Ar šo sprediķi es pielikšu punktu tai sprediķu sērijai,

kas ir sludināta jau no gada sākuma, jo es redzu un jūtu, ka daudziem ir tāda sajūta, ka gribās kaut ko uzsākt, ka ir kaut kas jādara, bet nezina – kas tieši. Pagājušajā svētdienā bija svētruna “Izlaušanās punkts”. Bet šodien, pēc šīs svētrunas, es tev apsolu, ka mēs izlauzīsimies. Šodien būs reāla darbība un lēmumi, kurus tu varēsi pieņemt, lai mainītu savu dzīvi. Es gaidu, ka lēmumu pieņems vismaz 40 cilvēki, jo tieši tik daudz līderu mums pietrūkst, lai līdz gada beigām atvērtu simts mājas grupiņas. Tu gribi vai negribi, tici vai netici, bet es ticu un zinu, ka gada beigās draudzē “Kristus Pasaulei” būs simts mājas grupiņas, šobrīd tās ir sešdesmit trīs. Kā tev šķiet, kas tad vērs vaļā tās četrdesmit mājas grupiņas? Mācītājs noteikti taisīs lielas evaņģelizācijas tūres pa Igauniju vai Lietuvu. Varbūt esošie līderi kļūs čaklāki un papildus esošajām mājas grupiņām atvērs vēl kādas trīs klāt. Nē, draugs. Man tevi jāiepriecina, jo TU beidzot atvērsi savu mājas grupiņu. Protams, ka ne katrs tagad to darīs, bet četrdesmit cilvēki noteikti.

Slavēšanas laikā mēs bieži dziedam: “Dievs, aizdedz mūs, aizdedz mūsu sirdis.” Man šie teksti šķiet ļoti jocīgi. Jo pēc tiem var saprast to, kā daudzi no mums domā: “Ja es nedegu, tad es nekur neeju, jo Dievs nav mani aizdedzinājis, es neko nejūtu, jo nav uguns, es nejūtu, ka man jāiet un jādara.” Draugs, tas nav bībeliski, tas neatbilst Dieva vārdam. Bībelē ir teikts citādāk.

“Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atklāsmes grāmata 3:19)

Pats iekarsies un pats atgriezies. Un tad tev būs Dieva uguns. Kad tu lasi Veco Derību, tad bieži Dievs aizdedzināja uguni uz altāra? Jā, tur bija daži šādi gadījumi, kad Dievs nāca kā uguns un aizdedzināja ne tikai upuri uz altāra, bet arī visu altāri. Ikdienā to darīja cilvēki, priesteri, – viņi pienesa upuri, un tad nāca Dievs. Mums ir pašiem jāiekarst Dieva lietās.

Mēs cenšamies negrēkot, nu vismaz daudzi no mums, lai atbilstu kaut kādiem standartiem. Mēs cenšamies pareizi dzīvot, pareizi rīkoties. Tu noteikti zini “Kristus Pasaulei” vīziju – Dieva vadība caur 12. Tas nozīmē, ka katram no mums augstākais mērķis ir kalpot cilvēkiem, atverot pašam savu mājas grupiņu. Un tad mēs domājam, ka neatbilstam tam, lai atvērtu savu mājas grupiņu, ka neesam pietiekoši labi, jo man vēl ir tāds grēks, un mēs neesam vēl pietiekoši labi tajā jomā. Draugs, man tev ir laba ziņa – tu esi pietiekami labs, lai atvērtu savu mājas grupiņu.

Man nāk prātā manis iesaukšana padomju armijā, kad gāju visas pārbaudes un cerēju, ka atradīs kādu vainu un teiks, ka neesmu derīgs, jo pirms kāda laika biju salauzis kāju, to skrūvēja kopā, tagad jau viss ir sadzijis. Cerēju, bet nekā, mani atzina par derīgu un labi vien ir, pavadīju divus gadus Tālajos austrumos. Varbūt arī tevi tagad pārņem tādas pašas domas, draugs. Bet es tevi varu apbēdināt, tu esi derīgs. Mēs cenšamies dzīvot pareizi un negrēkot ne tāpēc, lai atvērtu mājas grupiņu, bet gan mēs kalpojam tāpēc, lai kļūtu pilnīgāki. Tieši tad, kad tu sāc kalpot cilvēkiem, tad arī pie tevis paša sāk notikt izmaiņas. Tev vajag dziedināšanu? Sāc kalpot cilvēkiem. Vajag izlaušanos finansiāli? Sāc kalpot cilvēkiem. Sāc uzņemties atbildību ne tikai par savu dzīvi, bet arī par citu cilvēku dzīvi. Ja gribi izlauzties kaut kādās lietās, sāc kalpot cilvēkiem.

Kad Dāvids sagrēkoja ar Batsebu? Tad, kad viņam bija jābūt kara laukā, bet viņš palika mājās. Un aiz bezdarbības iekāroja kādu sievieti un sagrēkoja. Bet tas ir mazākais, jo pēc tam viņš nogalināja viņas vīru. Jā, viņš to nožēloja, jā, Dievs piedeva un tomēr, ko tu mācies šodien? Karalauks ir tad, kad tu ej pie cilvēkiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ikviens draudzes loceklis agri vai vēlu var iesākt savu mājas grupiņu, tas ir ļoti vienkārši. Tu ej pie viena cilvēka, tu sāc studēt kopā ar viņu Bībeli, pēc tam jūs kopā ejat vēl pie kāda cilvēka, piemēram, pie viņa drauga. Un tev jau ir divi cilvēki. Vai arī tu sēdi kādā populārā interneta portālā un uzrunā cilvēkus, pēc laika jau tie cilvēki nāks pie tevis uz mājām. Atvērt mājas grupiņu ir ļoti vienkārši, ja vien tu pats to vēlies. Un tad, kad tu pie Dieva spēsi pievest vienu cilvēku, tava ticība izaugs un tu spēsi pievest vēl vairāk cilvēkus. Es noteikti zinu šo – ja mēs esam uzcēluši savu draudzi līdz šim līmenim, tad noteikti mēs varam vēl vairāk. Un es zinu, ka mēs esam tajā punktā, kad vairs nekad tas neapstāsies. Ar tevi vai bez tevis, bet tas nekad neapstāsies.

Kas notiek tad, kad kosmosā palaiž raķeti? Kad tā paceļas no zemes un ieiet kosmosā, no tās atdalās viss liekais. Kopš mēs esam atvēruši šo draudzi, es vienmēr esmu dzirdējis pārmetumus par cipariem. Vienmēr esmu dzirdējis un redzējis, kā cilvēki priecājas, ja Dievs kaut ko dara viņu vietā, bet, kad pašiem liek darīt, tad viņiem šķiet, ka nav bijusi pareiza mācība. Esmu redzējis, kā kādi cilvēki, kuri nevēlās uzņemties atbildību, vienkārši aiziet no draudzes. Rotācija ir bijusi un vienmēr būs. Un, laikam ejot, ejot uz lieliem mērķiem un strādājot, veicot pierakstus un statistiskos aprēķinus, var redzēt, ka draudzei arī ir līdzīgi kā kosmosa kuģim, – no tās ar laiku atkrīt visi liekie cilvēki jeb tie, kuri nevēlās neko mainīt un darīt sevis paša un draudzes labā.

Cilvēks ir pēc Dieva līdzības radīts. Ja cilvēkam ir cita līdzība, kas nekur neiet, tad rodas jautājums, kam viņš līdzinās? Un es zinu to, ka tiklīdz draudze sakustās un uzņem virzienu, kaut kas atkrīt, kaut kādi mēsli, kaut kas nevajadzīgs, pārsvarā tie, kas padodas. Tas pat nenozīmē aiziešanu no draudzes, tas nozīmē vienkāršu sēdēšanu. Cik ilgi tu tā sēdēsi? Ir laiks uzņemties atbildību ne tikai par savu dzīvi, bet arī par to, ko Dievs grib no tevis. Un lai kā arī tev gribās domāt, ka nevajag nekādus plānus, nevajag nekādus ciparus, nevajag nekādas mājas grupiņas, kā nu Dievs dos, tā lai viss ir, sēdēsim un slavēsim Dievu, gan Dievs visu darīs, patiesība ir tāda, ka šādā veidā mēs tiešām pazaudēsim visu. Vienmēr būs tādi, kas atkrīt, jo suņi rej, bet karavāna iet tālāk.

Kad mākslīgais pavadonis ar raķeti tiek palaists un nostiprināts tajā orbītā, kur viņam ir jābūt, viņš uztur sakarus virs visas zemes lodes. Tev ir telefons? GPS ir telefonā? Tas ir mākslīgais pavadonis. Piemēram, mašīnā man ir divas navigācijas. Kad mēs braucam ceļojumā, man tās vienmēr ir līdzi, jo katra rāda citādāk. Un galu galā tiekam līdz mērķim. Tāpat notiek ar draudzi – kad tā paceļas, kāds atbirst, bet mēs rīkojamies pareizi, mēs nodrošinām sakarus ar Dieva valstību katram zemes iedzīvotājam.

Man joprojām ir atmiņā kāda konference 2003. gadā Berlīnē. Un mēs, latvieši no Austrumeiropas valstīm, kristieši, ieraudzījām, ka tur par brīvu dala krekliņus, zili dzeltenus ar uzrakstiem vācu valodā, un, protams, ka mēs visi gājām, lai par brīvu dabūtu krekliņus, cik nu kurš varēja dabūt, un vēl tagad atceros, ka nesapratu, kas uz tā krekliņa rakstīts, bet, kad iztulkoju, sapratu. Tur bija teikts: “Ja ne tagad, tad kad?” Šis jautājums ir ļoti aktuāls šodien. Tas ir ļoti precīzs. Draugs, es uzdodu šo jautājumu tev, kas lasi šo svētrunu. Ja ne tagad, tad kad?

Tu noteikti domā: “Tad, kad negrēkošu vai atmetīšu dzeršanu, varbūt aprīlī vai septembrī.” Manuprāt, arī tad, ja tu dzer, tu vari kalpot cilvēkiem. Bieži vien dzirdu atrunas no cilvēkiem, kas vēlās pirms kalpošanas sakārtot ģimenes attiecības. Es tev varu atbildēt, ka tad, kad tu sāksi kalpot cilvēkiem, tad arī tavas ģimenes attiecības sakārtosies. Piemēram, jautāju draudzes māsai par viņas mājas grupiņas cilvēkiem, kuri apmeklē draudzi jau 4 līdz 7 gadus, kad šie cilvēki vērs vaļā savas mājas grupiņas? Viņa man atbildēja, ka tā meitene atvērs aprīlī un tā septembrī. Bet, kad es šo atbildi dzirdēju, uzreiz sajutu, ka kaut kas nav labi, atbilde nav pareiza, jo tas, ko viņas var izdarīt šodien, tiek atlikts uz vēlāku laiku, tas nozīmē, ka meitenes nevēlās uzņemties atbildību, viņas atliek. Pienāk solītais septembris un aprīlis, un termiņi atkal tiek pārcelti.

Latviešiem ir ļoti labs sakāmvārds: “Neatliec uz rītdienu to, ko tu vari izdarīt šodien.” Šis sakāmvārds ir ļoti pareizs un atbilst patiesībai. Tiklīdz mēs sākam atlikt kaut ko, ir skaidrs, ka mēs nevēlamies uzņemties atbildību un, iespējams, nekad to arī neuzņemsimies. Kāpēc bērni melo? Kāpēc ne tikai bērni, bet arī pieaugušie melo? Kāpēc vispār ir vajadzīgi meli? Tāpēc, ka ir jānoslēpj patiesība, jo cilvēks nevēlās uzņemties atbildību, un vieglāk ir vienkārši samelot. Tāpēc bērni vai pieaugušie melo, lai pēc tam nebūtu jāatbild par savu rīcību. Kāpēc cilvēki dzīvo kopā un nereģistrē laulību? Viņi var izdomāt dažādas pasakas, kādas vien vēlās, var izdomāt dažādus attaisnojumus, bet patiesība ir viena – šie cilvēki vienkārši nevēlās uzņemties atbildību. Šādi cilvēki negrib atbildēt ne par savu ģimeni, bērniem, ne savu otro pusi, ne par ko, šādi cilvēki ir egoisti. Es nevienu nenosodu, tā ir tikai patiesība.

Un tu vari stāstīt citiem, man vai saviem draugiem, ka tu plāno kaut kad to izdarīt, bet es tev pateikšu taisnību – neko tu neplānu, tu vienkārši negribi uzņemties atbildību, tu pat nezini, vai tu dzīvosi kopā ar šo cilvēku, vai nē. Tu vienkārši pamēģināsi un vēlāk atstāsi, jo tu negribi ne ar ko dalīties un noteikti esi atradis Bībelē rakstu vietas, ka nav jāreģistrējas, piemēram, “gāja teltī, ņēma un bija sieva, punkts”. Tā nav šodienas tēma, tā ir vienkārša ilustrācija, kā tas notiek ikdienā.

Kāpēc cilvēki staigā no draudzes uz draudzi? Tāpēc ka viņi nevēlās uzņemties atbildību. Viņi negrib nevienam atskaitīties, kā tikai Dievam, jo Dievs taču visu zina. Dievs gan zina, tas ir fakts, un Viņš zina arī to, ka tu nevēlies uzņemties atbildību, ne par savu dzīvi, ne par to, ko Dievs tev ir uzticējis, par tiem talentiem, kurus Viņš tev ir uzticējis – vienam piecus, otram trīs, trešajam divus.. Kā tu tos lietosi? Kāpēc mājas grupiņā cilvēks nevar uzņemties kaut kādu pienākumu? Atbildība! Sviestmaizīti uzsmērēt ir liela atbildība. Šausmīga atbildība! Ja tu nevari to, tu nekam nederi. Es to saku, jo gribu, lai tu beidzot saproti. Necel kaut kādas gaisa pilis! Ja tu elementāras lietas nevari izdarīt, tad padomā, pēc kā līdzības tu esi? Tu esi cilvēks? Atceries kā Mirttante teica „Limuzīns jāņunakts krāsā” rīdziniekiem: „Tie rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki,” un Uģītis teica: “Mums Rīgā nekādas mušas nav.” Rīdzinieki ir cilvēki, bet ne visi! Teiksim precīzāk – īsti vīri un īstas sievas ir tie, kas uzņemas atbildību, kuru jā ir jā un nē ir nē. Un nav svarīgi, ar ko tu cīnies. Ir svarīgi, ka tu cīnies, dzirdi? Nav svarīgi, kāds grēks vēl ir tavā dzīvē, nav svarīgi, kas tev nesanāk, kas tev neļauj izlausties, bet ir svarīgi, ka tu cīnies un ka tu izlauzies! Un ir svarīgi, ka tu uzņemies atbildību un kalpo arī cilvēkiem! Ir laiks uzņemties atbildību!

Vai tu zini, kāpēc imigranti, kuri bēga no kara pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā, devās uz ASV, precīzāk, uz Ņujorku? Kas bija tas, kas viņus tur fascinēja un ko pirmo viņi tur ieraudzīja? Ja tu skaties filmas, tur to noteikti parāda. Brīvības statuja! Pietauvojas kuģis ar imigrantiem, un viņi ieraudzīja Brīvības statuju, un šī statuja atrodas uz Elīsas salas. Amerikā tiešām bija un vēl ir brīvība un tur katrs var izlausties, tur nav komunisma, tur nav fašisma. Tur ir brīvdomība, vari domāt, ko tu gribi, vari darīt, ko gribi. Un cilvēki bēga no savām valstīm, kurās ir nesaskaņas, un tur ir Brīvības statuja, un šajā salā viņi palika kā tādā karantīnā. Daudzi uz šīs salas arī nomira, viņi nekad nenokļuva pašā Ņujorkā. Daudziem bija jāgaida dažas dienas, citiem nedēļas, mēnešus un pat gadus, un daudzi nomira. Bet tiem, kas nokļuva brīvajā pasaulē, bez valodas, bez naudas, bez nekā, bija jāsāk dzīvot. Iespējams, ka tajā valstī, kur viņi dzīvoja, varbūt pat bija vairāk iespēju, kaut kas vairāk viņiem piederēja, bet šeit nebija nekā. Un tur viņi iesāka savu cīņu, un šobrīd liela daļa šo cilvēku ir izlauzušies, nostabilizējušies un vairojušies. Un kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tad, kad tu pieņem Jēzu, kad Svētais Gars tevi atbrīvo, kad Jēzus asinis tevi šķīsta, tu esi ienācis brīvībā. Bet šajā brīvībā ir jāmācās dzīvot un par kaut ko kļūt. Tas, ka tu esi brīvs, vēl nenozīmē, ka tu esi kaut ko sasniedzis. Ir jāaiziet līdz galam, draugs! Brīvība ir jāsaglabā! Tu nevari ieraudzīt Brīvības statuju, izbēgt no savas vecās dzīves un palikt uz šīs salas, gaidīt karantīnā un palikt šajā salā jeb tikt šajā Dieva Valstības darbā un atkāpties vai apstāties! Nē, mēs esam tie, kas ir cieši nolēmuši iet līdz galam! Līdz galam! Izcīni savu vietu brīvajā pasaulē, jaunajā pasaulē! Kāda bija Jēzus Kristus pēdējā pavēle?

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)

Viņš neteica: ejiet un negrēkojiet. Kādi bija Viņa mācekļi? Šodien darba sapulcē manas grupas cilvēks pateica labu domu. Tā bija Daiga. Man tā rakstu vieta arī šodien bija paredzēta. Viņa lasa Bībeli, un mācekļi ir laivā, laiva slīkst un viņi modina Jēzu. Jēzus apsauc vētru, jūru. Kad jūra norimst, tie mācekļi laivā sēž un skatās uz Jēzu: „Eu, kas Tas tāds, ka pat viļņi un vēji Viņam paklausa?” Viņi kopā ar Jēzu ir tik ilgu laiku, viņi labi zina, ka Viņš ir Dieva Dēls, un te pēkšņi brīnās, kas Tas tāds? Un viņiem Jēzus saka nevis: ejiet un negrēkojiet, bet: ejiet un dariet par mācekļiem! Vai tad tu redzi Bībelē, ka Jēzus mācekļiem īpaši norāda – tev ir tāds grēks, tev ir šitāds grēks, tev ar to jātiek galā un citādi tu nevarēsi kalpot cilvēkiem? Jēzus saka Pēterim: „Pēteri, tu esi klints, un uz tevis Es celšu Savu draudzi!” Uz TEVIS Es celšu draudzi! Tu iesi pie cilvēkiem, tu glābsi cilvēkus, un man nav svarīgi, ka pirms gailis dziedās trīs reizes, tu mani noliegsi. Jēzus visu to zināja, ka Pēteris grēkos, ka viņš darīs to vai šito, ka viņš šaubīsies, un tieši viņam Viņš saka: ej un dari par mācekļiem. Tātad, uz ko tev jāfokusējas? Uz to, lai tiktu galā ar savu kaut kādu murgu? Nē! Uz to, lai glābtu cilvēkus! Es jūtu, ka cerība mums sāk atjaunoties un enerģija sāk pieplūst! Ir laiks uzņemties atbildību, draugs!

Mateja evaņģēlijs, 17. nodaļa. No šejienes arī cēlās šis sprediķis. Pie Jēzus kāds tēvs atveda savu dēlu, kurš bija mēnessērdzīgs – ugunī viņš krita un ūdenī viņš krita pa jumtiem staigāja un gāzās. Un Jēzus redzēja, ka tur mācekļi un vēl kādi cilvēki un jautā: “Kas tur notiek?” Un pie Viņa nāk šī bērna tēvs un saka: “Es atvedu savu dēlu pie Taviem mācekļiem, un viņi nespēj ļauno garu izdzīt.” Tātad, atveda pie mācekļiem slimu cilvēku, un mācekļi nevarēja izdzīt ļauno garu.

“Un, kad tie aizgāja pie ļaudīm, pie Viņa atnāca viens cilvēks, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Un es to atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!” Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā.” ( Mateja 17:14-18)

Ir kaut kādas lietas, par kurām Jēzus ir aizsvilies. Nav daudz tādas rakstu vietas, kur Viņš tā aizsvilstas, šī ir viena no tām. Vēl viena ir tāda, kur Viņš ar pātagu izdzen ārā no tempļa tirgoņus. Kāpēc Jēzus to saka: “Ak, jūs neticīgā un samaitātā cilts”? Ir vēl paralēlas rakstu vietas Marka evaņģēlija 9. nodaļā un Lūkas evaņģēlija 8. nodaļā, šis pats stāsts, un kopsavilkumā sanāk tā, ka Viņš to saka bērna tēvam, mācekļiem un visiem pārējiem klātesošajiem. Bērna tēvs, kurš saka: “Ja Tu spēj, tad palīdzi.” Jēzus saka: “Tu saki, ja Tu spēj? Tas visu spēj, kas tic!” Par ko Jēzus ir sašutis? Par mācekļiem, kuriem iedeva eļļas pudeli, lai tie dziedinātu slimos, bet tie nevarēja un jautāja: “Kāpēc mēs to nevarējām?” Un Jēzus saka: “Jūsu mazticības dēļ, jo šī suga citādi neiziet, kā ar lūgšanu un gavēšanu.” Mazticības dēļ! Jēzus bija sašutis par to, ka ne šis bērna tēvs, ne mācekļi, ne apkārtējie cilvēki paši neuzņēmās atbildību. Viņiem bija pieejams Dieva spēks. Mācekļiem bija pieejams Dieva spēks. Viņš viņus izsūtīja pa divi un teica: “Ejiet, dziediniet un izdzeniet ļaunu garus.” Viņiem deva varu pār nešķīstajiem gariem,

„Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja 10:1)

Tieši tāds pats notikums ir Lūkas evaņģēlija 8. nodaļā, kur mācekļi bija laivā, izcēlās vētra, ūdens smēlās iekšā, viņi modināja Jēzu un teica: „Jēzu, palīdzi mums!” Jēzus piecēlās un teica: “Klusu, mierā,” un mācekļiem Viņš teica: “Bet kur ir jūsu ticība?” Ko Jēzus sagaida? Ka mēs paši uzņemamies atbildību. Viņš ir devis mums spēku. Katram, kurš no augšas ir piedzimis, ir svaidījums un Svētais Gars, un Dievs grib, ka tu lieto to visu, ka tu pats uzņemies atbildību. Uzmanies vienmēr tikai lūgt, tev pašam ir autoritāte un tev pašam ir jāpavēl ļaunajiem gariem. Es nāku un izdaru to, ko es gribu! Un pēdējie vārdi Jēzum ir: „Ejiet un dariet par mācekļiem,” nevis: “Ejiet un negrēkojiet.” Vajag censties negrēkot, bet ir laiks uzņemties atbildību.

Es paaicināšu dažus cilvēkus priekšā, piemēram, Jāni, Annu, Ilzi, Ievu, Lindu, Sabīni, Terēzi, Elīnu un Svetu. Uzdosim pāris jautājumus viņiem. Kas ir vajadzīgs, lai atvērtu savu mājas grupiņu? Jautājums Jānim: „Kad iesāki savu mājas grupiņu?” Jānis iesāka savu mājas grupiņu pirms gada, Limbažos. Mana sieva Ganna aprūpē Jāni, sazvanās reizi divās nedēļās. Kādus piecpadsmit gadus atpakaļ Jānis piedzēries pienāca pie manis uz ielas un teica: „Mārci, Dievs ir! Toreiz, kad jums bija evaņģelizācija Limbažos, man Dievs dziedināja kāju.” Viņš atnāca, piedzīvoja Dievu un turpināja dzīvot pa vecam. Pēc tam ieguva brīvību un atvēra savu mājas grupiņu. “Pasaki, cik tev mācītājs iedeva cilvēkus līdzi?” “Nevienu!” Lūk, līderis, kurš neko nav dabūjis līdzi, bet ir iesācis no nulles! Limbažos grupiņā Jānim ir deviņi cilvēki. Un, lai uzceltu grupiņu, Jānis gāja pie cilvēkiem, stāstīja par Dievu. Vienreiz vēl tajā laikā, kad biju mācītājs Limbažos, Jānis zvanīja man piedzēries un teica: “Brauc šurp, mums vajag sludināt!” Viņš bija savācis jaunus puišus. Izņēmuma kārtā šoreiz aizbraucu, jo parasti tā nedaru, un tad nu mēs runājām par Dievu. Un tā tas viss sākās! Lūk, Anna iesāka grupu septembrī. Viņa 19 gadu vecumā sāka savu mājas grupiņu. “Interesanti, vai tev cilvēkus iedeva līdzi?” Līdzi neiedeva nevienu. Šobrīd ir trīs cilvēki, kas nāk uz grupiņu, bet nākotnē būs daudz grupiņas. Kad Annai piezvanu, viņa nekad neprasa, kur un kā lai dabū cilvēkus, lai viņus izglābtu. Ja arī kāds neatnāca, viņa saka, ka nākamreiz būs. Nevajag nevienu cilvēku, lai iesāktu mājas grupiņu! Jaunieši rullē! Sabīnei līderis neiedeva līdzi nevienu cilvēku. Cik cilvēkus vajag, lai iesāktu mājas grupiņu? Nevienu! Sabīnei sākumā gāja grūti. Sākumā nebija cilvēki. Divreiz grupiņā nebija neviens cilvēks. Ko darīja Sabīnes vadītāja? Viņa Sabīnei gāja palīgā. Sabīnes līderis gāja viņai palīgā uzcelt grupiņu. Palīdzēja un tagad ir seši cilvēki. Elīna – viņa grupiņu atvēra pagājušā gada martā. Pēdējo reizi viņai grupiņā bija desmit cilvēki. Un viņai grupiņā jau ceļas līderi – trīs cilvēki. Viņai līdzi iedeva palīgus. Viņai vajadzēja vienu cilvēku, lai sāktu grupiņu. Terēze sāka grupiņu oktobrī. Pagājuši ir pieci mēneši. Viņai grupiņā pēdējo reizi bija seši cilvēki. Kur viņa dabūja šos cilvēkus? Tie ir draugu draugi. Viņa viņus aicināja uz grupiņu. Viņa novēl visiem uzņemties atbildību! Ilze – viņu Dievs dziedināja no vēža. Viņai teica, ka viņai nevarēs būt bērni, bet viņai ir bērniņš. Ilze dzīvo Birzgalē. Viņa grupiņu sāka februārī. Pagājis jau ir gads. Birzgalē dzīvo apmēram astoņsimt cilvēku. Viņa pati dzīvo mājā, kura atrodas mežā. Pēdējo reizi viņai grupiņā bija astoņi cilvēki. Viņa arī iesāka grupiņu no nulles. Ieva – viņa ir nopietns cilvēks, un viņa arī pamēģināja atvērt grupiņu. Viņa atvēra grupiņu pirms pusgada. Viņai grupā ir trīs četri cilvēki. Tie cipariņi ir dažādi, bet viņi ir. Viņai viss izdosies. Linda – viņa ir īpašs gadījums. Viņu ārsti ar visu Bībeli jau kādas desmit reizes ir sūtījuši uz morgu. Viņai ir tāda slimība, ka pēc ārstu prognozēm viņai jau sen būtu jābūt mirušai. Viņa drīz arī precēsies. Viņa ir dzīva un sludina. Viņa decembrī atvēra mājas grupiņu. Tie ir trīs mēneši. Lindai ir papildu dopings – viņa negrib nomirt. Viņa izlasīja Bībelē: „Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” Viņai grupā ir pastāvīgi vienpadsmit cilvēki. Vai tev vajag sagaidīt, ka tevi ārsti uz morgu sūtīs? Viņa tagad arī dalīs grupu, un to pagaidām arī vadīs. Sveta ir no Liepājas. Viņai pagājušo reizi grupā bija desmit cilvēki un pagājušā neformālajā pasākumā bija trīsdesmit cilvēki! Viņa grupiņu sāka vadīt oktobra beigās. Cik cilvēkus vajag, lai atvērtu grupiņu? Vispār jau nevienu. Vajag tikai to, kas atver. Lindai bija problēmas, lai to darītu, bet viņa to dara, turklāt ļoti labi, un izskatās arvien labāk. “Jūs sākāt vadīt grupas, vai jums pašiem personiskajā dzīvē ir emocionālas, garīgas, fiziskas izmaiņas tādēļ, ka jūs kalpojat cilvēkiem. Vai jūs to redzat? Vai varat nosaukt kādas precīzas lietas?” Lūk, izmaiņas – kļūst disciplinētāks, sakārtojas emocijas, ciešākas attiecības ar Dievu, vairāk var sevi savaldīt un kontrolēt, vairāk zināšanas, saprot cilvēkus un jūt viņiem līdzi, ja grib, var izdarīt jebko.

No kā ir atkarīgs, vai tu uzcelsi savu mājas grupiņu vai nē? Ir viena svarīga lieta, ko es tev gribu pateikt.

„Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.” (Daniēla grāmata 3:17)

Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars izgatavoja milzīgu zelta tēlu un lika visai savai valstij to pielūgt. Viņš saaicināja visus savus pavalstniekus, līderu līderus un, kad skanēja mūzikas skaņas, tad visiem bija jāzemojas un jāpielūdz šis tēls. Šajā vietā bija arī Daniela trīs draugi. Tad, kad šī zemošanās notika, tad šie trīs draugi atteicās mesties ceļos. Viņus atveda pie ķēniņa. Ķēniņš ieredzēja šos cilvēkus, jo viņi bija vieni no spējīgākajiem jauniešiem viņa valstī. Ķēniņš cerēja, ka viņi to neizdarīja pārpratuma pēc. Par to pienācās nāvessods, jo kas nezemojās, tos iemeta degošā ceplī. Šie trīs jaunieši atbildēja Bābeles ķēniņam, kurš bija diezgan valdonīgs un nežēlīgs ķēniņš: „Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro. Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas.” Viņi nezemojās, jo viņi pielūdza tikai vienu Dievu. Kāda ir viņu ticība? Viņi nesaka: „Varbūt, ja Dievs būs žēlīgs, ja Viņš tā gribēs, tad Viņš mūs izglābs no ķēniņa.” Viņi saka: „Dievs mūs izglābs!” Kas notika? Viņus iemeta degošā, pārkurinātā ceplī. Tie cilvēki, kuri viņus meta ceplī, aizgāja bojā no apdegumiem, jo tik liela bija versme. Ķēniņš un pavalstnieki varēja redzēt, ka krāsns mutē ir vēl Kāds, bez šiem trīs jauniešiem. Kad viņus izvilka no cepļa, tad viņiem pat nebija deguma smakas pie drēbēm. Viņi bija pilnīgi neskarti. Tas bija brīnums. Kāpēc tā notika? Mēs dzirdam to, kas notiek pasaulē – kristiešu vajāšanas. Mēs dzirdam, kas notiek vispār – cik daudz cilvēku cieš neveiksmes. Mums pašiem ir sava personiskā pieredze. Cik tu daudz esi cietis neveiksmes? Daudzi no draudzes ir sākuši mājas grupiņas un izgāzušies. Tas viss tev ir prātā un zemapziņā. Tev ir tikai viena problēma. Tu domā: “Varbūt es uzcelšu mājas grupiņu, ja Dievs gribēs, ja būs pietiekami normāli apstākļi, tad es to izdarīšu.” Tev ir nepareizi iestādīta smadzene. Šie trīs draugi domāja citādāk. Viņi paziņoja ķēniņam: „Dievs mūs izglābs.” Dievs tevi izglābs! Tas nozīmē, ka tu uzcelsi savu mājas grupiņu, tu izglābsi cilvēkus, tu izlauzīsies finansēs, tu būsi vesels, dziedināts un stiprs. Tā ir Dieva griba, ka tu nemirsti, bet sludināsi. TU SLUDINĀSI!

Problēma ir tajā, kā tu domā. Es tev saku, ka gada beigās mums būs simts mājas grupas. Tas nav diskutējams jautājums. Es kaut pats atvēršu, bet es to izdarīšu. Es gribu redzēt daudz glābtus cilvēkus. Nevajag man muldēt par tiem cipariem, jo mīlestība ir izmērāma. Tā ir izmērāma. To var redzēt izmainītās cilvēku dzīvēs, un šos cilvēkus var izmērīt. Jo vairāk grupas, jo vairāk izmainītas dzīves. Kā Pāvils saka: „Jo vairojoties ticīgo skaitam, vairojas arī slava Dievam!” Dieva gods vairojas! Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts, lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

Žanna d’Arka. Viņa ir Francijas nacionālā varone. Ticīga, mazgadīga meitene. Dievs viņu aicināja kalpot savai valstij, līdzīgi kā Dāvids un Goliāts. Francija tajā laikā bija zem liela Anglijas spiediena. Dievs viņu aicināja vadīt armiju karā. Viņa gāja pie karaļa, dabūja atļauju, bija kopā ar ģenerāļiem. Ir viena frāze, ko viņa teica kādā kara laukā, kur bija jāieņem kāds cietoksnis. Žanna d’Arka teica ģenerāļiem, kas atbildēja par armiju: „Es iešu un ieņemšu šo sienu.” Ģenerāļi, šie mācītie, izglītotie kara cilvēki teica: „Tas nav iespējams, un cilvēki tev nesekos.” Lūk, ko atbildēja Žanna: „Es neskatīšos atpakaļ, vai kāds man seko. Es iešu un to izdarīšu!” Lūk, tas viņu padarīja par varoni, lūk, kas izglāba Franciju. Jauna meitene, kas ticēja Dievam un kas pareizi redzēja, kāds ir Dievs. Dievs ir tāds, kāds ir Daniēla Dievs, kā viņa trīs draugu Dievs. Kā tu skaties uz Dievu? Kā Tādu, Kurš izglābs no ķēniņa rokas? Nevis, ja gribēs, tad izglābs. Par visām tām vajāšanām un murgiem, visiem apustuļiem galvas nocirta un ko tik neizdarīja. SKATIES UZ JĒZU! Vai bez Viņa atļaujas kāds spēja Viņam ko nodarīt? Tā skatījās šie trīs Daniēla draugi. Tas Kungs mūs izglābs! Tu to izdarīsi! Ir laiks uzņemties atbildību!

Es aicināšu iznāk zāles priekšā un apliecināt savu lēmumu, ka tu uzņemies atbildību atvērt savu mājas grupiņu. Ar mazu atkāpīti, kam to šodien vajadzētu darīt un kam nevajadzētu. Varbūt tev vēl nav tas brīdis pienācis atvērt grupu, jo tev vēl jāizdara dažas citas lietas. Kurš varētu atbilst, tam, lai atvērtu mājas grupu? Tev ir regulārs personīgais laiks ar Dievu, nav svarīgi, cik ilgi, bet tev tas ir. Tu mājas grupiņā izpildi mazos uzdevumus. Tu esi uzticams savam līderim. Šī ir tava draudze un šis ir tavs mācītājs. Pārējais nav svarīgi. Tev ir pareiza vēlme atvērt grupu un tu to izdarīsi. Ar pārējām personīgām lietām mēs tiksim galā. Ja tu pieņem šādu lēmumu, tad otrdien ir Līderu skola, plkst. 18:30, Zinātņu akadēmijā. Tu automātiski ej uz šo skolu un kopā mācīsimies, kā vadīt, atvērt grupiņas, un tu automātiski būsi sava līdera līderu grupā, visticamāk, ka tu nebūsi vairs atvērtajā grupā. Es nezinu, kādas vēl būs nianses. Viss, ko jūs darīsiet – nāksiet uz līderu grupu, kopā plānosiet, strādāsiet un celsiet katrs savas grupiņas. Ja kāds šādu lēmumu grib izdarīt, uzņemties atbildību, sākot no rītdienas lekt iekšā vilcienā, tad var nākt priekšā un apliecināt savu lēmumu. Ja ne tagad, tad kad? Jūs to varat! Jums viss izdosies! Es jūs mīlu! Kosmosa kuģis ir pacēlies! Ja tu šodien neplāno atvērt savu mājas grupu, tad plāno savas personiskās lietas. Mums visiem ir kādi mērķi, vīzija, uz ko tiekties. Uz visu ir jātiecas. Un pienāks laiks, kad tu arī šeit nāksi un teiksi, ka gribi savu mājas grupiņu. Visam ir savs laiks!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde, Iveta Kļavinska un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našiniece