Pavisam noteikti es varu teikt, ka tu esi pareizā vietā un pareizā laikā.
Dievs ir labs, pavisam labs! Debesu Tēvs, es lūdzu – aizskar mūs caur Savu vārdu, caur Savu Garu, lai tie ir nevis mani vārdi, bet Tu runā, Dievs! Lai ir jūtams Tavs svaidījums un mēs Tevi piedzīvojam, redzam, dzirdam, un Tu maini mūsu dzīves un maini mūsu domāšanu, ka Tu mūs svētīdams svētī un vairodams vairo itin visā, jo Tu esi vairošanās Dievs! Kā es jau solīju, šodien mēs turpināsim svētrunu sēriju par ievērojamām Bībeles personībām. Divas svētdienas pēc kārtas mēs mācījāmies par Mozu, un, kam ausis ir, tie dzirdēja, un, kuri gribēja, tie saprata, izdarīja secinājumus savā dzīvē un rīkojās tā, kā rīkojās Mozus, – viņi arī ir tie, kuri šodien ir svētīti. Mēs zinām, ka tie Dieva cilvēki, par kuriem ir rakstīts Bībelē, un, kuri kaut ko ir paveikuši un Dievs ir piepildījis Savu gribu caur viņiem šeit, uz zemes, bijuši svētīti, jo viņiem bija kādas panākumu atslēgas. Tu vari atrast šīs panākumu atslēgas Bībelē. Ja mēs darīsim to pašu, ko darīja viņi, arī mēs gūsim panākumus. Un šodienas tēma ir „Jāzeps – sapņotājs”.
Es daudz domāju par Jāzepu, meklēju viņu Dieva vārdā un daudz lūdzu, un man tā šķiet, ka es pazīstu viņu personīgi. Es pat gara acīm redzu viņa tēlu, kaut arī es nezinu, kāds viņš bija pēc izskata. Es zinu to, ka viņš bija patīkams cilvēks, tāds, ar kuru ir patīkami sarunāties, viņam arī bija labas manieres, diplomātisks, pazemīgs un vēl daudzas citas īpašības, par kurām es stāstīšu. Kas ir Jāzeps, un kur Bībelē par viņu var atrast? Tā ir Pirmā Mozus grāmata, sākot no 30. nodaļas. Jāzeps no verga kļuva par Ēģiptes valdnieku. Viņš tika pārdots verdzībā uz Ēģipti 17 gadu vecumā, un no verga viņš kļuva par faktisko valdnieku tā laika varenākajā valstī pasaulē – Ēģiptē. Tas notika vēl pirms Mozus. Dieva vārdā es lasu, ka Dievs bija ar Jāzepu. Mēs mācījāmies par to, ka tas Kungs bija ar Mozu, kad viņš gāja un izveda savu tautu no Ēģiptes zemes, un par Jāzepu var teikt to pašu – tas Kungs bija ar viņu. Ne Jāzeps pats kļuva par Ēģiptes valdnieku, bet Dievs viņu paaugstināja. Pats svarīgākais ir tas, ka Jāzeps piepildīja Dieva uzdevumu, redzējumu personīgi viņa dzīvē. Jāzeps iegāja Dieva vīzijā.
Ko Jāzeps tādu izdarīja? Lai to labāk saprastu, mums ir jāatgriežas vēl tālākā senatnē. Dievs radīja cilvēku, kurš bija ideāls, taču cilvēks, lietojot savu brīvo gribu, ko pats Dievs viņam bija piešķīris, lai viņš varētu mīlēt Dievu, izdarīja izvēli grēkot, un tika nošķirts no Dieva. Tā rezultātā cilvēkā un pasaulē ienāca grēks un grēka sekas – lāsti, slimības, nabadzība, Dieva klātbūtne atstāja cilvēku, un tā tas turpinājās no paaudzes uz paaudzi līdz pat šai dienai to cilvēku dzīvēs, kuri Dievu nepazīst. Bet Dievam bija plāns, kā glābt pasauli, glābt cilvēkus, kā vērst to visu par labu. Lai šo plānu realizētu, Dievs apsolīja sūtīt uz zemes Jēzu Kristu, Kurš izpirks mūs no grēku varas, un cilvēks atkal būs tajā stāvoklī, kādā cilvēks bija iesākumā. Jēzus Kristus ir pats Dievs, cilvēka miesā virs zemes. Viņš ir vienīgais grēku Izpircējs. Lai Jēzus varētu atnākt, tam bija jāsagatavo bāze virs zemes, un šī bāze bija Dieva tauta, kas radās no viena cilvēka – Ābrahāma. Dievs aicināja Ābramu un deva viņam vīziju, ka viņš kļūs par lielu tautu, no viņa celsies ķēniņi, caur viņu tiks glābta pasaule. „Skaties debesīs un redzi zvaigznes. Tu spēj tās saskaitīt? Lūk, tik daudz būs tev pēcnācēju,” teica Dievs. Un mēs šodien esam šie pēcnācēji. Mēs bijām Dieva sirdī, Dieva plānā, Dieva domās, un joprojām tur esam. Katrs cilvēks virs zemes ir Dieva domās, Viņš mīl katru cilvēku un grib viņu izglābt. Dieva plāna bija Ābrahāms, viņa dēls Īzaks, kurš mantoja tēva vīziju, Jēkabs, kurš caur Īzaku mantoja to pašu vīziju – sapni par to, ka viņi būs tie cilvēki, kuri uz zemes sagatavos pamatu, lai cilvēki tiktu glābti, ka viņi tiks svētīti un vairosies. Tos cilvēkus, kuri gāja Viņa vīzijā, Dievs īpaši svētīja. Vīzija par to, ka Dievs grib glābt pasauli, tika nodota no paaudzes paaudzē. Dievs teica vīzijas nesējiem: „Jums būs daudz pēcnācēji, no jums celsies valdnieki, no jums celsies Jēzus Kristus, – pasaules Glābējs nāks caur jums. Jums jādara tikai tas, ko Es jums saku.”
Īzakam piedzima Jēkabs, un Jēkabs ir Jāzepa tēvs. Jāzeps mantoja tēva vīziju, bet ne tēvs to viņam iedeva, bet viņš to saņēma personīgi no Dieva. Dieva vīzijā uz Ēģiptes zemi aizgāja 70 dvēseles. Kānaāna zemē, kur dzīvoja Jēkabs un Jāzepa brāļi, izcēlās bads, kas ilga 7 gadus. Bet Dievs sūtīja Jāzepu uz Ēģipti, darīja viņu par valdnieku, un viņš bija tas, kurš savai tautai sagādāja glābšanu. Jāzeps, jau būdams valdnieks, atveda savu ģimeni un piederīgos pie sevis, un gādāja par viņiem. Bez Jāzepa šie cilvēki būtu gājuši bojā bada nāvē. Tie bija šausmīgi sausuma un karstuma gadi Kānaānas zemē, kad neviens neko nevarēja izaudzēt un viss nobeidzās. Jāzeps izpildīja savu lomu vēsturē, viņš ieņēma savu vietu Dieva vīzijā. Tas ir tas, ko Dievs izdarīja caur Jāzepu, tajā pašā laikā svētījot viņu it visā. Tev ir sava vieta kopējā Dieva vīzijā. Tev ir savs uzdevums, jautājums ir tikai tāds, vai tu redzi savu uzdevumu, vai tu piekrīti savam uzdevumam un vai tu ej šajā uzdevumā. Vai tu tici šim uzdevumam? Jaunās Derības pavēle ir ļoti vienkārša: „Ejiet un vairojieties!” Tāpat kā Dievs to teica visiem citiem pirms mums Vecajā Derībā. „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Mums ir jāvairojas kā Dieva tautai, un nevis bioloģiski, bet, pirmkārt, garīgi. Mums ir jāglābj pasaule, jālaiž pasaulē garīgi bērni. Cilvēkiem ir vajadzīga glābšana, mums šādi cilvēki ir visapkārt. Visapkārt ir cilvēki, kuri grib dzirdēt evaņģēlija vēsti par Jēzu Kristu. Viņiem vēl neviens to nav pateicis, un Dieva svaidījumā skaidri un gaiši to izskaidrojis, atvedis pie Kristus. Vēl nav bijis neviens, kurš lūdz un gavē par viņiem. Vēl nav bijis neviens, kurš salauž sātana važas un visus tos faktorus, kas traucē šim cilvēkam nākt pie Kristus. Tas ir jādara tev, un tā ir tava vieta Dieva vīzijā virs zemes, jo tu esi draudzē „Kristus Pasaulei”. Mūsu vīzija ir ļoti vienkārša – katram vienam ir sava vieta mājas grupiņā – uz laiku, un pēc tam viņa vieta ir pašam vadīt mājas grupiņu. Tas ir Dieva plāns. Jāzeps redzēja šo Dieva plānu savai dzīvei un izpildīja to. Tātad Dievs bija ar Jāzepu, un viņš no verga kļuva par Ēģiptes valdnieku. Jāzeps piepildīja Dieva gribu jeb redzējumu viņa dzīvei, ieņemot savu vietu Dieva plānā.
Jāzepam bija 12 brāļi. Viņi piedzima Kānaāna zemē. Jāzepa tēvam Jēkabam bija divas sievas – Rāhele un Lea. Viņas abas savā starpā sacentās par to, cik daudz bērnus katra no viņām dzemdēs Jēkabam. Tas, kāpēc Jēkabam bija divas sievas, mēs nerunāsim, tā ir cita tēma. Tas tā nebija paredzēts. Viņas deva savas kalpones, kuras arī dzemdēja bērnus. Lūk, kā radās 12 ebreju ciltstēvi jeb 12 Israēla ciltis. Jāzeps piedzima Rāhelei. Kas bija Rāhele? Kad Jēkabam bija pienācis precību laiks, viņš devās pie saviem radiem, kurus viņam norādīja tēvs. Jēkabs devās uz Lābana namu un izvēlējās tieši Rāheli, un viņš Lābanam par viņu kalpoja 7 gadus. Viņš viņu mīlēja. Visas savas cerības un vīzijas piepildījumu viņš redzēja caur Rāheli. Viņš gribēja bērnu tieši no viņas. Kas notika? Kāzu dienā bija tāda tradīcija – līgavu pie līgavaiņa ievest tumsā. Un Rāheles vietā pie Jēkaba ieveda viņas māsu Lea. Pēc septiņu gadu kalpošanas Lābans Jēkabam iesmērēja māsu. Bībele saka – Lea bija bālas acis. Pamostoties viņš atklāja, ka viņš ir gulējis ar Lea, nevis Rāheli. Lābans bija viltīgs un nekrietns vīrs, viņš teica: „Mums tā nav pieņemts, ka vispirms izprecina jaunāko meitu, bet gan vecāko.” Jēkabs par Rāheli bija jākalpo vēl 7 gadi. Viņš nokalpoja vēl septiņus gadus, dabūja savu Rāheli. Pēc tam vēl 6 gadus viņš kalpoja par savu algu, un dabūja to, jo Dievs viņam to palīdzēja dabūt. Jēkabs atnāca tikai pēc Rāheles, bet kopā nokalpoja 20 gadus. Viņš sava tēva vīzijas piepildījumu redzēja tikai caur Rāheli, un caur Jāzepu. Viņš redzēja, ka viņa izvēlētajai meitenei piedzims dēls, un viņš nodos savu vīziju tālāk dēlam, kurš to turpinās. Bet ir arī Lea, un sievas savā starpā sāka sacensties – kura vairāk dzemdēs bērnus. Jēkaba ģimenē bija ļoti neveselīga atmosfēra. Bērni dzima sacensībā. Rāhele sākumā izrādījās neauglīga, bet Dievs atvēra viņas klēpi, un piedzima Jāzeps – mīlestības bērns. Jēkabs nesaistīja savus sapņus ar Lea bērniem, bet gan ar savu sievu Rāheli. Tad, kad piedzima Jāzeps, Jēkabs nolēma doties projām no Lābana. Ko tas nozīmē? Viņš sagaidīja savu dēlu, savas vīzijas turpinātāju, no Rāheles, un devās tālāk, prom no šīs zemes, lai piepildītu vīziju, kuru Dievs viņam bija uzticējis: vairoties un augļoties.
Jāzeps bija mīlestības bērns. Un tu zini, ka tu esi piedzimis mīlestībā. Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, jo tik ļoti Dievs ir tevi mīlējis… Tu biji Dieva sirdī, pirms tu piedzimi. Tas nav izskaidrojams ar cilvēka prātu, bet Viņš jau zināja mūs. Dieva vārds saka: „Vai var būt lielāka mīlestība par to, ka kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem?” Dievs nāca miesā, panesa pazemojumu un mokas, mira pie krusta un augšāmcēlās, – tā ir ļoti augsta cena, ko mēs ar prātu nevaram saprast. Es to nesaku tāpēc, lai tevi iežēlinātu, bet, lai tu saprastu, kāda ir Dievs mīlestība. Dievs mīl tevi! Un tie nav vienkārši tukši vārdi. Jēzus mīl tevi.
Kad es deviņdesmitajos gados sēdēju cietumā, mani apraudzīt atnāca mana mamma. Viņa man iedeva dzeltenas uzlīmītes ar smaidiņu un uzrakstu: „Jēzus tevi mīl.” Es uzlīmēju to uz sava naktsskapīša, vāļājos pa gultu un lasīju, ka Jēzus mani mīl. Kā Viņš mani mīl? Kur Viņš mani mīl? Kas ir Jēzus? Es domāju par šiem vārdiem. Manuprāt, šī uzlīmīte bija Dieva vārda sēkla, kas lika man domāt, kā tad Jēzus mani mīl, līdz izdomāju. Pēc vairākiem gadiem es piedzīvoju Viņa mīlestību! Dievs ir mīlestība. Mīlestība ir pāri visam.
Ja tu esi šeit un esi glābts, tas ir no Dieva mīlestības uz tevi. Tu esi mīlestības bērns. Tos bērnus, kurus vecāki ļoti gaida, viņi lolo, lutina un sargā kā savu acu raugu, kā Dievam azotē. Ir brīnišķīgi piedzimt mīlošā ģimenē, kurā tevi vērtē, ceļ, par tevi rūpējas, kur tev nekā netrūkst, tev ir viss labākais, un tu zini, ka tevi mīl. Es runāju par reālu Dieva mīlestību. Jāzeps piedzima mīlestībā. Tās nebija tikai sajūtas vai tukši vārdi, tie bija reāli lēmumi. Rāhele un Jēkabs ļoti gaidīja Jāzepu. Pēc divdesmit gadu darba Jāzeps devās no tā projām tikai tad, kad piedzima Jāzeps. Viņš gaidīja šo brīdi.
Kad Jēkabs atgriezās no savas kalpošanas mājās, viņam bija jātiekas ar savu brāli Ēsavu, ar kuru viņš bija naidā. Viņš baidījās, ka brālis neuzbrūk viņam. Viņš izdomāja viltību-gudrību. Viņš savus kalpus sūtīja sev pa priekšu, lai tie pirmie satiek Ēsavu un cieš no viņa dusmām. Bet savus tuvākos un mīļākos cilvēkus Jēkabs nolika sev tuvāk. Jāzepu ar Rāheli viņš nolika pēdējos, sev aizmugurē. Tas norāda uz to, ka viņš viņus īpaši mīlēja un par viņiem īpaši rūpējās. Viņiem tika īpaša uzmanība. Vēlāk, kad Jāzepam bija septiņpadsmit gadi, viņa tēvs apģērba viņu īpaši skaistās drēbēs, tie bija īpaši, krāsaini svārki. Es izpētīju to, ko tajā laikā nozīmē šāds apģērbs. Pēc arheoloģisko izrakumu sniegtās informācijas tādi svārki bija tikai elitāriem cilvēkiem – augstmaņiem, valdniekiem. Jāzeps savā dēlā redzēja valdnieku! Viņš ticēja savam dēlam, loloja to, zināja viņa misiju. Visas viņa cerības bija ar viņa dēlu. Viņš bija gribēts dēls. Jēkabs audzināja dēlu, kuram nebūs nekas neiespējams. Man tev ir laba ziņa. Tu esi šeit, un tu esi gribēts bērns. Par tevi īpaši rūpējas, tev ir īpaša uzmanība, jo tu esi mīlestība dzimis no Kristus, un šeit tev ir mācītājs un tavi garīgie vadītāji. Tu esi manis gribēts. Vai nav jauki to apzināties? Tu neesi nācis pasaulē nejauši. Ikviens cilvēks no saviem vecākiem labprāt dzirdētu vārdus: „Mēs tevi ļoti gribējām.” Vai pat: „Mēs tevi ļoti gribējām, bet nevarējām uztaisīt. Mēs lūdzām Dievu, gājām pie ārstiem, un sagaidījām tevi.” Neviens negribētu dzirdēt, ka viņš ir nejaušs gadījums vai kļūda. Un tu esi manis gribēts, jo es esmu šīs draudzes mācītājs, un garā es tevi vēlējos, un tāpēc tu esi šeit. Bez mācītāja nav draudzes, tāpat kā bez tēva nav bērns. Tie cilvēki, kas personīgi tevi ir pieveduši pie Dieva, tevi ir gribējuši, viņi par tevi ir lūguši un domājuši. Viņi tevi jau ir redzējuši kā jaunpiedzimušu un izmainītu cilvēku. Tu esi gribēts šajā draudzē. Āmen! Vakar es runāju ar kādu vīru. Viņš teica: „Kāds man tagad ir prieks! Es pievedu savu pirmo cilvēku pie Dieva.” Es atbildēju: „Tagad tu zini, kāpēc es vienmēr priecājos!” Esmu daudzus cilvēkus pievedis pie Dieva. Tagad tu zini, kāpēc es kalpoju Dievam. Kāds prieks ir kalpot Dievam, kad tu atved cilvēkus pie Dieva! Tu kļūsti viņam par tēvu vai māti. Tu garīgajā pasaulē dzemdē jaunu, izglābtu, no velna izrautu cilvēku. Šis cilvēks ir izrauts no elles un pārcelts Dieva valstībā. Cilvēku dzīves mainās. Tu priecājies? Plāno savu grupiņu? Garīgi tu gribēji šo cilvēku, ja tu viņu negribētu, viņš šeit nebūtu. Tāpat Jāzeps bija mīlēts un gribēts bērns.
Maniem augšstāva kaimiņiem Siguldā ir rīta rutīna. Aptuveni pēc sešiem no rīta sāk bļaut viens bērns. Pēc tam viņu uz kaut kurieni aizved. Es nezinu, uz kurieni, jo mēs ar kaimiņiem daudz nerunājam. Es domāju, ka viņu aizved uz bērnudārzu. Kad pirmais jau ir prom, otrs bērns sāk brēkt, tikai klusākā balsī. Man tā šķiet, ka atnāk ome viņu auklēt. Tad ir miers, izņemot pēdiņu dipoņu pa grīdu virs manas galvas. Vēl joprojām ir rīts, kad durvis atkal noklaudz, un viņi aiziet. Pēc tam sākas cits teātris. Kaimiņiem ir sunītis Krūzo. Viņš čurā uz manas mašīnas riepām. Es šo lietu vēl neesmu nokārtojis. Reiz sunītis sajauca dzīvokļus un ieskrēja pie mums. Tātad rīta cēliens turpinās ar Krūzo gaudošanu. Viņš ir atstāts viens pats mājās… Mana sapratne par to, kas ir mīlestība, ir citādāka. Tā ir cita, nekā aizvest uz bērnudārzu, atstāt omei vai atstāt vienu pašu mājās. Es negribu, lai kāds kaut kur ir atstāts viens un raud. Es negribu, lai kādu ved prom, un atkal ved prom, un atkal ved prom. Prom no mammas, prom no tēta. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Tu esi gribēts un mīlēts.
Ja tu varbūt nesaproti, kas ir Dieva mīlestība, tad vismaz tev ir garīgais vadītājs un tu esi mājas grupiņā. Varbūt tu to līdz šim neesi novērtējis, bet tā ir Dieva mīlestība. Tu esi gribēts un gaidīts šajā grupiņā. Arī tad, ka tu rādi zobus, tevi gaida. Protams, ka tevi arī var patriekt, ja tu aizrausies ar ilkņu demonstrēšanu, lai tu neapēd grupiņu. Tā ir vadītāja mīlestība pret pārējiem cilvēkiem. Ja tu esi draudzē, un šeit sludina Dieva vārdu, un tev ir, kur paēst garīgo barību, tā ir Dieva mīlestība. Tas, ka Jēzus par tevi ir nomiris un augšāmcēlies, – tā ir Dieva mīlestība. Tas, ka tu ej Bībeles skolā par brīvu, ir Dieva mīlestība. Parasti Bībeles skolas ir par maksu. No tevis pat naudu neņem. Man Dievs saka – bez maksas esi saņēmis, bez maksas tev ir jādod. Un es tā arī daru. Ja tev māca Dieva vārdu un tev ir vadītājs, kurš tev visu to skaidro, tā ir Dieva mīlestība. Kad tev ir, kam piezvanīt un izstāstīt savas bēdas un savus priekus, – tā ir Dieva mīlestība. Tu esi gribēts, un par tevi rūpējas. Un ir tādi cilvēki, kas nepieņem Dieva mīlestību, kas vienmēr rāda zobus. Es tev nevaru palīdzēt. Tāds bija arī Jēkaba vecākais dēls Rūbens. Viņš gulēja ar sava tēva sievu. Tikai viens no visiem dēliem bija uzticams savam tētim, un tas bija Jāzeps. Dieva mīlestība ir jāpieņem. Varbūt tu domā: „Kāpēc mans vadītājs atkal man zvana? Kas man ir jārunā, kas man ir jāstāsta? Es tev tā ļoti nevaru palīdzēt, ja tu pats to nesaproti. Tev ir iespēja būt Dieva mīlestības plānā. Tu esi gribēts.
Tēma ir „Jāzeps – sapņotājs”.
„Un viņš novietoja kalpones un viņu bērnus priekšgalā, bet aiz viņām Leu un tās bērnus, bet Rahēli un Jāzepu aiz viņiem.” (1. Mozus 33:2)
Kad Jēkabs devās pie sava brāļa Ēsava, reāli draudēja briesmas visai viņa ģimenei, kalpiem, mantai un paša dzīvībai, viņš novietoja kalpus ar ģimenēm priekšgalā, bet aiz viņiem Leu un tās bērnus, bet Rāheli un Jāzepu aiz viņiem, tuvāk sev. Tas norāda uz to, ko viņš mīl vairāk un par ko rūpējas vairāk. Jāzeps bija īpašs bērns, un viņš to zināja. Jāzeps īpašs bija tādēļ, ka tēvs viņu redzēja kā īpašu. Es tev gribu pateikt, ka tu esi īpašs. Visas šīs dārgas drēbes un priviliģētais stāvoklis, norāda uz to, ka tēvs skatījās uz viņu kā uz īpašu bērnu. Tēvs ticēja, ka bērns var ticēt un sasniegt panākumus. Arī es kā mācītājs savā komandā neesmu izvēlējies kādus cilvēkus tāpat, prieka pēc, bet gan tāpēc, ka es ticu viņiem. Es ticu, ka viņi var ieņemt to vietu, kuru Dievs viņiem ir paredzējis. Es ticu, ka viņi var būt bagāti, auglīgi, svētīti, un es mīlu viņus – tā, kā es māku, tā es mīlu. Es mācos to darīt, es to daru, viņi man ir īpaši. Un viņiem īpaši esat jūs. Man visi kopā ir īpaši. Cilvēki manā komandā ir tie, kuriem ir ticu un kurus es lutinu, pārāk daudz. Tieši šādi cilvēki, uz kuriem tēvs, garīgais vadītājs skatās kā uz īpašiem, tic viņiem, izmaina vēsturi.
Kādas bija galvenās Jāzepa rakstura īpašības? Mēs šī un vēl citas apskatīsim tuvāk.
1. Ar Jāzepu bija Dievs. Ne viņš pats sevi pacēla, ne viņš pats sevi izmainīja, bet viņš nevarēja būt mīlēts, ja nebūtu Dievs, Kurš darbojās viņa dzīvē. Tas ir pats svarīgākais.
2. Jāzeps bija dievbijīgs. Es to redzu Dieva vārdā.
3. Jāzeps bija uzticams. Uzticams Dievam, savam tēvam.
4. Jāzepam bija vīzija. Viņš redzēja to, ka viņš būs valdnieks. Viņš redzēja savu vietu Dieva vīzijā un gāja uz to.
5. Jāzeps maksāja lielu cenu. Tātad, ja tu gribi no verga kļūt par valdnieku, – gan pār savu dzīvi, gan finansēm, – ja tu gribi vairoties, augļoties un izpildīt Dieva gribu, lai Dievs tevi lieto varenā veidā, lai tu kļūsti par grupu tīkla vadītāju, kas daudzus ieved gaismā, tad tev vajag būt ar Dievu, būt dievbijīgam, uzticamam, ar vīziju un maksāt cenu par iešanu tajā.
Līdz septiņpadsmit gadu vecumam jaunākais Jāzeps ganīja savu brāļu sīklopus. Viņa brāļi, Israēla ciltstēvi, grēkoja. Ko darīja Jāzeps? Viņš visu izstāstīja tēvam. Jāzeps bija tēva mīlulis. Jāzeps bija izaudzināts dievbijīgs, viņš bija pilnīgi uzticams savam tēvam, Dievam, un tikai pēc tam brāļiem. Viņš redzēja, ka viņa brāļi neciena tēvu, viņi dara nepareizas lietas. Par brāļiem apkārtnē bija slikta slava. Es redzu Bībelē, ka viņš no brāļu sīklopu gana kļūst par viņu pārraugu. Jēkabs sūtīja Jāzepu pie brāļiem, kuri ganīja savus lopus, apraudzīt viņus, un pēc tam nākt atpakaļ un izstāstīt to viņam. Tēvs uzticējās Jāzepam, bet viņa brāļiem neuzticējās. Viņš bija tēva uzticības persona. Jāzeps arī bija labi ģērbies un glīts pēc skata. Tēva mīlulis. Esi uzticams savam garīgajam vadītājam. Katrā draudzē ir mācītājs. Esi uzticams savam mācītājam, pēc tam saviem brāļiem un māsām. Esi uzticams savai draudzei, un tā būs tavu panākumu atslēga. Ja tu gribi, lai Dievs svaidījumā tevi lieto, esi uzticams savai draudzei. Un, ja tavs vadītājs vai vadītāja palīgs grupiņā runā kaut ko citu vai stāsta pretēji tam, kā stāsta mācītājs, tad nāc pie manis un izstāsti to man. Tieši tevi Dievs lietos. Ne tos, kas domā: „Es negribu būt stukačs.” Viņus Dievs nelietos. Neuzticamus cilvēkus Dievs nelieto. Esi uzticams pār mazumu, un Dievs tad tevi iecels pār lielumu. Ja tu redzi nepareizas lietas, tev ir jārunā, jāizstāsta, tev nav jāaizstāv grēks, jo klusēšana ir piekrišana. Ja cilvēks aprunā vai grēko, un tu par to klusē, tad tu to atbalsti un kļūsti tāds pats. Rezultātā tavs aicinājums, veiksme un svaidījums ir aprakts. Dievs nevar tevi lietot un būt ar tevi. Dievs nevar būt kopā ar neuzticamu cilvēku.
Vēlāk, pārdots verdzībā uz Ēģipti, Jāzeps kļuva par faraona miesas sardzes priekšnieka vergu. Viss, ko viņš darīja, viņam labi izdevās. Jo tas Kungs bija ar viņu. Viņam bija Dieva gudrība, viņš visu prata organizēt un izdarīt. Viņa priekšnieks paaugstināja Jāzepu pār visu savu namu. Pat verdzībā esot, Jāzeps bija priekšnieks. Viņš bija uzticams tēvam un pēc tam arī savam darba devējam. Viņa boss bija augstu stāvoša persona, kā ministrs. Miesas sardzes priekšnieka sieva iekāroja Jāzepu. Viņa nāca pie Jāzepa, kad vīrs to neredzēja, un teica: „Guli ar mani, guli ar mani!” Jāzeps teica: „Kā lai es grēkoju pret Dievu un savu priekšnieku?” Viņš bija pilnībā uzticams savam darba devējam. Un vēlāk faraons viņu paaugstina par valdnieku pār visu Ēģipti. Faraons teica: „Vai ir vēl uzticamāks vīrs par šo?” Lūk, kāpēc faraons viņu izraudzījās. Dievs bija ar Jāzepu. „Vai ir vēl kāds, kuram ir Dieva Gars kā Jāzepam?” Un tāpēc, ka viņš bija uzticams, tāpēc jau Dieva Gars bija ar viņu. Uzticamība ir panākumu garants. Uzticamība ir pamats tam, ka Dievs tevi lietos. Tad Dievs tevi svētīs it visās lietās.
Atgriezīsimies tālākā pagātnē – pirms viņš kļuva par ķēniņu. Bībelē ir rakstīts, ka tajā dienā, kad Jēkabs atstāja Lābana namu kopā ar savu sievu Rāheli un Jāzepu, Rāhele bija nozagusi savam tēvam terafīmu jeb dieviņus, kā tas tiek tulkots jaunajā tulkojumā. Rāhele bija nozagusi savam tēvam elkudievu, un tas norāda uz to, ka Jēkaba sieva bija pagāns. Viņa ticēja vēl citiem dieviem ārpus Jēkaba Dieva. Tēvs dzinās viņiem pakaļ, gandrīz izcēlās karš šī elkudieva dēļ. Tāda bija Jāzepa bērnība – viņa mamma bija pagāns. Tas, ko bērnam līdz 3 gadu vecumam ieliek, tas paliek uz visu mūžu. Mūsos katrā kaut kas ir ticis ielikts, citam kas labāks, citam sliktāks, un tas nosaka visu mūsu dzīvi. Neskatoties uz to, kāda bija tava bērnība, tad, kad Jēzus mira pie krusta, Viņš tika nolādēts un atstums no Dieva tevis dēļ, lai tu tiktu pieņemts, un caur Kristus upuri visi senču lāsti tiek izārdīti. Nav svarīgi, ko vecāki tevī ir ielikuši, Jēzus anulē visu negatīvo informāciju. Nav tāda attaisnojuma „es tāds esmu, jo mani tādu izaudzināja”. Jēzus to visu ir anulējis un izdzēsis. Jāzeps sasniedza panākumus, izpildīja Dieva plānu, Dieva misiju un kļuva par tādu cilvēku, kuram mēs gribam līdzināties, neatkarīgi no tā, ka mamma bija pagāns. Nesaki, ka tu netici Dievam tādēļ, ka bērnībā tev par viņu neviens nestāstīja. Arī man neviens nestāstīja, un tad, kad es gāju pie mammas ar jautājumu, kas būs, kad es nomiršu, mamma atbildēja: „Nekas nebūs, viss beigsies, un būs tikai tumsa.” Jau kā bērns es nespēju to pieņemt, – ka tā pēkšņi viss varētu beigties un ka vairs nekas nebūs. Es zināju, ka ir kaut kas vairāk, nekā es esmu šodien.
Rāhele, Jāzepa māte, dzemdēja otru bērnu un to nosauca par Benjamīnu, kas tulkojumā nozīmē „sāpju bērns”. Tā viņu nosauca tādēļ, ka Rāhele dzemdībās nomira. Jāzeps, bērns būdams, pazaudēja savu māti. Pirms Rāheles nāves Jēkabs izdarīja tā, ka visi atteicās no elkiem, tostarp arī Rāhele, un viņa nepalika pagāns. Tātad Rāhele nomira, un mēs zinām, ka katrs bērns, kas audzis nepilnvērtīgā ģimenē, ir bērns ar problēmām. Ikviens bērns, kuram nav abi vecāki, būs traumēts, un viņam būs problēmas. Gandrīz 100% no cilvēkiem, kas sēž cietumos, kaut kas nav bijis kārtībā ģimenē – nav bijusi mamma vai tētis, vai arī cilvēks bijis no bērnu nama. Liela daļa cilvēku, kuri uzauguši bērnu namos, kļūst par noziedzniekiem. Mans tēvs nomira, kad man bija 4 gadi, un es zinu, ka tur sākās mana problēma, tas bija iemesls, kādēļ es kļuvu tāds, kāds es kļuvu. Ar patēvu, kas ienāca manā dzīvē, manas attiecības nebija nekādas, gan es viņu, gan viņš mani nemīlēja, es viņu ienīdu. Papildus tam, ka mēs jau tā bijām bez Dieva, man nebija tētis un bija tāds patēvs, kurš labāk vispār varēja nebūt. Man bija kroplīga ģimene. Es izaugu par narkomānu un dzērāju. Es meklēju mīlestību kaut kur citur, jo ģimenē tās man nebija tādā veidā, kādā Dievs to gribēja. Lielai daļai no mums problēmu cēloņi jāmeklē tieši bērnībā. Iespējams, ka tev ir nodarīts pāri, ka tu esi seksuāli izmantots vai kā citādāk ietekmēts, taču atceries, ka tevi nekas neapturēs. Jāzeps, kuru nebija šķīstījušas Jēzus asinis, kurš bija uzaudzis ar pagānu mammu un pēc tam piedzīvojis viņas nāvi, varēja kļūt par to, par ko viņu vēlējās redzēt Dievs. Tu vari ieiet Dieva gribā, tu vari saņemt visus Dieva apsolījumus, tu vari būt spēcīgs, svētīts, svaidīts un bagāts, tu vari vairoties savās grupiņās, tu vari pārvarēt jebkādu nepilnvērtību, jebkādus šķēršļus, jo Dievs tev ir devis spēku, ka tu vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam.
Vārds „Jāzeps”, ko viņa māte viņam piešķīra, ir ar pretēju nozīmi nekā viņa brālim Benjamīnam. Benjamīns bija sāpju bērns, un tāds viņš arī bija – tēvs pravietoja, ka viņš būs kā plēsīgs vilks, tieši tāds viņš arī kļuva, un tieši šo Benjamīna cilti Izraēlam vēlāk vajadzēja gandrīz iznīcināt, jo tie darīja ļoti smagus grēkus. Visa sākums tam bija nepilnvērtīgā ģimenē. Jāzepa vārds ir saistīts ar vairošanos, jo, kad Jāzeps piedzima, viņa māte teica: „Lai Dievs dod man vēl vienu bērnu!” Mīlestības bērns piedzima ar mērķi vairoties. Arī tavas dzīves mērķim un vīzijai ir jābūt vairoties itin visā.
Apmēram 17 gadu vecumā Jāzeps redzēja sapni un izstāstīja to brāļiem. Viņš redzēja, ka ap viņu 11 labības kūlīši ir nokrituši zemē, bet viņa kūlītis stāv. Tas nozīmēja, ka viņa 11 brāļi klanījās Jāzepa priekšā. Viņš jau bija tēva luteklītis, kuram bija piešķirti raibie svārki, un brāļi viņu par to ienīda, taču, dzirdot šo sapni, tie viņu ienīda vēl vairāk. Otrais sapnis, ko viņš redzēja no Dieva, bija, ka saule un mēness, un zvaigznes klanās viņa priekšā. Jāzepa tēvs viņam sacīja: „Jāzep, tu gribi teikt, ka man, tavam tēvam, un tavai mātei, un taviem brāļiem ir jāklanās tavā priekšā?” Jāzeps zināja, ka viņam to rādīja Dievs. Tēvs norāja Jāzepu, taču Bībelē ir rakstīts, ka viņš Jāzepa vārdus paturēja prātā. Tas nozīmē, ka Jēkabs piekoriģēja Jāzepa vīziju, lai viņš nepaliktu augstprātīgs, lai viņš saprastu, ka viņš būs Jēkaba vīzijas turpinātājs. Arī tev ir vajadzīgs kāds, kas piekoriģē tavu vīziju. Es sludinu par to, ka tev ir jāsatver vīzija, jāierauga savs lūgšanu rezultāts, taču tev rodas daudz jautājumu, kā to izdarīt – lūk, tev ir savs vadītājs, no kura tu saņemsi visas atbildes, kurš piekoriģēs tavu vīziju. Mums ir jāiztēlojas lūgšanu atbilde, jālūdz par to un jāpateicas par to. Jāzeps sapņoja sapņus, viņam bija skaidra vīzija. Tev ir jāredz sava vīzija, jāiet un jāmaksā cena, lai to sasniegtu.
Dieva vīzija ir glābta Latvija, kas Jēzus asinīs šķīstīta baltāka par sniegu. Arī uz citām lietām, piemēram, labklājību un veselību, ir jāredz vīzija, taču pats svarīgākais ir Dieva Valstības celšana. Vīzija noturēs tevi pie dzīvības, vīzija tevi pacels. Tieši vīzija bija tā, kas Jāzepam palīdzēja iziet cauri visām grūtībām un kļūt par to, par ko viņš kļuva. Tad, kad tev ir vīzija no Dieva, tev ir ienaidnieki. Tajā dienā, kad tēvs sūtīja Jāzepu pārbaudīt, kā klājas brāļiem, viņi Jāzepu iztālēm ieraudzīja un sacīja: „Redz, kur tas sapņotājs!” Lielākā daļa cilvēku ir pelēkā masa, kuriem nav vīzijas un saprašanas, tā ir kontrolējamā masa, kuri tic visam, ko dzird televīzijā vai citur. Tu neesi radīts, lai būtu tāds! Tev ir vīzija, kas dara tevi par veiksmīgu un ticīgu cilvēku, par Gara svaidītu cilvēku. Ar tevi ir Dievs, ja tev ir vīzija un ja tu tajā ej. Ja viss, ko tu savā dzīvē dari, ir saistīts ar cilvēku glābšanu, ar tevi ir Dievs. Dievs tevi cels caur tavu vīziju un redzējumu. Taču tev būs ienaidnieki. Pelēkā masa jeb „bidlas” (krievu val.) ir gatavi radīt tev problēmas. Tā tas notika arī Ukrainā, kurā šobrīd ir karš – augstākstāvošie meloja, un „bidlas” šiem meliem ticēja. Tev būs ienaidnieki tavas vīzijas dēļ, un arī Jāzepu brāļi gribēja nogalināt. Viņi to gandrīz arī izdarīja, taču Rūbens iestājās par to, lai viņu nenogalina. Brāļi Jāzepu iemeta bedrē, un pēc tam, kad garām gāja karavāna, viņi to pārdeva verdzībā. Šī karavāna Jāzepu pēc tam pārdeva ēģiptietim Potifaram, faraona miesassardzes priekšniekam. Jāzepa skaisto apģērbu brāļi saplēsa, nokāva āzi, un tā asinīs šo apģērbu izmērcēja, aiznesa tēvam un sacīja, ka Jāzeps, viņa mīļotais dēls, ir miris. Ja Dievs tevi ir aicinājis uz lieliem darbiem, tev būs liela pretestība, taču ar tevi ir Dievs. Bībele saka, ka it visur, kur Jāzeps bija, tur ar viņu bija Dievs. Visur, kur Jāzeps gāja, caur viņu tika svētīti darba devēji un cilvēki visapkārt, tostarp arī Potifars. Visur, kur tu iesi, cilvēki tiks svētīti. Ja tu esi svaidīts, tad brīdī, kad tu strādāsi ar vīziju, tavam priekšniekam viss veiksies, un viņš tevi paaugstinās. Ja tu ilgstoši esi vienā darbavietā, un nav pat mazākās domas par paaugstināšanu, tad der padomāt, vai tu tiešām esi svaidīts, vai esi Dieva vīzijā, vai esi pareizā vietā. Tavam priekšniekam ir jāredz, ka viss tiek svētīts caur tevi. Piemēram, es esmu šīš draudzes mācītājs, un caur mani Dievs tevi svētī. Kad es ievācos mājā, kur šobrīd Siguldā dzīvoju, tur nebija ne stāvlaukums, ne remonts, tā bija parasta padomju laiku māja. Tagad šai mājai ir saules baterijas, tā ir nosiltināta un izremontēta, pie mājas ir izveidots laukums. Dievs svētī caur mani, bet šie cilvēki to nemaz nezina. Visur, kur tu ievāksies, tur Dievs svētīs.
Kad Potifara sieva gribēja savaldzināt Jāzepu, viņš nepadevās, un viņa apsūdzēja viņu izvarošanā. Potifars ieslodzīja Jāzepu cietumā, taču viss, ko viņš tur darīja, viņam labi izdevās, jo Tas Kungs bija ar viņu, un, kad cietuma priekšnieks to redzēja, viņš iecēla Jāzepu savā vietā kā vietnieku. Jāzeps bija cietuma priekšnieka vietnieks. Pēcāk viņu ievēroja arī faraons. Faraonam bija kāds sapnis, kurš liecināja par to, ka būs bads Ēģiptes zemē 7 gadus. Sapnī viņš redzēja, ka 7 kārnās govis apēd 7 treknās govis, bet viņš pats nespēja šo sapni izskaidrot. Jāzeps tika atvests pie faraona, jo viņš jau bija skaidrojis sapņus un viņam bija Dieva gudrība, un faraons viņam sacīja: „Es esmu dzirdējis, ka tu sapņus spējot izskaidrot.” Jāzeps sacīja: „Es sapņus nespēju izskaidrot, bet, ja Dievs gribēs, Viņš izskaidros.” Jāzeps vienmēr norādīja uz Dievu, viņš bija dievbijīgs. Viņš nepadevās kārdinājumiem, viņš dzīvoja svētu dzīvi. Dzīvo arī tu svētu dzīvi, un Dievs būs ar tevi. Jāzeps vienmēr norādīja, ka ne viņš pats saviem spēkiem ko sasniedzis, bet gan Dievs. Ņemot vērā Jāzepa uzticamību, faraons viņam sacīja: „Vai var būt vēl kāds uzticamāks par tevi? Tu būsi nākamais aiz manis.”
„Un faraons sacīja saviem kalpiem: “Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?” Un faraons sacīja Jāzepam: “Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.” Un faraons sacīja Jāzepam: “Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi.” Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu. Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kas tam bija, un lika saukt viņa priekšā: “Metieties ceļos!” Tā viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. Un faraons sacīja Jāzepam: “Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.”” (1. Mozus 41:38-44)
Vēl tikko viņš bija cietumā, taču jau nākamajā mirklī visa Ēģipte metas viņa priekšā ceļos. Jāzepam bija 30 gadi, un viņš bija otrais cilvēks Ēģiptē aiz faraona. Jāzeps bija samaksājis cenu cietumā un verdzībā savas vīzijas dēļ, taču Tas Kungs bija ar viņu. Nepietiek tikai redzēt, ir jāmaksā cena. Ir jāstrādā, lai realizētu savus mērķus, Dieva mērķus. Faraons Jāzepam par sievu deva pagānu priestera meitu Asnāti. Jāzepa sieva bija nevis vienkārši pagānu sieviete, bet elku priestera, sātanista, meita. Es nekur Bībelē neredzu, ka tādēļ, ka viņa sieva bija sātaniste, viņam būtu kādas problēmas. Mūsdienās ir tā – kad viens tic Dievam, taču otrs nē, bērni kļūst nekontrolējami. Jāzepam tā nebija. Viņam no Asnātes piedzima divi dēli, Eiframs un Manase, un viņi kļuva par divām ciltīm, kas bija cēlušies no Jāzepa. Bībelē Dievs visu Izraēla tautu sauc „Mans dārgais Eiframs”, un nekādi sātanisti tur nevarēja savu roku pielikt, jo ar Jāzepu bija Tas Kungs. Nav svarīgi, ka tava sieva vai vīrs netic Dievam vai ir remdens, nav svarīgi, kāds sātanists viņa vai viņš ir, Dievs ir ar tevi, tev nekas nav neiespējams un tu izdarīsi savu misiju līdz galam. Tavi bērni būs tur, kur tu gribi, lai viņi ir. Bērni kalpos, ja tu gribēsi, lai viņi kalpo. Būs tā, kā tu gribi, jo ar tevi ir Dievs. Pateicoties Kristum, tev nav nekas neiespējams. Nekādas lietas, ne esošās, ne nākošās, nevar tevi šķirt no Dieva mīlestības un no panākumiem. Beidz stāstīt sev pasakas un pārtrauc negatīvu apliecināšanu savā prātā, jo tev nav nekas neiespējams. Ej un izdari to, jo tu vari. Esi uzticams un dievbijīgs, redzi vīziju, skaties uz to, maksā cenu un ieej tajā. Dievs ir ar tevi, un Viņš tevi cels. Tev ir svaidījums no Svētā.
Kad piedzima Eiframs un Manase, viņiem tika iedoti šādi interesanti vārdi.
„Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu: Manase, jo viņš teica: “Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un mana tēva namu.” Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims, jo: “Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē.”” (1.Mozus 41:51-52)
Jāzeps piedeva brāļiem, un viņš sacīja: „Manā posta zemē Dievs darīja mani auglīgu.” Viņš skatījās pozitīvi aboslūti uz visu, viņam bija vīzija, viņam bija Dievs. Jāzeps zināja, ka par spīti visam, kas ar viņu bija noticis, viņš ir un būs auglīgs. Nav nepārvaramu apstākļu. Manase nozīmēja „aizmirst visus manus grūtumus un tēva namu”, tas nozīmē, ka Jāzeps neatļāvās nepiedošanu savā sirdī. Viņš bija ticis atstumts, vispirms nomira viņa māte, pēc tam brāļi mēģināja viņu nogalināt un pārdeva verdzībā, taču viņš to visu aizmirsa. Jāzeps nekavējās pagātnē, bet domāja par nākotni. Dieva vīzija skatās nākotnē, tā sniedzas nākotnē, ne pagātnē. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi gribēts, un Dievs ir ar tevi. Jāzeps atveda visu savu ģimeni, 70 cilvēkus, uz Ēģipti, kurā viņš faktiski bija valdnieks, un tādā veidā izglāba Izraēlu no iznīkšanas. Jāzeps nodzīvoja ilgu mūžu, 110 gadus.
„Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” ” (1. Mozus 50:24)
Jāzeps redzēja, ka pēc 400 gadiem Izraēla tauta būs miljoni. Viņa sirdī bija Dieva griba, Dieva redzējums, viņš redzēja, ka Izraēls savairosies un izies no šīs zemes, un kļūs par varenu tautu. Viņš to redzēja pirms nāves, viņam bija vīzija, viņš skatījās uz priekšu. Viņam šī vīzija bija ne tikai sapnis, bet viņš tai patiešām ticēja. Viņš pravietoja, ka Izraēla tauta tiks izvesta no Ēģiptes zemes.
„Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: “Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes.” Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā. ” (1. Mozus 50:25-26)
Jāzeps negribēja palikt Ēģiptē. Kad Jēkabs nomira, viņu iebalzamēja, un arī Jāzepu pašu iebalzamēja. Jāzeps tā ticēja šai vīzijai, kas bija viņā, ka viņš sacīja: „Kad jūs iziesit no šejienes, neatstājiet manus kaulus te, bet ņemiet tos līdzi.” Pēc 400 gadiem varenā Izraēla tauta, kas bija savairojusies, Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes.
„Mozus arī paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas israēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: Dievs jūs lūkodams uzlūkos; tad paņemiet manus kaulus līdzi no šejienes.” (2. Mozus 13:19)
Es gribu, lai šī vīzija, ka Dievs tevi svētīdams svētīs un vairodams vairos, būtu tavā sirdī, lai tā pirmkārt būtu vērsta uz Dieva mērķi glābt cilvēkus. Es gribu, lai tu tici šai vīzijai tāpat, kā Jāzeps ticēja. Tu kļūsi par tādu, kāds kļuva Jāzeps un pat vēl vairāk. Iedomājies, kā Jāzepa vīzija piepildījās, kad pēc 400 gadiem Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes, kā naktī viņiem pa priekšu gāja Dievs kā uguns stabs, dienā kā mākonis, un viņi līdzi nesa savu vīzijas nesēju Jāzepu. Viņi paši to nesasniedza, – kāds ticēja par viņiem, kāds mīlēja viņus, kāds redzēja viņus.
„Ar Savu spēcīgo elkoni Tu esi atpestījis Savu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus.” (Psalms 77:16)
Izraēls tiek attiecināts kā Jāzepa dēli. Neviens cits no brāļiem, bet tieši Jāzeps kļuva par vadītāju, par to, kuru piemin. Tas notika tādēļ, ka Jāzepam bija vīzija, un viņš bija uzticams. Viņš bija dievbijīgs, un viņš maksāja cenu, un ar viņu bija Dievs. Tev ir vajadzīga vīzija, redzējums un ticība šim redzējumam.
„Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” (Jāņa 4:35)
Jēzus pavēle ir pacelt acis un ieraudzīt, uzzīmēt savā iztēlē vīziju. Jongi Čo to sauc par ceturto dimensiju, tā ir Svētā Gara valoda. Ieraugi cilvēkus, kas vēlas no tevis dzirdēt evaņģēliju, redzi cilvēkus, kas apmeklē tavu mājas grupiņu. Redzi sevi kā lielas mājas grupas vadītāju, kā mājas grupu tīklu vadītāju. Redzi savus kaimiņus, draugus, vecākus, brāļus, māsas un tos cilvēkus, kurus tu vēl nepazīsti, glābtus, atbrīvotus un dziedinātus, redzi viņus šeit dievkalpojumā sēžam tev blakus. Tos, kas dzer, redzi kā tādus, kas nedzer, tos, kas smēķē, kā tādus, kas nesmēķē. Sagrautas ģimenes redzi kā atjaunotas un svētītas, nabagus redzi bagātus. Jēzus pavēl, lai tu pacel acis un ieraugi, ka druvas ir baltas pļaujai. Nesaki, ka cilvēki negrib dzirdēt evaņģēliju, cilvēki grib dzirdēt evaņģēliju, bet viņiem nav, kas to pasludina! Jēzus saka, ka druvas ir baltas, tas nozīmē, ka ir cilvēki, kas nāks pie Dieva, ir cilvēki, kurus tu mīlestībā iznēsāsi savā sirdī, par kuriem tu lūgsi, kuriem tu liecināsi, kurus tu mīlēsi un vedīsi pie Dieva. Pirmā Jēzus pavēle ir redzēt.
„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas (..)” (Mateja 28:19)
No sākuma mums vajag redzēt, tad lūgt un pateikties par to kā par realitāti. Katru dienu savā lūgšanu kambarī redzi šos cilvēkus, ieplāno laiku un lūdz par viņiem, līdz atnāk pārliecība, ka viņi ir izglābti, ka garīgajā pasaulē ir notikusi jaunpiedzimšana. Pēc tam ej un sludini šim cilvēkam, un viņš pieņems tavu vēsti, ja ne uzreiz, tad pēc kāda laika. Pateicies Dievam par to, ko lūdz, par kā jau notikušu faktu, un viņš būs izglābts. Kā tu lūgsi un strādāsi, tā notiks. Ieraugi to, kā tu ej pie cilvēkiem un kā viņi tevi uzklausa, kā viņi tev atsaucās, kā viņi tiek glābti un dziedināti.
Jāzeps no verga kļuva par valdnieku, jo Tas Kungs bija ar Jāzepu. Jāzeps piepildīja Dieva gribu savā dzīvē, jo viņam bija vīzija. Par Jāzepu rūpējās ne tikai Dievs, bet arī cilvēki, viņu mīlēja un viņam ticēja. Arī tev ir nepieciešams savs līderis, kurš tev tic un par tevi rūpējas. Jāzepam bija vīzija, viņš bija dievbijīgs un uzticams savam tēvam un saviem priekšniekiem. Jāzeps samaksāja pilnu cenu, lai izpildītu Dieva doto uzdevumu.
Jēzus saka, ka druvas ir baltas pļaujai, un mums ir jāiet un jādara. Dievs būs tas, kurš audzēs. Mēs redzam savu draudzi simtos un tūkstošos, draudzi katrā Latvijas pilsētā un ciematā. Mēs redzam draudzes Baltijā, Eiropā un pasaulē simtos un tūkstošos ar jaunpiedzimušiem kristiešiem. Mēs redzam sevi lielā zālē, es tur sludinu, mēs visi tur esam, mēs esam atveduši cilvēkus, mēs augam, cilvēki tiek dziedināti, aklie redz, kurlie dzird, mēmie runā un klibie lēkā, cilvēki piedzimst no augšas. Mēs redzam piepildītas lielās zāles! Mēs dabūsim visu, kas mums ir nepieciešams, jo Dievs ir ar mums! Tā ir mūsu vīzija. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe
