Latvijas kristieši jau daudzus gadus lūdz par atmodu savai zemei. 
Mūsu atmiņā ir brīnišķīgi notikumi, kā Svētais Gars izlējies gan pie mums, gan citur pasaulē. Par šīm atmodas liecībām mēs bieži pārunājam savā, ticīgo lokā. Par tām tiek sludināts un atgādināts arī no kanceles. Kristieši gaida, kad atmoda Latvijā atkārtosies. Taču kas patiesībā ir īsta, patiesa Atmoda?
„Daudzas garīgas atmodas, kas ir bijušas pasaulē un par kurām mēs lasām grāmatās, ir kādu laiku pulcējušas ļaužu tūkstošus un pēc tam apdzisušas un beigušās. Un šodien tā ir vēsture. Vai tiešām šīs atmodas bija īstas? Vai tas tiešām ir tas, ko grib celt Dievs?” – tā 28. novembra dievkalpojumā savā svētrunā draudzei „Kristus pasaulei” jautā mācītājs Mārcis Jencītis.
II Laiku 2: 4 Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi.
Kad Izraēla ķēniņš Salamans cēla namu Tam Kungam, viņam bija pārliecība, ka viņš ceļ ļoti lielu dievnamu. Vērtējot cilvēka acīm, tiešām, nekas tāds vēl nebija uzcelts nevienā zemē visos Tuvajos Austrumos. Kad mēs dzirdam vārdu „Atmoda”, tad mums katram ir kāds noteikts priekšstats par to. Visbiežāk mēs iedomājamies vairāku tūkstošu cilvēku lielas draudzes, ugunīgu sludināšanu, zīmes un brīnumus, dziedināšanas no neārstējamām slimībām, tukšu invalīdu ratiņu un kruķu kaudzes. Tas mums liekas vēl kaut kas nedzirdēts, Dieva darba un žēlastības virsotne. Taču vai tas tiešām ir viss, ko spēj un grib mums dot Dievs? Mācītājs Mārcis Jencītis saka: „Kad esmu mežā un ieraugu skudru pūzni, dažkārt noraugos uz visu to rosību pie manām kājām. Dievs tā redz mūs. Viņš noraugās un mums no Sava troņa, uz visu mūsu rosību draudzēs, visu to, ko mēs saucam par atmodu un Viņam nāk smiekli! Tas, Kurš valda debesīs, smejas! „Ar ko jūs Mani salīdzināsiet?” – Viņš saka. Patiesībā mums nav vārdu, nav tādu jēdzienu, ar ko salīdzināt Dievu. Viņš ir nesalīdzināms! Salamans ceļ templi Tam Kungam, velta tam daudzus savas dzīves gadus. Tūkstošiem strādnieku ar akmeņiem un citiem materiāliem plecos kā skudriņas skraida pa kalnu. Augšā un lejā. Taču Tas Kungs nemājo rokām celtos tempļos. Debesis nespēj Viņu pilnībā uzņemt. Mans Dievs ir lielāks, nekā visi citi dievi!”- sauc mācītājs.
Tomēr, neraugoties uz milzīgo atšķirību Dieva un mūsu mērogos, Tas Kungs novērtē to, ko dara ķēniņš Salamans. Reiz Jēzum tuksnesī vajadzēja pabarot daudzus tūkstošus ļaužu. Kādam zēnam bija pieci kukulīši maizes un divas zivtiņas. Jēzus tos paņēma no viņa. Tātad novērtēja viņa pūles, viņa ieguldījumu. Taču tas, ko izdarīja mūsu Kungs, bija kaut kas nesalīdzināmi vairāk. Viņš pabaroja visu šo cilvēku pūli! Mārcis: „Es ticu, ka mazas draudzes nav no Dieva. Jo mans Dievs ir liels Dievs. Viņa vārds ir Jēzus! Es darīšu visu, ko es varu, uz ko esmu spējīgs. Un, kaut arī ar Dieva mērogiem salīdzinot, tas viss ir niecība, es zinu, ka Tas Kungs pavairos manas pūles un paveiks kaut ko tādu, kas vēl neviena cilvēka prātā nav nācis!”
„Lielākā daļa kristiešu tic, ka atmoda ir tas brīdis, kad nonāk Svētais Gars, sāk notikt dziedināšanas, zīmes un brīnumi. Tad uz šo vietu sāk plūst cilvēku masas, lai piedzīvotu Dievu. Taču šāds uzskats ir kļūda!”, – saka mācītājs. „Pagājušā gadsimta sākumā Amerikā, Losandželosā, bija brīnišķīga atmoda, no kuras izveidojās visa mūsdienu Vasarsvētku kustība, kura ietekmē kristīgo pasauli vēl šodien. Kāds melnādains vīrs, vārdā Seimūrs, studējot Bībeli, nonācis pie atziņas par Svētā Gara kristību ar runāšanu valodās, nopirka vecu zirgu stalli Azusa ielā un sāka noturēt Atmodas sapulces. Vairākus gadus šajās sapulcēs piedalījās tūkstošiem ļaužu. No visas pasaules turp devās cilvēku pūļi, lai piedzīvotu Svēto Garu. Vasarsvētku kustība izplatījās pa visu pasauli. Taču pēc tam šī kustība apsīka un Seimūra draudzē palika tikai 20 paši uzticamākie sekotāji. Divdesmit cilvēki – vai tā ir atmoda? Vai tas ir viss, ko Dievs bija paredzējis viņam un draudzei?”- jautā mācītājs.
„Tūristi apbrīno vecās visuslaiku katedrāles. Arī pie mums. „Lūk, kādi mūri!” Cilvēki brauc uz Jeruzālemi un apbrīno Raudu mūri, vienu sienu, kas palikusi pāri no Salamana Dievnama. Bet Dieva Vārds saka: „Uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem Dievam namu!” Nāks laiks, kad ļaudis pasaulē apbrīnos draudzi – Dieva namu, kas celts no dzīviem akmeņiem – mums!”- saka Mārcis Jencītis. „Tā ir patiesā Atmoda! Nevis vienreizēja Svētā Gara izliešanās, bet draudze, kurā valda mīlestība, attiecības brāļu un māsu starpā mājas grupās. Draudze, kurai ir liels redzējums! Mājas grupas, kurās katrs lūdz un studē Bībeli. Mājas grupas, kurās cilvēkus veido par Kristus mācekļiem. Pēc gadiem tas pārņems Latviju, Eiropu un visu pasauli! Lielu draudzi var celt tikai lieli cilvēki. Kad cilvēks, kurš pats būdams mazs, niecība, pavada personīgo laiku lūgšanu kambarī kopā ar lielu Dievu, tad arī viņš pats kļūst liels. Viņi sāk nest augļus. Atmoda nav sajūtas, tā nav „skudriņas”. „Pēc augļiem jums tos būs pazīt!” Mums patīk kliegt „Allelūja!” atmodas sapulcēs, bet pamēģini izveidot par Jēzus mācekli vienu cilvēku! Nevis uz ielas stūra kādu nogāzt gar zemi un ievilkt ķeksīti „jaunpiedzimis”, lai pēc tam draudzē lielītos: „šodien caur mani „piedzima no Augšienes” trīsdesmit divi cilvēki! Pamēģini pavadīt ar viņu kopā savu laiku, ieguldīt viņā savas pūles, nodot viņam tālāk Kristus mīlestību!”
„Šodien šeit tiek izklīdināts mīts par atmodām!” – saka mācītājs. Izrādās, atmoda ir smags darbs. Tā ir upuru nešana un cenas maksāšana. Tā ir sevis aizliegšana un krusta uzņemšanās. Ne visi kristieši mūsdienās to apzinās un ir tam gatavi. Mācītājs Mārcis Jencītis stāsta par baptistu draudzēm Krievijā, padomju gados, laikā, kad dedzīgi, Kristum nodevušies sludinātāji tika nežēlīgi vajāti. Ja kādu brāli, kurš kalpo, iesauca armijā, tad bija liela iespēja, ka viņš no turienes vairs neatgriezīsies. Ja bija draudzē laulības, tad līgava apzinājās, ka viņas vīrs kādu dienu var vienkārši nepārnākt mājās. Un tomēr baptistu draudzes Krievijā auga pat komunisma gados. Ne partija, ne drošības komiteja neko tur nevarēja padarīt. Jo tika maksāta cena!
II Laiku1: 7-10 Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: “Lūdz, ko lai Es tev dodu!” Un Salamans atbildēja Tam Kungam: “Tu esi manam tēvam Dāvidam parādījis lielu žēlastību, un Tu esi mani cēlis par ķēniņu viņa vietā. Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, liec piepildīties Savam apsolījumam, ko Tu esi devis manam tēvam Dāvidam, jo Tu esi mani cēlis par ķēniņu pār lielu tautu, kuru ir tik daudz kā zemes pīšļu. Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šo tautu varētu vadīt, jo kas gan citādi spētu šo Tavu lielo tautu valdīt?”
Svētrunas nobeigumā viņš vēlreiz piemin Izraēla ķēniņu Salamanu. Pēc savā inaugurācijas ceremonijas kādā naktī sapnī viņš lūdza Dievam kādu lūgšanu. Par ko lielākoties lūdz kristieši šodien? Vairāk spēka, panākumus, svētības, dziedināšanas, materiālas labklājības… Taču Salamana lūgums Tam Kungam bija: „Dari mani par vadītāju!” „Šai lūgšanai jākļūst arī par mūsu katra lūgšanu un dzīves vadmotīvu draudzē „Kristus pasaulei!” – saka tās mācītājs Mārcis Jencītis.
