Izsalkums un slāpes pēc Dieva

Vai tu esi izsalcis un izslāpis pēc Dieva?
Ko nozīmē „slāpes pēc Dieva” Par ko Dieva vārds runā, kad tu par to lasi savā Bībelē? Vai tu esi pamanījis, ka ir ļoti daudz rakstu vietas par ēšanu un dzeršanu, par izsalkumu un slāpēm? Tu droši vien esi dzirdējis dažādu konferenču nosaukumus, kurās māca šīs tēmas – slāpes pēc Dieva, izsalkums pēc Dieva. Tu par to esi dzirdējis kristīgās dziesmās. Slavētāji un pielūdzēji dzied par izsalkumu un slāpēm: „Tā, kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele slāpst pēc tevis Kungs!” Kas ir slāpes pēc Dieva? Vai tas ir kaut kas mistisks? Kaut kas, kas atnāk pats no sevis? Vai tas ir kaut kas, kas vienmēr paliek? Vai tas ir kaut kas tāds, kas jāatjauno? Kas tas vispār ir? Vai tu esi domājis par šo jautājumu? Un jo vairāk tu domā, jo vairāk ir jautājumu. Kas tad īsti ir slāpes un izsalkums pēc Dieva?

Pirmkārt, slāpes un izsalkums pēc Dieva, tas ir mans lēmums. Mans lēmums darīt Dieva prātu un darīt to tādā secībā, kādā Dievs to ir paredzējis. Lēmums. Šis lēmums – darīt Dieva gribu, meklēt Viņa vaigu, iepazīt Viņu, kalpot Viņam, tā ir tāda īpaša iekšēja vēlēšanās. Iekšēja uguns darīt Dieva gribu. No kurienes šī uguns, draugs? No mana lēmuma. Slāpes pēc Dieva un izsalkums pēc Dieva ir saistīts gan ar manu emocionālo piedzīvojumu, gan ar manu lēmumu kalpot Viņam. Lēmums un piedzīvojums. Vai ir kādam bijis tā, kad Dievs tev ir pieskāries, Viņš ir aizskāris tevi? Un pēc tam, pēc šī pieskāriena, tev ir iekšēja uguns, fiziski un dvēselē emocionāli sajūtama sajūta un vēlme lūgt Dievu. Vēlme slavēt Dievu, apmeklēt dievkalpojumus, vēlme teikt par To Kungu, liecināt un evaņģelizēt. Vēlme kalpot un dzīvot svētu dzīvi. Tu esi aizdedzies pēc Tā Kunga. Vai tev ir bijušas reizes, kad Dievs tev ir pieskāries un pēc pieskāriena ir bijusi vēlme kalpot tam Kungam? Bet, draugs, piedzīvojums nav kaut kas tāds, kas notiek 24 stundu garumā. Tie ir īpaši brīži, kad Dievs aizskar. Un atmiņas par šo piedzīvojumu ar laiku sāk bālēt. Tad, kad es atgriezos pie Dieva, man bija neticams piedzīvojums. Man ar šo piedzīvojumu pietika vairākiem gadiem, bet ne šodienai. Ja man jāatceras šis piedzīvojums, tad es to atceros tikai prātā. Sajūtās es vairs nespēju atsaukt atpakaļ visu to pārdzīvojumu. Ir pagājuši 12 gadi, bet es zinu, ka tas bija piedzīvojums, pēc kura es degu Dievam. Bet vēl tajā brīdī, kad es atgriezos pie Dieva, Dievs runāja ar mani dzirdamā balsī. Man bija sajūtu okeāns. Asaru okeāns. Es nekad dzīvē nebiju tā raudājis. Trīs dienu garumā es raudāju, slavēju un pielūdzu. Es sajutu un piedzīvoju dzīvo Dievu. Viņš acumirklī mani atbrīvoja no visām manām bailēm un ciešanām. Acumirklī Viņš piedeva man manus grēkus. Tas bija piedzīvojums cietuma kamerā. Man šī cietuma kamera likās patīkama, jauka un gaiša. Toreiz Dievs runāja ar mani dzirdamā balsī un Viņš teica – lasi Bībeli un lūdz Dievu katru dienu, apmeklē draudzi, un tu būsi Mans kalps. Tajā pašā dienā, kad es piedzīvoju Dievu, Viņš man teica četras lietas – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Dievs pateica, pavēlēja, kas man jādara. Dievs laikus mani brīdināja: „Tev nepietiks ar šo piedzīvojumu ilgam laikam. Tev ir nepieciešams savs lēmums meklēt Mani. Būt izslāpušam un izsalkušam pēc Manis. Es gribu, ka tu tāds esi. Tev ir nepieciešams lēmums.” Tātad slāpes pēc Dieva ietver manu lēmumu un piedzīvojumu. Svarīgākais no tā visa ir lēmums. Pirms es satikos ar Dievu, pirms Viņš piedeva visus manus grēkus, pirms Viņš ienāca manā dzīvē, man bija lēmums. Mana dzīve man bija kļuvusi par nastu. Es vairs nevēlējos dzīvot. Es gribēju izdarīt sev galu, bet arī uz to es biju pārāk gļēvs. Es zināju, ka pēc nāves nekas nebeigsies, bet, ka es nonākšu ellē. Es to sapratu arī būdams pagāns. Es nevarēju ne dzīvot, ne padarīt sev galu. Vienīgais, ko es varēju, bija sākt lūgt Dievu. Es pieņēmu lēmumu lūgt Dievam palīdzību, lai Viņš izmaina manu dzīvi. Trīs reizes dienā es lūdzu: „Dievs, izmaini manu dzīvi!” Pēc 2 nedēļām Dievs izmainīja manu dzīvi, un es nonācu cietuma kamerā. Cietuma kamerā Viņš man atklājās un runāja ar mani dzirdamā balsī. Eņģeļu pavadībā es skaitīju grēku nožēlas lūgšanu, un Dievs ar spēku ienāca manī. Draugs, pirms es piedzīvoju Viņu, man bija lēmums lūgt Dievu. Vispirms ir lēmums un tad piedzīvojums. Citu reizi var būt arī otrādi, ka vispirms tu nejauši esi dabūjis piedzīvojumu, tu nejauši esi nonācis tādā vietā, kā šī. Es zinu, ka cilvēki nonākot šeit, šajā vietā, slavēšanas laikā sāk piedzīvot Dievu. Asaras līst, Dievs pieskaras, un tas palīdz. Šis pieskāriens palīdz pieņemt lēmumu. Taču citreiz ir otrādi – no sākuma ir lēmums un tad ir piedzīvojums. Atceries, ja arī nav nekāda piedzīvojuma, ir svarīgs tavs lēmums. Slāpes un izsalkums. Šodien Dievs grib, lai tu pieņem lēmumu būt izsalcis un izslāpis pēc dzīvā Dieva. Un vari būt pārliecināts, ja tev būs šis lēmums, tad tev būs arī piedzīvojums.

Es katru dienu satiekos ar Dievu savā lūgšanu kambarī. Ir dienas, kad es īpaši emocionāli piedzīvoju Dievu, bet ir dienas, kad ne tik ļoti, bet es vienmēr ar Viņu satiekos. Tas ir gan mans lēmums, gan piedzīvojums. Kad es īpašāk esmu piedzīvojis Dievu, tad man vairāk gribas kalpot un kaut ko darīt Viņam. Kad man ir bijuši emocionāli sausāki periodi, tad man ne tik ļoti gribas, bet man ir mans lēmums. Esmu izsalcis un izslāpis pēc Dieva, un tas nav atkarīgs no mana emocionālā stāvokļa. Punkts. Un, ja es esmu pieņēmis lēmumu izsalkt un izslāpt, tad man ir piedzīvojums dzīves garumā, man ir piedzīvojums katru rītu lūgšanu kambarī. Es satiekos ar Viņu, Viņš vada mani un runā ar mani. Viņš maina manu dzīvi un maina cilvēku dzīves man apkārt. Jūsu dzīves. Tu, kas skaties internetā, Viņš maina tavu dzīvi! Dievs grib, ka tu esi izslāpis un izsalcis tikai pēc Viņa. Ne pēc pasaules lietām, bet pēc Viņa lietām.

„Par eņģeļiem Viņš saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem un Savus sulaiņus par uguns liesmām.” (Ebrejiem 1:7)

Savus sulaiņus, savus kalpus Viņš dara par uguns liesmām. Tajā brīdī, kad es pieņēmu lēmumu, ka Jēzu, Tu būsi mans dzīves Kungs, es pakļaujos Tev, tajā brīdī Viņš izstiepa Savu roku un pieskārās man. Es to reāli sajūtu. Tas bija tāds piedzīvojums, ko nevar aprakstīt. Tās bija asaru upes un sajūtu okeāni. Piedzīvojums. Tie bija brīnumi un zīmes. Tā bija atbrīvošana no narkotikām un alkohola, ko biju lietojis visas savas dzīves garumā. Vienā brīdī es vairs nevarēju lamāties. Brīvs! Dievs izstiepa savu roku un pieskārās. Dievs ir uguns. Kad Viņš pieskārās man, Viņš iededzināja manu sirdi, iededzināja mani no iekšienes kā gaismekli. Jēzus saka, ka „Es esmu gaisma”, un Viņš saka arī par mums, ka mēs esam gaisma šai pasaulē. Viņš iededzināja manī gaismu. Es degu! Un reizēm man ir tāda sajūta, ka es degu. Nekas mani neinteresē, izņemot Dievu. Slāpes pēc Viņa. Reizēm ir tāda sajūta, ka no iekšpuses tā kā dedzina. Viņš aizskāra un iededzināja mani. Viņš darīja mani par uguns liesmām. Es esmu ugunī.

Jehus, Dieva vīrs, kad viņš devās Dieva uzdevumā savos kaujas ratos, satika kādu cilvēku. Un viņš sacīja: “Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!” Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos. (2. Ķēniņu 10:16)

Nāc un skaties! Es degu Tam Kungam. Tu nāc un skaties, kā es degu Tam Kungam! Kā es degu priekš Viņa! Es nesu gaismu. Un ne tikai skaties, bet kāp ar mani kaujas ratos un dedz kopā ar mani. Izsalkums un slāpes. Viņš vienā dienā iededzināja manī uguni, bet šī iekšējā uguns reizēm ir vairāk sajūtama, bet reizēm es viņu nejūtu, un tad ir mans lēmums – man ir slāpes un izsalkums pēc Dieva. Dievs izstiepj savu roku un pieskaras tev, un iededzina arī tavā sirdī uguni. Iedomājies savā prātā ugunīgu tēlu. Dievs ir uguns, gaisma. Viņš izstiepj savu roku un aizskar tavu dvēseli. Viņš aizskar tavu dvēseli un tavs gars savienojas ar Viņa garu. Viņa uguns iededzina tavu dvēseli un tavu garu. Un tu dedz priekš Viņa.

Lai aprakstītu un saprastu, kas ir izsalkums un slāpes, tev ir jāsaprot 4 punkti jeb 4 prioritātes izsalkumam un slāpēm:

1. Kambaris;

2. Svēta dzīve;

3. Evaņģelizācija un mācekļu veidošana;

4. Miesas vajadzības, dziedināšana, finanses un visas pārējās zemes lietas.

Visu to kopā savelkot, sanāk slāpes pēc Dieva. Pēc kā man izslāpt un izsalkt? Ko man gribēt? Kādus lēmumus pieņemt un ko man meklēt?

1) Kambaris.

„Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.” (Jāņa 6:55)

Jēzus nomira pie krusta, un, kad mēs baudām vakarēdienu, tad simboliski šī maize, ko mēs laužam, ir Viņa miesa. Vīns, ko mēs dzeram, ir Viņa asinis. Viņš izlēja Savas asinis par tevi un mani. Viņa asinīs mēs esam šķīstīti, mazgāti un tīri. Viņš skatās uz mums kā uz pilnīgi svētiem, un tādi mēs arī esam caur Jēzus upuri. Caur Viņa miesu mēs esam pilnībā dziedināti. Un Jēzus skaidri saka: „Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.” (Jāņa 6:55) Tātad numur viens, pēc kā man būs slāpt un ko man būs meklēt no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka, ir Kristus! Āmen. Pirmkārt, visās savās lūgšanās, kad es eju savās personīgajās attiecībās, klusajā laikā ar Dievu, es meklēju Kristu pašu un Viņa gribu. Pirmkārt, Viņu pašu, Viņa gribu, Viņa prātu, un tad arī savas vajadzības pēc Viņa prāta. Jēzus skaidri pasaka, kas ir prioritāte – vispirms lūgšana, laiks ar Dievu un tad tava kalpošana un arī pārējās vajadzības. Lūk, notikums ar Martu un Mariju. Jēzus viesojās pie abām māsām. Marta bija vecākā māsa, Marija bija jaunākā. Marta, kad Jēzus bija ciemos, kalpoja, gatavoja ēst un rūpējās par Jēzus vajadzībām. Turpretī Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos. Martai šķita netaisnīgi, ka viņai ir jākalpo, bet Marija tikai sēž un klausās Jēzus vārdos.

„Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.”” (Lūkas 10:39-42)

Jēzus skaidri norāda, skaidri novelk robežu starp kalpošanu, miesas vajadzībām un atrašanos Viņa klātbūtnē viens pret vienu. Kambaris ir tā vieta, kur tu esi viens pret vienu ar Dievu. Vai tu gribi piedzīvot Viņu? Gribi būt Viņa svētīts? Tu gribi būt Viņa vadīts? Tu gribi visu to, ko Dieva vārds sola tavā dzīvē? Tad noteikums numur viens ir kambaris. Nevis šāds tāds kambaris, bet pareizs kambaris.

Trīs noteikumi, kas jāievēro kambarī, ja tu gribi remdēt savas slāpes un izsalkumu pēc Dieva.

Pirmais: konkrēts laiks no rīta. Viens un tas pats laiks no rīta. Izņemot dažus gadījumus, kad cilvēks ir pūce un viņam tiešām pilnvērtīgāks laiks ir vakarā. Tas ir ļoti apšaubāmi. Kā vakarā var būt labāks laiks, ja tu pa dienu visu labāko laiku esi veltījis darbam? Bet es domāju, ka no rīta. Kāpēc? Pagājušajā dievkalpojumā mēs mācījāmies kādi augļi jādod Dievam. Kuri augļi – pēdējie vai pirmie? Pirmie. Kas ir labākais laiks? No rīta ar skaidru galvu. Protams, tad, kad esi aizgājis laicīgi gulēt.

Otrais: tu esi viens pats un neviens tevi nedzird. Tu esi ieslēdzies tādā vietā, kur neviens tevi nedzird. Tā nav lūgšana pirms brokastīm tā, lai visi dzird, ka tu lūdz Dievu. Parasti visi lielie lūdzēji brokastīs ir tie, kas vispār Dievu nelūdz. Ja tu esi pirms brokastīm kārtīgi Dievu lūdzis savā kambarī, tad tev nav vajadzības gari Dievu lūgt pirms ēdienreizēm. Es brokastoju un pasaku: „Paldies Jēzu”, un nesaku to tā, lai dzird kāds. Tad, kad tu iznāc no kambara un kad esi bijis viens pret vienu ar Dievu, tad galda lūgšana tev liekas nejēdzīga un nesvarīga. Nevajadzīga un tukša. Es esmu ar Dievu saticies un man tāda lūgšana nav nepieciešama. Es to visu jau esmu pateicis Viņam personīgi savā kambarī. Man nevajag, lai kāds mani dzird. Lūgšanu kambarī esmu viens pats. Kad man nebija iespēja būt vienam pašam, tad es braucu uz mežu. Tur es biju viens pats. Reizēm gan kāds ogotājs vai sēņotājs izskrēja man pretī! Jēzus kāpa kalnā lūgt Dievu. Es gāju mežā lūgt Dievu. Tagad man ir sava lūgšanu istaba, kur es ieslēdzos un esmu viens pats ar Dievu. Man ir lēmums būt vienam pašam ar Dievu, un kad man ir lēmums man rodas arī emocionāla vēlēšanās būt vienam pašam ar Dievu. Un, ja man arī nav šī emocionālā vēlēšanās, es tik un tā būšu viens pats ar Dievu. Starp manu istabu un sievas istabu ir plāna siena. Mēs visa ģimene lūdzam Dievu vienā laikā, tāpēc, ja skaļāk lūdz, tad var dzirdēt. Es ļoti labi tieku galā, jo trešais punkts ir mūzika.

Trešais: mūzika. Man nepārtraukti, sākot no rīta septiņos līdz divpadsmitiem, skan ihope.org, tā ir slavēšana un pielūgsme 24 stundas diennaktī. Mūzika. Dziļa kristīga pielūgsme un slavēšana fonā. Klusu, bet, ja ir vēlēšanās, var arī skaļāk, bet tikai tā, lai netraucē kaimiņiem un citiem ģimenes locekļiem. Tas ir tas veids, kā mani nedzird, kad man skan mūzika, un arī es neko nedzirdu.

Izsalkums un slāpes pēc Dieva. Te sēž mana meitiņa, un viņa ir izslāpusi un izsalkusi pēc Dieva. Zini kāpēc? Jau tad, kad viņa bija maziņa, mūsu mājās bija noteikums, ka arī bērni no rīta iet savā kambarī, lūdz Dievu un lasa Bībeli. Šodien man nav jāsaka: „Tev jālūdz Dievs, jālasa Bībele”. Viņa pati to zina un pie tā ir pieradusi. Viņa piedzīvo Dievu savā lūgšanu kambarī. Arī viņa bez tā vairs nespēj dzīvot. Lūk, lēmums un piedzīvojums. Vai tu esi izslāpis pēc Dieva? Es tev neko nevaru garantēt, vai tu šajā dievkalpojumā kaut ko jutīsi vai ne, bet es varu garantēt, ka, ja tu pieņemsi lēmumu izslāpt pēc Dieva un būt savā kambarī vienā laikā, vienā vietā ar klusu mūziku, pieņemsi lēmumu pielūgt un slavēt, tad tu Viņu piedzīvosi! Un būs tev izmaiņas tavā dzīvē un tavā kalpošanā. Āmen! Un dzīvosi mūžīgi. Garantija.

2) Svēta dzīve.

„Es atdaru savu muti ilgās, jo es slāpstu pēc Taviem baušļiem.” (Psalms 119:131)

Cik ļoti mums nepatīk tas vārds – baušļi, Dieva likumi, Dieva kārtība, Dieva vārds! Dāvids saka: „Es slāpstu pēc taviem baušļiem.” Tātad lēmums dzīvot svētu dzīvi saskaņā ar 10 baušļiem. Ja cilvēks, kurš apgalvo, ka ir glābts un pazīst Dievu, tajā pašā laikā ignorē Dieva baušļus, tas norāda uz to, ka viņš nepazīst Dievu un nav glābts. Tu netiec glābts tāpēc, ka tu turi 10 baušļus, bet, ja tu tiec izglābts, tu turi 10 baušļus. Vai saprati domu? Ja tu esi izglābts, tad tu mīli to Kungu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku. Tu dzīvo svētu dzīvi. Ne viss tev perfekti izdodas, bet to jau var atšķirt, vai tu centies dzīvot svētu dzīvi, vai arī spēlējies ar To Kungu. Izslāpsti pēc svētas dzīves! Tātad, izsalkums un slāpes pēc Dieva ir izsalkums pēc kambara un izsalkums pēc svētas dzīves. Tas ir lēmums. Tad, kad tev ir emocionāls piedzīvojums no Dieva, tad gribas dzīvot svētu dzīvi. Tad ir vieglāk. Bet kad mums šis piedzīvojuma sajūtas izplēnē, tad paliek mūsu lēmums dzīvot svētu dzīvi. Bezdievīgie nekad nav paēduši, un viņi nekad nav veldzējuši savas slāpes. Viņiem vienmēr ir par maz. Viņi izdara noziegumu pēc nozieguma, pārkāpj Dieva likumus, pārkāpj Dieva gribu. Viņi ēd paši sevi un citus, ignorējot Dieva prātu, jo viņi ir izslāpuši. Arī viņi grib būt mīlēti, būt piepildīti, un viņi meklē to naudā, seksā un varā. Viņi meklē to visur, tikai ne Dievā.

„Jo bezdievība dega kā uguns… Viens rija pa labi un tomēr palika izsalcis, otrs ēda pa kreisi un tomēr nebija paēdis; ikviens ēda sava paša elkoņa miesu.” (Jesajas 9:17, 19)

Vai jums ir tādi tuvinieki, kas „ēd jūs bez sāls”? Vai ir tādi tuvinieki, kas labprāt gaida jūs ciemos, lai pateiktu kaut ko riebīgu par tavu draudzi, tavu Dievu. Viņiem vajag „paēst” un nekad nav gana. Viņiem tā vien niez nagi kaut ko pateikt, pazvanīt, atsūtīt. Man vakar vakarā atsūtīja vēstulīti. Kāds cilvēks man raksta, ka redzējis sapni, kurā biju es un viņš. Un šis cilvēks raksta: „Tas bija manā mājā. Tev bija četristabu dzīvoklis un virs dzīvokļa bija logi. Es zinu skaidrojumu. Tava istaba ir tavs lūgšanu kambaris, un tie logi ir atvērtas debesis. Bet tavi logi bija ciet!” (smejas) Visapkārt gudrīši un pravieši, zinīši, un teologi. Tik izglītoti un gudri. Viņi ļoti labi zina, kādas ir manas attiecības ar Dievu. Visi tie cilvēki, kuri grib mani mācīt, nevar parādīt nevienu augli savā dzīvē. Ar muļķīgu smaidiņu viņi klīst pa šo pasauli. Es lasīju tikko kādā grāmatā – uzmanies no cilvēkiem ar muļķīgu smaidiņu un neuztici viņam neko. Vienmēr apgarots un smaidīgs, un vienos grēkos. Mani debess logi ir atvērti! Es lasu Dieva vārdu, nevis klausos cilvēkos. Tātad bezdievīgie nekad nav paēduši. Kad viņi dabūjuši savu kārtējo seksa partneri, viņiem vajag citu nākamo. Kad tu kārtējo reizi esi izšķīries un apprecējies ar citu, tad pēc neilga laika tev atkal gribas šķirties un meklēt citu. Kad esi nopelnījis savu miljonu, tad tu gribi vēl vienu miljonu. Tev viss ir, bet tev vajag vēl. Kāpēc vajag? Tu nezini kāpēc, bet tu meklē laimi naudā. Vēl, vēl un vēl. Nevajadzīgi vēl, vēl un vēl. Vairāk varas, vairāk ietekmes. Globalizēt, izplesties, pakļaut un terorizēt. Un tāpat arī ar miesīgiem kristiešiem. „Kristiešiem” pēdiņās. Tā vietā, lai viņi būtu izslāpuši pēc Dieva, viņi izslāpst pēc pasaules lietām. Jo vairāk tu meklē mierinājumu un piepildījumu pasaulīgās lietās – TV filmās, grāmatās, zinātnē, mācībās, dažādos cilvēkos, izpriecās, hobijos – jo mazāk tev interesē Dievs un mazākas paliek iekšējās slāpes pēc Dieva. Jo vairāk tu pieņem lēmumu un meklē Dievu un dari Viņa gribu, jo mazāk tevi interesē pasaule un pasaulīgās lietas. Nekas šajā pasaulē mani nespēj iepriecināt tā, kā Dieva tuvums, viņa prāts un Viņa griba, un kalpošana Viņam. Viņš ir mans piepildījums. Jo vairāk tu meklē Dievu, jo mazāk interesanta tev liekas pasaule. Jo vairāk tu meklē piepildījumu pasaulē – pasaulīgā mūzikā, pasaulīgās filmās, pasaulīgos cilvēkos, bezdievīgā sabiedrībā un biznesā, jo vairāk tu sajauc prioritātes vietām, jo mazāk tevi interesē Dievs. Tu vairs neesi izslāpis pēc Viņa. Viss ir ļoti loģiski un skaidri. Ja tev nav vēlmes un izsalkums darīt Dieva gribu, dzīvot svētu dzīvi, tas norāda uz tavas garīgās veselības problēmu. Kad cilvēks ēd daudz saldumus, vai cilvēkam gribās pēc tam ēst veselīgus produktus? Tā cilvēka organisms ir iekārtots. Jo vairāk tu ēd saldumus, jo mazāk tev gribās ēst veselīgus, normālus produktus. Jo vairāk tu ēd veselīgus produktus, jo vairāk tev viņus vajag. Tu veselīgi audz, attīsties, bet no saldumiem tev zobi izbirst un mute smird. Cukurs bojā visu. Es jau nesaku, ka nevar kūciņu apēst, bet to, ka tas ir tavs ieradums ēst saldumus. Un ne jau par saldumiem es runāju. Ja tev nav vēlmes meklēt Dievu, izslāpt pēc Viņa un Viņa darbiem, tas norāda uz slimību, uz nepareizu garīgo uzturu. Tas nozīmē, ka tu meklē piepildījumu ārpus Dieva. Ja tu ēd par daudz saldumu, tad vairs negribas veselīgu barību. Ja vairāk mēslus tu apkārt dari, klausies un skaties, jo mazāk tev gribas veselīgu garīgo barību. Un tu nāc pie kalpotājiem un saki: „Aizlūdz par mani, lai man būtu slāpes pēc Dieva.” Tas ir muļķīgi. Pieņem lēmumu! Varbūt tu staigā pa draudzēm, aizraujies ar dažādām mācībām, draudzējies ar ko pagadās, uzturies tādu cilvēku klātbūtnē, kas pastāvīgi tev skalo smadzenes. Un tad tu brīnies, kāpēc tev nav slāpes pēc Dieva. Tāpēc arī nav!

3) Evaņģelizācija un mācekļu veidošana.

Evaņģelizācija ir tad, kad esmu izslāpis darīt cilvēkus līdzīgus Kristum, pievest cilvēkus pie Kristus, izglābt viņus no elles un ievest viņus mūžīgā dzīvībā. Tai jābūt manai ikdienai. Kā tu domā, cik daudz cilvēkus tu vari izglābt? Ziniet cik? Tik, cik tu ar viņiem satiksies. Ja tu satiecies ar vienu cilvēku mēnesī, evaņģelizācijas nolūkos, tad simts gadu laikā vienu izglābsi. Ja tu satiecies ar trijiem cilvēkiem nedēļā, tad tev mēnesī būs viens cilvēks. Bībelē ir rakstīts par dzīvības koku. Dzīvības koks, kas stādīts pie dzīvības upēm nes augļus 12 reizes gadā – katru mēnesi savu augli. Ja tu satiecies katru nedēļu ar vairākiem cilvēkiem, tev katru mēnesi būs savs auglis. Labi, katru otro mēnesi, bet tev būs. Esi izslāpis un pieņem lēmumu evaņģelizēt.

„Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34)

Jēzus skaidri saka, kas ir Viņa prioritāte. Ēdiens vai cilvēku glābšana? Jēzus saka, ka tā ēdiens un Viņa prioritāte ir darīt Tā gribu, kas viņu sūtījis un pabeigt Viņa darbu. Reiz Viņš satikās ar kādu sievieti pie akas, un mācekļi tajā laikā aizgāja pirkt ēst un gādāt par savām miesas vajadzībām. Jēzus panāca, ka šī sieviete ataicināja visu ciematu, un Viņš evaņģelizēja, sludina un visi brīnījās un aicināja Jēzu, lai Viņš nāk uz ciematu. Atnāk mācekļi ar pārtiku un piedāvā Jēzum ēst, un Jēzus tajā brīdī evaņģelizē, Viņš stāsta cilvēkiem par glābšanu. Viņš dod garīgo barību viņiem un mācekļiem saka, ka negrib ēst. Mācekļi brīnās, vai tad kāds Tev jau ir atnesis ēst?

„Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. ” (Jāņa 4:34, 35)

Draugi, druvas ir baltas pļaujai. Cilvēki gaida, kad tu nāksi pie viņiem un teiksi evaņģēliju. Un tikai tiem, kas nav izslāpuši, ir dažādas atrunas. Tiem, kas ir izslāpuši pēc cilvēku dvēselēm, nav atrunu. Viņus var saukāt par sektantiem, viņus var sist, bet viņi tik un tā ies pie cilvēkiem, evaņģelizēs un glābs viņus no elles. Jēzus pēdējā brīdī teica: „Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara.” un turpināja savu iesākto. Dievs ir labs. Tava piederība debesīm vai ellei var izrādīties atkarīga no tā, vai tu evaņģelizē vai ne. Tu esi izglābts tādēļ, ka Jēzus žēlastībā tevi ir pieņēmis un piedevis tavus grēkus, bet, ja tu esi pieņēmis Viņu kā Kungu, tad Viņa griba attiecībā uz tavu dzīvi ir, ka tu ej un stāsti cilvēkiem par Dievu.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas…” (Mateja 28:19)

Kam Viņš to saka? Tev! Tu, kas klausies! Ej un dari par mācekļiem! Tu drīksti rokas uzlikt, tu drīksti svaidīt ar eļļu. Tu vari darīt brīnumus Jēzus vārdā.

„Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli…Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:15-18;20)

Tev būs līdzejošas zīmes. Viņš ir izstiepis savu roku un pieskaras tev, un iededzina tevi. Tātad tava piederība debesīm vai ellei. Kur tu būsi tad, kad tu stāvēsi Dieva priekšā? Kur tu nonāksi, kad izbeigsi savu dzīvi virs zemes? Var izrādīties, ka tas būs atkarīgs no tā, vai tu šodien esi glābis cilvēkus.

„Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. (Mateja 25:31-33)

Lūk, kritērijs, kā Jēzus dalīja. Kritērijs – debesis vai elle.

„Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?” (Mateja 25:34-39)

„Patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” (Mateja 25:45)

Dievs ir žēlīgs tev un tiem cilvēkiem, kam jānāk caur tevi. Kungs ir žēlīgs. Priecājies, ka Viņš tev ir devis to privilēģiju glābt. Zemisks ir tas cilvēks, kas novērš Dieva bērnus no ticības, un zemisks ir arī tas, kas neevaņģelizē.

„Jo zemisks cilvēks runā nelietību, un viņa sirds dzenas uz ļaunu; viņš dara negantību un runā melus pret To Kungu; viņš atrauj izsalkušam maizi un izslāpušam ūdens malku.” (Jesajas32:6)

Ko Jēzus teica par izsalkumu un slāpēm? Kuras slāpes ir numur viens – miesīgās vai slāpes pēc Dieva un Viņa gribas, un pēc cilvēku dvēselēm? Par kādu ēdienu Viņš runāja? Kas ir viņa ēdiens – piebāzt savu vēderu vai glābt cilvēkus? Un Bībele skaidri saka, tas, kas atrauj izsalkušam maizi un izslāpušam ūdeni ir zemisks. Tātad trešā prioritāte ir evaņģelizācija. Remdini cilvēku slāpes un Dievs remdinās tavas slāpes.

„Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.” (Jesajas 58:10)

Kad tu pabarosi izsalkušos pēc taisnības, pēc Kristus, pēc Dieva valstības. Kad tu iesi pie tiem, kas šodien Viņu nepazīst. Izsalkums un slāpes. Tas ietver lielu atbildību no mūsu puses. Kambaris, svēta dzīve, evaņģelizācija. Man pat nav jāsaka, ka cilvēki ir jāglābj. Manī ir uguns, kas neļauj man stāvēt un sēdēt vienā vietā. Man ir iekšēja vēlme to darīt. Svētais Gars ir pieskāries man un ielicis iekšēju vēlmi to darīt.

4) Miesas vajadzības.

Mums vajag naudu, labu darbu, labi paēst, apģērbu, skaistu sievu, paklausīgu sievu, sievām skaistu, bagātu, stilīgu vīru, mēs gribam būt veseli un brīvi. Šīs miesas vajadzības, salīdzinājumā ar pirmajiem trijiem punktiem, Jēzus noliek zemāk par zemu. Ja tev būs šīs pirmās trīs, tev būs arī ceturtā.

„Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami.” (1.Korintiešiem 8:8)

Ne tu labāks ēdis, ne neēdis. Dieva vārds konkrēti norāda prioritātes. Miesas vajadzības ir nesalīdzināmi zemākā līmenī nekā gara vajadzības. Kāpēc? Jo Jēzus gādā par to cilvēku miesas un arī gara vajadzībām, kuri paliek ar Viņu riskējot ar savu reputāciju un maksājot cenu.

„Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.” (Marka 8:1-9)

Pie kuriem cilvēkiem Jēzus izdarīja brīnumu un pabaroja viņus? Kādus cilvēkus Viņš pabaroja? Tos izsalkušos, kuri bija palikuši pie Viņa. Nevis tos, kas bija aizgājuši meklēt ēst, domāja par savām miesas vajadzībām, bet tos, kas palika, kas domāja par savām gara vajadzībām. Parūpējies par gara vajadzībām. Parūpējies par trim pirmajām prioritātēm – kambari, svētu dzīvi un evaņģelizāciju, un ceturtā lieta tev būs pārpārēm. Jēzus lauž. Viņš ņem to mazumiņu, kas tev ir un lauž un baro tevi. Pasaulē viss ir otrādi. Bet Dievam svarīgas ir gara vajadzības. Nevis veselā miesā vesels gars, bet veselam garam ir vesela miesa. Lūk, padomju laika sauklis: „Veselā miesā vesels gars”. Bet patiesībā, ja man ir vesels gars, man ir vesela miesa. Es trīs reizes nedēļā sportoju un vienu reizi tas ir kross, kad es veselu stundu un pat vairāk skrienu pa kalniem un lejām. Tas ir grūti. Īpaši, kad skrienu pa Gaujas senleju tur, kur jāskrien augšā pa trepītēm. Augšā skrienot, liekas, viss plīst pušu un vairs nevaru, bet  tad es saku: „Miesa, tu klausīsi man. Es neklausīšu tev! Tu klausīsi man! Man ir vesels gars, un tu klausīsi man, un tu skriesi!” Jo tuvāk mājām, jo ātrāk gribas apstāties un iet ar kājām, bet: „Miesa, es esmu tavs pavēlnieks.”

„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Mans gars ir savienots ar Dievu un mans gars neklausa miesai, bet mana miesa klausa mani. Lūk, kāpēc ir svarīgi rūpēties par gara lietām, un tad miesas lietas tev paklausīs. Miesa īdēs un negribēs paklausīt, bet notiks tā, kā saka Tas Kungs. Kad tu paēdini savu garu, tu izdari pirmās prioritātes – gara lietas, un tad miesas lietas tiek pieliktas.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33)

Meklēt Kristu nozīmē arī strādāt, un viss, kam vien tu rokas pieliksi, būs svētīts. Tu redzēsi kā Dievs tevi svētīs. Izbeidz jaukt vietām prioritātes! Dievs grib tevi svētīt. Izbeidz pārkāpt laulību, skatīties pornogrāfiju un melot. Sāc dot desmito tiesu! Parūpējies par gara lietām, un Dievs parūpēsies par tavām lietām. Mums ir jāatrauj kaut kas miesai, lai mēs varētu veltīt laiku garam. Lai vēlreiz noklausītos sprediķi, tev ir jāatrauj kaut ko, kas vajadzīgs tavai miesai. Dieva vārds saka: „Dodiet, tad jums taps dots.” (Lūkas 6:38) Tu atrauj un dod garam, un Svētais Gars caur tavu garu piepilda tavas miesas vajadzības pārdabiskā veidā. Viņš svētī tavu roku darbu, tavu veselību un dara tevi auglīgu.

„Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!” (Lūkas 6:21)

Kas ir svētīgi cilvēki? Tie, kuri šodien cieš, lai kaut ko atrautu miesai un dotu gara lietām. Tieši jūs esat svētīgi un būsiet paēduši.

„Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!” (Lūkas 6:25)

Tātad tie, kas nevelta pienācīgu uzmanību gara lietām, bet kā prioritāti liek miesas lietas, tagad ir paēduši, bet rīt būs izsalkuši un raudās. Tie ir Jēzus vārdi. Bēdas tiem, kas liek miesas vajadzības augstāk pa gara vajadzībām.

Es nolasīšu no 107. psalma. Kas notiek, ja tu neesi izsalcis pēc Dieva un kas notiek, kad tu esi izsalcis pēc Dieva. Tas, ko teikšu nav burtiski viss no psalma, bet tas viss ir pārkārtots, pielāgots man. Ir ielikts vārds „es”, un arī rakstu vietas ir sajauktas vietām un šis tas izmainīts. Tas ir par mani un par tevi.

„Es biju izsalcis un izslāpis. Es maldījos tuksnesī. Es biju novārdzis un izmisis. Es sēdēju nāves ēnā, galīgā postā, saistīts dzelzs valgos, jo pretojos Visaugstākā gribai. Es biju nomākts ar pūlēm, paklupis, palīga man nebija. Es biju bēdās un bailēs. Es biju  neprātīgs, sirgu un cietu mokas savu grēku dēļ. Man apriebās ēdiens un es nonācu nāves vārtu priekšā. Mana dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Vareni tumsas viļņi mani mētāja, kā dzērumā. Manas upes kļuva par tuksnesi un viss, kam jābūt auglīgam bija postā mana ļaunuma dēļ. Tad es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba mani no mana posta  un vadīja uz pareiza ceļa. Es tad piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba mani no manām bailēm. Viņš izveda mani no tumsas un nāves ēnas, un sarāva manas saites. Viņš salauza vara durvis un sagrāva dzelzs aizšaujamos. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Es priecājos, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda mani iecerētajā ostā. Tuksnesi Viņš atkal pārvērš par ūdens dīķi un sausu zemi par avoksnainu. Es apsēju tīrumus un dēstīju vīna dārzus, kas nesa bagātus augļus. Viņš svētīja mani, ka es ļoti vairojos. Es pateikšos Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara pie manis.”

Es sēju un pļauju, un vairojos. Viņš ir svētījis mani un izvedis mani no posta zemes, un es slavēšu un pateikšos savam Kungam par visu to, ko Viņš labu dara manā dzīvē, un par visu to, ko Viņš dara caur mani un pie tevis. Es slavēšu un pateikšos Viņam. Jēzus pie krusta tika aplaupīts, lai mēs būtu bagāti. Jēzus pie krusta izlēja Savas asinis, lai tu būtu svēts. Jēzus pie krusta tika ievainots miesā, lai tu būtu dziedināts, un Jēzus pie krusta bija izslāpis, lai tu nemūžam nebūtu izslāpis. Lai vienīgās slāpes tev būtu tikai un vienīgi pēc dzīvā Dieva.

„Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes.”(Jāņa 19:28,29)

Lai piepildītu rakstus līdz galam Jēzus teica: „Man slāpst!”. Jēzus pie krusta bija izslāpis, lai tu būtu veldzēts. Pareizā veidā veldzējot, maksājot cenu par pareizām prioritātēm, tiek veldzētas arī tavas miesas vajadzības. Viņš bija izslāpis, lai tu būtu padzirdināts.

„Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.””(Jāņa 7:37)

Dzīvais ūdens, kas visu dara dzīvu. Viss, kas miris, kļūst dzīvs. Jēzus aicina tevi šodien – ja tev slāpst, tas nozīmē, nevis, ja tev ir emocionāla vajadzība, bet, ka tu pieņem lēmumu dzert un ēst, izslāpt un izsalkt tikai pēc Viņa, pēc Kristus, pēc kvalitatīva lūgšanu kambara, satikšanās ar Dievu lūgšanu kambarī, dievkalpojumos un grupiņā. Izslāpsti pēc tā! Izslāpsti pēc svētas dzīves, kad tu cīnies par visiem saviem trūkumiem. Izslāpsti pēc cilvēku glābšanas un mācekļu veidošanas. Izslāpsti pēc tā, un Dievs piepildīs arī tavas miesas vajadzības.

Noslēgumā kāds piemērs no manas kalpošanas. Tas notika Limbažos, kad pie manis mājās notika lūgšanas, grupiņas. Es lūdzu par visiem, lai visi saņem Svēto garu ar līdzejošu zīmi – runāšanu mēlēs. Es atceros kādu meiteni. Kad aizlūdzu par viņu, viņa nokrita uz ceļiem un ar aizvērtām acīm lūdza mēlēs. Tās mēles bija skaistas un plūda no viņas. Viņa ilgi tā tupēja uz ceļiem, un es sajutu, ka no viņas plūst tādas kā strāvas. Es pieliku roku un reāli sajutu kā dzīvā ūdens straume plūst no viņas. Tāpat kā plūda mēles, plūda arī šī straume – dzīvā ūdens straumes.

“Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.””(Jāņa 7:37) Izslāpis pēc Dieva. Tevī un no tevis plūdīs dzīvā ūdens straumes, kas visu dara dzīvu.

Āmen.

Svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska.