22. februārī Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā notika kārtējais draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojums.
Tomēr tas nebija vienkārši tikai kārtējais, viens no daudzajiem dievkalpojumiem šai draudzei. Šajā draudzē katru dievkalpojumu sludina jaunu, dzīvu, spēcīgu Vārdu, aktuālu katra kristieša personīgajai dzīvei viņa situācijā. Izaicinājums! Tāda bija mācītāja Mārča Jencīša svētrunas tēma šajā dievkalpojumā.
„Pirms divām nedēļām nopirku jaunu rakstāmgaldu, taču pašam vien bija jāliek kopā. Konstrukcija bija liela un sarežģīta. Montāžas shēma bija, taču detaļas nebija numurētas. Dažādu skrūvju vien vesels maiss. Cīnījos visu vakaru ap šo rakstām galdu. Tad sapratu, ka es to nevaru. Varbūt izsaukt galdnieku, iedot viņam piecīti, lai viņš saliek? Tad manī pamodās spīts un ticība. Man taču ir tik varens Dievs! Viņš visu var un visu spēj. Un arī es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru! Noņēmos visu nakti ar rakstāmgaldu. Taču no septiņos no rīta galds bija gatavs!” – tā mācītājs stāsta klātesošajiem par savu neseno izaicinājumu viņa dzīvē. „Ja mūsu dzīvēs nav izaicinājumu, ja mēs bēgam no tiem, ja savā dzīvē izvēlamies tikai vieglākos ceļus, tad Dievam mūsu dzīvēs nav vietas, Viņš nevar pagodināties ar Savu spēku. Ja viss mūsu dzīvē izdodas un sanāk pārāk viegli, tad jāuzmanās, vai tikai neesam uz platā ceļa, kas ved uz pazušanu! Kad pieņemam izaicinājumu, atveram durvis pārdabiskai Dieva svētībai un esam stipri tikai tad, kad esam izaicinājuma priekšā!”
Mums kristiešiem, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, kur galvenās „vērtības” ir liberālisms, materiālisms un savs „ego”, ik uz soļa jāsastopas ar izaicinājumiem, lai dzīvotu mūsu Kunga cienīgu un Viņam patīkamu dzīvi. Izaicinājums ir atnākt uz dievkalpojumu, kad tavi paša mājas ļaudis to negrib, rīko tračus un liek dažādus šķēršļus. Izaicinājums ir pastāstīt par Dieva mīlestību un Jēzu Kristu neticīgajiem draugiem, kaimiņiem un darbabiedriem. Izaicinājums mūsdienās ir izaudzināt savus bērnus par normāliem cilvēkiem. Izaicinājums ir sevi visu atdot Dievam!
Mācītājs Mārcis Jencītis stāsta daudzus piemērus, kad cilvēki nav padevušies izaicinājuma priekšā. Kālebs Vecajā derībā, kurš izraudzījās grūtāko sektoru frontes līnijā, kad bija jāiekaro Apsolītā zeme, asinssērdzīgā sieva, kura lauzās cauri pūlim, lai pieskartos Jēzum, kaut gan viņai bija uz visstingrāko aizliegts vispār kādam pieskarties. Māsa Dace, kura vada draudzi tālajā Sibīrijā un kura par savu naudu algo traktoru, lai iztīrītu ceļu, lai varētu tikt uz dievkalpojumu, slavēšanas vadītājs, kurš par spīti hroniskai elpceļu slimībai pieņēmis lēmumu slavēt to Kungu, lai tur vai kas, un vēl…
Dievkalpojuma beigās Mārcis pravieto: „Draudze „Kristus Pasaulei” vienmēr būs izaicinājumu priekšā! Un tāpēc šī draudze vienmēr būs Dieva svētīta, augoša, ietekmīga, cilvēku un Dieva godības pārpilna! Tieši izaicinājumu priekšā draudze augs, vairosies, ienāks katrā Latvijas pilsētā un ciemā!”
