Turpināsim šodien iesākto tradīciju par Dieva Vārdiem. Šodien Jehova Šama – Tas Kungs ir klātesošs. Šis vārds ir no Ecēhiēla grāmatas.
Ecehiēls redzēja vīziju, Izraēls ir izsūtījumā, trimdā paši savu grēku dēļ. Pravietim Ecēhiēlam atklājās Dievs, un atklājās tādā īpašā veidā – caur parādībām, caur piedzīvojumiem. Tur ir vairākas nodaļas līdz apnikumam, es tev teikšu tā, ka tās nav tās interesantākās rakstvietas, ja vien tu tur kaut ko īpašu nemeklē vai nepēti par kādu tēmu. Sākās tas šādi – “mūsu izvešanas divdesmit piektajā gadā”.
Mūsu izvešanas divdesmit piektajā gadā gada sākuma mēneša desmitajā dienā, četrpadsmitajā gadā pēc Jeruzālemes pilsētas ieņemšanas, nāca Tā Kunga roka pār mani un aizveda mani turp. Viņš aizveda mani dievišķā parādībā Israēla zemē un nolika mani uz ļoti augsta kalna, kura dienvidus pusē bija pilsētai līdzīgs celtņu kopums. (Ecēhiēla grāmata 40:1-2)
Tur ir minēts konkrēts mēnesis un datums, nāca Tā Kunga roka pār viņu un aizveda viņu turp. Droši vien daudz grib dievišķas parādības, bet es tev teikšu tā, ka nevajag dzīties pēc dievišķām parādībām. Atceros kādu cilvēku, ļoti sen viņš teica, ka lūdza Dievam, lai Viņš kaut ko parāda, lai Dievs vairāk atklājas, lai dod kādu zīmi. Vienā reizē, lasot Bībeli, viņam bija parādība, īpaša Dieva atklāšanās, viņu pārņēma bailes, un viņš sāka lūgt Dievu, ka to vairāk nevajagot, viņš vairs nevēloties šādus piedzīvojumus. Nevajag to meklēt, ja Dievs gribēs, tad Viņš iedos to, ko tev vajag. Pravieti Vecajā Derībā Dievs šādi uzrunāja, un tas bija domāts izraēliešiem, cilvēkiem, lai atklātu kādas patiesības. Viņš aizveda viņu dievišķā parādībā Izraēlas zemē, viņš ir trimdā, bet aizveda Izraēla zemē un nolika viņu uz ļoti augsta kalna, kur dienvidu pusē bija pilsētai līdzīgs celtņu kopums. Jeruzāleme, templis – tur ir ļoti smalki aprakstīti izmēri, dievkalpojuma kārtība. Atceries, no tā visa nekā vairs nav, viss ir atstāts un nopostīts un pats Izraēls ir trimdā. Tur ir mūri, gan Svētā, gan Vissvētākā vieta, kas tik tur nav, tur viss ir aprakstīts, ja godīgi, es to visu nelasīju. Šoreiz, kad es pētīju, no kurienes ir vārds Jehova Šama, tas ir no šīm rakstvietām, bet es nelasīju visu šo, jo tajā brīdī man nebija saistoši.
Viņš mani noveda pie vārtiem, kas ir uz rītu pusi. (Ecēhiēla grāmata 43:1)
Tā Kunga godība ienāca Templī pa vārtiem, kas ir uz rītu pusi. (Ecēhiēla grāmata 43:4)
Šajās celtnēs, šajā templī un mūros, kas tik smalki ir aprakstīti, visā šajā kārtībā un sistēmā, Ecēhiēls vīzijā redz, ka Tā Kunga godība piepilda šo vietu. Mēs zinām un lasām Bībelē, kad Salamans pabeidza templi, kad visi priesteri un levīti bija sanākuši, tad visi kā viens dziedāja un slavēja Dievu, tad Kunga godība piepildīja templi, šo vietu tā, ka pat priesteri nevarēja nostāvēt kājās. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem, viņi ne tikai apzinājās caur to, kas notika šajā vietā, no šīs Kunga klātbūtnes, godības viņi to sajuta tā, ka viņiem pat bija grūti nostāvēt, lai izpildītu savu pienākumu. Tas nozīmē, ka viņi kaut ko piedzīvoja, sajuta šajā vietā, šajā reizē, jo tā bija īpaša reize. Mēs lasām Vecajā Derībā, ka Dievs izveda Savu tautu ar Mozus rokām no Ēģiptes zemes, no verdzības zemes, tad viņiem dienā pa priekšu gāja Tā Kunga godība kā mākonis un naktī kā uguns stabs. Viņi izgāja cauri jūrai, jūra pašķīrās un Izraēls izgāja cauri sausām kājām. Ēģiptieši, mēģinot to pašu, ēģiptiešu karaspēks noslīka. Tika izveidota Saiešanas telts, kur viņi pielūdza Dievu, tur atradās šķirsts. Kad Izraēls gāja savos pārgājienos, tad tieši šī Kunga godība rādīja, kurā vietā viņiem apmesties un uz cik dienām. Kad šis mākonis no Saiešanas telts piecēlās, tad viss Izraēls piecēlās. Izraēls bija simtiem tūkstošu cilvēku, viņi bija sakārtoti, viss bija smalki noorganizēts, pirmie cēlās attiecīgi kalpotāji, vadītāji, tad cēlās citi un sekoja Tā Kunga godībai, kur tā veda. Kad Tā Kunga godība nolaidās konkrētā vietā, tad tur palika Izraēls un Tā Kunga klātbūtne. Tā Kunga klātbūtne Izraēlam bija redzamā veidā. Nu, pilsēta ir tukša, tautas tur vairs nav, jo paši cilvēki bija atstājuši Dievu, bet Ecēhiēls redzēja vīziju, ka tas tā nebūs vienmēr, viss tiks atjaunots. Tā Kunga godība ienāca Templī pa vārtiem. Templis bija Tā Kunga godības pilns. Tas nenotiks šajā brīdī, tā nebija patiesība šajā brīdī, bet tas bija skats nākotnē. Kā redzi, es sāku ar Ecēhiēla 40. nodaļu, tagad jau 48. nodaļa un joprojām tas pats stāsts. Šeit ir arī tas vārds – šeit ir Tas Kungs.
“Pilsētas apmērs pa tās robežu visapkārt ir astoņpadsmit tūkstoši olekšu. Un pilsētas vārds no tās dienas būs: Šeit ir Tas Kungs.” (Ecēhiēla grāmata 48:35)
Šajā grāmatā ir ļoti daudz dažādu mēru, tev visas dzīves nepietiks, lai visu to izpētītu. Ja tu pilnībā no tā visa gribi izzināt un izpētīt, tur visas dzīves nepietiks. Virspusēji, jā, mēs varam saprast – pilsētā ir kaut kādas robežas, kaut kāda kārtība, tur ir Tā Kunga godība. Šeit ir Tas Kungs! Tas Kungs ir man klātesošs. Man personīgi labāk patīk, Tas Kungs ir klātesošs. Ko tad šis vārds nozīmē?
Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! (Sela.) (Psalms 46:4)
Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies. Dievs tai palīdz, jau rītam austot. (Psalms 46:6)
Jehova Šama – Viņš ir pilsētā, Viņš ir templī.
Tas Kungs Cebaots ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu stiprā pils! (Psalms 46:8)
Tas Kungs Cebaots ir ar mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! (Psalms 46:12)
Ar mums šeit, pilsētā, un mūsu vidū. Šī ir Vecā Derība, tie ir stipri senāki laiki nekā, kad Jānis saka Atklāsmes grāmatā, ka viņš redzēja jaunas debesis un jaunu zemi. Viņš redzēja to pašu, ko Ecēhiēls – svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva.
Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atklāsmes grāmata 21:3)
Jānis šo raksta, kad Jēzus jau ir atnācis, viņam šeit varētu būt ap deviņdesmit gadu, kad viņš redz šo vīziju. Joprojām gaida jaunu Jeruzālemi, joprojām gaida vietu, kur Tas Kungs būs kopā ar cilvēkiem. Jēzus jau ir atnācis, Viņš jau bija cilvēku vidū, Viņš staigāja trīsdesmit trīs ar pusi gadus cilvēku vidū, atstāja savus mācekļus, sūtīja Savu Garu, Dievs ir klātesošs Savas draudzes vidū, un joprojām Jānis saka, ka viss vēl sekos, vēl viss sekos: šeit ir Tas Kungs. Vienmēr tā mūžīgā cerība: vieta, kur mājo Tas Kungs.
Ķēniņa Belsacara dzīrēs, kad Nebukadnecara dēls Belsacars savās dzīrēs, orģijās, viņa laikā bija vēl dzīvs Daniēls, paņēma Dieva traukus, kas bija nolaupīti Jeruzālemē, un dzēra no tiem, no šiem traukiem savās orģijās. Tajā reizē parādījās parādība, ko redzēja visi, kas bija šajā orģijā. Uz sienas parādījās roka, kas rakstīja – tu esi svērts, svērts un atrasts par vieglu. Tanī pašā naktī šis ķēniņš mira un valsts varu pārņēma Persija, faktiski viņi tika iekaroti, notika impērijas maiņa. Persijas ķēniņš bija nedaudz savādāks, labvēlīgāks pret reliģiju kā tādu, es nedomāju, ka viņš bija nodevies Dievam vai kaut kā tamlīdzīgi, bet nedaudz labāk viss bija. Fakts ir tāds, ka tas nav nekas jauns. Ir kaut kāda kritiskā masa, kad Dievs pilnībā atstāj. Vienmēr ir kaut kāds atlikums, kaut kādi cilvēki kaut kur. Vienmēr visā šajā haosā, vienmēr ir kaut kādas vietas, kur ir Tas Kungs. Nav tā, ka uz pasaules visur viss ir slikti, visur ir bezdievība. Kaut kur bezdievība iet plašumā, kaut kur tieši otrādi, cilvēki organizējas. Mēs varam ņemt par piemēru Amerikas Savienotās Valstis. Tā ir viena liela valsts, pagaidām tā ir spēcīgākā valsts pasaulē, jo es domāju, ka Ķīna drīz pārspēs. Viena daļa ir konservatīvie, otri, tā saucamie, demokrāti, valsts nav tāda viendabīga, ir konservatīvie štati un ir demokrātu štati, tie atšķiras. Piemēram, Florida. Es vienreiz rādīju klipiņu, ierobežojumu laikā, konkrētā štatā, tur nebija ne masku, tur nebija nekā, bet tur spēlēja amerikāņu futbolu. Bija pilnas tribīnes laikā, kad tu sēdēji ieslodzīts mājās, cīnījies, maksāji sodus pārkāpumu dēļ. Viņi šajā konkrētā štatā svinēja brīvību. Valsts nav viendabība, jo vienmēr ir tā vieta, kur Tas Kungs ir. Ja mēs ņemam sabiedrību kā tādu Latvijā, ir cilvēki, kuriem Tas Kungs ir klātesošs viņu dzīvēs, un ir cilvēki, kuriem Tas Kungs nav klātesošs viņu dzīvēs. Ir cilvēki, kuri vairāk vai mazāk apmeklē vai neapmeklē draudzi, bet pieturas pie kaut kādām dievišķām vērtībām, viņiem ir kaut kāda svētība. Ir cilvēki, kas pilnībā to noliedz un zaimo, viņiem nav Tā Kunga svētības, viņiem nav Tā Kunga klātbūtnes absolūti. Tas ir gan cilvēka dzīvē, pilsētās, ģimenēs.
Dzirdēju stāstu par kādu ģimeni, kad biju Igaunijā Dieva meklētāju samitā, kur bija tikai ar privātiem uzaicinājumiem. Tur bija no visas pasaules līderi, nebija daudz, kādi piecdesmit. Visredzamākais vadītājs bija amerikānis Džeisons. Viņš reizi gadā, četras dienas kopīgā lūgšanā, savāc 100 miljonus cilvēku. Ja tu gribētu saprast, tad Latvijā ir nepilni 2 miljoni cilvēku. Viņš kopīgā lūgšanā, četrās dienas gadā, savāc 100 miljonus cilvēku. Mēs pāris gadus Latvijā organizējām Tautas lūgšanu sapulci un savācām kopā kādus trīs tūkstošus, jebkurā gadījumā daudz cilvēku. Trīs tūkstoši pret 100 miljoniem – tā ir blusa un zilonis. Samitā bija gan no Izraēlas, gan no Itālijas, daži no viņiem arī krieviski runāja, man arī patulkoja normāli. Arī iepazinos ar kādiem cilvēkiem, un es satiku kādu cilvēku no Azerbaidžānas, viņa vārds ir Ivrakims, bet viņu valodā tas nozīmē Ābrams, lai gan tā ir musulmaņu zeme. Es viņam prasu, kā viņš musulmaņu zemē ir ticīgs? Tajā visā viņam vēl ir draudze. Viņš teica tā, kad viņš bija maziņš, viņš nomira, septiņas minūtes bija miris, slimnīcā ārsti konstatēja, ka viņš ir miris. Viņa mamma bija redzējusi kaut kur kristīgu filmu, un viņa lūdza Jēzu, ja Viņš viņas dēlu atdzīvinās, izglābs, tad viņš kalpos Dievam. Viņš atdzīvojās un viņa kalpo Dievam, un viņš kalpo Dievam. Viņš teica tā, ka tie ir meli par tām kristiešu vajāšanām Azerbaidžānā, viņiem nav tādas lietas, nevienu tur nevajā, tas viss ir meli, ko izplata, tik traki neesot, bet radinieki gan novēršas, radinieki tevi vairs nepazīst. Ja tu pieņem citu ticību, tad viss, tu esi neticīgais. Vienā ģimenē, kādā vidē, kādā valstī, tur ir vieta, kur ir Tas Kungs. Atnāca caur filmu, caur lūgšanu, un šie cilvēki pieņēma Kristu kā savu Glābēju, viņi ir ticīgi, ticīgi Dievam, Kristum – bet ne tēvs. Ivrakims tagad saka, ka kaut kad tikai nesen, pagāja septiņpadsmit gadi, tēvs atgriezās pie Dieva. Iedomājies, septiņpadsmit gadi, vīriešiem iet grūti, to mēs zinām, sievietēm ir vieglāk. Septiņpadsmit gadus viņam vajadzēja skatīties, vērot, kas tur būs ar tiem cilvēkiem, kas būs ar dēlu un tā tālāk. Viss ir ļoti labi, forši, un viņš arī pieņēma Kristu par savu glābēju. Tas bija stāsts, ko viņš man izstāstīja. Tā ka pat vienā ģimenē ir vieta, kur ir tas Kungs un citam nav Dieva klātbūtnes, un blakus ir cilvēks, kuram ir Dieva klātbūtne. Redzi, kā Bībele saka, ka šī ir tā saldā smarža, ko mēs izplatām. Arī tēvs sajuta šo saldo smaržu un pieņēma Kristu kā savu glābēju.
Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, redzi Dieva mājoklis pie cilvēkiem.
Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, [..] un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atklāsmes grāmata 21:1; 3)
Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Efeziešiem vēstule 2:19-22)
Atgādinu ka tēma ir Jehova Šama – Tas Kungs ir klātesošs. Ecēhiēlam vīzijā tika atklāta pilsēta, kurā Tas Kungs ir klātesošs. Ko nozīmē šī pilsēta un ko nozīmē, ka Dievs ir klātesošs? “Jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams.” Par kādu namu tad runā apustuļi? Kādu namu atnāca uzcelt Jēzus? Viņu par to arī apsūdzēja, jo Viņš teica, ka šis templis tiks nopostīts, un tā arī notika, ka romieši to nopostīja 70. gadā. Akmens uz akmens nepaliks no šī svētās vietas, kur ir it kā Tas Kungs. Šeit, šajā templī, nebija Tā Kunga klātbūtnes. Atnāk Jēzus Kristus un saka, ka viss, pietiek ar akmeņiem, ar visām šīm celtnēm, tagad nams uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Nams uz apustuļu pamata. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. Mēs esam Tā Kunga nams, šeit ir Tā Kunga nams un tu esi Tā Kunga nams, un šeit ir Tas Kungs – Jehova Šama – klāt esošais. Palasi no 40. līdz 50. nodaļai, tur viss ir ļoti sarežģīti, bet vai tad draudzē viss ir vienkārši? Vai kāds vispār tagad var paņemt tā un uzrakstīt visas mūsu struktūras un sistēmas draudzē, visus mūsu plānus? Diez vai kāds to var izdarīt, diez vai es pats to varu izdarīt, to visu kopā savilkt. Tā kā arī šeit ir kaut kāda sava kārtība, savs redzējums, sava sistēma. Nav nemaz tik vienkārši, te ir attiecības starp cilvēkiem, tāpat attiecības ar citām draudzēm, citām kalpošanām, katram personīgajā dzīvē dažādas lietas un mājas grupiņas, tas ir tāds diezgan sarežģīts organisms, un tieši tur ir Tas Kungs. Ja šis organisms ir bez Tā Kunga, bez Dieva klātbūtnes, tad tā ir problēma, un ar laiku vienalga, vai tā ir draudze vai kas tas ir, šī organizācija pārvēršas par to, ko mēs varam redzēt Francijā šodien Olimpiskajās spēlēs. Tā jau ir tāda atklāta ņirgāšanās, viņi jau demonstrē savu varu. Atceries, kad Elija teica Dievam, ka vairs negrib kalpot. Viņš bija nogalinājis 450 Baala priesteru, Jezabele bija uz viņu baigi sacepusies, nikna, jo viņa mīlēja Baala priesterus, pati bija iedibinājusi visu to elku kalpošanu. Atkal Eliju vajā un viss ir slikti, un Elija saka: “Man pietiek, Dievs, es viens pats esmu palicis,” bet Dievs teica, ka, nē, ir vēl vairāki tūkstoši atlicināti, ir vēl cilvēki. Saproti, vienmēr ir vieta, kur ir Tas Kungs. Mīļie draugi, stūrakmens ir Kristus Jēzus, uz apustuļu pamata Viņa draudze ir Tā Kunga klātbūtnes vieta. Jēzus pēc augšāmcelšanās saka.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:18-20)
Tas Kungs ir draudzēs, kas rūpējās par to, lai viņi augtu un aizsniegtu pazudušos – Tas Kungs ir šādas draudzes vidū. Ja draudze nerūpējas, lai izplatītu evaņģēlija labo smaržu, tas jau ir apstrīdams jautājums, vai Tas Kungs ir viņu vidū. Mēs tagad nevaram izrēķināt, kurā brīdī Viņš saka: “Viss, pietiek, Es eju prom, un pieliek zīmīti “Manis šeit nav”.” Tas Kungs nav mājās. Ir kaut kādi kritēriji, kaut kāda kritiskā masa, tāpat kā tas bija Sodomā un Gomorā, tāpat kā tas bija Francijā, un tas ir noticis, ka tādā mērā var notikt tāda Dieva zaimošana. Tam attiecīgi būs arī sekas, un mēs to visu arī drīz redzēsim. Arī izraēlieši, kad bija trimdā, tika dota vīzija, Ecēhiēlam esot trimdā, būs Tā Kunga nams. Šeit ir Tas Kungs un tur būs Tas Kungs. Vienmēr ir vieta, kur ir Viņš.
Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem vēstule 3:16)
Šeit ir vēl vairāk nekā Tas Kungs ir šeit, ne vienkārši Tas Kungs ir mūsu vidū, vai kādā īpašā vietā, ir rakstīts, Tas Kungs mājo jūsos. Vai jūs nezināt, ka Dieva Gars jūsos mājo?
Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat. (1. Korintiešiem vēstule 3:17)
Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Citādi jūs esat nederīgi. (2. Korintiešiem vēstule 13:5)
Ja Svētais Gars mūsos, te tagad rodas jautājums, kādā veidā kaut kas te dzīvo manī? Kristus manī, Svētais Gars manī. Man ienāca galvā doma, vajadzētu izpētīt, kā tas viss notiek? Es šo domu atmetu burtiski pusminūtē, jo es sapratu, ka iebraukšu auzās. Es nesaprotu, kā tas var būt. Un es domāju, ja kāds to ļoti, ļoti mēģina skaidrot, kā Tas Kungs ir mūsos, es domāju, ka šim cilvēkam arī visticamāk būs problēma ar domāšanu un saprašanu. Kā Tas Kungs mūsos? Kā tas ir domāts? Esi par to domājis? Kā tas ir, ka Tas Kungs mājo manī? Kā tas ir, ka Svētais Gars mājo manī? Es tikko minēju divas rakstvietas, kas norāda, ka Viņš mājo tevī. Zini, kā Viņš mājo tevī? Es nezinu, kā tas izskatās šūnās, atomos, es to nezinu, kādā dimensijā un kādā līmenī, bet vienu es zinu, ka tas, kas ir rakstīts Dieva vārdā, to noteikti tev varu mācīt. Kā tas tiešām tehniski izskatās, to es nezinu. Vai tev ir jāsāk trīcēt, jābola acis vai kaut kam ir jānotiek, lai tu saprastu, vai kaut kas ir jāsajūt, vai skudriņas skrien pa muguru? Vai tas ir rādītājs? Es teikšu tā – nē! – tas vispār nav rādītājs. Skudriņas taisa daudz dažādu cilvēku, un var būt dažādas izpausmes no jebkā. Vai jūs nezināt, ka esat Dieva nams? Un tālāk, ja kas Dieva namu samaitā to Dievs samaitās. Tātad Dieva nams ir tur, kur cilvēks pats par to rūpējas. Mums nebūtu jādomā, kā tas izskatās, kā Viņš tika mums iekšā. Kādi ķīmiski un kādi fizikas procesi, kas notiek tur, mūsos, mūsu prātā un mūsu miesā? Vispirms tu apzinies un tad sajūti. Tavas sajūtas nāk caur tavu domāšanu, ne ar smadzenēm, ar šiem pieciem procentiem, ar kuriem tu vari rīkoties, bet tava domāšana, kas ir tavā sirdī, tavā garā, kas jau ir gatava programma. Tā ir ātrāka par to, kā tu spēj padomāt. Fiksē kaut kādas lieta, kaut kādus failus piemet tavā galvā, ko tev būs domāt, un pēc tam tas izsauc reakciju ķermenī, ka vari sajust. Dievs nav sajūtās. Atceros kādu senu notikumu, pirms kādiem 20 gadiem Limbažos sludināja kāds mācītājs un bija atbraukuši cilvēki, un viens tāds kalpotājs, es skatījos uz viņu kā tādu normālu kalpotāju. Viņš piecēlās, paņēma līdzi vēl vienu sievieti un izgāja ārā, tur stāvēja un teica tā: “Te šodien nekas nebūs, jo te nav Tā Kunga klātbūtnes.” Tas nozīmēja, ka viņš tā pasēdēja, kaut ko sajuta vai neko nevarēja sajust, speķi bija saēdies varbūt, es nezinu, viņš nevarēja kaut ko sajust un nolēma, ka Dieva šeit nav, ka Kunga klātbūtnes te nav, tad nekas interesants te nebūs šodien. Tā viņš kaut kur ir aizklīdis, es nezinu. Tā Kunga klātbūtne nemērās pēc sajūtas. Iesākumā bija kas? Vārds. Kas ir vārds – doma. Vienīgais veids, ko tu droši vari teikt, ka tu kontaktē ar Dievu, ir domu līmenī. Teikšu vēl vairāk – tēlu līmenī. Un šie redzamie tēli visi ir bāzēti uz to, ko tu jau esi redzējis. Dieva klātbūtne ir ļoti smalki un ir saistīts ar domu, kuru tu spēj pieņemt no Viņa, un tikai pēc tam rodas emocijas. Saproti, emocijas pēc tam. Es uzskatu, ka var būt tā, ka kāds ļoti piedzīvo Dievu, tad viņa emocijas ietekmē citu emocijas un tad var būt dažādas izpausmes. Dievs nav emocijās. Kā Viņš teica Elijam kāpt kalnā un gaidīt.
Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. (1. Ķēniņu grāmata 19:11-12)
Ir rakstīts, ka garām gāja liela un spēcīga vētra, bet tur nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Kungs tur nebija. Pēc zemestrīces nāca uguns, bet Dievs nebija ugunī, bet pēc uguns klusa balss. Tātad Viņš nav emocijās. Dievs ir pāri tam visam. Tā Kunga klātbūtni nevar mērīt pēc tā, ko tu jūti vai izjūti. Bet ir lietas, kuras mēs patiešām varam zināt, ja mēs paši rūpējamies par savu namu. Ko Bībele saka, ka Gars mūsos mājo. Kā tad Viņš tur mājo? Nu, lūk, pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā. Izmeklējiet paši sevi, ka Jēzus ir jūsos. Redzi, kad Jēzus teica mācekļiem par Svēto Garu:
Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)
Šeit ir tāds labs jautājums, vai tas bija kaut kāds piedzīvojums, vai Viņš patiešām paņēma un ielika rokā Svēto Garu? Vai tas tiešām tā bija? Iedeva kaut kādu neredzamu substanci? Pēc tam mācekļu dzīvēs viss izmainījās. Vai bija tā? Viņš teica: “Ņemiet Svēto Garu!” tas nozīmē pieņemiet Viņu. Tas nozīmē, ka man ir kaut kas jāgaida, sevi jānoskaņo tā, lai es kaut ko sajustu un tad, kad es kaut ko sāku sajust, tas nozīmē ka Svētais Gars ir sācis darboties pie manis? Saproti, nekas tamlīdzīgs. Tās ir lietas, kas ir dažādi blakus efekti, kaut ko no tā mēs varam izskaidrot, kaut ko nevaram, bet tam nav lielas nozīmes, ko mēs izjutām vai neizjutām. Nozīme ir tam, ko mēs dzirdējām un ko mēs darījām, ko mēs apzināmies.
Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. (Jāņa evaņģēlijs 6:56)
Viņš ir manī un es Viņā, ja tu dzer Viņa asinis. Vai tad Jēzus šeit domā reālas asinis? Mēs baudām vakarēdienā maizi un vīnu, kas simbolizē Viņa miesu un asinis, bet ne jau tieši mēs dzeram un ne jau tieši mēs ēdam Viņa miesu.
Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa evaņģēlijs 6:60)
Mācekļi novērsās no Viņa, kad šo runāja. Viņi teica, ka tie ir smagi vārdi, kas tos var klausīties, bet Viņš runāja vīzijās. Tev ir jāuzņem, jāapzinās, jādomā, jātic. Kādā veidā tad mācekļu baudīja vakarēdienu? Viņi pārdabiski uzņēma kaut ko īpašu vakarēdienā? Kad tu baudi vakarēdienu, vai tu tur kaut ko īpašu uzņem? Draugs, tu ēd parastu maizi un dzer parastu pat ne vīnu, bet vīnogu sulu. Lai daži neapdzeras. Tu ēd parastu maizi, bet ir apziņa. Viņš saka: “Pārbaudiet sevi paši.” Apziņa, kas tas ir. Jā, ir draudzes, kas māca, ka tieši tajā brīdī tu savienojies ar Kristu, tam nevar piekrist, ka šādā veidā mēs savienojamies ar Kristu. Pirmkārt ir Kristus upuris, kad mēs apzināmies, ka mēs esam jauns cilvēks. Viss sākas ar apzināšanos, ar domu, un tajā ir Dievs. Saproti, es tev vienkāršiem vārdiem stāstu.
Skaties, dzīvo kopā divi cilvēki: ar laiku viņi kļūst viens otram līdzīgi. Viņi uzņem viens no otra, arī draudzē mēs esam kaut kādā ziņā līdzīgi, līdzīgi sākam domāt, līdzīgi sākam uzvesties, līdzīgus principus piekopjam. Ne mana miesa, bet tas, kā es domāju, kam es ticu, mans iekšējais saturs kļūst par daļu no tevis. Kaut kādā mērā arī tu mani ietekmē, mēs cits citu ietekmējam, un tāpēc droši var teikt par aktieriem, piemēram, viņi turpina dzīvot, īpaši tie, kas ir ļoti populāri bijuši, ja viņi cilvēkiem ir patikuši, viņi turpina dzīvot kā šie tēli cilvēkos, kaut kāda savienošanās notiek pat tad, kad aktieris ir miris. Vienkāršiem vārdiem – ar ko esi kopā, ar to tu piesūcies. Sakāmvārds: “Ābols no ābeles tālu nekrīt,” ir ļoti pareizs. Ģimene, bērni – visi aug līdzīgi vecākiem, tur arī ir, ka ģenētika spēlē savu lomu, bet arī draudzē ir sava ģenētika – garīgā ģenētika.
Bet jūs neesat miesā, bet Garā, tik tiešām, ka Dieva Gars mīt jūsos. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder viņam. (Romiešiem vēstule 8:9)
Skaidri pateikts, ka Dieva Gars mīt jūsos, nav zināms, kā Viņš mīt, ir izskaidrojamas lietas un neizskaidrojamas lietas. Kā tad zināt, ka man ir Kristus gars? Vai pēc smaida? Tava dzīve liecina par to, vai tev ir Kristus Gars: tavs domāšanas veids, sirds saturs, sirds, no kurienes rosās dzīvība, tas arī nosaka – tev ir Dieva Gars vai nav. Ja mēs uzliekam rokas un piedzīvojam, tās ir emocijas, kas var palīdzēt tev kādu laiku turēties.
Bet, ja Kristus ir jūsos, tad miesa gan ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ. Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. (Romiešiem vēstule 8:10-13)
Ja tev ir Svētais Gars, tad tu dari galu miesas darbībai, tu esi uz ceļa un nepārtraukti mainies, tu pieskaņojies. Viens no cilvēkiem pie krusta, kuram Jēzus teica: “Tu šodien ar Mani būsi kopā paradīzē,” nebija viņam laika mainīties, nebija laika kaut ko sakārtot savā dzīvē, parādus atdot, bet Jēzus teica, ka no šī brīža viņš būs debesīs. Taču vispārīgais process ir – topiet svēti, kā Es esmu svēts – būt uz ceļa.
Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. (Romiešiem vēstule 8:14)
Visbiežāk cilvēki pilnībā pārprot nozīmi, ka Dieva Gars vada. Ja tev ir dzīve saskaņā ar Svēto Garu, saskaņā ar Rakstiem, nevis no konteksta izrautiem, bet ar Garu, kas stāv aiz Rakstiem, kad tie pamatprincipi ir tevī, kad tas ir tavs dzīvesveids, tad arī tu vari saņemt īpaši Dieva vadību.
Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis. (1. Jāņa vēstule 3:24)
Ja mums ir Viņa Gars, mēs turam Viņa baušļus. Ja mēs kopjam attiecības ar Viņu, tad Viņš ir mūsos.
Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā. (Efeziešiem vēstule 4:22)
Lūk, ir mehānisms, kā mums, kristiešiem, ir jāpilnveidojas – jāmet nost vecais cilvēks. Kā mēs atjaunojamies? Nevis garā kaut kādā īpašā stāvoklī, bet savā sirdsprātā. Un bez lūgšanām vispār neko nevar panākt, un bez draudzes neko nevar panākt. Cilvēkam pašam ir konkrētā dzīve sakārtota pēc Dieva principiem, ievērojot elementārus principus. Miljonāru klubā es to saucu par paradigmas maiņu. Viss tas, ko mēs tur darām, ir paradigmas maiņa. Un nevis garīgā sfērā, bet finanšu lietās un personīgās dzīves kvalitātes uzlabošanā. Šeit tu saņem garīgu virzienu, bet, lai attīstītos tālāk, nepieciešama cita vide. Jāatjaunojas savā sirdsprātā. Sirds prāts nav tikai šis prāts, bet tas ir iekšējais – zemapziņa, gars – tur jāatjaunojas. Šīs izmaiņas nenotiek vienā dienā, ir darbs ar sevi. Darbs ar sevi ir labs, tā ir mana dzīve, man tas patīk. Man patīk, ka man ir pilnvērtīga dzīve un ka citiem varu palīdzēt, tas ir mans dzīvesveids, cita ceļa nemaz nav. Dzīve nav balstīta uz emocijām, bet uz Rakstiem. Kad tu apzinies, ka Dievs ir tevī, neskatoties uz to, kā tu jūties. Emocijas ir visiem, bet no tā nav jāvadās. Tas Kungs ir ar tevi!
Pamatprincipi ir Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – tas ir pats pamats, kas neko daudz neprasa no tevis. Ja tas pieklibo, tad drīz jau Dievs nebūs ar tevi kopā. Ir jārūpējas par savu sirdsprātu, jo no sirds izriet dzīvība. Ir ļoti svarīgi būt draudzē, svarīgi pašam lasīt Bībeli un studēt, svarīgi apliecināt Dieva vārdu, svarīgi lūgt, slavēt, pielūgt. Dziesmu vārdi, kurus mēs apliecinām, rada mūsos izmaiņas sirdī. Jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Jaunais cilvēks jāģērbj virsū. Kas Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, viss, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Bet ļoti grūti iet ar to jauno, jo ir jāapģērbj, jāpiemēra un jāuzģērbj, un tas prasa kaut kādu laiku un procesu. Ir svarīgi katru dienu atrasties Dieva klātbūtnē.
Lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku. Un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā. (Efeziešiem vēstule 3:16-17)
Mēs iesakņojamies, turam ticību, un Svētais Gars mūsos mājo. Ja Viņš tur mājo, tad šajos cilvēkos ir izmaiņas, tad tas nes pārmaiņas citiem cilvēkiem. Ja Viņš mājo draudzes vidū, šī draudze nes pārmaiņas savā valstī, citiem cilvēkiem, ja viņš mājo grupiņas vidū, tad grupiņa nes pārmaiņas cilvēkiem. Katrs piedalās draudzes darbā ar kaut ko, lai nestu pārmaiņas, un tieši pozitīvas pārmaiņas.
Tās patiesības dēļ, kas mīt mūsos un būs ar mums mūžīgi. (2. Jāņa vēstule 1:2)
Mēs zinām patiesos principus, to kāds ir Dievs – El Elion, El Šadai, Jehova, Jahve, Adonai. Viena no Viņa īpašībām – Viņš ir klātesošs, šeit ir Tas Kungs.
Jēkabs nozaga pirmdzimtību savam dvīņubrālim, viņa brālis Ēsavs atdeva viņam pirmtdzimtību par zupas šķīvi. Ēsavs gribēja viņu nogalināt, bet viņš bēga pie tēva brāļa Lābana, viņš bija izmisis, un naktī ceļā viņam gadījās nonākt kādā vietā un palikt pa nakti. Ar Dievu personīgi viņš nebija vēl saticies.
Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. (1. Mozus grāmata 28:11-12)
Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika sev to pagalvī un apgūlās tanī vietā, viņam bija sapnis. Nav teikts burtiski, ka tas bija akmens, uz kā gulēja. Un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas. Mana liecība saucas “Kāpnes debesīs”. Cilvēki ir pazaudējuši Ēdeni, paradīzi, Jēzus atnāca ar mērķi to atgriezt cilvēkiem. Mēs labi zinām, ka mūžīgā dzīve un debess būs pēc tam, kad būsim beiguši šīs zemes gaitas. Tie, kas tic viņam, tiem ir mūžīgā dzīvība. Bet mūsos ir paradīzes dārzs. Tu esi spējīgs dzīvot pilnvērtīgu, harmonisku dzīvi ar Dievu, sevi, cilvēkiem. Tu esi spējīgs daudziem cilvēkiem palīdzēt. Jēkabs redzēja debesīs uzslietas kāpnes un augšgals sniedzās debesīs, un Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Iedomājies, viņš redz sapni, ka eņģeļi kāp augšup un lejup. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka eņģeļi ir kalpotāju gari, kas izsūtīti kalpošanai.
Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana? (Ebrejiem vēstule 1:14)
Ja runa ir par manu atgriešanos pie Dieva, tad es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu eņģeļu pavadībā. Tā ka es varu apliecināt pēc sava piedzīvojuma, ka tie bija eņģeļi, kas man lika lūgt lūgšanu, kas arī mani glāba. Ar šo lūgšanu es atgriezos pie Kristus, es nožēloju savus grēkus un piedzimu no augšienes. Pēc ebreju tradīcijas pastāv tāda versija, viņi uzskata, ka tie eņģeļi, kas bija ar Jēkabu līdz šim, uzkāpa debesīs, un tie eņģeļi, kas ar Jēkabu ies tālāk, tie nokāpa no debesīm. Uztaisījuši savu versiju, ka notika eņģeļu apmaiņa, bet, ja godīgi, neaizrausimies ar eņģeļiem, jo šīs kāpnes debesīs nebija nekas jauns. Tas, ko Jēkabs redzēja sapnī, tas nebija kaut kas no zila gaisa, tas nebija jauns, Ēģiptes augstajam priesterim arī bija vārtu sargs, kur dodas mirušās dvēseles it kā mūžīgai dzīvībai, cēla piramīdas un taisīja visādus brīnumus pēcnāves dzīvei. Tāds jēdziens jau pastāvēja Tuvajos Austrumos, senajā kultūrā bija jēdziens debesu kāpnes, vārti uz Ēdeni, vārti uz paradīzi. Viņš sapnī redzēja ne jau kaut ko īpašu, tas jau pastāvēja. Es gribu paskaidrot vārdus “nekas īpašs”, jo uz zemes nav nekā īpaša, kas nav jau bijis.
Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. (Salamans mācītājs 1:9)
Viss, ko tu dari, viss, ko tu redzi, jau ir bijis. Tu neesi tāds, kurš vienkārši nācis esi pasaulē un esi unikālais, un neatkarīgais. Nē, viss, ko tu dari, kaut kur esi dzirdējis. Viss, ko tu sapņo, esi kaut kur redzējis, vai nu esi speķi saēdies, vai esi redzējis filmā. Viss, kā esi iedomājies velnu, tas ir tas, kā tu esi redzējis pasakās, lasījis. “Es iztēlojos velna tēlu tādu” – neko tu pats neizdomāji, esi saspēlējies video spēles. Saproti, tu nekādus tēlus pats neesi izdomājis. Akls cilvēks vispār neko neredz, viņam nav nekādu tēlu. Es gribu pateikt to, ka Dievs mūsos nav nekas tāds, ko mēs tagad tēlos redzam vai sajūtam. Dievs ir tam visam pāri, bet Jēkabs redzēja sapni un īpaši tas bija tādā brīdī, kad viņš bija satraukts, izmisis. Vai tā nav, ka mēs reizēm saņemam no Dieva kaut ko īpašu, kad esam izmisuši, kad ir galīgi traki, kad viss ir garām? Kad mēs saprotam, ka vajag palūgt Dievu, vajag vairāk mums draudzē padarīt un tad mēs arī vairāk no Viņa saņemam. Un Jēkabs bija šādā stāvoklī. Es zinu, ka karavīriem speciālām vienībām ir īpašas apmācības, kur viņiem neļauj gulēt, viņus tur tāda stresa stāvoklī, lai novestu, sagatavotu attiecīgā kondīcijā. Jēkabs bija tādā stāvoklī, un kad cilvēks ir īpašā stāvoklī, viņš arī var vairāk tādas lietas sadzirdēt, saredzēt, saprast, apzināties. Viņš redzēja uzslietas kāpnes, un augšgals bija debesīs, un eņģeļi kāpa augšup un lejup.
Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: “Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem.” (1. Mozus grāmata 28:13)
Viņš atkārto Ābrahāma vīziju. Vai viņš to nebija dzirdējis? Viņš bija dzirdējis, bet šeit viņš to dzird un saprot, ka tas ir no Dieva, kurš ir kāpņu augšgalā.
Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. (1. Mozus grāmata 28:14)
Arī mēs esam svētīti viņa pēcnācējos.
Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej [..]. Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: “Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.” (1. Mozus grāmata 28:15; 16)
Un Jēkabs pamodās no rīta, saprata, ka tas bija bijis Dievs, un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. Tas arī nebija nekas jauns tajā laikā, tā jau bija elementāra prakse tajā laikā, un ne obligāti bija saistīts ar Jehovas pielūgšanu. Izlēja eļļu, kā pats saprata un pateica, ka šeit ir Tas Kungs. Viņš nolēma dot desmito tiesu Dievam, viņš nolēma Viņam kalpot un apzinājās, ka Dievs viņu svētīs.
Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Mozus grāmata 28:17)
Šeit ir debesu vārti un šeit ir Dieva nams. Kurš var pateikt nosaukumu? Tas ir plaši izplatīts nosaukums, tā pat draudzes liek sev nosaukumus un pat Amerikā ir viena liela draudze. Kāds ir šis vārds? Bētele, kas nozīmē Dieva nams.
Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele [..]. (1. Mozus grāmata 28:19)
Tas bija vietā, kur pēc tam arī patiešām tika celts templis, kur tika organizēta draudze un caur kurieni arī visas pasaules tautas šodien iepazīst Dievu. Vieta Jehova Šama – Kungs ir klātesošs. Redzi, tā ir paša Jēkaba tikšanās ar Dievu. Es speciāli uzsvēru lietas, kuras patiesībā nebija nekādas īpašās, akmens, eļļa, kāpnes debesīs, tas nebija nekas, kas pirms tam jau nepastāvēja cilvēku apziņā. Tu saproti, cik netverams ir tas, ka Dievs ir tevī. Cik netverams un nesaprotams ir tas, ka tu tici Viņam. Tu vienkārši tici. Saproti, tev pat nav jāsaņemas – tagad ka ticu, es esmu šausmīgi sakoncentrējies, lai ticētu. Tu vienkārši esi tāds, jo Tā Kunga klātbūtne ir tevī. Tev ir apziņa, un tev pat var nākt šaubas kaut kādas, pat kaut kādas emocijas var saiet grīstē, tu pat vari izdarīt pārsteidzīgu soli, bet tev visu laiku ir apziņa, ka Tas Kungs ir ar tevi. Zini, to, ko teica Kungs, ka Jēkabs izpletīsies un būs vairāk nekā smiltis, vairāk nekā zvaigznes. Vai tu zini, par ko te ir runa? Par svēto karu. Tas veids, kā tiek norādīts, nozīmē par ekspansiju, par iebrukumu. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ar redzējumu, kad satiekas ar Dievu, viņi ir iebrucēji, novatori, radītāji. Ja tevī mājo Tā Kungā Gars, tad tas pats Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, arī tevi darīs dzīvu.
Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem vēstule 8:11)
Tu vairs neeksistē, tu sāc dzīvot. Kā nu vien pratu, gribēju pateikt, cik netverami un nesaprotami viss ir, bet viens ir ļoti skaidrs, mēs zinām pareizās lietas, kas ir atklātas caur Dieva vārdu, kāds Viņš ir, un mēs paši strādājam ar sevi, esam pareizajā vietā, vidē. Mēs paši kopjam attiecības ar Dievu un kļūstam par Viņa klātbūtnes vietu. Un es ticu, ka tie norādījumi, kurus Dievs deva Jēkabam, tos patiešām deva Viņš. Vīzija un redzējums par to, kādai ir jābūt zemei, kādiem ir jābūt cilvēkiem, tas nāk no Dieva. Bet arī mums ir šī vīzija, redzējums.
Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:48-51)
Skaties, ko Jēzus teica, kad Nātānaēls Viņam atbildēja, ka “Tu esi Dieva Dēls”. “Es tevi redzēju, kad tu biji zem vīģes koka, pirms tu šeit atnāci”. Tad Jēzus saka: “Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu”. Viņš runā par Sevi. Viņš runāja šo rakstvietu par Jēkabu. Debesu vārti, Viņš ir debesu vārti. Jūs ieiesiet, iziesiet un atradīsiet ganības. Āmen! Jaunpiedzimšana arī ir fenomens, kuru, es domāju, neviens nekad nevarēs pilnībā izskaidrot. Es nezinu, kā tas notiek, bet tas notiek. Es nezinu, kā Viņš dzīvo manī, bet Viņš dzīvo un man nav miera. Viņš ir satvēris mani, un es esmu satvēris Viņu. Ja arī Viņš sper pirmo soli, tad man pašam ir jāsatver Dievs. Tu esi svētīts cilvēks!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Jehova Šama – Tas Kungs ir klātesošs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
