Vladislavs pusaudžu gados un jaunībā dzīvoja visai vētraini. Kā liela daļa jauniešu, viņš smēķēja, dzēra, vēlāk lietoja arī narkotikas, un apreibinošo vielu ietekmē tika sastrādāti daudz likumpārkāpumi, kas noveda viņu līdz tiesas darbiem. Jaunietis bēguļoja no policijas, taču tad viņa dzīvē notika lielas izmaiņas – Vladislavs iepazina Jēzu Kristu, sāka regulāri apmeklēt draudzi un kalpot Dievam. Tā jaunais vīrietis saņēma brīvību no visām atkarībām un Dieva spēkā sakārtoja dzīvi. Tomēr ar to stāsts vēl nebeidzas. Vladislavam priekšā stāvēja vēl viens garš, nepatīkams dzīves posms.

“Mana dzīve bija sakārtojusies, arī lieta ar policiju – brīnumainā kārtā, kad 2000.gadā saņēmos iet godīgi atzīties savos pārkāpumos, izrādījās, ka lieta ir izņemta no izmeklēšana, un man vairs nebija sodāmības. Pagātnes grēki mani vairs nevajāja, debesis virs galvas likās saulainas un bez mākoņiem, tāpēc sāku pamazām atslābt. Arvien biežāk atļāvos neapmeklēt dievkalpojumus, kļuvu slinkāks lūgšanās un kalpošanas lietās, līdz beidzot, pašam to īsti nemanot, pamazām paliku vienaldzīgāks pret Dievu un manā dzīvē atgriezās atkarības – alkohols un smēķēšana. Šai laikā iepazinos ar savu nākamo sievu, kurai jau bija maza meitiņa Alīna. Nodibinājām ģimeni, un es vēlējos kļūt par labu vīru un tēti, taču man īsti tas neizdevās, jo alkohols bojāja manu un ģimenes dzīvi, atnesa daudz nesaskaņas attiecībās ar sievu un bērniem. Arī nabadzība bija pastāvīga viešņa mūsu mājā. Ik pa laikam saņēmos un centos nedzert, izturēju labi ja mēnesi, bet tad atkal “norāvos”, visu naudu nodzēru, varēju pat veselu nedēļu no vietas “cilāt pudeli”.  Sapratu, ka atkal esmu bezizejā un atsāku reizēm apmeklēt savu draudzi, bet tikai “ķeksīša pēc”, jo nebiju pieņēmis stingru lēmumu mainīties, neatjaunoju savas personīgās attiecības ar Dievu. Svētdienās biju baznīcā, bet pats Dievu nelūdzu, visu nedēļu turpināju dzīvot “pats uz savu galvu”, ļaujot grēkam valdīt manā dzīvē.

Tā pagāja gadi, līdz Alīna pusaudžu vecumā sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Pamanīju daudz pozitīvu izmaiņu viņas dzīvē, ka viņa veidojas par stipru personību. Viņa tik dedzīgi stāstīja par Dievu, ka manī tas izraisīja pārdomas. Apzinājos – man kā tēvam vajadzētu rādīt piemēru un mācīt, kā lasīt Bībeli un lūgt. Šīs domas man nelika mieru, bet nesaņēmos spert vajadzīgos soļus, lai notiktu izmaiņas. Tad reiz Alīna iedrošināja mani doties uz savas draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kura mērķis ir palīdzēt cilvēkiem piedzīvot Dievu un saņemt risinājumu savām problēmām. Ilgojos pēc brīvības, taču kārtējo reizi pietrūka gribasspēks. Dienu pirms inkauntera lietoju alkoholu, no rīta pamodos ar paģirām un domāju, ka tāds nekur nevaru braukt. Taču meita atbrauca man pakaļ un pierunāja neatkāpties no lēmuma un doties uz turieni.

Inkaunterā tiešām piedzīvoju Dievu un atbrīvojos no smēķēšanas un alkohola atkarībām. Dievs man deva otru iespēju, jaunu startu dzīvei. Saņēmu to, kas patiesībā man bija visvairāk nepieciešams – satikties ar Dievu kā ar savu Tēti. Sapratu, ka Dievs mani mīl un pieņem. Pieņēmu stingrus lēmumus kārtīgi lūgt Dievu, lasīt Bībeli, dzīvot svētu dzīvi un Viņam kalpot. No alkohola biju pārdabiski atbrīvots, man pat vairs nebija kārdinājums iedzert. Kopš tās dienas ir pagājis gads un neesmu dzēris, smēķējis. Regulāri apmeklēju draudzi, lasu Bībeli un lūdzu, kalpoju Dievam. Esmu laimīgs un zinu, ka negribu vairs slinkot Dieva lietās un ka regulāri ir jāuztur “karsta temperatūra” manās attiecībās ar Dievu.

Vladislavs aicina ikvienu, kurš ir attālinājies no Dieva vai cieš no atkarībām, nākt un izveidot attiecības ar Viņu, jo Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš dod jaunu sākumu dzīvei.

Vladislava Sudņika liecību pierakstīja Dace Daubere