Mēs mācījāmies par El Elion – Dievs Visuaugstais, Dievs debess un zemes valdnieks. Mēs arī mācījāmies par Jahvi, Yahweh – Es Esmu, esošais Dievs, Adonai – Tas Kungs, Jehova, kas ir abu šo jēdzienu apvienojums. Un šodien – Jehova Šalom. Citiem vārdiem tas būtu – Tas Kungs ir miers, tas, kurš dod mieru. Jehova Šalom, Jehova ir Tas Kungs, esošais Dievs. Tas Kungs, kurš dod mieru. Bībelē ir ļoti daudz rakstvietu, gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā derībā, gandrīz katrā vēstulē apustuļi raksta, ka novēl visiem mieru.
Pāvils, pēc Dieva prāta Jēzus Kristus apustulis, svētajiem un Kristū Jēzū ticīgajiem, kas ir Efezā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. (Efeziešiem vēstule 1:1-2)
Kad Jēzus izsūtīja Savus mācekļus, tad tiem teica:
Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. (Lūkas evaņģēlijs 10:5-6)
Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem. (Lūkas evaņģēlijs 9:5)
Šalom ir assalamualaikum, tas ir faktiski parasts sveiciens austrumniekiem, miera novēlējums – labu dienu, labu rītu. Šajā gadījumā viņi saka – miers tev un miers tavam namam. Par kādu mieru ir runa, un kas ir Bībelē teikts par mieru? Miers parastā valodā ir tāds starpposms starp kariem. Tiek uzskatīts, ka kopš 1945. gada, kad beidzās Otrais Pasaules karš, kurā tika ierautas visas pasaules valstis un tautas, ir bijušas tikai 26 dienas, kad visā pasaulē ir bijis miers. Ja ņem vērā visu pasauli, tad tikai 26 dienas, kad ir bijis miers virs zemes, kad nekur neviens nav karojis. Visā pārējā laikā nepārtraukti kaut kur karo. Jēzus arī saka, ka būs zemestrīces, kari pirms Jēzus otrās atnākšanas, un kristieši tulko un domā, kādas tad ir tās zīmes, kad Jēzus nāks otrreiz, bet visas šīs zīmes atkārtojas, viss jau ir noticis. Tāpēc arī Jēzus saka, ka ir jābūt nomodā visu laiku:
“Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie! Bet to ziniet, ja nama kungs zinātu, kurā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat.” (Lūkas evaņģēlijs 12:38-40)
Tāpēc arī nav nekādu precīzu zīmju un noteikumu pastarai dienai. Sandris Točs bija ielicis savā soctīklu profilā, ka bija bērēs: “Šodien Rīgas pareizticīgo katedrālē atvadījāmies no Ingrīdas Ūdres, bijušās Saeimas priekšsēdētājas. Uzrunāja Metropolīta vārdi: nāciet tuvāk zārkam paskatīties, kas grib atvadīties, nebaidieties, jūs visi tur būsiet.” Katedrāle bija pārpildīta, cilvēku bija ļoti daudz. Vienu es zinu, ka visus mūs tas sagaida, un Jēzus saka, ka tajā dienā ir svarīgi, lai Jēzus atrastu cilvēkus ar mieru sirdī.
Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus. (2. Pētera vēstule 3:14)
Mums nav jāprāto, kad Viņš nāks otrreiz, mums nav jāprāto, kad būs pastarā diena, mums ir jādomā par šodienu, par savu dzīvi. Vai tev ir miers sirdī? Atmoda sākas ar tevi.
[..] mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem vēstule 13:9)
Vispirms tu rūpējies par sevi, lai ir miers tavā sirdī. Miers vispārējā jēdzienā ir posms starp kariem, nav nekādas militāras darbības un cilvēki var normāli dzīvot, attīstīties, un, kā redzams, viņi neprot arī starp kariem normāli dzīvot. Miers ir ne tikai posms politikā, kad nav kara, miers vairāk tomēr ir saistīts ar cilvēka sirdi, ar viņa attiecībām ar Dievu. Un tiešā nozīmē Bībelē miers ar Dievu nozīmē, ka tev ir miers ar Viņu.
Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ. (Kolosiešiem vēstule 1:21)
Jūs bijāt ienaidā ar Viņu – un tu teiksi, ka neko ļaunu tu nedarīji, tavuprāt, un tu Viņu iespējams arī nepazini, tu rīkojies pretēji Viņa gribai, un tā ir ienaidība. Bet dienā, kad pieņēmi Kristu kā savu Glābēju, kad sāki apzināties, ka tev ir jāmainās, ka ir jāvelk nost vecais cilvēks, jāvelk virsū jaunais cilvēks, tu esi uz ceļa, esi procesā, lūk, tad tiek nodibināts miers ar Dievu, un tikai tad arī cilvēks var saņemt svētības, kuras Viņš dod. Miers ar Dievu pat nav tas brīdis, kad tu pieņem Jēzu kā savu Glābēju, tas vēl nav viss, tas ir tikai ceļa sākums.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Un tālāk seko pilnveidošanās. Bībelē ir teikts – topiet svēti.
Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā. (1. Pētera vēstule 1:15)
Un kas ir svēts? Tās ir Dieva īpašības, kāds ir Viņš un ko Viņš sagaida no mums, kā lai mēs dzīvojam un kāpēc. Ne jau Sava prieka pēc Viņš grib, lai mēs kaut kam paklausām vai kaut ko izdarām, bet Viņš grib svētīt. Un ir Viņa principi, likumi, kurus ievērojot vai neievērojot, attiecīgi saņemam vai nu svētību, vai tieši otrādi, mēs šīs svētības neredzam. Tāpēc miers ar Dievu ir ļoti svarīgs.
Un rakstvieta, no kurienes nāk tieši šis Dieva Vārds, ko lieto kristīgās mācībās, lieto arī cilvēki savās lūgšanās, Jehova Šalom, viens no Dieva Vārdiem, un tas ir stāstā par Gideonu Soģu grāmatas 6. nodaļā. Tas, kurš ir bijis Ēģiptē, ir pamanījis, ka tur ir beduīni, kas jāj un tūristus arī izklaidē ar kamieļiem. Gideons bija dēls pilsētas ietekmīgam cilvēkam, kuram pagalmā bija Baala statuja, tur bija Baala pielūgsmes centrs, ne Dieva, bet Baala, tie bija izraēlieši, kuriem nebija miera ar Dievu un Dievs viņus nevarēja svētīt, viņi paši sagādāja sev ciešanas un, kā jau ierasts, ir cikls Bībelē arī, ka viņi sauca uz Dievu. Šie beduīni, midiānieši ar saviem kamieļiem, viņi gaidīja kad izraēliešiem ir ražas laiks. Ir runa tieši par Manases cilti, nenozīmē, ka viss Israēls cieta dēļ tā, bet konkrēti Manases apgabals. Kā šajās ciltīs tiklīdz izauga raža, tā nāca simtiem un tūkstošiem beduīni ar saviem kamieļiem, visu izlaupīja, visu aizveda, un pēc tam atkal tikpat ātri, kā viņi parādījās, tā viņi nozuda, visu nolaupīja, visu aizveda un zeme palika tukša.
Jo, tikko kā Israēls bija iesējis, tā tūdaļ nāca Midiāns un Amaleks, un arī austrumu vīri, lai karotu ar viņiem. Un tie uzcēla visapkārt ap viņiem savas teltis un nopostīja zemes ražu līdz pat Gazas pievārtei; un tie neatstāja nemaz pārtikas Israēlā, nedz sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus, jo tie mēdza nākt ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, nākdami tik lielos baros kā siseņi, ka nedz viņus pašus, nedz viņu kamieļus nevarēja saskaitīt; viņi nāca ar noteiktu nolūku zemi galīgi izpostīt. Tā kā Midiāna dēļ Israēls ļoti panīka, tad Israēla bērni sauca pēc Tā Kunga palīdzības. Un notika, kad Israēla bērni piesauca To Kungu Midiāna dēļ. (Soģu grāmata 6:3-7)
Un Gideons, pilsētas mērs, kūla kviešus vīna spiedē, lai slēptu savus ienākumus, jo ienaidnieks visu savāca.
[..] un viņa dēls Gideons kūla kviešus vīna spiedē, lai tos paslēptu no Midiāna. (Soģu grāmata 6:11)
Tāpēc Israēls sauca pēc Dieva. Kārtējais cikls, atkal ir elku kalpība, viņi ir novērsušies no Dieva, ir pazaudējuši mieru ar Dievu, mieru ar sevi, un nav arī miera zemē. Arī valstī vairs nav miera, ja nav miera ar To Kungu. Ja ir runa par vienu cilvēku, tad tas ir viena cilvēka dzīvē, ja nav miera ar Dievu, arī pašam savā iekšējā pasaulē ir diskomforts. Ja tās ir veselas pilsētas, valstis, tad arī tās nevar saņemt Dieva svētības un nav miera šajās vietās, ir nemieri un arī fiziski kari. Es bieži esmu arī teicis – vai Latvijā būs karš? Nu es nedomāju, ka rīt šeit būs karš, bet vispār kaut kad būs. Tam būtu jābūt ļoti lielam Dieva brīnumam, lai nebūtu, jo tas ir cikliski, tas tā vienmēr ir bijis un tas posms, kāds ir šodien, varētu būt jau, ka ir rekords, laika posms, kurā Latvijā nav bijis karš. Tāpat kā laikapstākļu vērotāji ziņo, ka planēta ir tā sakarsusi, ka nu jau visam beigas, viņi visur meklē rekordus, karstuma rekordus un citas lietas, meklē noteiktas dienas, stundas, minūtes, lai tikai rekords kaut kur būtu, lai tikai pateiktu visiem, ka planēta ir uzkarsusi un visiem ir beigas, un visiem ir jāsēžas elektromobiļos un jākurina ar fosilo degvielu. Ja neņem vērā to, ka arī pēc kara Latvija nonāca okupācijā, un, ja neņem vērā to, ka arī tagad mēs esam vieni no pēdējiem Eiropā. Bet tas ir kopā par valsti, ja nav miera ar Dievu, tad nav miera arī valstī, nav miera pasaulē. Lūk, kāpēc demokrāti tik ļoti trako pret Donaldu Trampu, tāpēc ka viņš pārstāv kristīgās vērtības, velns trako. Izraēlieši sauc pēc Dieva, kārtējās problēmas, jo nav miera ar Dievu, un Dievs atklājās Gideonam. Es tiešām nezinu, kāpēc tieši Gideonam, mēs bieži lasām Bībelē arī, piemēram, Mozus, viņš tāds kā nepiemērots likās, un teica: “Es nevaru, sūti kādu citu,” un tieši tāpat bija arī ar Gideonu. Viņam atklājās Dievs eņģeļa veidolā:
Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: “Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!” (Soģu grāmata 6:12)
Gideons tā nejutās, ka būtu stiprs un liels, un saka Dievam: “Vai Tu mani sauc par stipru?”
[..] “Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!” Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.” Un Tas Kungs viņam sacīja: “Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru.” (Soģu grāmata 6:14-16)
Gideons teica ierastās atrunas un izdomāja Dievu pārbaudīt, vairākas reizes Dievam prasīdams zīmes, un notika tā, kā viņš Dievam prasīja.
Tad viņš sacīja: “Ja es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, tad dod jel man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā. Neatkāpies, lūdzams, no šīs vietas, kamēr es pie Tevis atgriežos, atnesu Tev savu dāvanu un to novietoju Tavā priekšā!” Un Viņš sacīja: “Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi.” Un Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas maizes no ēfas smalko kviešu miltu; gaļu viņš ielika grozā, bet viru ielēja māla podā, iznesa Viņam ārā zem ozola un to pasniedza Viņam. Un Tā Kunga eņģelis sacīja viņam: “Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šīs klints, bet viru izlej zemē.” Un viņš tā arī izdarīja. Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās gan gaļai, gan neraudzētām maizēm, tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm. Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Tad Tas Kungs viņam sacīja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi.” Tad Gideons tur uzcēla altāri Tam Kungam, un viņš to nosauca: Tas Kungs ir miers. (Soģu grāmata 6:17-24)
Un Gideons vairākas reizes prasa zīmes.
Un Gideons sacīja Dievam: “Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis, redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona: ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.” Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens. Tad Gideons sacīja Dievam: “Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi gribu Tev ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka pārbaudu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa.” Un Dievs tā arī lika notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa. (Soģu grāmata 6:36-40)
Bībelē Gideons kā soģis ir redzamākā persona no tiem soģiem, kuri ir minēti Soģu grāmatā, redzamākā, ietekmīgākā, spožākā persona. Es domāju, ka viņam bija problēma prasīt zīmes, manuprāt, zīmju prasīšana vispār ir problēma. Galu galā notika tā, viņš gāja un Dievs teica, ka būs ar Gideonu, un Gideons gāja, savāca tūkstošiem cilvēku un jau nākamajā dienā, nakts laikā sacirta gabalos elku tēlu tēva pagalmā, uzcēla altāri Tam Kungam, upurēja vēršus. No rīta visai pilsētai bija sagandēta svētnīca, gribēja Gideonu nogalināt, un Gideona tēvs teica, lai Baals pats cīnās. Gideons savāca vairākus desmitus tūkstošus karavīrus, bet Dievs ļāva iet tikai ar trīs simti cilvēkiem.
Un notika tanī naktī, ka Tas Kungs viņam sacīja: “Ņem jaunu vērsi, kas pieder tavam tēvam, un vēl otru vērsi, kas ir septiņus gadus vecs, un nojauc Baala altāri, kas ir tavam tēvam, un nocērt elku koku, kas ir tam līdzās. Un uzcel altāri Tam Kungam, savam Dievam, šī nocietinātā kalna galā, kā noteikts, ņem otru vērsi un upurē to kā dedzināmo upuri ar elka koka malku, ko tu būsi nocirtis.” Tad Gideons izraudzīja desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņam sacījis; tā kā viņš baidījās no sava tēva nama un no pilsētas ļaudīm to darīt dienā, tad viņš to izdarīja naktī. Kad nu pilsētas vīri agri no rīta uzcēlās un redzēja, ka Baala altāris ir salauzīts un elku koks, kas atradās tam līdzās, nocirsts un ka otrs vērsis upurēts kā dedzināmais upuris uz jaunuzceltā altāra, tad tie cits citam vaicāja: “Kas to ir darījis?” Un, kad tie meklēja un vāca ziņas, tad tiem tika sacīts: “Gideons, Joasa dēls, to darījis.” Tad pilsētas vīri teica Joasam: “Izdod mums savu dēlu, jo viņam ir jāmirst, tāpēc ka viņš ir nolauzis Baala altāri un nocirtis elku koku, svēto koku, kas bija tam līdzās.” Un Joass sacīja visiem tiem, kas ap viņu pulcējās: “Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baala vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baals ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies, tādēļ ka kāds ir nolauzis viņa altāri.” Un tanī dienā viņi nosauca Gideonu par Jerubbaalu un sacīja: “Lai Baals cīnās ar viņu, tāpēc ka viņš ir noplēsis tā altāri.” Bet visi midiānieši un amalekieši, un austrumu vīri sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā. Tad Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu. Un viņš izsūtīja vēstnešus pa visu Manases cilti, aicinādams, lai tie viņam sekotu; viņš nosūtīja vēstnešus arī pie Ašera, pie Zebulona un pie Naftaļa ciltīm, un tie devās viņam pretī. (Soģu grāmata 6:25-35)
Tāds liels uzsvars ir šajā grāmatā, šajā nodaļā. Liels uzsvars uz to, ka pats Dievs deva šo uzvaru.
Un tanī naktī notika, ka Tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: “Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā. Bet, ja tu bīsties viens pats noiet lejā nometnē, tad ej tu un tavs puisis Pura. Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas kļūs stipras un tu dosies lejā pret nometni.” [..] Un viņš sadalīja tos trīs simti vīrus trijās vienībās ar vadītājiem un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā līdz ar lāpām šajās tukšajās krūzēs. Un viņš tiem sacīja: “Skatieties uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas – kā es darīšu, tā dariet arī jūs! Kad es taurēšu – es un visi, kas ir pie manis, tad arī jūs pūtiet taures apkārt ap visu nometni un sauciet: Tam Kungam un Gideonam!” Tad Gideons ar simts vīriem, kas bija kopā ar viņu, nonāca nometnes malā nakts vidējās sardzes maiņas iesākumā, un midiānieši bija tikko kā pabeiguši novietot sargus, kad israēlieši pūta taures un sadauzīja traukus, kas tiem bija rokās. Un tā trīs sim ti izlasītu vīru pūta taures un sadauzīja traukus, savā kreisajā rokā viņi stingri turēja lāpas un savā labajā rokā taures, lai pūstu, un kliedza: “Tam Kungam un Gideonam – zobens!” Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā visapkārt nometnei. Tad viss karaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt, jo, kad trīs simti vīru pūta taures, tad Tas Kungs vērsa viena zobenu pret otra zobenu pa visu nometni, un tie bēga līdz Bet-Sitai uz Cereras pusi līdz Abel-Meholas krastmalai pie Tabatas. Tad tika sasaukti Israēla vīri no Naftaļa, Ašera un Manases ciltīm, itin visi, un tie vajāja Midiānu. (Soģu grāmata 7:9-11; 16-23)
Un tad beigu beigās ar 300 cilvēkiem viņi sataisīja troksni naktī ar kaut kādiem traukiem, krūzēm, un šie midiānieši paši savā starpā sāka cīnīties, un tikpat ātri, kā viņi tur bija parādījušies, tā viņi arī pazuda. Tika gūta liela uzvara. Viņi tika vajāti, ķēniņi tika notverti, sodīti. 40 gadus pēc tam Israēlā bija miers. Iedomājies, 40 gadus pēc tam bija miers, pēc šīs uzvaras.
Atgriežamies pie tā, ka Gideons prasīja zīmes. Jo ir rakstīts, ka kaut kādā posmā pēc šīs uzvaras tieši Gideons bija tas, kurš rīkojās līdzīgi kā Ārons. Es runāju diezgan dziļas lietas. Ja tu spēsi uztvert – ļoti labi! Grupiņās pārrunājiet, es domāju, ka nekas tāds ļoti nesaprotams nav, bet tās ir tādas, kuras negribas saprast. Mums tik ļoti gribas, lai Dievs visu dara. Mums tik ļoti gribas, lai Dievs iejaucas, un šis bija tas gadījums, kad Dievs iejaucās. Mozus bija kalnā, Ārons savāca zeltu no cilvēkiem, uzcēla teļu pielūgsmei. Tautas spiediena rezultātā to izdarīja.
“Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis. Tad es sacīju: kam ir zelta lietas, tas lai tās noplēš. Un tie man tās deva, un es tās iemetu ugunī; un tā tapa šis teļš.” (2. Mozus grāmata 32:23-24)
Mozus nokāpa no kalna, un visi dejoja ap teļu, viņiem ir jauns dievs. Jau ir jauns dievs. Ko tas nozīmē? Tauta nav pārģērbusies. Mozus bija pārģērbies, Mozus bija tas cilvēks, kas pavadīja 40 dienas kalnā, tuksnesī, viņš bija cilvēks, kurš patiešām pazina Dievu, kuram sirds bija mainīta, mainīta sirds un pieķērusies Dievam, atšķirībā no lielākās daļas cilvēku. Un tieši tāpat bija ar Gideonu: “Man vajag zīmi, ka patiešām Tu mani sūti. Man vajag zīmi.” Pēc šīs uzvaras viņš savāca zeltu, kas bija atņemts midiāniešiem, tur ir rakstīts, ka tur bija ismaēliešu pusmēneši, kas raksturīgi tām reliģijām, savāca zeltu un uzcēla elku.
Un Gideons tiem sacīja: “Es tomēr kaut ko lūgšu no jums: dodiet man ikviens savu gredzenu no sava laupījuma.” Jo tie valkāja zelta gredzenus, tāpēc ka bija ismaēlieši. Un viņi atbildēja: “Labprāt, mēs dosim.” Un tie izklāja kādu tērpu un uz tā meta katrs vienu gredzenu no sava laupījuma. Šo pieprasīto zelta gredzenu svars bija tūkstoš septiņi simti zelta seķeļu, neieskaitot mazos mēnešus un auskarus, un purpura tērpus, ko bija valkājuši Midiāna ķēniņi, neieskaitot arī kaklu ķēdes, kas bija ap kakliem viņu kamieļiem. Un Gideons no tā darināja dārgu efodu, un viņš to novietoja Ofrā, savā pilsētā; un viss Israēls ar to piekopa tur elka kalpību, un tas Gideonam un viņa namam kļuva par slazda valgu. Bet midiānieši tomēr bija pazemoti Israēla bērnu priekšā, un tie nespēja vairs savu galvu pacelt; zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja. (Soģu grāmata 8:24-28)
Tajā vietā, kur eņģelis atklājās, tajā vietā, kur viņš uzcēla šo altāri Dievam, tajā pašā vietā viņš uzcēla zelta elku. Tur ir teikts “efodu”, man ir grūti saprast, kāpēc tik daudz zelta vajadzēja efodam. Efods ir tāds īpašs priestera apģērbs, ar dārgakmeņiem izrotāts un tā tālāk. Tur ir rakstīts, ka daudz zelta savāca un izgatavoja šo elku tēlu. Un, kad Gideons nomira, tas viss Israēls atgriezās atpakaļ pie elku kalpības, kaut gan pats Gideons jau pārkāpa bausli “tev nebūs darināt tēlu”.
Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu nedz no tā, kas ir augšā debesīs, nedz no tā, kas ir apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ir ūdenī zem zemes. (5. Mozus grāmata 5:8)
Ja pat tas ir priestera tērps, kaut kas saistīts ar Dievu, līdzīgi kā teļu, tas bija varbūt debesu tēls, ko viņi tur darināja, nezinu, bet darināja tēlu un pārkāpa bausli. Tev nebūs darināt tēlu, tev būs kalpot Tam Kungam savam Dievam. Secinājums: tajā dienā, kad eņģelis atklājās un sūtīja Gideonu, tajā dienā viņš nobijās, jo tajā laikā pastāvēja ticējums – ja tu esi Dievu redzējis, Tā Kunga eņģeli šajā gadījumā, tad cilvēkam ir jāmirst. Tas nozīmē, ka neviens dzīvs cilvēks nevar Dievu redzēt. Viņš bija redzējis eņģeli, piedzīvojis, tātad viņam jāmirst, Gideons domāja, ka mirs.
Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās gan gaļai, gan neraudzētām maizēm, tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm. Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Tad Tas Kungs viņam sacīja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi.” (Soģu grāmata 6:21-23)
Īsāk sakot: “Esi mierīgs. Nebīsties, miers ar tevi.” Tā ir precīza rakstvieta, Lūk, Jehova Šalom. Kad šis upuris tika savākts pārdabiskā veidā.
Tad Gideons tur uzcēla altāri Tam Kungam, un viņš to nosauca: Tas Kungs ir miers. [..] (Soģu grāmata 6:24)
Tas Kungs ir miers. Lūk, no kurienes šis vārds, no Gideona attiecībām ar Dievu, un viņa attiecības ar Dievu bija interesantas, ja viņš uzcēla šo, sanāk, ka noslēgumā viņš ir devis impulsu cilvēkiem, tautai novērsties no Dieva. Bet tajā pašā laikā 40 gadus nebija kara. Un doma, ko es tev gribu pateikt, ka ir atšķirība, piemēram, starp Gideonu un Mozu, starp Jēzu, Jēkabu, kuram miegā atklājās Dievs un viņš arī uzcēla altāri konkrētā vietā, viņš redzēja eņģeļus, kāpnes debesīs un eņģeļus, kas staigā augšā un lejā, Ābrahāmu, kurš bieži bija tuksnesī, Jēzu, kas bieži bija tuksnesī. Saproti? Bet ko viņi darīja tuksnesī, kāpēc Jēzus gāja tuksnesī, kāpēc Ābrahāms? Es iedomājos, ka tie, kas ir bijuši kaut vienu reizi Ēģiptes pusē vai Izraēlā – tuksnešains, vienkārši tuksnesis, nakts, klajums, ātrs saulriets un debesīs zvaigznes, labākajā gadījumā. Lūk, kāpēc Dievs atklājās Ābrahāmam un teica.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 5:15)
Es domāju, ka tie bija cilvēki, kas paši pazina Dievu. Cilvēki, kas kļūdījās, cilvēki ar cilvēciskām vājībām, un tomēr viņi pazina Dievu. Arī Mozum bija zīmes, ko Dievs deva, lai viņš pārliecinātu faraonu, arī Mozus tur cīkstējās, bet ir kaut kāda atšķirība, starp Āronu un Mozu ir atšķirība – Mozus necēla zelta teļu, to izdarīja Ārons, kad viņa nebija. Ārons redzēja tos pašus brīnumus, ko Mozus, Ārons baudīja no tiem pašiem apsolījumiem, no kuriem Mozus, tāpat arī Gideons.
Un Tas Kungs viņam sacīja: “Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru.” (Soģu grāmata 6:16)
Tieši šajās raktsvietās ir rakstīts, ka nevar ar visiem šiem tūkstošiem iet uzbrukumā, tikai ar 300 cilvēkiem, lai visi zina, ka Dievs deva šo uzvaru. “Es devu šo uzvaru.” Un šeit ir tā jēga, tā galvenā doma, ka ir cilvēki, kuri gaida, ka Dievs darīs to, kas ir jāizdara viņiem, cilvēki bez pietiekamām iekšējām pārmaiņām. Cilvēki, kuri labprāt lūdz Dievu, viņi labprāt kaut ko dara un gaida, ka Dievs kaut ko darīs, tā vietā, lai mainītos paši. Redzi, Dievs jau dara. Kad mēs darām attiecīgi pēc Viņa gribas, Viņš dara, tam, ko mēs darām, ir svētība, bet vēl svarīgākas par visu ir iekšējās pārmaiņas. Iekšējās pārmaiņas. Saproti? Parastais cikls. Gideons nomira, un visa tauta atkal sāka kalpot elkiem. 40 gadus bija miers – īss posms, šajā gadījumā samērā garš priekš Bībeles vēstures, bet īss posms.
Mīļie draugi, ir svarīgi pašam pazīt Dievu. Pašam pazīt Dievu un pašam būt uz ceļa, būt uz ceļa Dieva iepazīšanā. Ir tik vienkārši Dieva iedibināti instrumenti: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Tie ir ļoti vienkārši un tev var šķist: “Kāpēc mācītājs vienmēr tos atkārto?” Nav citas metodes, nav citas metodes, kā iepazīt Dievu, tas ir jādara regulāri, tas ir jādara pašam. Tas nav apvainojums, bet pateikšu godīgi, tas ir fakts: ja cilvēks domā, ka ir kristietis un neregulāri apmeklē draudzi, viņš ir pasaulīgs kristietis. Tā jau arī tam pašam Mozum pietika visādu blusu, visiem kaut kas ir, neviens nav pilnīgs un ideāls. Dievs ir pilnīgs, un tomēr tie, kas paši pazīst Dievu, ir atšķirīgi no tiem, kas nepazīst, un ir šie vienīgie instrumenti patiesībā. Neregulāra draudzes apmeklēšana, neregulāra Bībeles lasīšana, neregulāras attiecības ar Dievu, un cilvēks joprojām domā, ka viņš piedzīvoja Dievu, viņam taču bija kalpošana, ka viņš ir tāds un šāds. Tu jau vari domāt, kā Šekspīrs bija teicis, kura citātu nesen ieliku: “Šajā dzīvē gan sievietes, gan vīrieši – visi ir aktieri. Visi spēlē kaut kādas lomas.” Tieši tā – aktieri. Viena no aktiera problēmām ir tāda, ka viņš spēlē to, kas viņš nav, un tā arī ir problēma, ka tu iedomājies par sevi to, kas tu neesi. Ir normāli, ka tu kaut ko dari čiliņā, tu nevari pārāk sevi visur spiest, lai nepaliek pārāk grūti, ka vairs neko negribas darīt. Bet tev vienmēr kaut kāds procentiņš ir jāliek virsū priekš pilnveidošanās, kur tu piemēro to savu jauno lomu. Tas nenotiek vienā dienā, tu iekšēji garā esi izmainīts. Tas, kā tu garā esi jaunais cilvēks, tas ir tik netverami, tas nav redzams, ka tu garā esi jaunpiedzimis, tas nekur nav redzams, kamēr tu neesi patiešām izmainījies savā domāšanā, iekšējā izjūtā, kamēr neesi izmainījies savā sirds saturā. Tāpēc jaunpiedzimšana ir labi – pirmais solis, pēc tam seko viss dzīves cikls. Ko Bībele saka? Daudziem šī ticības laiva ir sadragāta.
Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta. (1. Timotejam vēstule 1:19)
Viņi ticēja, Pāvils teica par konkrētiem cilvēkiem, kas viņu ir nodevuši, kas atstājuši, kas viņu ir pievīluši, kas vispār ļauniem vārdiem sāka runāt, piemēram. Viņš teica: “Normāli, viņu ticības laiva vienkārši sadragāta.” Kamēr Jēzus ir tuksnesī, tikmēr viņš kaut ko citu dara, naudu skaita, piemēram, bet Jēzus ir tuksnesī. Pēteris arī nodeva Jēzu Kristu, jo viņš vēl nebija pārģērbies. Bet viņš pārģērbās, jo vēlāk viņš nomira Kristus dēļ. Viņš pārģērbās. Jā, viņš tika izredzēts, jā, viņš staigāja kopā ar Kristu. Taču viņš pat ne tuvu nebija spējīgs, viņš pat normāli nevarēja būt kopā ar Jēzu nomodā, kad viņš lūdza Dievu. Trīs reizes Jēzus nāca: “Jūs atkal guļat.”
Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:40-41)
Gars ir labprātīgs: “Es, jauns cilvēks, kopā ar Jēzu Kristu, es visu spēju!” Bet svētība nāk ne no tā, kas tu esi, kaut kur dziļi jauns radījums, kaut kur dziļi sirdī, kas vispār nav manāms, bet no tā, kā tu sāc rīkoties. Svarīgāk ir motīvs, kāpēc tu rīkojies, bet ne rīcība, rīcības motīvs, kāpēc tu rīkojies. Jo cilvēks jau var izlikties par to, kas viņš nav, kā aktieris. Bet vislabāk ir būt tam, kas tu esi. Un agri vai vēlu kaut kādās situācijās izlien ārā tavs patiesais “es”. Eļļa tiek izspiesta zem spiediena. Svētība un patiesais “es”, tavas personības pārmaiņas notiek zem spiediena. Tas tomēr ir darbiņš ar sevi, un minimālās prasības ir Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Minimālās prasības, bez tām tālāk vispār nav ko runāt, ko tu tur mājās dari. Labi, tu esi labs cilvēks, varbūt, tu labi dzīvo, tam nav nekāda liela saistība ar garīgumu. Mūsu uzdevums ir būt garīgiem, lai mums ir miers ar Dievu, un miers ar Dievu nozīmē – dzīvot Viņa gribā. Un nevis tikai akli paklausīt, bet būt tādiem, pārveidoties, ir svarīgi būt uz ceļa. Ja tu esi šeit, tu esi uz ceļa, tu esi uz ceļa – miers ar Dievu, lūk, ko nozīmē miers ar Dievu. Tev vairs nav kara. Miers psiholoģiski nozīmē, ka tev ir labas izjūtas, tev nav diskomforta, tu labi jūties, varbūt tu tabletīti apēdi kādu, varbūt kaut ko iedzēri, es nezinu, kas tev notika, un pēkšņi miers ir. Bet redzi, Jēzus saka, ka Viņš mieru mums dod un atstāj, bet ne tā, kā pasaule dod. Jēzus nedod mieru kā tabletīti.
Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. (Jāņa evaņģēlijs 14:27)
Viņš nedod mieru, atsūtot cilvēku. “Ar šo cilvēku ir miers!” Pagaidām ir miers tev ar šo cilvēku, tev būs tāds pats miers kā visiem citiem, nekas nemainīsies. Vari arī te precēties un šķirties, nekas nemainīsies, kamēr tev pašam nebūs miers ar Dievu un ar sevi. “Vai, viņš vainīgs, un tas vainīgs, mācītājs vainīgs, un šis un te.” Vainīgs ir tikai viens – paskaties spogulī! Tavs miers ar Dievu, tas ir vai tā nav. Ja tev ir miers ar Dievu, mīli tuvāko kā sevi pašu, tad ir miers arī ar sevi un tad arī tev ir iekšēja harmonija, tu esi uz ceļa, viss ir kārtībā. Tad, kad ir miers ar Dievu, un Jēzus Kristus arī saka, ka ne tādu mieru, kā pasaule dod kaut kādos apstākļos. Kā 91. psalmā rakstīts, tūkstoši man krīt blakus, bet desmit tūkstoši pa labo roku – mani tas neskar. Lūk, tas ir miers ar Dievu, tas reāli skar, bet cilvēks saglabā savu iekšējo komfortu, stāju, mieru, ne vienmēr tas ir saistīts ar ļoti labām sajūtām, jo Jēzus saka arī tā: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru nest virs Zemes, bet gan zobenu.”
Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. (Mateja evaņģēlijs 10:34-36)
Kad Jēzus piedzima, atceraties, debess draudze bija pie ganiņiem, mēs katros Ziemassvētkos šo notikumu atceramies, rādām teātrus. Debesu draudze, eņģeli dziedāja: “Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Tas pats Dievs, tās pašas debesis, no otras puses, Jēzus saka, nu nedomājiet, ka esmu atnācis mieru nest, bet gan šķelšanos, māte būs pret meitu, meita pret māti, tēvs pret dēlu un tā tālāk. Kāpēc? Tā paša miera dēļ. Miers tādā universālā veidā ir utopija. Gribi mieru, gatavojies karam. Bībele mums tā māca. Piemēram, dažādas valstis, kurām ir kodolieroči un kurām nav, kur būs karš? Kuras valstis būs iekārojamas, kurās iebrukt? Tajās kurās ir kodolieroči vai kurās nav? Tajās kurās nav, tāpēc vislabākā aizsardzība ir būt gatavam, bruņoties. Jēzus jau saka, nebūs vienmēr tāda miera, ne vienmēr jūs jutīsieties komfortabli, bet jums būs miers ar Dievu. Es nezinu, kāds Jēzum bija emocionāls miers pie krusta. “Savu mieru esmu atstājis un dodu, bet nekā pasaule to dod.”
Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. (Jāņa evaņģēlijs 14:27)
Tas nenozīmē, ka tev vienmēr būs ideāla sajūta, bet tev ir garīgais pamats, Dievs ir ar tevi, tev viss ir sakārtots ar Dievu un tu esi uz ceļa, ja arī kaut kas nav pareizi, tu esi uz ceļa.
Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp. (Psalms 119:165)
Nevis tie, kurus ir jāpiespiež kaut ko pildīt, bet tie, kas paši mīl to darīt. Viņi mainās, paši pie tā strādā, iemīl Dieva likumus, Dievu, Viņa principus, pārliecinās, viņi uzticas un tiem ir miers. Bet, kad mēs lasām psalmus, bieži vien šie psalmisti paši saka, ka viņiem ir dažādas bēdas, draugi ir novērsušies un tā tālāk, bet viņiem ir miers un Tas Kungs viņiem palīdzēs.
Sešas dienas tev jāstrādā, bet septītajā dienā tev jābūt mierā, arī aramā un pļaujamā laikā tev jāietur miers. (2. Mozus grāmata 34:21)
Lūk, princips, viena diena Dievam konkrēti, kuru velti atpūtai un dažādām reliģiskām darbībām, darba, sabata un atpūtas likums jeb miera likums un principi.
Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. (Mateja evaņģēlijs 5:9)
Ja tev ir miers ar Dievu, tad tu šo mieru nes arī citiem, arī namam. Tas nav tikai novēlējumam, draudzes un kristieša izpratnē tas ir, ka tu iepazīstini cilvēkus ar Kristu, Dieva mieru, tu to dari. Svētīgi ir miera nesēji – tie ir evaņģēlisti, katrs cilvēks draudzē, kas uzņemas kaut kādu pienākumu draudzē, lai mēs kā draudze šo mieru spētu nest savai valstij, lai mūsu valstij kaut minimāli būtu miers ar Dievu, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Miers virs zemes ir tad, kad cilvēkiem ir labs prāts.
Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Romiešiem vēstule 5:1)
Kā to izprast? To ko Vecajā Derībā cilvēki nespēja ievērot, viņi nepārtraukti atkrita, to Dievs savā mīlestībā un žēlsirdībā pret mums upurēja savu dēlu Jēzu Kristu, un ikviens, kurš tam tic, iemanto mūžīgo dzīvību, viņa grēki tiek piedoti un notiek brīnums, viņš tiek pārradīts. Ko nozīmē būt pārradītam? Dievs dara tevi spējīgu dzīvot Viņa gribā. Ir tā, ka tu pat vēlies dzīvot Viņa gribā, tu esi svētīts, tas nozīmē miers ar Dievu. Tas, ko nespēj Vecās Derības aizliegumi, to caur Jauno Derību, caur Kristus upuri attaisno tevi, un caur šiem cilvēkiem iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:7)
Jehova Šalom – Tas Kungs ir miers. Ne visos gadījumos tas nozīmē komfortu, tas ir emocionāli daudz dziļāk, tas nozīmē stabilitāti, Dieva svētību jebkādos apstākļos, mūžīgo dzīvību, mieru. Tas nozīmē iekšēju harmoniju arī caur grūtībām.
Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā arī nevar panest: nemieru rada vispirms vergs, kļūdams par ķēniņu, tāpat nejēga, kad viņš ir pārmērīgi maizes paēdis, arī apsmieta sieva, ja viņu vēlāk tomēr kāds apprec, un kalpone, ja viņa stājas savas kundzes vietā. (Salamana pamācības 30:21-23)
Īsāk sakot, iekšējo izmaiņu nesaskaņas ar savu kāroto, Gideona problēma, iekšējo izmaiņu nesaskaņa ar to, kas tu domā, kas esi, kas gribētu būt. Nesaskaņa, kad tu lec augstāk par savu vidus punktu. Tāpat arī, ja cilvēks nav savā vietā, apsmieta sieva, tā jau trauma reāli, problēma nav tajā, kad kādam problēma ir bijusi, bet ka viņš ar to galā netiek, viņam nav miera ar Dievu un sevi. Tad maina partnerus, draudzes, kaut ko maina visu laiku, bet nekas nemainās, tāpēc jāmainās pašam. Lūk, ko nozīmē miers ar Dievu, iekšējo izmaiņu saskaņa ar vēlamo. Tam, ko tu vēlies, ir jāsakrīt ar to, kas tu esi, un ja tu vēlies kaut ko vairāk, tev nebūs tas tik ilgi un tu nevari to tik ilgi, kamēr tu pats par to nekļūsti iekšēji domāšanā, savā sirdī, izjūtās. Es jums iesaku netiekties augstāk par to ticību, kas jums ir nolikta, katram ir savs ticības mērs, augam šajā ticībā, bet konkrētajā brīdī mēs esam tas, kas mēs esam. Nesaskaņa ar to, kas mēs esam, tas rada problēmu un nemieru. Piemēram, es esmu politiķis, jūs mani atbalstāt. Ko par politiku saka Dieva vārds?
Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij; tā sauc pie ieejām vārtos, vērsdamās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā: “Cik ilgi jūs, nejēgas, mīlēsit vieglprātību, cik ilgi zobgaļiem patiks visu apsmiet un ģeķi ienīdēs atzīšanu?” (Salamana pamācības 1:20-22)
Te runa nav par strīdiem ģimenē, te runa ir par politiku. Ja man kā kristietim nav miera apkārt, kas man notiek, tad mans pienākums ir, pat ja tas apdraud pēdējās kristīgās paliekas Latvijā, mans pienākums ir skaļi paust savu viedokli likumīgā veidā, darbojoties politikā. Tā ir mana viena no lomām – mācītājs, politiķis, personības treneris –, trīs lomas man ir. Katrai ir sava vieta, Saeimā no tribīnes es varu ļoti skaļi, agresīvi runāt, draudzē nedaudz savādāk. Katrā lomā tu nedaudz cits esi, bet katra tā loma tev ir piemērota.
Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus, un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu, kā jau arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc viņam dotās gudrības. (2. Pētera vēstule 3:13-15)
Ir jābūt vispārējam mieram ar Dievu, caur Jēzu Kristu, jaunpiedzimis un pārģērbies, ne ideāls, bet tāds, kurš ir uz ceļa, tāds, kurš pārģērbjas, tāpēc šie kritēriji, Bībele, draudze, lūgšanas, kalpošana ir pats, pats pamats tam, lai tu varētu pārģērbties, ja tas netiek ievērots, nekādas pārmaiņas dižās, garīgās nevarēsi pamanīt. Motīvs, kāpēc, piemēram, mācītājs saka – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana, ko viņš grib? Draugi, es gribu pārmaiņas tavā dzīvē, es vēlos pagodināt Dievu. Pozitīvas, garīgas pārmaiņas tavā dzīvē, uzplaukumu, es varu vēlēties, bet ir lietas, kas ir nepieciešamas, lai tas notiktu garīgā dzīvē. Visas šīs lietas personīgajā sfērā ir citas lietas. Ja ir miers ar Dievu, tad ir arī pareizs motīvs. Cilvēks: “Es nāku uz draudzi, jo man patīk kāda meitene.” Motīvs, kāpēc tu nāc uz draudzi, es tevi varu apbēdināt, nekas labs nesanāks. Tai meitenei galīgi slikti būs, jo viņa nav gudra, ja viņa ar tevi precēsies. Es domāju par to, lai tev būtu miers ar Dievu, es nedomāju, ka vispār, ka normāli var padzīvot ar Dievu, bez Dieva. Garīgi meitene tad nav gudra, cilvēks kalpo, ir ar Dievu, bet nāk tikai tāpēc, lai apprecētos. Vienīgais jautājums, vai tev ir miers ar Dievu? Jā, es jūtu sirdī mieru, nē, tev ir jāpārliecinās, ka patiešām ir miers ar Dievu. Un tad var veidot attiecības, ja tu gribi saglabāt savu garīgo veselumu. Nekas labs nav gaidāms šiem cilvēkiem, jo motīvs nav pareizs. Un, ja meitene prec šādu cilvēku, tad arī motīvs nav pareizs. Kas ir svarīgāk? Ko Jēzus saka: “Kas ir mana māte, brālis, tēvs? Tie, kas dara Mana debesu Tēva prāta darbu,” kad viņi visi bija atnākuši, lai kopā pasauktu viņu ārā no sapulces. Viņš saka vēl radikālāk: “Kas neaizliedz pats sevi, kas tēvu vai māti, vai dēlu tur augstāk par Mani, tas nav manis vērts.” Tie ir Jēzus vārdi. Kontekstā nav tik traki, citviet Viņš saka pat trakākas lietas.
Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. (Mateja evaņģēlijs 5:29)
Labāk tādam bez rokām un kājām ieiet debesu valstībā, nekā veselam cilvēkam ieiet mūžīgā pazušanā. Tur būs tārpi, kas nekad nemirst, mocību dūmi pacelsies mūžīgi mūžam, būs viltus pravietis, antikrists, viss tur būs, un tie cilvēki, kam nebija miera ar Dievu – tā ir teikts Atklāsmes grāmatā. Un svarīgāk ir ne jau tas cilvēks, kurš man patīk, bet parūpēties, laicīgi saprast, kā tas tevi ietekmēs, lai tu saglabātu savu ticību un mieru ar Dievu. Ja tev būs miers ar Dievu, tad tev būs visas citas lietas.
Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)
Mums būs viss un vislabākais, tas, ko Dievs grib dot. Visu, ko es gribēšu, es izdarīšu. Miers ir gara auglis.
Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai. (Galatiešiem vēstule 5:18)
Tātad, kur mani šodien ved gars, laikam uz pasaulīgu koncertu. Pirkšu tādu automašīnu par, kuru nevaru samaksāt, es jūtu, ka man būs tā nauda, jo gars vada – tas ir pārgarīgums. Ko tad nozīmē, ka gars vada? Rakstu vietā ir doma par upurēšanas kārtību, nevis par Dieva principiem, kuri ir paši par sevi saprotami.
Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. (Galatiešiem vēstule 5:19-21)
Turpini droši ar šādām lietām, zinot to, ka Dievs to neatbalsta un ir skaidri pateikts, ka tie, kas dara tādas lietas nemantos Dieva valstību. Jēzus ir radikāls.
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. (Galatiešiem vēstule 5:22-23)
Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā. Gara auglis ir miers ar Dievu un miers ar cilvēkiem, jo Dieva vārds saka, ka jāsadzīvo citam ar citu. Vīram ar sievu jāsadzīvo, brāļiem jāmīl vienam otru, draudzē jāsadzīvo. Jebkāds rūgtums, ātrsirdība nav no Dieva, ja kaut kas gadās, ir jāizlīgst.
Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)
Jāpiedod bezgalīgi – dzīve piedošanā. Ja tev ir miers ar Dievu, tad būs miers ar cilvēkiem. Tu nevari atstāt lietas nenokārtotas. Tas Kungs ir miers – Jehova Šalom. “Savu mieru es jums dodu, savu mieru es jums atstāju, bet ne kā pasaule dod.”
Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnībā dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs: žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! (2. Pētera vēstule 1:1-2)
Tad, kad tu lasi Dieva vārdu, bieži redzēsi šīs rakstvietas. Apustuļi un draudze sveicina cilvēkus. Miers un žēlastība pie jums. Pats svarīgākais, ko cilvēkam novēlēt, ir miers ar Dievu un cilvēkiem. Gods Dievam augstībā un cilvēkiem labs prāts, miers ar Dievu un cilvēkiem labs prāts. Gideons tika lietots un guva lielas uzvaras, bet izskatās, ka iekšā bija problēma ar zīmju prasīšanu. Es neapgalvoju simtprocentīgi, jo ir dažādi komentāri un uzskati, bet zīmju prasīšana kā tāda ir aizdomīga. Nav jāprasa zīmes, kur tu zini Dieva prātu. Tāpēc jau Dievs ir devis smadzenes, ka tu spēj izvērtēt un pieņemt pareizos lēmumus. Atceries, ka neviens lēmums, ko tu pieņem, nav ideāls, bet ir lēmumi un tie ir jāizdara, lai virzītos uz priekšu. Kaut kas ir jāatstāj, jāiegūst, jāpamaina un jādodas uz priekšu. Kad es pats pieņemu svarīgus lēmumus, tad man nav miera, jo es zinu, ka es pieņemu diezgan trakus lēmumus. Kas notika, kad Gideons faktiski iedeva vārdu Dievam? Viņš iedeva šo vārdu – Tas Kungs ir miers. Pēc tam notika radikālas darbības: viņš atbrīvoja Israēlu, Manases cilti un guva lielas uzvaras, jo Tas Kungs bija ar viņu.
Tad, kad cilvēkam iestājās miers ar Dievu, tad seko radikāli soļi pretējā virzienā. Tu nevari palikt tāds pats, ja tev ir miers ar Dievu. Tu nelīdzinies vairs pasaulei, bet līdzinies Viņam.
Pēc šiem soļiem ir rezultāti. Četrdesmit gadu ilgs miers visā šajā Israēla daļā. Kaut arī izskatās, ka pats Gideons kļūdījās. Bībele saka ļoti skaidri, ka viņš izdarīja ļoti nepareizi, uzceļot šo vietu un pievēršot izraēliešus elku kalpībai. Es līdz galam neizprotu, kāds šim visam sakaras ar efodu, bet šāds fakts ir minēts kā pārkāpums, un tas kaut kā nospēlēja uz nepārģērbtiem cilvēkiem. Mīļie draugi, mums visu laiku ir jāpilnveidojas. Personīgas attiecības ar Dievu: Bībele, lūgšana, draudze, mājas grupiņas. Tev vajag garīgās zināšanas un būt attiecīgā vidē – tā ir draudze. Mēs neesam kristīgais centrs, bet draudze. Kristīgais centrā staigā, kas grib, bet mums ir draudze, konkrēta ģimene. Konkrēta draudze, kas ietilpst ar citām draudzēm sadraudzībā, kopīgā mērķī Latvijā. Mēs kā draudze ietilpstam Latvijas draudžu sabiedrībā. Mēs esam draudze, konkrēts organisms ar konkrētu kodiņu un virzienu, apzinoties savu vietu starp citām draudzēm, bet mēs neesam tāds centrs, kur visi staigā un tikai runā. Te ir konkrētas attiecības ar cilvēkiem, konkrēta mācība, lai mēs būtu vienprātībā. Bībelē arī ir rakstīts, ka mums jābūt vienprātībā.
[..] esiet vienprātīgi, turiet mieru. (2. Korintiešiem vēstule 12:11)
Kā lai tur mieru, ja nav vienprātības mācībā? Katrs rauj uz savu pusi, nākas arī iet uz kompromisiem. Mana izpratne kādās lietas ir savādāka. Jāiet uz kompromisu kādās lietās, jo mēs cilvēki esam dažādi un kaut kas var atšķirties, bet pamatu pamatā tava draudze, punkts, viss kārtībā. Nevar tā dzīvot kā bērni, kuri aug bez ģimenēm, jo tur nav nekā laba. Liels brīnums, ja ābols no ābeles nokrīt tā tālāk, bet tas ir ļoti reti un parasti tā nekrīt, tāpēc katram cilvēkam ir vajadzīga stipra ģimene, un par garīgām lietām – stipra garīgā ģimene. Miers ar Dievu vienkāršās lietās. Jehova Šalom, es novēlu tev mieru. Kā tu tagad jutīsies, ja pēc šī sprediķa tev novēlēs mieru? Novēlu tev mieru! Reizēm mums ir jādara tik daudz dažādu lietu, un tas arī ir tas miers ar Dievu, ka tev rūp lietas, nepilnības, kuras tu vēlies mainīt, bet uzsvars ir uz pozitīvām lietām. Vairāk skaties uz pozitīvām lietām un pilnveidojies, mūžu dzīvo mūžu mācies.
Armijā ir savas komandas, tad, kad armijas priekšnieks dod pavēli, tad visi paliek mierā. Komanda ir “mierā”. Visas kustības tiek izbeigtas un tad, pēc komandas, iet citā virzienā. Vecā dzīve mierā, un jaunā tikai sākās. Mums katram no šīs dienas sākas kaut kas jauns, jo šī ir brīnišķīga diena. Es tev tiešām novēlu ne tikai šo dienu, bet arī nākamo dienu brīnišķīgu, piepildītu ar Dieva tuvumu.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Jehova Šalom – Tas Kungs ir mūsu miers” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
