Es runāšu par īpašiem brīžiem katra cilvēka dzīvē.
Mums katram dzīvē ir īpaši laiki vai momenti, kurus mēs atceramies vēl šodien. Tie var būt pozitīvi, un tie var būt negatīvi. Bet mēs tos atceramies tik un tā, un īpaši gribas domāt par tiem pozitīvajiem brīžiem, kad tu esi īpaši labi juties. Vai arī, kad tu esi sasniedzis kādus noteiktus mērķus, guvis panākumus. Tie ir kādi noteikti punkti tavā dzīvē, pagrieziena punkti. Daļa cilvēku Latvijā piemin vecos, labos Ulmaņlaikus, citi skumst pēc vecajiem, labajiem padomju laikiem. Bet par šiem laikiem viņi lād valdību, lād cits citu, jo viņuprāt šie laiki ir slikti. Cilvēku atmiņā ir lietas, kas ir sagādājušas viņiem prieku. Un tās lietas var nemaz nebūt saistītas ne ar padomju, ne Ulmaņlaikiem, bet gan ar kādu piedzīvojumu viņu pašu dzīvē.
Tikko jūs mani sveicāt manā dzimšanas dienā. Šis man ir īpašs, pozitīvs brīdis. Ir bijušās arī citas sveikšanas, arī tādas, kas palikušas atmiņā kā negatīvas. Šī diena paliks manā atmiņā kā laba diena. Viens no šādiem īpašiem brīžiem man bija desmit vienpadsmit gadu vecumā, kad mācījos sporta skolā un uz mēnesi biju aizsūtīts uz sporta nometni. Treneri mūs katru dienu dzina uz ezeru peldēties, bet tajā bija bojāta attīrīšanas stacija. Vari iedomāties, kur peldināja padomju sportistus. Mēs, vesels bariņš no nometnes, saslimām ar dizentēriju. Mūs aizveda uz infektoloģijas slimnīcu, un es labi atceros tās sajūtas tajā vietā. Es neiedziļināšos detaļās, kam ir bijusi šī slimība, paši zinās, kā tas ir. Vīķes slimnīca atradās ārpus pilsētas, laukos, tie bija padomju laiki un es par Dievu neko nezināju. Vienīgais, ko es zināju, bija tas, ka ir baznīcas, bet tajās iet nedrīkst un nevajag. Man baznīca asociējās ar veciem cilvēkiem ar lakatiņiem galvā. Es uz baznīcu skatījos kā uz vēstures pieminekli, kurā bieži vien bija ierīkotas noliktavas vai notika kādi pasākumi, bet ne dievkalpojumi. Netālu no slimnīcas atradās balta luterāņu baznīciņa ar gaili augšā. Mēs, slimnieki, svītrainās pidžamās, nolēmām iet uz baznīcu. Skolā, kurā es mācījos, gan bija ateistu pulciņš, kurā mācīja, cik slikti ir ticēt Dievam un cik tas ir aprobežoti, un man nebija nekādas sapratnes par Dievu. Bet mani nometnes biedri teica, ka tajā baznīciņā varot paklausīties, un es aizgāju līdzi. Es pirmo reizi biju reālā baznīcā, kur pa īstam arī viss notiek! Es iegāju iekšā, apsēdos un man nebija nekāda īpašā svētbijība, es pat neatceros, vai kāds kaut ko dziedāja vai nedziedāja, bet pēkšņi priekšā iznāca mācītājs. Tas bija kungs gados un, ja pareizi atceros, sirmu galvu. Viņš nostājās pie kanceles un sāka runāt. Es neko nesapratu no tā, ko viņš teica, man nebija skaidri visi tie vārdi, kurus viņš lietoja. Mācītājs nerunāja ilgi, kādas piecpadsmit minūtes, bet tad, kad viņš sāka runāt, mani Dievs aizskāra! Es nesapratu, kas ar mani tajā brīdī notika, bet es sēdēju un klausījos vārdos, kurus nesapratu. Neatceros pat, par ko viņš runāja, taču es atceros tās izjūtas – mani tiešām pārņēma Dieva klātbūtne, kā es tagad to saprotu. Es ticu, ka Dievs mani ir izredzējis no mātes miesām. Ja tu esi šeit, Dievs tevi ir izredzējis no mātes miesām, pat tad, kad tu tur vēl nebiji. Dievs tik ļoti tevi ir mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai glābtu tevi un izveidotu attiecības ar tevi. Šis Dieva pieskāriens lauku baznīciņā ir īpašs brīdis manā dzīvē, ko es atcerēšos visu turpmāko dzīvi. Šis piedzīvojums stipri kontrastēja ar to, kas man bija mācīts skolā, kādā ateistu sabiedrībā es dzīvoju, kad par ticību Dievam varēja ielikt cietumā. Un es, cilvēks, kurš visu to ir dzirdējis, piedzīvoju kaut ko tieši pretēju tam. Lauku baznīcas tajā laikā bija vai nu sagrautas, ar nolauztiem krustiem, vai arī tajās bija ierīkotas graudu noliktavas. Un te pēkšņi es intereses pēc nokļuvu baznīcā, kurā reāli notika dievkalpojums, un mani viss tik ļoti aizrāva! Pēc tam gan mana dzīve turpinājās kā parasti. Šo notikumu es atcerējos, bet nekādas reālas izmaiņas manā dzīvē tas neatnesa. Bet tas bija mans īpašais brīdis.
Mums katram dzīvē ir īpaši brīži. Piemēram, kad tavs tētis vai mamma tevi īpaši samīļoja, nopirka kādu dāvanu, vai kad tu, draudzē esot, izjuti īpašu mīlestību, kad saņēmi no Dieva kādas īpašas atbildes. Tās var būt arī radikālas pārmaiņas, kuras Dievs ir darījis tavā dzīvē. Tāpat īpašs brīdis ir gavēnis, kad mēs, visa draudze, gavējam trīs dienas. Šis laiks nav patīkams, taču pēc tam, kad esam upurējuši savas miesas vajadzības pēc ēdiena un pienesuši Dievam ticības upuri, pienāk arī laiks, kad Dievs dod patīkamus brīžus, kas ir atspirdzinājums tavai dvēselei un prātam. Gavēnī mēs sējam, strādājam, lai vēlāk pļautu. Toreiz, kad es apmeklēju luterāņu baznīciņu, es tajā nebiju ielicis savas pūles, es vienkārši nokļuvu Dieva darbības zonā. Taču mums kā pieaugušiem cilvēkiem un kristiešiem ir tādi brīži, kad mēs sējam – gavējam, lūdzam, strādājam, liecinām, mācām, palīdzam cilvēkiem, sniedzam pakalpojumus, dziedam, slavējam, audzinām bērnus, cenšamies to visu darīt pareizi, vadām un apmeklējam mājas grupiņas, – un ne vienmēr viss ir patīkami, bet pēc tam seko īpaši brīži, kas atsver visas pūles, darbu un centienus, kas atalgo un atspirdzina.
Piemēram, četrdesmit dienu gavēnis man ir negatīvā atmiņā, tieši miesas dēļ. Ķermenis jutās nožēlojami, es salu, trīcēju. Dzīvoklī bija plus divdesmit seši grādi, es guļu gultā ar vairākām segām, bet trīcu no aukstuma. Kas tajā ir patīkams? Bet, draugs, šajā draudzē lielā mērā šeit ir tik daudz izmainītu dzīvju, pateicoties šim četrdesmit dienu gavēnim. Jo draudze „Kristus Pasaulei” neaug tik strauji, kā tam būtu jābūt, bet ja salīdzina Latviju un Baltijas valstis, tādā gadījumā mēs esam strauji augoša draudze. Šobrīd mēs augam ātri, taču ne bez gavēšanas un lūgšanas – cenas maksāšanas. Dieva vīrs Salamans par to saka:
„Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.” (Sal. māc. 3:1)
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Šajās rakstu vietās Salamans atklāj mums Dievs principu, ka visam ir savs laiks. Ir savs laiks, kad mēs maksājam cenu, mērķtiecīgi strādājam, darām kādas lietas, un mums nemaz negribas smieties, jo izjūtas un sajūtas nav tās labākās, taču pēc tam pienāk laiks smieties, kad mēs nopļaujam sava darba augļus. Un neko jaunu, draugs, es šodien tev nepasaku. Kas nestrādā, tam nebūs ēst. Tas ir tas pats vecais Dieva princips, tikai no citas puses.
Es tev gribu pateikt, ka tavā dzīvē būs īpaši brīži, kad tu nejutīsies pārāk labi, kad ar lielu piepūli tev nāksies iet uz priekšu, bet pēc tam nāks brīži, kad tu varēsi gūt veldzi. Vai nav labi? Ja mēs šos principus nezinām, tad varam padomāt, ka visa kristietība un ticība Dievam ir vienas debesis un paradīze zemes virsū, izjūtu un sajūtu okeāns – tikai bagātība, tikai prieks, tikai miers, viss notiks un zelta stieņi birs no debesīm! Taču patiesība ir pavisam cita – lai viss notiktu, ir jāpiepūlas. Jo savs laiks ir sēt un savs laiks ir pļaut. Un savs laiks ir skumt, un savs laiks ir smieties.
„Tad es savā sirdī nodomāju: Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.” (Sal. māc. 3:17)
Visi tiks tiesāti. Tātad ir kāds laiks, ko Dievs ir ieplānojis, kad dzīve šeit uz zemes vairs nebūs iespējama. Kad cilvēki stāsies Dieva priekšā, viena daļa dosies uz elli, otra uz debesīm. Tā ir dzīve pēc nāves. Viens ceļš ir mūžīga pazušana, otrs ceļš ir mūžīga dzīvība kopā ar Jēzu Kristu. Bet tam visam ir savs laiks.
„Bet Viņš sacīja: “Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem.”” (Mateja 26:18)
Tie ir Jēzus vārdi. Viņi noīrē augšistabu, kur Viņš ar mācekļiem bauda vakarēdienu, pavada kopā laiku. Jēzus zina, ka viņam nav atlicis daudz laika. Jēzum visam bija savs laiks – kad baudīt vakarēdienu, kad sludināt, kad pavadīt laiku ar mācekļiem. Un par Sevi Viņš saka – mans laiks ir tuvu klāt. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc dažām dienām Viņš tika upurēts jeb sists krustā. Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās. Dievs atnāca virs zemes ar konkrētu plānu. Kad daži pagāni nāca pie viņa pēc dziedināšanas, viņš teica: „Es esmu sūtīts tikai pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Jēzum tātad bija savs plāns un prioritātes. Vispirms Viņš aprūpēja cilvēkus Israēlā. Viņš labi saprata, ka nevar aptvert visus vienlaicīgi. Viņš veltīja laiku nelielai cilvēku grupai, divpadsmit mācekļiem, kuri pēc tam veltīja laiku visām pagānu tautām. Dievs ir plānveidīgs Dievs. Viņš plāno, ir disciplinēts. Tie ir Dieva principi un Viņš mūs tā ir ieprogrammējis. Ka mums ir īpaši laiki, kad strādāt, un īpaši laiki, kad baudīt augļus.
Tas, ka es dzīvoju Siguldā, nav nejaušība. Tikai nesen es uzzināju, kurā vietā esmu radīts. Tāpēc es domāju, kāpēc tā Gaujmala man tik mīļa! Kāpēc man tā patīk tur sauļoties un peldēties? Tur mana mamma un tētis nodarbojās ar ”būvniecības darbiem” jeb radīja mani pirms 43 gadiem un 9 mēnešiem. Paldies, mammu un tēti! Es ar savu sievu, meitiņu un Jāni, mūsu dēlu, kas pie mums ir audzis, dzīvojis un arī tagad uz nedēļu ir atbraucis pie mums no ārzemēm, regulāri braucam uz kādām vietām Siguldā, piemēram, uz Paradīzes kalnu. Es nezinu, kāpēc tā, bet man šīs vietas ir mīļas. Viens no maniem īpašajiem brīžiem apmēram pirms desmit gadiem saistās ar laiku, kad pie kalna esošajā veikalā nopirkām burku ar marinētiem gurķiem, apsēdāmies zālē pie Kraukļu aizas un sākām ēst. Izrādās, gurķi bija negaršīgi un nebija ēdami, un lai arī naudas mums nebija tik daudz, tomēr ēdamo nācās mest ārā. Tas ir mirklis manā dzīvē, kas ir palicis manā atmiņā, un ne no sliktākajiem. Laikam šodien es nedzīvoju Siguldā tāpat vien, šajā vietā ir man sākums. Pa visādiem ceļiem esmu tur nonācis un apmeties. Man tur patīk! Dievs noteikti teiktu: nav svarīgi, kas tev patīk, svarīgi, kas Man patīk. Nekas nenotiek bez Dieva ziņas.
Visās dzīves sfērās cilvēkam ir īpaši brīži, kurus atcerēties. Gan pozitīvi, gan negatīvi. Un es nevēlos runāt par tiem brīžiem, kad tu esi nepareizi dzīvojis, un no tā ir radušās ciešanas. Vairāk es vēlos vērst tavu uzmanību uz brīžiem, kad tu esi strādājis, ieguldījis, lūdzis, kalpojis, un pēc tam novācis augļus. Kā piemēru es varu minēt 24 mājas grupiņas, kas pagaidām ir draudzē. Un katrs no šo grupiņu vadītājiem, kas jau ilgāku laiku vada grupiņu, zina, kas ir nodevība. Katrs zina, cik grūti ir kalpot cilvēkiem. Tā nav laba izjūta, Dievs, pasargā mūs no tā! Katram līderim ir bijis grūti – kāds nodod, pamet, nolamā, sāpina. Dažam šādos brīžos pat ir bijušas emocionālas krīzes. Vai tu zini, kāds ir visstresainākais un sirdij kaitējošākais darbs? Mācītāja darbs. Sludināt nav viegli, aprūpēt cilvēkus nav viegli. Tāpat arī cilvēki skatās uz biznesmeņiem, domājot, ka viņiem gan ir viegli – nauda ir, viss ir, bet tu nezini, kādu cenu viņš par to maksā. Neviens nevar nopelnīt lielu naudu viegli un bez pūlēm. Gan mācītājs, gan biznesmenis maksā cenu, lai pēc tam baudītu īpašas dienas, īpašus laikus un īpašas stundas. Bet nebūs nekāds prieks, eiforija, patīkamas atmiņas un labas izjūtas, ja šodien tu nepratīsi skumt savā darbā. Samaksā cenu par savu darbu! Un tikai tad gaidi rezultātu. Tev nebūs, ko pļaut, ja tu nesēsi. Ja tu tagad strādā un sēj, paies laiks, un tu baudīsi. Lūk, tāds ir mūžīgais princips. Un nebūs nekādas mūžīgās debesis šeit uz zemes. Debesis būs tad, kad mēs būsim atstājuši šo zemi un ieiesim Dieva klātbūtnē visā pilnībā. Virs zemes nav nekāda paradīze. Tā ir manā sirdī, bet realitātē man ir jāmaksā cena, jo par to mums ir jāsaka „paldies” Ādamam un Ievai. Viņi sagrēkoja un izpelnījās lāstu, kas pāriet no paaudzes paaudzē līdz pat šai dienai. Sievietēm Dievs pateica, ka viņas būs pastāvīgā konfliktā ar vīriem, sievietei būs jāpakļaujas savam vīram, bet viņa negribēs. Kā pārsvarā dzīvo ģimenēs? Un Ādamam Dievs novēlēja vaiga sviedros strādāt, apstrādāt zemi, lai tā augļus izdod. Nebūs vairs tā, kā bija paradīzes dārzā, kur nebija piepūles un ciešanu.
Un tomēr Dievs mums ir sagatavojis glābšanas ceļu caur Jēzu Kristu. Un ikviens, kas šodien sēs un maksās savu cenu, rīt baudīs – mūžīgo dzīvību debesīs un īpašus brīžus šeit virs zemes. Mums būs īpašas dienas, laiki un stundas!
„Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. gr. 1:3)
Svētīts ir tas, kas šodien maksā cenu, lai pavadītu laiku kopā ar Dievu un darītu Viņa gribu, jo noliktais laiks ir tuvu. Pēc tava ķermeņa nāves tavs iekšējais cilvēks (gars un dvēsele) dosies vai nu uz elli, vai paradīzi.
„Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet. Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas 10:1,17,21)
Jēzus izsūtīja septiņdesmit mācekļus, apģērba tos ar spēku, deva norādījumus un kad tie atgriezās no savas kalpošanas, tie stāstīja, ka pat ļaunie gari viņiem klausa, un Jēzus priecājās. Svētais Gars ir tas, kas dod prieku, pozitīvas emocijas. Jēzus garā līksmoja, kad redzēja kalpošanas augļus. Taču lai sagatavotu septiņdesmit mācekļus, kāda cena bija jāsamaksā! Manā līderu grupā ir sešpadmit mācekļi. Vienu grupu ar astoņiem cilvēkiem vada mana sieva, un otru grupu ar astoņiem cilvēkiem vadu es. Un es zinu, kādu cenu es esmu maksājis, bet Jēzus samaksāja cenu par septiņdesmit mācekļiem. Plus vēl divpadsmit savi mācekļi jeb apustuļi. Prieks nāk pēc cenas maksāšanas. Ja mēs gribam priecāties un saņemt Svētā Gara pieskārienus, mums ir jamaksā sava cena. Mēs esam gavējuši un strādājuši, un redzēsim augļus! Piemēram, šodien dievkalpojumā ir īpaša Dieva klātbūtne. Šodien mēs arī šeit esam daudz! Tikai nesen atvērām otru dievkalpojuma zāli un šodien mēs esam vismaz 170 cilvēki. Man ļoti patīk katrs dievkalpojums, un man ļoti patīk pēc tam pavadīt laiku kopā ar savu grupiņu, ar saviem mācekļiem. Tas ir brīnišķīgs laiks un viens no tiem īpašajiem brīžiem nedēļas garumā.
Kad mēs esam maksājuši savu cenu, lūguši, gavējuši un darījuši to, kas no mums prasa kādu upuri, tad pēc tam mēs piedzīvojam īpašus brīžus, kad varam novākt augļus un priecāties, Dievs atbild uz mūsu lūgšanām. Tas, ka mēs cenas maksāšanas, grūtību brīžos zinām, ka rīt būs saule, palīdz mums iet līdz galam. Ja šodien tev ir grūti, gaisma jau aust! Tev ir cerība, ka notiks Dieva prāts un Dieva griba. Turpini meklēt Dieva vaigu, turpini maksāt cenu, turpini strādāt un kalpot, jo šis ir īpašs brīdis, pēc kura nāks prieka brīdis. Kas bijis, ir pagājis, saka Jēzus, un viss ir tapis jauns. Viss, ko mēs lūgsim pēc Viņa vārda, to Viņš darīs. Pat ja tu šodien strādā un neredzi rezultātu, Dievs darīs to, ko tu lūdz. Jo visam ir savs laiks.
Īpašas dienas, laiki un stundas katra kristieša dzīvē:
1. Kad es lasu Bībeli katru dienu.
Tu lasi Bībeli, un Dievs runā ar tevi, un tas tev dod prieku.Tas dod pārliecību un spēku.
2. Kad es lūdzu Dievu katru dienu.
Ir cilvēki, kuriem vairāk patīk lūgt, ir cilvēki, kuriem vairāk patīk lasīt Bībeli. Es tomēr piederu pie tiem, kuriem vairāk patīk lasīt Bībeli. Taču reizēm man vairāk gribas lūgt. Mans lūgšanu laiks ir sabalansēts, un lūgt Dievu ne vienmēr ir patīkami un viegli. Kuram patīk no rītiem celties? Īpaši, kad tu esi noguris, nav viegli agri no rīta pamosties un lūgt Dievu. Bet reizēm Dievs lūgšanas laikā aizskar. Lūgt nozīmē visas savas problēmas nest Dieva priekšā individuālā lūgšanā, censties Viņu iepazīt, lūgt par cilvēkiem un viņu vajadzībām. Ne vienmēr tas ir viegli, – pārsvarā tas ir grūti, bet vienkārši tas ir jādara. Taču tad es redzu augļus! Reizēm Dievs īpašā veidā aizskar, tu smejies un raudi, nesaproti, kas ar tevi notiek. Tāpat var notikt arī dievkalpojumā.
3. Kad es gavēju.
4. Dievkalpojums katru nedēļu.
Ir tādi dievkalpojumi, kurus es atceros īpaši. Vai tev ir tādi dievkalpojumi, kuros tu esi piedzīvojis ko īpašu, ar tālejošām sekām? Arī slavēšanas laikā var piedzīvot Dievu. Man ir bijušas dažas tāda reizes, kad es gāžos gar zemi un smejos, visu cilvēku priekšā. Es labi atceros dievkalpojumu Limbažos, kad dziedāšanas laikā Dievs mani nogāza gar zemi, un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek apkārt. Kādā dievkalpojumā Maritim Hotel telpās es teicu, ka mēs slavēsim Dievu tik ilgi, līdz jūtamā veidā atnāks Dieva klātbūtne, dziedam, nekas nav, līdz te pēkšņi visi vaigi deg un karstums ir jūtams. Es arī ļoti labi atceros pirmo draudzes lūgšanu sapulci, kas notika šajā zālē. Es nācu iekšā un jutu – viss pilns ar kaut ko. Bet nākamajās sapulcēs tā vairs nebija. Dievs pateica – jūs darāt pareizi, turpiniet tā, maksājiet cenu! Atceros Stīva Hila dievkalpojumu Skonto hallē, kad notika lūgšanas, es pēkšņi jutu, ka mani kustina kāds spēks, un es zināju, ka kaut kas bez manis tur ir. Tie ir īpaši brīži. Īpaši mirkļi ir bijuši, kad esmu redzējis, kā cilvēki lūgšanas laikā pārdabiskā veidā tiek dziedināti no slimībām. Iedomājies – kurls cilvēks bez auss bungādiņas sāk dzirdēt! Bet kāda cena ir maksāta, lai noorganizētu šos dievkalpojumus, lai tajos nokļūtu, lai visu sagatavotu! Ir savs laiks sēt un savs laiks pļaut. Un mums visiem būs īpaši brīži dievkalpojumos!
5. Mājas grupiņa katru nedēļu.
Tā ir mana ģimene! Kā tu vari negribēt būt savā ģimenē? Man tie ir īpaši brīži, kad es tiekos ar savu komandu.
6. Svēta dzīve.
Svēta dzīve prasa cenu. Lai darītu tā, kā grib Dievs, nekā to gribu es. Taču svētas dzīves rezultāts ir viss, ko tava sirds vēlas.
7. Kad es lasu garīgas grāmatas, klausos garīgus ierakstus.
Tie palīdz veidot un celt tavu personību. Kā es priecājos, kad man no Ukrainas atsūtīja lielu kasti ar garīga satura grāmatām! Kā es tās gaidīju! Kad tu lasi pareizas grāmatas, tas tevi izmaina, palīdz iet un darīt pareizas lietas, un dod īpašus brīžus.
8. Plānošana.
Sava dzīve ir jāplāno, kalpošana, bizness, lūgšanas ir jāplāno. Viss ir jāplāno! Jēzus uz zemes atnāca ar konkrētu plānu – uzmeklēt un glābt pazudušos. Un ja tev šodien ir grūti plānot, tomēr plāno, un tas atnesīs tev patīkamus brīžus. Ja tu neplānosi, tev būs daudz nepatīkamu brīžu.
9. Laiks ar sevi.
Man ir tādi brīži, kad es vienkārši sēžu viens pats savā istabā vai izbraucu kaut kur ar mašīnu. Šādos brīžos es pat nelūdzu Dievu, lai arī to var darīt, es vienkārši esmu ar sevi, baudu dabu vai vientulību, un man šajos brīžos ir labi. Vai tev ir bijuši tādi brīži? Tu kaut ko domā, pārdomā. Tas varbūt ir tāpēc, ka esmu vienīgais bērns ģimenē, pieradis būt pats ar sevi. Bet laiks tikai ar sevi ir vajadzīgs katram cilvēkam.
10. Atpūta.
Atpūta arī ietilpst pie īpašajiem laikiem, kuru vajadzētu ieplānot. Ja tev nesanāk normāli atpūsties, es iesaku to ieplānot. Mūsu draudze, piemēram, ir ieplānojusi atpūtu Jāņu brīvdienās, mēs nesvinam pagānu svētkus Jāņus, bet izmantojam šīs divas brīvās svētku dienas, lai kopā atpūstos un izklaidētos viesu namā pie Siguldas, spēlētu sporta spēles, taisītu sašliku, skatītos filmas, sauļotos un ietu pirtī.
11. Ģimene.
Ja ir ģimene, domāts ir vīrs vai sieva un bērni. Ir svarīgi pavadīt kopā laiku. Ja tu redzi, ka šis laiks ir par maz, to vajag ieplānot. Un tas nesīs tev daudz labus un jaukus brīžus. Ir arī jācīnās par to, lai katrs ģimenes loceklis ieņemtu savu vietu ģimenē, tādu vietu, kādu Dievs ir paredzējis. Un tas nemaz nav patīkami. Bet tad, kad tu cīnies par to un velti tam laiku, tas nes īpaši labus brīžus.
12. Kalpošana.
Kalpošana Dievam grupiņā un draudzē. Vai tev tāda ir? Tās ir lietas, par ko jamaksā sava cena. Bet tas atnes neaprakstāmu Dieva svētību. Pat katram mazam darbiņam ir liela nozīme. Bet ja tu nolaidīgi izdari savus pienākumus, Dievs tevi nevarēs pilnā mērā svētīt. Arī gandrīz katrs draudzes cilvēks agri vai vēlu atvērs savu mājas grupiņu, un tas nemaz nebūs tik viegli. Bet kādu prieku dos tas, ka tu redzēsi izmaiņas cilvēku dzīvēs un augļus šajā grupā!
13. Evaņģelizācija.
Tu tici tam, kas ir rakstīts Bībelē – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas? Ieplāno vismaz vienu dienu nedēļā, kuru tu velti personīgai evaņģelizācijai jeb pastāsti cilvēkiem par Dievu. Ej kopā ar kādu no savas grupiņas vai ar savu vadītāju. Ņem līdzi bukletiņu, kurā rakstīti divdesmit iemesli, kāpēc apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”.
14. Darbs.
Starp citu, visi šie īpašie brīži šajā sarakstā ir nosaukti pēc prioritātēm. Sākumā Dievs, tad es pats, ģimene, kalpošana un darbs. Un tās visas ir prioritātes, visas ir jādara, priekš visa tā jābūt īpašam laikam, tikai pareizā secībā. Vai tavs maizes darbs, ko tu strādā, dod tev prieku? Vai tās ir tikai grūtības? Darbs pats par sevi ir grūts, taču ir jāstrādā. Bet arī darbā var atrast prieku. Ne tikai saņemot algu, bet arī darot pašu darbu. Man patīk mans mācītāja darbs, man patīk vadīt savu grupiņu, sludināt, man ir prieks kalpot Dievam un cilvēkiem! Ir arī grūti brīži, bet kopumā man ir prieks. Un jo vairāk cilvēkiem es sludinu, jo labāk! Es atceros vienu no savām pirmajām evaņģelizācijām Talsos, kultūras namā. Bija atnākuši vairāki simti cilvēku, un bija gandarījums darīt savu darbu. Nāca cilvēki priekša un lūdza Jēzu piedot viņu grēkus, cilvēki liecināja par dziedināšanu. Es tajā brīdī biju noguris, bet gars gavilēja! Es esmu strādājis dažādās darba vietās, arī celtniecībā, mūrēju krāsnis, biju saimnieka palīgs skolā, raku tranšejas, viens pats mūrēju skursteni uz apledojuša jumta, un visās šajās darba vietā es atceros patiesi jaukus brīžus. Piemēram, kad es strādāju skolā, man bija jāizlīdzina plaisas ēkas sienā, bet pati skola atradās muižā, skaistā vietā pie ezera, un es baudīju skatu un to laiku no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Dievs ir labs!
Es aicinu tevi, lai tu savā dzīvē piedzīvo visus šos īpašos brīžus! Gan tos, kur jāpiepūlas, gan tos, kuros tu redzi augļus. Kad atnāk prieks un gandarījums par padarīto. Bet atrodi prieku arī pašā darbā. Atrodi prieku arī skumjās! Piemēram, atrodi prieku arī gavēnī. Tas nav nekas priecīgs, un tomēr ir taču tā lielā apziņa, ka viss ir pareizi un tas ir Dieva prāts. Es tevi gribu iedrošināt un palīdzēt saprast, ka ir dažādas dienas, laiki un stundas, bet vienmēr pēc darba nāk augļi! Un vienmēr pēc skumjām nāk prieks. Kad mēs esam strādājuši un vēl pamanījušies tajā atrast prieku, tad visa mūsu dzīve ir īpašs brīdis! Viss ir kārtībā. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā! Āmen!
