Īstā dzīve ir sākusies!

Jēzus ir augšāmcēlies! Viņš ir dzīvs! Es apsveicu draudzi Kristus augšāmcelšanās svētkos.

Kāpēc mēs šos svētkus saucam par Lieldienām un vai tas ir slikti? Šīs dienas ir pavasara saulgrieži, un pašos saulgriežos nav nekas slikts. Saulgrieži ir zemes stāvoklis attiecībā pret sauli. Arī Ziemassvētkos ir saulgrieži. Kas šajā laikā notiek ar gaismu un tumsu, dienu un nakti? Ziemassvētkos jeb Kristus piedzimšanas svētkos nakts sāk zaudēt dienai. Ziemas saulgriežos ir garākā nakts un īsākā diena, taču, sākot ar Ziemassvētkiem līdz pat Lieldienām, nakts zaudē un kļūst arvien īsāka. Diena joprojām ir īsāka par nakti līdz pat Lieldienām, kad gaisma jeb diena sāk ņemt pārsvaru, gaisma ir vairāk un tumsa mazāk. Ir pieņemts domāt, ka Jēzus piedzima ziemas saulgriežu laikā. Cik precīzi tas patiešām ir, es nezinu, tomēr es sliecos domāt, ka tā arī ir. Simboliski kopš tā brīža, kad Dievs atnāca virs zemes, tumsa sāka zaudēt. Un tajā brīdī, kad Jēzus nomira pie krusta un augšāmcēlās, tumsa zaudēja pavisam. Jo Jēzus ir patiesā gaisma. Jēzus saka: “Es esmu gaisma, kas ir nākusi pasaulē.” Ikviens, kurš iepazīs gaismu, nepaliks tumsībā. Ikviena cilvēka dzīvē, kurš tic uz Viņu, augšāmcelto Kristu, tumsa ir zaudējusi un gaisma ir guvusi virsroku. Āmen!

 “Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.” (Jāņa 6:57)

Īstā dzīve ir sākusies! Jēzus ir dzīvības avots! Dzīvais Dievs atnāca cilvēka miesā virs zemes, lai nomirtu par visu cilvēku grēkiem, izlejot savas asinis un tādējādi atņemot grēka varu, un dodot iespēju mums būt tuvībā ar Dievu. Caur Jēzu mūsu grēki ir piedoti un mēs dzīvojam augšāmceltu dzīvu dzīvi. Dieva Gars, kas ienāk mūsos, dara mūs dzīvus. Ar Svēto Garu tu esi dzīvs!

Cik daudzi no jums ir domājuši: “Kad beidzot sāksies tā īstā dzīve?” Kad tu sāksi dzīvot pa īstam? “Man vēl ir jāizdara šis, jāizdara tas un man vēl ir jākļūst tādam, un tad es sākšu dzīvot pa īstam!” “Man ir jāatrod īstais puisis vai meitene, un tad es sākšu dzīvot pa īstam.” “Man ir jāatrod īstā draudze, un tad es sākšu pa īstam dzīvot.” “Man ir jāatrod īstais darbs, un tad es sākšu pa īstam dzīvot.” Gandrīz visiem ir bijis šāds jautājums. Kā tu domā – kad sāksies tā īstā dzīve? Ja tev ir ticība Dievam un cerība un tu zini, kas tu esi Jēzū Kristū, tev ir Dieva akceptēti plāni un tu ej šajā virzienā, tad, neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem, tu dzīvo īsto dzīvi. Īstā dzīve ir šis process.

Lai gūtu panākumus, ir svarīga iekšējā degsme jeb entuziasms. Šo vārdu tā pa īstam sapratu tikai pirms desmit gadiem, kad organizēju evaņģelizācijas tūres pa Latviju. Es zvanīju uz kultūras namiem, lai noīrētu telpas. Viena kultūras nama vadītājām jautāja: “Kas jūs esat?” Es viņai sāku liecināt par Dievu, kas es biju, kā Dievs mani izmainīja, ka vēlos sludināt un palīdzēt cilvēkiem. Un viņa teica: “Jūs esat entuziasti!” Man tas ļoti labi palika atmiņā. Ja es nebūtu entuziasts, viņa to nejustu, jo es nestāstītu to, ko stāstīju – par savu dzīvi, par Dievu, par dievkalpojumiem, par to, ka Dievs nemaz nav tāds, kādu cilvēki Viņu parasti iedomājas, tas nebūs tradicionāls dievkalpojums, bet īpašs. Ja manī nebūtu iekšēja vēlme sludināt un kalpot Dievam, es šodien šeit nebūtu. Varbūt es būtu kādas mazpilsētas draudzē. Bez entuziasma nevar gūt reālus taustāmus un baudāmus panākumus. Kur dabūt iekšējo degsmi? Tev ir jājūt tas, ka tu pa īstam dzīvo tagad! Nevis, ka tev vēl ir kaut kas jāizdara, kaut kas jāsaņem, lai patiešām sāktu dzīvot un baudīt no dzīves.

Entuziasts bauda no dzīves tagad! Iekšējā uguns ir atkarīga no tā, kā tu tici un domā. Ticība ir saistīta ar tavām domām. Tas, kā tu domā, parāda tavu ticību. Jo domām labākajā gadījumā seko darbība. Negatīva domāšana, neticības domas par sevi, apstākļiem un panākumiem izdzēš uguni un entuziasmu. Ir nepareizi domāt, ka tu vari atbraukt uz kaut kādu fire konferenci, kādas Latvijā pirms kāda laika bija populāras, lai tev uzliek rokas, tu krīti gar zemi un rausties, un savs laiks arī tam, bet ar to vien ir par maz. Tādā veidā var dabūt Svētā Gara pieskārienu, bet tas nesaglabājas ilgtermiņā, jo šī uguns pašam ir jāuztur. Entuziasms tevī dzims no pareizas domāšanas un dzīvos ar pareizu rīcību. Tai jābūt pozitīvai domāšanai, kas saskan ar Dieva vārdu. Lūk, par to arī būs sprediķis. Īstā dzīve ir sākusies, un tā ir sākusies tieši šajā brīdī, un tā ir saistīta ar tavu ticību un domāšanu.

“Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. Bet, uzcēlies pirmajā nedēļas dienā rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis. Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja. Un tie, dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un tā Viņu redzējusi, neticēja. Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus, tiem uz lauku ejot, parādījās citā veidā. Un tie arīdzan nogājuši to pārējiem pasludināja, tomēr arī tiem viņi neticēja. Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:1-20)

Jēzus trīs gadus bija kopā ar mācekļiem. Ja tu esi lasījis evaņģēlijus, tu pamanīji, ka Jēzus mācekļiem bieži atkārtoja, ka Viņam būs nest visas pasaules grēkus, tapt nokautam un trešajā dienā augšāmcelties? Viņš mācīja viņus par to. Tad, kad Viņš nomira un Viņu guldīja kapā jeb alā, kurai priekšā lika lielu akmeni, ko darīja mācekļi?

“Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja.” (Marka 16:10)

Jēzus mācekļi skuma un raudāja. Kamēr Jēzus bija dzīvs, viņiem bija entuziasms. Kamēr mācekļi domāja, ka Viņš ir ar viņiem blakus, ir dzīvs, visi viņu plāni, vīzijas šķita reālas, mācekļi dega par to. Mācekļi juta, ka dzīvo! Pēteris bija gatavs staigāt pa ūdens virsu, viņi gāja pa divi un izdzina ļaunus garus un dziedināja slimos, cēla nākotnes sapņus par jauno Izraēlu, jaunās pasaules kārtību, tika iesaistīti ģimenes locekļi, kurš ieņems labāko vietu jaunajā pasaulē. Kad Jēzus iejāja Jeruzālemē, viņi priecājās, Viņa priekšā izklāja drēbes, un panākumi bija, taču tad Jēzus nomira. Problēma bija tāda, ka mācekļi skuma un raudāja brīdī, kad Jēzus jau bija augšāmcēlies. Sievietes, Jēzus mācekles, gāja apraudzīt Viņa kapu, un mācekļi nemaz nedomāja par to, vai Jēzus ir kapā vai nav. Akmens no kapa bija novelts, un Marija domāja, ka Jēzu kāds ir nozadzis.

Jēzus bija augšāmcēlies, bet mācekļi skuma un raudāja. Bet patiesība bija tepat blakus – Viņš ir dzīvs, un skumt nav iemesla! Mācekļi skuma, jo nepareizi ticēja un domāja. Viņi neticēja tam, ko teica Jēzus: “Es augšāmcelšos pēc trim dienām.” Trīs dienas bija pagājušas, tātad Viņš bija augšāmcēlies. Mācekļiem bija jāpriecājas arī tad, kad viņi nebija to redzējuši. Viņš ir augšāmcēlies, kaps ir tukšs, slava Dievam, mēs joprojām degam, īstā dzīve ir sākusies, īstā dzīve turpinās! Neviens no mācekļiem neticēja, ka Viņš ir augšāmcēlies, tāpēc viņu dzīves neturpinājās. Neticība izraisa skumjas, uguns apdzišanu, nevēlēšanos kustēties un negatīvas domas par sevi un citiem, mazticību. Šādas domas rada negatīvas emocijas un neveiksmes. Ir ļoti daudz atkarīgs no tā, kā tu jūties. Es pazīstu cilvēkus un zinu, ka emocijām ir milzīgs spēks. Ja emocijās nav kārtība, tas ir tikai tāpēc, ka nav pareiza ticība un domāšana. Tad tā ir ticība meliem, ko saka citi cilvēki, sajūtas, standarti, ko uzspiež pasaule, – tā nav ticība Dieva vārdam. Īstā dzīve sākas tikai tad, kad tu iekšēji dedz, un tu dedz tad, kad pareizi domā un attiecīgi rīkojies. Āmen!

Vasarsvētku bīskapam Jānim Ozolinkēvičam mīļākā frāze un draudzes devīze bija: “Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!” (Lūkas 12:49) Uguns pati no sevis nedeg, ir jādomā tā, kā par tevi saka Dieva vārds. Ir jārīkojas tā, kā par tevi saka Dieva vārds. Jēzus ir augšāmcēlies! Dievs nav miris, Viņš patiešām ir dzīvs! Dievs pieņem mūsu slavu, Viņš redz un dzird mūs. Viņam ir ausis, mute, Viņš ir reāla Persona, dzīvs. Tāpēc nedomā un nerīkojies tā, it kā Viņš būtu miris. Tas apdzēš entuziasmu un emocijas, un bez entuziasma tu neko nevari pasākt, tu vari būt tikai viens no pelēkās masas. Mācekļiem pēc Jēzus nāves nebija cerības, nebija ticības. Pat tad, kad visi bija redzējuši, bet Toms nebija redzējis, viņš teica: “Kamēr es nelikšu rokas Viņa rētās, pats neredzēšu un nejutīšu, es neticēšu.” Visi mācekļi sāka ticēt tikai tad, kad redzēja Jēzu, kad Viņš parādījās arī Tomam, un visi sāka priecāties un degt, pat Pēteris, kurš jutās necienīgs. Bet Jēzus Marijai teica: “Ej un pasaki Pēterim!” Tieši viņam! Varbūt arī tu jūties tik necienīgs kā Pēteris, bet tieši tev Jēzus saka: “Es esmu dzīvs, augšāmcēlies, Es tevi mīlu un gribu tevi lietot.”

Nepazaudē entuziasmu, nepazaudē uguni! Kad pēdējam no visiem mācekļiem Tomam parādījās Jēzus, viņš teica: “Ak, mans Kungs! Ak, mans Dievs!” Viņš krita Viņa priekšā ceļos. Jēzus teica: “Tu tici tikai tāpēc, ka tu redzēji. Bet svētīgāki ir tie, kas tic arī tad, ja neredz.” Mums nav tāda privilēģija kā mācekļiem – redzēt Jēzu. Tu vari lūgt, cik vien gribi. Varbūt kādā sapnī kaut kas atausīs, kāda vīzija, ko filmās esi redzējis. Tu neko citu sapnī neredzēsi, kā vien to, ko kaut kad esi redzējis. Kādas filmas tu skaties, tādi sapņi tev arī būs. Cilvēks nevar redzēt to, ko nav redzējis. Tas, ko mēs par Dievu domājam, ir tikai tas, ko mēs jau kaut kur esam redzējuši. Dievu var uztvert tikai domu līmenī. Pārējais ir mūsu tēli un iedomas. Arī tas, kā Dievs grib mums atklāties. Svētīgāki ir tie, kas tic arī tad, ja neredz. Mēs nevaram redzēt Dievu, bet varam degt, iet un dzīvot ar pilnu krūti. Vai nav laiks sākt dzīvot? Ir jāmaina sava domāšana, ticības un veids un arī rīcība.

„Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa 20:29)

„Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. ” (Jāņa 20:20)

Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic. Mācekļi, savu Kungu redzēdami, kļuva līksmi. Viņi bija noskumuši, ieslēgušies un pēkšņi viņi kļuva līksmi. Entuziasms atjaunojās, uguns atjaunojās un viņi guva panākumus. Nav pasaulē populārāku cilvēku par apustuļiem, par Jēzu Kristu. Nekādas Lady Gagas un Madonnas līdzi nestāv. Ietekmes ziņā neviens nestāv līdzi.

Anekdote. Puika ar tēti iekaro kalnus, viņi kāpj kalnos. Pēkšņi mazais puika pakrīt un iesaucas: „Oi!” Atbalss: „Oi, oi, oi…!” Mazais puika saka: „Kas tu esi?” Atbalss: „Kas tu esi? Kas tu esi? Kas tu esi…” Puika sadusmojas par tādu attieksmi, kas viņu tā izsmej, un sauc: „Gļēvulis!” Atbalss atbild: „Gļēvulis! Gļēvulis! Gļēvulis…” Viņš izbrīnījies prasa tētim, kas tas ir? Tētis saka: „Redzi, tā ir atbalss. Tā ir kā dzīve. Visu, ko tu viņai dod, tā tev dod atpakaļ.” Visu, ko mēs domājam, tas pēc tam mūsos atspoguļojas. Viss, kā mēs rīkojamies – tam ir sekas. Tas atspoguļojas mūsu pašu dzīvē. Ne tikai mūsu pašu, bet arī citu cilvēku dzīvēs. Tas ir kā gravitācijas likums, ja tu leksi no piektā stāva loga, tad tam būs sekas. Visam ir sekas. Es nerunāju par negatīvām lietām vispār. Ir likumi, piemēram, ko tu sēsi, to tu arī pļausi. Kā es domāšu, tāds es arī būšu, kā es rīkošos, tāds es arī būšu. Kā es domāšu par sevi, tāds es arī būšu. Ja es nevaru, tad atbalss skan: „Es nevaru, es nevaru…” Ko tu gribi dzirdēt? Runā pozitīvas lietas par savu dzīvi. Domā pozitīvas domas par savu dzīvi, saskaņā ar Dieva gribu, Dieva vārdu. Tētis teica tā: „Tagad pasaki tā – es tevi apbrīnoju.” Puika saka: „Es tevi apbrīnoju.” Atbalss: „Es tevi apbrīnoju, apbrīnoju!” „Tu esi uzvarētājs!” Atbalss: „Tu esi uzvarētājs!” Tu dzirdēsi to, ko pats teiksi! Saņemsi to, ko pats darīsi. Saņemsi to, ko pats domāsi. Mācekļi izvēlējās domāt tā, kā viņi paši vēlās – negatīvi: „Jēzus ir miris. Mums vairs nav cerības.” Rezultātā ir bailes, skumjas un faktiski finišs. Viņi atgrieztos pie tās vecās dzīves, ko viņi agrāk dzīvoja. Domas ļoti ietekmē. Kad tu klausies, ko citi cilvēki saka, tad tas tevi ietekmē. Kad tu klausies, ko saka emocijas un apstākļi, tad tas tevi ietekmē. Bet ir svarīgi pašam pieņem savus lēmumus, vērtēt, apliecināt un ticēt pozitīvi. Pretējā gadījumā zudīs uguns un tu apstāsies.

Piemērs no manas paša dzīves. Es nesen sev mājās kaut ko pamainīju pie audio sistēmas. Lai iegūtu kaut ko vēl labāku, ir jāatsakās no kaut kā laba. Es tā arī izdarīju. Es internetā lasīju par konkrētā pastiprinātāja īpašībām. Tas ir nopietns aparāts, ar divdesmit gadu garantiju. Viņam ir liela pults. Es internetā lasīju dažādu ekspertu viedokļus. Viens eksperts saka tā, otrs atkal tā. Izrādās, ka atšķiras arī skaņu gaumes, gan eiropiešiem, gan austrumniekiem. Es lasīju šos viedokļus un vienā brīdī sāku emocionāli just, ka es esmu nopircis ne to pastiprinātāju. Ne to samainīju. Ko lai tagad dara? Tam nav tāda skaņa, kādu es gribēju. Es sāku domāt, kādas bija manas vēlmes, ko es vēlējos. Lai vairāk paskaidrotu – ir dažādi pastiprinātāji, kuri dažādi skan. Ir arī studijas pastiprinātāji. Ir cilvēki, kas mīl mūziku, un ir cilvēki, kas mīl tikai skaņu. Es mīlu abus. Es gribu labāku mūziku un arī skaņu. Studijas pastiprinātāji dod precīzu, godīgu skaņu, un tu dzirdi to, ko tu pat negribētu dzirdēt, kas nav patīkami ausīm. Ir pastiprinātāji, kas skaņu tā pārveido, ka tā izklausās tik dabīgi, it kā es runātu ar tevi bez mikrofona. Es vēlos tādu skaņu, kāda tā ir patiesībā, kāda tā ir ar mikrofonu. Es vēlos visu dzirdēt. Kāda ir mana balss ar mikrofonu, un kāda tā ir bez mikrofona? Tu dzirdi dažādas rīkles vibrācijas, un katram cilvēkam ir savas nianses. Savu balsi tā pa īstam var dzirdēt tikai caur mikrofonu. Manu jauno pastiprinātāju lieto studijās. Tam ir godīga skaņa, kā džentlmenim, Un, ja ierakstā ir kaut mazākā kļūdiņa, tad to dzird. Ja nepareizi ir noregulēti tembri, tad to dzird, un tas vairs nav patīkami. Pat mazāko niansi, pat nepareizas notis ļoti labi dzird. Tur instrumentus dzird detalizēti, bet ne vienmēr ir patīkama skaņa. Tad es sāku domāt, ko tad es gribēju? Es gribēju īstu, dabīgu skaņu. Šie eksperti izdarīja secinājumus no tā, ko viņi paši vēlas. Bet tas man ir vajadzīgs un man pašam ir jāsaprot, ko man pašam vajag. Man ir jāieklausās, ko citi saka. Es ieklausos, izvērtēju, bet pats pieņemu savus lēmumus. Dažādas runas un viedokļi emocionāli ietekmē, tāpēc ir svarīgi pastāvēt uz saviem principiem un domāt pozitīvi.

Jēzus nav miris, Jēzus ir dzīvs! Manā dzīvē viss nav miris, bet viss ir dzīvs un mana dzīve tikai sākas. Es patiešām dzīvoju. Mana dzīve ir sākusies! Es patiešām dzīvoju. Tev pašam ir jārunā, jāklausās pozitīvas lietas. Jāapliecina ir Dieva vārds! Uz panākumiem ir tikai viens šķērslis, un tas esi tu pats! Tikai viens šķērslis! Mums tik ļoti patīk apstākļi, ja nebūtu tas un nebūtu šis. Man patika, kā jaunais Amerikas prezidenta kandidāts Tramps atbildēja uz jautājumu par latviešiem, par to, ka latvieši sūdzas, ka nevar uzplaukt, jo Krievija esot blakus. Tramps pateica tā, ka latvieši bija šokā, bet es Trampam pilnībā piekrītu. Viņš teica: „Tad Latviju vajag pārcelt uz Āfriku, un tad tur blakus būs neattīstītākas valstis, un latvieši varēs labi justies, bet afrikāņus vajag pārcelt uz šejieni un viņi šeit labi jutīsies, jo viņiem blakus būs attīstītākas valstis.” “Kaut es varētu pamainīt vietu, jo man blakus ir lielais kaimiņš, kas man traucē izaugt.” Draugs, tas, kas tev traucē izaugt, esi tu pats! Latvijas tautai tas ir mūžīgi bijis – mēs neko nevaram. Mums ir NATO, Eiropas Savienība ar visām tās vērtībām, mēs nevaram bez viņiem pastāvēt!? Nē, mēs visu varam! Ir viens šķērslis uz patstāvību, panākumiem, uzvaru – tu pats! Tavas domas un tas, ko tu dzirdi, ietekmē arī tavas emocijas. Lūk, kāpēc ir svarīgi ikdienas lasīt Dieva vārdu, apliecināt Dieva vārdu un domāt pozitīvi. Pozitīvu domāšanu es nedomāju tikai vienkārši pozitīvi domāt, bet domāt saskaņā ar Dieva gribu. Tev pat nav obligāti jācitē Dieva vārds. Tu vari saskaņā ar Dieva vārdu pateikt – es to varu. Vienkārši apliecini tā, domā un rīkojies tā. Svarīgi ir domāt par to, kas tev ir, nevis par to, kas tev nav. Ja tu tiešām gribi dzīvot un baudīt no savas dzīves, tad domā par to, kas tev ir. Pateicies Dievam par to, kas tev jau ir. Dieva vārds saka: „Esiet vienmēr pateicīgi par visu Dievam!” Viņš nesaka, lai mēs kurnam, pārdzīvojam, domājam negatīvi, ka mums nav. Ja tev vēl nav, tad domā, ka tev jau ir. Tā jau ir tā ticība. Jēzus ir miris, Viņš ir kapā, bet mācekļiem bija jādomā, ka Viņš ir dzīvs, jo Viņš teica, ka Viņš celsies augšā. No katras bezizejas ir vismaz piecas izejas.

Tomass Edisons. Izrādās viņam bija lielas bailes no tumsas. Ja es domāšu tikai, ka man ir bail to tumsas un nemeklēšu risinājumus, tad emocionāli un garīgi es tikšu sakauts. Tā vietā viņš izgudroja lampiņu. Tagad pasaule ir gaišāka. Beidzot ir laiks saprast, ka tā ir īstā dzīve – iet uz Dieva akceptētiem mērķiem un baudīt gan no procesa, gan no augļiem. Tā es vienā teikumā esmu noformulējis šo sprediķi.

Kad es sportoju, ir reizes, kad man to ļoti patīk darīt, un ir reizes, kad ir grūtāk, ienāk galvā doma apstāties, bet es ļoti labi zinu, ka es neapstāšos. Es esmu pamanījis, ka man ir vieglāk skriet tajos brīžos, kad ir grūtāk. Tas ir tad, kad es koncentrējos uz doto brīdi, nevis uz gala mērķi, protams, ka es arī paturu prātā, cik kilometri man ir jānoskrien. Es saku sev: „Man patīk šis brīdis, kā mans organisms strādā, kā mana sirds strādā.” Es baudu no šī brīža, es turpinu skriet. Tas ir saistīts ar manām emocijām, ar manām vēlmēm, mērķiem, un pēkšņi man rodas jauna enerģija un es aizmirstu par grūtībām, un skrienu uz priekšu. Es koncentrējos arī uz to, kā pareizi visu izdarīt šajā brīdī. Lūk, tā ir īstā dzīve. Vēl par skriešanu runājot. Vakar, pirms skriešanas, es biju sporta zālē un, ar kājām ceļot svarus, visā garumā nedaudz iestiepu kāju un, noskrienot četrus kilometrus, es sāku just to vietu, sāka sāpēt kāja, un es pie sevis teicu: „Nu, riebjas, atkal kaut kāda trauma!” Tad pēkšņi es galvā visu izmainīju un sāku domāt citādāk. Tā ir īstā dzīve – iet uz Dieva noliktiem mērķiem un baudīt gan no procesa, gan no augļiem. Ne tikai tajā brīdī, kad tu sasniedz mērķi, ir laba sajūta, bet arī pats process, kurš nav bez grūtībām un nav bez sāpēm, rada prieku. Baudi no šīm sāpēm, jo tu zini, ka tu pēc tam kļūsi vēl stiprāks. Tu to izturēsi, tu to pārdzīvosi. Tas ir pats process – baudi. Sāc dzīvot un nedomā, ka tad, kad tev ir grūtības un pārbaudījumi, tad vairs nav īstā dzīve. Lūk, tā ir īstā dzīve, kad sāp un ir jāiet uz priekšu. Piemēram, mana rīkle nav pārāk izturīga pret aukstu gaisu, īpaši, skrien pret kalnu un ja ārā ir auksts, un, kad es daudz sarijos ziemas gaisu, tad manas mandeles paliek jūtīgas, sāk sāpēt kakls. Tā notiek kādus pāris mēnešus, tad pāriet, paliek labi, pēc tam es atkal izbliežu, un atkal sāk sāpēt kakls. Šogad man jau tā ir bijis kādas desmit reizes. Pēdējo reizi tā bija kādu nedēļu atpakaļ. Kad man pēdējo reizi atkal sāka sāpēt kakls, es pie sevis teicu: „Man riebjas, bet es tik un tā sportošu.” Tas jau nav pareizi – iet un darīt, vajag arī bišķiņ paārstēties. Es vienalga eju un daru. Netaisos gulēt mājās, kaut tas arī nebūtu nepareizi. Tā vietā, lai man riebtos, es sāku domāt pozitīvi. Ar katru reizi, kad man šis kakls sāpēja, pirmajā reizē bija tā kārtīgi, ka es tiešām nevarēju paskriet, otrajā reizē jau bija labāk, trešajā vēl labāk, ceturtajā vēl labāk un tagad jau mierīgi. Kaut kas notiek, organisms pielāgojas un tie apaukstēšanās simptomi pazūd tālāk un tālāk, bet es eju uz saviem mērķiem tālāk un tālāk. Lūk, pozitīva doma. Jo vairāk tu ej tālāk, jo vairāk tu izturi to, tu pielāgojies un kļūsti stiprāks, norūdies.

Vasaras laiks, pāreja uz vasaras laika. Es šodien pamodos un pirmais, ko nodomāju, ka man riebjas. Es nepārspīlēju to, kā es iekšēji jutos. Kas to izdomāja? Nozaga vienu stundu no miega. Man tas riebjas. Kam vajag, lai visi cilvēki ceļas agrāk? Ļaujiet man dzīvot manā ritmā. It kā tas, ka tu pagriez pulksteni, dod vairāk gaismas. Kaut kāds sviests. Tas tā ir manā uztverē. Šorīt es pamodos, gāju uz savu istabu, bet meitiņas istabā bija tumšs. Viņa pamodās no tā, ka es tur eju, izskrēja ārā, lai paskatītos uz pulksteni, un kādās desmit minūtēs jau bija vilciena stacijā, lai brauktu uz mēģinājumu. Un tas noteikti ir saistīts ar tiem cilvēkiem, kas izdomāja vasaras un ziemas laiku. Man tas riebjas, bet pēc tam es padomāju – es taču dzīvoju, būs vairāk gaismas. Domā pozitīvi. Man ir ļoti grūti šajā jautājumā domāt pozitīvi. Tas arī nebūtu jautājums, par kuru būtu baigi jāskumst. Faktiski par visām lietām mums ir jāmaksā cenu, lai domātu pareizi un pozitīvi. Jēzus ir augšāmcēlies! Tā kā Viņš teica, tā arī Viņš izdarīja. Viņš ir dzīvs! Ja mēs tam neticam, neapliecinām un nerīkojamies, tad iekšēji emocijas zūd un ir ļoti grūti iet uz priekšu. Uzkurini uguni! Iekurini to! Bībele saka: „Iekarsies un atgriezies!”

Ir svarīgi iemācīties pareizi domāt. Šī būs ļoti smalka lieta, un nevajag to pārprast. Ir svarīgi iemācīties domāt, par pamatu ņemot Kristus upuri, nevis to, ko tu esi izdarījis šodien, jo mūsu ticība ir balstīta uz ticību nevis uz darbiem. Mēs tiekam glābti žēlastībā, nevis no darbiem! Mēs darām pareizas lietas tāpēc, ka esam glābti un mīlam Dievu, nevis tiekam glābti tāpēc, ka darām pareizas lietas. Mēs kļūdāmies ik dienas un daudz, bet ir svarīgi nesākt domāt par sevi, pamatojoties uz to, ko tu esi izdarījis. Piemēram: “Es atkal negāju uz konfrontāciju ar cilvēku. Es negāju uz konfrontāciju, es meklēju aplinkus ceļus. Man tas neizdevās.” Ir svarīgi domāt, pamatojoties uz Kristus upuri, kādu Viņš tevi redz: “Es varu iet uz konfrontāciju! Un, ja es šoreiz neizgāju, es iešu nākamreiz! Dievs mani redz kā tādu, kas ir spējīgs iet uz konfrontāciju.” Ja tu sāksi sevi nosodīt un slikti par sevi domāt, tu tālu netiksi. Kristus ir atpircis tevi no grēku varas, no grēka kā tāda, un Dievs uz tevi skatās kā uz svētu, tīru, šķīstu, ideālu un perfektu. Un tā tev būs par sevi domāt, nevis domāt tikai par savām kļūdām. Analizē savas kļūdas un centies darīt labāk, bet liec akcentu uz pozitīvu domāšanu, uz pozitīvu ticību caur Kristus upuri. Uz to, kāds tu esi caur Kristus upuri. Ja tev kaut kas sāp, tu slikti jūties. Tad nedomā par to, kā tu jūties, bet domā par to caur Kristus upuri – ar Viņa brūcēm es esmu dziedināts! Un nav svarīgi, kā tu jūties, tu esi dziedināts Jēzus brūcēs! Tad stāvi ticībā, ka Kristus ir augšāmcēlies, Viņš ir dzīvs un visam, ko Viņš saka, mums būs ticēt un apliecināt. Tā mums būs jādomā un jārīkojas.

“Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Kāda ir pareiza domāšana? Tad, kad tev kaut kur nav veicies, kā tev ir jādomā tālāk? Tas visu spēj, kas tic! Caur Kristus upuri Dievs tieši tādu tevi redz – tādu, kas visu spēj!

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Pāvila vēstule Filipiešiem 4:13)

Vai tu spēj kaut ko vienu vai tikai daļēji? Dieva vārds saka, ka tu visu spēj! Es visu spēju! Man nav nekas neiespējams! Jēzus ir dzīvs! Ja tev ir bail par savu nākotni, bail par to, ka būs karš, kas būs ar taviem bērniem, kas būs ar tevi pašu, vai tev būs darbs, vai tev būs nauda, bailes saslimt, bailes no cilvēkiem, te būs dažas rakstu vietas, lai tu saprastu, kā to pielietot.

“Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nevils.” (Salamana pamācības 23:18)

Apliecini, ka tavā priekšā ir droša nākotne! Ar grūtībām, bet ar entuziasmu, ar emocijām, ar degsmi, ar darbu, ar prieku baudot dzīvi, jo tu dzīvo un tu esi dzīvs, un Viņš ir dzīvs!

“(..) jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (Jāņa 1. vēstule 5:4)

Uzvar ticība – domāšanas veids un darbības veids, pozitīvais, bībeliskais. Tu esi uzvarētājs!

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (Jāņa 1. vēstule 5:5)

“Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi.” (Psalms 112:3)

Nav svarīgi, ko tu redzi ar šīm acīm, ir svarīgi tas, kam tu tici! Kas tu esi Jēzū Kristū? Sāc dzīvot!

Edgars stāstīja par auto detaļām un par to, ka viņam esot ļoti īpaša un mīļa mašīna. Detaļas ir dārgas, ne tikai jaunas, bet arī lietotas. Fakts ir tāds, ka viņš vienmēr tās dabū burtiski par kapeikām. Viņš aizbrauc uz “šrotu” un dabū tieši to, ko vajag, par kaut kādiem pieciem eiro, un pats vēl saskrūvē. Bet man viss tas pats izmaksā daudz vairāk, piemēram, ja turbīnu var nopirkt par divdesmit eiro, man tā izmaksātu līdz pat tūkstoš eiro. Labi, mana mašīna ir jauna, bet arī lietotai tas būtu vairāki simti eiro. Kā tad tā? Kaut kā Dievs to dara ar tām iespējām, kas katram ir. Ja Dievs redz, ka man pašam jāmaksā, tad es arī pats maksāju. Rezultāts ir tieši tāds pats – mašīna iet un ripo gan man, gan Edgaram, tikai remonta izmaksas ir dažādas! Un kad tu beidzot nopirksi mašīnu ar ādas sēdekļiem? Ja cena ir vienāda, un bieži tā arī ir, un jāizvēlas starp ādas vai velūra sēdekļiem, tu balstīsies uz informāciju, ko kāds ir stāstījis sliktu, piemēram, ka ādas sēdekļos svīst, ka automātiskai ātrumkārbai dārgāks remonts nekā mehāniskai ātrumkārbai? Kāpēc tev jāpērk, vadoties pēc tā, ko kāds ir sastāstījis, ja galu galā cena ir vienāda?

Atminos vienu gadījumu internetā par kādu vīru gados, kurš spēlēja datorspēli “World of tanks”. Video viņš pats stāsta, kāpēc pieņēma lēmumu izdzēsties no šīs spēles. Viņš izrēķināja laiku, ko pavadījis, spēlējot šo spēli. Un patērētais laiks bija pieci ar pus mēneši darba stundās. Un tad šis vīrs sarēķināja, cik tajā laikā viņš varētu nopelnīt, un paralēli viņš rāda, ko varētu par to nopirkt. Parādīti tika divi auto modeļi no sludinājuma servera. ”Lūk, tāpēc es dzēšos ārā no tanku spēles,” viņš saka. To viņš bija izdarījis 2013. gadā, bet ieraksti komentāros turpinājās no citiem lietotājiem. Pēdējie trīs komentāri tur bija tādi, kur komentētāji savā starpā runāja un liecināja par to, ka šis vīrs vēl spēlē šo spēli, un pēdējais komentētājs ierakstīja, ka viņam šis viss atgādinot kādu anekdoti: Divi cilvēki satiekas un viens saka otram: “Nu, tu vēl neesi atmetis pīpēt?” “Nē, neesmu atmetis!” “Muļķis! Tu pa šo laiku varēji Ferrari nopirkt par to naudu, ko nopīpēji!” “Un tu pats pīpē?” “Nekad mūžā neesmu pīpējis!” “Nu, tad parādi savu Ferrari!” Un tas pats ir ar to, kā mēs dzīvojam! Vai mēs tiešam dzīvojam un baudām no dzīves vai arī esam savas domāšanas ierobežoti: “Es nevaru tā, es nevaru šitā!” Ja tu parēķināsi, cena ir vienāda. Jebkurā gadījumā mēs maksājam cenu.

“Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (Pētera 1. vēstule 2:24)

Tev ir ne tikai glābšana un grēku piedošana! Tavi grēki ir piedoti, tu esi izglābts, piederi Dievam un esi dziedināts!

“Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 6:47)

Ja tu tici Jēzum, tad droši sevi vari pieskaitīt debesīm, tikai nevajag pāragri taisīties uz turieni. Jēzus ir augšāmcēlies un Viņš ir Gaisma, nācis šai pasaulē!

Izraksts no interneta no pagājušā gada: “Rīgas folkloras kopa aicina pievienoties visus, kuri šajā nozīmīgajā dienā – pavasara saulgriežos – spēj agri piecelties, lai sveiktu sauli un gūtu svētību un enerģiju nākamajam gada cēlienam.” Arkādija parkā viņi pulcējās, un rīta cēlienā bija paredzēta saullēkta sagaidīšana ar saules dziesmām, pēršanās ar pūpola zariem, putnu dzīšana, mazgāšanās ūdenī, kas tek pret rītiem, un citi tradicionālie rituāli auglības, veselības un skaistuma nodrošināšanai. Arī Bastejkalnā un Siguldā ir ļoti daudz šūpoles saceltas. Iesvētīšanās, šūpošanās, apdziedāšanās un kaujas ar krāsotām olām, un sadancošana. Un šie cilvēki tic, un nevienam nevar aizliegt ticēt tā, kā viņš grib, un nav mums tas jāizsmej, mums ir jāciena arī citu izvēles. Šie cilvēki tic, ka saulgriežos, darot kaut kādus noteiktus rituālus, viņi būs auglīgi, laimīgi un skaisti, dzīvos pilnu krūti, bet tieši šajos saulgriežos atnāca Patiesā Gaisma, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus! Un mēs ticam, ka, ticot uz Viņu, mēs dzīvojam, mēs esam gaismā, mēs esam uzvarējuši tumsu pilnībā un mūsu dienas kļūst garākas nevis īsākas. Mēs dzīvojam!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Ieva Našeniece, Inguna Kazāka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece