Inkaunterā pirmajā dienā nekas īpašs nebija, taču otrajā dienā es saņēmu atbrīvošanu. Bija tāda sajūta, it kā es būtu piedzimusi no jauna! Dzirdēju, ka daži baidās, kas gan šeit notiks. Taču šīs bailes nav tā vērtas, salīdzinot ar to, ko tu iegūsi pēc tam! Visu šo laiku bija sajūta, it kā nekas cits vairs nepastāvētu. Tas bija tik vareni! Šodien es ļoti vēlos braukt mājās un stāstīt ļaudīm par Dievu un Viņa mīlestību!

Andris: Kad šorīt pamodos, viss likās savādāk, Aiga likās tik smaidīga. Kad gāju savā lūgšanas kambarī, piedzīvoju Dievu tik tuvu! Viss bija tik skaisti un patīkami. Tagad manī visu laiku skan vārdi: „Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus”. Gaidot inkaunteru, es daudz lūdzu Dievu, lai Dievs mani šķīsta no visām atkarībām un no visām sliktām lietām, ar kurām savulaik es nespēju tikt galā pats. Laikam tādēļ, ka lietas nenosaucu vārdos, brīvību toreiz neizdevās iegūt. Kad par mani inkaunterā aizlūdza, es jutu, ka visas lietas aiziet prom un es kļūstu tīrs. To, ko es no inkauntera gribēju, to arī dabūju! Sajutu sevī ļoti lielu mīlestību pret visiem, visi kļuva tik mīļi. Es sapratu, kāpēc es dzīvoju un gribu būt Dieva bērns – gribu mīlēt cilvēkus un par viņiem rūpēties. Sapratu, ko Jēzus vēlas no manis. Gribu būt par Viņa mācekli un veidot mācekļus. Gribu būt par līderi un mājas grupas vadītāju.

Aiga: Es neesmu no runātīgajiem cilvēkiem, tādēļ runāšu īsi. Līdz inkaunteram es domāju, ka esmu balta, pūkaina, laba. Kad man bija jāaizpilda anketa, es piedzīvoju īstu šoka terapiju. No inkauntera es gaidīju, lai Dievs mīkstina manu sirdi, slimības dēļ biju to nocietinājusi. Domāju, ka nevienu vairs nekad nemīlēšu un nevarēšu mīlēt, arī negribēju nevienu mīlēt. Taču tagad mana sirds ir brīva. Ceturtdienas vakarā, kad paskatījos uz Andri pēkšņi es sapratu – Dievs, cik labu vīru tu man esi devis, kāda mīlestība, kāds maigums, kāds siltums pret viņu – tāda liela pateicība! Protams, es gribēju saņemt arī dziedināšanu no izkaisītās sklerozes un jūtu, ka manas kājas ir kļuvušas stiprākas.

Inga: ļoti daudz gaidīju no šī inkauntera. To, ko es gaidīju, to arī saņēmu! Lielāko daļu, kas šeit kalpo, es pazīstu jau kādus sešus gadus. Prieks redzēt, kā viņi kalpo! Viņi ir savā vietā un arī es esmu savā vietā! Visus šos gadus esmu dzīvojusi pa īstam Dievam, nodevusi savu sirdi. Bet vienmēr bija kaut kas, kas traucēja iet tālāk. Tiešām nezināju, ka kristiešos var būt tik daudz velnu. Arī manī! Tagad esmu atbrīvota! Kad mēs plēsām tās anketas kopā pie krusta, atnāca pilnīga pārliecība, ka nekas manī vairs nav! Brīnišķīgi, ka šeit var tā attīrīties un ieiet pilnīgi jaunā tīrībā un šķīstībā!

Jana: Manā anketā arī bija atzīmētas diezgan daudz briesmīgas lietas. Man bija lielas bailes no tumsas. Pirms diviem trijiem gadiem reiz naktī guļot, sajutu, ka kāds man uzliek roku uz muguras. Skatījos – neviena apkārt nav! Es sapratu, ka tas ir nelabais. Es kliedzu: „Tēti! Tēti, palīgā!” Neviens nenāca. Ieskrēju pie mammas. Visi gulēja. Kurš bija tas, kas man pieskārās? Mani pārņēma paniskas bailes. Bet vakar, pēc vakariņām, bija jau tumšs, un es jutu, ka šo baiļu man vairs nav! Bija tik labi. Es ceru, ka tā arī paliks, ka es tumsā vairs nebaidīšos. Agrāk es nevarēju arī normāli aiziet gulēt. Bija jāguļ vai nu ar muguru pret sienu, vai tikai uz muguras. Bet šīs dienas es varēju gulēt uz vēdera! Man ir liels prieks!

Amanda: Īsi un konkrēti. Četrus mēnešus man krūtīs bija durošas sāpes, kad elpoju. Ārsti un zāles man nepalīdzēja. Vakar, kad mēs stāvējām pie krusta, es tiku dziedināta. Es varu elpot, man nekas vairs nedur!

Arta: Tas ko jutu šajā inkaunterā, bija liela atbrīvošanās. Tad, kad bija velnu izdzīšana un pēc tam dziedināšana, jutu vajadzību aiziet uz tualeti. Iznāca ārā apmēram piecus centimetrus liels kunkulis, kā asiņains zirneklis. Nebiju pie ārsta gājusi apmēram gadu, kopš esmu draudzē „Kristus pasaulei”. Ārsti man vairs neko nevarēja palīdzēt, jo man jau bija izgriezts viss, ko sievietei vien var izgriezt. Kad pēc tam no rīta piecēlos, man bija tik viegla sajūta. Kad bija piepildīšanās ar Svēto Garu, tad es pelēkajos mākoņos redzēju Jēzus siluetu. Es teicu: „Jēzu, Tu esi mans! Es turēšos pie Tevis no visas sirds! Tu esi mans!” Un tas, ka es šeit tā varu stāvēt jūsu priekšā un brīvi runāt, arī ir Dieva darbs, jo agrāk es nevarēju publikas priekšā nostāties. Tagad es varētu stāstīt un stāstīt!

Janīna: Biju ļoti laimīga pēc pirmās aizlūgšanas, jutos ļoti viegli. Saņēmu atbrīvošanu no nedrošības, mazvērtības. Es ceru, ka esmu saņēmusi arī dziedināšanu jo Dievs ļoti spēcīgi man pieskārās. Šodien visu laiku jūtu Svētā Gara tuvumu. Viņš ir iekšā! Arī vakar, kad gāju augšā, kājas bija kā notirpušas. Es pat negribēju iet mazgāties. Negribējās nomazgāt to visu. Tas, kas ir manī un ap mani, lai Viņš paliek! Paldies Jēzum!

Armands: Man bija atstumtības gars. Ģimenē mums nebija īpašas mīlestības. Vismaz es to neizjutu. Nebija tā, ka mani apkamptu vai teiktu, ka mani mīl. Gan skolā, gan dievkalpojumā allaž gribēju kaut kur nolīst un būt viens pats. Domāju – neviens cilvēks mani nemīl. Biju sevi nolādējis. Vēlāk, nākot pie Dieva un sākot Viņam kalpot, domāju – ja arī cilvēki mani nepieņem, Dievs mani pieņem, jo Viņš mani mīl! Kad Mārcis lūdza, es tiku no šī gara vaļā. Jaunībā es skatījos pornogrāfiju, darīju dažādas nešķīstības. Arī šis gars no manis aizgāja. Tagad jūtos tik brīvs! Esmu pateicīgs Dievam, ka esmu šeit!

Juris: 15 gadus esmu kalpošanā un nesaprotu, kā mēs līdz šim kalpojām bez inkauntera. Tagad jūtos tik viegli, kā vēl pa šiem gadiem neesmu juties, jo man līdz šim neviens nebija kalpojis, vienmēr kalpoju es. Nav iespējams normāli eksistēt un kalpot, ja tev neviens nekalpo šādā veidā. Paldies Mārcim, Ganai un komandai. Kad mācījos koledžā, mums mērķtiecīgi skaidroja, ka kristiešos velnu nav, tāpēc es uzmanīgi visu vēroju, skatījos. Kad Mārcis par mani lūdza, man bija tāda iekšēja, bet kontrolējama sajūta, gribēju sākt ārdīties, bet tomēr sapratu, ka labāk nevajag. Velna uzvarēšana sākas jau tad, kad klausoties tēmas mēs ļoti uzmanīgi un izsvērti pieņemam savus lēmumus, un lūdzam Dievu palīdzēt pie tiem turēties. Mana iekšējā cīņa bija tajā, ka anketu godprātīgi, neko neslēpjot, aizpildīju un tieši tur arī velns tika uzvarēts. Caur šo anketu sapratu arī, ka manā dzīvē darbojās atstumtības gars, kaut arī kā kristietis visiem ienaidniekiem, pāridarītājiem biju piedevis, tomēr tā sakne manī bija un nebija līdz galam apzināta un izsāpēta. Tāpat arī lāsta gars – visas pārmantotās fiziskās slimības un atkarības no maniem senčiem – kad par to lūdza, es sajutu, ka esmu viņiem piedevis. Ļoti svarīgi ir piepildīties ar Svēto Garu, lai vieta nepaliek tukša – gribēju Dievu tikpat lielā mērā, kā es to redzēju pie Sandijas. Mērķus un vīziju satvēru vairāk un ciešāk. Dažādu apstākļu dēļ man pēdējā laikā bija šaubas, vai mana vieta ir šeit, bet tagad es saprotu, ka mana vieta ir šeit, Dievs mani te ir nolicis, jo man rūp cilvēki Latvijā, tāpat kā daudziem no jums un tā ir liela vērtība būt kopā ar tādiem cilvēkiem.