Turpināsim iesākto tēmu, 
kas turpinās jau vairākus mēnešus. Daudzi par to priecāsies, nebūs nekas jauns, bet ar citu ievirzi. Nekas jauns un tomēr – ļoti aktuāls. Tas ir domāts tieši tev, man, un tas ir aktuāls pasaulē, katram cilvēkam. Un tēma ir “Izkrati savu sirdi Dievam”.
“Dāvida dziesma. Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība! Tiešām, Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos! Cik ilgi jūs māksities virsū visi vienam vīram, vai jūs gribat viņu nogalināt, bruksit visi viņam virsū kā grūstošai sienai, kā krītošam mūrim, kas taisās gāzties? Patiesi, no maniem augstumiem viņi domā mani nogāzt, viņiem patīk meli; ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād! Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība! Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts! Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs! Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums.” (Psalms 62:1-9)
Dāvids bija cilvēks pēc Dieva sirds. Dāvids ir cilvēks, kuram mēs vēlamies līdzināties, izņemot kādus īpašus izgājienus no viņa puses jeb kļūdas. Šis cilvēks pieveica Goliātu un viens pats aizstāja profesionālu armiju. Cilvēks, kurš ļoti tuvu pazina Dievu. Cilvēks, kurš izveidoja slavu un pielūgsmi Israēlā, sagatavojot Dieva pielūgsmes vietu – templi. To gan pabeidza viņa dēls Salamans, bet tas bija Dāvida sirdī. Lielākā daļa psalmu Bībelē ir viņa psalmi – slavas dziesmas Dievam. Un šajās dziesmās var redzēt viņa sirdi un panākumu atslēgu.
Kāpēc Dāvids guva panākumus? Kāpēc viņš bija tik ļoti Dieva sargāts, pieņemts un mīlēts? Kāpēc tieši Dāvids bija varonīgs un spēcīgs karavīrs, kuram neviens nespēja stāties pretī? Ar viņu bija Dievs. Dievs bija ar viņu jau kopš mazotnes, kad viņš, jaunākais no brāļiem, ganīja avis un jērus. Jau tad es redzu viņu kā pielūdzēju un slavētāju, kā cilvēku, kurš meklē Dieva vaigu un Dieva tuvumu, kurš ir pieķēries Dievam. Kad Dāvidam bija problēmas, viņš izkratīja savu sirdi Dievam. Dāvids savos priekos izkratīja savu sirdi Viņam. Dāvids pazina Dievu ne tikai pēc Viņa rakstura īpašībām, bet personīgi, tuvu, kā savu draugu, aizstāvi un vadītāju. Es pats vēlos pazīt Dievu tuvāk un vairāk un tas ir tas, uz ko es aicinu tevi. Šī svētruna ir tāpēc, lai tu iepazītu Viņu vairāk. Viss, kas tev ir vajadzīgs, – vairāk Viņu iepazīt. Tēmas par personīgām attiecībām ar Dievu var būt dažādas, ar dažādiem virzieniem, bet šodien būs tieši par sirds izkratīšanu Dievam. Tas ir ļoti svarīgi, tā ir neatņemama sastāvdaļa mūsu attiecībām ar Dievu, lai šīs attiecības būtu pilnīgas.
“Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts!” Dāvids skaidri zina, ka netiks satricināts. Neviens viņu neapturēs, neviens viņu neiznīcinās, nekas ar Dievu nav nepārvarams, jo Dievs ir viņa akmenskalns. “Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!” Dievs ir Dāvida gods un svētību avots. “Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis.” Uzticies Dievam regulāri, ikdienā. Tā ir uzticība Dievam. Uztici savas problēmas Viņam, ne tikai ar savu darbību, kas ir ļoti svarīga, bet arī sarunās ar Viņu. Pastāsti Dievam to, kas tev ir uz sirds. Ja tev gribas raudāt – raudi Viņa priekšā. Ja tev gribas smieties – smejies Viņa priekšā. Ja tev gribās izklāties zemē Viņa priekšā – dari to. Ļauj vaļu savām emocijām. Ja tev nav emociju, tu vienkārši vari noformulēt savu vajadzību un izteikt to Dievam, lietas būtību tādu, kāda tā ir. Pasaki to Viņam. Pasaulē pavisam reti sastopami ir cilvēki, kuri pēc tam nenesīs tālāk to, ko tu būsi viņiem uzticējis. Arī draudzē iet dažādi, un tas nav labi, kaut ir reti. Nav vienalga, ar ko tu runā par savām problēmām. Nav vienalga, kam tu izkrati savu sirdi. Izkrati savu sirdi Dievam, pirmkārt Viņam. Uzticies Viņam.
Pasaulē ir ļaunums. Tikko mēs pieredzējām melno piektdienu, trīspadsmito novembri, teroraktu Francijā, Parīzē. Tas ir neaptverami, ka kaut kas tāds var notikt miera laikā. Bruņoti cilvēki nešķirojot vienkārši apšāva mierīgos iedzīvotājus. Tas nav uzbrukums tikai vienai valstij, bet visai Eiropas Savienībai, arī mums. Faktiski tas ir kara stāvoklis. Uzbrucēji bija cilvēki, kuri kalpo savai reliģijai, saviem iedomātiem elkiem, utopiskām idejām un kuri redz risinājumu vardarbībā. No kurienes nāk tāds ļaunums? Cilvēki ir aizmirsuši savas saknes. Viņi ir aizmirsuši, kas ir viņu Radītājs un Tēvs. Viņi ir aizmirsuši baušļus: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tev nebūs nokaut jeb nogalināt.” Ja cilvēkiem ir citi reliģiskie uzskati, tas tik un tā nedod tiesības nogalināt. Cilvēks var padiskutēt, pastrīdēties, bet ne nogalināt, pazemot. Tas ir ļaunums. Nav runa tikai par Franciju. Vai ļaunums nevar būt arī draudzē? No kurienes sākas ļaunums? Ko saka Bībele, kas notiks uz zemes pēc tam, kad draudze tiks parauta prom pie Tēva, uz debesīm? Būs tādas bēdas, kādas nekad nav bijušas. Kāpēc tā notiks tieši tad, kad draudze vairs nebūs virs zemes? Tāpēc, ka vienīgais, kas šeit uz zemes vēl kaut ko satur un kāpēc vēl nav iestājusies totāla iznīcība, ir Dieva draudze. Draudzes vidū mājo Svētais Gars, caur kuru Dievs vēl uztur kaut kādu kārtību un mīlestību. Dievs vēl ir atrodams virs zemes.
No kurienes rodas ļaunums? No tā, ka draudze pārstāj pieķerties Dievam. Kad draudze pārstāj uzticēties Viņam. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viss sākas no šķidrām attiecībām ar savu debesu Tēvu. Viss sākas tieši tur. Kur rodas mirušās ticības jeb reliģijas, dažādas liturģijas, kurām ar Dievu nav nekāda sakara? No nedzīvām attiecībām ar debesu Tēvu un formālas kalpošanas. Kas Jēzu piesita krustā? Tā laika reliģiskie formālisti – cilvēki, kuri uzskatīja, ka viņi kalpo Dievam, kaut personīgi Viņu nepazina. Viņi nemīlēja Dievu, viņi nemīlēja cilvēkus. Kur sākās ļaunums Israēlā? Kur ļaunums sākas šodien? Draudzē. Tas notiek tad, kad draudze kļūst remdena. Kad draudze kļūst remdena? Tad, kad tā atstāj pieķeršanos Viņam. Un viena no sastāvdaļām ir savas sirds izkratīšana Viņam. Es šodien nerunāšu par to, ka mums katram ir nepieciešamība piekopt regulāras, dzīvas personīgas attiecības ar debesu Tēvu – Bībeles studēšana, lūgšana, slavēšana, pielūgsme un sarunas ar Dievu. Par grupiņu un draudzes apmeklēšanu vispār nav runa.
Kāds cilvēks, kurš tic Dievam, apmeklēja frizieri ateistu. Viņiem izveidojās diskusija par to, vai Dievs ir. Ticīgais cilvēks, protams, apgalvoja, ka Dievs ir. Neticīgais teica, ka nevar būt, ka Dievs ir, jo kā Viņš var pieļaut visu šo ļaunumu, kas valda virs zemes. Esmu pamanījis, ka ļaunuma sakne ir cilvēkiem, kuri ir apvainojušies uz Dievu. Viņi redz ļaunumu un vaino tajā Dievu. Viņi paši nepareizi rīkojas, bet tajā vaino Dievu. Ticīgais nespēja pierādīt frizierim, ka Dievs ir. Viņš izgāja no frizētavas un devās mājās, bet viņam pretī nāca ar bārdu, pinkainiem matiem un ūsām noaudzis cilvēks, viņam nāk atklāsme, un ticīgais dodas atpakaļ uz frizētavu. Viņš iet pie friziera un saka: “Tevis nav!” Frizieris saka: “Kā – nav? Es stāvu tavā priekšā!” Bet ticīgais saka: “Apkārt staigā pinkaini, noauguši cilvēki. Tevis nav!” Frizieru nav, jo apkārt staigā noauguši cilvēki. Tāpat arī cilvēki vaino Dievu pie tā, ko paši dara, un izraisa ļaunumu. Ļaunumu darām mēs paši, un atbildīgi esam mēs paši. Un ļaunuma sākums ir neuzticēties Dievam. Šodien es runāju personīgi par Dievu, par Svēto Garu, kurš ir tavs Draugs, tavs Pavadonis, tas, kurš vienmēr ir tev blakus, stiprina, atmasko un māca. Uzticies Viņam!
“Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos. Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur.” (Psalms 63:6-9)
Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Dāvids saka, ka viņa dvēsele ir paēdināta kā ar gardumiem. Tas nozīmē, ka emocionāli viņš jūtas ļoti labi. Viņš ir stabils un spēcīgs. Dāvids ir Dieva mīlulis, viņam viss iet no rokas. Jā, viņam ir grūtības, viņam ir smagi brīži, bet šajos brīžos viņš nāk pie Dieva, un Viņš pamielo viņa dvēseli. Dievs to izdara. Dāvids domā par Dievu ejot gulēt un mostoties. Par ko domā tu?
Reiz man bija saruna ar Latvijā pazīstamas Bībeles skolas direktoru. Tas notika pie galda, skolā, kurā es mācījos, bija jānakšņo arī uz vietas. Sākām runāt par personīgām attiecībām ar Dievu. Es pavadīju laiku ar Dievu regulāri, katru dienu, neatkarīgi no tā, kur atrados. Es viņam stāstīju, kur esmu atradis vietu palūgt Dievu šodien un vakar, un direktors teica: “Bet nekas jau nenotiks, ja tu vienu dienu nepalūgsi Dievu.” Es biju šokā. To saka Bībeles skolas direktors? Protams, ka nekas jau nenotiks, bet var arī notikt. Jo viss sākas ar vienu reizi. Es neapgalvoju, ka mums nedrīkst būt tādas reizes, kad izlaižam lūgšanas un atpūšamies, piemēram man tās ir pirmdienas, kad es daru to, ko gribu – nedaru neko, sportoju, atslēdzos no visa, lai kalpotu visas citas dienas ierastajā kārtībā. Runa ir par to, ka es domāju par Dievu apguldamies un domāju par Viņu uzmozdamies.
Tu zini, ka dvēsele pieķeras? Ja tevi saliks kopā ar kādiem cilvēkiem, piemēram, mājas grupiņā, tava dvēsele viņiem pieķersies. Parādi man savus draugus un es parādīšu, kāds esi tu pats. Dvēsele emocionāli pieķeras. Bet Dāvida dvēsele pieķērās debesu Tēvam. Viņš domāja par Viņu, kad gāja gulēt, un domāja par Viņu pamodies. Es pavisam noteikti no rīta domāju par Dievu – tās ir vairākas stundas, kuras pavadu attiecībās ar Viņu. Tas nenozīmē, ka, atverot acis, pirmā domā ir: “Dievs, Dievs, Dievs.” Nē, vispirms es gribu aiziet uz tualeti un padzert ūdeni, un tad seko mans laiks ar Dievu. Tā ir Bībele un lūgšanas vai nu dzīvoklī, vai mežā. Es domāju par Viņu un pieķeros Viņam. Ja tu man tagad jautātu, vai man ir emocionāla mīlestība uz Dievu, es teiktu, jā, man ir emocionāla mīlestība uz Svēto Garu. No kurienes tāda ir radusies? No tā, ka es domāju par Viņu. Es pieņemu Viņu, pavadu laiku ar Viņu, cenšos dzīvot Viņa gribā un kalpot Viņam. Es neredzu Dievu ar fiziskajām acīm, bet es redzu Dievu tajā, ko Viņš dara pie manis, es jūtu Svēto Garu, es dzirdu, ko Viņš runā uz mani, es redzu cilvēkus, kurus Dievs lieto manā dzīvē, es redzu pārmaiņas cilvēkos, un tas ir Dievs. Es pieķeros Viņam. Un tas viss ir saistīts ar uzticēšanos Viņam. Izkrati savu sirdi Viņam! Esi Viņa draugs. Jēzus saka – Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par draugiem, jo kalps nezina, ko viņš dara, bet Saviem draugiem Viņš visu īpaši izskaidro, atklāj un ir kopā.
Jēzus Saviem mācekļiem solīja sūtīt Savu Garu, Aizstāvi, kurš būs ar viņiem kopā, blakus, vadīs, iepriecinās. Svētais Gars ir tavs draugs. Kā cilvēki mani var izsist no sliedēm, ja mans draugs ir Svētais Gars? Vairāk par visu es esmu pieķēries Svētajam Garam, nevis cilvēkiem. Kāpēc cilvēki izdara pašnāvības salauztu attiecību dēļ? Jo viņi ir pieķērušies cilvēkam, nevis Dievam. Izjukušu attiecību dēļ es varu pavadīt dažas bezmiega naktis, bet es nesalūzīšu. Kā Dāvids saka – mani tas nesatricinās. Jo Viņš ir mans akmenskalns, mana stiprā klints. Viņš ir visu manu svētību avots. Dāvids mīlēja Dievu. Pieķērās Viņam, jo domāja par Viņu, pavadīja laiku ar Viņu. Pieķeries Dievam!
“Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens.” (Psalms 63:2)
Tas nozīmē ilgoties pēc Dieva klātbūtnes, slāpt pēc tās, emocionāli un ar savu gribu. Reizēm slavēšanas laikā es saku Dievam: “Dievs, es neko nejūtu un zinu, ka ir egoistiski prasīt no Tevis mīlestību, bet, ja Tu gribi, tad pieskaries man. Man tas ir svarīgi.” Man ir svarīgi, ka es jūtu, ka mani mīl. Kā ir tev?
Izkrati savu sirdi Dievam! Šī svētruna ir tieši laikā.
2000. gada 17. martā es atgriezos pie Dieva. Trīs dienas es mirku asarās. Kas notika tajā brīdī, kad es atgriezos? Es izsūdzēju savus grēkus. Es saucu vārdos savus grēkus. “Dievs, Tu man to piedod?” “Jā!” “Dievs, Tu man to arī piedod?” “Jā!” “Dievs, bet šo grēku nevar piedot!” “Visi tavi grēki ir piedoti.” Izsūdzēt savus grēkus Dievam ir izkratīt savu sirdi Viņam. Es uzticējos Viņam. Dievs vienmēr uzklausa. Kopš tā laika man vienmēr ir bijušas regulāras personiskas attiecības ar Dievu. Es arvien vairāk Viņu iepazīstu un sajūtu. Viss, kas es esmu šodien, ir pateicoties tam, ka es protu uzticēties un izkratīt savu sirdi Viņam.
“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”” (Mateja 11:28-30)
Kas ir jādara, kad tu jūties grūtsirdīgs, noskumis, apkrauts, nolamāts? Savu sirdi izkrati Viņam, un mācies no Jēzus, jo Viņš to praktizēja.
“Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka 1:35)
Jēzum bija paradums pavadīt laiku divvientulībā ar Savu debesu Tēvu. Viņš ne tikai lūdza un pielūdza, bet arī izkratīja Savu sirdi. No šodienas uzticies Dievam, Svētajam Garam, savam debesu Tētim un runā ar Viņu atklāti!
“Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.”” (Mateja 26:37)
Īpaši smags brīdis Jēzus zemes dzīvē bija Ģetzemanes dārzā. Viņam ir jāiet nomirt pie krusta. Fiziski, emocionāli un garīgi smagi. Jēzus ņēma uz lūgšanu Sev līdzi Savus tuvākos mācekļus. Viņš lūdza viens pats, bet Viņš lūdza viņus būt kopā ar Viņu, būt nomodā, un tuvākajiem mācekļiem atzinās, ka ir baidās. Dievs to pasaka cilvēkiem! Jēzus bija Dievs un cilvēks, Viņš lūdza atbalstu no viņiem un devās lūgšanā. Jēzus teica Tēvam – ja tas var būt, lai šis kauss iet garām, bet ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi. Tas bija smags brīdis, kad Viņš izteica savu sirds saturu Dievam un dalījās arī ar cilvēkiem.
Ir svarīgi zināt, ka personīgās attiecības ar Dievu, gribi vai negribi, ietver arī cilvēkus.
„Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēkaba 5:16)
Šajā rakstu vietā nav teikts, ka mums jāstāsta savas problēmas kuram katram, bet gan jāuztic tās cilvēkiem pareizā kārtībā. Kad Jēzus devās kristīties, Jānis Viņam sacīja: „Man vajadzētu tapt Tevis kristītam, nevis otrādi.” Jānis pretojās Jēzum, taču Jēzus viņam sacīja: „Tā tam būs notikt.” Šajā brīdī Jēzus pagāja zem Jāņa Kristītāja autoritātes. Arī Jēzus dzīvē bija cilvēki. Ja Bībelē ir sacīts „izsūdziet cits citam”, tas nozīmē izstāstīt savas problēmas uzticamam Dieva cilvēkam. Mūsu gadījumā tas ir grupiņas vadītājs, un, ja tu nevari uzticēties savam vadītājam, ja jums nav tik tuvas attiecības, tu vari nākt un runāt ar mācītāju. Dalīta bēda ir pusbēda, un Dieva vārds mums māca savas grūtības uzticēt citiem. Viens no iemesliem, kādēļ tu nevari izrunāties ar savu līderi, var būt tas, ka jums vēl nav izveidojušās labas attiecības, taču, ja tu uzticies pa labi, pa kreisi izraudzītam cilvēkam, tev var gadīties kā Simsonam.
„Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: “Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.” Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās.” (Soģu 16:18)
Filistieši bija uzpirkuši Delīlu, lai viņa uzzinātu noslēpumu, kur slēpjas Simsona spēks. Tas mājoja viņa matos. Simsons izlēma savu sirdi izkratīt šai sievietei, nevis Dieva cilvēkam pareizā veidā, kā rezultātā viņš tika arestēts, viņa acis tika izdurtas un viņš mira mokošā nāvē. Simsons pazaudēja savu spēku, un arī tu vari pazaudēt savu svaidījumu un spēku, ja uzticēsies nepareizajiem cilvēkiem. Izsūdzēt savus grēkus cits citam nenozīmē darīt to tā, kā pagadās, bet gan tādā kārtībā, kādā draudzē tas ir no Dieva noteikts. Pirmkārt, izkrati savu sirdi Dievam. Es nesaku, ka tev obligāti viss ir jāstāsta vadītājam, bet tieši Dievs grib un gaida, ka tu nāksi pie Viņa un izkratīsi savu sirdi Viņam. Tur ir dziedināšana, un tā ir Dāvida panākumu atslēga, viņa attiecību ar Dievu atslēga. Kādā brīdī Dāvids aizmirsa veidu, kādā viņš līdz šim bija dzīvojis un kopis savas attiecības ar Dievu. Tas notika reizē, kad viņš pastaigājās pa jumtu, kamēr viņa karavīri bija karā, kurā vajadzēja būt arī viņam, un iekāroja kādu sievieti, Batsebu. Pēcāk viņš gulēja ar viņu, un, gribot, lai Batseba pilnībā pieder viņam, Dāvids nogalināja arī viņas vīru.
Godīgi sakot, kad es lasu Bībeli, pēc šī gadījuma es vairs neredzu agrāko Dāvidu. Es vairs neredzu to Dāvidu, kas uzveica Goliātu, bet gan redzu tādu cilvēku, kas ir neveselīgi pieķēries saviem dēliem, kura dēli izvaro savas māsas un kurš vairs neizpilda savus ķēniņa pienākumus. Kad nomira Dāvida dēls Absoloms, kurš bija sacēlies pret Dievu un Dāvidu un centās viņu iznīcināt, Dāvids, tā vietā, lai svinētu uzvaru un pateiktos karavīriem, sēdēja savā istabā un raudāja. Par Dāvidu pēc grēkā krišanas vairs nav tik patīkami lasīt kā pirms tam. Dāvids sagrēkoja tādēļ, ka pirms tam nebija izkratījis savu sirdi Dievam. Bībelē nekur nav rakstīts, ka brīdī, kad viņš ieraudzīja šo skaisto sievieti un viņa prātā sāka nākt nepareizas domas, viņš devās parunāties ar savu debesu Tēti. Viņam vajadzēja doties pie Dieva un sacīt: „Dievs, es esmu iekārojis šo sievieti, man viņu tik ļoti gribās! Bet es ticu, ka kopā ar Tevi es to uzvarēšu.” Pirms katra nozieguma Dieva priekšā nāc un izkrati savu sirdi Viņam. Izstāsti Dievam to, kā tu jūties, atzīsti savus grēkus, un Viņš tev piedos, un tu uzvarēsi. Ir trīs dažādu cilvēku tipi. Viena cilvēku grupa dara grēku, bet nevienam par to nesaka. Kad viņus pieķer, viņiem nākas atzīties, un tad viņi tiek disciplinēti. Otrā grupa ir tādi cilvēki, kuri izdara kādu grēku, taču uzreiz atzīstas. Vislabākais ir trešais cilvēku tips, kas nāk pie Jēzus un pie manis un pastāsta par to, kā jūtas, pirms izdara grēku. Kad Dāvids tā darīja, viņš uzvarēja, taču tad, kad viņš pārstāja izkratīt savu sirdi Dievam, Dāvids zaudēja, iekāroja, iekrita grēkā un slepkavībā. Dāvids nebūtu ticis ārā no sava grēka, ja viņa dzīvē nebūtu bijis Dieva cilvēks Nātans. Dāvids bija apmāts, viņš bija kritis ķēniņš. Pravietis Nātans, kas bija viņa garīgais uzraugs un vadītājs, atnāca pie Dāvida un sacīja: „Dāvid, tu esi grēkojis, pārkāpis laulību un nogalinājis.” Pēc šīs sarunas gluži kā migla nokrita no Dāvida acīm, un viņš teica: „Es esmu grēkojis!” Nātans viņam sacīja: „Ja tu atzīsti savu grēku, Dievs tev piedod, bet sekas būs. Tavi četri dēli nomirs.” Dāvids pats šo nelaimi sev piesauca, jo, kad Nātans nāca pie Dāvida, viņš sacīja līdzību: „Kādam nabagam bija viens jēriņš, kas viņam bija ļoti, ļoti mīļš. Tad kāds stiprāks, kuram bija liels ganāmpulks, nāca, atņēma šo jēriņu nabagajam un paņēma to sev.” Dāvids Nātanam atbildēja: „Šis cilvēks, kas tā izrīkojās, ir pelnījis nāvi, un lai viņam tiek četrkārtīgi atlīdzināts.” Tas arī piepildījās, un Dāvidam nomira četri viņa dēli, no kuriem viens izvaroja savu māsu, bet otrs gulēja ar Dāvida sievām. Dāvidam pēc grēkā krišanas nebija skaista dzīve. Pat tad, kad Dāvids jau pavisam vecs gulēja uz nāves gultas, viņa dēls sacēlās pret viņa iecelto līderi Salamanu. Ja nebūtu Nātans, nenotiktu Dieva griba. Dāvidam bija Dieva cilvēks, kas viņu izvilka. Kad Dāvids parunāja ar savu Dieva cilvēku, viņa prāts apskaidrojās, un tas vēlreiz apliecina, ka Dieva cilvēki ir ļoti svarīgi. Izkrati savu sirdi Dievam un nepieciešamības gadījumā ej pie sava līdera. Ja tu nevari izrunāties ar savu līderi, ej pie mācītāja, un es iespēju robežās centīšos tevi uzklausīt un palīdzēt. Visbiežāk viss, kas mums ir vajadzīgs, ir tikai parunāties, lai mēs tiktu uzklausīti. Vislabāk nāc parunāties tad, kad tu vēl tikai sāc justies slikti, nevis kad tu jau kaut ko esi izdarījis. Ir labi arī tad, ja tu izdari un pēc tam pastāsti, taču, ja tu kaut ko izdari, nesaki un turpini to darīt, tas ir pavisam ļauni. Izkrati savu sirdi Dievam.
„Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: “Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu.” Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās Tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. Un Ēlis tai sacīja: “Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!” Bet Anna atbildēja un sacīja: “Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām.” Tad Ēlis atbildēja un sacīja: “Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi.” Un viņa sacīja: “Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs.” Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi.” (1. Samuēla 1:10-18)
Samuēls bija dižs pravietis, un Anna bija viņa māte. Šis notikums norisinājās vēl pirms Samuēla dzimšanas. Anna bija neauglīga, un viņas vīrs viņu mīlēja, taču viņa blakussieva Annu kaitināja un viņai pārmeta, jo tajā laikā būt neauglīgai bija liels kauns un negods. Tā bija ļoti liela problēma, par ko uztraukties. Anna gāja templī un lūdza Dievu, un viņas dvēsele bija pilna ar skumjām. Anna savu skumju un sāpju pilno sirdi izkratīja Dievam. Kad priesteris ieraudzīja Annu, viņam viņa likās dīvaina, jo Annas lūpas kustējās, taču nekādas skaņas īsti dzirdēt nevarēja, un priesteris viņu noturēja par piedzērušos. Kad viņš nāca Annai aizrādīt, viņa sacīja priesterim: „Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām.” Anna ļāva vaļu savām emocijām.
Dažreiz es blakus istabā dzirdu kādu ļoti skaļi lūdzam un raudam, un dažkārt arī es tā daru. Kad ir smagi, kad ir problēma vai tā tikai gatavojas būt, es eju pie Dieva, pielūdzu Viņu un ļauju vaļu emocijām. Es izkratu Dievam savu sirdi, pasaku savu vajadzību un cenšos Viņam atklāt visu tā, kā tas ir patiesībā. Līdz šim tas ir palīdzējis, jo vienmēr, kad es izeju no sava lūgšanu kambara, es esmu uzvarētājs. Reizēm nepietiek tikai ar vienas dienas lūgšanu kambari, tam nepieciešams ilgāks laiks, taču rezultātā es tik un tā vienmēr uzvaru. Dievs mani ir nolicis par galvu, nevis asti, es vienmēr būšu augšā un nekad apakšā. Bez attiecībām ar Dievu tev būs ļoti grūti būt augšā. Tiklīdz Dāvids aizmirsa par personīgām attiecībām ar Dievu, tiklīdz viņš aizmirsa Dievam izkratīt savu sirdi un aizmirsa arī Dieva cilvēku, viņš krita. Kaut arī viņam tika piedots un Dāvids nenomira, tam sekoja smagas rētas un sekas. Lai arī viņš palika ķēniņš un no viņa dzimuma ir nācis Jēzus Kristus, pie Dāvida pēc grēkā krišanas var redzēt pamatīgas izmaiņas.
Pats svarīgākais ir dzīvas personīgas attiecības ar Dievu. Kad Anna bija pastāstījusi priesterim Ēlim savu vajadzību, priesteris viņai sacīja: „Ej ar mieru, un lai Dievs piepilda tavu lūgšanu.” Šos vārdus Dievs Annai nepateica skaļā balsī, bet gan Dievs to izdarīja caur Savu cilvēku. Anna savu vajadzību pateica ne tikai Dievam, bet arī īstajam cilvēkam. Viņa teica: „Es esmu savu dvēseli izkratījusi Dievam.” Iedomājies, kā Anna tajā mirklī izskatījās. Iespējams, tu baidies par to, kā tu izskaties, kad izkrati savu sirdi Dieva priekšā. Bet tam nav nozīmes, ej savā lūgšanu kambarī un ļauj vaļu emocijām, jo tikai tā tu vari būt virs ūdens. Anna izkratīja savu sirdi Dievam un arī priesterim, un pēc tam, kad priesteris Annai teica: „Ej, lai tava lūgšana tiek piepildīta,” ir rakstīts, ka viņa gāja, sāka normāli ēst, un viņas sirds vairs neizskatījās tik noskumusi. Nekas vēl nebija zināms, problēma nebija atrisināta, jo neviens vēl nebija piedzimis, bet iekšēji šī lieta jau bija nokārtota. Ja tu gribi normāli justies un dzīvot, tad neturi mēslus sevī, bet pastāsti tos Dievam un izkrati savu sirdi Viņam. Uzticies Viņam!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece
